ritms pirmajā dzejolī ir viens un tas pats visam dzejolim. nav jau nekāds nopietnai dzejojums, vnk rīmēšanās angliski.
btw, man patīk izmantot stingrus ritmus un pantmērus, reizēm ar tiem eksperimentējot - pārsvarā mani signature pantu formas ir tieši šīs sešrindes vai tas variants, kur atskaņas ir pirmajai ar pēdējo un vidējām savā starpā.

nu rīmes, tās vispār man liekas, ka spēj rakstīt visi:

Vai dzeju lasot, Tu to jūti
Vai rakstīts citiem ir vai sev?
Un vispār, nebūtu tik grūti
Vien' rīmīt' uzmest arī Tev.

Tu gribi? Labi, nebūs tirgus,
Tik pati lemšu, ko un kā.
Tāpat kā dāvināmus zirgus
Es rīmes vedu pavadā.

Lūk viens, kas kož un nikni spārda
Te - cits, kas paļāvīgi nes.
Par to es neteikšu ne vārda -
Tāds tikai viens uz pasaules....

utt.

dzejot tikai tāpēc ir interesanti, ka centies kaut ko iežmiegt konkrētā formā, kgan reizēm niekojos arī brīvā formā (tiesa gan, pat šis jau sen ir iežmiegts paralēli arī dzejolī, kas mētājas pāris lapas atpakaļ):

tukšas acis...
ādā iegriežas nazis...
nav pat sāpju...
tikai dažas lāses nopil uz grīdas...
nē...
ne jau mirt...
tikai ne mirt...
apzināties savu dzīvību...
apzināties, ka vēl sāp...
ka dzīslās vēl rit asinis...
neviena nav blakus...
nav...
nav bijis...
nebūs...
neviens neredz un neredzēs...
tāpēc acis ir tik tukšas...
tāpēc arī nesāp...
tāpēc neatskan kliedziens...
nav neviena, kas sadzirdētu...
nav neviena, kā dēļ būtu vērts kliegt...
pat sāpēt ne...
grīdaslupata aizvāc sārtās lāses...
nekā nav...
nav bijis...
nebūs...
pat rētas ne...

yeah. Nu par to anglisko, vai nu es lasīt neprotu vai uzsvarus ne tur lieku, tā...

Laikam daudz daudz esi sadzejojusi, kādos konkursos arī uzvari?

dzejoļus rakstu just for fun un nekur speciāli nepublicēju, ja nu vienīgi draugiem.lv dienasgrāmatā vai te.

piedodiet par doublepost, bet te būs vēl drusku "emo poetry":

I allways change still stay the same
I'm innocent still one to blame
I burn myself in my own flame
I don't deserve what for I claim

From what I was to what I fell
To see myself - It hurts like hell
Just mention it - I'll start to yell
My cheeks'll go red and start to swell

Tears on my face like salt of sea
For flaws in me You made me see
While I'm not what I think of me
I'll hide in my insanity

Spēks ir ar tevi, Lūk.... Man patīk viss, bet beigas ir vienkārši pret manu dzīves kodu.

zemesriekstu sviesta pļavās
zili zaļas govis ganās

nu tad ielikshu te ar kadu no saviem bullshitiem .


Roka sniedz pēc cigaretes,
tā sauc lūk te es,
velna ducis
jau pelnos tapis,
Nolādētajai pelni birst
līdzi taj miers mirst,
projām aiznests
drīzāk nozagts,
bet visdrīzāk maksa
pavisam godīga,
jo pretī guvu
jaunu jūtu,
kas kaulus lauž
kopā mani grauž.


Lestats





Piekdienas nakts pārdomas.

Sveiks brāl!
tu gan kritis tāl' ,
prāta druskas
vēl nedaudz rūsas
neliekas pat smieklīgi
stulbi vienīgi
dūre niez sist
bet nevēlos tik zemu krist
smieklīgas sejas
skatās no lejas
nožēlojama sūtība
destruktīva cūcība.

Man pirmajā dzejolī visas atskaņas izklausās neiederīgi. Bez tām būtu labāk. Kaut kā debīli griež pa vidu, piemēram, "guvu" un "jūtu" pēkšņi absolūti bez jebkādām atskaņām, un neizskatās, ka tu to tīšām esi darījis, lai kaut ko ar to uzsvērtu. Instinktīvi mēģinu sameklēt to atskaņu, varbūt nākošajā rindiņā, līdz ar to sasteidzu "kas kaulus lauž, kopā mani grauž", un šitādas rindiņas būtu jālasa lēni, citādi nepaspēj iztēloties.

