Garie darbi nav man, kamēr nevarēšu vienu ideju piepildīt līdz tā man pašai liksies ideāla. Tādēļ pēdējais darbs netiks pabeigts, jo sākums jau ir galīgi garām.
Bet mierinājuma uzkoda.
Viņa stāvēja kaila iepretim spogulim un skatījās tieši sev acīs, lai nebūtu jāskatās nekur citur. Kaut gan viņa redzēja sava ķermeņa aprises, tās tika ignorētas. Matu gali nosedza krūšgalus, viegli tos kutinot pie katras mazākās kustības. Meitene elpoja lēni un klusi, it kā baidīdamās, ka pašas elpa nodos viņu un viņa tiks noķerta. Labās rokas pirksti satikās ciešā dūres tvērienā, uzacis pabīdijās soli tuvāk viena otrai. Pat skatiens palika ciešāks.
Grūti ir aptvert, kā tas ir, kad ķermenis soda tevi pašu, tavu prātu neiedomājamos veidos. Bet prāts, tas aunapiere, spītīgi paliek pie sava, kā tāds aklais, kurš šķietami zina ceļu, bet tā galu nemaz neredz.
Pēc katra vārda, ko viņa izteica, viņas zobi kā naži cērtās mēlē un skrāpēja vārdus, tikko izteiktus, atkal un atkal, līdz mēle - jēla un asiņaina - padevās, noslīkstot siekalu ezerā.
Par katru nepareizu skatienu, artērijas acu ābolos pieplūda ar asinīm līdz plīsa, lai acis kļūtu aklas un kasītos. Plakstiņi bija iesprūduši, kā slikti ieeļļotas durvis, katru reizi, lai nieze būtu vēl neciešamāka un neglābajama. Nagi bija jāiegrūž plaukstu ādā, lai kārdinājumā tie netiktu likti lietā un acis paliktu savā vietā.
Katrai kustībai sekoja vaļēja brūce, kad audi paši no sevis metās uz pretējām pusēm, baidoties paši no sevis. Paši no sevis, jo tiem bija savs prāts. Katram. Mērķis arī boija kopots.
Katras nelāgas domas cena bija visskaistāko un dārgāko brīžu atminēšanās un tūlītēja aizmiršana uz mūžiem. Tās devās prom sēsdamās asaru pajūgos un mira džemperu dadžos, džinsu tuksnešos un darvas masā, ko sauca par tušu.
Viņa dalījās uz pusēm. Tas, kas viņa bija, un tas, ko no viņa gaidīja, bija tik sarežģīti savienojams, ka prāts to par nereālu bija pasludinājis sen.
Atlika tikai ienīst sevi. Lūkoties uz sevi spogulī un turēt nelabuma sajūtu.
Pretīgi.
Full Version: Ji un viņas mazie ''īsdarbiņi"...
Man patīk! Izlasot katru Tavu darbu,liekas,ka arī manas mūzas brauc atpakaļ no atvaļinājuma!Gaidu nākošos darbus! ^^
mooins... izlasiiju!
iedvesmojoshi, kaut no pirmajiem shkjebinaaja.
kkur pa vidu, tie vardarbiigie pat izveertaas par emociju virkni.
patika kaa edg interpreteeja savaa variantaa to staastu par satiikshanos parkaa, ak shii skaudraa realitaate... taisni vai zheel par taa iespeejamo patiesumu.
iedvesmojoshi, kaut no pirmajiem shkjebinaaja.
kkur pa vidu, tie vardarbiigie pat izveertaas par emociju virkni.
patika kaa edg interpreteeja savaa variantaa to staastu par satiikshanos parkaa, ak shii skaudraa realitaate... taisni vai zheel par taa iespeejamo patiesumu.
QUOTE(Pinkpanther @ Sep 7 2007, 21:33) 
mooins... izlasiiju!
iedvesmojoshi, kaut no pirmajiem shkjebinaaja.
kkur pa vidu, tie vardarbiigie pat izveertaas par emociju virkni.
patika kaa edg interpreteeja savaa variantaa to staastu par satiikshanos parkaa, ak shii skaudraa realitaate... taisni vai zheel par taa iespeejamo patiesumu.
Paldies par atsauskmēm, arī Rikai.
Gaidu vēl atsauksmes.
Vienu lietu es joprojām nesaprotu; kā tu māki tik smukus teikumus veidot... >:/
QUOTE(Kikyou @ Oct 10 2007, 22:52)
Vienu lietu es joprojām nesaprotu; kā tu māki tik smukus teikumus veidot... >:/
Liels noplens ļ. cien. Babrānes jaunkundzei :3
~ * * * ~
Ir grūti izprast, kas vispār ir mīlestība, kā tā izpaužas un vai tai ir jēga . Kāds varbūt teiktu, ka tā ir dzīvības esence, pamats tam, kādēļ dzīvojam. Cits, ka mīlēt ir lieki. Bet tomēr mēs visi dzirdam šo vārdu dien dienā, varbūt pat neapjaušot tā jēgu.
Varbūt tikai ko mīlot, mēs tam dodam dzīvību un jēgu. Vai esam tiesīgi arī to atņemt, neatstājot pat esamības baudu? Ir grūti attaisnot slepkavību un tikpat grūti ir to sodīt. Neviens nezin, kas ir tiesīgs to noteikt. Laikam tikai mēs paši. Tas kurš mīl, par mums ir kļuvis atbildīgs un devis mums iespēju dzīvot, dzīvot pilnībā. Dzīvot kā jau augstākai būtnei. Un ja mēs nododam tad dodam tiesības nodotajam lemt, cik daudz no mums pašiem par to jāatņem. Varbūt tas iemācītu cienīt tos, ko mīlam, jo cieņas jēdziens jau ir izkropļots, pasaulē valda cieņa tikai pret naudu un varu. Lai cienītu dzīvību, visu dzīvo tas ir jākpoj, bet mēs vairs nekopjam sevi, nemaz nerunājot par tiem, ko mīlam vai esam paņēmuši savā paspārnē.
Iespējams nāve pasargā no šī pasaules izkropļotā paveida, kurā vairs maz kam ir jēga. Tomēr vai esam tiesīgi lemt, cik daudz pasaulei dosim no tā, ko mīlam. Egoistiski paturot to tikai sev, savā sirdī un atmiņā, mēs parādam savu vājumu. To, ka nedalamies kripatā skaistuma, šajā neglītajā pasaulē. Mēs nevaram domāt tikai par savu labumu. Nav iespējams izdzīvot vienam uz pasaules, jo pasaule nevar iztikt bez mums, un mēs bez tās. Bet varbūt tā ir tikai iedoma, ka pasaulei mūs vajag, un patiesībā tā ir pret mums vienaldzīga, un ir tikai garīga nepieciešamība būt vajadzīgam, kaut ko nozīmēt. Laikam tikai tāpēc, ka pasaule mums neatbild, mēs tveram viens pēc otra, baidoties no vientulības, un vēlamies valdīt pār kaut ko, būt nepieciešamam.
Pati mīlestība var būt tikpat zemiska, cik cildena. Šajā mirušajā pasaulē mīlestība jau ir tik reta, ka esam gatavi ciest tās dēļ, tikai lai tā nezustu, paliktu pie mums un mums piederētu kaut kas vairāk, kā citiem. Bet mīlestība neizraisa sāpes pati no sevis. To izraisa mūsu pašu lēmumi. Nodot arī ir lēmums. Bet situācijas ir pārāk dažādas, lai noteiktu cildenumu vai zemiskumu tajās. Tikai iemācoties mīlēt patiesi, bez egoisma, mēs nespējam nodot. Vienīgi mēs nododam sevi mīlestībai, atdodoties tās valdzinajumam. Mīlestība mūs nogalina iekšēji un ir jāmīl ļoti spēcīgi lai brīvprātīgi atdotos kādam citam, kas nereti lems par tevi tavā vietā. Ir jāmīl bezgalīgi, lai nogalinātu sevi, jo neviena cita dzīvība mums neliekas tik dārga kā savējā, un ja mēs to atdodam mēs novērtējam visu pārējo, kas ir dzīvs. Mēs aprodam zudušo cieņu, iegūstam jaunas sajūtas, kas dara mūs spēcīgus, mēs pilnveidojam sevi caur upurēšanu. Tomēr lemt par cita nāvi neesam tiesīgi, kamēr mums vēl ir savējā. Tu vari lemt tikai par dzīvīnu, kura ir atņēmusi tavējo. Varbūt tas tādēļ, ka mīlot vairākas dzīvības saplūst vienā. Jāsaudzē un jāaprūpē tā viena, bet nogalinot to, ko mīlam, mēs nogalinam sevi...
Tikai tad, ja esam gatavi mirt paši, mēs varam nogalinat to, ko milam patiesi, jo bez tā nekad vairs nespēsim dzīvot kā agrāk.
~ * * * ~
Ir grūti izprast, kas vispār ir mīlestība, kā tā izpaužas un vai tai ir jēga . Kāds varbūt teiktu, ka tā ir dzīvības esence, pamats tam, kādēļ dzīvojam. Cits, ka mīlēt ir lieki. Bet tomēr mēs visi dzirdam šo vārdu dien dienā, varbūt pat neapjaušot tā jēgu.
Varbūt tikai ko mīlot, mēs tam dodam dzīvību un jēgu. Vai esam tiesīgi arī to atņemt, neatstājot pat esamības baudu? Ir grūti attaisnot slepkavību un tikpat grūti ir to sodīt. Neviens nezin, kas ir tiesīgs to noteikt. Laikam tikai mēs paši. Tas kurš mīl, par mums ir kļuvis atbildīgs un devis mums iespēju dzīvot, dzīvot pilnībā. Dzīvot kā jau augstākai būtnei. Un ja mēs nododam tad dodam tiesības nodotajam lemt, cik daudz no mums pašiem par to jāatņem. Varbūt tas iemācītu cienīt tos, ko mīlam, jo cieņas jēdziens jau ir izkropļots, pasaulē valda cieņa tikai pret naudu un varu. Lai cienītu dzīvību, visu dzīvo tas ir jākpoj, bet mēs vairs nekopjam sevi, nemaz nerunājot par tiem, ko mīlam vai esam paņēmuši savā paspārnē.
Iespējams nāve pasargā no šī pasaules izkropļotā paveida, kurā vairs maz kam ir jēga. Tomēr vai esam tiesīgi lemt, cik daudz pasaulei dosim no tā, ko mīlam. Egoistiski paturot to tikai sev, savā sirdī un atmiņā, mēs parādam savu vājumu. To, ka nedalamies kripatā skaistuma, šajā neglītajā pasaulē. Mēs nevaram domāt tikai par savu labumu. Nav iespējams izdzīvot vienam uz pasaules, jo pasaule nevar iztikt bez mums, un mēs bez tās. Bet varbūt tā ir tikai iedoma, ka pasaulei mūs vajag, un patiesībā tā ir pret mums vienaldzīga, un ir tikai garīga nepieciešamība būt vajadzīgam, kaut ko nozīmēt. Laikam tikai tāpēc, ka pasaule mums neatbild, mēs tveram viens pēc otra, baidoties no vientulības, un vēlamies valdīt pār kaut ko, būt nepieciešamam.
Pati mīlestība var būt tikpat zemiska, cik cildena. Šajā mirušajā pasaulē mīlestība jau ir tik reta, ka esam gatavi ciest tās dēļ, tikai lai tā nezustu, paliktu pie mums un mums piederētu kaut kas vairāk, kā citiem. Bet mīlestība neizraisa sāpes pati no sevis. To izraisa mūsu pašu lēmumi. Nodot arī ir lēmums. Bet situācijas ir pārāk dažādas, lai noteiktu cildenumu vai zemiskumu tajās. Tikai iemācoties mīlēt patiesi, bez egoisma, mēs nespējam nodot. Vienīgi mēs nododam sevi mīlestībai, atdodoties tās valdzinajumam. Mīlestība mūs nogalina iekšēji un ir jāmīl ļoti spēcīgi lai brīvprātīgi atdotos kādam citam, kas nereti lems par tevi tavā vietā. Ir jāmīl bezgalīgi, lai nogalinātu sevi, jo neviena cita dzīvība mums neliekas tik dārga kā savējā, un ja mēs to atdodam mēs novērtējam visu pārējo, kas ir dzīvs. Mēs aprodam zudušo cieņu, iegūstam jaunas sajūtas, kas dara mūs spēcīgus, mēs pilnveidojam sevi caur upurēšanu. Tomēr lemt par cita nāvi neesam tiesīgi, kamēr mums vēl ir savējā. Tu vari lemt tikai par dzīvīnu, kura ir atņēmusi tavējo. Varbūt tas tādēļ, ka mīlot vairākas dzīvības saplūst vienā. Jāsaudzē un jāaprūpē tā viena, bet nogalinot to, ko mīlam, mēs nogalinam sevi...
Tikai tad, ja esam gatavi mirt paši, mēs varam nogalinat to, ko milam patiesi, jo bez tā nekad vairs nespēsim dzīvot kā agrāk.
~ * * * ~
Piedodiet par dubultpostu, bet man patīk runāt ar sevi.
***
Vai Tu zini, kā ir tad, kad līst?
Vai tad, kad saule spīd?
Šodien debesis rotā varavīksne. Ir saule. Ir lietus. Bet atkal nav labi. Cilvēkam laikam nekad nevar būt labi, nekad. Kad beidzot būs, ja arī vidusceļš nav gana?
Ko mēs gribam? Ko gaidam?
Un ko saņemam?
Nav sliktu apstākļu. Ir slikta attieksme.
Nejau pasaule mums pielāgosies.
Bet viņai, viņai vienmēr ir labi. Pat tad, kad sliktāk vairs nevar būt. Jo viņai ir viss.
Viss ir tik liels, ka pasaule baidās iet galējībās, sniedzot spožākās varavīksnes.
Šodiena ir viņas diena.
Tomēr dīvaini - pasaule nezin, ka viņai vienalga. Viņa. Gatava visam.
Vai tad pasaule vēl kaut ko var sniegt?
***
Vai Tu zini, kā ir tad, kad līst?
Vai tad, kad saule spīd?
Šodien debesis rotā varavīksne. Ir saule. Ir lietus. Bet atkal nav labi. Cilvēkam laikam nekad nevar būt labi, nekad. Kad beidzot būs, ja arī vidusceļš nav gana?
Ko mēs gribam? Ko gaidam?
Un ko saņemam?
Nav sliktu apstākļu. Ir slikta attieksme.
Nejau pasaule mums pielāgosies.
Bet viņai, viņai vienmēr ir labi. Pat tad, kad sliktāk vairs nevar būt. Jo viņai ir viss.
Viss ir tik liels, ka pasaule baidās iet galējībās, sniedzot spožākās varavīksnes.
Šodiena ir viņas diena.
Tomēr dīvaini - pasaule nezin, ka viņai vienalga. Viņa. Gatava visam.
