Kojaas biju spiests iemaaciities, meiteneem mani murgojumi patika. Un vispaar, netaisi offtopic

Sitot datora pogas
Esmu pasaulee savaa
Rakstot suliigas "ogas"
Kaadaa topikaa tavaa

Es aizmirstu darbus
Un paraadus kraaju
Dzirdu vaardus skarbus
"Nesper te vairs kaaju!"

Tomeer murgi tie bija
Taapeec kladi veru
Strauji naak sesija
Gan iztureeshu, es deru!

Tu devi man prātu, bet paņēmi sirdi
Tu devi man spēku un daili, bet paņēmi
Manu skaisto dvēseli, kā viņai iet?
Es guvu panākumus, Tu smaidīji
Vai Tev tas patīk? Es varu labāk
Dažreiz man liekas, ka es esmu Tu
Savā ziņā es Tevi mīlu, taču
Ne no sirds, bet Tevis dotā prāta
Vai tas maz var būt, dārgā?
Es esmu Tavs karalis bezsirdis
ledus aukstais acu pieskāriens
Nāc, nu es vēlos tevi noskūpstīt
Iedēstīt Tevī savas sajūtas
Nesaprastās, nevajadzīgās
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā
Man nav dvēseles, dārgā

par šo dzejoli es patiešām gribētu saņemt kritiku cik vien to var saņemt, jo tas ir svarīgs

Deg svecs savos kandelabros
Un viņu ēnas slīd pār sienu
Tur kāds aiz stūra klusi glūnot
Steidz tavu dzīvi pabeigt ātri

Un viņa stāv tik stalta, bāla
Kā tava sapņu dieviete,
Kas sapņos teica tev
Ka esi viņas sapņu tēls

Un dzīvība uz asmens gala
Pār asmeni tik lēni asins rit
Tu cīnies, centies, prātā jūc
Un savu asins lāsi aizstāvi

Ir viņa tava, tikai tava
Un as'ras viņa žēli lej
Kad tu jau krīti zemē
Un līķauts tevi sedz.

Neesmu jau nekāds dižais dzejnieks, bet šad tad uznāk iedvesma kaut ko uzdzejot.

Kaut kas sauc: "Kaut kur prom, kaut kur citur!"
Šī sajūta, kas manu būtni plosa,
Un manu sirdi ar ledainu šķēpu dur,
Ir tik reti karsta un dedzinoša.

Pēc tālēm mana dvēsele tiecas.
Tālēm, kur pazust un aizsapņoties,
Un tad reizēm man tā tik vien gribas
Ņemt, vienreiz aizmigt un nepamosties.

Tālu prom, kaut kur sapņu plašumos dziļos.
Tur, kur gaisma un siltums ir arī man,
Kur dzīve saldi grimst brīžos jaukos
Un dvēsele, mana, kur, rezonansē skan.

Un tad rīts, kad, tomēr būs nācis
Modīšos tad. Sirdī ar skumīgu ziņu,
Ka tas tomēr tik sapnis vien bijis
Un iešu, turpināšu tad savu bezjēdzīgo cīņu.

Šai pasaulē drūmajā, tumšajā,
Nakti pēc naktis, dienu pēc dienas,
Kas vadītas rutīnā bezgalīgā
Šeit, te, bez siltuma kāda un gaismas.

Tā vien šķiet, ka laime nav nekas cits
Kā krāšņi gaistoša ilūzija,
Gluži kā leģenda, pasaku mīts,
No tiem, kam bailes dveš patiesība.

Un tomēr savā muļķa cerībā naivā
Es turpinu būt šeit, te un tagad.
Varbūt kas mainīsies kādā dienā jaukā,
Un tomēr, šķiet, man gan - nē, nekad!

Es, varbūt, vēl gribu ticēt
Ka vieta zem šīs saules ir man
Un klusā vientulībā cerēt,
Ka šī "laime" ir domāta arī man.

Bet pagaidām, es ceļos un cīnos
Bez jēgas un arī bez prieka
Šinī pasaulē, toņos pelēcīgos.
Nu varbūt kādreiz, varbūt kaut kad...

Gribi izdzēst dzīvi?
Tu pajautā man kā
Es pateikšu, ka laika maz
Lai dzēšgumija apstātos
Bet, ja reiz sāksi
Tad dari to no sākuma
Sāc izdzēst adreses un rakstus
Sāc izdzēst draugus, radus, dzīvības
Tik apstājies uz brīdi pirms
Un padomā vai ir to vērts...

pēdējais ir labs Seila

Draugi

Ko darīt ja sāpes tevi žņaudz?
Ko darīt ja naids tevi grauž?
Ko darīt ja smaids tevi nīst?
Ko darīt ja draugs tev mugurā dunci grib durt?
Tu domā vai aslinis liet
Vai vienkārši raudāt un kliekt
Bet tad kāda klusa bals
Tev galvā sāk klusi teikt
Padomā vienriez tu
Vai neesi pie vainas šo reiz
Varbūt tu nīsti smaidu
Un dunci draugam dur klusi
Tu padomā vienreiz pats
Klusi...Klusi...
Tu sapratīsi ka smaidu var iemīlēt
Un draugus var iemīļot
Draugi...Draugi tev dos laimi un prieku
Ja mīlesi tos no sirds
Tie mīlēs tevi tā pat
Neticu laimei paties
Bet draugiem es ticu nudien *:/

Ps
Neņemiet vērā manas gramatiskās kļūdas!

