Varbūt ideja likās reti stulba, bet tomār jāpamēģina taču. Piegāju pie viena bērza un apskāvu to. Tiktiešām stulba ideja, nekādas reakcijas. Mjā un tā grāmata, kur to lasīju skaitās populārzinātiska...
Aizgāju mājās. palasīju to ''nepatieso'' populārzinātnisko grāmatu, uzliku pulkstenim modinātāju un un gāju gulēt. Sapņos man rādijās arhibaktērijas un yelowstounas skābes baseini .
Pamodos no riebīga pi-pi-pi-pi. Apģērbos un gāju uz tiem pašiem kapiem. Tur mani sagaidīja Valdis.
-Čau
-Nāc!
Viņš sagrāba mani ai rokas un ievilka krūmos
-Kas ir?
-Mums gadījusies problēma, tie ķēmi apvienojās un uzbruka.
-Kādi ķēmi?
-... nolādētās dvēseles...
- Un...?
- Mums jāmobilizē visi spēki, kas ir mūsu rīcībā.
- Un kādā sakarā es? es tak vēl neesmu piekritusi.
- Ar kuru galu tu vispār tagad domā! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!
- Labi, labi. Kas man jādara?
- Kuloniņš ir līdzi?
- ir!
viņš paņēma mani aiz rokas un aizteleportēja aiveda līdz kautkādai pussagruvušai mājai.
- Kas tā par vietu?
- Mītne.
- Jums ir divas mītnes?
- Tu jau te vienreiz biji?
- Kas tai koticis?!
- Nekas... tāda tā vienmēr ir bijusi.
-
- Nāc. Ejam iekšā, laika maz.
viņš ieskrāja kaut kādā šaurā, tumšā ejā drupās.Es viņam sekoju. Mēs pēc brītiņa atradāmies pie kādām durvīm. Viņš noliecās pie enģēm un kaut ko nospieda, tad attaisīja durvis. Mēs nonācām tai pašā viesistabā.
Tur neviena nebija.
-Nestāvi uz vietas nāc.
Viņš attaisījā vēl kādas durvis, tās veda uz pazemi. Uz kāpa lejā pa kāpnēm. es sekoju. pēc kāda laika nonācām kādā dīvainā, tukšā, gaišā telpā. tajā atradās 12 durvis, kas neatšķīrās ne ar ko. Kad Valdis aiztaisīja 13 durvis( tās kuras veda no kāpņu telpas. Telpa likās tiešām jocīga. Visapkārt tikai durvis.
Valdis atvēra vienas durvis un gāja iekšā es sekoju. Šeit atradās kāpnes, kas veda uz pazemi. Pēc 10 minūšu kāpšanas parādijās vēl vienas durvis. Valdis tās atvēra. Tur atradās auksta eja. Valdis sāka skriet. Es viņam pakaļ. Jau pavisam drīz mēs atradāmies pie vēl vienām durvīm... .
-Vēl ilgi?
-Nē.
Valdis atvēra durvis un Mēs iegājām ļoti plašā telpā. Tajā atradās Edvards.
- Vai Valdis pastāstija situāciju.
- Nedaudz.
- Kas tev nav skaidrs?
- Priekškam es esmu vajadzīga? Cik uzbrucēju? Kādā jēgā tas viss notiek?
- Mums ir kritiska situācija,uzbruka 9 nolādētās dvēseles, tapēc vajadzīgi visi kurus varam dabūt. Viss notiek ''tādā jēgā'', ka tu nosvilināji vienai svarīgai un varenai nolādētajai dvēselei roku. Tas ir vēl viens iemesls, kapēc tev jāpiedalās?
- Tātad viss notiek manis dēļ?
- Jā, tā varētu teikt. Bet tam bija jānotiek, jo viņš gribēja tevi nogalināt, tu aizstāvējies, tāpēc vainīgs ir viņš. Tomēr, ja tu nebūtu pretojusies, tad nekāda uzbrukuma nebūtu.
- Kas man jādara.
- Tev ir ierocis, izmanto to.
- Esi gatava?
- Nē... es nesapratu kas man jādara
- Mums nav laika.
Edvards atvēra durvis. Es iekliedzos.