Vai tad pasaule vēl kaut ko var sniegt?
es parasti nemēdzu lasīt šo foruma sadaļu, bet nejauši iegāju šajā topikā un izlasīju pēdējo darbu.
man ļoti patīk. tik daudz patiesu vārdu. Tāds filozofisks stils, I wonder.. :]
laikam mans komentārs ir vienkārši bezjēdzīgs, bet es tiešām esmu sajūsmā par tavu talantu, par to, cik labi tu proti uzrakstīt, tev tāda skaista runa. :3 sigh. turpini tādā pašā garā, es lasīšu. ^^
man ļoti patīk. tik daudz patiesu vārdu. Tāds filozofisks stils, I wonder.. :]
laikam mans komentārs ir vienkārši bezjēdzīgs, bet es tiešām esmu sajūsmā par tavu talantu, par to, cik labi tu proti uzrakstīt, tev tāda skaista runa. :3 sigh. turpini tādā pašā garā, es lasīšu. ^^
Paldies, tavs komentārs mani patiesi iedvesmoja :3
Man jau likās ka neviens vairs nelasa, paldies tev par laiku ko izmantoji, lai izlasītu šeit rakstīto. <3
Man jau likās ka neviens vairs nelasa, paldies tev par laiku ko izmantoji, lai izlasītu šeit rakstīto. <3
Less talk,more work!
Redzi,tagad tev ir vēlviens fans.Tā ka raksti!
Redzi,tagad tev ir vēlviens fans.Tā ka raksti!
mm... cik skaisti veidoti teikumi.
man vienmēr ir paticis lasīt šādus garadarbus, kā to par mīlestību, es tavai domai pilnībā piekrītu.
tev ir talats uz rakstīšanu es teiktu... turpini, labprāt lasīšu. <3
man vienmēr ir paticis lasīt šādus garadarbus, kā to par mīlestību, es tavai domai pilnībā piekrītu.
tev ir talats uz rakstīšanu es teiktu... turpini, labprāt lasīšu. <3
AAgh, liels paldies par labajiem vārdiem! ^___^~!!
Iepriecinajāt...
~ * * * ~
Ir briesmīgi apzināties, kas ir bailes. Šī apziņa neko neuzlabo, tikai pasliktina.
Bailes ir tad, kad tu dzirdi savu sirdi tuvu pie auss čukstam, elšam un kliedzam līdz sāp.
Tad, kad dvēsele, kura mājo visā ķermenī, ir paslēpusies nelielā tā daļā, atstājot to neaizsargātu un viegli ietekmējamu pat mazākai vēja plūsmai.
Un tad, kad gaisma nekur vairs nav redzama, jo bailes tev aizklāj acis ar savu piķa apmetni.
Bailes ir pretrunas ar sevi, kad tu noliedz savus vārdus, darbus un principus.
Bailes esi tu pats, tavs atspulgs tumšākajā dzīves spogulī.
~ * * * ~
Iepriecinajāt...
~ * * * ~
Ir briesmīgi apzināties, kas ir bailes. Šī apziņa neko neuzlabo, tikai pasliktina.
Bailes ir tad, kad tu dzirdi savu sirdi tuvu pie auss čukstam, elšam un kliedzam līdz sāp.
Tad, kad dvēsele, kura mājo visā ķermenī, ir paslēpusies nelielā tā daļā, atstājot to neaizsargātu un viegli ietekmējamu pat mazākai vēja plūsmai.
Un tad, kad gaisma nekur vairs nav redzama, jo bailes tev aizklāj acis ar savu piķa apmetni.
Bailes ir pretrunas ar sevi, kad tu noliedz savus vārdus, darbus un principus.
Bailes esi tu pats, tavs atspulgs tumšākajā dzīves spogulī.
~ * * * ~
tāpat kā katram savi prieki, katram arī savas bailes 
atgādināji filmu "the neverending story" tur arī bija šī spoguļu un baiļu tēma.
anyway. tātad sanāk, ka kamēr nezini kas tu pats esi, tu arī nezini bailes.
atgādināji filmu "the neverending story" tur arī bija šī spoguļu un baiļu tēma.
anyway. tātad sanāk, ka kamēr nezini kas tu pats esi, tu arī nezini bailes.
QUOTE
Bailes esi tu pats, tavs atspulgs tumšākajā dzīves spogulī.
Jā, mēs paši izveidojam savas bailes. Un tikai paši no tām tiekam vaļā. Bet vai spējam?
Patīk. ^^ vēl.!
Bailes... *aplause*
Mana juutiigaa fantaaziija tika izkoshjljaata kaartiigi...
Viegli iedziljinaaties... un ieprieksheejie arii rulz...
Miilestiiba bija O.K. tik tajaa bija daudz pienjeemumu, taadi nekustina fantaaziiju... Apraksti gan koshljaa...
Kaa jau teicu... viegli iegrimt, lasu iisos gabalsu, jo nepatiik kad pazuud laiks.
By the way... keep going...
Mana juutiigaa fantaaziija tika izkoshjljaata kaartiigi...
Viegli iedziljinaaties... un ieprieksheejie arii rulz...
Miilestiiba bija O.K. tik tajaa bija daudz pienjeemumu, taadi nekustina fantaaziiju... Apraksti gan koshljaa...
Kaa jau teicu... viegli iegrimt, lasu iisos gabalsu, jo nepatiik kad pazuud laiks.
By the way... keep going...
..shie iisdarbinji [izlasiijusi gan esmu ne visus, bet apsolos izlasiit] man patiik...
Vai tu neturpināsi stāstu par Amberu un Sendiju.?
Lasa,lasa (: Tajos retajos brīvajos brīžos,kad tiek pie neta vispār un kad gribas kaut ko patiesi skaistu,tad ir tieši laikā. Lasa,indeed.
Mca :* ( 
sorry abouth that )
Vispāŗ +favorite... ļoti patīkās
sorry abouth that ) Vispāŗ +favorite... ļoti patīkās
* * *
Nekas dzīvē nav vienkāršāks par draudzību.
Atklātība.
Uzticība.
Nekas dzīvē nav sarežģītāks par mīlestību.
Atklātība.
Uzticība.
Abus vieno pieķeršanās un šķir bailes.
Atdoties, paļauties. Sniegt un priecāties.
Saule un mēness. Atšķirīgs laiks un nozīme, bet mājvieta viena - sirds.
Pārvarēt bailes, atvērt sirdi un paplašināt līdz bezgalībai.
Visums...
Atklātība.
Uzticība.
Un baiļu vairs nav.
10.04.2008. 12.44
Nekas dzīvē nav vienkāršāks par draudzību.
Atklātība.
Uzticība.
Nekas dzīvē nav sarežģītāks par mīlestību.
Atklātība.
Uzticība.
Abus vieno pieķeršanās un šķir bailes.
Atdoties, paļauties. Sniegt un priecāties.
Saule un mēness. Atšķirīgs laiks un nozīme, bet mājvieta viena - sirds.
Pārvarēt bailes, atvērt sirdi un paplašināt līdz bezgalībai.
Visums...
Atklātība.
Uzticība.
Un baiļu vairs nav.
10.04.2008. 12.44
QUOTE(ReD_FoXy @ Apr 10 2008, 18:25)
* * *
Nekas dzīvē nav vienkāršāks par draudzību.
Atklātība.
Uzticība.
Nekas dzīvē nav sarežģītāks par mīlestību.
Atklātība.
Uzticība.
[..]
Atklātība.
Uzticība.
Un baiļu vairs nav.
10.04.2008. 12.44
ļoti trāpīgi. tā ir!
eem.......esmu izlasiijusi tawus darbinus un paaris no tiem pat vareetu teikt ka man patiik ,,,,, visvairaak man lika aizdomaaties peedeejais .... vai tieshaam draudziiba ir vienkaarsha?..,,,, manupraat taa ir tikpat sarezgiita kaa miilestiiba, tikai nevienmeer tas ir saredzams ..manupraat jebkuras attieciibas starp diviem vai vairaak cilveekiem ir taads, kaa atsewishks maakslas veids kuru nav jaapaarzin un jaasauc vaardos bet gan jaajuut un jaaizprot....
(nezinu kas tas bija ... laikam jau emocijas mani paarnjeema
)
(nezinu kas tas bija ... laikam jau emocijas mani paarnjeema
)
* * *
Sudraba mirdzums vislabāk ir pamanāms tumšākajā telpā, kur valda piķa melnas ēnas un klusums.
Vistumšākās ēnas valgmi vislabāk var novērtēt dienā, kad no svelmējošās saules acu skatiena nav patvēruma nekur.
Maigu un mīlošu rokas pieskārienu vislabāk var atpazīt tā miesa, uz kuras ir atpūties ne viens vien sitiens un dūriens.
Patiesāko vārdu vislabāk spēj izdiegt auss, kura pazīst melnāko un nekrietnāko melu vārdu smagumu.
Vislabāko cilvēku bīstas tikai vissliktākais.
* * *
Sudraba mirdzums vislabāk ir pamanāms tumšākajā telpā, kur valda piķa melnas ēnas un klusums.
Vistumšākās ēnas valgmi vislabāk var novērtēt dienā, kad no svelmējošās saules acu skatiena nav patvēruma nekur.
Maigu un mīlošu rokas pieskārienu vislabāk var atpazīt tā miesa, uz kuras ir atpūties ne viens vien sitiens un dūriens.
Patiesāko vārdu vislabāk spēj izdiegt auss, kura pazīst melnāko un nekrietnāko melu vārdu smagumu.
Vislabāko cilvēku bīstas tikai vissliktākais.
* * *
Ideāli.
[Jan 17 2007, 18:33
* * *
Aiz grāmatnīcas plašā loga bija dzirdamas klusinātas ielas skaņas. Kāda mašīna, skaļi signalizējot, patraucās garām mazajam grāmatu veikaliņam, kad no Līnas pleca noslīdēja gara matu šķipsna. Viņa, degunu grāmatā iebāzusi, nespēja izlemt vai pirkt to vai nē. Nikolass, vērojot viņas lūpas tik nemanāmi, bet tomēr kustamies, kad viņa lasīja grāmatas iesākumu, noelsās.
- Kas vainas, Nik? Ja es nogurdinu tevi, tu jau vari doties mājās. Es tiešām gribu šo grāmatu, bet tāda summa...
- Nē, viss ir kārtībā. - puisis taisnojās ar smaidu uz lūpām. "Viss ir ideāli...'' Nikolass domās pabeidza teikumu, lai tas skanētu, kā viņš gribētu. Bet viņš tomēr neuzdrīktējās pateikt to skaļi, nevienam jau nav jāzin. Meitene viņām atsmaidīja ar savu brīnišķo smaidu un atkal pievērsās grāmatai. Ja vien viņš zinātu cik viltots ir tas smaids. Līnas acis atkal akli skrēja pāri rindiņām uz iedzeltenā grāmatas papīra, bet lūpas bez skaņas atkārtoja vārdus "Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu".
Pusstundu vēlāk noskanēja zvaniņš virs grāmatnīcas durvīm, ziņojot durvju atvēršanos. Nikolass izgāja uz ielas un pieturēja durvis, lai Līna, maisiņam čabot, var iziet ārā. Viņš vienmēr bija tik pieklājīgs.
- Paldies par aizdevumu, aizmirsu no rīta paņemt vairāk naudas līdzi lai pietiek grāmatai. Bet šodien biju izsalkusi kā vilks skolā, es rīt atdošu." - meitenes balss bija saldāka par cukura vati un dārgāka par zeltu.
- Nē, nevajag, iedosi man arī izlasīt un būsim norēķinājušies. Ar ilgajām pirkšanas nepirkšanas pārdomām iekārdināji mani. - Nikolass atbildēja. Viņu soļi skanēja vienotā ritmā, pa vidu ik pa brīdim iečabējās celefāna maisiņš. Pie krustojuma viņi pagriezās pa labi un vēl pēc dažiem soļiem Līna apstājās un pagriezās pret puisi.
- Nu, tad... līdz rītdienai? - viņas smaids bija spožāks par sauli. Daudz spožāks.
- Eem, jā.. Rīt gaidīsu tevi te. Līdz vēlākam! - Nikolass ar grūtībām novērsa skatienu no viņas smaida. Meitene viņam, kā vienmēr smaidot, pamāja un dēvās augšup pa parādes durvju kāpnēm. Pie paša pēdējā pakāpiena Līnas smaids nodzisa un viņa ieklausijās skaņās, lai no tām atšķirtu viņa soļus. Tos soļus. Bija ceturtdiena, 13. februāris. Neparasti silts laiks agrajam gada sākumam, saule jau sildīja un vējš bija kļuvis siltāks. Tas pieskārās viņas sejai, un mati viegli noplīvoja sekojot pieskārienam.
- Lī, mazā, tu atkal kavē. Nikijs jau gaida tevi kādu brīdi, pasteidzies. - viņas mammas balss paziņoja kā sievietes balss vilcienu stacijā paziņo par vilciena pienākšanu. Līna turot labajā rokā mapi, ar kreiso roku cenšoties uzstīvēt jaku uz pleca un aujot labo kāju kurpē, noņurdēja. Bija tik grūti izlemt vai vilkt sarkanos svārciņus vai tomēr nē. Izaicinoši īsi, bet atbilstoši šodienai. Meitene iemeta aci viesistabas logā no kura varēja pārredzēt mājas priekšpagalmu. - Nikolass atgrūdies pret nožogojumu gaidīja viņu. Īsa, nervoza nopūta un Līna pagrieza atslēgu un nospieda rokturi. Nikolass pagrieza galvu uz durvju pusi, izdzridēdams to čīkstoņu un sajutās kā ķieģeli pa galvu dabūjis. Līnas slaidās kājas bija kailas, mugurā īsi svārciņi. Sarkani. Viņa nekad nevilka svārkus. Meitene smaidīja, bet Nikolass jutās itkā šis smaids nebūtu veltīts viņam. Tik skaista būtne, un viņš to kā vienmēr pavadīs uz skolu. Viņš, neviens cits. Līna veiklā un nemanāmā kustībā jau bija viņam blakus.
- Aizver muti, vārna ielidos! - meitene viņu brīdināja māksloti brīdinošā balsī un sāka smieties, - Ejam..?
- Jā, ejam. - viņš, atguvies no šoka, atteica, un abi sāka iet, - Tu šodien labi izskaties.
- Kā, vai tad es parasti izskatos slikti? - Līna puisi ķircināja. Viņa zināja, ka viņš tā nedomā, tas vienkārši bija jāpasaka.
- Jā, vienkārši atbaidoši! Nezinu kur tādi kā tu rodas! - Nikolass uzspēlētā balss tonī vaibstījās un sabužināja Līnas matus.
- Disneilendā! - viņa iesaucās un abi sāka skaļi smieties. Pēc mirkļa vējš jau bija aiznesis pēdējās smieklu skaņas prom.
