Man kinda apnika šeiten valdošā aizsaules sajūta. Klusums un pamirums. *glare*
Tulīt pacentīšos to mainīt.

Kikyou. Es solīju sen, jā, zinu, ļoti sen. Bet es to solījumu izpildīju tajā pašā nākamajā vakarā. Bet tikai tagad saņēmos pārrakstīt uz datora. Enjoy.

* * *
Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku. Klusa, bet maiga meitenes dungošana pavadīja dziesmas melodiju, tikmēr labās kājas kustības – ātros basus.

Valērija gulēja savā gultā un izbaudīja šo mirkli. Viņa apgriezās uz vēdera, iegrūžot seju spilvenā, blakus austiņām. Tikmēr labā roka akli meklēja pie gultas malas atstāto enerģijas dzēriena bundžu. Atradusi to, meitene apsēdās ar muguru pret gultas galvgali. Noskanēja šņācoša skaņa un Valērija iemalkoja ledusauksto dzērienu.
- Izbaudi mirkli, meitenīt. – viņa sev sacīja un it kā saskandināja skārdeni ar gaisā neesošu partneri.

- Nekad vairs, tā būs labāk. - Valērija nočukstēja un nolika enerģijas dzērienu uz naktsgaldiņa.

Vakara vējā plīvo aizkari, austiņas uz spilvena vēl joprojām skandina vienu un to pašu dziesmu, bet dzēriens ir sasilis. Nav vairs Valērijas. Tikai lapa ar stāstu par viņu uz gultas.


Jā, jā, nav tas labākais, i really s.ck, bet es sakoju jau pēdējos pāris mēnešus. Cerams, ka tev vismaz patiks.



Njā, tas nav viss. Ja jau es saņēmos kaut ko no rokas rakstītā saispaidīt arī uz worda, tad es saņēmos tā po serjoznamu. Tad, lūk, vēlviens.

* * *
Skolas zvans noskanēja, aicinot skolēnus doties uz stundām un apgūt to, ko no viņiem gaida. Simtiem jauniešu automātiski, pat neapzināti klausīja šim aicinājumam. Tikai Tomass izlikās nedzirdam metālisko mātes saucienu. Puisis dzirdēja to, bet vienkārši nespēja turēties pretī sarkano rudens lapu valdzinājumam. Dzirdot citu bērnu soļu troksni, viņa muskuļi uz brīdi saspringa it kā gatavodamies atbildēt un doties uz klasi, bet lapu hipnotizējošā čaboņa un koku līganās kustības bija spēcīgākas par ieradumu. Jau kuro gadu Tomass nevēlas padoties un noķert mirkli, kad visi koki ir nokrāsojuši savas lapas siltajos un maigajos toņos no pirmās līdz pēdējai lapai. Tad, kad viss koks ir zaudējis savu vasaras noskaņu un ir gatavs ziemas salam, atvadoties no katras lapas. Tas mirklis ir īsāks par bērna pirmo elpu, bet tas ir jānoķer.
- Tomass! Nāc uz klasi, es neļaušu nevienam kavēt manu stundu, jaunais cilvēk. Žigli! - skanēja sadusmota skolotājas balss. Tomass pagrieza galvu uz ēkas pusi un viņa skatiens sastapās ar skolotājas Mičelas zibeņoto glūnienu. Puisis skumji nopūtās un piecēlās. Uzmetis pēdējo skatienu skolas diženajai kļavai, viņš atvadījās.
- Šodien bija tā diena, vai ne? Nekas. Nākamgad. – puisis nočukstēja. Kļava nošūpoja zarus, nočabinot lapas vēl skaļāk kā iepriekš.


Otrais sako āsu, i know, bet es jūtos kā izspiests citrons. Piedodiet :3
Un novērtējiet.

Aaaah... Tavi īsdarbi ir love. :3

Tu man atkal glaimo, you devil, you.
XDDD

Jā,jā,jā ^O^ papildinājums ^___^
Vienmēr ir apticis veids kā tu raksti,ļoti.Var jau būt,ka nekas īpašs,bet personīgi mani kaut kas pievelk šinī rakstīšanas stilā,saista,padara tavus darbus tik ļoti patīkami lasāmus.Lūgums,protams,arī iemest vēl kādu darbu,kad iznāk laiks

labi, gan jau, bet tikai tāpēc ka tu lūdzi.

Pēc iglas un sāpjpilnas sarunas ar Sigfu un ņemot vērā DeadStar lūgumu...
Vēlviens.

* * *
Kārlis mierīgi, kā jau vienmēr, sēdēja savā kopmītnes istabiņā un atpūtās. Kājas uzlicis uz galda un balansējot uz krēsla divām aizmugurējām kājām, viņš virpināja pirkstos zīmuli un domāja par šo un to, bet tajā pašā laikā par absolūti neko. Brīdī, kad puisis zīmuli bija nolicis uz sava degungala, mēģinot to noturēt līdzsvarā, ar blīkšķi atvērās istabiņas durvis, un elsodams iebrāzās Mārtiņš.
- Vecīt!
Pieturoties ar roku pie galda malas, Kārlis nocēla kājas zemes (nu labi, vismaz grīdas) līmenī un pacēla zīmuli.
- Ko tu gribi, sasodīts?! - viņš neapmierināti uzauroja. Mārtiņš sarāvās, zinādams ko ir iztraucējis un, ka bļāvienu bija pelnījis, bet lieta viņaprāt bija nopietnāka par gaidāmo drauga niknuma uzplūdu.
- Tavs plāns izgāzās. Nu labi, es izgāzos, bet tas ir tikai tava ideālā plāna dēļ! - rudmatainā un īsā puišeļa rokas plātījās pa visu istabu žestikulējot. "Ja jau viņš ir tik tālu, ka lidina rokas pa gaisu, ir vērts paklausīties.'' Kārlis nodomāja un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Es klausos.
- Viss noteikti izdosies, saņemies, būs forši, Laura uzķersies. - Mārtiņš neveiksmīgi centās parodēt drauga balsi, - Kā tad, izdosies...
- Vai mana vaina, ka tu esi tik tizls padevies? - Kārļa lūpu kaktiņi sarāvās paverot ļaunu, bet satriecošu smaidu , ar kru viņš visas skolas meitenes gāza no kājam.
- Galu galā viņa padomāja, ka esmu saķēries viņas istabas biedrenē. Velns, tevis dēļ es viņas acīs tagad noteikti izskatos nožēlojams, paldies. - Mārtiņa balss toņi pazeminājās līdz kritiskajam līmenim - maz trūka, lai viņš ietu piezvanīt mammai un pažēlotos par dzīvi. Un viņa mīļotā māte atsūtītu kārtējo cepumu paku.
- Nu, Laura ir ierakstījusies kulinārijas konkursā, kas notiek rīt, ejam, pierakstīsim arī tavu vārdu. - Kārlis vienaldzīgā tonī noteica un nolieca galvu uz durvju pusi, norādīdams, ka Mārtiņam jāiet pa priekšu.
- Tu joko, lūdzu, saki, ka tu joko! Viņa ir ēdienu gatavošanas meistare, tu atceries viņas lieliskās spāņu kotletes, bet vienīgais ko es varu izdarīt ar ēdienu ir to apēst. - teikums beidzās ar nesaprotamu murmināšanu, un Kārlis saprata kāpēc - draugs bija miesās padevies un viņam drīz izsniegs vietēja McDonalda atlaižu karti kā biežākajam apmeklētājam.
- Ko es tev citu vēl varu ieteikt? Tev uz viņu ir jāatstāj iespaids, ko tu, protams, vēl neesi izdarījis. Ja vien šodienas saruna neatstāja pietiekošu luņa iespaidu. - Kārlis smējās.
- Vecīt... - Mārtiņa balss bija lūdzoša, acīmredzot šodienas piedzīvojums bija gana apkaunojošs, lai to vairs nekad nepieminētu.
- Labi, - skolas brunču mednieks un Mārtiņa labākais draugs, kas viņu nekad neatstās nelaimē, pielika rokas pie deniņiem, - man ir plāns.
- Es zināju, ka tu kaut ko izdomāsi! - par uzvaru vēstošā dūres kustība pāršķēla gaisu un Mārtiņš pat palecās. Kārlis paņēma jaku.
- Jā, jā, prieks, jel, kur tu rodies. - viņš devās uz durvju pusi.
Kādu brīdi istabā vēl bija dzirdami abi puišu smiekli un sarunas, kamēr viņi ātri izrunāja ideju. Tikmēr aiz loga lēnām krita pirmās sniegpārsliņas, pavēstot visiem ziemas ierašanos un jaunas cerības, sapņus, un, iespējams, to piepildījumu.