Plus, protams, augstu mākslu nevar kritizēt, bet es manāmi aizķeros pie teikuma saprašanas, kurš sastāv no 3 neatkarīgām daļām.

Daudz ērtāk uzsūkt to pantu, ja būtu domu zīme:

Bet, ja padomā vairāk, iespējams, ka ar "tā sauc lūk te es" tu esi nevis ieturējis dīvainu stilu, izvēršot "es sauc", bet gan mēģinājis pateikt "tā sauc; lūk, te es,"
Man bez tiem komatiem toč grūti iebraukt.

Trešais, kas reāli traucē lasīt ir tas, ka temps mainās un neizskatās, ka vietā. Pirmā rinda satur pilnu teikuma daļu, tāpēc es ieturu pauzi, iztēlojos, otrajā vēl tas pats, bet tālāk lasu "velna ducis" (domāju "W"), "jau pelnos tapus" (domāju "TF?"). Kādā jēgā tu pēkšņi pārlec uz divu rindiņu lasīšanu vienā piegājienā - lai izklausītos pēc šitiem, kas katru vārdu liek savā rindā? Viņi vismaz to dara ar apdomu, un lasīšanas temps mainās lasītājam ērti, lai var daudzmaz iejusties!
Otrā virzienā lēciens arī nepatīkams. Sk. tās pašas "jo pretī guvu jaunu jūtu". Šitās abas rindiņas lasās vienā vilcienā un es uzreiz tādā pašā tempā rauju klāt nākamās divas. Nepārproti - teikuma daļa atsevišķā rindiņā ir ok, piemēram, "smieklīgas sejas" ir uz robežas, jo ļauj aiz sevis izlasīšanas jau kaut ko iztēloties, kas, diemžēl, ir neiespējami pēc "jo pretī guvu". Nedod dies pie "jo pretī guvu" pakavēties un iztēloties, ka kaut kas tiek fiziski dots, un pēc tam ablomīties pie nākamās rindiņas. Ja tavs mērķis ir, lai dzejolī var atklāti iejusties, tas nedrīkst būt maldinošs...

Otrais dzejolis ir par kārtu labāks kā pirmais.

P.S. Vēl aizvien man reizi pa reizei uznāk šitos murgus rakstīt

Paldies par tām pūlēm drukāt par manu skricelējumu

Mega ūber nakts vidus emocionālā izlāde apskaidrības brīdī, atbilstoši piektā elementa hermētiskajam statusam, un es nezinu, vai kordālā diareja prasa komentārus

Should I say goodbye
To all the Angels
Just because
They don't belong to me?
Should I wave farewell
For they're beyond my reach?

Or should I shed tears,
Plead for attention?
Should I beg
For their unspoiled love?
And should I pretend
To be as white as dove?

My heart is breaking-
I could never lie
I shan't steal
Their wings and vestal light.
I shan't ever be
As merciful and white

I shall let them go
Not to spoil their hearts
It pains me
But I shall bear the weight.
I'm but a shadow
But in Light I keep my faith

Par spīti tam, nevaru neiesmērēt, ka pie beigām apjukumu rada tie daudzie but but but.

Es arī māku dzejot, ne tikai saskatīt kļūdas dailē:

Reiz pa ceļu gāja
Kāja!
Tai uz galvas uzkrīt
Biezpiens!

Vau, vau,
Biezpiens saka mjau!
Mjau, mjau,
Kāja saka: "Ej taču zini kur, losis kaut kāds, besī ārā, kraties prom takš!"

Beigās bija lauzti. Tu klausies metālu?

Man arī liekas, ka mana dzeja ideāli vārdi metālam... Bet piekrītu, ka lēni lasot (tai skaitā dziedot), tie but but but traucē daudz mazāk.

Cilvēku masas kur kustās,
Domas to aklās,
Sapņi viņu vienveidīgie,
Tik sasodīti apnicīgie.

No ēnas lūkojos es uz pasauli,
Ienīstu to spilgto sauli,
Bet visapkārt par to priecājas klauni,
Es sāku smieties ļauni.

Daļa no šīs masas tiecas pēc meliem,
Klausot mācītājiem tik pat akliem,
Vēl daļa no klauniem dzīvo tikai naudai,
Krāj it kā dzīvei naivi saldai.