(nav nosaukuma)

Tu esi man vienmēr blakus
Tad kad to visvairāk vajag
Tu saproti mani ikreiz
Kad vajag izraudāties
Bet brīžiem man gribas
Tev sist un matus raut
Tas tādēļ ka mīlu tevi nudien
No visas savas sirds...
tu esi kā mana trešā acs
Kā kreisā roka ko tik ļoti man vajag
Tici tu tam vai nē
Bet patiesība tā ir paties!

2vos naktī, manā pārpildītajā un dūcošajā galvā neko citu nevarēju atrast.. (šoreiz gandrīz bez atskaņām)

Es jūtu asins garšu mutē un gribu, lai tā tur paliek.
Iedur sev pāris dunčus mugurā, lai ne vārda vairs!
Knapi elpoju, lai pateiktu, cik daudz sāp.

Atverot acis, gribu, lai viss apstātos..
Pārāk ātri viss beidzies, lai pat startētu?
Knapi ceļos locos, lai pateiktu, ka laikam pieturēt.

Ikkatrs tavs vārds izveido rētu, bet man vienalga.
Es vēl neliecos līdz brīdim, kamēr tu ļausi man ceļos krist,
Es vēl noliecos līdz brīdim, kamēr tu ļausi man aizgriezties.
Es tev pretī stāvēšu kā nesadauzāms betonbluķis,
Un es tev neļaušos par mirkļa vājumiem!
Man žēl, ka viss tik pārspīlēts,
Un līdz manām saknēm tik nopietns,
Bet man nekas cits neatliek
Kā ļauties,
Un tūkstoš dzelzs stieņu sitieniem nepretoties.

Interesanti, kāds šo visu arī vēl lasa?

-- I want to believe in... --

This one thing that always is true.
One that always trusts, no matter the tales
Entity that hopes, protects and believes
Always preserves and never fails

For unknown reasons, from ancient times,
I keep placing my faith in that destined day
When I'll find a definite proof for these lies
Or a belief in a dream of such way.

I want to believe in this incredible course
I want to sacrifice everything for this dream
To end the struggle, to find this peace
And to silence this heart-aching scream

I believe it to be the only thing,
In which I can see the reason for this world,
To end the sorrow, to end the suffering,
I want to believe… I wish, I could.

Kaut, kas rotaļīgs un nedaudz bērnišķīgs...

Vējā noplīv matu cirtas
Zelts pārt taviem pleciem nobirst
Kamdēļ šajā salā bargā
Jāstaigā tev matiem vaļā?

Dzīve tomēr iet uz priekšu
Katru dienu garām skrej
Nedomājot tik par vienu
Tevi vēro tevi redz

Ja man būtu burvju vara
Liktu tev es apdomāt
Kāpēc jāskrien, kāpēc jābēg
Var būt labāk apstāties…?

Viss apkārt...

Viss apkārt tik tumšs un baiss.
Ielās gaismas izdzisušas sen,
Bet ielas galā stāv Viņa,
Ar smaidu brīnumbaltā sejā.
Viņa smaida,lai gan acis asaru pilnas.
Kāpēc smaidi?Ko tu gribi?!
Es saņēmu jautājumu uz jautājumu,
Kas no iekšienes nāca:
"Vai nejūties pamesta likteņa varā?
Vai nejūties marionete visu rokās?"
Nesmaidi!Nevajag.Beidz!
Bet Viņa smaidot nāk man pretī.
Viņas okeānzilās acis veras cieši manī.
Es sastingu,nespēju bēgt.
Viņa nāca,bet soļus nedzirdēju.
Viņas garie,melnie mati plīvoja vējā.
Vēja brāzmā kokiem brūnās lapas krita.
Taču Viņa pat nepamirkšķināja,Viņa tikai gāja.
Plānais,baltais naktskrekls vilkās pa zemi,
Bet Viņa smaidīja un nāca man klāt.
Es sajutu Viņas bēdas,tās likās,
Tās likās tik pazīstamas.
Bezjēdzīgi būtu teikt,ka viņa ir nelaimīga,
Jo tā nebūt nebija.
Viņa bija laimīga,tikai mazliet skumju apmākta.
Viņa tuvojās,vējš stiprāk pūta,
Lapas krita,bet es stāvēju.
Viņa pastiepa roku uz manu pusi,
Un izdzisa pēdējā gaisma šai pilsētā.
Es jutu,ka Viņa ir dažu soļu attālumā.
Taču es stāvēju,man rokas un kājas drebēja.
Saku godīgi,man bija bail,
Un likās,ka tieši šo emociju vadīta
Es kliedzu:BEIDZ!


Tapa,tā tekt,piespiedu kārtā...Literatūras stundā,kad bija jāsacer dzejolis,kura nosaukums ir "Viss apkārt",bet sanāca bezsakars,jo dzejolis nesasaistās ar nosaukumu...

