Redzi, ka likumi tomeer ir rakstiiti, jo edg ir nocenzeejis perversos dzejoliishus
Nee, vienkaarshi, taa teikt, muusdienu jaunatne ir izlaidiigi, un ir pavisam cita uztvere... Praats nesaas uz tiiru aleeshanos likumu paarkaapshanu utt. To visu ietekmeejusi televiizija, masu media u.c. Brutaalas filmas, Porno filmas, kautkaads neizdevies humors, baigi daudz tiek aizguuts no citaam valstiim...

Nav iemesla ljaut shai jaunatnei taadai buut, pienjemot amoraalu uzvediibu kaa pashsaprotamu un normaalu paraadiibu. Ja taada sabiedriiba ir radiita, tad ar to nevis jaasamierinaas, bet par taas uzlaboshanu jaaciinaas. Tikai risinot probleemu var nonaakt pie atrisinaajuma.

ne ne nee.. OWA, nepiekriitu XD es neesmu nemaz izlaidies... XD Vienkaarshi mums taa literatuuras, latvieshu valodas skolotaaja ir 75 gadus veca, un staasta garlaiciigi.... Vinja man tad ielika 4 stundaa (literatuuraa) un es saaku uzrakstiit par to meenes starus stiigo XD
taatad skolotaajas pie vainas XD

Sprakšķ kamīnā liesmas
un sveces jau deg
šai klusajā tumšajā
namā

Ši tukšajā, klusajā namā
kur tikai šaubas un bailes mīt
Kur pārāk daudz klusuma bijis
ka piesūcies pilns viņš ar to

Bet nav šis stāsts ar klusumu
Par svecēm arī nav
Tas nestāsta par kamīnu
Un nestāsta par namu

Šis stāsts par to, kā kāda karaliene
Reiz spoguli saplēsa savu
Un tagad tā drumslas pa pasauli klīst
Tās iegriežas cilvēku sirdīs.

un nesaplīst...

Manu sapņu atvarā slīkst Prāta gaisma mirusi
Dūmakas un vēju grauzta, vientulībā dilusi
Malduguns, kas mājas nerod dvēselē, kam sapņot lemts
Kam dots tik retais svētums - tumsas dzīlēs ienirt - daudz tiek ņemts

Man Zvaigžņu Vanags apsolīja Nemirstību ilgoto
Mēness gaismas apmirdzēto, jūras viļņu ieskauto
Aprakstītu mūžam senās Sirēnu un Nāru dziesmās
Pagājības rēgu nesto, slēgtu dvēs'ļes uguns liesmās

Par to, kas manu acu strautiem liek tik nevaldāmi plūst,
Kas nevainīgs un tīrs bezgala, daile, kas liek sirdij lūst
Ir jāmirst Dzīvo pasaulei man par dvēseles nemirstību
Bet vai tā augsta cena tiem, kas ilgst vien mūža aizmirstību?

Es mājoju no ēnas ēnā, ap mani mirdz vien mēnesstars
Aukstums, dzīvo vientulība - nē, man līdzās sapņu gars
Dusi, saule nokritusī, dusi, gaisma mirusī
Noslīkusi sapņu jūrā, mūža mieru guvusī.

-es gribu- *kkad rudenii*

kritušu lapu kaudzē
uz muguras smagi iekrist.
ierakties,lai nekas netraucē
rudens pēdējo siltumu izjust.

ieelpot zemes smaržu
un baltus mākoņus vērot.
kā peld tie pa debesi plašu -
nav rudenī par ko sērot.

tai lapu kaudzē noslēpties,
lai čaukstoņas pilni mati,
ziemas sākumam pieglausties;
gaidu,kad nāks viņa pati..

***

Liesmojošs mežs,arī tā ir gaisma.
gājējs svešs, arī tas var būt draugs.
ikkatra ēna šķiet tumsā baisma,
gaidi rītu,kad saules puķe plauks.
pa pagalmu kritušās lapas dzenā vējš
vienu pēc otras,prom,pretī ziemai,
bez žēlastības, ass un spējš.
no zariem raus visas. neizbēgt nevienai.

paslēpies, iededz trīcošu liesmu.
pasmaidi pie sevis,mēteli ciešāk savelc,
negaidot sauli, uzsāc mīļāko dziesmu.
un tad,kad liesma izdeg - galvu uz zemes liec.
Lai neceltos.

sorry, nevareeshu pievienoties ar kaadu pantinju...mana dzejoshana aprobezojas ar ziemassveetku pantinju riimeeshanu turpat pie egliites... nee, nu man taa neko...forshi!!! es uzskatu, ka vieniigais krutais dzejnieks ir Veidenbaums...palasiet!!!!