Lestats




maita ne dēls

Beidz savas muļķības
apkārt bārstīt
jo tie tavi nejedzīgie
teksti uz nerviem krīt
nē tas bija par vieglu teikts
tādēļ ka drīz būšu beigts
no šī vājprātīgā marazma
un kāda tev baigā atmazka
savai uzvedībai pālī
izmērcē mums jau trūdošos prātus sālī
jo redz tu ķip čakli strādā
bet mūsu klātbūtne garīgo maitā


Ceļā jauna porcija sūdu
par šo žūpu
kas devē sevi par māti
par kārtējo viņas sāpi
ko pļurkst un citus vaino
par viņas dzīvi sūro
ko tu vispār runā?
peldies vienā vienīgā žļurgā
pietiks māt...ardievas morālēm
jānodod tevi vislabākajam zālēm
tavu galvu izšķaidīt pret sienu
tā davātu tev mūžīgo mieru.

Personīgais viedoklis - man patīk sākumi tiem dzejoļiem. Uz beigām paliek garas rindas, zūd ritms. Tu tur gāz informāciju, zaudē izteiktu naidu un riebumu, pazaudē spēju iejusties. Ideālas beigas, manuprāt, būtu īsas un kā ar nazi mugurā.

Vislabāk patika šitais posms, un dzejolis varēja ar to arī beigties.


Un šitais teikums man patika, cerēju, ka pāriesi no nozākāšanas uz uzbrukumu:

njamm kad vēl\ak pats pārlasu ar tā liekas...

Zinu, ka mani noliks ātri un pamatīgi, jo neesmu nekāda dzejniece un uzskatu, ka man šinī jomā ir pat tāds kā anti-talants, bet tik un tā padalīšos un JUMS biedriem otakiešiem. Šīs rindas es pilnīgā randomā uztriepu reiz skolā - emociju iespaidā.

God I hate you.
You piss me off.
You're everything I ever wanted,
You're everything I hate...

I used to love you,
I like to hug you,
I want to kiss you,
I really do miss you...

Lying out of my ass,
I say everything's okay.
But my head's a mess -
I must confess...

Our life is like a game.
I reveal my cards too fast.
You don't play like that,
That's why I'm always last...

ko nozīmē "Lying out of my ass"? taa ir ok, vismaz atskaņas ir

Nu... ja man vajadzētu pārtulkot precīzā latviešu valodā, tas nebūtu tik viegli izdarāms. Tāpēc palikšu pie - ĻOTI melot. :3

Laikam jānopublicē kāds no maniem garadarbiem...

1.Lūdzu -nesoli man mēnesi
Jo tas tur nekad nebūs
Lūdzu -nesoli man zvaigznes
Tās sen jau izdzisa
Nesoli man pasauli
Jo tā jau sabruka
Nesoli man sirdi
Jo tā jau salūza
Nesoli man it neko
Jo pildīt nespēsi
Nemīli mani, jo nav vērts
Pasakām par princi, neticu
Saldi dus tas kaut kur tāles
Tā, pat kā karalienes sirds.


2.Zema balss tukšumā skan....
Tā vēsta par dzīvi kas kādreiz bijusi....
Piedodiet man....
Par to ko darīju,par to ko darīšu un daru.....
Par dzīvi ko dzīvoju un domām ko domāju....
Zema balss tukšumā skan...
Tā vēsta par salauztu dvēseli kas nebūtībā san... Piedodiet par lēmumu kuru pieņemšu..
Ceru, ka saprotat to...
Tu jūti, ka mute ciet azivērta...
Bet sirds kliedz to visu ko vēlies...
Zema balss tukšumā skan- tā vēsta par eņģeļiem kas raud...
Kad eņģeļi raudās tad viss reiz bus pateikts...
Kad eņģeļi raudās tad viss reiz būs piedots...
Kad eņģeļi raudās labs cilvēks jau nebūs....
Kad eņģeļi raudās ziema būs klāt..
Asinis sniegā un šaujamais rokā...
Zema balss tukšumā skan...
Tā vēsta par dzīvi kuras vairs nav...
Dziļā ziemā...
Dobjš šāviena troksnis pārrauj tukšumu svēto...
Un nu vēl labs cilvēks aizgājis....