Kārtējo reizi kaut kāds dzejas bezsakars agrā rītā. Tas pat varētu būt dzejoļa nosaukums, ja vien to var nosaukt par dzejoli.

Pār pilsētu dūmaka veļas
Tik balta, tik bieza,
Nu tīrākais piens.

No pilsētas ārā nāk ubagu bars
Tik netīri, melni
Nu tīrākie velni

Un nespēj vairs pienā tie mazgāties
Nav pilsētā palicis vairāk nekā
Tik šķaidītas dvēseles bruģī ir iemītas.

Atdot tev mīlestību?- Atdod...
-Tā netīra ir.- Netīru atdod...
-Es gribu pazīlēt...-Zīlē.
-Es pajautāt tev gribu...-Jautā.
-Jau pēkšņi klauvēšu...- Es ielaidīšu!
-Un, ja nu pasaukšu...-Es atnākšu!
-Un ja nu tur ir nelaime?- Arī nelaimē!
-Ja pēkšņi piekrāpšu?- Es piedošu...
-Dziedi!-es pavēlēšu tev...- Es dziedāšu.
-Aizver drauga priekšā durvis!- Aizvēršu.
-Es teikšu- nogalini!!- Nogalināšu
-Es teikšu- mirsti!!- Es nomiršu...
-Bet, ja nu sākšu slīkt?- Es izglābšu.
-Un, ja nu sāpēs tev?-To pārcietīšu.
-Un, ja nu pēkšņi siena?- To nojaukšu.
-Un ja, nu mezgls?- Pārcirtīšu
-Un mezglu simtus?- Kaut tūkstoti.
-Vai mīlestību atdot tev?-Atdod!
-Tas nenotiks nekad!!!-Kāpēc?
-Tāpēc, ka nemīlu es vergus...

Dzejolis ir atdzejojums no krievu valodas. orģināla autors nezināms.(vismaz man)

Ha, iemetīšu vienu no jaunākajiem (~20.februāris) savējiem ar (3.dzejolis sērijā, kur visi sākas vienādi, bet rakstīti ik pēc kāda laika pie dažādiem garastāvokļiem):

Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz.
Es vairs nezinu, kur eju,
Apkārt kuras asinspirts.

Vai Tu domā, ka es esmu
Tavai dvēselei kāds lāps?
Kalpoju par vēsu dvesmu
Tad, kad apdegumi sāp?

Nē, es pati būšu uguns,
Kura čūlas radīs Tev.
Tāpēc arī man tāds lūgums:
Nepaturi mani sev!

Laizi pats vien savas brūces -
Varbūt kādreiz sāpes rimst.
Tavam kuģim tūkstoš sūces
Un es skatīšos kā grimst!

Tenma,man ļoti patika!Tik interesants vārdu savienojums,pie tam katrs pantiņš runā par to pašu,tāpēc nerodas tāds jautājums : kas kur bija?Man personīgi ļoti patika!Visu cieņu!

Lūk arī pirmie 2... 4. mētājas kompī nepabeigts

1: (2004.g. pavasaris)
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz,
Eļļu šaja sārtā leju,
Kurā sadeg mana sirds

Sadeg, lai no pelniem dzimtu,
Tā kā fenikss mūžīgais
Un uz mirkli tumsā grimtu,
Pirms vēl uzliesmojis gaiss.

Apkārt snaikstās liesmu mēles,
Sirds jau liesmo, pelnos krīt,
Bet pēc liesmojošās kvēles
Jauna sirds man krūtīs sit.

Atkal jauna - gluži karsta,
Sirds man šodien krūtīs raustās
Un pa pasauli tā bārsta,
Izkliedz jūtas neizpaustās...

2: (2004.g. maijs)
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz,
Un es atkal tālāk eju,
Kurp nes liesmojošā sirds.

Kur es eju, manās pēdās
Mūžam maldugunis spīd.
Kas tās aizskars, iegūs rētas,
Kam nemūžam nesadzīt.

Lai kurp eju, tik uz priekšu -
Tur, kur mana uguns sauc.
Vējā sviežu smieklu riekšu,
Kad man vēji prātu jauc.

Un es atkal eju tālāk,
kaut vēl gribas kavēties,
Smiedamās arvienu skaļāk,
dzīvē brienu peldēties...

4: kaut kad tuvākajās dienās tomēr pabeidzu, bet aizmirsu ielikt:
Matu liesmas apvij seju,
Uguns manās acīs mirdz
Un es atkal rakstu dzeju,
Kad jau liekas - vēlreiz mirts.

It kā liekas, pati stiegu
Šajā purva staignājā;
Nē, es tik ar ļaunu prieku,
Rauju citus atvarā.

Kas man sekos, aizies bojā
Smagās sūnās nogrimis.
Es - nav saprast viņu spēkos -
Lamatas, ne upuris.

Es kā maldugunis vīšos
Tur kur purva takas sauc,
Ceļiniekam pakaļ dzīšos,
Līdz tas purva dzelmē rauts...

veel kaads bik nesakariigaaks:

Pārdomas dungojot "Raganiņas dziesmiņu pirms sadedzināšanas uz sārta" (~20. dec 2005.)

