+1 Ļoti precīzi teikts.



Ne viņam vien... mēs pārējie izvēlamies neko nepiebilst.
Ja sākumā likās, ka esi vienkārši nepieredzējusi un vēl nespēj sakārtot domas un vārdus feinā secībā, tad pēc kāda laika sāka šķist, ka no tevis nekas sakarīgs nemaz nesanāks, ar šitādu attieksmi jau nu noteikti ne. :3

Lai arī ko tev kāds ieteiktu, tu neko neņem vērā, jo ''ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem''. Turpini vien dzīvot savā mazajā pasaulītē, tā tiešām ir maza.

Un lai neliekas tik negatīvi - Dziesma par mazu pasaulīti :3


Un varbūt izdosies iepazīties ar līdzīgi domājošiem šeit

Words like violence
Break the silence
Come crashing in
Into my little world
Painful to me
Pierce right through me
Can't you understand
Oh my little girl

:3

Man liels prieks, ka izteici savu viedokli.

Piedod, Foxy, ka šitāds globāls tracis sanācis. Es gribēju tevi tikai apmētāt ar oļiem, ne, lai tev māja uzkrīt virsū. Bet, jā, par tavu izturību, nosvērtību - ja man būtu cepure...

Second part.

II


Es pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā. Es sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un es uzvilku pirmo, ko ieraudzīju. Melnas zeķubikses, tāpat kā topiņš, milzīgs, zeltains krekls un zelta kurpes izcēla manu balto ādu, zeltītās acis un matus. Es sajutos labi šajā apģērbā.
Es ierados pie ieejas vienu minūti par ātru. "Ar spārniem nekad nenokavēsi." es pasmaidīju. Tas bija noplucis rajons, ielas malās mētājās gruži. Pie durvīm bija rinda, tas vidū es pamanīju Evelīnu. Es iestājos rindā blakus viņai.
"Es ieņēmu rindu." Eva skaidroja acīmredzamo. Es nogrozīju acis.
"Nedomāju, ka būs jāstāv rindā. Vai vispār kāds uz koncertiem stāv rindā?" es vaicāju. Meitene klusināti iesmējās un piesedza muti ar roku.
"Tu esi tik smieklīga! Tik daudz joko... Es pat gandrīz noticēju, ka tu nekad neesi bijusi uz koncertiem." viņa smaidīja. Es ļoti centos nesaviebties, tādēļ tā vietā, novērsos un papētīju apkārtni. Mēs stāvējām pie parastas, nekoptas daudzstāvu mājas, kurai daži logi bija aizvērti ciet ar dēļiem, bet pirmā stāva logi aizmūrēti ar ķieģeļiem. Nekad nebūtu ievērojusi, ka kaut kur šeit varētu notikt kaut kas muzikāls, bet man laikam nesaprast. Tik loti sagribējās mājās, saritināties gultas siltumā un pabūt vienatnē. Rinda pavirzījās mazliet uz priekšu. Es uz sienas ievēroju plakātu, kurš informēja par šodienas koncertu. Es, garlaicības mākta, saku to pētīt. Divas iesildošās grupas un galvenais šīvakara notikums - jaunatklāta alternatīva rokgrupa. Uz plakāta bija grupas bilde un zem katra cilvēka uzrakstīts tā vārds. "Vismaz kāds parūpējas par tādiem kā es." Es izpētīju visus grupas dalībniekus un tad ievēroju puisi pie mikrofona. Man viņš likās tik ļoti redzēts... tikai citāds... Es nevarēju saprast, kāpēc es nevarēju novērsties no viņa. No plakāta. Es pakratīju galvu un paskatījos uz priekšu. Vēl daži cilvēki un mēs tiksim iekšā.
Un tad es atcerējos. Nu, vismaz daļēji. Divi cilvēku tēli, slīd pa piesnigušu parku, starp kokiem un kupenām. Spīd saule un...
"Es samaksāšu par tevi, jau tā labi, ka tu vispār ieradies." Eva teica man, sniegdama vīrietim pie ieejas vairākas naudas zīmes. "Nolādēts!" šī bija laikam 6. reize kad man tiešām šo cilvēkbērnu gribējās nogalināt. Atkal iepīkstējās signāls manā galva. "Pat neceri..." es nodomāju, kad Evelīna mani aiz rokas vilka ēkas iekšpusē, kur smirdēja pēc cigarešu dūmu muzeja un sviedriem, mani apdullināja mežonīgais troksnis un burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ..
"Es laikam tomēr ienīstu koncertus." es bļāvu pilnā balsī, lai mana biedrene mani sadzirdētu. Viņa mežonīgi ieķiķinājās, kā tāda traka gazele. Es saviebos, bet manu seju slēpa ātrie gaismas stari, pustumsa un apkārtējie cilvēki. Viņa pagrozīja rādītājpirkstu pie deniņiem, es pakratīju galvu, un tad viņa turpināja vilkt mani uz skatuves pusi. "O, nē." Tur bija tumbas. Ak, mans Dievs. Un atkal signāls manā galvā. Eva daļēji spraudās un grūdās starp cilvēkiem, velkot mani līdzi, daļēji lēkāja un vēl daļēji gaudoja līdzi grupai uz skatuves, acīmredzot vienai no iesildošajām, jo neatpazinu nevienu mūziķi, kas būtu bijis arī uz plakāta. Man sāka nenormāli sāpēt viss, sakot no astes kaula, līdz matu galiem, es gribēju prom. Tik daudz cilvēku, ka man nācās piekļaut spārnus tuvāk pie sevis. Es zināju, ka tos ne redz, ne jūt kāds no šeit esošajiem, bet tomēr likās, ka visi, kas šeit ir, kāpj man virsū gan fiziskā, gan garīgā veidā.
Es kādu pusstundu pacietu visu aurošanu un lēkāšanu, pie pašas skatuves, kur dārgais cilvēks, nesaudzēdams, bija aizvilcis arī mani, bet te bija visvairāk cilvēku un man tomēr patika elpot, pat ja tas man nebija fiziski nepieciešami.
"Es aiziešu tur. Pastāvēšu nostāk, ja?" es auroju, bet Eva tikai noplātīja rokas un pieliecās vēl tuvāk, "E-S B-Ū-Š-U T-U-R!" es nobļāvos viņai tieši ausī un devos uz tālāko stūri, tieši pretī skatuvei. Es gribēju redzēt to grupu. Man to vajadzēja tik ļoti, ka es pat nolēmu te palikt un sagaidīt viņus.
Pagāja vēl pusstunda, pirmos iesildītājus nomainīja otrie. Es stāvēju atspiedusies pret sienu, ar visu savu būtību ignorēju visus svilpienus, skatienus un tekstus vērstus manā virzienā no vīriešu puses un blenzu uz skatuvi. "Kad viņi beidzot paradīsies?" Beidzās dziesma, grupas dalībnieki paklanījās un uz skatuves uzkāpa paplukuša paskata jaunietis. Viņš auroja uz publiku, publika uz viņu ("Savstarpēja sapratne, lieliski..."), un pēkšņi izdzisa gaismas. Visi sāka aurot vienā un tajā pašā sekundē, noteikti cenšoties izkausēt manas smadzenes. Tad visi apklusa. Pēkšņi vairs neviens nelēkāja un nebauroja. Viss apklusa izņemot skaņu no tumbām. Man atkārās žoklis. Gaismas uz skatuves sākumā apgaismoja tikai mikrofonu, pie kura stāvēja puisis džinsos, atvērtā melnā kreklā un spēlēja ģitāru. Viņa seja bija ēnu aizsegta, pēkšņi gaismas apgaismoja bungas, basu un otro ģitāru. Visa publika sāka lēnām vienā ritmā lēkāt un kratīt rokas. Es nespēju pat pakustēties. Viņš sāka dziedāt, ar tādu kā smīnu uz lūpām. Un pacēla acis. Pēkšņi manas aizvēsturiskās sirds puksti kļuva strauji, acu zīlītes sašaurinājās pat tumsā. Es atcerējos viņu. Es visu atcerējos. Tas mani pārsteidza tik ļoti kā mašīna, kas ietriecas man tieši galvā ar mežonīgu ātrumu.
"Armands." es nočukstēju. Un viņš pasmaidīja. Sākās piedziedājums otro reizi... tad pēdējie akordi... Viņš uzrunāja publiku, aizsmēķēja cigareti un sāka otro dziesmu. Es stāvēju sastingusi, hipnotizēta. Es pēkšņi sajutu savas kājas un sāku skriet, garām visiem un caur durvīm, kas atradās netālu no pašas skatuves, nonākot garā gaitenī ar daudzām durvīm, līdz apstājos kaut kur ēkas iekšienē. Es elsu, pieliecos un atspiedu rokas uz ceļiem. Kad pacēlu galvu, es izpētīju vietu, kur esmu nonākusi. Pretī viņa ģērbtuves durvīm.

