Rebel ir paaraak gudra meitene, lai uztvertu Sigfas teikto kaa kashkji.

Es to uztvershu kaa uzbraucienu - ka neesmu gudra.
Labi pieveershamies topica teemai. More comments? Oh, no comments..? Fine with me. Gaidiet naakamo iisrakstu.

atvaino, ir sabiedriibas, kuras neizveelas. ne visiem ir iespeejas neapmekleet obligaataas izgliitiibas iestaades, kur diemzheel tauta ir nolasiijusies visai daudzveidiiga, un, lai cik laba pati iestaade, visa sabiedriiba ne vienmeer taa labaakaa. ^^ atrashanaas taadaa notiek piespiedu kaartaa.


un,paldies,edg. ^^

Kaut kas jauns kas radies autobusā.



* * *
Ja pasaulē nebūtu mīlestības, vai sāpētu mazāk?
Nē. Kāds darītu tā, lai sāp fiziski.

Kur gan es šito dzirdeeju....

nu, ko, viņš tevi piekautu, lai tu justu fiziskās, ne garīgās sāpes? bet ja tā padomā, ir dullie, kuri nogriež savus kāju pirkstus, lai tikai aizmirstu mīļoto...pff, idiots!

Peec pirkstu nogrieshanas diez vai peec tam aizmirsiis. Visu muuzhu atcereesies.

Nu es tak ar tevi dalos savos domu graudos XD

A, ko var zinaat, varbuut kaadaa jaukaa dienaa kad sasaapees sirsninja ljauns, resns un pretiigs viirelis atskries un nogrieziist tev roku liidz pat elkonim

* * *
Fejas mati lēni noslīdēja pār viņas plecu aizsedzot skatu uz viņas darbu. Ceturto reizi viņa vairs nevēlējās to pārrastīt, tādēļ pacietīgi atgrūda matus atpakaļ. Nedēļu pārdomātā atvadu vēstule bija pārāk nozīmīga šajā milzīgajā pasākumā.
Smalkā tintes pildspalva lēnām veidoja pilnīgos burtus. Feja pirmo un pēdējo reizi apbrīnoja savu graciozo rokrakstu. Tas bija skaistāks kā jebkad.
Iepīkstējas telefons. Meitene nolika pildspalvu un, pat nepaskatoties uz zvanītāju, pacēla klausuli.
- NEDARI TO! - iesaucās aizsmakusi puiša balss. Feja pēc šiem vārdiem nolika klausuli. Viņa zināja sarunas turpinājumu un mērķi. Viņa uz to vairs negrasijās uzķerties.
Parakstījusi vēstuli viņa to nolika blakus pie dimantiem izrotāta virtuves naža.
Feja pacēla nazi no grīdas un pielika to pie krūtīm. Tumšajā istabaa iespīdošo mēnesi pavadīja smalki meitenes čuksti.
- Ardievu.
Asinis uz atvadu vēstules. Sarāvies meitenes augums. Klusums. Viena asara un nazis pie tās. Sāpes un vairs nekas.

Ironiski, bet sāpes neizzuda pat tad.
* * *

A es cereeju ka beifgas buus laimiigas!
Bweeee..... ;( ;(

Piedod ja šis tev bija par depresīvu

tragjiski un skaisti

Zināju ka tu kaut ko tādu pateiksi.
Es to jutu, vecīt, es to jutu...

Pekriitu Pakkun tragjiski un ljoooooti skaisti, man nereali patika...

man vispaar patik lasiit darbus a tragiskaam beigaam

Vērts realizēt dzīvē?

Tad es buušu tas kurš zvaniis...^^

Bet ja nopietni, tad nevajaga, zeel man meitenes...

Interesanti, interesanti... Tad es būšu tā kas noliks klausuli. Jāiet tik uz antekvariātu veikalu lai dabūtu tādu uber kruto nazi.

Ko tur žēlot. One dumbass more or less...

Tavi vaardi. Jaatic vien buus.

Btw, dazhaas vietaas uz garajiem teikumiem man pazuda "iegrimums" staastaa, t.b., domu un emociju pavediens. Piemeeram, shinii, kas saakaas ar "Tumšajā istabaa iespīdošo mēnesi...". Paaraak gari. Paaraak sarezhgjiiti. Man liekas, ka paarsvaraa tu savus iisdarbinjus meedzi rakstiit no saakuma liidz galam ar minimaalu redigjeeshanu. Bet shinii ir par daudz piedomaats. Kljuudos?