Nu, sensei, kas šoreiz nav kārtībā?

Negaidīju tik ātri,bet par to vēl jo lielāks prieks,ka ir ātrāk nekā cerēts
kā jau vienmē ir labs,lai gan man personīgi patika iepriekšējais vairāk,neņem ļaunā.
un jā,kad nav slinkums,droši liec vēl kaut ko,labprāt palasītu un domāju,ka neesmu vienīgā ^^

Es taču Sigfam teicu, ka tie garākie teikumi un viss pārējais patīk viņam vienīgajam.
Un kur ir egd? Gribu edg viedokli. *snif*

Paldies Deadstar.
Rīt, labi?

jeeēee~ ..deadstar laimīga,ka rosina ReD_FoXy uz biežāku iepostošanu šajā topicā ^___^ *sāk gaidīt XD*

Aber protmas. Viss tikaitiem cilvēkiem, kuriem šis viss patīk.

Crap. Bet emociju rakstot bija daudz.


* * *
Šķīvju šķindoņa. Paceltas balsis, kas lamā viena otru. Bailes. Bailes būt atstātam. Neievērotam ar savu viedokli. Bail palikt malā. Ļoti.
Nē
Balsis skan no iekšas. Tomēr ne no ārpuses. Iekšā. Manī. Strīds, kas atbalsojas visās ķermeņa maliņās. Aizlūzt balss. Nevaru pasaukt palīgā. Atkal bail. Bail nesaprast īsto un pareizo domu, viedokli. Nenotvert mirkli pareizo, kas izšķirs visu.
Tur strīdas mana sirds. Mana sirds ar nieri. Nē. Ar plaušām. Atkal diemžēl nē. Sirds ar sirdi. Mana sirds strīdas pati ar sevi. Bail, ka strīdā tā neuzvarēs. Nu, tā īstā puse.
Skan mūzika. Tā pavada taustiņu skaņas. Burts pēc burtā, un tā vārds pēc vārda. Taustiņi skan bez jēgas. Tik-tik-tik... Līdz es vairs nevaru, nav spēka, nav nekā. Visi vārdi ir iztērēti, neviena vairs nav palicis. Tukšums.
Šķiet, ka sirds vairs nespēs izturēt spriedzi. Bail likt tai apstāties. Apstāties vajag man, pirms nav par vēlu.
Apstāties. Vai tu to vari?

ammm vienmēr ir patikuši teikumi ar vienu vārdu...tikai,protams,skolā tādus neļauj rakstīt..
Beet nu mana sirds brēc pilnā balsī,ka nav crap un pie tam jūtu,ka esmu iemīlējusies šajā īsdarbiņā ^O^

whaa paldies

more point of views?

Labi. Pirmkaart, man ir ljoti vaaja pagaidu atminja, kuras deelj teikumi, kuros ir jaatceras saakums, lai saprastu peec 20 vaardiem sekojoshaas beigas, man nepatiik. Un, visdriizaak, es neesmu vieniigais taads. Rakstiit - jaa, patiik. Ljoti viegli, ljoti eerti. Lasiit - nee. Kad pats taadu teikumu raksta, tad skaidriiba galvaa ir citaa liimenii, taapeec teikums liekas vieglaak uztverams, nekaa lasiitaajam patiesiibaa tas ir. Bet lasiitaajs dziivo to no staasta, kas ir izlasaams un uztverams. Un vinjsh negrib to uztvert peec desmitaas izlasiishanas reizes. Labi, pie lietas. Probleema ir guuzmaa nevajadziigas informaacijas.

"Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku."
Pirmais teikums. Kas ir pirmais teikums? Tas ir teikums, kas ir pats pirmais. Kaapeec pirmais? Jo ar to mees gribam saakt. Saakt ko? Saakt staastu. Kaa saakt? O, tas jau ir labs jautaajums. Ir daudzi veidi kaa saakt. Viens no tiem - uzrakstiit daudz svariigas un nesvariigas informaacijas par vidi, lai lasiitaajs aptuveni saak apzinaaties situaaciju. Pie tam, jo aptuvenaak lasiitaajs to uztveeris, jo vieglaak vinjam buus uztvert veelaak sekojoshos papildinaajumus.
"Uz gultas noliktaas austinjas apdullinoshaa skaljumaa atskanjoja muuziku."
Sheit pateikts tas pats, tikai izgriezts liekais. Daudz vieglaak uztvert. Maz pateikts. Lieliski! Tagad meegjinaam pielikt papildus informaaciju.
"Uz gultas spilvena staaveeja melnas austinjas, kas apdullinoshaa skaljumaa atskanjoja muuziku."
Nezinu, kaa tu, bet es ieveeroju vaardu "melnas". Kaapeec tieshi melnas? Kaa tur bija ar to Shekspiiru? Ja lugas saakumaa pie sienas karaajas bise, tad lugas beigaa ar to noteikti tiks izshauts. Ja mineets, ka taas ir melnas, tad es meegjinu iegaumeet, ka tieshi melnas. Varbuut veelaak noderees. Un taa es iegaumeegju muljkjiibas, un mocu savu vaajo atminju.
Ejam taalaak.
"Uz tikko izvilktās gultas spilvena stāvēja melnas „Panasonic” austiņas, kas apdullinošā skaļumā atskaņoja mūziku."
Es ieveeroju, ka gulta ir tikko izvilkta, austinjas melnas, pie tam "Panasonic", un shajaa briidii saprotu, ka taas visas ir muljkjiibas, jo tik daudz diez vai man ir jaaatceras. Rezultaataa - izlasot teikumu liidz galam, es neko neatceros, un pirmais teikums ir veicis aptuvenas situaacijas izklaastiishanu vienkaarshi lieliski. Apsveicu! Tomeer, man nepatiik. Es tomeer mociijos, kameer nebiju ticis liidz "Panasonic".

Diemzheel, ar paareejiem teikumiem ir sliktaak. Tiem buutu jaaprecizee un jaaskaidro notiekoshais. Bet ko tev vinji dara. Dod tonnaam datu, kurus man jaameegjina saprast, vai atcereeties, vai nee.
"Tikmēr labā roka akli meklēja pie gultas malas atstāto enerģijas dzēriena bundžu."
Kaapeec tieshi labaa roka? "Akli mekleeja"... ja jau mekleeja, tad tachu akli, ne? Varbuut preciizaak buutu "taustiijaas peec". Bundzha vai pudele - nav tachu svariigi, vai ne? Lasiitaajs diez vai peec trim teikumiem breeks, ka iedomaajies spaini, un tas nesakriit ar tavu turpinaajumu.
Daudz nevajadziigas informaacijas. Taa vietaa, lai paskaidrotu, tu radi veel vairaak neizpratnes. Neizpratnes, par to, kam iisti pieveerst uzmaniibu.
"Tikmeer vinjas roka taustiijaas pie gultas malas peec tur atstaataa energjijas dzeeriena."
Neprotu izteikties ne iisi, ne tavaa stilaa, bet ideja ir tajaa, ka es iznjemu aaraa liekas muljkjiibas. Ja teikumaa ir par maz informaacijas, tas nav paskaidrojoshs. Ja tajaa ir par daudz, tas ir apjukumu radoshs. Kaut kaa man tavos teikumos liekas par daudz muljkjiibas sastaastiitas. Var jau to visu iekljaut, tikai sadaliit iisaakos teikumos; buus vieglaak uztvert. Bet garus teikumus ir gruuti lasiit, un tas, manupraat, ir rakstiitaajam jaalabo.

Ejam taalaak.

Es savaa laikaa uzrakstiiju diivainu staastu, kura beigas nesaprata neviens cilveeks. Paaraak straujas, paaraak maz paskaidrotas. Man galvaa viss bija skaidrs ljoti jauki, kas tur notiek. Bet lasiitaajs redz to, kas uzrakstiits. Es izlasiiju tavu staastu, sapratu katru teikumu, bet... ko pie velna tu biji domaajusi? Tik daudz muljkjiibu naacaas atcereeties staasta gaitaa, un neviena no taam nebija veelaak vajadziiga. Gah, staastaa nebija ne mazaakaa pavediena, kaapeec vinja izdara pashnaaviibu, vai kaapeec da jebkas! Tikpat labi vareeji rakstiit pataloganatomiskaa veidaa "Nokrita no sestaa staava. Galvas luuzums, valjeejs." Ja jau tas ir staasts, tam ir jaavar vai nu radiit emocijas vai jaaliek par kaut ko domaat. Domas tur nav, tas ir tochna. Emocijas... kur? Kaapeec just liidz Valeerijai, par kuru es atceros, ka vinjai patiik "Panasonic" austinjas, un vinja bundzhas mekleeshanai lieto labo roku. Tu neuzrakstiiji vinjas izjuutas, to visu darot. Tu nedevi maajienus nekaadaam izjuutaam. Tikpat labi robots vareeja izleekt par logu - emocijas tikpat. Pie tam, robota gadiijumaa tur vismaz ir par ko aizdomaaties.