- Nu, cik rožu pušķus saņēmi? - Nikolass jautāja, kaut zināja atbildi. Katram puisim ir jāpārliecinās, ka viņš ir pirmais. Meitene juta piesarkumu tuvojamies vaigiem un pagrieza galvu prom no puiša, it kā lūkojamies uz koku pie kādas mājas. Minūti vēlāk karstums vaigos pazuda un viņa atsāka skatīšanos uz savām kurpēm.
- Kāpēc lai es saņemtu rozes? - Līna izlikās neko nezinam. Nikolass neatbildēja, viņi jau bija pie skolas.
Viņi abi iegāja vēstures kabinetā, kur viņiem notika pirmā stunda. Līna apsēdās blakus Elīzai, bet Nikolass solu aiz viņas. Līnas draudzene uzreiz sāka čalot un stāstīt kaut ko par savu jauno puisi, bet Līna neklausijās. Viņa māja ar galvu par visu un iesmējās ik pa brītiņam, lai blakus sēdošā meitene domātu ka viņa tiešām klausās. Nikolass tikmēr bija atliecies krēslā un vēroja putnus, kuri lidinājās ap skolas ozolu.
- Mīļā, tu iedomāties nevari, viņš ir tik foršs! Apsties ko viņš man uzdāvināja! - Elīza pastiepa savu patuklo roku zem Līnas deguna. Meitene nopētija smalko sudraba aproci. Viegli siltajā saules starā tā mirdzēja un Līnai mazliet skauda.
- Jā, tā patiešām ir jauka. - viņa klusi noteica.
- Bet protams, esmu pelnījusi tās labākās mantas, ja viņš grib mani noturēt. - Elīza teica, lepni pievērusi acis, un pat, to sakot, iztaisnoja muguru. Viņš tāpat viņu ilgāk par mēnesi nenoturēs, viņai viņš apniks, bet aproci viņa nekad neatdos. Noskanēja zvans.
- Tā, apsēžaties savās vietās, zvanu nedzirdējāt? - klasē, apkrāvusies ar papīriem, mapēm un mācību grāmatu, nervozā un ātrā solī ieslīdēja izstīdzējusī Miss Krova, vēstures pasniedzēja. Visi skolnieki viņu aiz muguras apsauca par vārnu, bet viņa tik tiešām vienai no tām līdzinājās. Kad Līna pirmo reizi redzēja viņu dusmīgi norājam kādu savu klasesbiedru, tiešām šķita, ka viņa tulīt saniknota izpletīs spārnus un skaļi ķērcot izlidos pa klases logu. Klases murdoņa pierima un viss ko varēja dzirdēt bija pildspalvu atsišanās pret galda pamatni vai klusi čuksti.
- Tātad, šodien runāsim par mūsdienu stāvokli Irākā un... - skolotājas monotonais balss tonis itkā izplēnēja un pārvērtās par lampas zummēšanu, kas ir tik pierasta, bet tomēr kaitinoša. Nikolass nedzirdēja ne vārda, ko teica Krova. Viņš manīja tikai krēslu čīkstoņu, krīta skrāpēšanos gar tāfeli, klusas, dusmīgas nopūtas.
- Un, ja Nikolass nebeigs atklāti sapņot manā stundā, viņam būs tā privilēģija uzrakstīt desmit lapaspušu referātu par stundas tēmu un pavadīt nedēļu pēcstundās. - puisis uzķēra skolotājas teikto un sarāvās.
- Es atvainojos, skolotāj. - viņš atvainojās un kārtīgi apsēdās krēslā, paliecies uz priekšu un skatienu pavērsis pierakstu kladei, kurā turpināja aklo skatīšanos uz neko. Līna pagrieza galvu uz aizmuguri un Nikolass pacēla skatienu. Viņi sasmaidījās un Līna atkal pievērsās pierakstiem. Nikolasa lūpu kaktiņos smaids uzkavējās arī pāris sekundes pēc meitenes skatiena, bet tad lēni izgaisa, kā izdziest svece, kad tā izdeg.
Stundu pēc stundas, pienāca pusdienu pārtraukums. Līna izslīdēja no klases, lai aizietu pie sava skapīša. Dēļ uztraukuma viņai nekārojās pat ēst. Viņa apstājās pie 69 skapīša, uzgrieza kodu un uzmeta skatienu uz pretējo sienu. Tur bija uzlikts plakāts par šīvakara Valentīndienas pasākumu skolas sporta zālē. Līna izdvesa knapi pamanāmu nopūtu, izmisušu un cerošu. Viņa pavēra skapīša durtiņas, bet tur viss bija kā parasti - grāmatas, dažas klades un matu ķemme. Līna paņēma literatūras kladi un aizslēdza skapīti. Jāatzist, ka meitene bija vīlusies. Viņa mirkli uzkavējās pie tā, kladi piespiedusi pie krūtīm un ar skatienu uz savām kurpēm. Jauniešu balsis un soļi gāja viņai garām un sajūta bija tāda kā nostaļģiska. Tad Līna pacēla galvu un viņa smaidīja. Viss bija kārtībā, vismaz viņa gribēja lai citi tā domā. Aizgājusi līdz klasei, viņa atklāja, ka tā bija tukša, ja neskaita Nikolasu. Meitene juta karstumu kāpjam no vēdera dzīlēm uz vaigiem un nolieca galvu. Viņa iesoļoja klasē un apsēdās savā solā.
- Visi ir sporta zālē, palīdz izlikt rotājumus, ja tas ir tas, par ko tu esi tik izbrīnīta. - viņš tai teica.
- Un kāpēc tu sēdi šeit, nevis palīdzi? - meitene paskatijās puisim acīs. Šis skatiens bija tāds kā naža asmens. Nikolass to nesaprata.
- Kāpēc lai es ietu un palīdzētu?
- Tu esi garš, tu varētu palīdzēt. - Līna izskaidroja.
- Aah, nu ja. Bet tad tu te sēdētu viena, es tev sastādu kompāniju. Nevaru atstāt tevi bez uzmanības, tevi var nozagt un prasīt atlīdzību un es šodien aizmirsu maku, neraža. - Nikolass plātījās ar rokām un sejā attēloja mātišķu skatienu, - Skat, un tev te kaut kas netīrs! - viņš izvilka no kabatas papīra salvetīti, ar mēli saslapināja vienu maliņu un metās pie Līnas vaiga. Meitene veikli izvairījās.
- Nik, tu esi āksts. - viņa smējās.
- Un lepojos. - viņš piemiedza ar aci. Mirkli bija klusums, tāds neveikls un gaidošs. Noskanēja zvans, klasē atgriezās pazudušie klasesbiedri un Līna pagriezās uz priekšu. Viņa pavera galda pamtni, zem kuras turēja grāmatas. Viņas acis lenām iepletās un lūpas pavēras pus izbrīnā, pus smaidā. Pa virsu grāmatām, baltajām lapām, pildspalvām un zīmuļiem bija sarkana aploksne. Nolaidusi galda pamatni Līna bija pieņēmusi aploksnes krāsu, vaigi mirgoja koši sarkani.
- Eu, Lī, kas ar tevi!? - Elīza iesaucās.
- Nekas, nekas, viss ir kārtībā, man ir tikai mazliet karsti. - sārtums pazuda kā ar roku noņemts, kad meitene pasmaidīja blakussēdētājai. Nikolass aiz viņas smaidīja.]
Vairāk kā gadu vecs. Nezinu bet gribejās pabeigt. Žēl ka tik izdevies darbs stāv bez beigām.
Viņš ievēroja, ka viņa sēž savā kreslā iešļukusi, dīvainā kārtā tas viņam kaut kā sagādāja prieku . Līnai likās, šī mācību stunda ilgst mūžību, viņa ielūkojās pulkstenī ik pēc minūtes, bet tā vien gribējās ātrāk uzzināt no kā tas ir, kapēc tā vēstule tur stāv un kas tajā varētu būt rakstīts. Meitene nodevās domām par to un galu galā nosprieda, ka kāds noteikti tur būs ielicis kļūdas pēc, vēloties iepriecināt kādu, kas noteikti nav viņa. Puisis viņai aiz muguras ievēroja pakāpenisko satraukuma un apmulsuma zudumu.
Līnu pārsteidza zīmīte, kura nosēdās uz viņas galda. Viņa pie sevis nolamājās, pameta skatu atpakaļ uz Nikolasu, kurš knapi valdīja smieklus. Viņa atvēra lapiņu.
''Kas tad notikās? Pēdējo desmit minūšu laikā uz tevis manāms vairāk emociju, nekā no manis visa gada garumā.'' Līna paņēma pildspalvu un uzskricelēja atbildi.
''No kā tu to noteici, manas muguras?'' Puiša uzacis viegli piepacēlās.
''Jā, tā runā ar mani.''
''Forši. Tad jau es varu nerunāt.'' Uz nākamo Nikolasa zīmīti viņa neatbildēja.
Kad beidzot atskanēja zvans, visa klase steigā pazuda, tikai Nikolass uzkavējās pie durvim gaidot Līnu, kura nesteidzās liekot mantas somā.
- Gatava? - viņš ievaicajās.
- Tu vari mani negaidīt. Tiešām. - viņa atbildēja. Līna negribeja atvert sarkano aploksni viņa klātbūtnē.
- Man tas nesagādā grūtības, pietam mums, man liekas, ir pa ceļam... - viņš sāka smaidīt un nepabeidza teikumu. Meitene aizvēra acis, nopūtās un aši izvilka vēstuli no galdapakšas cik ātri un nemanāmi vien spēja.
- Mīlestības vēstules? - Nikolass pārsteigts jautāja. ''Sasodīts...'' Līna nodomāja.
- To kāds noteikti ir ielicis kļūdas pēc. - bija puiša kārta noelsties.
- Nu, skaties. Iesaku izlasīt. - viņš teica.
- Jā, nāksies, jo īstās īpašnieces vārds noteikti ir iekšā. - viņa atbildēja un ielika to somā. Iestajās klusums, bija dzirdami tikai abu soļi skolas gaitenos, tad uz asfalta. Parādijās arī mašīnu radītie trokšņi. Nikolass tik ļoti gribēja ko teikt, bet nezināja ko.
- Man bail to atvērt. - meitene klusi atzinās.
- Jā, tā noteikti tev iekodīs. - Nikolass teica.
- Nopietni, Nik. - Līna nopūtās.
- No kā tu baidies? - puisis vairak pieklājības, nekā intereses pēc pajautaja.
- Es nezinu, man vienkārši... A ja nu... Man nav ne jausmas, ko... Un kas... - viņa nespēja līdz galam pabeigt nevienu teikumu. Nikolass savilka rokas dūrēs.
- Lī, tā ir no manis. - Līnas acis iepletās un vaigi atkal jau kļuva sārti.
- Draudzīgs apsveikums? - viņa centās pajokot. Viņš knapi valdija dusmas, sašutumu un vēlmi pazust zem zemes.
- Vai tu nāksi ar mani uz balli? - Nikolass vaicāja, apstajies un skatoties uz savam kurpēm. Viņš ielūkojās viņas pārsteigtajās acīs. Tikai viņš nezināja, ka viņa netic savai laimei.
- Nik... - Līna iesaka un sniedzās pēc vēstules somas dziļienē, kamēr puiša ais meklēja patvērumu otrā ielas pusē.
- Tu vari neiet, ja nevēlies. - viņš teica. Līna iesmējās. Un iedeva viņam vēstuli.
- Es iešu, bet tev jaizlasa tas, ko tur ierakstīji. - viņa smaidīja. Nikolass nespeja neatbildēt viņas žilbinošajam smaidam ar savējo. Skatoties viņai acīs, viņš saplēsa vēstuli.
- Tas ko es jūtu pret tevi, - viņš atbildeja, - bet es tev pats to šovakar pateikšu. - viņi bija gandrīz pie Līnas mājas durvīm. Līna nezināja, ko darīt, ko teikt. ''Lieliski, es visu laiku tagad domāšu par to kas tur bija rakstīts...'' bija viņas vienīgā doma.
- Tiksimies vakarā, skolā. - Nikolass teica un pieliecās, iedodot viņai vieglu un gandrīz nemanāmu skūpstu. Kad viņs atliecās atpakaļ, Līnas seja bija sarkanāka kā jebkad. Viņš sāka smities savos medainajos smieklos. Meitene sašķobīja seju un sakrustoja rokas virs krūtīm.
- Nepūties. - atskanēja viņa vārdi pa gabalu un Nikolass pamaja apmulsušajai meitenei. Viņa pasmaidīja un pamāja pretī.
Līna iesoļoja tumšajā skolas zālē, kuru nevareja atpazīt no pirmā acu uzmetiena, jo visas sienas bija noklātas ar sārtiem adumumiem un visur mētājās balti un sakrani baloni. Viņa jutās tik laimīga.
- Tu izskaties lieliski. - viņa sajuta Nikolasa elpu sev uz kakla. Viņa pagriezās.
- Sveiks. - viņa apmulsusi teica.
- Sveika. - viņš paņēma viņu aiz rokas, - Kā jūties?
- Lieliski. Tu?
- Labak nevar būt. - viņa smaids bija žilbinošs. Līna pirmo reizi mūžā redzēja viņu melnā uzvalkā. Baltais krekls nebija līdz galam aizvērts, viņa zeltainā āda likās tik neierasta. Līna nožēloja, ka uzvlika savu vienīgo kleitu. Toties Nikolass jutās viegli uzjautrināts, redzot viņu tik meitenīgu un piemīlīgu.
- Un tagad tu ar mani dejosi. - puisis paziņoja, pretī saņemot klusu un neapmierinātu ņirdienu no Līnas. Nikolass sāka smieties un aizvilka meiteni uz zāles vidu, kur viņus pavadīja neskaitami pārsteigti skatieni, bet viņus tas neuztrauca.
Viņi viens otru nelaida vaļā visu vakaru, kuru pavadija kaut kur starp dejām, smiekliem, skūpstiem un laimi. Abi klusībā lūdzās, kaut šis vakars nekad nebeigtos, lai gan viņiem pieder gan šis, gan katrs nākamais vakars. Nebija steigas, tikai lēna un melodiska mūzika skolas zālē.
* * *
Aiz grāmatnīcas plašā loga bija dzirdamas klusinātas ielas skaņas. Kāda mašīna, skaļi signalizējot, patraucās garām mazajam grāmatu veikaliņam, kad no Līnas pleca noslīdēja gara matu šķipsna. Viņa, degunu grāmatā iebāzusi, nespēja izlemt vai pirkt to vai nē. Nikolass, vērojot viņas lūpas tik nemanāmi, bet tomēr kustamies, kad viņa lasīja grāmatas iesākumu, noelsās.
- Kas vainas, Nik? Ja es nogurdinu tevi, tu jau vari doties mājās. Es tiešām gribu šo grāmatu, bet tāda summa...