EDIT: P.S. Ja kādu interesē dziesma, kuru iedomājos koncertā tad pameklējiet The Salads - Powerless.

Arī moderno literatūru un tevis pieminētais darbs arī ir ticis lasīts, taču tas ir ļoti tālu no tā kā raksti tu. Var rakstīt īpatnēji, izteikt savas domas ar neparastiem vārdu savienojumiem vai izmantot vispārpieņemtus izteicienu un to standartus savādāk, bet nevar nepārtraukti pieļaut stila kļūdas, par kurām jau pamatskolā māca.
Tā kā tevi neiteresē mans viedoklis, bet gan ķļūdu uzskaitījums, man nav grūti.

Lets begin.

1.Es pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā. Es sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un es uzvilku pirmo, ko ieraudzīju.

Nevajag lietot vārdu es 3 reizes divos teikumos, lai uzsvērtu, ka runa joprojām ir par vienu cilvēku.Vai nu vārdu izlaid, vai padari to neuzsvērtu. Būtu labāk aptuveni tā:
Pirmo reizi dzīvē nevarēju izlemt, ko vilkt mugurā.(Pēc teikuma jau saprotams, ka cilvēks runā par sevi, izlaists es). Sajutos tik cilvēcīga, ka man palika slikti un uzvilku pirmo, kas nonāca manā redzeslokā.(Atkal vārds es nav nepieciešams, jo tu to jau uzsvēri ar man. Arī tā ko atkārtošanās man kaut kā nepatīk, jo teikumi iet pēc kartas, tādēļ nācās izmainīt pēdējo vārdu, kaut gan ar šo teikumu vēl var spēlēties, uzrakstīju pirmo, kas ienāca prātā.)


2.Es ierados pie ieejas vienu minūti par ātru. "Ar spārniem nekad nenokavēsi." es pasmaidīju. Tas bija noplucis rajons, ielas malās mētājās gruži. Pie durvīm bija rinda, tas vidū es pamanīju Evelīnu. Es iestājos rindā blakus viņai.
"Es ieņēmu rindu." Eva skaidroja acīmredzamo. Es nogrozīju acis.

Atkal par daudz uzsvērto es. Daļu no tiem var droši atmest. Pēdējie teikumi rada tādu kā neveiklības sajūtu. Man patiktu labāk, ja tu es iestājos rindā, blakus viņai nebūtu atdalījusi ar komatu. Aptuveni:Pie durvīm bija rinda, tās vidū pamanīju Evelīnu un nostājos viņai blakus. Nogrozīju acis skan kaut kā ne tā, bet nevaru izdomāt kā to pateikt precīzāk, var būt kads var ieteikt??

3."Pat neceri..." es nodomāju, kad Evelīna mani aiz rokas vilka ēkas iekšpusē, kur smirdēja pēc cigarešu dūmu muzeja un sviedriem, mani apdullināja mežonīgais troksnis un burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ..

Daudzpunktes liek, ja ir atstāta nepabeigta doma ar nojaušamu rezultātu. Šis nav tas variants. Burzma, kurā neko nevarēja redzēt piķa melnās tumsas dēļ-Burzmu nevarēja saredzēt, nevis tajā kaut ko saskatīt.


4. Viņa mežonīgi ieķiķinājās, kā tāda traka gazele.

Nē, šajā nav nekāda kļūda, izdevies salīdzinājums. Vairāk tādu.


5.Eva daļēji spraudās un grūdās starp cilvēkiem, velkot mani līdzi, daļēji lēkāja un vēl daļēji gaudoja līdzi grupai uz skatuves, acīmredzot vienai no iesildošajām, jo neatpazinu nevienu mūziķi, kas būtu bijis arī uz plakāta.

Iespraust var kontaktu. Izlaid pārējos daļēji, tie nav nepieciešami.

6.Viņš auroja uz publiku, publika uz viņu

Viņš auroja, publika kliedza/bļāva pretī. Uz publiku skan slikti.

7.Es pēkšņi sajutu savas kājas un sāku skriet, garām visiem un caur durvīm, kas atradās netālu no pašas skatuves, nonākot garā gaitenī ar daudzām durvīm, līdz apstājos kaut kur ēkas iekšienē.

Kaut kur ēkas iekšpusē ir lieki, gaitenis ar daudzām durvīm ārpusē atrasties nevar.


8.Kad pacēlu galvu, es izpētīju vietu, kur esmu nonākusi. Pretī viņa ģērbtuves durvīm.