Ehh, nav manaa garaa shitaa runaat.


Kopsavilkums: Domaa vairaak par lasiitaaju! Ruupeejies par to, lai vinjsh saprastu, iejustos, izjustu un/vai aizdomaatos!

Reiz tev bija staasti, kuriem es teicu "tikai nepiedomaa!" Un sheit es saku preteejo - ka tu par maz piedomaa. Tuuliit paskaidroshu. Ja staasts no tevis pluust dabiski, uzreiz un bez paardomaashanas tiek pierakstiits, atstaaj to taa! Tikliidz tu kaut ko saac labot tajaa, kas jau uzrakstiits, dari to pamatiigi, citaadi buus meesls! Pirmais staasta veids ir iipashs ar to, ka aatrums, kaadaa tu visu izjuuti rakstot, ir tuvs aatrumam, kaadaa staats tiek izlasiits, cik nu tuvu iespeejams. Otrajaa gadiijumaa tavas emocijas jau atshkjiras un skrien pa priekshu, uz atpakalju un rinjkjii staastam, kameer lasiitaajs ir piespiests lasiit peec kaartas. Un tev ir jaaruupeejas, lai, lasot peec kaartas, vinjsh izjustu lietas pareizi.

Eeu, es te atcereejos interviju ar neatceros kaadas grupas komponistu. Vinjam prasiija, kaa top vinja dziesmas. Un atbilde bija - saakumaa es kaut ko sarakstu, improvizeeju. Peec tam lieku klaat un njemu nost, ilgs un nogurdinoshs darbs, liidz ieguustu to, kas vislabaak izklausaas un ir izspeeleejams. Bet vislabaakaas dziesmas tomeer ir taas, kuraas peec improvizeeshanas nav ko mainiit. Taas vienkaarshi naak aaraa jau gatavas.
Ja padomaa, ar rakstiishanu sheit ir diezgan liela saistiiba. Vai nu raksti, kas uzreiz uz sirds, vai domaa un straadaa pie taa, kas ir iekshaa, bet nenaak laukaa!


Otrais staasts jau ir daudz labaaks. Emocionaals. Ar sizhetu un nobeigts. Bet mani VIENMEER ir kretineejis tas, ka tu nespeej attaalinaaties no tulkoto meitenju staatinju stila. Tai tulkotaajai vajag sadot pa galvu! Vaardu izveele suukaa. Runas stils nereaals. Tev varbuut liekas, ka latviski reaali tas suukaa, bet varbuut tikai tu pati taa domaa? Varbuut tu esi samaitaata ar Tomasiem un mees paareejie gribam redzeet normaalus vaardus?

Bet anyway, shitais viss ir tiiri mans viedoklis, pie tam smagi subjektiivs. Dead_Star saka, ka tavi darbi ir patiikami lasaaki. Kikyou par tiem fano. Vieniigi es un mani iedomu daugi grib savaadaak. Ja koku lapas buutu mazi kakjeeni... es skumtu, jo tik daudz kakjeeniem jaamirst. Pameegjini domaat savaadaak, eksperimenteet, vai nemeegjini, atkaartojies un miili teletuubijus!

Par Sigfu, atvaino, Kaarli. Es jau teicu, ka man diez ko tie garie staasti nevelk. Ko citu teikt? Gaumes jautaajums.
Vai arii nogurums un neveeleeshanaas peec ieprieksheejaa garaa murga kaut ko veel murgot.
Tas peedeejais staasts ir... kaa sakropljots kakjeens. Tik daudz iespeeju un sabojaatas. Par daudz emociju, par maz speeju taas pierakstiit. Rezultaataa pierakstiits tikai katrs otrais teikums. T.i., emocijas mainiijaas straujaak nekaa tavi teikumi. Bet to kakjeenu var opereet. Jaalasa ir leenaak. Nezinu gan, kaa piespiest lasiitaaju lasiit leenaak. Katru teikumu savaa rindaa? Varbuut. Daudzpunktis? Varbuut. Nevienu teikumu nemainiit, bet pieraksta veids ir taads, ka, vismaz es, lasiiju sen par aatru. Varbuut neiejutos? Varbuut vienkaarshi nepatika klishejisks iesaakums - shkjiivju pleeshana. Varbuut man vienkaarshi jaaiet uz darbu.

Ehh, pati uzprasiijies manu viedokli, un te nu vinju arii sanjem.

P.S. Skolaa ne vien ljauj rakstiit vienu vaardu teikumus, bet laba prasme tos lietot ir garanteeta laba atziime. Tas ir kaa iesaakt teikumus ar saikljiem ("un", "bet", "jo") - paarmeeriiga to lietoshana liecina par nepastaaviigumu un shaubaam, bet prasmiiga to izmantoshana iistajos briizhos var uzlikt speeciigi uzsvaru pareizajaa vietaa. Bet taa nav mana ideja, tas ir atstaats no kaut kaadas filmas. Man ir tikai pieredze, ka sacereejums, kuraa labi izmanto divvaardu un vienvaardu teikumus, literatuuras skolotaajiem pat ljoti patiik, jo mani tas izvilka uz novada sacensiibaam latvieshu valodaa par spiiti vaajaam zinaashanaam gramatikaa (gruuti noticeet, ne?).

Edg, par cilveeku vaardiem es arii vinjai teicu. Kaada tur ameelija, ja darbiiba notiek vecriigaa... :/

Lai vai kaa, par garaakiem teikumiem, es atkal uzskatu, ka cilveeks nemaz negrib savaakt kautkaadu konkreetu informaacijuno staasta. Nezinu kapeec tu tos lasi edg, kaada teishi tev svariiga informaacija tev tur ir, bet es varu teikt, ka es lasu staastus, lai vareetu paskatiites uz lietaam no cita cilveeka aciim. Tapeec man, lai es to vareetu piepildiit, vajag peec iespiejeeas vairaak `nevajadziigaas informaacijas`. Man lasot vairaak tiik garaaki,aprakstoshaaki teikumi. Kaa piemeeru uzlikshu shaadu teikumu var. 1: `Vinjsh pakjeera glaazi un izraava teeju vienaa malkaa.` var. 2:`Vinjsh, daudz nedomaadams, pakjeera uz galda staavosho glaazi teejas, no kuras veeljoprojaam ceelaas labi smarzhojoshie, vaariito Shrilankas teejas lapu , garainji, un, pat ne uz mirkli nesaviebis seju no glaazes dedzinoshaa karstuma, paceela to pie mutes, lai, ar liegu smaidu sejaa, vareetu to iztukshot ar malku, kas dariitu godu pashai Anglijas karalienei.` Kuru teikumu ir interesantaak lasiit, edg?

Tu pieliec pusdienaam saali un cukuru, un tad prasi, vai ir labaak, Es saku - ja tu buutu pielicis tikai saali, buutu vislabaak.
Un ir ljoti svariigi saprast, kur saals, kur cukurs. Vai ir svariigi, ka vinjsh daudz nedomaaja? Vai ir svariigi, ka glazee bija teeja? Vai ir variigi, ka taa ir Shrilankas teeja? Vai ir svariigi, ka taa smarzho? Vai ir svariigi, ka vinjsh liegi smaidiija? And so on.
Ja ir runa par nesvariigu personu, par kuru nekas nav zinaams, un nebuus jaazina, tad ir lieka visa taa paareejaa informaacia. Ja jau bija paskaidrots, vai tiks runaats siikaak, par vinja miilestiibu uz labaam teejaam vai, piemeeram, mineets, ka vinjsh nekad nesmaida, tad attieciigaa infa ir noderiiga. Nesvariigaam lietaam tik siiks apraksts ir vajadziigs tikai tad, ja... taas lietas ir svariigas. Kaapeec? Jo es atbalstu briiviibu izteelei. Peec iespeejas vajag ljaut lasiitaajam izteeloties pasauli. Tas nav kino, kur mineetais stuff tiek atteelots. Lasiishana ir cilveekiem ar izteeli.
Paskatiities uz pasauli no rakstnieka puses, ko? Par ko raksta, tam pieveersh uzmaniibu. Ja rakstniece pieveersh uzmaniibu austinju razhotaaju firmai, tad es piekaapjos, un ljauju vinjai to dariit. Ja vinja to iedomaajaas, izteelojoties situaaciju, nevis pieveerstu uzmaniibu, sho situaaciju ieraugot, tad es nepiekaapjos. Rakstnieki nekljuust slaveni ar praata vemshanu (iznjemot retus talantus). Vinji kljuust slaveni ar atraugaashanos.