Saulīti saslēdza dzelžos
Un dedzināt veda uz sārtu.
Mēnesi aiztrieca tālāk,
Lai gaida viņš pats savu kārtu.

Mēness gan raudādams lūdzās,
Lai neņemot Sauli tam projām:
Ja kopā tiem neļaujot dzīvot,
Lai vismaz ļauj kopā iet bojā.

Neklausa Mēnesi tiesa
Un atlaida viņu vienu.
Saulītei piesprieda sodu:
Tai atlicis dzīvot vairs dienu.

Kad satums vakara krēsla,
Tai sakrāv sārtu no bērza,
Uzveda viņu augšā;
Uz Mēnesi skatu tā vērsa

Un lūdzās ar acīm, bez vādriem,
Lai aiznes viņš gaismu to tālāk,
Ko devusi, esot tam līdzās,
Kaut Mēness vaigs spīd mazliet bālāk.

Bet gaisma tā pati, to Mēness
Zina un apsola raudot...
Un tāpēc no dienas tās vilki
Sāka uz Mēnesi gaudot.

Saulei tie mīļi un tāpēc,
Kad uguni lika pie sārta,
Tā atceras savējos vilkus,
Uz atvadām sauc visus vārdā.

Košs pamalē saullēkts, tur Saule
Vēl sadegot dod savu gaismu,
Nes cerību citiem, bet Mēness
Nu sirdī jūt tukšumu baismu.

Saulītei sadegot liesmās
Kluss, izmisis Mēness to vēro.
Un tāpēc kopš dienas tās projām
Mēdz aizgriezt viņš vaigu un sēro...


Illusion (dec 2005)

Es neesmu īsta
Kas mani liekas redzam, maldās ļoti
Ir visi mani mirkļi sameloti...
Es nepēju vairs dzīvot neienīsta...

Vai es Tev rādos?
Tad laikam tikai sapņos baisos, drūmos,
Kur uzglūnu kā plēsoņa es krūmos.
Es esmu tikai sapņos, tikai tādos...

Tu mani dzirdi?
Tas tikai vējš, bet kas gan vējā klausās?
Kas vēju klausa, ātri iebrauc auzās,
Vai izaudzē uz palodzes sev mirti...

Vēl esmu blakus,
Kā melnais kaķis, kas gar kājām glaužas,
Kā zibens, kas caur melnu tumsu laužas,
Lai vērstu īstenībā sapņus trakus...

Ja īsta kļūšu,
Es sākšu īsti redzēt, dzirdēt, just
Līdz laiks sauks mani nebūtībā zust,
jo, kas kļūst īsts, tas paliek tāds uz mūžu...


****** (2006. g. 17. jūnijs)
Man tukšas acis
Es stāvu viena pilnā deju zālē
Un klusi veros nezināmā tālē
Pats iekritis, kas otram bedri racis

Vēl asmens lāso
Es atkal esmu sevis iezīmēta:
Jau atkal vērusies ir jauna rēta,
Kas gaišās smiltis purpursārtas krāso.

Es sāji smaidu,
Kad redzu kā Tu dzīvot spēj tik brīvi
Un baudīt savu bezjēdzīgo dzīvi.
Nezkāpēc es pret Tevi jūtu naidu.

Vai man ir jēga?
Ik rītu verot acis es to jūtu:
Es arī bezjēdzīga, lai kā būtu
Un cīnīties pret to man nav vairs spēka.

Tik vien ir spēka
Kā bļaut: es negribu tā dzīvot tālāk
Bet darbos izpaužas tas krietni bālāk
Un sanāk maza vilna, liela brēka.

Un kā par spīti
Kad krītu tumšā bezgalības dzelmē
Vai personīgās elles karstā svelmē
Man gribas klusi čukstēt: "Līdzi krīti!"

Jūtos mazliet apmulsusi,ka neviens neko nesaka par tik labiem dzejoļiem...

Tenma,es patiešām apbrīnoju Tavas spējas!Es pašlaik skolā lasu Plūdoni,un jāsaka,ka Tava dzeja ir līdzīga viņa darbiem ar to,ka katram dzejolim ir savs ritms-uzsvērta,neuzsvērta utt. rindiņa.Man ļoti patīk!Lūdzu,posto tālāk,jo tiešām ir patīkami redzēt tādas emocijas tieši tādās dzejas rindās!Lasot "Saulīti saslēdza dzelžos...",pirmais,kas man ienāca prātā bija Žanna d'Arka( es esmu ļoti liela viņas cienītāja).Turpini raxtīt tādus darbiņus!

nez, man ir tikai ap 25 dzejoļi, kas tapuši kopš ~11.klases. Lielai daļai ir tas pats ritms un pantmērs, kas Illusion. Pēc tā pat var daudzus manējos atpazīt ... He, veel vienu atradu (no galvas slinkums rakstīt, tāpēc roku no visurienes, kurr kkas bijis iekrauts agrāk...)

Poēma par melnalkšņu dumbrāju (2005. g. jūlijs, rakstot parkses darbā nodaļu par dumbrājiem ap 5 naktī...)