Kaut kā nenorāmāli liekas, ka aiz nānākusi vajag domuzīmi un pretī ir jāiek
lauj kopā ar pārējo teikumu. Un kur biju, nevis esmu nonākusi, jo nonākusi ir pagātne.

Vēl viscaur tekstam ir daudzi teikumi, kuros atkārtojas es, es, es, bet kurus neizrakstīju, jo citu pamanāmu kļūdu tur nebija. Pārrakstīties teikumi ir jāuztver kā ieteikums nevis apgalvojums, ka tieši tā tam ir jābūt. Tekstā ir arī diezgan daudz neuzmanības kļūdu, kuru novēršanai pietiktu ar tādu rūpīgāku teksta pārlasīšanu, kā arī komati nav ielikti pat pie vienādiem īpašibas vārdiem, norakstu to visu uz neuzmanību, ja pašai acis tādus sīkumus neķer, iedod, lai kāds pārlasa.

Pats stāstījums jau ir kļuvis labāks, mazliet brīvāks. Arī notikumi rit savu, diezgan saspiesto, bet tomēr gaitu.

Paldies, izlaboju to, ko uzskatīju par labošanas vērtu vai arī pamainiju kaut ko tā lai doma būtu skaidra, nemainot nozīmi.
Anyhow, paldies par labojumiem. Un komplimentiem, kā nekā, par pirmo nodaļu ir grūti spriest, neizlasot citas.

bet tava publika vienmēr ir idioti. vairāk vai mazāk, bet ir. l8r poiesēdīšos pie pēdējajiem.

Neizlasīju stāstu, bet pilnībā piekrītu. Tāpat kā gandrīz visiem citiem punktiem.


Tā ne obligāti ir stila kļūda. Ja auditorija ir jauni cilvēki nevis mana paaudze, alternatīvas "publikai/viņam" un "publikas virzienā/viņa virzienā" var izklausīties samākslotas, izsitot viņa iejušanos stāstā kā realitātē. Turpretī "uz publiku" ir sarunvalodas stils, pret kuru pretenzijas būs tikai formālos dokumentos, valodnieku semināros un piekasīgu lasītāju komentāros. Lietot stilu, kas piemērojas auditorijai, ir fīča. Ja tā tiešām ir tēmētā auditorija.


Ja tur būs domu zīme, uzsvars būs uz "pretī viņa ģērbtuves durvīm". Punkts ļauj pirmajai teikuma daļai skanēt nozīmīgai pašai par sevi, uzsverot "izpētīju vietu". Otrajā teikumā "vieta" tiek apspēlēta tālāk, lasītājs galvā uzsver to. Ja tālākie teikumi turpinātu apspēlēt vietu, aprakstot to sīkāk vai savādākā veidā, punkts, manuprāt, būtu pat ļoti pareiza izvēlē. Bet tā kā tas viss ir hipotētiski, un Foxy grib uzsvērt ģērbtuvi - domu zīme būtu vietā.

Liels paldies, edg.
Veicu arī pāris izmaiņas citur, kur pati kaut ko saskatīju, patīrīju liekos ES utt., utt.
Pierakstīju arī šo to klāt. Nu vienvārdsakot ieviesu šādas tādas izmaiņas gan pateicoties jūsu, gan bez jūsu ieteikumiem.
Liels paldies visiem, kas kaut ko ir ieteikuši.
Kaut kad varbūt ielikšu nākamo daļu, bet tā ir ļoti gara, šaubos, vai kādam būs pacietība to visu lasīt.

Riskēšu un ielikšu.

Otrā daļa.