Naivā pārliecībā uz vieglu kritiku es palūdzu edg palasīt manus jaunākos darbus. Nu ja... Iegrābos, ne?

Manas domas un tas kā es redzu to ko esmu uzrakstījusi tomēr krasi atšķiras no tā ko redzi tu, edg. Varbūt tas tāpēc ka es kā autros tos redzu savdabīgā veidā. Ne tāda kā ikviens cits mans lasītājs. Varbūt tāpec ka tu esi puisis. (Dieva dēļ, neesmu es feministe, bet pēdējā laikā stirpi pamanu to ka mani darbi vairāk pie sirds iet daiļajam dzimumam, bet pretējā dzimuma pārstāvji atrod vairāk lietu pie kurām piesieties. Objektīvāk novērtē jo nepakļaujas emocijām tā kā to daru es pati? Varbūt, nezinu.)
Vārdus ir izvēlēties grūti. Man patīk savdabīgi vārdi, kurus nedzirdu ikdienā. Tādi, kas paliek galvā. Nu patīk un viss.
egd, vai visam ko tu dari ir izskaidrojums? Tas ka tu raksti ar labo vai kreiso roku nav atkarīgs no tā ka tu vienkārši esi kreilis/labiķis jau no sākta gala kopš sevi atceries. Tu to dari jo tā pakārtots tavs organisms - viena puse vienmēr ir spēcīgāka. Un ja kāds ko dara ar vienu vai otru kutību/roku/žestu/u.c tad tam nav loģiska izskaidrojama. Tas ir apslēpts tā personāža būtībā, bet īsos stāstu būtība ir sīkumos neieslīgt. Vai tik svarīgi ir saprast kāpēc es rakstu ar labo un tu ar kreiso?
Man krāsas rada noskaņu. Kad es tās izmantoju tām parasti manā prātā veido noskaņu, skatuves gaismu. Melnas Panasonic austiņas varbūt tāpēc, ka No tām zstaro smagums, tumsība un tas kas gaidāms. Varbūt spēcīģāk būtu bijis teikt ka viņas istaba bija tumšu ēnu ieskauta un, ka ēnas viņu novēroja ļaunā smīnā un izsmieklā? Jā, varbūt, man pašai tā labāk patiktos, bet es vēl mācos. ļauj man to darīt.

Dailjajam dzimumam patiik mekleet baltu zirgu cuuku kuutii.



Muljkjiibas! Organisms tam nav pakaartots! Organisms tam ir pielaagots! Taa ir milziiga(!) atshkjiriiba. Ne vienmeer viena puse ir speeciigaaka. Organisms vienkaarshi ir uzbuuveets taa, ka, ja vienu puse ir speeciigaaka, tas darbojas labaak. Piemeeram, zinaatniski ir pieraadiits, ka cilveekiem viena acs ir domineejoshaa, jo smadzenes tad bildi uztver labaak. Bet, ja agraa beerniibaa tiek zaudeeta viena acs, smadzenes pielaagojas vienas acs redzei. Visam ir iemesls.


Atkal muljkjiibas. Neiroanatomija nav mana specialitaate, bet, ja vajag, es varu tev liidz detaljaam izskaidrot, kaapeec vinji taa dara. Izskaidrojums ir. Tas, kas truukst ir - meerkjis. Zhests tiek dots bez _apzinaata_ meerkja.
Iiso staastu buutiiba tieshaam ir siikumos neiesliigt. Tad kaapeec tu to dari?
Es nemeegjinu saprast tavu stilu vai gaumi. Es saku, kas man nepatiik. Tas arii viss.


Pierunaaji.


Bet kaapeec tieshi "Panasonic"?


Tu liec man aizdomaaties. Man jaaskaidro sava buutiiba.
Cilveekam, kam ir veelme kaut ko dariit, bet truukst pashpaarliecinaatiibas, es esmu padomdeveejs, atbalstiitaajs un labpraat ziedoju laiku, iesaistos un biidu, celju cilveeka pashpaarliecinaatiibu un aicinu nepadoties.
Cilveekam, kas ir par sevi labaas domaas, es esmu riebeklis, kas neizprot vinja darbus. Kljuudas, kuras pirmajaa gadiijumaa es nolieku dariitaajam aiz muguras, tagad es bisktu aciis un nekautreejos to dariit.
Cilveekam ir vajadziiga pashpaarliecinaatiiba, lai kaut ko dariitu. Vinjam ir vajadziigs atbalsts. Bet, kaa saka vecs sakaamais - kad tu uzskati, ka zini/proti pietiekami, tava attiistiiba apstaajas. Man nepatiik, ka apstaajas. Es gribu lauzt rozaa buuriishus. Jebkursh no mums var ljoti daudz. Nedriikst tikai staaveet uz vietas!
Manas metodes nav labaakaas, bet manas dziives meerkjis nav virziit cilveekus uz augshu. Esmu paaraak azartisks; ir gruuti to nedariit, bet vajadzeetu. Tas ir kaa speeleet datorspeeles. Tu ar to aizraujies, darbojies, tad uztaisi chiitu, un tad atmet ar roku, lai peec gada atgrieztos un paspeeleetu veelreiz bez chiitiem, secinaatu, ka nekas nav mainiijies, un saprastu, ka laiks ir nomests zemee.


Jaa, nee, un veelreiz - jaa. Pirmkaart, izskaidrojums ir visam. Tu domaa - meerkjis. Visam, ko es daru ir meerkjis. Iznjemot taas reizes, kad meerkja nav. Bet arii tajaas reizees meerkjis ir. Ja es daru kaut ko bezmeerkjiigu, tad meerkjis ir dariit kaut ko bezmeerkjiigu. Man tas liek justies labaak. Attaalinaaties no ierakstaa, pierakstaa, sniegshanaas peec meerkjiem, kuras ir tik neveiksmiigas, ka pashas shjiet bezmeerkjiigas. Meerkjis dariit kaut ko bezmeerkjiigu ir dariit kaut ko bezmeerkjiigu. Sanaak paradokss. Miilu paradoksus. Un briiviibu.

Bet galu galaa, ja tu raksti - tad tam ir kaads iemesls. Ja tu rakstus liec internetaa, tad tevi droshi vien interesee citu cilveeku domas (un meerkjis ir taas dzirdeet). Tad es saveejaas arii tev dodu. Ja tu liec vinjus internetaa, un sagaidi uzslavas, tad tava attiistiiba ir apstaajusies, jo uzskati, ka tavi raksti ir pietiekami labi, lai taas sanjemtu. Cereet uz uzslavaam ir dzineklis dariit, bet taas gaidiit - apstaashanaas.

I'm still alive, if you were wondering about that.

* * *


Aiz grāmatnīcas plašā loga bija dzirdamas klusinātas ielas skaņas. Kāda mašīna, skaļi signalizējot, patraucās garām mazajam grāmatu veikaliņam, kad no Līnas pleca noslīdēja gara matu šķipsna. Viņa, degunu grāmatā iebāzusi, nespēja izlemt vai pirkt to vai nē. Nikolass, vērojot viņas lūpas tik nemanāmi, bet tomēr kustamies, kad viņa lasīja grāmatas iesākumu, noelsās.
- Kas vainas, Nik? Ja es nogurdinu tevi, tu jau vari doties mājās. Es tiešām gribu šo grāmatu, bet tāda summa...
- Nē, viss ir kārtībā. - puisis taisnojās ar smaidu uz lūpām. "Viss ir ideāli...'' Nikolass domās pabeidza teikumu, lai tas skanētu, kā viņš gribētu. Bet viņš tomēr neuzdrīktējās pateikt to skaļi, nevienam jau nav jāzin. Meitene viņām atsmaidīja ar savu brīnišķo smaidu un atkal pievērsās grāmatai. Ja vien viņš zinātu cik viltots ir tas smaids. Līnas acis atkal akli skrēja pāri rindiņām uz iedzeltenā grāmatas papīra, bet lūpas bez skaņas atkārtoja vārdus "Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu".
Pusstundu vēlāk noskanēja zvaniņš virs grāmatnīcas durvīm, ziņojot durvju atvēršanos. Nikolass izgāja uz ielas un pieturēja durvis, lai Līna, maisiņam čabot, var iziet ārā. Viņš vienmēr bija tik pieklājīgs.
- Paldies par aizdevumu, aizmirsu no rīta paņemt vairāk naudas līdzi lai pietiek grāmatai. Bet šodien biju izsalkusi kā vilks skolā, es rīt atdošu." - meitenes balss bija saldāka par cukura vati un dārgāka par zeltu.
- Nē, nevajag, iedosi man arī izlasīt un būsim norēķinājušies. Ar ilgajām pirkšanas nepirkšanas pārdomām iekārdināji mani. - Nikolass atbildēja. Viņu soļi skanēja vienotā ritmā, pa vidu ik pa brīdim iečabējās celefāna maisiņš. Pie krustojuma viņi pagriezās pa labi un vēl pēc dažiem soļiem Līna apstājās un pagriezās pret puisi.
- Nu, tad... līdz rītdienai? - viņas smaids bija spožāks par sauli. Daudz spožāks.
- Eem, jā.. Rīt gaidīsu tevi te. Līdz vēlākam! - Nikolass ar grūtībām novērsa skatienu no viņas smaida. Meitene viņam, kā vienmēr smaidot, pamāja un dēvās augšup pa parādes durvju kāpnēm. Pie paša pēdējā pakāpiena Līnas smaids nodzisa un viņa ieklausijās skaņās, lai no tām atšķirtu viņa soļus. Tos soļus. Bija ceturtdiena, 13. februāris. Neparasti silts laiks agrajam gada sākumam, saule jau sildīja un vējš bija kļuvis siltāks. Tas pieskārās viņas sejai, un mati viegli noplīvoja sekojot pieskārienam.