Tur dumbrājā, melnalkšņu stumbri kur tumst,
Sēd sūnās laumiņa kāda un skumst.
Jau gads sāk uz rudeni pagriezties lēni
Un vakari metas tik vēsi, tik rēni...
(Un Zēņu dīķī vairs nepeldas zēni =p )
Birst ziedi, lai vērstos augļos un ogās,
Un zālesn vārpas zem smaguma lokās.
Tas prieks, kas pirms vasaras sirdī tai lijis
Šodien tik tāls šķiet un mulsinošs bijis.
Tad vērš viņa skatu, kur saulīte smejas,
Kad tālumā atskanēt sāk suņu rejas.
Tur mednieks kāds izjāj ietērpies baltā
Caur dūksnāju sēdēdams zirgā staltā,
Tam suns skrien pa priekšu un piekūns sēd plecā,
Viņš zaudējis ceļu šai mežā tik vecā.
Bēg lauma no suņa, tā tveras pie koka
Un sejiņu smalko tai aizsedz tik roka.
Bet suns metas virsū, jau liekas klāt gals,
Kad dzīvnieku apsauc saimnieka balss.
Tad laumiņa paskatās lēni, kas runā,
Klust līdzās tai zirga pakavu duna.
Aiz iemauktiem ņēmusi, pagriež tā klusi
Zirgu un ved to uz mēju pusi.
Kluss mednieks to vēro un ieskatās dailē,
Kas vizbuļu acīs un augumā gailē:
Smalks zīds, ko tai zirneklīts audis no ziediem,
Tai labāk kā princesei pilī piedien;
Un solis tik viegls kā tā būtu bez svara,
Bet tomēr tik pilns ir tas dzīvīga spara.
Vairs soļi daži un mežmala klātu
Un maldījies mednieks mājup jātu,
Kad pagriežas lauma, lai mežā skrietu,
Bet mednieks to satver ap jostasvietu
Un lūdz lai šī paliek pie viņa uz mūžu,
Teic: "Esi man līdzās, kad karalis būšu!
Nāc,valdi man līdzi pār zemēm un valsti
Mūs slavinās tauta, mēs būsim to balsti!"
Tumst vaigs meža laumai, kaut acīs mirdz liesmas:
Vai tiešām būs jāauzmirst mīļotās dziesmas?
Vai sekojot tur, kur aicina sirds,
Tai liktenis mūžam no dumbrājiem šķirts?
Un tomēr no meža vest lauma ļāvās,
Lai iebristu rasā mirdzošās pļavās.
Bet zāle ap stilbies saldējot vijās...
No prinča rokas tā atkratījās,
Lai mestos mežā, kur koki un zvēri
Un sāka zem melnalkšņa raudāt sēri.
Caur gadiem tā klīda pa mežiem un skuma,
Tai nebija miera zem debesjuma.
Ar' princis, kad aizjājis bija uz pili,
Drīz devās prom tālāk, kur kalni tumst zili.
Tam nebija miera, lai kurp arī ietu,
Bez meža princeses nerada vietu...

Dziesma.

Pusnakts stundas tumsā dzied
Meitēns mazs, kam nagi zied
Ezerkrastā nosēdusies
Mīkstu segu apsegusies

Bērna sejā mēness stari
Atstāj bālas pēdas gari
Vējā mati viegli plīvo
Atkailinot kaklu stīvo

Ūdens pēkšņi sakustās
Meitenīte salecās
Pārtrūkst jaukā melodija
Sākas ļauna parodija

Nekrietni smiekli meitēnu vajā
Vētra sākas laukā klajā
Koki lokās skaļās vaidās
Ļoti, ļoti meitēns baidās

Negaidīti pierimst viss
Mēness kaut kur pazudis
Mīkstā sega iekritusi
Ūdenī un sasalusi

Un pa pusnakts gaismu vājo
Meitēns raudot mājup kājo
Neviens viņu nesagaida
Tikai skumjas melodijas...


Jūhū~ dzejas nervus dažreiz vajag pačakarēt. ^^

Nu, bljaaviens, Tenma, tavi darbi ir vienkaarshi debishkjiigi un tam peedeejam sagribeejaas ilustraacijas uzziimeet tikai shaubos vai es shim darbam buutu cieniigs. Vienkaarshi vaaks, tavi darbi paarspeej dazhu labu "profesionaali" Nu, vienkaarshi apburoshi - shis laikam ir vislabaakais vaards manu emociju raksturoshanai

Un kāpēc ne?

Shaubos vai pratiishu izlikt savas domas un tos teelus uz papiira

njā, tas ir arī iemesls, kāpēc es pati nemēģinu... tērpus un sejas tādus nevarētu uzzīmēt, kādus iedomājos... man sanāk pārāk masīvi...

manas debesis
šodien ir augstu
zvaigznes atnesis
pārlaiž tām plaukstu
vakara vējš
un turpat jau nakts
trīsoša sēž -
glāsts. kaut ar zagts.

Rebel- burvīgi. Pēdējais. Nu tiešām tiešām burvīgi.