III
Man īsti nepatika šādi maza mēroga koncerti un tādēļ priecājos, kad tie ir galā. Publika ir maza un bauda nekāda. Neciešami, bet ne uz ko lielāku mēs norunājām necensties.
„Armaaaaaaand!” Andreass kliedza un skrēja man virsū. Viņš uzleca man uz muguras un sāka kratīties. Es pat nesaliecos, tikai ar niknu skatienu un smaidu saliku rokas kabatās.
„Man to muguru vēl vajadzēs.” Andreass man likās viegls kā pūciņa, es nejutu viņa svaru, bet man nebija garastāvokļa grupas kautiņam. Mana grupa zinja mani, manas garāstāvokļu vētras, viņi mani pazina, varbūt pat baidījās no manis. Visticamāk baidījās. Es biju vampīrs-atkritējs jau no pirmās dienas. Neviens no viņiem noteikti nemaz neatbalstīja manu dzīves veidu, bet vini nekad neko neteica. Ko gan teikt? Beidz ēst savējos? Savādāk jau nemaz nevaru, man ir mērķi, kurus sasniegšu, lai tur vai plīst. Andreass tikpat nemanāmi nolīda, kā uzlīda, un pazuda kaut kur ēnās. Man blakus klusi gāja Valters.
„Lielisks koncerts.” viņš teica. Es ieliku starp lupām vēl vienu cigareti, aizdedzināju to ar pirksta galu. Izpūtu pirmo dūmu un pavērsu savas asins sarkanās acis uz savu seno draugu.
„Laikam.” es aizliku rokas aiz galvas un nokrakšķināju mugurkaulu. Valters pacēla uzacis, ātri noklepojās, un, aizvēris acis, piekārtoja brilles.
„Tu nebiji apmierināts?” viņš man vaicāja. Es iesmējos un apstājos. Izņēmu cigareti no mutes, uzkāpu uz tās ar labo kāju, un vēlreiz nopētīju savu draugu. „Vairāk apmierināts, kā tu vari domāt.” es nodomāju un atbildes vietā pasmaidīju. Valters vēlreiz piekārtoja brilles un ar pirkstiem izbrauca cauri saviem melnajiem matiem ar sarkanajiem galiem, tikpat sarkaniem kā viņa acis.
„Kur ir Magriella?” viņš pēc klusuma brīža vaicāja. Es nogrozīju acis.
„Viņa nebūs kādu laiku. Atvaļinājums.” es atteicu un pamāju ar roku, dodot zīmi, ka gribu palikt viens. Valters izgaisa ēnās. No manas sejas pazuda smaids. Es vairākas reizes izelpoju un ieelpoju. Es aizvēru acis, lai sakoncentrētos un nonāktu uz jumta. Man tik ļoti gribējās izbaudīt svaigu gaisu pēc koncerta bezgaisa. Es izbaudīju šo pēdējo cilvēcības, nē, miera mirkli. „Klusums pirms vētras.” es nodomāju. Bija pilnmēness, drēgna rudenīga nakts. Es nez kāpēc vilcinājos ieiet atpakaļ, bet es negribēju atzīt, ka baidos. Es zināju, ka nebaidos un to kas man būs jāizdara, biju par pārliecināts par sevi, bet kāpēc tad vilcinājos? Es lēnām izsmēķēju vienu cigareti un piespiedu sevi apzināties, ka pēc tās es došos atpakaļ, uz savu ģērbtuvi. Es jutu, ka viņa mani tur gaidīs, noteikti gaidīs.
Vēl brīdi pakavējies pie durvīm, es atļāvu visām savām dusmām un ļaunumam ieplūst manī, liekot ķermenim izjust tādu kā reibuma stāvokli. Es neļāvu savām sarkanajām acīm pārvērsties, bet drošības labad uzliku tumšās, lielās saulesbrilles. Vēl pēdējā izelpa un es nospiedu durvju rokturi.
Mani vēl joprojām spēja pārsteigt viņas izskats. Viņa sēdēja vienīgajā dīvānā, kas bija šajā šaurajā telpā ar bēšīgajām sienām, melni zeltainā tērpā, zeltainie mati krita mazliet pāri plecam, labo kāju pārlikusi pāri kreisajai, un rokas ērti izstiepusi un atbalstījusi uz labās kājas ceļa. Istabu izgaismoja tikai lampas, jo logu šeit nebija. Visu telpu, kas te bija, aizņēma dīvāns pie tālākās sienas man priekšā, manas 3 ģitāras ap to un galdiņš pa labi no manis, pie pašas sienas. Viņa noteikti dzirdēja, ka atvēru durvis un ienācu, bet viņa pat nepaskatījās uz mani, bet aizrautīgi pētīja vienu no manām ģitārām.
„Gabriella? Vai tā tiešām esi tu? Kāds pārsteigums!” es viņas pakausim veltīju vissiltāko un platāko smaidu, kādu varēju radīt. Saglabāju pilnīgu mieru, lai gan manī vārījās dusmas un naids. Gabriella pagrieza galvu un pievērsa savas spoži zeltainās acis man un maigi uzsmaidīja. Tas bija tik saldi un pretīgi reizē, ka gribējās saviebties, bet es nolēmu nesaspringt, plūst pa straumi un lēnām pavērst situāciju sev vēlamā virzienā.
„Jā, esmu es.” viņa klusēja kādu brīdi, vienkārši skatījās uz mani un smaidīja, es sajutos neērti, „Kā tev iet, Armand? Tik sen neesi redzēts...” viņa pasmaidīja plašāk. „Miers, miers, miers...” es sev atkārtoju. Atbalstījos pret durvju stenderi un saliku rokas kabatās. Kārojās izvilkt cigareti, bet nē, es sevi atturēju.
„Cik tad ir pagājis? Nieka gadsimts,” es teicu, kamēr eņģelis manā priekšā noglāstīja manas mīļākās ģitāras stīgas, „gandrīz 100 gadi...” mana balss kļuva klusāka un es novērsos. Sakodu zobus un saturēju vēlmi jau tagad saraut viņu gabalos, bet es gribēju šo visu pagarināt, izstiept un izbaudīt. Bet varbūt es vienkārši vilcinājos to izdarīt, atriebties viņai, nogalināt viņu, saplēst gabalos un pagaršot svētās, saldās visgudrā eņģelīša asinis, kurš nespēja nolaisties no sava mākonīša, pat esot uz zemes, un... Es sakratīju galvu. Nē, es neļaušu tam visam atgriezties manā galvā – es viņu nogalināšu, lai tiktu pie svēto asinīm, kuras vēl neesmu nogaršojis. Tas arī viss, nekas personisks. Lēni ieelpoju un pagriezos pret viņu. Viņas lielās acis bija pievērstas man, it kā gribētu kaut ko teikt. Es tomēr izvilku cigareti no kabatas, ieliku starp lūpām un atcerējos, ka man nav šķiltavu. „Nolādēts.” es nodomāju. Taustījos pa kabatām izliekoties, ka meklēju tās kaut kur. Gabriella pameklēja kaut ko somā, piecēlās, pienāca man tuvāk un aizdedzināja manu cigareti. Viņas seja bija tik tuvu manējai kā nekad. Es sajutu viņas saldo elpu uz savas ādas un pa ilgiem laikiem - zosādu uz savas sprandas. Brilles mazliet noslīdēja zemāk pa degunu, atklājot manas acis. Gabriella tajās ieskatījās, viņas acīs pavīdēja bailes un pārsteigums un es sajutu sevī nelielu uzvaras sajūtu, bet tad pēkšņi viņas skatiens atmaiga un lūpas sarāvās smīnā, un mana uzvara noplaka.
„Tad skaidrs, kas tevī mainījies.” viņa noteica un atkal apsēdās dīvānā. Smīns no viņas sejas nepazuda un es klusi norūcos.
„Kas tad manī ir mainījies?” es jautāju gandrīz dusmīgā balsī. Viņa mirkli izbrīnīti uz mani skatījās un klusēja. „Nav ko atbildēt?” es savā prātā viņai vaicāju. Viņa ieklepojās, pielikusi dūrē savilktu roku pie mutes. Tā vien gribējās novīpsnāt.
„Tava dvēsele.” viņa atbildēja.
„Un kas par to?”
„Nejūties tik aizvainots. Man patīk šī pārmaiņa.” Gabriella ķircināja. Es sakrustoju rokas virs krūtīm, ļaujot cigaretei pielipt pie sausajām lūpām. Kāpēc viņai vispār rūp? Viņa piecēlās un piegāja man klāt, izvilka man no mutes manu cigareti un ievilka no tās dūmu. Es pārsteigumā pacēlu vienu uzaci.