- Lī, mazā, tu atkal kavē. Nikijs jau gaida tevi kādu brīdi, pasteidzies. - viņas mammas balss paziņoja kā sievietes balss vilcienu stacijā paziņo par vilciena pienākšanu. Līna turot labajā rokā mapi, ar kreiso roku cenšoties uzstīvēt jaku uz pleca un aujot labo kāju kurpē, noņurdēja. Bija tik grūti izlemt vai vilkt sarkanos svārciņus vai tomēr nē. Izaicinoši īsi, bet atbilstoši šodienai. Meitene iemeta aci viesistabas logā no kura varēja pārredzēt mājas priekšpagalmu. - Nikolass atgrūdies pret nožogojumu gaidīja viņu. Īsa, nervoza nopūta un Līna pagrieza atslēgu un nospieda rokturi. Nikolass pagrieza galvu uz durvju pusi, izdzridēdams to čīkstoņu un sajutās kā ķieģeli pa galvu dabūjis. Līnas slaidās kājas bija kailas, mugurā īsi svārciņi. Sarkani. Viņa nekad nevilka svārkus. Meitene smaidīja, bet Nikolass jutās itkā šis smaids nebūtu veltīts viņam. Tik skaista būtne, un viņš to kā vienmēr pavadīs uz skolu. Viņš, neviens cits. Līna veiklā un nemanāmā kustībā jau bija viņam blakus.
- Aizver muti, vārna ielidos! - meitene viņu brīdināja māksloti brīdinošā balsī un sāka smieties, - Ejam..?
- Jā, ejam. - viņš, atguvies no šoka, atteica, un abi sāka iet, - Tu šodien labi izskaties.
- Kā, vai tad es parasti izskatos slikti? - Līna puisi ķircināja. Viņa zināja, ka viņš tā nedomā, tas vienkārši bija jāpasaka.
- Jā, vienkārši atbaidoši! Nezinu kur tādi kā tu rodas! - Nikolass uzspēlētā balss tonī vaibstījās un sabužināja Līnas matus.
- Disneilendā! - viņa iesaucās un abi sāka skaļi smieties. Pēc mirkļa vējš jau bija aiznesis pēdējās smieklu skaņas prom.
- Nu, cik rožu pušķus saņēmi? - Nikolass jautāja, kaut zināja atbildi. Katram puisim ir jāpārliecinās, ka viņš ir pirmais. Meitene juta piesarkumu tuvojamies vaigiem un pagrieza galvu prom no puiša, it kā lūkojamies uz koku pie kādas mājas. Minūti vēlāk karstums vaigos pazuda un viņa atsāka skatīšanos uz savām kurpēm.
- Kāpēc lai es saņemtu rozes? - Līna izlikās neko nezinam. Nikolass neatbildēja, viņi jau bija pie skolas.




Ja būs +5 civlēki, kuri vēlēsies lai šis tiek turpināts - es atvēršu jaunu topiku stāstam. Enjoy.

vari mani ieskaitīt šo cilvēku listē :>

Pietiekami jeeli, lai man patiktu. Esmu par!

par.

Turpini tik, kaadreiz aptruukstoties lasaamvielai, var palasiit arii shizo rakstus. Laigan Hentai arii pa vidu vaiga. Un dazjaadus interesantus atgadiijumus pa vidu, kaa Animees, kad varonji novirzaas no galvenaas teemas uz off. Fantaaziju

paturpini

Es izdomāju, ka turpināšu tepat. Būs 3-5 turpinājumi. Tātad turpinājums Nr. 2.

* * *

Viņi abi iegāja vēstures kabinetā, kur viņiem notika pirmā stunda. Līna apsēdās blakus Elīzai, bet Nikolass solu aiz viņas. Līnas draudzene uzreiz sāka čalot un stāstīt kaut ko par savu jauno puisi, bet Līna neklausijās. Viņa māja ar galvu par visu un iesmējās ik pa brītiņam, lai blakus sēdošā meitene domātu ka viņa tiešām klausās. Nikolass tikmēr bija atliecies krēslā un vēroja putnus, kuri lidinājās ap skolas ozolu.
- Mīļā, tu iedomāties nevari, viņš ir tik foršs! Apsties ko viņš man uzdāvināja! - Elīza pastiepa savu patuklo roku zem Līnas deguna. Meitene nopētija smalko sudraba aproci. Viegli siltajā saules starā tā mirdzēja un Līnai mazliet skauda.
- Jā, tā patiešām ir jauka. - viņa klusi noteica.
- Bet protams, esmu pelnījusi tās labākās mantas, ja viņš grib mani noturēt. - Elīza teica, lepni pievērusi acis, un pat, to sakot, iztaisnoja muguru. Viņš tāpat viņu ilgāk par mēnesi nenoturēs, viņai viņš apniks, bet aproci viņa nekad neatdos. Noskanēja zvans.
- Tā, apsēžaties savās vietās, zvanu nedzirdējāt? - klasē, apkrāvusies ar papīriem, mapēm un mācību grāmatu, nervozā un ātrā solī ieslīdēja izstīdzējusī Miss Krova, vēstures pasniedzēja. Visi skolnieki viņu aiz muguras apsauca par vārnu, bet viņa tik tiešām vienai no tām līdzinājās. Kad Līna pirmo reizi redzēja viņu dusmīgi norājam kādu savu klasesbiedru, tiešām šķita, ka viņa tulīt saniknota izpletīs spārnus un skaļi ķērcot izlidos pa klases logu. Klases murdoņa pierima un viss ko varēja dzirdēt bija pildspalvu atsišanās pret galda pamatni vai klusi čuksti.
- Tātad, šodien runāsim par mūsdienu stāvokli Irākā un... - skolotājas monotonais balss tonis itkā izplēnēja un pārvērtās par lampas zummēšanu, kas ir tik pierasta, bet tomēr kaitinoša. Nikolass nedzirdēja ne vārda, ko teica Krova. Viņš manīja tikai krēslu čīkstoņu, krīta skrāpēšanos gar tāfeli, klusas, dusmīgas nopūtas.
- Un, ja Nikolass nebeigs atklāti sapņot manā stundā, viņam būs tā privilēģija uzrakstīt desmit lapaspušu referātu par stundas tēmu un pavadīt nedēļu pēcstundās. - puisis uzķēra skolotājas teikto un sarāvās.
- Es atvainojos, skolotāj. - viņš atvainojās un kārtīgi apsēdās krēslā, paliecies uz priekšu un skatienu pavērsis pierakstu kladei, kurā turpināja aklo skatīšanos uz neko. Līna pagrieza galvu uz aizmuguri un Nikolass pacēla skatienu. Viņi sasmaidījās un Līna atkal pievērsās pierakstiem. Nikolasa lūpu kaktiņos smaids uzkavējās arī pāris sekundes pēc meitenes skatiena, bet tad lēni izgaisa, kā izdziest svece, kad tā izdeg.
Stundu pēc stundas, pienāca pusdienu pārtraukums. Līna izslīdēja no klases, lai aizietu pie sava skapīša. Dēļ uztraukuma viņai nekārojās pat ēst. Viņa apstājās pie 69 skapīša, uzgrieza kodu un uzmeta skatienu uz pretējo sienu. Tur bija uzlikts plakāts par šīvakara Valentīndienas pasākumu skolas sporta zālē. Līna izdvesa knapi pamanāmu nopūtu, izmisušu un cerošu. Viņa pavēra skapīša durtiņas, bet tur viss bija kā parasti - grāmatas, dažas klades un matu ķemme. Līna paņēma literatūras kladi un aizslēdza skapīti. Jāatzist, ka meitene bija vīlusies. Viņa mirkli uzkavējās pie tā, kladi piespiedusi pie krūtīm un ar skatienu uz savām kurpēm. Jauniešu balsis un soļi gāja viņai garām un sajūta bija tāda kā nostaļģiska. Tad Līna pacēla galvu un viņa smaidīja. Viss bija kārtībā, vismaz viņa gribēja lai citi tā domā. Aizgājusi līdz klasei, viņa atklāja, ka tā bija tukša, ja neskaita Nikolasu. Meitene juta karstumu kāpjam no vēdera dzīlēm uz vaigiem un nolieca galvu. Viņa iesoļoja klasē un apsēdās savā solā.
- Visi ir sporta zālē, palīdz izlikt rotājumus, ja tas ir tas, par ko tu esi tik izbrīnīta. - viņš tai teica.
- Un kāpēc tu sēdi šeit, nevis palīdzi? - meitene paskatijās puisim acīs. Šis skatiens bija tāds kā naža asmens. Nikolass to nesaprata.
- Kāpēc lai es ietu un palīdzētu?
- Tu esi garš, tu varētu palīdzēt. - Līna izskaidroja.
- Aah, nu ja. Bet tad tu te sēdētu viena, es tev sastādu kompāniju. Nevaru atstāt tevi bez uzmanības, tevi var nozagt un prasīt atlīdzību un es šodien aizmirsu maku, neraža. - Nikolass plātījās ar rokām un sejā attēloja mātišķu skatienu, - Skat, un tev te kaut kas netīrs! - viņš izvilka no kabatas papīra salvetīti, ar mēli saslapināja vienu maliņu un metās pie Līnas vaiga. Meitene veikli izvairījās.
- Nik, tu esi āksts. - viņa smējās.
- Un lepojos. - viņš piemiedza ar aci. Mirkli bija klusums, tāds neveikls un gaidošs. Noskanēja zvans, klasē atgriezās pazudušie klasesbiedri un Līna pagriezās uz priekšu. Viņa pavera galda pamtni, zem kuras turēja grāmatas. Viņas acis lenām iepletās un lūpas pavēras pus izbrīnā, pus smaidā. Pa virsu grāmatām, baltajām lapām, pildspalvām un zīmuļiem bija sarkana aploksne. Nolaidusi galda pamatni Līna bija pieņēmusi aploksnes krāsu, vaigi mirgoja koši sarkani.
- Eu, Lī, kas ar tevi!? - Elīza iesaucās.
- Nekas, nekas, viss ir kārtībā, man ir tikai mazliet karsti. - sārtums pazuda kā ar roku noņemts, kad meitene pasmaidīja blakussēdētājai. Nikolass aiz viņas smaidīja.