Uberdzeja, kas man ienaaca praataa domaajot par jauko latvieshu izteiksmes formu, ko var izveidot ar vaardu "paar". Piemeers: "Vinjsh ir vecs viirs paar visiem kaiminjiem". Tas noziimee, ka vinjsh ir visvecaakais.

- Tu man ljoti patiic
Paar visaami meitinjaam
- Un paar dzhekiem?
- Nesmejies!
Ar tevi gribu paaroties!

dažreiz uznāk visādas stulbas domas un tad var pāris minūšu laikā parādīties īss it kā dzejolītis, bet drīzāk gan kaut kāds savārstojums.

Krīt avotā asaras klusi
Tu neaiztiec tās
Tās tavas vairs nav
Tās neripo klusi dēļ tevis
Tās ripo, jo asiņo sirds
Tā sirds, kura tic,
Tā sirds kura jūt,
Tā sirds, kas blakus gribēja būt.

Šis dzejolis jau ir lasīts un man tas patīk!

***
Mans laiks rit pār vaigiem
Un aizplūst naktī,
Kur vilki sniegā dejo
Un vijolnieks atkal
jaunu dziesmu dzejo,
mēnesī lūkodamies.
Un nereālie nakts taureņi,
manā acu gausmā spēlēdamies
apdedzina savus iedomu spārnus.
Elpojoša tumsa ieskauj mani...

it visur sienas, bet virs galvas - griesti
un tu ik dienas pārbaudi vai vēl var piesist,
vai augšup gadījumā viņi neslīd vai uz leju;
tie krītot saplīstu, bet es vienalga smeju
par debesīm, kas arī tikai griesti
vien atšķirība - viņām nevar piesist
un pārbaudīt, vai neslīd tās uz leju..
atā. es kāpnes meklēt eju.

Tigra2 un edg koprazhojums. Radiits iedvesmaa no shii ziimeejuma.

Tik klusi kā enģeļu čuksti
Sit tauriņa sirds puksti
Tik liegi kā krīt rīta ēnas
Vēdina spārnus viņš

Aizlido garām, nejūt ne mirkli
Ne vēsmas, ne plūsmas, nekā
Tik Viegli aizlidot garām
Spēj sapnis vien pasakā

Lido viņš augstāk, pretīm saulei
Iespīd man acīs tās stars
Neredzu vairāk, bet jūtu, ka blakus
Nostājas skaistuma gars.

Taa garaa tik liegaa, tik briivaa
Ir nemiers kaa cilveekaa dziivaa.
Tur engjelja sirdii tik shkjiistaa
Kaisles uguns deg.

Un dieviigaa engjelja priekaa
Pie manis tas nolaidaas,
Bez vaardiem un bez liekaa
Pie manis piekjeeraas.

Tas ieskataas dzilji man aciis
Tik tuvu, ka juutu taa elpu,
Karstu un gaidu, ko saciis
Bet nesaka tas neko

Tik liecas tuvaak un tuvaak,
Tad apstaajas gandriiz jau klaat,
Un ieliek matos man roku,
Un pieliip pilniibaa.

Man pazuda laiks un telpa
Un kljuva vienalga viss,
Jo bija mums viena elpa
Un viens kjermenis.

Mees elpojaam kaisli tai briidii,
Mees paartikaam viens no otra,
Tai iisajaa laika spriidii,
Ko klaaja muuzhiibas rota.

Bet izbeidzaas viss kaa bij' saacies -
Vinjsh aizlaidaas debesiis.
Kaa bija pie manis tas naacis
No atminjas izgaisiis...

Es seezhu jau ilgi un gaidu -
Meegjinu aizmirst to,
Bet sirdii ilgu vaidi
Apklaaj notikusho.