***
Nu zini, lai ir pēdējais-
Šis ceriņzieds tik smaržīgais,
Šis ievas zieds tik viltīgais,
Šis jasmīnzars tik sirsnīgais.
Tik smaržīgais kā lietus vasarā,
Tik viltīgais kā acis pustumsā,
Tik sirsnīgais kā draugi saulrietā.
Tik ļoti, ļoti zaudētais
Šis baltais zieds jau vītušais.

Jaa rebelam sanaacis cieniigs dzejoliitis man paatiik
Nu ko shis buus mans pirmais meginaajums kopsh 10 gadiem
Tas buus nedaudz depresiivs, kaa arii anglu valodaa - vakar bija depresiiva iedvesma. Izskataas ka man sanaaca kautkaada trilogija no serijas par cilveeka paarveertiibaam

Pure ONE

And so it was, I saw the light
I entered this world never before

I came from the plains which sheltered me
giving me warmth and calming me down

So now I`m elsewhere - the place I don`t know
where even my self is unkown to me

what a wonderful trip I thought to my self
not knowing that now this is my home


Blind ONE

She came from the sky enlightned by sun
I thought it`s an angel who came to my pit
radiating such light could noone from before
everything florished and even did I

As bright is the light - the shadow is dark
I learned all about when she pushed me in hades
Her shine was so cold, that I started to freeze
I was swalowed by darknes of her shade on the ground

I fell into abyss of despair in my heart
Locking all doors with the chains of the doubts
I blamed only me for believing in lie
which created myself when blinded by light

I was such a fool - and jet I`m still one!


smiling ONE

Last night I dreamed in sorrow
I opened my eyes
as the hatred was granted to me

In my dreams I feast on loather
I drink from this well
which is called... which is called humankind

I wish I died long time ago
For heart is black
and jet still craving for blood

A wicked man have I became
in despair my mind cries
for no love thoughts are nasty again

oh nasty thoughts, oh ugly thoughts which are making me smile!

katastrōfu medicīnas centrs


izmisuma marķieri asinīs
un pietūkuši plaksti:
sižeti tēvē ekrānos
un konstanti avīžu raksti
par ozōna cauruma slāņiem
un slāņa caurumiem gaisā
lūzumi,nāve un apdegumi -
ziniet,var arī skaistāk
par asaru ampulām plauktos
un šļirču apmaiņas iespējām
labdien,man līdzi nav naudas
nekas,tu neesi vienīgā
un vispār, sāpes bez maksas
bet degvīna cenas turpina kāpt
un, sadegot savā mājā
var arī nenoslāpt
dieva tēva un dēla, un svētā gara vārdā
iespersim viņam vēlreiz
noskūpsti pudeli maigi
un tad vēl un vēl līdz piebeidz

When you breathe when you sleep
Ambition won't let you go
It's gotten so deep in your soul
Rotten you to the core
And then some

It's your fire when gone are desires
Deeper than gold
Made you weak on the knees
Lost your feelings
And then some more
Like never before

esmu patīkami pārsteigta , ka šajā forumā ir tik daudz talantīgu cilvēku [arī dzejā un prozā ]

jā, kāds šeit vēl kko lasa *norāda uz sevi*

pirms lieku ko no sevis , atļaušos teikt : mani šķita baudījums lasīt šajā topikā
Kaeda
Rebel
Edg
Seila
un citu darbus .. ceru , ka šis topiks neaizies nebūtībā .

***

Šoreiz es sūdzos .
Šoreiz es lūdzos .

Salst .
Piesien daļu pīlādzju man !
Saules un asiņu esences .
Slāpst . Mute kalst .
Deniņos dunoņa skan -
Saules un asinju esence ...

***

kas dzīvs , tas aug .
kas neaug - mirst
un miris kā
smilts irst .

kas nedzivs dilst ,
bet dzivam milzt ,
jo miris brūk
un jūk ,
un grūst ,
dzīlēs pūst .

bet dzīvais ceļ
un veļ
no jauna ,
kaa zeltādu auna
tas visu vēlamo
sevī dzīvu darīs ...

un atkal
dzīvas kājas bruģi deldē ...

Dzejā atrastais dzejolis.
"Izjūtas''

Bērns uz asfalta zīmē māju,
Kaut kur ceriņi, kā vēnas zili zied.
Septembrī tiem atļauts viss.

Es vaidējis esmu,
Kad ievainots bijis.
Un ārdījies atkal,
Kad sāpums bij` dzijis.

Bet pie pašām durvīm no rīta,
Stāv kāda balta būtne.
Tā bija krēslas krāsā,
Un mazliet par sekundi jaunāka.

Vārds glābjošais.
Atvēries saulei un tumsai aizvēries ciet.

Pārdod bērns zvaigznīti, pārdod puķi,
Nepārdod debesis zemei pāri.

Pārdod man vienu zudušu vārdu,
Pārdod man ēnu.
Viss nodegs.

Jo karsts top drīz spilvenos kuplos vaigs,
Drīz gulta vairs nav man ērta.
Uzdāvini man šo pasauli čukstus,
Skaļu es vairs nevaru izturēt.

Man tevi pasaulīt jāsajūt,
Un tikai vienreiz man tevī būs jānomirst.
Tā cilvēki dzīvo.