piu, kaa man patiik šis gabals...

Nebija ko dariit un saaku lasiit Ji mazos ''īsdarbiņus"




P.S. Kas par "piu" tur bija rakstiits cits vaards... arr ta cenzuura...

Kai, tu runā tā like te būtu ko lasīt. Un like kāds lasītu.

Ir, ir, ko palasiit ^-^


И почему это с 20 января, ты больше не пишешь ничего сюды? а?

Atrodi man iedvesmu

*pamāj Ji* skaties un brīnies.. es esmu Tawa iedwesma xD tagad saproti kāpēc Tu neko neesi rakstījusi? njā,man arī bail no tādas iedwesmas.

un tomēr-laiks atsākt rakstīt

Yes, sensei ;____;
Neper tik.
Nekaujies.

Mēģināšu kaut ko uzcept.
Moš pat pabeigt iesākto, bet to nesolu.

Sakiet ko domājat, ko uzlabot un tamlīdzīgi.

Kā jau vasarā, debesis bija zilas. Vienīgā skaņa apkārtnē bija vēja sakustināto lapu čaboņa. Ik pa brīdim varēja dzirdēt vieglus, sievišķus soļus ejam pa asfaltu šurp un turp.
Netālu varēja redzēt baltu māju, kas bija aizkaitinoši tīra. Tā bija liela un izskatītos mājīga, ja vien logi nebūtu restoti. Tās pagalmā bija liels dārzs ar celiņiem un puķēm, un krūmiem visapkārt.
Tālakajā tā stūrī sēdēja meitene ratiņkrēslā. Viņas mati izskatijās ļoti sen nemazgāti, āda pārlieku bāla no saules trūkuma. Arī ķermenis bija izstīdzējis, slimīgi kārns un neveselīgs. Meitene dzirdēja sev tuvojamies soļus, bet viņa nepakustējās pat ne milimetru. Blakus ratiņiem notupās pusmūža sieviete, tērpta baltā māsiņas tērpā un rokā viņa turēja mazu, baltu plastmasas glāzīti ar ūdeni. Aiz sieivetes nostājās vīrietis ar labi trenētu muskulatūru.
- Ambera, kā tu jūties šodien? - māsiņa jautāja.
No meitenes nebija nekādu dzīvības pazīmju.
- Izskatās ka šodien labāk. - sieviete ielika roku kabatā un izvilka divas mazas tabletītes, - Man tevi jāapbēdina, jo ir laiks iedzert zāles.
Ambera pagrieza galvu tik lēni, ka pagāja vismaz vairākas minūtes, līdz viņa vienaldzīgi skatījās sievietes rokā uz tabletēm. Kaut to nevarēja manīt, viņas lūpu kaktiņi viegli nomainīja savu vienaldzības un garlaikotības izteiksmi uz riebumu. Ambera zināja ka tās tabletes neko labu nedod, plinīgi neko. Tās viņu padara miegainu, vāju un nomāc bada sajūtu. Tādēļ viņa pagrieza galvu tikpat lēni sākotnējā pozīcijā. Tālumā ieskanējās divas putnu balsis. Meitene aizvēra acis un divas bezdalīgas no blakus krūma pacēlās gaisā un aizlaidās tālumā. Prom, kur Ambera nekad netiks.