Ļoti patīk ^^
Skaisti un izjusti

gadījās pa ilgiem laikiem parakties veco dzejoļu krājumos, uzdūros šim. nolēmu iemest. iedvesma jau sen nav rādījusies

Ūdeņi (20.09.2005)

pie kājām sīks strautiņš man čalo
un saules atspulgu nes
viņš skumjas tik tālu prom skalo,
ka sajūtos dzīva es.

un ūdens tik dzidrs, ka es vēlos
ar sauju pasmelt un dzert...
jau atkal es sapinos melos:
es negribu sauli ķert -

ir pazemē ūdeņi klusi
un tumši, kas mani sauc:
te dzīvot es piekususi,
man saules gaismas par daudz

es pazemes avotā drūmā,
kur ūdens glāsmaini maigs
tad vēršos kā debesjumā
uz mūžiem man stāsies laiks

un atļaušu kājas sev glāstīt
tai straumei, kas neskarta plūst
bez vārdiem man stāstus tos stāstīt,
par saldsēriem sapņiem kas kļūst

Rīta kafija

Mosties, skaties, priecājies - jauna diena sākusies!
Atver acis, piecelies,
nozib mirklis - atminies,
šodien jābūt tur un visur,
nez kapēc tas mani attur.

Atkal jāuztur būs bravado,
vismaz fonā skan Gustavo,
stabs, stabs, māja, māja,
tā tak gluži mana nostāja!

Kā jau pierasts - darbi kavējās,
zinu, zinu, problēmas tās manējās.
Tik vien to kā slinkot man gribās,
pat rīmes meklēt izteicieniem ribās.

Diena cauri, slāj tik mājās,
ieej skaipā: "Kā tev klājās?
Nākšu ciemos, paķeršu tik zaceni!"
Ui, kā ievilkt gribas tev ar kaķeni.
Tikko atvilcies no darba pierīgā,
nē, vēl dažam vajag tevi ierindā!

Nevar saprast, raudāt gribas man vai smiet,
pafapo un miedz tik ciet.
Kad nez šitais vienreiz beigsies?
Apnicis ir man jau steigties!

Borshchsh

Kamdēļ gan tev tai dienā
To uzmeklēt vajadzēja?
Kamdēļ gan manu sapni
šķēla patiesības tēja?

Lai parauj tevi skārds!
Kopš pirmā acumirkļa,
Es domāju, šis vārds
Ar eš un čē un eš.

Bet pienāca tā diena
Kad tu to uzmeklēji
Kā gadījās, kā nē -
bē,
ō,
er,
eš,
čē,
...un es...
Nevis eš.
Nevis eš un es, bet es...

Kamdēļ gan sirsnes balss
Skumjas ir tik spējas?
Kamdēļ gan tev tai dienā
To uzmeklēt vajadzēja?

Veltījums Fīreram (In Memory of Our Loved Ones - R.I.P. 1945)



Fīrers

Pilns vēders kartupeļu pankūku
Un dziesma laukā nāk.
Atceros tos, kam nav paikas,
Tos, kurus Āfrikas svelme plēš.
Pieminu kritušos biedrus,
Kā arī varenās kaujas.
Šādos brīžos jūtos tik labi -
Šķiet pats Fīrers soļo man līdzi...

Lauku olas

Šodien bija skumja,
Ka lauku olas tik zaķim
Tomēr atnākot mājās
Sapratu, arī man!

Atplēsu vaļā paku,
Pārsitu olu pušu
Ieodu tās smaku
Un, jā, svaiga!

Uzmetu divas uz pannas
Cepu pēc profesor-šeptes.
Piemetu speķi.
Un klausos kā čurkst.
Gaidot paiku.

Un izcepot ņukāju iekšā
Un slavēju dabu svēto
Ka radījusi tā olas!

Bumbieru spārdītājs.

Kā mazs zīdainis jūrā,
Ķepurojas pie neziņu buras.
Nesaprot ko dara un kur atrodas.

Dzīves dāvanas par sūdiem sauc,
Pēc kaut kā neizprotama kauc.
Citu rokās joprojām sten,
Nejēga citus dzen.

Bezsatura nāpslis pa mākoņiem plivinās,
Tādu pakārt aiz kājām, lai spirinās.
Nejēdz vienu darbu darīt, kad citu ķer,
Šitas nesanāk, gudro kāpēc dzīve per.

Nevajag mums te tādu krāmu,
Kas te taisa lieku drāmu.
Apburošs sākumā šķiti,
Kaitinošs. Še vēl pliķis!

Lecīgais ērms, dod mieru,
Uzbūvēšu vēlvienu sienu.
Ko tur sprēgā, ko Tu kasies.
Salasi pekeles un lasies!