- Nē, viss ir kārtībā. - puisis taisnojās ar smaidu uz lūpām. "Viss ir ideāli...'' Nikolass domās pabeidza teikumu, lai tas skanētu, kā viņš gribētu. Bet viņš tomēr neuzdrīktējās pateikt to skaļi, nevienam jau nav jāzin. Meitene viņām atsmaidīja ar savu brīnišķo smaidu un atkal pievērsās grāmatai. Ja vien viņš zinātu cik viltots ir tas smaids. Līnas acis atkal akli skrēja pāri rindiņām uz iedzeltenā grāmatas papīra, bet lūpas bez skaņas atkārtoja vārdus "Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu".
Pusstundu vēlāk noskanēja zvaniņš virs grāmatnīcas durvīm, ziņojot durvju atvēršanos. Nikolass izgāja uz ielas un pieturēja durvis, lai Līna, maisiņam čabot, var iziet ārā. Viņš vienmēr bija tik pieklājīgs.
- Paldies par aizdevumu, aizmirsu no rīta paņemt vairāk naudas līdzi lai pietiek grāmatai. Bet šodien biju izsalkusi kā vilks skolā, es rīt atdošu." - meitenes balss bija saldāka par cukura vati un dārgāka par zeltu.
- Nē, nevajag, iedosi man arī izlasīt un būsim norēķinājušies. Ar ilgajām pirkšanas nepirkšanas pārdomām iekārdināji mani. - Nikolass atbildēja. Viņu soļi skanēja vienotā ritmā, pa vidu ik pa brīdim iečabējās celefāna maisiņš. Pie krustojuma viņi pagriezās pa labi un vēl pēc dažiem soļiem Līna apstājās un pagriezās pret puisi.
- Nu, tad... līdz rītdienai? - viņas smaids bija spožāks par sauli. Daudz spožāks.
- Eem, jā.. Rīt gaidīsu tevi te. Līdz vēlākam! - Nikolass ar grūtībām novērsa skatienu no viņas smaida. Meitene viņam, kā vienmēr smaidot, pamāja un dēvās augšup pa parādes durvju kāpnēm. Pie paša pēdējā pakāpiena Līnas smaids nodzisa un viņa ieklausijās skaņās, lai no tām atšķirtu viņa soļus. Tos soļus. Bija ceturtdiena, 13. februāris. Neparasti silts laiks agrajam gada sākumam, saule jau sildīja un vējš bija kļuvis siltāks. Tas pieskārās viņas sejai, un mati viegli noplīvoja sekojot pieskārienam.
- Lī, mazā, tu atkal kavē. Nikijs jau gaida tevi kādu brīdi, pasteidzies. - viņas mammas balss paziņoja kā sievietes balss vilcienu stacijā paziņo par vilciena pienākšanu. Līna turot labajā rokā mapi, ar kreiso roku cenšoties uzstīvēt jaku uz pleca un aujot labo kāju kurpē, noņurdēja. Bija tik grūti izlemt vai vilkt sarkanos svārciņus vai tomēr nē. Izaicinoši īsi, bet atbilstoši šodienai. Meitene iemeta aci viesistabas logā no kura varēja pārredzēt mājas priekšpagalmu. - Nikolass atgrūdies pret nožogojumu gaidīja viņu. Īsa, nervoza nopūta un Līna pagrieza atslēgu un nospieda rokturi. Nikolass pagrieza galvu uz durvju pusi, izdzridēdams to čīkstoņu un sajutās kā ķieģeli pa galvu dabūjis. Līnas slaidās kājas bija kailas, mugurā īsi svārciņi. Sarkani. Viņa nekad nevilka svārkus. Meitene smaidīja, bet Nikolass jutās itkā šis smaids nebūtu veltīts viņam. Tik skaista būtne, un viņš to kā vienmēr pavadīs uz skolu. Viņš, neviens cits. Līna veiklā un nemanāmā kustībā jau bija viņam blakus.
- Aizver muti, vārna ielidos! - meitene viņu brīdināja māksloti brīdinošā balsī un sāka smieties, - Ejam..?
- Jā, ejam. - viņš, atguvies no šoka, atteica, un abi sāka iet, - Tu šodien labi izskaties.
- Kā, vai tad es parasti izskatos slikti? - Līna puisi ķircināja. Viņa zināja, ka viņš tā nedomā, tas vienkārši bija jāpasaka.
- Jā, vienkārši atbaidoši! Nezinu kur tādi kā tu rodas! - Nikolass uzspēlētā balss tonī vaibstījās un sabužināja Līnas matus.
- Disneilendā! - viņa iesaucās un abi sāka skaļi smieties. Pēc mirkļa vējš jau bija aiznesis pēdējās smieklu skaņas prom.
- Nu, cik rožu pušķus saņēmi? - Nikolass jautāja, kaut zināja atbildi. Katram puisim ir jāpārliecinās, ka viņš ir pirmais. Meitene juta piesarkumu tuvojamies vaigiem un pagrieza galvu prom no puiša, it kā lūkojamies uz koku pie kādas mājas. Minūti vēlāk karstums vaigos pazuda un viņa atsāka skatīšanos uz savām kurpēm.
- Kāpēc lai es saņemtu rozes? - Līna izlikās neko nezinam. Nikolass neatbildēja, viņi jau bija pie skolas.
Viņi abi iegāja vēstures kabinetā, kur viņiem notika pirmā stunda. Līna apsēdās blakus Elīzai, bet Nikolass solu aiz viņas. Līnas draudzene uzreiz sāka čalot un stāstīt kaut ko par savu jauno puisi, bet Līna neklausijās. Viņa māja ar galvu par visu un iesmējās ik pa brītiņam, lai blakus sēdošā meitene domātu ka viņa tiešām klausās. Nikolass tikmēr bija atliecies krēslā un vēroja putnus, kuri lidinājās ap skolas ozolu.
- Mīļā, tu iedomāties nevari, viņš ir tik foršs! Apsties ko viņš man uzdāvināja! - Elīza pastiepa savu patuklo roku zem Līnas deguna. Meitene nopētija smalko sudraba aproci. Viegli siltajā saules starā tā mirdzēja un Līnai mazliet skauda.
- Jā, tā patiešām ir jauka. - viņa klusi noteica.
- Bet protams, esmu pelnījusi tās labākās mantas, ja viņš grib mani noturēt. - Elīza teica, lepni pievērusi acis, un pat, to sakot, iztaisnoja muguru. Viņš tāpat viņu ilgāk par mēnesi nenoturēs, viņai viņš apniks, bet aproci viņa nekad neatdos. Noskanēja zvans.
- Tā, apsēžaties savās vietās, zvanu nedzirdējāt? - klasē, apkrāvusies ar papīriem, mapēm un mācību grāmatu, nervozā un ātrā solī ieslīdēja izstīdzējusī Miss Krova, vēstures pasniedzēja. Visi skolnieki viņu aiz muguras apsauca par vārnu, bet viņa tik tiešām vienai no tām līdzinājās. Kad Līna pirmo reizi redzēja viņu dusmīgi norājam kādu savu klasesbiedru, tiešām šķita, ka viņa tulīt saniknota izpletīs spārnus un skaļi ķērcot izlidos pa klases logu. Klases murdoņa pierima un viss ko varēja dzirdēt bija pildspalvu atsišanās pret galda pamatni vai klusi čuksti.
- Tātad, šodien runāsim par mūsdienu stāvokli Irākā un... - skolotājas monotonais balss tonis itkā izplēnēja un pārvērtās par lampas zummēšanu, kas ir tik pierasta, bet tomēr kaitinoša. Nikolass nedzirdēja ne vārda, ko teica Krova. Viņš manīja tikai krēslu čīkstoņu, krīta skrāpēšanos gar tāfeli, klusas, dusmīgas nopūtas.
- Un, ja Nikolass nebeigs atklāti sapņot manā stundā, viņam būs tā privilēģija uzrakstīt desmit lapaspušu referātu par stundas tēmu un pavadīt nedēļu pēcstundās. - puisis uzķēra skolotājas teikto un sarāvās.
- Es atvainojos, skolotāj. - viņš atvainojās un kārtīgi apsēdās krēslā, paliecies uz priekšu un skatienu pavērsis pierakstu kladei, kurā turpināja aklo skatīšanos uz neko. Līna pagrieza galvu uz aizmuguri un Nikolass pacēla skatienu. Viņi sasmaidījās un Līna atkal pievērsās pierakstiem. Nikolasa lūpu kaktiņos smaids uzkavējās arī pāris sekundes pēc meitenes skatiena, bet tad lēni izgaisa, kā izdziest svece, kad tā izdeg.
Stundu pēc stundas, pienāca pusdienu pārtraukums. Līna izslīdēja no klases, lai aizietu pie sava skapīša. Dēļ uztraukuma viņai nekārojās pat ēst. Viņa apstājās pie 69 skapīša, uzgrieza kodu un uzmeta skatienu uz pretējo sienu. Tur bija uzlikts plakāts par šīvakara Valentīndienas pasākumu skolas sporta zālē. Līna izdvesa knapi pamanāmu nopūtu, izmisušu un cerošu. Viņa pavēra skapīša durtiņas, bet tur viss bija kā parasti - grāmatas, dažas klades un matu ķemme. Līna paņēma literatūras kladi un aizslēdza skapīti. Jāatzist, ka meitene bija vīlusies. Viņa mirkli uzkavējās pie tā, kladi piespiedusi pie krūtīm un ar skatienu uz savām kurpēm. Jauniešu balsis un soļi gāja viņai garām un sajūta bija tāda kā nostaļģiska. Tad Līna pacēla galvu un viņa smaidīja. Viss bija kārtībā, vismaz viņa gribēja lai citi tā domā. Aizgājusi līdz klasei, viņa atklāja, ka tā bija tukša, ja neskaita Nikolasu. Meitene juta karstumu kāpjam no vēdera dzīlēm uz vaigiem un nolieca galvu. Viņa iesoļoja klasē un apsēdās savā solā.
- Visi ir sporta zālē, palīdz izlikt rotājumus, ja tas ir tas, par ko tu esi tik izbrīnīta. - viņš tai teica.
- Un kāpēc tu sēdi šeit, nevis palīdzi? - meitene paskatijās puisim acīs. Šis skatiens bija tāds kā naža asmens. Nikolass to nesaprata.
- Kāpēc lai es ietu un palīdzētu?
- Tu esi garš, tu varētu palīdzēt. - Līna izskaidroja.
- Aah, nu ja. Bet tad tu te sēdētu viena, es tev sastādu kompāniju. Nevaru atstāt tevi bez uzmanības, tevi var nozagt un prasīt atlīdzību un es šodien aizmirsu maku, neraža. - Nikolass plātījās ar rokām un sejā attēloja mātišķu skatienu, - Skat, un tev te kaut kas netīrs! - viņš izvilka no kabatas papīra salvetīti, ar mēli saslapināja vienu maliņu un metās pie Līnas vaiga. Meitene veikli izvairījās.
- Nik, tu esi āksts. - viņa smējās.
- Un lepojos. - viņš piemiedza ar aci. Mirkli bija klusums, tāds neveikls un gaidošs. Noskanēja zvans, klasē atgriezās pazudušie klasesbiedri un Līna pagriezās uz priekšu. Viņa pavera galda pamtni, zem kuras turēja grāmatas. Viņas acis lenām iepletās un lūpas pavēras pus izbrīnā, pus smaidā. Pa virsu grāmatām, baltajām lapām, pildspalvām un zīmuļiem bija sarkana aploksne. Nolaidusi galda pamatni Līna bija pieņēmusi aploksnes krāsu, vaigi mirgoja koši sarkani.
- Eu, Lī, kas ar tevi!? - Elīza iesaucās.
- Nekas, nekas, viss ir kārtībā, man ir tikai mazliet karsti. - sārtums pazuda kā ar roku noņemts, kad meitene pasmaidīja blakussēdētājai. Nikolass aiz viņas smaidīja.]
Vairāk kā gadu vecs. Nezinu bet gribejās pabeigt. Žēl ka tik izdevies darbs stāv bez beigām.
Viņš ievēroja, ka viņa sēž savā kreslā iešļukusi, dīvainā kārtā tas viņam kaut kā sagādāja prieku . Līnai likās, šī mācību stunda ilgst mūžību, viņa ielūkojās pulkstenī ik pēc minūtes, bet tā vien gribējās ātrāk uzzināt no kā tas ir, kapēc tā vēstule tur stāv un kas tajā varētu būt rakstīts. Meitene nodevās domām par to un galu galā nosprieda, ka kāds noteikti tur būs ielicis kļūdas pēc, vēloties iepriecināt kādu, kas noteikti nav viņa. Puisis viņai aiz muguras ievēroja pakāpenisko satraukuma un apmulsuma zudumu.
Līnu pārsteidza zīmīte, kura nosēdās uz viņas galda. Viņa pie sevis nolamājās, pameta skatu atpakaļ uz Nikolasu, kurš knapi valdīja smieklus. Viņa atvēra lapiņu.
''Kas tad notikās? Pēdējo desmit minūšu laikā uz tevis manāms vairāk emociju, nekā no manis visa gada garumā.'' Līna paņēma pildspalvu un uzskricelēja atbildi.
''No kā tu to noteici, manas muguras?'' Puiša uzacis viegli piepacēlās.
''Jā, tā runā ar mani.''
''Forši. Tad jau es varu nerunāt.'' Uz nākamo Nikolasa zīmīti viņa neatbildēja.
Kad beidzot atskanēja zvans, visa klase steigā pazuda, tikai Nikolass uzkavējās pie durvim gaidot Līnu, kura nesteidzās liekot mantas somā.
- Gatava? - viņš ievaicajās.
- Tu vari mani negaidīt. Tiešām. - viņa atbildēja. Līna negribeja atvert sarkano aploksni viņa klātbūtnē.
- Man tas nesagādā grūtības, pietam mums, man liekas, ir pa ceļam... - viņš sāka smaidīt un nepabeidza teikumu. Meitene aizvēra acis, nopūtās un aši izvilka vēstuli no galdapakšas cik ātri un nemanāmi vien spēja.
- Mīlestības vēstules? - Nikolass pārsteigts jautāja. ''Sasodīts...'' Līna nodomāja.
- To kāds noteikti ir ielicis kļūdas pēc. - bija puiša kārta noelsties.
- Nu, skaties. Iesaku izlasīt. - viņš teica.
- Jā, nāksies, jo īstās īpašnieces vārds noteikti ir iekšā. - viņa atbildēja un ielika to somā. Iestajās klusums, bija dzirdami tikai abu soļi skolas gaitenos, tad uz asfalta. Parādijās arī mašīnu radītie trokšņi. Nikolass tik ļoti gribēja ko teikt, bet nezināja ko.
- Man bail to atvērt. - meitene klusi atzinās.
- Jā, tā noteikti tev iekodīs. - Nikolass teica.
- Nopietni, Nik. - Līna nopūtās.
- No kā tu baidies? - puisis vairak pieklājības, nekā intereses pēc pajautaja.