Taisniiba vien ir. Mosh tieshaam par garu un sarezhgjiitu. Bet piedomaats gan tur nav. Taa kaa man peec ilgiem laikiem kaut kas praataa uzausa - es drukaaju pilniigajaa bezfilmaa.
Paldies par ieteikumu. Jaanjem veeraa...

Btw, dazhaas vietaas uz garajiem teikumiem man pazuda "iegrimums" staastaa, t.b., domu un emociju pavediens. Piemeeram, shinii, kas saakaas ar "Tumšajā istabaa iespīdošo mēnesi...". Paaraak gari. Paaraak sarezhgjiiti. Man liekas, ka paarsvaraa tu savus iisdarbinjus meedzi rakstiit no saakuma liidz galam ar minimaalu redigjeeshanu. Bet shinii ir par daudz piedomaats. Kljuudos?
[/quote]

edg, kuraa vietaa tur ir gari teikumi? tev vajadzeetu redzeet manus sacereejumus ar kilogramiigiem teikumiem un tie nekad nav negatiivi noveerteeti. manupraat nav nekaadas vainas gariem, izteiksmiigiem teikumiem (gari vinji te nav, izteiksmiigi gan). viss ir atkariigs no stila. es atkal neredzu nekaadas atkaapes no taa. varbuut jaapagaida veel kaadi viedoklji?

Ja nebija piedomaats, tad ir ok. Tad pie vainas ir mans retardisms. Es tachu pats biezhi vien rakstu tonniigus teikumus. Pats tikai nevaru izlasiit peec tam...

Da lab, ir ok. Bet tu arii neesi pirmais kas saka ka man labaak rakstiit iisus teikumus.

veel iisaakus? negribu izklausiities aizvainojoshh(iisteniibaa jau laikam gribu) bet taadaa gadiijumaa tiem, kas taa saka, ir kkas trauceets ar uztveri.

Labi mega-duper-sensei klausiishu tikai un vieniigi tevi *klanaas*

Pat shitaadu uubero antiromantikju maitu kaa mani aizraavi. Good job, pashi pirmie dazji gan likaas paaraak.. i dunno... mulkjiigi, mosh beernishkjiigi, a shitas peedeejais... ir par ko padomaat (no romantisma gan tur maz, bet vienalga, mani shitaa visai pamatiigi aizkustinaat ir diezgan gruuti)

Baac juutos aarkaartiigi lepna. Paldies

Tas saucas iedvesma.


Helēna savilka šalli ciešāk ap kaklu. Bija tikai septembra sākums, bet meitene jau vilka savu mīļoto aksesuāru. Gredzeni uz slaidajiem pirkstiem iemirdzējās svelmīgajā rudens saulē.
- Re, tur Hella! - iespiedzās meitene baltmelnajā kreklā parka otrajā pusē. Amēlija. Un viņa kā vainmēr uzspēlēti vilka l burtu. "Varbūt tiešām sākt viņu saukt par Amnēziju?" Helēna garlaikoti domāja.
- Eu, beidz mani ignorēt. Tavai iesaukai ir savs pamatojums. Un tu to zini. - Amēlija elsdama raustīja Helēnu aiz piedurknes.
- Elle nav melna, starpcitu. - viņa atbildēja sevi nopētīdama.
- Yeah, whatever. - skanēja atbilde.
- Es vispār steidzos.
- Ja? Uz kurieni? - Amēlija kā vienmēr deva skaidru mājienu - ŅEM MANI LĪDZI.
"Nekur." - Martins. - Helēna izspēra.
- Tu vēl pinies ar to kretīnu?
"Nē." - Jā. - "Mele, mele, mele..."
- Tur nu es patiešām negribu iet. To šmurguli jau arī Rīgas baloži ienīst.
"Kaķi, suņi un es arī." - Labi, vienalga, līdz vēlākam. - un Helēna pazuda aiz tuvākā stūra. "Nolādēts." Viņa ievilkās tuvākajā tējnīca pēc siltas tējas. Nopirkusi tēju viņa apsēdās krēslā, kurš bija tālāk no logiem un vēlreiz apsedza degunu ar šalli. Iegrimusi domās viņa nemanīja kā atdzisa tēja, norietēja saule un ieslēdzās laternas. Neidzērusi ne lāsi nopirktās tējas, viņa izgāja āras dzestrajā gaisā. "Es zināju ka šalle noderēs." Tumšais meitenes siluets naksnīgajās ielās bija gandrīz nemanāms.
- Hella! HELL'! Helēna!!! Uzgaidi taču. - sēca aizsmakuša puiša balss.
Meitenes kedas iestiga cietajā asfaltā. Viņas maņas vairs nedarbojās. Pēķšņi skaļās ielas bija kapa klusas. Acu priekšā pārklājās plāna sāļa migliņa. Helēna pat neelpoja.
- Eu, tu dzirdi? Es tak zināju ka tā esi tu. Kas tev ir? - roka uz pleca grūda viņu dziļāk asfalta dzīlēs. "Apēd mani, nolādēts! Es zinu ka tu alskti manas dzīvības, sasodītā pilsēta. Ko gaidi? Iznīcini mani!" Martins. Sāļā sieniņa acu priekšā sabruka, pār vaigiem ritēja verdošas, lavas karstas lāses. Kājas atguva dzīvību un momentā saprata instinktu lūgumus. Helēna metās bēgt.
- Hei, Hella!? - Martins no pēkšņās kustības pat sarāvās. Viņš nemetās tai pakaļ. Viņs viņu nekad nav sapratis un nesapratīs. "Dullais skuķis..." viņš tikai nodomāja.
Helēna jau nebēga no puiša pāris kvartālus iepakaļ. Viņa bēga no sevis. Bet meitene sevi mierināja ar karstajām asarām, ka viņa pati jau nav to cēlonis. Viss bija galā, jau sen. Tikai maņas un sajūtas netika līdzi notikumiem. Tās vienmēr palika iepakaļ kā puisis kuram vaidzēja mesties pakaļ. Viss ir beidzies, nekā vairs nav. Tikai skrejoši soļi ielu tumsā.