Es gribu tik reizi, tik vienu,
Tik reizi to atkaartot,
Bet sirdij tik saulainu dienu
Vien reizi var piedziivot.

tas kopražojums ir wienkārši kaut kas neaprakstāms x.x
jums ļoti labi izdodas sadarboties (wismaz tā liekas pēc šī darba)

juus zinaat, varbuut tas bija baigi nopietni domāts, bet man taa kaa bišķiit smaids uz luupaam... dzeja tiešām laba, šādus kopražojumus derētu ieviest biežāk!! pati arii labpraat dzejotu ar kādu kopā, tik, kurš ar šitaadu piekritiis ielaisties?!

Patiesiibaa tas bija ljoti vienkaarshi: Tigra2 uzrakstiija dzejolja pirmo pusi, bet es dzejolja perverso pusi. Tas ir kaa ar to komiksu, kur viens otru turpina, tikai dzejaa.

This is my favourite poem of all I understand... Beautiful... I can imagine that all...

Šī nots, šī aukstā nots.
Šī ledainā nots, aiz kuras viss apledo.
Šī debišķīgā, maigā nots.
Visjaukākā, labākā un aukstākā.
Vislīdzenākā, skaļākā piereizes klusākā.
Tik labu noti grūti atrast mums.
Un panākt lai tā paliek pie mums.
Šī nots, šī aukstā nots.
Šī ledainā nots, aiz kuras viss apledo.
Šī debišķīgā, maigā nots.
Kas apslēpj sevi aiz siltā, maigā aukstuma.

Es uzraxtiju šo dzejoli pavisam nespeciāli. Es vienkārši sāku domāt un pats pa sevi sanāca. Kam vien esmu devusi izlasīt tas ir teicis, ka tas ir skaists dzejolis, bet es pati nevaru spriest, jo es nemaz ar neprotu vērtēt.


Manai mīlai nenākas man izdabāt,
Ne arī rūpēm manām jāvēršas pret mani pašu,
Vien mīļotajai sniegšu savas mīlas vieglo nastu,
Un celšu paradīzi elles pavartē.

Šis pantiņš ir no vienas filmas un kad 1. reizi dzirdēju man ļoti iepatikās, bet izskaidrot kapēc man iepatikās es nevaru, jo pati nezinu atbildi uz jautājumu.

Malacis,super!!!!!! Tu esi gudriniece!




Ja mīlestībā neveicas,
Tad neskumsti par to,
Bet pasmeidi un pagriezies,
Un mīli nākošo!





Vakarā,kad jūra
Un,kad saule zemē riet,
Manas domas klusi,klusi
Tālumā pie tevis iet.




Mīlēt grib katrs,
Baudīt-visi,
Skūpstīt-ikviens,
Ciest neviens.

you think you can runaway, hide
from these burning eyes of mine
but know - i`m already inside
within every nerve of your spine
i don`t have to chase you now
for you`ve got yourself entangled
and when greeting you with a bow
i can`t wait to see you strangled
i am an incubus, a nightmare
the darkness that creeps in your light
look at my sneer when i stare
and wait for the hunt in the night
your fear seems to be so tactile
that i even thank you for
that being a human so fragile
you feed my demon core
i am as free in the will
as an unbroken horse
i give you the worst kind of thrill
but trust me - at night it gets worse..
and with a geisha-like smile
i watch as the darkness falls on us
tonight it is me to run the trial
the demon, the nightmare, incubus.

kaut kas ienāca galvā XD

Traļi vaļi, vaļi
Divi brīvi vaļi,
Atkal dzīvo zaļi
Tā kā tādi spaļi,
Un es dziedu skaļi XDD

gjenialitaates kalngals. ak jel.

~BN~

Erm...
Mjā, drausmas...

Hello... Hello... ^^

Skaņas.

Kaut kur tālumā atskan liegas skaņas,
Kurām vairāk šeit nav vaļas.
Šīs skaņas klusītēm vaimanā
Un sauc čukstus citiem "Palīgā!"
Tomēr neviens viņas nespēj sadzirdēt,
Jo neviens necenšas tās sameklēt.
Un arī tie, kas viņas sadzirdēt spēj
Nespēj viņas atrast saprāta dēļ.
Tomēr moka tās skaņas šo cilvēku prātus,
Un troksnis galvā viņos rada ārprātus.
Tā viņas turpina čukstus virpuļot
Un dzirdīgajiem smadzenes skalot. (...)