- Es nezinu, man vienkārši... A ja nu... Man nav ne jausmas, ko... Un kas... - viņa nespēja līdz galam pabeigt nevienu teikumu. Nikolass savilka rokas dūrēs.
- Lī, tā ir no manis. - Līnas acis iepletās un vaigi atkal jau kļuva sārti.
- Draudzīgs apsveikums? - viņa centās pajokot. Viņš knapi valdija dusmas, sašutumu un vēlmi pazust zem zemes.
- Vai tu nāksi ar mani uz balli? - Nikolass vaicāja, apstajies un skatoties uz savam kurpēm. Viņš ielūkojās viņas pārsteigtajās acīs. Tikai viņš nezināja, ka viņa netic savai laimei.
- Nik... - Līna iesaka un sniedzās pēc vēstules somas dziļienē, kamēr puiša ais meklēja patvērumu otrā ielas pusē.
- Tu vari neiet, ja nevēlies. - viņš teica. Līna iesmējās. Un iedeva viņam vēstuli.
- Es iešu, bet tev jaizlasa tas, ko tur ierakstīji. - viņa smaidīja. Nikolass nespeja neatbildēt viņas žilbinošajam smaidam ar savējo. Skatoties viņai acīs, viņš saplēsa vēstuli.
- Tas ko es jūtu pret tevi, - viņš atbildeja, - bet es tev pats to šovakar pateikšu. - viņi bija gandrīz pie Līnas mājas durvīm. Līna nezināja, ko darīt, ko teikt. ''Lieliski, es visu laiku tagad domāšu par to kas tur bija rakstīts...'' bija viņas vienīgā doma.
- Tiksimies vakarā, skolā. - Nikolass teica un pieliecās, iedodot viņai vieglu un gandrīz nemanāmu skūpstu. Kad viņs atliecās atpakaļ, Līnas seja bija sarkanāka kā jebkad. Viņš sāka smities savos medainajos smieklos. Meitene sašķobīja seju un sakrustoja rokas virs krūtīm.
- Nepūties. - atskanēja viņa vārdi pa gabalu un Nikolass pamaja apmulsušajai meitenei. Viņa pasmaidīja un pamāja pretī.
Līna iesoļoja tumšajā skolas zālē, kuru nevareja atpazīt no pirmā acu uzmetiena, jo visas sienas bija noklātas ar sārtiem adumumiem un visur mētājās balti un sakrani baloni. Viņa jutās tik laimīga.
- Tu izskaties lieliski. - viņa sajuta Nikolasa elpu sev uz kakla. Viņa pagriezās.
- Sveiks. - viņa apmulsusi teica.
- Sveika. - viņš paņēma viņu aiz rokas, - Kā jūties?
- Lieliski. Tu?
- Labak nevar būt. - viņa smaids bija žilbinošs. Līna pirmo reizi mūžā redzēja viņu melnā uzvalkā. Baltais krekls nebija līdz galam aizvērts, viņa zeltainā āda likās tik neierasta. Līna nožēloja, ka uzvlika savu vienīgo kleitu. Toties Nikolass jutās viegli uzjautrināts, redzot viņu tik meitenīgu un piemīlīgu.
- Un tagad tu ar mani dejosi. - puisis paziņoja, pretī saņemot klusu un neapmierinātu ņirdienu no Līnas. Nikolass sāka smieties un aizvilka meiteni uz zāles vidu, kur viņus pavadīja neskaitami pārsteigti skatieni, bet viņus tas neuztrauca.
Viņi viens otru nelaida vaļā visu vakaru, kuru pavadija kaut kur starp dejām, smiekliem, skūpstiem un laimi. Abi klusībā lūdzās, kaut šis vakars nekad nebeigtos, lai gan viņiem pieder gan šis, gan katrs nākamais vakars. Nebija steigas, tikai lēna un melodiska mūzika skolas zālē.
Akdies, ku mīļi, sirsnīgi.. āw. 
Ji, tev ir talants, tik liels, un es gribu tikai teikt - vēl un vēl tavus darbus, jo tiešām ir patīkami lasīt tavus īsdarbiņus
Ji, tev ir talants, tik liels, un es gribu tikai teikt - vēl un vēl tavus darbus, jo tiešām ir patīkami lasīt tavus īsdarbiņus
Atmiņas.
Viņa sēdēja savas istabas tumšākajā stūrī, pievilkusi slaidos un viegli brūnos ceļus pie zoda, baidoties no tumsas un paša stūra kurā atradās.
- Es tevi mīlu... - kardinoši un saldi kā cukurs noteica balss kaut kur tumsā. Viņa centās apvaldīt izmisušu spiedzienu, kas lauzās laukā no viņas lūpām.
- Tu taču pati to zini... - balsī bija jūtams smaidz un, lai gan neko nevarēja redzēt, viņa zinaja, ka viņš pārvietojas. Pietam tuvak viņai.
- Es... - viņa sajuta rūgteni saldo ķermeņa aromātu noplīvojam cietajā un stīvajā istabas gaisā.
- Tevi... - viņa aizspieda acis ciet tik ciesi, cik vareja, lai laukā netiktu milijoniem asaru, ko viņa varētu izraudāt.
- Mī... - karstas asaras tik un tā plūda pār vaigiem.
- ...lu... - viņa aizspieda ausis par vēlu, bet ausīs zvanīja klusie un kaķa murrāšanai līdzīgie smiekli. Vēja vēsumam līdzīgs pirkstu pieskāriens pārsteidza negaidītu viņas ceļa virspusi un tad noraudāto vaigu.
Tikai vējš, ilgas, asaru sāļums un vientuļa meitene istabā.
Vairs nekas.
Atmiņas.
* * *
Brīvība.
Viņš vienmēr atradās ēnās, nostak no citiem, tik cēls un graciozs, bet tomēr vientuļš. Viņa āda atgādinaja nekad neaiztiktu sudraba samtu, kuram nav pasaulīgas vērtības. Kustībās atspoguļojās nosvertība, miers un klusums.
Viņa vienmēr bija noslepumaina, tik pievelkoša, bet atturīga. Acu skatiens baidīja un caururba, bet smaids apžilbināja. Viņa speja runāt ātri un asi, bez mazākās piepules precīzi un tieši kā likums.
Abus vienoja neizmērojams gara un rakstura spēks, kura izpausmes neatkārtojās.
Šādi cilvēki aizsak revolūcijas, karus un vienošanās.
Izlemj vai ieņemt, vai sagraut pasauli.
Darbojas tikai pēc sava prāta un ieskatiem.
Neapturams un neietekmējams pasaules dzinējs un draudz tai, jo var ar to sadarboties, cik tai pretoties.
Šādiem cilvekiem pieder viss.
Bet šiem diviem.
Viņi piederēja viens otram.
* * *
Makets.
- Tēvs, atdod man spārnus. - viņa aste noplīvoja vieglajā gaisā kā pātaga. Viņš pacēla vienu uzaci, bet neko neteica. Lucifers nelūgts apsēdās baltajā ādas krēslā un virpinaja aso astes galu garajos, slaidajos pirkstos.
- Man to nav, - Viņš vieglprātīgi skaidroja, pievērsies papīriem, - pazaudēju.
Lucifers pasmaidīja, atklajot balto zobu rindu.
- Pazaudēji? - viņš pārjautāja, viegli uzjautrināts.
- Jā.
Iestājās klusums. Viņš šķirstīja papīrus, centās izlikties garlaikots. Lucifers jau vēlējās kaut ko teikt un bija pavēris šaurās lūpas.
- Atnes man kafiju. - Viņš pavelēja.
- Atdod man spārnus. - abiem nācās ieskatīties otra acīs - Lucifers piemiedza savas ugunīgās, kamēr Viņa baltās uzacis pacēlās vēl augstāk. Lucifers klusi iesmējās, skatoties uz gleznu aiz Viņa muguras. Tajā Viņš saudzejoši bija aplicis rokas ap Lucifera brāļiem, bet Lucifers pats sēdēja vidū.
- Es zinu, kur ir mani spārni, - Lucifers caur smaidu novilka, - un tu arī.
Viņa acis izbrīnā iepletās, bet Lucifers jau bija piecēlies kājās.
- Neesi pelnījis. - Viņš izmeta.
- Labi, dari kā zini, bet tavs mazais... makets aizies bojā arī bez manas palīdzības. Līdz vēlakam, tēvs. Ceru, ka līdz tam laikam būsi iemācījies melot vai noliksi spārnus citur.
Durvju aizciršanās skanu pavadīja Viņa nopūta.
Atvainojos, ja ir pareizrakstības kļūdas.
Enjoy.
Viņa sēdēja savas istabas tumšākajā stūrī, pievilkusi slaidos un viegli brūnos ceļus pie zoda, baidoties no tumsas un paša stūra kurā atradās.
- Es tevi mīlu... - kardinoši un saldi kā cukurs noteica balss kaut kur tumsā. Viņa centās apvaldīt izmisušu spiedzienu, kas lauzās laukā no viņas lūpām.
- Tu taču pati to zini... - balsī bija jūtams smaidz un, lai gan neko nevarēja redzēt, viņa zinaja, ka viņš pārvietojas. Pietam tuvak viņai.
- Es... - viņa sajuta rūgteni saldo ķermeņa aromātu noplīvojam cietajā un stīvajā istabas gaisā.
- Tevi... - viņa aizspieda acis ciet tik ciesi, cik vareja, lai laukā netiktu milijoniem asaru, ko viņa varētu izraudāt.
- Mī... - karstas asaras tik un tā plūda pār vaigiem.
- ...lu... - viņa aizspieda ausis par vēlu, bet ausīs zvanīja klusie un kaķa murrāšanai līdzīgie smiekli. Vēja vēsumam līdzīgs pirkstu pieskāriens pārsteidza negaidītu viņas ceļa virspusi un tad noraudāto vaigu.
Tikai vējš, ilgas, asaru sāļums un vientuļa meitene istabā.
Vairs nekas.
Atmiņas.
* * *
Brīvība.
Viņš vienmēr atradās ēnās, nostak no citiem, tik cēls un graciozs, bet tomēr vientuļš. Viņa āda atgādinaja nekad neaiztiktu sudraba samtu, kuram nav pasaulīgas vērtības. Kustībās atspoguļojās nosvertība, miers un klusums.
Viņa vienmēr bija noslepumaina, tik pievelkoša, bet atturīga. Acu skatiens baidīja un caururba, bet smaids apžilbināja. Viņa speja runāt ātri un asi, bez mazākās piepules precīzi un tieši kā likums.
Abus vienoja neizmērojams gara un rakstura spēks, kura izpausmes neatkārtojās.
Šādi cilvēki aizsak revolūcijas, karus un vienošanās.
Izlemj vai ieņemt, vai sagraut pasauli.
Darbojas tikai pēc sava prāta un ieskatiem.
Neapturams un neietekmējams pasaules dzinējs un draudz tai, jo var ar to sadarboties, cik tai pretoties.
Šādiem cilvekiem pieder viss.
Bet šiem diviem.
Viņi piederēja viens otram.
* * *
Makets.
- Tēvs, atdod man spārnus. - viņa aste noplīvoja vieglajā gaisā kā pātaga. Viņš pacēla vienu uzaci, bet neko neteica. Lucifers nelūgts apsēdās baltajā ādas krēslā un virpinaja aso astes galu garajos, slaidajos pirkstos.
- Man to nav, - Viņš vieglprātīgi skaidroja, pievērsies papīriem, - pazaudēju.
Lucifers pasmaidīja, atklajot balto zobu rindu.
- Pazaudēji? - viņš pārjautāja, viegli uzjautrināts.
- Jā.
Iestājās klusums. Viņš šķirstīja papīrus, centās izlikties garlaikots. Lucifers jau vēlējās kaut ko teikt un bija pavēris šaurās lūpas.
- Atnes man kafiju. - Viņš pavelēja.
- Atdod man spārnus. - abiem nācās ieskatīties otra acīs - Lucifers piemiedza savas ugunīgās, kamēr Viņa baltās uzacis pacēlās vēl augstāk. Lucifers klusi iesmējās, skatoties uz gleznu aiz Viņa muguras. Tajā Viņš saudzejoši bija aplicis rokas ap Lucifera brāļiem, bet Lucifers pats sēdēja vidū.
- Es zinu, kur ir mani spārni, - Lucifers caur smaidu novilka, - un tu arī.
Viņa acis izbrīnā iepletās, bet Lucifers jau bija piecēlies kājās.
- Neesi pelnījis. - Viņš izmeta.
- Labi, dari kā zini, bet tavs mazais... makets aizies bojā arī bez manas palīdzības. Līdz vēlakam, tēvs. Ceru, ka līdz tam laikam būsi iemācījies melot vai noliksi spārnus citur.
Durvju aizciršanās skanu pavadīja Viņa nopūta.
Atvainojos, ja ir pareizrakstības kļūdas.
Enjoy.
Saruna.
Es stāvēju krustcelēs kopā ar Gabrielu, skaistu jaunieti ar sievišķiem sejas formām, zletainam matu cirtām un slaidu augumu. Gabriels man uzsmaidīja. Es vel nespēju saprast, kapēc citi cilvēki nepievērsa uzmanību mana pavadoņa baltajiem un spēcigajiem spārniem, tāpēc atbildeju ar visai vārgu un apmulsušu skatienu.
- Tu esi enģelis. - es teicu.
- Es esmu enģelis. - Gabriela zēnišķā balss atkārtoja manus vārdus. Vējš noplivināja viņa uzvalka melnās žaketes apakšmalu.
- Un mēs esam krustcelēs. - es konstatēju simto reizi.
- Tiesi tā. - Gabriels maigi kā pirmā pavasara zālīte noteica. Es pacēlu kreiso roku, lai pakasītu deniņus, un tad atkal palaidu to nejūtīgu un atbrīvotu karāties man pie sāniem. Vējš itkā speciāli spēlējās ar Gabriela matiem.
- Man ir jāizvēlas. - es teicu un Gabriels atzinīgi pamaja. Es novērsos no enģeļa un centos saprast.
- Es visu mūžu esmu centies izvēlēties pareizos ceļus, labākās iespējas. Un tagad atkal jāizvēlas, pat ja zinu, ka nekad neko pareizi izvēlējies neesmu? - es vaicāju Gabrielam. Viņš pasmaidīja.
- Uztver to kā nelielu... kontroldarbu. - bija atbilde. Es atkal novērsos. Manas domas klīda pie viņas, manas mīļotās, kuru es pievīlu.
- Hmm... - es izdvesu, klīzdams pa atmiņu mākoņiem.
- Tu vari iet uz priekšu. Dzīvot no jauna. Uz atpakaļu - maldīties pa savas neizdevušās dzīves katakombām, dienu no dienas. Tad, protams, uz labo vai slikto pusi. - Gabriels skaidroja, lūkodamies pa labi.
- Tu gribeji teikt kreiso pusi. - es izlaboju.