„Tu... smēķē?” pajautāju. Viņa iesmējās un ievilka vēl vienu dūmu. Gabriella vienmēr mācēja pārsteigt.
„Tu dzer asinis?” viņa atbildēja ar pretjautājumu. Vēl viens pārsteigums. Mazliet sarāvos, izdzirdējis jautājumu, bet tad iztaisnoju muguru. Es neko neteicu, tikai skatījos uz viņu.
„Noņem tās brilles,” viņa lūdza. Es brīdi vēl apdomāju viņas piedāvājumu, jo nesapratu kāpēc viņa vēlās redzēt manas acis. Visiem ir skaidrs, kam ir sarkanas acis. Tad es nopūtos, novilku tās un iemetu dīvānā. Viņa tās pacēla, aplūkoja un gandrīz nemanāmi pasmaidīja. Es tik ļoti centos saglabāt savu masku, slēpties no viņas, lai nepieļautu ne mazāko iespēju, ka viņa atklāj visu, ko domāju ar viņu darīt, bet tad es salūzu sākot ar mirkli kopš manas acis vairs nekas nesedza. Iekritu dīvānā viņai blakus. Vispirms es noelsos un tad nožāvājos, pilnībā atlaidu grožus un atslābinājos. Vismaz mirkli gribēju viņu neienīst. Viņa iesmējās un es viņu uzlūkoju. Arī man paspruka smaids. Gabriella arī mazliet atslāba, noņēma rokas no ceļiem un atlaidās uz dīvāna atzveltnes.
„Noguris?” viņa apvaicājās. Es novērsu skatienu no viņas, skatījos uz durvīm un mirkli klusēju.
„Koncerti nav nekāda medusmaize. Koncerta laikā saņem daudz enerģijas no faniem, bet aizkulisēs es jūtos iztukšots. Grupā būt nav viegli.” es teicu.
„Es gribētu pamēģināt.” viņa pieskārās vienas ģitāras grifam un atkal noglāstīja stīgas. Es viņu vēroju un pasmaidīju. Viņa pievērsa savu eņģelisko seju man un pasmaidīja pretī.
„Tiešām?” prasīju. Viņa vēlreiz paskatījās uz ģitāru, mirkli nekustējās un tad pamāja ar galvu. Sāka mirgot griestu lampa, sliktās elektrības strāvas dēļ. Mēs saskatījāmies un ilgu brīdi nenovērsāmies viens no otra.
Man atmiņā uzausa mūsu senā pastaiga, kādā no Londonas parkiem. Mūsu pustukšās sarunas, neveiklie klusuma brīži un viņas aukstums, vienaldzība. Man viņa likās tik skaista un dievināma, un tomēr es nespēju saprast viņas izturēšanos. Pēc tās reizes es viņu nekad vairs nesatiku, arī vēstules viņai nesūtīju. Es nesaskatīju tam jēgu. Līdz satiku Valteru...
„Es gribu spēlēt jūsu grupā.” viņa teica un es pārtraucu savu domu. Es sakratīju galvu un paskatījos uz Gabriellu.
„Tu... tu nemāki spēlēt...” es izstostīju. Viņa iekiķinājās un es saviebos. Viņa ieveroja manu sejas izteiksmi un parādīja mēli. Es sapurinaju galvu un pacilāju plecus. Gabriella ieķiķinājās vēlreiz.
„Es iemācīšos divu nedēļu laikā spēlēt labāk kā tu.” viņa paziņoja. Es samiedzu acis. „Kā tad.” nodomāju. Viņa arī samiedza acis un atkal parādīja mēli. Es piecēlos, kamēr viņa izbrīnīti lūkojās manī. Uz galda stāvēja dažas no mūsu dziesmu notīm. Es iedevu viņai 5 populārākās.
„Divas nedēļas. Ja tu šo nospēlēsi – tu būsi manā grupā.” es teicu. Viņa plati pasmaidīja.
„Sarunāts.” Es atkal apsēdos viņai blakus. Izstaipījos un nožāvājos. Mazliet pievēru acis, aizliku rokas aiz galvas un nočapstinājos. Sajutu izmaiņas uz dīvāna un atvēru vienu aci. Gabriella piegāja pie galda, salika palikušās lapas vienā malā un apsēdās pašā vidū.
„Nospēlē vienu no tām, ko man iedevi.” viņa prasīja. Es apstulbis skatījos uz viņu. Viņa atspiedās uz labās rokas, sakrustoja kājas un otru roku uzlika uz ceļiem.
„Ko?” es pārjautāju.
„Tu dzirdēji.” viņa teica. Es izvilku no kabatas cigareti, nekautrējos to aizdedzinat ar pirksta galu un paņēmu vienīgo akustisko ģitāru, kura šeit bija.
„Skanēs mazliet citādāk nekā uz elektriskās.” es izksaidroju.
„Es varu ar to sadzīvot.” viņa smaidīja. Es kabatā izraku vienu mediatoru un sāku spēlēt vienu no savām iecienītākajām grupas dziesmām. Lai gan es pats nemaz to ne jutu, ne kontrolēju, es ar kāju viegli piesitu ritmu un mazliet kustināju līdzi galvu. Gabriella aizrautīgi pētīja mani, liegi kustoties līdzi dziesmas melodijai. Es nospēlēju tikai līdz vidum, jo izdega cigarete. Es to vienkārši nometu uz grīdas.
„Tas tā, ieskatam.” teicu. Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet turpināja sēdēt uz galda, kustinot pie potītēm sakrustotās kājas. Es aplūkoju ģitāru, no grifa līdz otram galam un tad sāku skaņot stīgas, lai gan tās bija uzskaņotas tuvu perfektam. Ar vienu aci es vēroju eņģeli, to kā viņa aplaizīja savas lūpas, kā vēroja istabu, uz galda esošās lapas, pilnīgi pārliecināta, ka es neskatos uz viņu. Es ieliku ģitāru tās statīvā un piecēlos. Lēnām piegāju klāt pie galda, noliku savas rokas Gabriellai gar sāniem un mazliet pieliecos, lai mūsu sejas būtu vienā līmenī, dažus centimetru starpība šķīra mūsu lūpas.
„Ko tu patiesībā šeit dari?” es jautāju klusi, gandrīz čukstus. Dzirdēju, kā viņa ievelk elpu, kā norij siekalas. Es sajutu baiļu smaržu un uzraukumu. Nevilšus pasmaidīju. Viņa beidzot nopūtās, izlaižot no plaušām aizturēto gaisu un ieskatījās manās sarkanajās acīs.
„Es nezinu. Tiešām nezinu...” viņa atbildēja. Pieliecos vēl tuvāk, tā lai viņa justu manas ādas aukstumu. Es gaidīju, kad viņa izvairīsies, sāks smieties, jokot, kaut ko, tikai ne nopietnību, ko saskatīju viņas sejā. Es protams varu kļūdīties, bet es biju pārliecināts, ka viņa mani grib. Un nācās arī atzīt, ka gribu viņu ne mazāk, kā toreiz. Kaut viņa būtu mana un tikai mana. Es vareju riskēt un vaŗeju arī neriskēt. Un zinot mani...
„Es gan zinu.” es nočukstēju un sāku viņu skūpstīt. Man nebija ne jausmas, kas tagad notiek viņas galvā, bet tajā brīdī atraisījās visas manas emocijas – naids, dusmas, mīlestība, miesaskāre, spītīgums, apjukums -, bet es nespēju sakopot sliktās, lai tieši šajā brīdī pārrautu viņai rīkli. Tā vietā es dusmu, naida un spēka pilno skūpstu pārvērtu daudz maigākā, atklātākā un kaislīgākā. Es apliku savas rokas ap viņas vidukli, viņa viegli trīsēja no mana aukstuma, bet es pievilku viņu tuvāk un atļāvos izbaudīt. Un es apzinājos, ka nevarēšu viņu nogalināt, ne tagad, ne šodien. Manī pamodās dusmas pret sevi un es atlaidu Gabriellu. Viņa atguva elpu, neskatoties uz mani. Viņa brīdi tā sēdēja, slēpjot savu skaisto seju. Es atgriezos uz dīvāna un nopūtos. Gabriella pēc pāris minūšu klusēšanas piecēlās no galda ar noliektu galvu.
„Es laikam...” viņa stostīja. Es piegāju viņai klāt, mēģināju saskatīt viņas seju, bet viņa to slēpa. Es ar rādītājpirksta galu pacēlu viņas seju aiz zoda un nobučoju uz pieres.
„Dodies. Es rīt piekāpšu pie tevis, ja?” vaicāju. Viņa pamāja ar galvu un izskrēja pa atvērtajām durvīm. Es mazliet sāku svārstīties starp slepkavību un apžēlošanu, jo šaubījos, ka viņu vairs spēšu nogalināt, tādēļ izvilku no kabatas cigareti, ieliku starp lūpām, bet nemaz neaizdedzinājis izmetu miskastē, zem galda.