Mm, interesanti, interesanti..
Bet man liekas, ka šis ir tāds.. tāds tā kā bez domas.
Bet man patīk tavs rakstīšanas stils un iedvesma ir laba. Tāpēc man patīk lasīt tavus darbus. ('',)

Tev taisnība. Šis darbs tiešām ir bez domas. Vienkārši iedvesmas brīdī ķerta aina. Bet man pašai beigas patīk.

Ja tavi darbi buutu ar domu, tad tie nebuutu tavi iistie darbi, un es vinjus nelasiitu (vai lasiitu ar skumju nostaljgjiju).

Tad tev patiik vai nee?
edg, vairaak detaljas. Kas bija labi kas nee. Un taadaa garaa. Shitaadu rakstiishana ir mana naaktonte so man ir jaamaacaas.

Neko jaunu nesaku, jo nekas nav mainiijies. Man veel aizvien vislabaak patiik tavi iisie gabali. Kad tavi darbi paarsniedz paaris rindkopas, tiem ir tieksme izpleeneet.
Bet es neiesaku nopietni kjerties pie rakstnieciibas. Tur vajadziiga ljoti laba speeja nepazaudeet domu un juutu pavedienu staasta viduu, prasme savienot vairaakus notikumus u.t.t., kas tev, diemzheel, nepiemiit. Nu, varbuut treninjsh paliidzeetu, bet tur ljoti daudz jaatreneejas. Daudz darba. Nedomaaju, ka ir veerts.

hmmm... Labi teikts. Man patiik. edg un domaa tu lasiitu ja manas slejas paraadiitos aviizees? graamataam veel esmu par shvaku. ja vien graamataa vareetu buut tikai 2-4 lapas.

grāmatā jau var būt arī daudz īsu darbu. kā īsie stāsti, aforismi n stuff.

forsha ideja

Viņa rokas lēni slīdēja lejup pa viņas ķermeni izbaudot ik centimetru viņas ādas. Viņai sāka kņudēt vēdera dziļumos un uzmetās zosāda. Viņš ar vienu līganu kustību noglaudīja viņas vēderu lai viņas ķermenis saspringtu. Viņa lūpu kaktiņi savilkās radot neizprotamu smīnu. Viņai iepletās acis.
Nez no kurienes viņam rokās bija nazis. Viņas acīs pavīdēja bailes. Ledus auksts naža asmens nobrauca gar viņas vaigu, tam sekoja silta asara. Viņš piegāja pie galdiņa, nolika nazi un iztukšoja alkohola pārpalikumus viskija pudelē. Viņa nespēkā noslīdēja gar sienu cik vien to spēja. Rokas jau bija nejūtīgas. Viņš pēķšņi jau atkla bija viņas tuvumā un ar plaukstu nobrauca gar sasietajām rokām līdz pakausim un to maigi noglāsīja. Viņa klusi ievaidējās un vairs nevalīdija asaras. Viņa otrā rokā pazibēja nazis un viņa uztraukumā ievilka elpu. Viņš pietupās tai blakus un pacēla zodu. Roka noglāstīja vaigu un devās tuvāk matiem lai nostiprinātu balto drānu kas turēja viņas muti ciet.
- Kuš... - viņš tai čukstēja un ar asu kustību izbeidza viņas ciešanas.

jautaajums - kaadas cieshanas?