- Es pateicu to, ko biju domajis teikt un savos vārdos neesmu kļūdījies. - viņš atbildēja, kad bija ieskatījies manu pelēko acu dziļumos.
- Bet kapēc man jāizvelas? - es pēc mirkļa vaicāju. Gabriels neatbildēja, bet skatījās uz mani tā, itkā es nebūtu pabeidzis savu teikumu.
- Es gribu teikt, vai tad šo ceļu nenosaka dzīves laikā paveikto darbu skaits? - es izskaidroju, reizē vaicādams.
Gabriels ilgi klusēja un maigi skatījās uz mani. Kā uz savu paša dēlu. Vai mājdzīvnieku.
- Tu esi tāds kā strīdīgs gadījums. - viņš beidzot teica. Es vaicāju, kādēļ tā, jo biju izmisis neveikt šo izvēli.
- Kā lai tev to paskaidro? - Gabriels nocuksteja un pielika pie zoda kreiso roku. Es nopratu, ka viņš domā. Gāja laiks un pūta vejš, tagad jau stiprāk.
- Tu esi dzīvojis savu dzīvi apkalpojot citus, piepildot vinu velmes. Un tātad piepildot citu likteņus. - Gabriels, smaidīdams par savu izdomāto atbildi, man teica.
- Un nepiepildījis savu. - es pabeidzu. Gabriels atkal brīdi klusēja.
- Tāpēc tev tiek dota šāda... priekšrocība. - viņš glaimoja. Es novērsos vēl pēdējo reizi, lai domātu. Uz šo enģeli skatoties, domāt bija neiespējami.
- Un kur mēs esam? - es vaicāju.
- Dvēseļu krustcelēs, - Gabriels teica, - vietā, kur tava dvēsele piedzima un eksisteja.
Es saviebos, bet vējš no tālienes atnesa vienu čukstu.
"Piedod."
Es stāvēju krustcelēs kopā ar Gabrielu, skaistu jaunieti ar sievišķiem sejas formām, zletainam matu cirtām un slaidu augumu. Gabriels man uzsmaidīja. Es vel nespēju saprast, kapēc citi cilvēki nepievērsa uzmanību mana pavadoņa baltajiem un spēcigajiem spārniem, tāpēc atbildeju ar visai vārgu un apmulsušu skatienu.
- Tu esi enģelis. - es teicu.
- Es esmu enģelis. - Gabriela zēnišķā balss atkārtoja manus vārdus. Vējš noplivināja viņa uzvalka melnās žaketes apakšmalu.
- Un mēs esam krustcelēs. - es konstatēju simto reizi.
- Tiesi tā. - Gabriels maigi kā pirmā pavasara zālīte noteica. Es pacēlu kreiso roku, lai pakasītu deniņus, un tad atkal palaidu to nejūtīgu un atbrīvotu karāties man pie sāniem. Vējš itkā speciāli spēlējās ar Gabriela matiem.
- Man ir jāizvēlas. - es teicu un Gabriels atzinīgi pamaja. Es novērsos no enģeļa un centos saprast.
- Es visu mūžu esmu centies izvēlēties pareizos ceļus, labākās iespējas. Un tagad atkal jāizvēlas, pat ja zinu, ka nekad neko pareizi izvēlējies neesmu? - es vaicāju Gabrielam. Viņš pasmaidīja.
- Uztver to kā nelielu... kontroldarbu. - bija atbilde. Es atkal novērsos. Manas domas klīda pie viņas, manas mīļotās, kuru es pievīlu.
- Hmm... - es izdvesu, klīzdams pa atmiņu mākoņiem.
- Tu vari iet uz priekšu. Dzīvot no jauna. Uz atpakaļu - maldīties pa savas neizdevušās dzīves katakombām, dienu no dienas. Tad, protams, uz labo vai slikto pusi. - Gabriels skaidroja, lūkodamies pa labi.
- Tu gribeji teikt kreiso pusi. - es izlaboju.
- Es pateicu to, ko biju domajis teikt un savos vārdos neesmu kļūdījies. - viņš atbildēja, kad bija ieskatījies manu pelēko acu dziļumos.
- Bet kapēc man jāizvelas? - es pēc mirkļa vaicāju. Gabriels neatbildēja, bet skatījās uz mani tā, itkā es nebūtu pabeidzis savu teikumu.
- Es gribu teikt, vai tad šo ceļu nenosaka dzīves laikā paveikto darbu skaits? - es izskaidroju, reizē vaicādams.
Gabriels ilgi klusēja un maigi skatījās uz mani. Kā uz savu paša dēlu. Vai mājdzīvnieku.
- Tu esi tāds kā strīdīgs gadījums. - viņš beidzot teica. Es vaicāju, kādēļ tā, jo biju izmisis neveikt šo izvēli.
- Kā lai tev to paskaidro? - Gabriels nocuksteja un pielika pie zoda kreiso roku. Es nopratu, ka viņš domā. Gāja laiks un pūta vejš, tagad jau stiprāk.
- Tu esi dzīvojis savu dzīvi apkalpojot citus, piepildot vinu velmes. Un tātad piepildot citu likteņus. - Gabriels, smaidīdams par savu izdomāto atbildi, man teica.
- Un nepiepildījis savu. - es pabeidzu. Gabriels atkal brīdi klusēja.
- Tāpēc tev tiek dota šāda... priekšrocība. - viņš glaimoja. Es novērsos vēl pēdējo reizi, lai domātu. Uz šo enģeli skatoties, domāt bija neiespējami.
- Un kur mēs esam? - es vaicāju.
- Dvēseļu krustcelēs, - Gabriels teica, - vietā, kur tava dvēsele piedzima un eksisteja.
Es saviebos, bet vējš no tālienes atnesa vienu čukstu.
"Piedod."
baigi jauki uzrakstīts. kaut man būtu tāda iespēja sākt dzīvi no jauna, vai kaut vai izdzīvot pagājušo pusgadu savādāk. ; ; diemžēl dzīvojam tikai vienreiz. ^^;
labs enģeļa apraksts, un vārds arī ļoti piemērots.
labs enģeļa apraksts, un vārds arī ļoti piemērots.
SanQ 
Varbūt nesaprati ideju, bet nu labi, jā, kaut nu mēs visi arī dzīvē varētu lietot Backspace podziņu.
Varbūt nesaprati ideju, bet nu labi, jā, kaut nu mēs visi arī dzīvē varētu lietot Backspace podziņu.
ideju sapratu, bet posts bij nedaudz beztēmā. ;D
QUOTE(Misa @ May 15 2008, 21:52)
ideju sapratu, bet posts bij nedaudz beztēmā. ;D
es teikšu, ka darbs ir pietiekami tēlains, lai katrs tur saskatītu, ko grib. cik esmu manījis, meitenēm tā ir liktenīga kaite. (jā, lādējiet mani, feministes!XD)
visvairaak man patika " briiviiba" interesanti aprakstiits un ar juutaam
hmm, viennozīmīgi, darbā par Līnu, labāks bija pirms pāris gadiem rakstītais. izteikti daudz māksliniecisko izteiksmes līdekļu. salīdzinājumi bieži smacē ar savu klātbūtni.
tev piemīt tā pati īpašība, kas reinikam un freimanim - rakstīt par un ap un nepateikt neko. ak, cik daudz gan tukšas dziesmas ir bijušas, lai gan visu laiku runa ir par tēmu.
darbi ar luciferu un gabrielu ir labi. laikam tāpēc, ka man patīk tādas bībeliskas zaimošanās. he, he, he.
tu noteikti varētu rakstīt romānus, īsu tēmu izvilkt pāris simt lappusēs.
good luck!
tev piemīt tā pati īpašība, kas reinikam un freimanim - rakstīt par un ap un nepateikt neko. ak, cik daudz gan tukšas dziesmas ir bijušas, lai gan visu laiku runa ir par tēmu.
darbi ar luciferu un gabrielu ir labi. laikam tāpēc, ka man patīk tādas bībeliskas zaimošanās. he, he, he.
tu noteikti varētu rakstīt romānus, īsu tēmu izvilkt pāris simt lappusēs.
good luck!
Ir doma ielikt šeit savu jauno darbu, kas ir puspbeigts, bet vismaz viena daļa no piecām ir pabeigta, bet nezinu vai ir vērts, es vēl par to padomāšu un tad jau redzēs, kas notiks, jo šeit tāpat ir nāves klusums, pat ja kaut ko ielieku. Un man tas nekur neder, jo vajag kritiku, kura palīdzētu izlabot trūkumus.
Nezinu. Gan jau izdomāšu.
Nezinu. Gan jau izdomāšu.
Negaidu dižu atsaucību, bet būšu pateicīga par ieteikumiem un veselīgu kritiku, lai spētu uzlabot trūkumus (pieturzīmes neskaitās).
Lieku savam priekam, jo dievinu tomēr šo darbu.
(nosaukuma pagaidām nav)
Pirmā daļa.
I
Ir viens jautājums, kuru man jautā vienmēr.
Kāda ir paradīze?
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
Gabriella? Tu dzirdi? es pēkšņi pamodos kā no sapņa. Eva bija pieliekusies man pavisam tuvu, ieskatoties manu zeltaino acu dziļumos. Es nofiksēju savu skatienu un novērsos no cilvēka man pretī, pievēršoties preču kārtošanai, kuras laikā acīmredzot aizsapņojos.
Piedod. es teicu. Meitene noelsās, atgrūda matus sev no pleciem un asi manu acu priekšā pielika krāsainu papīra lapu.
Tad tu nāksi vai nē? Tas katrā ziņā būs lielisks koncerts, es zinu! Un, ja tu nenāksi, tu ļoti, ļoti nožēlosi, jo es visu nākamo nedēļu taisos par to vien runāt, kā man... viņa sāka nebeidzami vāvuļot un man likās, ka mana galva tūlīt uzsprāgs, ja vien viņa nebeigs. Tas ir dīvaini cik ļoti esmu pieradusi pie cilvēkiem, cik ļoti man viņus vajag, lai gan es lielās masās viņus ciest nevaru. Un Eva pati jau bija tikpat neizturama kā vesela nācija cilvēku.
Paprasi man, pirms darba dienas beigām, labi? es pasmaidīju savu visgaišāko smaidu Evai un atkal pievērsos darbam. Es necietu savu darbu. Es necietu gandrīz neko šeit, bet tomēr te bija labāk. Es esmu viena no Dieva ercenģeļiem, bet man apnika mūžīgā dzīve paradīzē starp liekulīgajiem svētajiem un grēciniekiem, kas augstprātīgi centās izlikties, ka pacieš viens otru. Tas ir tas pats, kas visu dienu ostīt vecas zivis. Kad man bija apnikusi dzīve starp viņiem, es nodevos apcerei vientulībā, mazā paradīzes nostūrī, līdz garlaicīgi palika arī tur. Man vajadzēja kaut ko jaunu, aizraujošu. Neredzētu.
Zeme. Jā, tas bija tas, kas vajadzīgs. Nevienu tāpat neinteresēja, ko es daru viena, tālākajā paradīzes galā, kāpēc lai interesētu tas, ka tur nemaz neesmu? Es to visu izlēmu tik ātri, nekad savā mūžā nebiju tā darījusi. Man palika bail no tās idejas, no vienkāršības un reālisma tajā. Un tomēr tā mani tik ļoti valdzināja, ka nekavējos ne mirkli. Vispirms es pāris reizes nolaidos, lai pārliecinātos, ka manus spārnus mirstīgie neredz, es tos plivināju, kratīju, izpletu nekādas reakcijas. Viss bija izlemts es došos dzīvot uz zemes.
Es sāku dzīvot mirstīgo pasaulē ap 19. gadsimtu, godīgi sakot, nekad neesmu pievērsusi uzmanību gadiem. Tā dzīve bija vienkārša un teatrāla es biju, kas velējos un kad vēlējos būt. Viss bija tik lieliski. Pasaule modernizējās, viss mainījās un tas bija tik aizraujoši. 100 gadus vēlāk pirmo reizi es sajutu Dieva aicinājumu pie sevis. Tādu kā velkošu, magnētisku sajūtu, kas sauc uz augšu. Bet es pretojos, jo bija tik daudz kas, ko es vēlējos apgūt zinātne, literatūra, vēsture. Es nevarēju to visu pamest. Un tā es saradu ar mūžīgo aicinājumu, nekad nedodoties augšā.
Darba diena bija galā, mēs aizslēdzām veikalu. Eva nodarbojās ar signalizāciju, kamēr es aizpīpēju cigareti un izbaudīju nakts dzestro gaisu, izgaršojot rudens pirmās pazīmes. Es zināju, ka mirstīgā tūlīt atkal man uzbāzīsies ar savu koncertu, bet es vēl joprojām nezināju, ko atbildēt. Es izpūtu dūmus lēni, tā it kā tie būtu pēdējie.
Nu tad... viņa iesāka.
Es būšu. Deviņos pie ieejas. Ja tu kavēsi, es aiziešu. es teicu un ievilku vēl vienu lēnu dūmu. Eva pamāja un pasmaidīja. Es viņai veltīju vēl vienu savu apžilbinošo smaidiņu.
Sarunāts! viņa atbildēja un devās uz savu autobusa pieturu, bet es devos uz pretējo pusi. Es gāju un domāju, kāpēc piekritu apmeklēt pasākumu, kas noteikti man nepatiks, ja es pat nemāku novērtēt mūziku, nekad to īsti neesmu klausījusies vai iemīļojusi. Es nesapratu kāpēc un tas mani dzina izmisumā, paranojā es gribēju saprast un izprast visu. Tad kāpēc es negribēju izprast mūzikas skaistumu? Es nopūtos. Ak Dievs, kādas galvassāpes. Galvā iegaudojās mazais signāls, Dieva ieliktais čips, Viņa varas zīme pār mani. Es saviebos, pakasīju galvu, iztaisnoju muguru un izpletu spārnus. Es neiešu mājās. Piedod. Es iegriezos tuvākajā šķērsielā un pacēlos spārnos, lai izbaudītu īso vientulības mirkli, kas man šovakar atlicis.
Lieku savam priekam, jo dievinu tomēr šo darbu.
(nosaukuma pagaidām nav)
Pirmā daļa.
I
Ir viens jautājums, kuru man jautā vienmēr.
Kāda ir paradīze?
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
Gabriella? Tu dzirdi? es pēkšņi pamodos kā no sapņa. Eva bija pieliekusies man pavisam tuvu, ieskatoties manu zeltaino acu dziļumos. Es nofiksēju savu skatienu un novērsos no cilvēka man pretī, pievēršoties preču kārtošanai, kuras laikā acīmredzot aizsapņojos.
Piedod. es teicu. Meitene noelsās, atgrūda matus sev no pleciem un asi manu acu priekšā pielika krāsainu papīra lapu.