O.k.i... Zinu, ka trukst dzejolitim a touch of vairak melanholijas vai nez kas vel, un ari nopietna vidus tur nav. Vnk vardu samiksejums, kas kopa izveidoja samera patikamus pantinjus. Dzejolim nav nekadas jegas, vienigais, tas tika sacerets pec macibu stundas, kur TIESHAM skolniekiem [ka man] skaloja smadzenes...

Jusu komentari...

Es varētu vienmeer taa staaveet
Ja paari vien maakonji sliid
un cauri deebesu malai
spozja sauliite spiid

Es vareetu vienmeer tik tuvu
klusi enģelim iet
Un skatiities vinja smaidaa
Un sirdii vienmeer smiet

Es vareetu vienmeer ticeet
Ceriibas staram, kas triis
Un miileet, kam ticu ik briidi,
Liidz paies muuzjinjs mans iis

mans kaarteejais jociigi optimistiskais dzejolis...

TUMSAS ENĢELIS!

Salauzt, iznīcināt, izbēgt,
No šīm asiņainajām ķēdēm
Viņš mēģina no jauna,
Tā rokas mirkst asinīs.

Tā sirds asiņo līdzi,
Tik sāpes paliek,
Tās nezūd un neizgaist.
Tās plēš viņa miesu.

Tas zin, tam būs lemts,
Lemts atgriezties,
Atgriezties un glābt.
Glābt tās dvēseles kas palikušas

Tas ieslēgts šai cietumā
Ko citi sauc par dzīvi
Tik meklē tas vienu
Gaismas enģeli!

Kopā! Veidojot vienu,
Tik kopā tie spēs glābt
Glābt mūsu zudušās dvēseles
Raut tās no tumsas!

Gaida un asiņo!
Cieš un cer!
Reiz glābs viņš,
Šīs dvēseles necilās!

Ar tevi (ir labi).

Ar tevi ir labi
Klusumā kliegt.
Ar tevi ir labi
Atvērtas acis miegt.

Ar tevi ir labi
Tumsā spīdēt.
Ar tevi ir labi
Sausumā slīdēt.

Ar tevi ir labi
Zem ūdens elpot.
Ar tevi ir labi
Vasarā slēpot.

Ar tevi ir labi
Karstumā sasalt.
Ar tevi ir labi
Aukstumā sasilt.

Ar tevi ir labi
Tukšumā bedri rakt.
Ar tevi ir labi
Sausu pienu lakt.

AR TEVI IR LABI!

Kāds šo dzejoli var nosaukt par bērnišķīgu, bet tas tika rakstīts pirms pus gada..

*itsībitsītainīvainī*PS. Bija viens vakars, kad `prasījās` lasīt dzeju un uzrakos šeit, uz šiem jaukajiem, emociju pilnajiem dzejoļiem un `radu mieru`.. :> Jā, un itkā tas skaitās paldies visiem izcilajiem nākotnes dzejniekiem

***
Rudens lapām aukstām
Ķeru lietuslāses ar atvērtām plaukstām
Cenšos tas padarīt par savām
Bet nekad neaizliegsi lāsēm būt brīvām..

Sniega pārslām aukstām
Ķeru pārsliņas ar atvērtām plaukstām
Cenšos tās padarīt par tavām
Bet tās izkūst, un paliek par manām..

Omg, shinii topikaa kaut kas tieshaam labs! Taisniiba, mazliet beernishkjiigs, bet speeciigs. Peedeejaa rindinja ir izshkjiroshaa. Dzhiiz, no saakuma pat liekas, ka nekaa nav, bet, alegoriski uztverot... Ir taada patiesiiba vismaz manaas aciis, ka maakslinieks var buut seedeejis uz poda rakstot maakslas darbu (esmu kaut ko taadu jau teicis reiz shajaa pashaa forumaa), bet, ja rezultaats ir kaadam baudaams - tas shim cilveekam poda fakts ir mazsvariigs.

Goblinu dziesma.


Sharpin' teh blades,
Sharpin' tehm good.
Beware of these shades,
Or became their food.

Slay nasty elves,
Empty their shelves!
Burn teirr houses to ground,
Danca over teh firezz all around.

We're teh goblins,
Come in our cave.
Fear you must!
And become our slave!

Now eat we must,eat we must,
Drink we do,we do.
Have we teh lust,
When old ghasts go booo!