Tev patīk kad tevi moka? Mocīšana izraisa ciešanas.

Foxy, tu un slejas aviizees? E? Zhurnaalistika kaut kaa smagi atshkjiras no fantastikas staastiem. Vismaz aareejaa izpausmee.

Tas peedeejais darbs ir taads... Saakumaa man likaas, ka vinji taisaas nodarboties ar sveeto vairoshanaas misiju. It iipashi par to liecinaaja vinjas paarsteigums par nazha paraadiishanos. Galiigi tachu nebija gatavojusies nazha liidzdaliibai shajaa procesaa! Bet tad atklaajaas, ka vinjai jau ir sasietas rokas un aizsieta mute...
Kad lasiitaaja izluuzija par atteeloto ainu izraadaas nepareiza, tas ir riktiigi nepatiikami. Vinjsh (vismaz es) sajuutas kaa muljkjis, kas nespeej uzreiz izprast, ko tu gribeeji pateikt. Neizskataas, ka tu tiishaam maldinaaji (neredzu, kaa tas uzlabotu darbu). Taatad - sarakstiiji taa, ka nevar saprast, kas iisti notiek. Dazhi maakslinieki par shaadu rakstiishanu pelna lielu atziniibu, bet tur ir izkopta prasme ar shaadu neizprotamiibu tiishaam maisiit lasiitaajam galvu, lai rastu LABAAKU priekshstatu par to, ko rakstnieks veelas pateikt. Tavaa gadiijumaa imo taa ir neaizdomaashanaas.
Pameegjini peec darba uzrakstiishanas iztukshot savu praatu un emocijas, cik vien speej, un paarlasi, it kaa lasiitu pirmo reizi. Vajadzeetu sanaakt ne tam, kas bija saakumaa praataa. Vajadzetu speet pamaniit kljuudas, aizmirstus vaardus, liekus vaardus... Jebkaadu detalju, kas aizmirsta saakumaa mineet, var smuki iepiit, taa, lai taa, nevis pasliktinaatu rezultaatu, bet uzlabotu. Neaizmirsti tikai saakotneejo, nelaboto versiju saglabaat un iepostot.
Zinu, ka paaraak peec "maaciitaaja" izklausaas tas, ko te sarakstiiju, bet man nav noskanjojuma ruupiigi censties rakstiit taa, lai manis izteiktais tev izklausiitos peec tevis pashas idejaam, tavas kljuudas peec naakotnes iespeejaam un visaadaa gadiijumaa celt tavu moraali. Galu galaa, ja dariisi, kaa veelies un kaa pieradusi, buus mazaak iespeeja, ka buushu izsmurgaajis to tavu rakstiishanas speeju, kas tev jau piemiit.

Ņemšu vērā. Milzīgs paldies.

actually, ir diezgan baudāmi, itsevišķi pēdējais...man baigi patika....jāsaka, ko vairumam saku, tā turpināt!

- Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks...
Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet...
- Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni.
- Vai jūsuprāt es vispār domāju? - Eleonoras balsī ieskanējās pārsteigums. Viņu vienmēr uzskatīja par neaptēstu, jo viņa maz runāja. Puisis iesmējās.
- Lai tu varētu uzrunāt mani uz ''tu'' - mani sauc Kristofs. - viņš pasniedza viņai roku sveicienam. Eleonora vienmēr bija pārspīlēti pieklājīga. Viņa pastiepa savu roku pretī.
Iestājās klusums un atkal bija dzirdams apkārtējo skaņu kokteilis.
- Vai es drīkstētu zināt arī tavu vārdu? - Kristofs itkā aizvainoti apvaicājās.
- Eeem... Laikam, ka drīkstat.
- Mēs jau pārgājām uz tu.
- Labi, tu drīksti. - meitene noskaldīja.
Atkal klusums. Mazs zēns paskrēja garām soliņam pēc bumbas un gardi smējās.
- Es tev palīdzēšu. M-a-n-i s-a-u-c... - puisis smaidīdams teica. Viņam bija jauks smaids.
- Ak, jā... Mmm... - Eleonora pielika labās rokas rādītājpirkstu pie lūpām.
- Tu neatceries kā tevi sauc? - puisis atkal iesmējās.
- Atceros! Nora. - nezin kāpēc viņa sajutās apvainota.
- Foršs vārds.
- Jā... - meitene novilka.
- Man dažreiz arī gribas dzīvot tādu dzīvi. - Kristofs norādīja uz mazajiem, laimīgajiem bērniem tālāk, zālienā.
- Tu tādu nedzīvo? - viņa apjautājās. Eleonorai likās, ka visi izņemot viņu ir laimīgi.
- Nē. Diemžēl... - puisis piecēlās. - Labi, man jau ir laiks iet. Bija jautri noskaidrot tavu vārdu.
- Pagaidi! Eleonora... - viņa klusi noteica.
- Ko?
- Eleonora, mani sauc Eleonora. - viņa atklāja. Tad Eleonora beidzot pasmaidīja. Un Kristofs atsmaidīja pretī.
- Tad uzredzi, Eleonora. - viņš tai teica un devās pa celiņu laukā no parka. Dīvaini, bet viņai beidzot, pirmo reizi savā mūžā, iepatikās tas, kā skanēja viņas vārds.
- Eleonora... - viņa ar smaidu uz lūpām nočukstēja un piecēlās, lai dotos mājup.

bljaa, buutu laiks, uzzimeetu >_> iedvesmo...
*zombie sounds* mooooreeee....!

Jaa shitas bija taads forshss ne depresiivs, kas ir labi, bet nu nezinu, vitamiini apziņai. Nu nevareetu jau arii teikt ka baigi uzmundrinoshs, bet interesants. Tieshaam.

Zīmē, zeloco, zīīīīīīīīmēēēēē!!!

Milzīgs paldies, Neptuuns

Visu laiku baidiijos, ka buus kaadas izcili stulbas beigas vai kas taads. Lieki, aciimredzot. Bet vispaar reaalisma moments 0. Meitenju audiencei droshi vien viss lielas uuber, taapat kaa bishounen utml diivaini stuff, bet... Taa purna uzvediiba/runa ir mazliet... pilniigi nereaala. Tur ir jaabuut konkreetam narcisam/pofigistam/idiotam vai jaaeed seenes, lai runaatu taadaa stilaa, kaa tas purns dara - paarspiileeti, pat muljkjiigi pieklaajiigi, paarlieku droshi un, ja godiigi, nedaudz pat aizskaroshi. Un tas, ka aizskaroshais tonis (ko tu droshi vien pat nejuuti) iet kopaa ar paarspiileeto pieklaajiibu (kuru vinjsh, btw, nenotur visas sarunas laikaa) liek domaat par liekuliibu, un tas mani kretinee aaraa. Meitenes vietaa tu sevi labi izteelojies, taapeec viss ok, bet taa purna vietaa... nekaadas logjikas, ne emociju pamata. Varbuut. Un varbuut taadas emocijas paarnjem tikai mani. No otras puses, tas, ka neesmu pieredzeejis sava muuzha laikaa sastapt taadu cilveeku, ne speeju iedomaaties, balstoties uz to necilo pieredzi, kas man ir, nenoziimee, ka taads nevar eksisteet.

Un tagad, neatkariigi no ieprieksh runaataa, ljauj izveidot man izveidot to, kaa es uz to skatiijos peec tava saakuma. Shitaa dariit, kaa es daru, ir ljoti ljoti slikti, un luudzu tevi man piedot! Tavi darbi mani tik ljoti iedvesmo. Nevareeju notureeties...