Tad tu nāksi vai nē? Tas katrā ziņā būs lielisks koncerts, es zinu! Un, ja tu nenāksi, tu ļoti, ļoti nožēlosi, jo es visu nākamo nedēļu taisos par to vien runāt, kā man... viņa sāka nebeidzami vāvuļot un man likās, ka mana galva tūlīt uzsprāgs, ja vien viņa nebeigs. Tas ir dīvaini cik ļoti esmu pieradusi pie cilvēkiem, cik ļoti man viņus vajag, lai gan es lielās masās viņus ciest nevaru. Un Eva pati jau bija tikpat neizturama kā vesela nācija cilvēku.
Paprasi man, pirms darba dienas beigām, labi? es pasmaidīju savu visgaišāko smaidu Evai un atkal pievērsos darbam. Es necietu savu darbu. Es necietu gandrīz neko šeit, bet tomēr te bija labāk. Es esmu viena no Dieva ercenģeļiem, bet man apnika mūžīgā dzīve paradīzē starp liekulīgajiem svētajiem un grēciniekiem, kas augstprātīgi centās izlikties, ka pacieš viens otru. Tas ir tas pats, kas visu dienu ostīt vecas zivis. Kad man bija apnikusi dzīve starp viņiem, es nodevos apcerei vientulībā, mazā paradīzes nostūrī, līdz garlaicīgi palika arī tur. Man vajadzēja kaut ko jaunu, aizraujošu. Neredzētu.
Zeme. Jā, tas bija tas, kas vajadzīgs. Nevienu tāpat neinteresēja, ko es daru viena, tālākajā paradīzes galā, kāpēc lai interesētu tas, ka tur nemaz neesmu? Es to visu izlēmu tik ātri, nekad savā mūžā nebiju tā darījusi. Man palika bail no tās idejas, no vienkāršības un reālisma tajā. Un tomēr tā mani tik ļoti valdzināja, ka nekavējos ne mirkli. Vispirms es pāris reizes nolaidos, lai pārliecinātos, ka manus spārnus mirstīgie neredz, es tos plivināju, kratīju, izpletu nekādas reakcijas. Viss bija izlemts es došos dzīvot uz zemes.
Es sāku dzīvot mirstīgo pasaulē ap 19. gadsimtu, godīgi sakot, nekad neesmu pievērsusi uzmanību gadiem. Tā dzīve bija vienkārša un teatrāla es biju, kas velējos un kad vēlējos būt. Viss bija tik lieliski. Pasaule modernizējās, viss mainījās un tas bija tik aizraujoši. 100 gadus vēlāk pirmo reizi es sajutu Dieva aicinājumu pie sevis. Tādu kā velkošu, magnētisku sajūtu, kas sauc uz augšu. Bet es pretojos, jo bija tik daudz kas, ko es vēlējos apgūt zinātne, literatūra, vēsture. Es nevarēju to visu pamest. Un tā es saradu ar mūžīgo aicinājumu, nekad nedodoties augšā.
Darba diena bija galā, mēs aizslēdzām veikalu. Eva nodarbojās ar signalizāciju, kamēr es aizpīpēju cigareti un izbaudīju nakts dzestro gaisu, izgaršojot rudens pirmās pazīmes. Es zināju, ka mirstīgā tūlīt atkal man uzbāzīsies ar savu koncertu, bet es vēl joprojām nezināju, ko atbildēt. Es izpūtu dūmus lēni, tā it kā tie būtu pēdējie.
Nu tad... viņa iesāka.
Es būšu. Deviņos pie ieejas. Ja tu kavēsi, es aiziešu. es teicu un ievilku vēl vienu lēnu dūmu. Eva pamāja un pasmaidīja. Es viņai veltīju vēl vienu savu apžilbinošo smaidiņu.
Sarunāts! viņa atbildēja un devās uz savu autobusa pieturu, bet es devos uz pretējo pusi. Es gāju un domāju, kāpēc piekritu apmeklēt pasākumu, kas noteikti man nepatiks, ja es pat nemāku novērtēt mūziku, nekad to īsti neesmu klausījusies vai iemīļojusi. Es nesapratu kāpēc un tas mani dzina izmisumā, paranojā es gribēju saprast un izprast visu. Tad kāpēc es negribēju izprast mūzikas skaistumu? Es nopūtos. Ak Dievs, kādas galvassāpes. Galvā iegaudojās mazais signāls, Dieva ieliktais čips, Viņa varas zīme pār mani. Es saviebos, pakasīju galvu, iztaisnoju muguru un izpletu spārnus. Es neiešu mājās. Piedod. Es iegriezos tuvākajā šķērsielā un pacēlos spārnos, lai izbaudītu īso vientulības mirkli, kas man šovakar atlicis.
Red foxy-samaa~~!
Kārtējais fantastiskais gabaliņš,ko gribas lasīt vēl un vēl.Paldies!
Kritikas no manas puses nebūs,jo man patika,pat ļoti.Parasti kritizēju tikai dzeju X)
Kārtējais fantastiskais gabaliņš,ko gribas lasīt vēl un vēl.Paldies!
Kritikas no manas puses nebūs,jo man patika,pat ļoti.Parasti kritizēju tikai dzeju X)
QUOTE(Rika @ Sep 23 2008, 21:40)
Red foxy-samaa~~!
Kārtējais fantastiskais gabaliņš,ko gribas lasīt vēl un vēl.Paldies!
Kritikas no manas puses nebūs,jo man patika,pat ļoti.Parasti kritizēju tikai dzeju X)
Paldies, bet tā ir 1/10 no visa kas būs.
Paldies par viedokli, tiešām prieks, ka patīk.
visā visumā ļoti jauki, bet dažas(2) nelielas kļūmītes sakarā ar vārdu izvēli. uz kurām es, protams, norādīšu.
sākumā stāsta varone "ietur savu mazo pasaulīti nostāk". ļoti neskan tieši vārds "ietur". kaut ko var turēt nostāk vai paturēt nostāk, bet ie- un turēt neiet kopā, ja vien mēs nerunājam par maltīti.
beigās ievēroju "apžilbinošo smaidu". žilbinošs smaids var apžilbināt, jā.. uz ko tādā gadījumā ir spējīgs apžilbinošs smaids?
sākumā stāsta varone "ietur savu mazo pasaulīti nostāk". ļoti neskan tieši vārds "ietur". kaut ko var turēt nostāk vai paturēt nostāk, bet ie- un turēt neiet kopā, ja vien mēs nerunājam par maltīti.
beigās ievēroju "apžilbinošo smaidu". žilbinošs smaids var apžilbināt, jā.. uz ko tādā gadījumā ir spējīgs apžilbinošs smaids?
QUOTE(Pakkun @ Sep 23 2008, 23:30)
Liels paldies par labojumiem,ņemu vērā (ieturēt pārtapa par izveidojot, apžilbinošs par žilbinošu).
Vot sitas bija noderīgi, citi ko tādu nepamana.
Ne visi padomi ir patīkami.
Pavisam godīgi teikšu, ka nespēju to izlasīt... Kā var tik daudz reižu atkārtot "es"? Kaut kāda egocentriska garša klāt uzreiz.
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
Un kas tā par pārvārdību?
"Un es nekad nemāku uz to atbildēt". Uz ko ir uzsvars? Ja uz "es nemāku", kāpēc ne vienkārši "Un es nemāku uz to atbildēt". Jo tagad tas "nekad" spiež aizdomāties par tiem "kad" - kad varētu, kaut teorētiski. Tā, it kā tu mēģinātu pateikt, ka vēlies kādu reizi mācēt. Ja tā, kāpēc uzsvars nav uz "nekad" kā teikumā "Nekad nemāku uz to atbildēt". Pašlaik tavā teikumā ir uzsvars gan uz "es nemāku", gan uz "nekad nemāku", un es, pavisam normāls shifted lasītājs, jūku prātā, nesaprotot, ko īsti tu tu gribi pateikt - kāda īsti ir teikuma jēga? Pateikt visu, kas uz sirds var viegli - grūtāk tā, lai visi var iejusties, ar kaut ko asociēt, izprast, kas tev svarīgi.
"Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur". Ja vienā teikumā ir gan "es", gan "man", es gribu uzreiz domāt, ka tu vēlies pateikt, ka tieši tev kā indivīdam, kā izņēmumam nepatīk paradīzē. Bet, ja tu esi nevis kā parasti cilvēki rakstījusi "man tur patiktu", bet "man patiktu tur", t.i., esi izcēlusi vārdu "patiktu" pirmo, nenoliedzami tu gribi izcelt arī vārdu "patiktu". Un atkal es jūku prātā! Vai tu gribi pateikt, ka TEV nepatīk paradīzē, vai to, ka tev NEPATĪK paradīzē? Kas tev ir svarīgāk - individualitātes izcelšana vai nepatikas? Jo, galu galā, ja tu uzsver visu pēc kārtas, es tā arī nesaprotu, kas tev svarīgs, un es nespēju iejusties tavā tēlā nemaz. Tēls bez viedokļa ir garlaicīgs tēls. Mainīšu domas tikai pret pretpiemēru (vēlams filmu, grāmatu man nebūs laika izlasīt).
Es varētu turpināt, līdz tu mani ienīstu.
Pavisam godīgi teikšu, ka nespēju to izlasīt... Kā var tik daudz reižu atkārtot "es"? Kaut kāda egocentriska garša klāt uzreiz.
Un es nekad nemāku uz to atbildēt, jo es nekad tur tā īsti neesmu iejutusies. Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur. Nekad neesmu centusies paturēt atmiņā ne to kā tur izskatās, ne to kas tur notiek. Es paradīzē vienmēr esmu izvairījusies no tur ierastā dzīves ritma, pat ieturot savu personīgo, mazo pasaulīti nostāk no visiem. Nekad neprasiet man kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
Un kas tā par pārvārdību?
"Un es nekad nemāku uz to atbildēt". Uz ko ir uzsvars? Ja uz "es nemāku", kāpēc ne vienkārši "Un es nemāku uz to atbildēt". Jo tagad tas "nekad" spiež aizdomāties par tiem "kad" - kad varētu, kaut teorētiski. Tā, it kā tu mēģinātu pateikt, ka vēlies kādu reizi mācēt. Ja tā, kāpēc uzsvars nav uz "nekad" kā teikumā "Nekad nemāku uz to atbildēt". Pašlaik tavā teikumā ir uzsvars gan uz "es nemāku", gan uz "nekad nemāku", un es, pavisam normāls shifted lasītājs, jūku prātā, nesaprotot, ko īsti tu tu gribi pateikt - kāda īsti ir teikuma jēga? Pateikt visu, kas uz sirds var viegli - grūtāk tā, lai visi var iejusties, ar kaut ko asociēt, izprast, kas tev svarīgi.
"Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur". Ja vienā teikumā ir gan "es", gan "man", es gribu uzreiz domāt, ka tu vēlies pateikt, ka tieši tev kā indivīdam, kā izņēmumam nepatīk paradīzē. Bet, ja tu esi nevis kā parasti cilvēki rakstījusi "man tur patiktu", bet "man patiktu tur", t.i., esi izcēlusi vārdu "patiktu" pirmo, nenoliedzami tu gribi izcelt arī vārdu "patiktu". Un atkal es jūku prātā! Vai tu gribi pateikt, ka TEV nepatīk paradīzē, vai to, ka tev NEPATĪK paradīzē? Kas tev ir svarīgāk - individualitātes izcelšana vai nepatikas? Jo, galu galā, ja tu uzsver visu pēc kārtas, es tā arī nesaprotu, kas tev svarīgs, un es nespēju iejusties tavā tēlā nemaz. Tēls bez viedokļa ir garlaicīgs tēls. Mainīšu domas tikai pret pretpiemēru (vēlams filmu, grāmatu man nebūs laika izlasīt).
Es varētu turpināt, līdz tu mani ienīstu.
QUOTE(edg @ Sep 24 2008, 02:24)
Principā jā, divi no galvenajiem tēliem ir egocentriski, šis vēl ne tik ļoti. Kā var savādāk izteikt kaut ko par sevi stāstītu, uzsverot SAVAS emocijas? Varbūt var, es vienkārši nevaru/nemāku/negribu, bet tā, kā es to esmu rakstījusi, tā es to esmu domājusi. Es rakstot ik pa gabalam dodu apm 7 cilvēkiem to lasīt, dažādiem cilvēkiem, lielākā daļa no viņiem viens otru pazīst tikai no tā, ka es par tiem stāstu, tātad objektīvi, neatkarīgi viedokļi. Protams visi uzreiz kliedz, ka super, urā u.tml., bet es speciāli uzsveru jautajumus par to vai var izjust tēlus un apkārtni. Nedomā, ka tas ir ar pirmo reizi rakstīts darbs, tur viss ir vismaz 2 reiz pārrakstīts un pārdomāts.
Vieglāk būtu, ja tu uzdotu jautajumus, konkrētāk. Piemēram - kāpēc tik daudz lietots ''es'', ''man'' utt. (tu kaut kā līdzīgi to darīji, bet anyhow). Tas liktu man atbildēt, aizdomāties un varbūt pašai vieglāk izprast kļūdu/neskaidrību, lai es ne tikai izlabotu, bet arī izprastu kļūdu un mācītos no tās.
Un par tiem uzvariem, vai nevar būt tā ka uzsverti ir abi? Piemēram. "Es spētu atbildēt, ja man patiktu tur."
es spētu - atsauce uz to ka viņa nespēj, bet iekļauta varbūtība;
ja man patiktu tur - palīgteikums, kas izskaidro varbutību, ja MAN PATIKTU tur. tieši viņai un tieši tur. Vai tā nevar būt un tas ir pilnīgi garām?
Protams, var, bet visu uzsvērt ir bļaut.
Par tiem "es". Ir taisnība, ka, ja lēni lasa, viņi netraucē, un arī nenoteiktos uzsvarus daudz vieglāk uztvert. Bet tas stāsts man ne par ko nelasās lēni. Teikumi, kas neļauj apstāties, palīgteikums aiz palīgteikuma. Pārpilni īsu, vienkāršu palīgvārdu, bez jūtamas nozīmes, kuriem lēcot pāri, pārlec arī svarīgām lietām. Ir tādi cilvēki, kas sarunās ber viegli uztveramus jēdzienus vienu aiz otra, un reizēm iemāna vidū vārdu, kuru nedod dievs nepiefiksēt un neiedziļināties - jo visa saruna no tā būs atkarīga, bet uzsvērts tas netika. Tādus cilvēkus vai nu kaut kā galopā jāklausās, vai jāpiespiež sevi iedziļināties katrā vārdā. Apgrūtinoša klausīšanās reti ir izklaide.
Manuprāt, ir divi galēji veidi, kā izteikt savas domas. Viens ir bērt brīvi, kas uz sirds, viegli saprotamā tekstā, atkārtojoties un nežēlojot vārdus. Bet es nezinu, cik profesionālam tad ir jābūt, lai pirms iepītu neapejami sarežģītus jēdzienus piespiestu lasītāju samazināt tempu. Grāmatu tādā valodā neesmu lasījis, un diez vai gribu - tik daudz vārdus jāizber cauri galvai... kurā brīdī, lai es ieslēdzu savu iztēli bez tīras rakstītā zen-iskas izjušanas? Tikai pēc nodaļas izlasīšanas?