sākšu ar iepriekšējo stāstu. prieks, ka dažas lietas nav pamanītas.

punkts #1
"[..]milzīgs, zeltains krekls un zelta kurpes[..]" neuztver personīgi, bet OMG. vienkārši OMG. izrādās, ka galvenā varone ir čigāns. : D
kā jāsaprot "milzīgs krekls"? viņa bija saģērbusies kā rapaks ar kreklu pāri ceļiem? es tiešām nevaru iztēloties meitenei mugurā milzīgu zeltainu kreklu. draw me a picture.

punkts #2
"zelta kurpes" viņai nav smagi staigāt? varbūt labāk zelta krāsā vai, sliktākajā gadījumā, apzeltītas.
ideālais variants ir vispār nevilkt zeltīgus apavus : D (uz rokkoncertu, no less) bet tas tikai pierāda, ka viņa uz koncertiem tiešām nav bijusi.

punkts #3
"daži logi bija aizvērti ciet ar dēļiem" ..un katram dēlim enģes. varbūt labāk būtu pamēģināt kādu citu vārdu "aizvērti" vietā? piemēram, aiznagloti vai aizklapēti (neformalitātei).

punkts #4
"pēkšņi gaismas apgaismoja bungas, basu un otro ģitāru." šeit sagrūst tevis radītais iespaids par ņeznaiku attiecībā uz koncertiem.

punkts #5
"Es atcerējos viņu. Es visu atcerējos. Tas mani pārsteidza tik ļoti kā mašīna, kas ietriecas man tieši galvā ar mežonīgu ātrumu. "
lūdzu, lūdzu izdomā kādu ne tik smieklīgu salīdzinājumu kā attēlot šoku, pārsteigumu, izbrīnu utt. : D mašīna, kas ietriecas TIEŠI galvā ar MEŽONĪGU ātrumu, es domāju, ne tikai pārsteidz XDDD

līdz vēlākam.

Tev patiešām nav savas privātās dzīves pkun:/ ..

I beg to disagree.
1.kārt - tas neaizņēma vairāk kā pusstundu.
2.kārt - ņemot vērā manu studiju programmu, viss ir tīri labi saprotams.
bet vispār, man prieks, ka tu uztraucies par manu dzīvi.

njaa pakkun un tev nebij slinkums rakstiit to visu ?????? interesanti, kad tu kko lasi tu piedomaa pie katra vaarda???? un ja tev tik labi padodaas varbuut kaadu literaaru darbu uzrakstiisi? ))))))

Es varētu uzrakstīt vēl ļoti daudz šai sakarā, bet visvairāk mani tracināja cigaretes 'ielikšana starp lūpām'. Cigareti smēķējot var ielikt arī kaut kur citur???

Vispār, ja tu aprakstītu viņu metabolismu un asins ķīmisko sastāvu, tad šis gabals būtu pilnīgs. Proti- tu tik sīki un nevajadzīgi apraksti kustības, ka pat nevar saprast- kas tad beigās tika izdarīts? Protams, dažās vietās tas rada erotisku gaisotni un kāpina emocionalitāti, kā piemēram, kad viņš pieskārās viņas sejai. Kaut kā man likās, ka tur daudz nesmuku vietu un kļūdu, bet nez vai vajag labot. Man jau arī varētu būt pārāk klasiska domāšana šai sakarā.

People tend to die here.


Viņš devās iekšā tajā pilī, kuras nemaz nav, lai uzdotu jautājumu, kurš noteikti pastāv ne tikai viņa prātā, bet arī sirdī. Pils caurspīdīgā grīda biedēja cilvēkbērnu vairāk par visu, bet viņš bija apņēmies to izdarīt un atpakaļ ceļa vairs nebija. Pirmo reizi dzīvē viņš kaut ko sava dzīvē ir apņēmies novest līdz galam.
~
Jau vaicājis Vējam, kas patiesa mīla ir, saņēma atbildi: "Viskvēlākā un patiesākā mīla ir tā, ko es jūtu pret savu netveramo astes galu, kuru nekad neesmu sastapis, bet zinu - es to mīlu." Vēl mirkli uzkavējies cilvēkbērns saprata - Vējš ir pārlieku romantisks. Uz atvadām Vējš tam iedeva zilu rozes ziedu, kuru tas piesprauda pie sava apģērba, lai nekad neaizmirstu, ka šo puķi meklē tie, kuriem Vējš caur galvu skrien.
Apciemojis Lietu, viņš uzzināja no tā citu patiesību, jo tas apgalvoja, ka mīlestība, kura ir ideāla, nes patiesas skumjas līdz ar prieku, mīlestība sniedz visu emociju buķeti perfektā harmonijā. "Mīlestība kā svari visu nostabilizē." teica tam Lietus, sniedzot svarus, kuri spētu nosvērt jebkurus tā lēmumus. Tomēr viņš svarus noslēpa dziļākajā kabatā, lai nekristu kārdinājumā un turpinātu pieņemt savus lēmumus patstāvīgi, tai mirklī arī apzinoties, ka neizlēmīgie mīl kā Lietus, bet cilvēkbērns meklēja kaislīgu mīlu, ne mieru.
Sastapies ar Uguni un uzdevis šo jautājumu, viņš paslēpās no tās, jo Uguns iesvilās un teica: "Mīla aizdedzina un iekvēlina tā, ka bezdarbība kļūst neiespējama! Tava dvēsele deg kā ugunīs un kvēlo sarkana!..." "Līdz sadeg pavisam..." iejaucās Zeme un Uguns liesmas pieklusa paklausīgā piekrišanā. Cilvēkbērns smagi nopūtās un vaicāja: "Bet kā cilvēks mīl? Es tagad zinu, kā Vējs, Lietus un Uguns ar Zemi mīl, bet es vēl nezinu atbildi." Uguns tam pasniedza iesārtu ogli, sakot, ka mīla dedzina, ka tas citu mīlu nezinot. Apskatījis dāvanu, cilvēks zināja, ka tā mīl neprātīgie, kuri mīl kā Zeme un Uguns.
Ceļš atveda to līdz debesīm, kur Saule mīt. Tās pilī tas saskatīja savu pēdējo cerību.
"Saki man, Saule, kas mīla ir un kā mīlēt man!" viņš izsaucās.
"Mīla ir mūžība un mīla esi tu." tā teica, aizskardama viņa acu gaišumu. Tā sniedza tam spalvu un, ielikdama to cilvēka plaukstā, skaidroja: "Tā ir, kaut to nejūti..."
Un cilvēkbērns saprata.