Rest wantin' we,
And some nude girls we must see.
For we goblins are proud,
For killin' whole crowd.

We're teh goblins,
Come in our cave.
Fear you must!
And become our slave!

Dzejoļi brīnišķīgi un mīksti,
Mani goblini joprojām ir sīksti.
No mīlas dziesmām viņiem ausis kalst,
No poēmām pēdas viņiem salst.

Kaut kā sen nav sanācis ierakstīt neko jaunu, tad uzreiz trīs viens pēc otra

***
Es redzēju kā lietus mākoņi zemi klāj
Kad saule grimst ledainā jūrā
Tad pazuda viss. kas varēja būt
un saprāts ar neprātu Negaisā grima
Lai atkal no viļņiem reiz augšup celtos
Un neliktu mierā ne tevi- ne mani...


Lilij zars...

Uz galda vāzē lilij zars
Kas reibinoši smaržo
Un sirdī pazūd visas skumjas
Tik reibinoši saldas domas
Man sirdī lēni atnes lilijzieds

Es zini ilgi neziedēs šis zieds
Un ilgi viņa ilgu sārtais mirdzums
Man domas nedzēsīs
Bet sirdi glāstīs katru dienu
Un paliks atmiņās uz mūžu

***
Caur koku lapām
Klusi vijas saules stars
Šo staru neaiztiec
Tas pēdējais šai vasarā

Ar savu šarmu
saules stars
Spēj sasniegt visu
Pasaulē šai saltajā

Tam ceļu griež ik viens
Gan saltais ziemeļvējš
Gan lausks
Rīta stundās agrās.

Tu neaiztiec
Šo saules staru pēdējo
Kurš lēni brien
pār aizsalušo ledus lauku

Demona rindas

Sarkana rožlapa iekrīt man plaukstā
Tā izskatās kā reiz mana sirds, tagad aukstā
Kura pašlaik atrodas ledus kalnā augstā
Kam man tā vajadzīga, ja reiz tā lauzta?

Es novecoju, neko nejūtot
Bet sirds paliek tornī atgādinot
Cik tuvu es biju debesīm
Tomēr esot uz zemes

Jo augstāk dosies, jo sāpīgāks kritiens
Beigās vienmeer paliec tu viens
Ar saviem sapņiem un ilūzījām apmānīts
Un nežēligai vientulībai pesaistīts

Bet tagad celies, jo uzausis jauns rīts!
Laiks skrien kā paša velna dzīts
Jau pēc mirkļa nāksies attapties
Kad tava sirds blakus manai mētāsies

Labi, tev izdevaas mani pieveerst saviem dzejoljiem. Gjeniaali.
Raksti veel.

Big recpect pret Sakke.
šitas ir mans. nesist un kritizēt pēc iespējas maigāk, man va-aji nervi. (vispār noot)

Ak tu mana nelaimes dvēselīte,
Ko kaunies tu palagā zilā?
Tavam vīram šodien tika uzlikti ragi.
lai cik tas būtu vai nebūtu smagi.
Ko kaunies, tu, ielene tāda?
Tavi pirksti smird kā sacepti eļļā.
bet debess nav gaiši rozā
Jo labumu gribēji jebkurā pozā.
Kas bija tik labs? Viņa lūpas, viņa pirksti?
Vai tādēļ tu tagad bāli un tirpsti?
Ak, nožēlo, nožēlo, jo vajadzēs Tev
Pie zelta vārtiem reiz atskaitīties.


un tagad par šito nekad mūžā vairs nerunāsim.

Es arī

Lai kā arī es mūžīgs palikt vēlētos
Neviens man savus gadus neatdos
Ne par kādus cenu nepārdos
Jo laiks aiziet, lai neatgrieztos

Mēģini domas par nāvi aizdzīt
Dzīvojot savu dzīvi aizvadīt
Katru sekundi no tās izbaudīt
Likt cilvēkiem sevi atpazīt

Radi skaisto, iznīcini nevajadzīgo
Tādā veidā nemirstību iemantojot
Lai nāves pavadits ar mūžīgajiem
Noraudzītos uz mums - niecīgajiem

sakke - man patīk. tiešām patīk.

un,lai nebūtu tā gandrīz offtopic, viens vecumvecs manējais (kkad februāra beigās)

sarkans lietus
slapja ir grīda
nedzirdu smieklus,
pumpuri strīdas

vēl jau nav rudens,
ir tikai ziema
nosalis ūdens
pārvēršas sniegā
smaidīgas acis
nemeklēs mani
šovakar nosmacis
savādais sapnis

Pēdējie ir smuki! o.o It īpaši patīk Sakke darbi.