Bet pat mirušajiem ir savas sejas,
Tikai ar vasku tās apvilktas.
Un četras svētākās cilvēku garšas -
asiņu, asaru, sviedru un mātes piena.

Uzdāvini man vienu piemirstu, mīļu vārdu.
Tu esi ragana.
Tev ir melns kaķis.
Un reizēm tu pilnmēness naktīs,
Tu smejies, jo tā laikam labāk.

skaidrojošā vārdnīca.

*dzejā atrastais dzejolis. - no dažādiem dzejoļiem paņemtas noteiktas rindiņas un savienotas vienā dzejolī, nemainot vārdu kārtību tajās.

Retribution

Es tevi nopirkšu
par trīsdesmit sudraba grašiem
un tieši tik, ne vairāk,
lai zina visi cik esi lēts.

Es tevi pārdošu ielas suņiem,
lai apmuļļā dvēseli,
nedaudz pakošļā
un izspļauj.

Vai gribi vēl celties,
Kad nakts vairs
Pat tevi neapskauj?

Rauj sejas ādu nost, rauj!
Un noplēs savu smaidu.
Tie tikai ledaini meli,
Ka kāds tevi gaida.

Kad karnevāls beidzies
Un maskas ir sagrieztas
Tu bēdz.
No patiesības jau sen
mirušas.

es varu uzzīmēt ar pirkstiem
zilus ziedus
uz aizsvīdušā stikla
kas mani sedz
kā televizōra ekrāns
jo esmu pārāk bikla
lai skatītos es debesīs
bez aizsargapvalka
kas acis sargā
pārāk nosalusi,lai ar kurpēm
staigātu pa sausām meža sūnām
rudens pēcpusdienā bargā
ir jāiet basai
caur krūmiem un pār zariem
uz jāizģērbjas kailai meža priekšā
un pazūd biklums
kļūst tik silti
kad sajūtu, kā nāk viņš manī iekšā

Uf... Ja tev jaaizgjeerbjas kailai mezha priekshaa tad pienjemu, ka vinjsh ir tas mezhs, un taadaa gadiijumaa varu tikai teikt:
auksti! tev buus auksti!
liidz niereem nosals pauti!
nu varbuut ne gluzhi taa,
bet apmeeram, ...

O, jaa, es kljuustu rupjsh pat internetaa. Suns.

Jēzus Marija, par ko jaunatne mūsdienās domā un dzejo, kad mēs augām, tad gan...

Drīkst es arī mazliet uz tava dzejoļa bāzes padzejošu?

Kad jāizģērbjas kailai meža priekšā
Tad "krāns" ieķerās bikšu priekšā
Un pazūd viss mans tikums,
jo kājstarpē parādās miklums.
Un pēēēšņi kļūst man tik silti,
jo velteņi kājās ir vilkti,
bet, kad sajūtu kā viņš nāk manās iekšās
tā... viss siltums pāriet, gribas vemt, čurāt, nokārtoties pa lielajam, iespert zīdainim un šļūkt uz dibena pa raupju koka mizu (vajadzīgo pasvītrot).
..................................................
"Mammu, mammu, es būšu dzejnieks. Cilvēki mani nesapratīs, es daudz lietošu alkoholu un narkotikas. Miršu nabadzībā, vientulībā, šizofrēnijā un pašā savas dzīves plaukumā. Jēeii!"
"Protams, dēls. Tas ir apsveicami, un mēs ar tēvu tevi atbalstīsim"
...............................................................
Eu, kā man sanāca? Ar vienu piegājienu ielēcu gan dzejā, gan prozā.

Neez, neez, iespējams, tajā laikā -"kad mēs augām"- cilvēki šo daiļdarbu arī saprastu savādāk. Joprojām ir iespējams saskatīt divdomību. Un vienā no variantiem nekā perversa tur nav.
Tik pat labi vainu var novelt uz mūsdienu sabiedrības popularizētajām vērtībām un uztveri.
Ja šo dzejoli izlasītu kāds pirms ~70 gadiem, šaubos, vai viņa un mūsdienu cilvēka pirmās asociācijas sakristu.

domaa nesakristu?
xikes nu tu gan esi naivs.
Tai laikā visi to saprastu vēl viendomīgāk, tiem galvā neuzpeldētu visādas ainas kā rebelu reipo kokveidīgi tentakļi.

Nu es jau nezinu skaidri, un tu arī nē, jo neviens nedzīvojām tajā laikā.
Es nesaku, ka, izlasot šo dzejoli, nevarētu iztēloties ainas ne sliktākas par dažādos hentai gabalos vērojamām. Es tikai gribēju teikt, ka tas nav vienīgais veids, kā saprast to dzejoli.
Bet nu, kā kuram
~It's all in your mind..