Sejā spīdēja saule, tādēļ Ambera savilka segu virs galvas un sažmiedza plakstiņus cik cieši vien varēja, lai saule netiktu klāt acīm. Visi pūliņi bija gandrīz lieki, jo saule nepadevās, un meitene nepatikā ieņurdējās un paslēpa galvu zem spilvena.
- Tu celsies vai nē? Man nav iebildumu, ja mēs nokavējam vilcienu, bet vecmāmiņa būs dusmīga. - viņa dzirdēja smalku un klusu meitenes balsi blakus istabā. Tad varēja dzirdēt klusus, īsus soļus tuvojamies. Ambera vēlreiz ieņurdējās.
- Vēl tikai piecas minūtes. - skanēja atbilde kaut kur dziļumā zem segas. Amberas māsa, Sendija smagi nopūtās.
- Neliec man braukt vienai.
- Es jau ceļos. - Ambera piecēlās sēdus gultā un mēģināja aizgrūst zeltainās matu cirtas aiz ausīm. Viņa gari nožāvājās, piecēlās kājas un pāris minūtes staipījās. Pavisam nesteidzīgi savākusi pāris apģērba gabalus somā, viņa no grīdas pacēla džinsus, apakšveļu un brūnu topiņu un atvēra aizkarus. Turēdama savākto labajā rokā, ar otru viņa pakasīja vēderu. Saule apspīdēja viņas skaisto, sievišķo augumu un tagad viņas mati izskatījās vēl zeltaināki kā parasti, ja tas vispār bija iespējams. Mugurā viņai bija ļoti liels un ārkārtīgi vecs, balts krekls ar brūnu plīša lācīti uz tā. Sendija tikmēr lēnām taustijās pa gultu, locīdama segu. Ambera aizkaitināti pasaktijās uz māsas kustībām.
- Ļauj man. - Ambera teica un uzlika roku uz māsas pleca.
- Es tiešām varu pati, paldies. - Sendijas balsī bija neliels aizkaitinājums, niknums un ietiepība.
- Dī... - Ambera pavisma lēnām teica, bet žēlums viņas balsī bija pārāk labi pamanāms.
- Ambera, liec man mieru. Labāk ej ģērbies, mēs kavējam.
Ambera vēl mirkli uzkavējās druvju ailē vērodama māsu. Šādos brīžos viņa gribēja raudāt.
Pāris minūtes vēlāk Ambera stāvēja koridorī un pēdējo reizi nopētija sevi spogulī. Blakus viņai nostājās Sendija. Viņas izskatu papildināja tumšas saulesbrilles un plāns alumīnija spieķītis. Ambera iekoda sev lūpā, lai valdītu vēlvienu asaru uzplūdu. Labi, ka māsa nespēja redzēt viņas saasarojušās acis.
- Beidzot gatava? - Sendija vaicāja.
- Domājams, ka jā. - meitene atbildēja pārspīlēti entuziastiskā balsī.
Meitenes ieplūda skaļajā ielas satiksmē, Ambera ik pa brīdim uzmeta bažīgu skatienu māsai, kura kustējās lēnāk kā agrāk, jo sev priekšā kustināja savu spieķīti, uzmanīdamās no priekšmetiem sev ceļā. Dažubrīd meitene dribēja ieķerties māsai elkonī un palīdzēt, bet viņa zināja cik ļoti tas aizkaitinās. Lai nokļūtu līdz stacijai, bija jābrauc ar autobusu, un pusstundu vēlāk, ar biļetēm Amberas kabatā, viņas sēdēja uz soliņiem pie perona, kur drīz bija jāierodas vilcienam. Saule apspīdēja māsas un Sendija smaidīdama šūpoja kājas.
- Lieliska, saulaina diena, ne? Saule tik patīkami silda seju. - Sendija sajūsmināta teica.
- Jā, diena tiktiešām ir jauka, Dī. Kaut tu redzētu, cik zilas ir debesis. - Ambera teica viegli priecīgā balsī. Viņa skatijās debesīs un nemaz nesmaidīja, kaut balss tonis liecināja, ka meitenes sejā ir jābūt smaidam.
- Apraksti to man! - Sendija aicināja. Ambera mirkli klusēja, meklēdama vārdus.
- Tās ir tik zilas, ka ikviena okeāna ūdens nobāl pret tās košumu, daiļumu un vieglumu. - meitene klusām noteica, noliekusi galvu. Gar vaigu notecēja maza asara.
- Neraudi. - Sendija pēkšņi teica nopietnā balsī. Ambera pārsteigumā salecās un veikli noslaucīja vaigu. Tuvojās vilciens. - Dažreiz man šķiet, ka ar manu aklumu grūtāk sadzīvo tu, kā es pati... - vilciena rūkoņa nomāca Sendijas balsi, un Ambera nedzirdēja ne vārda.

Pēc šī stāsta es būtu gatava uzzīmēt mangu.

lūk šis bija tiešām labs. bauda lasīt. patika spēcīgie apraksti un nesteidzīgais, laiskais rīta plūdums.


un šis ļoti atgādināja Kimi Ga Nozomu Eien

Tu mani ļoti iedvesmo! Man patīk Tavi darbiņi,tajos ir tik daudz emociju,tik daudz skaistu vārdu! Man ir līdzīgi kā Tev ar tiem "īsdarbiem".Man ienāk prātā tik daudz skaistu vārdu,tikai pieraxtīt nepaspēju T_T

Anyway,turpini tādā garā!

Aiziet! Gaidu vismaz vienu zīmējumu! Un es ļoti daudz kur piesiešos. Es varu tev privāti pati tuvāk aprakstīt tēlus caur skype, ja vēlies.



Paldies. Centos. Turpini lasīt. *hint hint* I ment būs vēl.
Un ja vien es zinātu, kas tā par animi.



Cik zinu daudziem ir tāpat kā man. XD
Centīšos. Paldies!

Yes, yes, yes, yes. Sarunāts. Man jau domās tas ir uzzīmēts, tikai derētu ko vairāk par tiem čariem uzzināt. ;P

kimi ga nozomu eien

Izsakiet domas, paredzējumus. Spriežam, spriežam.

Atradušas labu vietu, kur apsēsties, viņas iekārtojās - Ambera sacēla somas augšējajos nodalījumos un nopirka negazētā minirālūdens pudeli. Vilciens bija ļaužu pilns, Ambera acumirklī nožēloja brauciena dienas izvēli, jo karstā diena solīja pieelpotu un nepatīkamu braucienu. Viegla nopūta pārplēsa klusumu starp māsām.
- Cik ir pulkstens? - Ambera dzirdēja māsu vaicājam. Viņa pacēla galvu, sākumā uzmetot skatienu uz māsu, kas akli skatījais taisni uz priekšu, tad viņa iemeta skatu pulkstenī uz rokas.
- 15.34, tas ir slikti? - viņa atbildēja. Sendija nomurkšķēja.
- Piezvani vecmāmiņai, pasaki, ka mēs mazliet kavēsimies.
- Cik ilgi kavēsimies? - Sendija sakoda zobus. Viņa pati tak zināja, ka vecmāmiņa to gribēs zināt, bet neatbildēja uzreiz. Viņa jutās aizkaitināta.
- Stundu vai divas.
- Labi, tulīt būšu atpakaļ, nepazūdi nekur. - Ambera teica un pagriezās. Viņa iekoda sev lūpā, sapratusi, ko pateica. Meitene aizgāja pāris krēslus uz priekšu un, mobīlajā telefonā atradusi vajadzīgo numuru, pazuda no Sendijas dzirdes horizonta. Sendijai bija dotas pāris minūtes nomierināties, palaist to vaļā, jo viņas māsa nav vainīga pie nekā. Nu, varbūt ir, bet tomēr tas, ka māsa nevarēja vienkārši aizmirst to visu Sendiju ļoti tracināja. Tas sarežģīja piedošanu, bet tāpat jau bija smagi. Pēkšņi meitene juta tumšu stāvu strauji paejam viņai garām. Itkā nekas neparasts, ja kāds paiet tev garām pārpildītā vilcienā. Bet Sendija sajuta sev nesaprotamu trauksmes signālu, jo viņa pēdējā laikā neatšķīra tumsu no gaismas, bet cilvēks, kas pagāja garām tiešām izstaroja tumšu gaismu pat viņas neko neredzošajās acīs.
- Vecmāmiņa nebūs dusmīga, viņa tikai nopurpināja kaut ko par to, ka ēdiens būs jāsilda vēlreiz.. - Ambera nedroši teica, jau atgriezusies, tikai nedrošums bija vairāk par vecmāmiņas ieplānoto uzbarošanas tūri. - Kāpēc tu sēdi ar muti vaļā?
- Tad labi, ka vecmāmiņa nedusmosies. - Sendija atbildēja, ignorējot jautājumu. Ambera apsēdās blakus māsai, abas neteica ne vārda. Mirkli vēlāk vilciens uzsāka kustību un trīs stundu garo ceļu viņas tā arī pavadīja klusējot.
Amberas snaudienu jau atkal pamodināja ierastā balss, kas izjauca visus lieliskos sapņus.
- Mums tulīt jākāpj ārā. - Sendija teica, saspringusi savā krēslā. Ambera brīdi brīnijās, kas lēcies māsai, bet tad piecēlās no savas vietas un noņema somas no plaukta. Vilciens sāka palēlināt gaitu un Ambera pasniedza roku māsai. Sendija nestabili piecēlās kājās, uzmeta somu uz pleca un lēnām virzijās uz tuvāko durvju pusi. Ambera ātri nolaida roku atpakaļ pie sāniem. Viņa skaidri zināja, ka māsa juta pasniegto roku, bet tikuntā to noignorēja. Ambera novaldīja vārdu, ko prātā sev pateica. Kad viņas izkāpa uz perona, jau bija krēsla. Lauku atmosfēra bija labi pamanāma, jo meitenes bija pieradušas pie pilsētas neveselīgā gaisa, skaņām un gaismām. Šeit savukārt viss bija tumšsun klus,s un pārsteidzoši dzestrs bija gaiss. Sendija apstājās, aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Viņa dievināja laukus, klusumu, mieru. Tas lika justies tik lieliski, tik pareizajā vietā. Sendija nekur nejutās kā mājās, tikai šeit, pie vecmāmiņas, tas lika atminēties bērnību. Viņa uzreiz atcerējās smieklu un ūdens plūstošos trokšņus, skaņas, kas viņu pavadīja katru bērnības vasaru, vecmāmiņas dārzā laistot māsu ar ūdeni un smejot.
- Ejam? - Ambera pat nenojauzdama pārtrauca svētpilno Sendijas atmiņu jūkli. Meitenēm bija jānoiet divi kilometri līdz lauku mājām no stacijas. Vectēvam mašīnas nebija, tikai traktors, kuru apsteigt varēja pat sliņķis. Viņas uzsāka pusstundu garo ceļu, drīz vien jau bija gandrīz pavisam satumsis, bet meitenes zināja ceļu labāk kā jebkurš cits, to šoreiz pierādīja Sendija. Bet negaidīti viņa paklupa, spieķītis aizslīdēja pāris sprīžus tālāk pa smilšu ceļu, Sendija izdvesa klusu vaidu. Ambera momentāli nometa somu zemē un nokrita ceļos blakus māsai, viņas seja pauda bailes un raizes, jo mīlestība pret māsu bija patiesa un tīra.
- Ak kungs! Vai viss kārtībā? Tu nesasities? Vai kaut kas sāp? Dī? - meitene nobēra jautājumu plūsmu, ko patiesībā varēja turpināt. Sendija noelsās un sāka lēnām celties.
- Paldies par rūpēm, bet viss ir kārtībā, es pat nesasitos. Tomēr būtu jauki, ja tu atrastu manu spieķi. - Ambera tūlīt izpildīja lūgumu un maigi ielieka spieķa galu māsas rokā. Viņa arī centās noslaucīt smiltis no māsas biksēm, bet Sendija pielika spieķi pie Amberas rokām, neļaujot to pabeigt. Ambera ieskatījās tieši tur, kur zem brillēm bija Sendijas acis, viņa nenovērsa skatienu un ilgi ar niknumu dūrās vienā punktā.
- Esi uzmanīgāka, lūdzu. - viņa teica, cenšoties apslēpt saspringumu, kurš bija iezadzies viņas ķermenī, tomēr teiktais skanēja nikni, stingri.
- Nomierinies. - atbilde skanēja vēsi un atturīgi. Vienaldzīgi.
- Ļauj man notīrīt tavas bikses.
- Man nav iebildumu arī pret netīrām. - Sendija palika pie sava.
- Kaut vienreiz, tikai vienreiz, ļauj man tev palīdzēt un parūpēties par tevi. - Amberas aizkaitinātajā tonī parādījās arī izmisums.
- Es vienreiz tev to ļāvu un vairs nevēlos atkārtot. Man nevajag tavas rūpes. Tikai tev pašai vajag tās piepildīt, lai nomierinātu tavu sirdsapziņu un atgūtu tavu pašlepnumu. - Sendijas balss tembrs pacēlās par pāris decibeliem augstāk.
- Dī... - Ambera noelsa. Ceļš, uz kura viņa satadās, bija galvenais ciemata ceļš, pa to abām tuvojās mašīna, bet viņas to neievēroja. Meitenes bija aizņemtas katra ar savām domām, tās bija skaļākas par riepu radīto troksni pret smalkajiem akmentiņiem. Sendija paspēra pāris soļus atpakaļ un atradās gandrīz pašā ceļa vidū.
- Izbeidz. Mēs abas zinām, ka tā ir. Tu tikai negribi to atzīt. Es zinu, ka tu jūties vainīga, bet tas nepalīdz, tas neatgriež arī laiku atpakaļ.
- Dī. - Amberu mazliet uztrauca mašīna, kas tuvojās. Viņa ievēroja, ka tā ir kravas mašīna, liela.
- Nepārtrauc mani! - Sendija pacēla rokas uz augšu virs galvas, mēģinot apklusināt māsu. - Kaut tu vienreiz man liktu mieru! - un viņa paspēra vēl vienu soli. Tagad jau mašīnas gaismas viņu apspīdēja, bet vadītājs ievēroja meiteni ceļa vidū par vēlu. Atskanēja taures signāls, kad vadītājs centās brīdināt meiteni, kas stāvēja tieši pa vidu mašīna priekšējajam korpusam. Viņš bija aizkaitināts, ka bez tā meitene pat nepakustējās nost no ceļa. Sendija nemanīja gaismu no automašīnas lukturiem, kas viņu apspīdēja. Viņa pagriezās izdzirdējusi signālu. Mašīna nesamazināja ātrumu, Ambera iekliedzās. Atskanēja blīkšķis. Mašīna strauji sabremzēja, Amberas vaigus klāja asaru tērcītes. Viņa juta, ka kaut kas nav labi. Viņa nejuta to, ko juta vienmēr - māsas dvēseles klātbūtni, lai arī cik tālu viena no otras viņas bija. Auto durvis atsprāga vaļā, uz ceļa izlēca vīrietis savos četrdesmit.
- Ak Dievs! - Ambera izdzirdēja vīrieša balsi un sabruka ceļos.