Zen? Btw, tie stāsti baigi sakarīgi izklausās, ja viņus ar pareizām pauzēm un uzsvariem stāsta, bet lasot es vairākas reizes aizķēros, jo tās pauzes uzreiz nesapratu. Kā arī nezinu, vai maz iespējams pareizi pārrakstīt, lai nesabojātu saturu. Imo, tev būtu jāierunā šitais un jāposto mp3.

P.S. "jautājumu, kurš" => "jautājumu, kas" un "Tā sniedza tam" => "Tā sniedza viņam". Varbūt tas esmu tikai es, bet pamanot personas vietniekvārdus, mēģinu tos sasaistīt ar personām un, ja man prātā vēl ir "acu gaišums". Tikai tad, ja skaidri izrunā "viņa" un pietiekami ātri pārskrien sekojošai frāzei, problēmu nav.

es sajutos tik humāna, ka man palika slikti? cilvēcīgs=humāns, cilvēktiesības neaizskarošs un tā. ar cilvēkam raksturīgām iezīmēm=cilvēcisks.

re, vesela viena ļoti konkrēta stila kļūda ļoti konkrēti izlabota. vecākā garadarbā gan. vienkārši TIK ĻOTI iekrita acīs, ka nespēju atturēties.

pārskrienot ātrumā pār kaut ko no tā, kas vēl te mētājas:
viss viens par dīvaino, ne visai latvisko inversiju ("iemācīšos divu nedēļu laikā spēlēt" neskan gluži tik saprātīgi kā "iemācīšos spēlēt divu nedēļu laikā"), BET šeit būtu jālieto "nekā", nevis "kā" - jo "kā" lieto tad, ja pirms tā ir noliegums ("es nespēlēju labāk kā tu", bet "es spēlēju labāk nekā tu").

ļoti, ļoti fragmentāri mani aizrādījumi, jo es Tavu garadarbu nelasu. bet viena lieta, kas tiešām varētu pasargāt Tevi no uzbrukumiem par sliktu stilu un kļūdām: paņem skolas bibliotēkā tādu zaļu grāmatiņu,nosaukums, ja nemaldos - "kas meklē, tas atrod", tur diezgan īsi izklāstītas visas svarīgākās gramatikas un valodas kultūras lietas. paši pamati. tas ir mācību līdzeklis. izlasi vienreiz cauri un centies iegaumēt. jo Tev tekstā ir diezgan daudz tipisku kļūdu.
un labai idejai taču nepieciešams labākais un valodiski precīzākais izpildījums, vai ne tā?

un, jā, es šo lietu (par pavedienu laikam sauc) apskatīju kaut kādas mistiskas nostalģijas dēļ, bet parādījās slinkums iedziļināties.
tomēr pēdējais īsiņais rakstu gals tāds ļoti mīlīgs. romantika, romantika. rarrr.

Domā pakritizēsi, Foxy atdzīvosies?

* * *
Telpā bija tā tumsa, kurā šķita, ka vēl kaut kur pavīd ēnas un varētu saskatīt blakus esošā seju, tomēr nevarēja saskatīt nekādas robežas, gaistone bija bezgalīgi auksta un nomācoša. Tajā sēdēja vīrietis, kurš, spriežot pēc izskata, nevarēja vēl būt sasniedzis kaut pusmūža krīzi. Viņš sēdēja zemē, ceļus pie zoda pievilcis, skatienu pievērsis kailajām, netīrajām pēdām un rokas kā nedzīvas gulēja pie viņa sāniem. Vienvārdsakot - viņš izskatījās kropls vismaz vienā ziņā.
Negaidīti strauji viņš pacēla gaišzilās acis, lūkodamies piķa melnajā vietā, kur vajadzētu būt debesīm. Klusā murmināšana, kas nepārtraukti pavadīja viņa daudz maz nožēlojamo dzīvi, izveidoja vārdu aprises.
- Ak Dievs, kāpēc? - slāpēti iekliedzās aizsmakusi balss. Vīrietis pārdabiski ātri pagrieza galvu sānis, lai pārliecinātos, ka klusie, izsmejošie smiekli bija tikai viņa izdoma, un skatiens atkal vērās augšup.
- Tu sodi mani, par to kāds es esmu kļuvis, nesodi tos, kas ir tādi, kādus tu tos esi radījis. Pietiek sāpju un izmisuma. Pietiek... - pēdējais vārds skanēja kā čuksts. Iestājās klusuma brīdis, jo viņš aizturēja elpu, ļaudams ožai atpūsties no urīna, garlaicības un puvuma smakas.
- PIETIEK! - atskanēja spējš un skaļš kliedziens, - Tu taču esi piedošana un mīlestība. Pati Afrodīte visā krāšņumā, - klusi, sēcoši smiekliņi izgaisa tumsā, - tikai kāpēc tavā zemē ir vairāk naida un nemiera? Par ko cilvēki cieš? Vai tie nedrīkst vairs būt pat tādi, kādus esi tos radījis?
Zilās acis šķita spīdam gaismā, kas staroja no to iekšienes. Vīrietis aizvēra acis, rīkle negribot norija smagu siekalu gūzmu un gar vaigu noritēja viena vienīga, sausa asara. Acis tika atkal strauji atvērtas, tomēr tad tajās pavīdēja tumsonība un velnišķs ļaunums.
- Pie velna, nomērdē viņus visus, tos izdzimteņus. Tos garīgos invalīdus, kuri nemāk parūpēties paši par sevi. Lai viņi mirst, lai deg zilās ugunīs! Ko kavējies, tu, Nāve, savāc viņus visus uzreiz! - viņš nospļāvās sev blakus un sāka mežonīgi, pat vājprātīgi smieties.
- Palaid arī viņus visus ellē, tur, kur viņi visi varēs degt mūžību, degt katrs pats par sevi. - viņa krekšķīgo balsi pavadīja ļaundara smīns uz lūpām un vēl platāk ieplestas acis.