Jā, tā nu tas ir, ar vēsturi kā ar bitēm, neko nekad nevar zināt, es vienmēr esmu teicis, ka 2. pasaules karš ir tikai mīts bērnu biedēšanai.

un 6 000 000 ebreju tikai labs alternatīvais kurināmais

kā degvielu var izmantot arī beigtus kaķus, droši vien Ādolfs centās atklāt ko līdzīgu

Nu beidz, viņš dzīvniekus mīlēja, kā nekā bija veģetārietis. Tu laikam biji domājis gejus, čigānus un garīgi slimos.

nē, nē, Tu gluži pareizi nesaprati. Par kaķiem bija tikai piemērs, ka tos beigtus var izmantot kā degvielu. Un mans pieņēmums bija, ka Ādolfs mēģināja atklāt ko līdzīgu, tikai ātrāk, ieskatījās nākotnē, tā teikt.

XD lūk,tas ir iemesls,kāpēc man prieks te šadtad kautko nejēdzīgu iespļaut - reakcijas ir ekstra interesantas un pēcāk patīkami lasāmas.

Ekkk...tas saucas nebija ko darīt un gribējās dot cilvēkiem iespēju paspamot...

"Es smēķēšu visu nakti"

Kamēr pazudīs skaņas
Kamēr pienāks nakts
Smēķēt neskaroties roku
Un visas domas par dzīvi- prom

Ar aizvērtām acīm pret debesīm
Laikam ardievas mājot
Kamēr vien nebeigsies vētra
Es smēķēsu kopā ar tevi

Mēģinot dzīves garšu
Un domas aizsūtot prom
Es maigi pieskaršos lūpām
Es smēķēšu nakti visu.

Eto... ano... pēdējā rindiņa slikta. Dzenis dzenis slikta. Tā kā ideja dzejolī ir ļoti laba, vēlos to komentēt, lai tu to padarītu pavisam baudāmu. Tev jāizdomā, ko darīt ar "smēķēšanu": Nr.1- tu to vari atkārtot vēl biežāk un ritmiskāk, vai Nr.2- tu to vari aizstāt ar gleznainiem sinonīmiem vai vēl labāk- metaforām, turklāt pēc iespējas psihiskākām. Vispār būtu jāiestūķē kaut kas abstrakts. Kādu vārdu vai vārdu savienojumu aizstāt ar to pašu nozīmi izsakošu, bet krietni jocīgāku savienojumu, etc, etc...

Paldies par kritiku Vērā kā vienmēr ņemu ar grūtībām

Lai viņš pasaka

Lai viņš pasaka, lai
Lai pazūd no sirds manas skumjas
Lai izlaužas laukā jūtas
Tās kuru dēļ ir tik skumji...

LAi viņš pasaka
un ledus sāk iet
un lai viņš
saprot mani
un lai viņš
notic man
un lai
vis ir kā sapnī tīts
viņš paskatīsies
man acīs
Un neļaus pateikt neko...
un lai iemīlējušies pavasarī
mēs roku rokā zem mēness
dodamies pretī
savām domām
neredzot tām jēgas...

Es ieiešu pa tukšām durvīm
Izlasīšu vēstuli aploksnē tukšā
Mīlestībai ir tikai trīs ceļi un nāve
Un atrodos viņas priekšā es...

I'll be myself no matter what You say
I'll play along as long there's game to play
But when it ends I leave with my regrets
For everyone that's drowning in my nets

I never change the way they'd like to see
The surface that they see is never me
The surface is just mask that's never real
A mask that noone ever wants to peel

I am a mirror showing what You hate
And what You see has nothing with the fate
And what You want to call coincidence
Is You yourself and Your own ignorance

Destruction brought from not my own free will
A punishment more cruel than simply kill
To bring down those who think that they are gods
To make them see the way their own life rots

Edit:
pāršķirstot kādus no maniem vecākajiem dzejoļiem (nu, ne no pašiem vecajiem, bet sava 2005./2006. gada) nolēmu šos divus arī iemest:

Rūgta asara norīta tapa,
Stāvot pie mirušas cerības kapa;
Ieplīsa spogulis, smieklu šķelts.
Sveloši aukstā vakara vējā
Ietriecās mati raudošā sejā -
Liesmojot sadedzis tīrākais zelts...

---

Kā sniegpārsliņa asā ziemas vējā
Es triecos aukstam piemineklim sejā
Kā asara es tam uz vaiga kļūstu.
Ne akmens tas, ko veidojusi lava,
Nē, tā ir seja, tiešām seja Tava...
To sajūtot, es iekliedzos un kūstu

Pirmajā reizēm ritms kaut kur nepatīkams, bet ideja ir baigi laba. Domāju, ka tā domā visi cilvēki, ja kas. Nu varbūt tikai stulbie par to nav aizdomājušies, gribētos turpmāk lasīt kādus neparastākus vārdus, nez, bagātāku angļu valodu, kaut šī arī laba

Par tiem, kas latviešu valodā. Uzbur redzes gleznas, tāpēc i labi. Un tas, ka tās ir 6rindes, vispār ieper. Es redzu, ka esi strādājusi ar konkrētu atskaņu sistēmu, jāsaka izklausās ļoti stabili. Pa cik es neko nesaprotu no literatūras teorijas, ja es rakstītu sešrindi, laikam kas daudz greizāks sanāktu.

Eksperiments- pamēģini brīvo pantu

Uzmetu aci iepriekšējiem gabaliem. Wnk respect, nav vairs ko piebilst