Man ļoti patīk! (nezinu,kā savādāk pateikt to,ka esmu sajūsmā,apžilbināta ar tik svaigu un aizraujošu sižetu)

Gaidu arī turpmākos darbus!Bet neaizmirsti arī par chibi darbiņiem,kādi bija 1-ajā lpp.,ok?^^

Prieks, ka patīk! ^^.
Cenšos rakstīt vēl un lielos gabalos. Tāpēc tā nūs kā būs ar biežumu, bet cenšos, cenšos...

sanāk, ka tas vecis speciāli uzbrauca virsū? šitās beidziņas kkā tizlas, neveiklas. rodās daudz jautājumi.

kādā veidā šoferis paspēja izjust aizkaitinājumu, ka meitene neiet no ceļa nost, ja ieraudzīja viņu jau par vēlu? tur tikai niecīgam mirklim būtu jābūt.

kāpēc sendija nepaleca malā, ja jau pamanīja automašīnu. akls ta akls, bet ne jau klibs..

kāpēc ambera viņu nepavāca nost no ceļa?

kāpēc viņas ir tik bremzētas uztverē? <-tas saistas ar augstākajiem 3 jautājumiem kopā. laika sprīdis bija pietiekami ilgs(tu nebiji tikai radījusi laika sprīdim stiepuma sajūtu, bet gan padarījusi to par vienkārši ilgu laika posmu), lai attiecīgi rīkotos.

pārējais bija labi, gaidu vēl kādu SĀTANA (uhāhahahā >:]) parādīšanos.

Tu maz pa ielu ej? Nezini kravas mašīnu vadītāju nekaunību? Viņiem bremzēt nepatīk.
Viņš gaidīja ka viņa vienkārši paleks malā kā normāls cilvēks to darītu, bet cilvēks dusmās bieži vien ir lēnāks, jo koncentrējas vairāk uz dusmām kā uz apkārtni (nemaz nerunājot ka viņa ir akla).
Viņa pamanīja mašīnu kas pīpināja diezgan tuvu, bet viņa neredzēja cik tuvu. Negaidīta situācija, jo iepriekš mašīnai viņa vispār nepievērsa uzmanību, to nemanīja. tevi pašu parautu šoka mirklis.
Ambera ja neievēroji bija vairākus soļu atpakaļ, vairāk ceļa malā un ja tev pasaka visu tieši sejā ko tu pats sev neatklāj, tu sastingsti.

Un ja tev radās daudz jautājumu, tad manis gribētais efekts ir panākts. Tu kā normāls cilvēks gribēsi zināt atbildes, bet tās atklāsies stāsta gaitā, lai tos atrisinātu, tev būs jālasa.

Izksaidroju?

apmēram. tomēr aina smadzenēs ir radīta savādāka un to vairs izmainīt, diemžēl, nevar. nekas, gan stāsta gaitā kkā.
un par smagajiešiem: ja stāsts norisinās kkādā latvijā vai vēl kādā postpadomju laika valstī, tad nevaru nepiekrist
attīstītākajās valstīs valda zvērīgākā pieklājība.

Tava aina ir tava aina, mana top uz lapas, tavs uzdevusm ir to uztvert vai nē.
Nekas nav teikts par valsti kurā viņas ir. Varbūt viņas ir Stupidlendā, kur smago mašīnu vadītāji ir zvērīgi un nežēlo nevienu, kur nu nakts laikā. Situācijas veidojas dažādi, šī veidojās šādi. Take it or leave it. Ja interesē kas un kā, kāpēc un vispār nafig, gaidi turpinājumu

rude and crude!
ļauj atgādināt, ka jebkura sevi cienoša rakstnieka mērķis ir lasītājos radīt pēc iespējas tādu pašu ainu un izjūtas, kādas risinās pašā autorā. nebaidies. fear is the path to the dark side. fear leads to anger, anger leads to hate, hate leads to suffering!

Man svarīgi nav kādam izpatikt. Ja kādam patīk mani raksti - tas ir lieliski un man ir prieks. Bet es vairāk tomēr rakstu sev

izpatikt? kopš kura brīža ir velkamas paralēles starp empātiju un izpatikšanu?

Kopš tā, ka es neskrienu labot savu darbu tikai tāpēc, ka tev tā neizskatijās. :/
Labi, pietiek laist čatu.
Ej gulēt.