Svētā Lūcija slimnīcas austrumu spārnā, kurā starpcitu slēpa "sabiedrībai bīstamus" cilvēkus, iespīdēja pirmās gaismas stari. Minētā telpa ieguva krēmkrāsas sienas, jo caur restotajiem logiem ienāca blāvs un vēl joprojām auksts gaismas stars. Vienā no stūriem bija parasta, cieta slimnīcas gulta, kurai klāt bija pieliektas arī sprādzes, ar kurām pacientu noturēt gultā, bet koumā - telpa bija tukša un vientuļa. Vīrieša noliektā galva pagriezās uz loga pusi un, skatoties uz gaismu, pazuda smīns un nomierinājās sirdspuksti.
- Bet, Dievs, bez cilvēkiem mirsi tu, jo tie tevi ir radījuši un nevienam citam tu neesi vajadzīgs. - noritēja vēk viena asara, - Un bez cilvēka, bez varas, kas to vada, nebūs manis, jo, bez visa tā, es arī nespēju eksistēt...
Aiz palātas durvīm sēdēja kāds nomākts mākslinieks, varbūt Bodlēra dvēseles radinieks, varbūt pats Bodlērs vai vēl kāds cits, un murmināja Dies' zina kādas muļķības.


Tātad.
Šis darbs ir veltīts tiem māksliniekiem, kuri jūtas nomākti un nogriezti no sabiedrības (jā, arī tas pats Šarls Bodlērs) dažādu interesantu iemeslu dēļ, attēlojot to iekšējo pārdzīvojumu, ko tāds cilvēks varētu pārdzīvot. "Dieva" tēls, ar kuru liriskais "es" šajā darbā runā ir jebkāda veida augstākais, uz kuru cilvēki vēstures gaitā ir skatījušies, piemēram, politiskā/valstiskā vara, reliģija vai jebkas cits. Pats liriskais "es" apzīmē mākslu.
Darbā tiek attēlots konflikts starp mākslu un augstākajām (teiksim) instancēm, kas nereti mākslu kā tādu ierobežo. Attiecības starp "Dievu" un vīrieti (kurš sevī iemieso Lucifera tēlu un divējādo dabu - enģeļa un dēmona pusi) ir saspīlētas, bet tomēr tuvas. Kādēļ liriskais "es" ir slimnīcā? Jo nereti sabiedrība aizmirst tos, kas mēģina palīdzēt tai saskatīt labo/patieso, vienvārdsakot, nenovērtē mākslu.
+/- visu izskaidroju.

P.S. Atvainojos, ja ir kādas gramatikas kļūdas.

Tas viss man ir par sarežģītu, bet lasīt bija jauki.

Man ir II daļa:

Šķiet, nakts vilkās nedēļām, vai laiks bija pavisam aizmirsis. Tumsa, savilkusies drūmu sanoņu un liekus trokšņus, visu apkārtnes varmāku un padibeņu domas, vilkās pa atvērto logu cauri istabai. Puķes tumsā bija melnas un galds meta spocīgu ēnu. Kāds vīrs tupēja pie auksta kamīna, mēģinādams uzpūst pēdējo dziestošo ogli. Viņa kājas bija basas un zem tām kaudze papīru noklāja visu grīdu. Papīri pilni žēlabu un aizvainojumu, no kuriem posts un agresija biezā miglā vilkās uz augšu, piepildot istabu, aizstājot gaisu. Vīrietis kārtējo reizi ieelpoja šo postu, un pūta ogli, bet tā tikai pievilkās sarkana vaimanām un auksta izsmiekla. Šādā gaisā nekas nedeg, pat ne cerības stariņš. Vīrietis izmisumā aizvēra acis un iztēlojās, ka ir jucis.
- Dievs, kāpēc tu ļauj viņiem būt tik ļauniem vienam pret otru? Mest akmeņus vienam uz otru, kūdīt nemierus, graut kārtību - vai to tu vēlies, vai tā ir tava daba, tava līdzība? Vai tavā vārdā viņi zākā, ņirgājas, vai, varbūt, tu esi tas, kurš to dara? Vai labas vērtības, svētas vērtības ir pelnījušas nomētāšanu ar sūdiem, tradīcijas apdiršanu? Vai labāk, tavuprāt, ir mūžīgos nemieros kā daļējā kārtībā?
Vīrietis zināja, ka nebūs atbildes. Tā nekad nav nākusi, vārdi pazūd naktī kā tukšumā, nevienam nerūp, neviens neklausās.
- Tad pietiek man ar tevi! Izsmiekls ir tava pasaules kārtība - viens nebeidzams karš, kurā visiem taisnība. Nē, es gribu mieru. Es gribu mieru un kārtību, kur valda laipnība un sapratne, kontrole un rāmji. Pasauli, kurā cilvēki var būt droši, kur tie varēs dzīvot netraucēti un novērtēti. Es celšu savu troni augstāk par tevi, jo es dzirdu viņu nelaimes, jo es klausos un palīdzu! Es risinu cilvēku problēmas un glābju no jukušiem! No tevis es glābšu viņus, un tava naida un posta, ko nes! Tu redzēsi - mūžīgā cietumā sēdēsi, līdz savai nāvei, Dievs. Pasaule būs skaista, līdz tu to redzēsi labāku par sevi esam, daudz labāku.
Vīrietis piecēlās, un istaba šķita gaišāka palikusi. Viņš piesēdās pie galda un sāka rakstīt likumus, un ar katru vārdu pasaule labiem cilvēkiem kļuva arvien labāka.

Oho, man nenormāli patīk! edg, varbūt taisam kopdarbu?
Tev viennozīmīgi ļoti labi sanāk, laba noskaņa veidojas, viss tiešām ir labi saprotami!
Cepums tev, edg!

Dažreiz pārāk daudz dramaturģijas apvienota vienkopus vairs nedod gaidīto efektu, cerībās, ka lasītājs nobirdinās kādu asaru - tiek panāks gluži pretējs efekts dažos īpatņos. Vietā, kad vajadzēja mēģināties iedziļināties tekstā un raudāt līdzi, tie saka : "Šī drāma izklausās pēc vientuļu lezbiešu, veģetāriešu ņaudēšanas par dzīvi, ar kuru tās netiek galā!"

Taču, ja tomēr tevi dzīve nospiež uz ceļiem un tu kļūsti pārāk SOFT, aizmirstot problēmu risināšanu ar dūri, Tu sāc ņaudēt un sacerēt dramaturģiju - Es tev vēl varu palīdzēt ar Shumina trīs punktu plānu, kas pamodinās zvēru tevī :3



Shumina trīs punktu plāns:

1. Vaiga aiziet uz bodi iepirkt Beer (8 Litri) un to izdzert.



2. Fonā jāklausās obligāti kāds no metāla mūzikas gabaliem.