Ok. Tā. Viss būtu whatever, ja:
a ) man nebūtu katru reizi jāsarunā ar dzīvokļabiedrenēm, ka viņas kaut kur izvācas. Hei, mani jūs vēl varat atļauties čakarēt, un es piedošu, jo tāda nu man tā soft daba, bet cilvēki, ar kuriem es dzīvoju, tagad jūs lamā katrā pieminēšanas reizē;
b ) man nebūtu katru reizi jālūdz darbā brīvu sestdienu, ok, šoreiz - big deal, man sačakarēta kāja, es nestrādāju. Un vairs arī nestaigāju.
So. Padomājiet, vai jums tas vispār ir vajadzīgs. Tā nākšana pie manis. Varbūt tieši labi, ka neejam, jo te patiesi ir maz vietas. Varbūt izmantosim "iesim pie Chibi" kā galīgi extrēmo variantu? Kad nu pavisam, pavisam nekas vairs neveidojas...
Man i ne tikai maz vietas, bet es arī ne pašā centrā dzīvoju.....
Well. Lemjiet paši. Ar mani varat rēķināties, bet nu pēdējo reizi.
Un jā, ja man tagad amputēs kāju, jūs man pērkat automail. Pilnīgi nopietni.