Un lai nebūtu offtopiks...

Jau trešo nedēļ' kakls sāp -
Kā adat's kaklā bārsta.
Tagad beidzot domāt sāk' -
Būs jāaiziet pie ārsta!

(Pilnīgi nopietni, laikam otrdien beidzot jāaiziet. xD)

Heh, ma ir ļoooti daudz dzejoļi XD
Bet šie, pēc manām domām, normālākie.

Lielais mēness siers

Kad skatījos pa logu es
Tad mēness grauza man aces
Un milzīgs sikspārn's pārlidoj'
Tas viss mani tikai iedvesmoj'
Es tūliņ ņēmu lielu sieru
Un traucēju tam vēso mieru
Par mēnesi to pārtaisīj'
Ar sikspārnīšiem pārkaisīj

Svītru kods

Jānīt, tev būs baigais sods
Kāpēc manā zupā ods?
Un nav izmazgāts pat pods
Tev nu gan tāds slikts arods
Svītru kodu Jānīts vaino
Saka: kas tad mani glaimo?
Jānīti tāpat vēl bar
Jo svītru kods ne visu var

Vakars uz ezera

Tas lielais vēsais Vakars
Kam patīk sēdēt vagā
Reiz ir pat milzīgs čakars
Jo viņam dzīve smagā
Viņš vienmēr meklē upuri
Uz kā var piesēst tagad
Un cēli paceļ cepuri
Jo ezers saka: jā!

Zilzaļais mākoņu ronis

Zilzaļais mākoņu ronis
Tam deguns tik stīvs tā kā tronis
Un mugura laistās kā dimants
Bet vārds tam tik cēls iedots- Imants
Tas ūdeni šļaksta pa gaisiem
Bet zvejnieki ķer to ar maisiem
Un skaņas jocīgas tas dveš
Un kliedz: siev, izmazgā man veš'

Riekstkoža bojāeja

Ak, Riekstkodīt, man ļoti žēl
Ka mutcaurums tev tukšs
Kad bija zobi tev tur vēl
Tad visi teica: kušš!
Kad tu vēl biji dzīvs, mans draugs
Es karsti cerēju tev teikt:
Klau draudziņ, man ir beidzies raugs
Un nevaru es raudāt beigt


Nu tie tikai daži no murgiem XD

Jums te visiem tādas intresantas idejas. Labi reku manējais.

Izmisums dzeļ, kā sāpe jums,
Bet jums tomēr vienalga,
Spārnus apmainīsiet jūs,
Pret gabalu zelta,
Pirkts un pārdots tiek,
Bet cerību spārnus jums neatgūt,
Man šodien ir vienalga.

Vo... dzejoļi ar Arta ieteiktiem nosaukumiem..
Dzejolis par Doom3

Man noskaņojums asinskārs
Un nerds jau manī mostas
Man blakus mājā datorbārs
Kas dažreiz pārdod jostas

Uz datorbāru aizskrienu
Un doom3 līdzi paņemu
Pa kluso sāku spēlēt to
Šo spēli kruti pretīgo

Man sapnī rādās rociņa
Kas revolverīti nes
Un skaņa kā no spociņa
No pašas pagultes

Šī spēle mani ietekmē
Bet neņemu to vērā
skolā man ir slikta sekme
Un jādejo vēl sfērā


Dzejolis par FMA

Eds jau drosmīgs ceļā dodas
Iedvesma tam liela rodas
Edvards skraida lieliem soļiem
Lēkā pāri lieliem oļiem

Alķīmiju viņš aizmirsis
Darba tērpu jau novilcis
Izdomājis par hipiju kļūt
Ediņš ar vainagu skraida pa kūt'

ou, riktīg labi! turpinam šito sēriju;
es kā baltais tēvs (skatīt te: http://tehvi.dv.lv/ )
reiz sensen sacerēju tautasdziesmu:

Jānīts kāpa ozolā,
bite koda pakaļā
to ieraudziju es
nokritu no ābeles
iekritu es krūmiņos
skatos plikos pautiņos(pa mežiem tagad tādi vazājas )
prom no krūmiem bēgu es
noplīsa man biksītes
tad ar pliku dibenu
es pa lauku skraidiju
nosala man kājiņas
aiztinos es mājiņās

(pauts, ja kas ir latv val vāards, kas ir sinonīms vārdam ola; tas nav necenzēts; vārds pakaļa arī nav necenzēts, jo tautas valodā nozīmē dibens, tas tad viss, par to warnu neesmu pelnīijusi))

Tumsa un mežs

Tumsa ir tik jauka lieta,
Tāpatās kā mežs ir jauka vieta.
Daudziem tumsa nepatīk,
Bet daudziem tā atkal patīk.
Mežs ir ideāls, ja to prot novērtēt,
Tāpatās kā tumsa tiem, kas prot nevērtēt.
Bet tiem, kam nepatīk tumsa un mežs,
Nu... nav mūsu problēma, jo patīk mums tumsa un mežs.

Saucu es tumsu,saucu es vēl,
Pateikt mīļotajai cik ļoti man žēl.
Psihais viņu bija nogrābis,
Uz nāves valsti bargi aizdzinis.

Satieku tumsā stāvu staltu,
Ieraugu čakru viņai rokā baltu.
''Še mīlais aizrijies!''
''Še no manis,no kā tu esi baidījies!''

Ieraugu gaismas kūlī gāzmasku savu.
Paņemu rokās,nojaušu svaru.

Rūgtā patiesība nu jau sāp,
Asins bulta manī trāp....
Noziegumu biju paveicis....
Savu mīļoto biju nobeidzis.

Primitīvs...stulbs,BET POĒMA!!!

te vēl 2 kurus uzrakstīju vakar vakarā, kad man bija ļoti slikts garstāvoklis un gribējās kādu nogalināt... nebrīnīšos ja vērtējums būs sūdīgs...

?

Kas ir cietsirdīgāka?
Dzīve vai pasaule?
Pašlaik liekas ka dzīve.
Bet pašu pasauli iepazinusi neesu.
Un manai dzīvei ir tikai sākums.
Un tādēļ pašu dzīvi iepazinusi arī neesu.
Gribas zināt atbildi uz šo jautājumu.
Bet gan jau, gan jau atbildi atradīšu.
Bet ja nē? Tad man nāksies mirt atbildi nezinot.
Ja atbildi neatradīšu, tad gan jau, gan jau kāds cits to atradīs,
Un aizsaulē man to pastāstīs.
Bet ja neviens to neatradīs?
Ko tad darīt?
Vai būt neziņā?
Vai aigriesties uz zemes, lai to neskaidrotu?
Vai kāds spēj dot atbildi uz šiem jautājumiem?
Vai pašai jādodas atbildes meklēt?
Vai kāds maz zin atbildi, kas ir cietsirdīgāka?
Dzīve? Pasaule? Ak kāds atbildiet uz šiem jautājumiem!

Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?

Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?
Ko tā mums nesusi?
Pēc manām domām tikai:
sāpes, bēdas, ciešanas, neko labu.
Bet kādam varbūt:
Prieku, laimi, mīlestību...
Kam dzīve bijusi laimīga, kam bēdīga.
Kādēļ jābaidās no nāves?
Tik un tā agrāk vai vēlak mirs visi.
Pat paši spēcīgākie...
Citi cilvēki vēlas mirt agrī, citi vēlu.
Man liekas: vai nav vienalga kad?
Tik un tā mēs visi nomirsim,
gan jauni, gan veci, gan labi, gan ļauni,
gan spēcīgi, gan vāji.
Nevienam to neapturēt.
Pat dvēsļu glabātāji mirs, lai gan nemirstīgi,
Apniks viņiem tas darbs, nodos tālāk un nomirs.
Priekš kam ir vajadzīga tāda lieta kā dzīve?

ir domai spēks,
kas nemanāms tev apkārt virmo;
un piedzimst grēks,
un apustuļu galvas sirmo,
kad tavas slēptās domas svešas acis skata,
kad tiesā, novērtē un savām pielīdzina,
jo viņi tavu dzelmi nesasniedza, nesaprata.
Kā raganu tie tavu sirdi sārtā sadedzina.

arts, tavs riktīg labs. psihais viņu bija nogrābis, un par gāzmasku... diez, kur tādi rodas?