Otrs būs rakstīt tā, lai negribētos lasīt ātri - lai nemaz nevar paspēt ieskrieties, līdz parādās kaut kas, par ko jāpadomā.
Example for Your Majesty:
Un es nemāku uz to atbildēt. Ja man tur patiktu, noteikti spētu atbildēt, bet tā nav. Nekad neesmu tur īsti iejutusies. Viss, kas tur notiek, kā izskatās... kam tas ir svarīgi? Noteikti ne man - ne tagad, ne agrāk. Vienmēr esmu izvairījusies no paradīzes ierastā dzīves ritma. Tā ir mana mazā, personīgā pasaulīte, kurā dzīvoju, nost no visa, visiem. Nekad neprasiet man, kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
Hmm, pēc tam, kad uzrakstīju, secināju, ka uzrakstīju pārāk pašpārliecinātu versiju. Tava versija bija kā skaidrošanās, ko es pazaudēju. Negribu pārrakstīt, ideju tu tāpat saprati.
Par tiem "es". Ir taisnība, ka, ja lēni lasa, viņi netraucē, un arī nenoteiktos uzsvarus daudz vieglāk uztvert. Bet tas stāsts man ne par ko nelasās lēni. Teikumi, kas neļauj apstāties, palīgteikums aiz palīgteikuma. Pārpilni īsu, vienkāršu palīgvārdu, bez jūtamas nozīmes, kuriem lēcot pāri, pārlec arī svarīgām lietām. Ir tādi cilvēki, kas sarunās ber viegli uztveramus jēdzienus vienu aiz otra, un reizēm iemāna vidū vārdu, kuru nedod dievs nepiefiksēt un neiedziļināties - jo visa saruna no tā būs atkarīga, bet uzsvērts tas netika. Tādus cilvēkus vai nu kaut kā galopā jāklausās, vai jāpiespiež sevi iedziļināties katrā vārdā. Apgrūtinoša klausīšanās reti ir izklaide.
Manuprāt, ir divi galēji veidi, kā izteikt savas domas. Viens ir bērt brīvi, kas uz sirds, viegli saprotamā tekstā, atkārtojoties un nežēlojot vārdus. Bet es nezinu, cik profesionālam tad ir jābūt, lai pirms iepītu neapejami sarežģītus jēdzienus piespiestu lasītāju samazināt tempu. Grāmatu tādā valodā neesmu lasījis, un diez vai gribu - tik daudz vārdus jāizber cauri galvai... kurā brīdī, lai es ieslēdzu savu iztēli bez tīras rakstītā zen-iskas izjušanas? Tikai pēc nodaļas izlasīšanas?
Otrs būs rakstīt tā, lai negribētos lasīt ātri - lai nemaz nevar paspēt ieskrieties, līdz parādās kaut kas, par ko jāpadomā.
Example for Your Majesty:
Un es nemāku uz to atbildēt. Ja man tur patiktu, noteikti spētu atbildēt, bet tā nav. Nekad neesmu tur īsti iejutusies. Viss, kas tur notiek, kā izskatās... kam tas ir svarīgi? Noteikti ne man - ne tagad, ne agrāk. Vienmēr esmu izvairījusies no paradīzes ierastā dzīves ritma. Tā ir mana mazā, personīgā pasaulīte, kurā dzīvoju, nost no visa, visiem. Nekad neprasiet man, kāda ir paradīze. Tas man sagādā galvassāpes.
Hmm, pēc tam, kad uzrakstīju, secināju, ka uzrakstīju pārāk pašpārliecinātu versiju. Tava versija bija kā skaidrošanās, ko es pazaudēju. Negribu pārrakstīt, ideju tu tāpat saprati.
QUOTE(edg @ Sep 25 2008, 00:50)
Kad grib atrast kur piesieties, tad noteikti atradīš, un tu to dari. Nelasi ja tev ir grūti, negribu tevi apgrūtināt, lai lasa tie kam viegli, izsaka savas domas, norāda uz kļūdām.
Un tas nav stāsts, tā būs grāmata. Šī bija pirmā nodaļa.
QUOTE(ReD_FoXy @ Sep 25 2008, 07:20)
QUOTE(edg @ Sep 25 2008, 00:50)
[..]Nelasi ja tev ir grūti, negribu tevi apgrūtināt, lai lasa tie kam viegli[..]
vakar stilistikā stāstīja, ka runāt vienkāršā valodā, lai visi saprot, ir grūtāk nekā domu sarežģīt un pārāk izpušķot. kā tur bija.. runā/raksti ar domu, ka jāpaskaidro idiotam, bet domā gudri.
rakstniekam ir jāparūpējas tieši par to, lai doma nevarētu tikt pārprasta un messidžš plūstu skaidri kā strautiņš pār staburaga virsmu. būtībā, tavi lasītāji ir idioti, bet tev jāprot vārdi izvēlēties un sakārtot tā, lai viņi saprastu tavu gudro domu.
QUOTE(ReD_FoXy @ Sep 25 2008, 07:20)
Kad grib atrast kur piesieties, tad noteikti atradīš, un tu to dari. Nelasi ja tev ir grūti, negribu tevi apgrūtināt, lai lasa tie kam viegli, izsaka savas domas, norāda uz kļūdām.
Piesieties var visam, jājautā - kāpēc tieši tev? Protams, ka var nelasīt, ignorēt, piekāst, pat slavēt.
Tev ir vairāki rakstīšanas stili. Es saku, ka man šis nepatīk, un daru to tieši un uzbāzīgi. Laikam ceru uz tiem pārējiem.
P.S. Pakkun, rakstnieks tāpat kā mūziķis var būt gan Reiniks, gan Wiesturz. Bet man patīk, ka cilvēki apzinās, kas ir viņu auditorija, citādi vēl kļūs par Bjorku.
QUOTE(edg @ Sep 26 2008, 01:53)
Lol, labi, varbūt, ka šis stils nav labākais, bet pati ideja man ir svarīga, tapēc gribu lūgt umm tādu kā palīdzību lai darbs būtu vienk labāks, piemēram, tā kā to palīdzēja Pakkuns.
Un Pakkun, es tiešām, kā edg jau kaut ko teica par to tēmu, ceru ka mana auditorija NAV idioti.
Mani pāris centi.
Jā, ideja ir svarīga, bez tās neko nevar izveidot. Tāpat kā kustība, bezmērķīgs stāsts ir reizē arī tukš, lai cik daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu tu lietotu, bet tas nav viss.
Mēginājumi atmazgāties, ka tāds redz ir tavs rakstības veids un ja kādam nepatīk, lai iet bietēs, nekam neder. Tev jau pamatos ir nepareiza domāšana. Tāds jautājums, kādēļ un kam tu raksti? Lai gūtu atzinību? Lai tevi uzteiktu, dievinātu, apbrīnotu? Ja tā, tad tava darbības shēma ir pilnīgi garām. Raksti un dod lasīt tikai tiem, kuri baidoties/maz ko jēdzot/tevi mīlot/izdomā pati, teikt, ka tu raksti superīgi, tā tik turpini un, ka visi kuri kaut ko aizrāda ir neizglītoti saeimas deputāti. Nekādā gadījumā neliec tos apskatei publiskā telpā, jo šādi tomēr nāksis dzirdēt kritiku.
Un tagad par mazliet idealizētāku variantu. Tu raksti, jo tā ir lieta, kura tev patīk(ir organiski nepieciešama). Tu izliec darbus apskatei. jo vēlies dzirdēt citu viedokli, iepazīstināt cilvēkus ar pasauli, kuru esi radījusi. Vēlies dzirdēt kritiku(protams, ka tikai un vienīgi pamatotu) gan pozitīvu, gan negatīvu, lai varētu turpināt savu attīstību, izlabot ķļūdas un nepilnības, ņemot vērā citu teikto un to apstrādājot kā nu uzskati par pareizu. Raksti un publicē, lai slīpētu un pulētu(ja vajag, arī no pazemes izcirstu) savu meistarību un turētu to asu. Tikai šādu iemeslu dēļ ir vērts tērēt laiku.
Nepārproti, man patīk pašpārliecināti cilvēki ar iekšām. Pat ļoti, taču pašpārliecinātība nenozīmē bļaušanu-es esmu dievs, ja jums kaut kas nepatīk, varat nelasīt. Jau simts reizes visu pārlaboju un tā tam būs būt. Pašos pamatos tas ir tas, ko visi mēģina tev te pateikt(labi, nevar teikt visi, sāks man kāds gāst pa galvu, ka uzdrošinos viņa vārdā runāt, lielākā daļa būtu precīzāk).
Runājot par, to, ka tu jau divreiz tekstu pārrakstīji, tāds necils un neatzīts piemērs. Tolstojs savu karu un mieru pārrakstīja septiņkārtīgi. Un tās ir aptuveni 2000 lp.
Nevar atstāt netīru stilu aizbildinoties ar pārrakstīšanu. Nav ne neiespējami, ne pat īpaši sarežģīti, aizstāt vārdu es vai to vispār izlaist. Daudzvārdība nav nepieciešama, tā nerada stāstu, bet gan kropļo to. Centies paplašināt vārdu krājumu, neizmanto vienus un tos pašus. Domā dzīļāk un vairāk. Jāatzīstas, ka man patiešām patīk ideja, bet rakstības veids visu patiku nosit līdz, kaut kas ir, bet uzrakstīt to nemāk.
Un kādu palīdzību tu vari gaidīt, ja meties virsū tiem, kuri izsaka kritiku?? Ja ir kaut kas konkrēts, var mani trobelēt, laprāt palīdzēšu, ja vien tas būs manos spēkos (tas ir, ja neskars gramatiku).
Velti saviem darbiem mazliet vairāk laika un cieņas. Tas pats attiecas uz lasītājiem.
Jā, ideja ir svarīga, bez tās neko nevar izveidot. Tāpat kā kustība, bezmērķīgs stāsts ir reizē arī tukš, lai cik daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu tu lietotu, bet tas nav viss.
Mēginājumi atmazgāties, ka tāds redz ir tavs rakstības veids un ja kādam nepatīk, lai iet bietēs, nekam neder. Tev jau pamatos ir nepareiza domāšana. Tāds jautājums, kādēļ un kam tu raksti? Lai gūtu atzinību? Lai tevi uzteiktu, dievinātu, apbrīnotu? Ja tā, tad tava darbības shēma ir pilnīgi garām. Raksti un dod lasīt tikai tiem, kuri baidoties/maz ko jēdzot/tevi mīlot/izdomā pati, teikt, ka tu raksti superīgi, tā tik turpini un, ka visi kuri kaut ko aizrāda ir neizglītoti saeimas deputāti. Nekādā gadījumā neliec tos apskatei publiskā telpā, jo šādi tomēr nāksis dzirdēt kritiku.
Un tagad par mazliet idealizētāku variantu. Tu raksti, jo tā ir lieta, kura tev patīk(ir organiski nepieciešama). Tu izliec darbus apskatei. jo vēlies dzirdēt citu viedokli, iepazīstināt cilvēkus ar pasauli, kuru esi radījusi. Vēlies dzirdēt kritiku(protams, ka tikai un vienīgi pamatotu) gan pozitīvu, gan negatīvu, lai varētu turpināt savu attīstību, izlabot ķļūdas un nepilnības, ņemot vērā citu teikto un to apstrādājot kā nu uzskati par pareizu. Raksti un publicē, lai slīpētu un pulētu(ja vajag, arī no pazemes izcirstu) savu meistarību un turētu to asu. Tikai šādu iemeslu dēļ ir vērts tērēt laiku.
Nepārproti, man patīk pašpārliecināti cilvēki ar iekšām. Pat ļoti, taču pašpārliecinātība nenozīmē bļaušanu-es esmu dievs, ja jums kaut kas nepatīk, varat nelasīt. Jau simts reizes visu pārlaboju un tā tam būs būt. Pašos pamatos tas ir tas, ko visi mēģina tev te pateikt(labi, nevar teikt visi, sāks man kāds gāst pa galvu, ka uzdrošinos viņa vārdā runāt, lielākā daļa būtu precīzāk).
Runājot par, to, ka tu jau divreiz tekstu pārrakstīji, tāds necils un neatzīts piemērs. Tolstojs savu karu un mieru pārrakstīja septiņkārtīgi. Un tās ir aptuveni 2000 lp.
Nevar atstāt netīru stilu aizbildinoties ar pārrakstīšanu. Nav ne neiespējami, ne pat īpaši sarežģīti, aizstāt vārdu es vai to vispār izlaist. Daudzvārdība nav nepieciešama, tā nerada stāstu, bet gan kropļo to. Centies paplašināt vārdu krājumu, neizmanto vienus un tos pašus. Domā dzīļāk un vairāk. Jāatzīstas, ka man patiešām patīk ideja, bet rakstības veids visu patiku nosit līdz, kaut kas ir, bet uzrakstīt to nemāk.
Un kādu palīdzību tu vari gaidīt, ja meties virsū tiem, kuri izsaka kritiku?? Ja ir kaut kas konkrēts, var mani trobelēt, laprāt palīdzēšu, ja vien tas būs manos spēkos (tas ir, ja neskars gramatiku).
Velti saviem darbiem mazliet vairāk laika un cieņas. Tas pats attiecas uz lasītājiem.
QUOTE(kaiva @ Sep 26 2008, 15:30)
Precīzāk, lūdzu?
Ņeumņičaj, bet pabaksti ar pirkstu uz tiekumiem, kuros ir kļūdas.
Nemuldi par "globālām" stila kļūdām, norādi uz tām. Man neinteresē tevis teiktais, ka man ir stila kļūdas. Mani interesē, kur viņas atrodas, piemērus. Lai varu saprast un labot.
Ja tev liekas, ka mans stils ir galīgi garām, rodas jautājums KO tu esi lasījis? Klasiku? Apsveicu, atver redzesloku. Iesaku Benjamina Leberta "Crazy". Vot tur it stila bezsakars.
Autora izmantotais stils ir neatkarīgs un uzķer atsevuišķu publiku, kas spēj šo stilu uztvert. Mūsdienīgs, bez liekvārdības, kā "Crazy". Uz šī darba stilu es neeju (manā darbā sakara ir daudz vairāk), bet nu, es rakstu, kā es to redzu, un nemaz negribu lai saprot visi. Es gribu lai saprot tie, kuri ar mani ir daudz maz līdzīgā domāšanas un izpratnes līmenī.
Mani pilnībā apmierina doma, ka cilvekiem, piemēram edg, nepatīk ne mans darbs, ne tā stils. Un tas ir normāli.
This is a "lo-fi" version of our main content. To view the full version with more information, formatting and images, please click here.