- Eleonora... - viņa klusi nočukstēja savu vārdu. Viņai tas tik ļoti riebās. Ikdienas pasēdēšana parkā izvērtās kā vienmēr ļoti ikdienišķa. Mazu bērnu un putnu čaloņa, jaunu mīlētāju silueti. Dažreiz tas viss tik ļoti grauza. Eleonora pievilka ceļgalus pie zoda, lai nomāktu vēlmi iet prom. Vēl nav laiks...
Eleonora vienmēr uzticējās savai intuīcijai un vispār viņa bija ļoti māņticīga. Viņai pašai dažkārt likās, ka viņa ir pārdabiska. Dažreiz tikai pārdabiski stulba, bezjebkādām pārdabiskām spējām. Eleonora sevi nemīlēja, itnemaz, kaut ne mazliet...
- Vai tu vienmēr tik daudz domā? - blakus bija apsēdies jauns puisis un pēdējās pāris minūtes vērojis meiteni.
- Ko Jums vajag? - vaardi neatskaneeja, bet tas bija lasaams aciis liidzaas izbiilim. Eleonora bija apjukusi. Kas ir shis cilveeks? - Vai es Juus paziistu? - vinja turpinaaja.
- Es tieshaam veeleetos, lai tu mani paziitu - sveshais pusis atbildeeja, saglabaadams savu mieriigo, silto skatienu. Tomeer vinja sirds dauziijaas, un ieksheejaa praataa plosiijaas druumas bailes. Bailes tikt atraidiitam. Atstumtam kaa pelavu maisam.
Eleonora nekusteejaas. Kaa ar mietu pa galvu dabuujusi vinja seedeeja, censhoties saprast, noticeet... Bet vinjas praats bija iztukshots. Ja nu... Nee, labaak nee.
- Atvaino, man jaaiet - vinja teica, pieceelaas un leenaam gaaja prom, ar katru soli paatrinot gaitu, un ar katru soli aizvien vairaak veeloties atgriezties. "Kaapeec es baidos? Varbuut es tieshaam vinjam patiiku? Kaapeec gan nee?" vinja domaaja, "Varbuut nav par veelu?" Ir jau gan par veelu, Eleonora noleema, un pazuda aiz stuura. Miglojaas skatiens, vinja apstaajaas. Muljkje, muljkje, muljkje! Vinja prata sevi lamaat. Un skumt.
Vinjsh bija atraidiits. Vinjsh gribeeja celties un saukt "Pagaidi!", bet taa nedariija. Vinja bija aizbeegusi, neapshaubaami. Atstaaja vinju uz solinja kaa mulkji seezham un nozheelojami skatoties apkaart peec izsmejoshiem skatieniem. Protams, taadu nebija. Tie bija tikai vinja galvaa. Vinjsh izsmeeja pats sevi un nicinaaja. Nekad vairs. Visas paareejaas liksies kaa mierinaajums. Vinjsh pieceelaas, paceela acis uz debesiim un veeleejaas buut citur. Jebkur, tikai ne te.


Viss. Tagad atgriezhamies tavaa skaistajaa pasaulee, kur cilveeki viens ar otru briivi runaajas bez aizspriedumiem. Vai varbuut taada tieshaam ir pasaule, tikai mans pesimistiskais tumsonja praats redz visu druumaas noskanjaas.

edg, kaa ar kulaku pa aci, kaa ar aamuru uz naglas u.t.t. par taa "purna" uzvediibu piekriitu, izraavi man vaardus no mutes (taada uzvediiba buutu attaisnojama tikai tad, ja vinjsh buutu piemeeram vampiirs, vai arii kkaa vinju paziitu. vaardu sakot, ja staastam buutu turpinaajums un izskaidrojums.)

vai arii maniaks, vai parasts mezha diivainiitis. vai vinjas personiigais stalkers. vai arii vinjas iedomu radiits teels.

edg variants zaudee to,kas sho iisgabalu padariija piemiiliigu - pozitiivo noti, naivitaati. kgan man tiik abi varianti - lapseena par to,ka tas ir tik miiliigs, edg par to,ka tas ir tik reaals.

Pilniiga taisniiba rebel un Shumins par to naivitaati. Realitaate mums visiem seezh... Es gan neizpratu to domu par mazo un lielo skaistumu, bet naivi staasti ir mazs skaistums muusu dziivee, un tur nav nekaa slikta, ka mums taadi patiik. Taapat kaa es aizstaaveetu to meiteni kalnos par vinjas domu. Katrs skaistumu redz citaadaak. Un vispaar... beidzam muldeet jeb visiem warns jums!

edg - jā tik tiešam tas ir tāds kā vairāk idializēts meitenes skatījums uz naivu satikšanos. Tikai paklausoties uz mazākiem 12-13 gadus veciem bērniem... atklāju ka viņiem drosme iekšā ir divkārt lielāka nekā piemēram man viņu vecumā. Un egd - sāc arī tu rakstīt - man patika! Ļoti!!

rebel - tu uztvēri to naivuma toni yeah, thanks.

Shumins - jā, pēdējo dienu iespaidā man vispār sāk gribēties rakstīt kaut ko tiktiešām iz dzīves vairāk. I ment reālistiskāku. Bet vai dzīve vispār ir reāla grāmatās? Tās visas ir pasakas, tikai pasakas...