Nāves spārni

Mana skaistākā
Vai atceries? Tā diena
Zelta apņemta diena
Spītējot lietum un akustumam
Skatiens pēc skatiena
Pieskāriens pēc pieskāriena
Pacelts es spārnos
Mana vienīgā, liktenīgā
Kluss čuksts un mans sirdspuksts
Mēmi izgaist vējā
Aiztraucas prom tālu, tālu
Lai atgrieztos ar atbalsi
Tukstoš reizes stiprāks
Vai mīli mani? Nekad neesmu pārtājis.

***

Agrs rīts, vēl rasa zālē nav nožuvusi
Kad Erceņģeļa armijas kapteinis
Liegiem soļiem pe mums steidz
Skumja tam seja, grūta sirds
Sauc pildīt sen doto zvērestu
Lai Eņģeļu armijas karā vestu
Sirds man krūtīs vai sprāgst laukā
Piedod man mana dārgā, jaukā

***

Braši soļo sudrabā un zeltā
Mūsu nolādētā armija
Nāves spārni pār mums laižas
Drausmīgs troksnis, gaisma satumst
Cīņā nu dosimies aizstāvēt gaismu
Prātā man Tu, kas mājās gaida, piedod man
Gods un speeks - cīņā traucoties

***

Vēja ielenkts nu es atkal
Ar karoga mastu atbalstoties
Pēdējās elpas vilcienu izbaudot
Sapnī
Mana dārgā piedod man
Ar vēju tev sūtu skūpstu, lai ar atbalsi
Pie tevis tas trauktu
Tūkstoš reizes maigāks
Vai mīli mani? Nekad neesmu pārstājis.

Viens no optimistiskākajiem dzejoļiem, kas man ir (un varbūt kkur tur ir pārāk nesaprotama doma dažam labam, bet man vismaz aizlec un TAS IR galvenais! ) :

Ar pūkainiem matiem un saplēstām biksēm
te iespiedzos, te skaļi smejos
Bet Tu man klusi seko līdzi
Katrreiz kad atskatos tu nedaudz pasteidzies
un kad es sāku skriet par ātru
tu nebaidies aiz manas rokas raut - tā droši un maigi,
Tā, ka bail atstāt tevi nedaudz par tālu un nopakaļ.

Un tauriņiem mums ausis kutinot
gar puķu pļavām, mārītēm tipinot
mēš vējam pretī dejodami skrienam
riņķodami un nedaudz par augstu lecot
puķēm līgojoties mums līdzi
mēs atstājam laiku vienu un nopakaļ..

Kates dzejolīts ļoti patika. radīja tādu vasarīgu noskaņu galvā. Uzreiz sagribējās atkal paskraidīt pa pļavām vienā vienīgā kleitiņā. Paldies

Un te būs viens no maniem pašiem pēdējiem murgojumiem.

Dabas dots spēks.

Uguns spēks reiz bija manī,
Dzīve gāja krustu -šķērsu,
Tagad ūdens lēns un mierīgs,
Tek pa kalnu nogāzi.

Sadegt ugunī, lai pelni iet pa vējam,
Noslīkt ūdenī, lai uzpeldētu Jūrā,
Man nevajag, tas nepieciešams nav,
Tie abi apslēpti ir manī dziļi.

Es sadegt varu savā sirdī,
Lai mūžam mīlētu tik tevi,
Es noslīkt varu domu jūrā,
Kas manī virmuļo un plaukst.

Turpinot teemu par nozheelojamu dziivi (jociigi, bet tieshi nozheela ir druumaakajaa paarsvaraa dzejolju) atljaushos pievienot dzejoliiti par aizliegtu miilestiibu:

Sapnjojot dziljaako domu,
Es redzeeju tevi -
Speeleejot galveno lomu,
Tu roku man devi

Tava nevainiigaa seja
Un liidzenie mati,
Tava perfektaa deja -
Tu juti to pati

Kaut zinaam, ka nedriikst,
Veelamies debesiis skriet...
Mostosties sapnji sliikst,
Suns nepaartrauc riet.

Kaapeec es nezinaaju, ka esi speejiigs kaut ko taadu uzrakstiit?