Visapkārt gulēja mirušu cilvēku ķermeņi...tiem nebija rētu un nebija asiņu, tie bija vienkārši izdedzināti no iekšas,nebija acu, dažiem no mutes un tukšajiem acu dobumiem cēlās garaiņi. Sejas bija izķēmojušas neiedomājamu sāpju grimases. Es pēkšņi apklusu, negribēju, lai mani izdzird, baidījos no tādas nāves, es nekad savā dzīvē nebiju izjutusi šādas bailes par savu dzīvību, es spēju pieņemt nāvi, bet ne jau šādu...
Nokritu uz ceļiem. Paskatījos uz Edvardu. Viņš klusēja. Viņa sejas izeiksme palika bezkaislīga, tikai acis pieņēma apņēmības pilnu skatienu. Neskatīdamies uz biedru ķermeņiem viņš aizgāja līdz nākošajām durvīm. Valdis palūkojās uz mani.
- Nāc.
Es izjutu bailes, bet nevēlējos ilgāk redzēt šos līķus, sajust degušas gaļas un viegli saldeno smaku, kas no tiem nāca. Piecēlos un gāju. Nezināju, ko darīšu tālāk, bet gāju, ne par ko nevēlējos palikt viena starp mirušajiem.
Edvards atvēra nākošās durvis, telpa bija tukša. Uz grīdas dažās vietās bija melni apdeguši plankumi, tie atgādināja tos, kurus redzēju mežā. Telpas tālākajā stūrī kāds sēdēja noliecis galvu. Es sastingu. Persona sakustējās. piecēlās un tuvojās mums grīļīgā gaitā. Kad stāvs pienāca tuvāk, es nopūtos, tā bija Cecīlija.
- Kas notika?
Edvarda seja ieguva emocijas, viņš bija apjucis un uztraukts.
- Mums uzbruka. Daudzus nogalināja. Viņi bija divi. Kad bijām apturējuši šos. Mūsu grupa devās tālāk un atstāja mani, lai jūs sagaidu. Pārējie devās Uz virszemi.
- Sekosim.
Nākošās divas telpas bija pilnīgi tukšas. Ceturtās durvis veda uz kāpņu telpu. Šoreiz uz augšu. Kāpnes bija garas, apmēram 15 minūtes mēs kāpām. Pēc tam Edvards pacēla lūku un mēs izkāpām ārā. Lūka bija izveidota kā kapa vieta kādai personai. Mēs atradāmies kapos. Jau bija tumš.
Apkārt valdīja pilnīgs klusums nebija ne gaismiņas, izskatījās, ka esam tālu no ielām, jo pat atomašīnas nevarēja dzirdēt. Smidzināja smalks lietus.
Pie mums pienāca kāds vīrietis.
- Nāciet mums jāiet uz ziemeļiem.
Edvards viņam sekoja, Mēs arī.
Pēc dažām minūtēm vīrietis apstājās pagrizās pret mums un sāka smaidīt.

Gribēju tikai pateikt, ka arī šis stāsts patiesi ir interesants
gaidīšu turpinājumu

hmm... interesanti.... tikai beigas iisti nesapratu. ceru ka buus turpinaajums!

Vīrieša izskats mainijās. Bt nelikās, ka tas pārsteigtu Edvardu. Viņš vienkārši skatījās.
Vīrietis izgaisa.
Edvards pagrezās un pagāja dažus soļus. Paņēma kaut ko no kabatas un pacēla gaisā. Pēkšņi atskanēja gārgšana. Un pacēlās uguns. Starp liesmām parādījās tas pats vīrietis.
-Kā?! Tu taču mani pat neredzēji.
-Tu nevari noslēpt savu auru.
Edvarda balsī jautās naids.Viņš atkāpās no uguns. Nolādētā dvēsele Iekliedzās un sabirza pelnos. Us zemes bija melns deguma laukums.
- Ejam.
Edvards gāja pa priekšu.Mēs klusi sekojām. Manas acis izbrīnā bija plaši ieplestas. Edvards to bija izdarījis pat aci nepamirkšķinādams. Bez emocijām. Edvards pagriezās pret mums.
- Mums nāksies sadalīties. Es ar Cecīliju iešu pa labi un Valdis ar...ar jūs sapratāt, pa kreisi.
Es nebiju pateikusi vārdu. Bet es domāju, ka, ja jau viņi zin, kur dzīvoju, tad laikam zin arī vārdu.
Es ar Valdi aizgāju pa labi. Edvards ar Cecīliju pa kreisi.
-Kapēc Edvards palika tāds?
-Kāds?
-savādāks...
-Viņš ienīst nolādētās dvēseles.
-Bet tu taču arī esi.
-Es esmu izņēmums, es nenodarbojos ar kanibālismu.
-Kapēc?
-Es skaidri nezinu, bet cik es zinu, tad notika kāds atgadījums.
-pastāsti.
-Tu jau zini, ka lai kļūtu par sargātāju, jāatsakās no savas ģimenes, draugiem, no vārda.
-Nu?
-Tas nav tāpat vien.Tas domāts tam, lai pasargāt ar sargātāju saistītos cilvēkus.
-To jau zinu
- Edvards ir vistipiskākais piemērs tam, kas notiek, ja to nedara, bet ķļūst par sargātāju. Viņš nespēja atteikties no ģimenes. Pēc kāda laika viņš atnāca mājās un atrada visus mirušus ar izdedzinātām acīm. Tas notika sen. Kara laikā, tapēc cilvēki nodomāja, ka to izdarījuši ienaidnieki.
Es nolaidu acis. Tas visu izskaidro.
Priekšā spīdēja gaisma.
-Nāc!
Mēs sākām skriet uz gaismas pusi. Priekšā stāvēja trīs cilvēki.
-Kur pārējie?
Valdis pajautāja
-Aizgāja bojā.
-Nevar būt, ka visi.
-Mums uzbruka 6 uzreiz, ko var gaidīt.
-Cik novākti?
-6
-Skaidrs, vai starp viņiem bija...
-Nē.
-Tātad palicis ir tikai viņš...
-Kas?
Es izsaucos.
-Tas pats, kurš tev uzbruka.
-Kur Edvards?
-Aizgāja pa labi...
Kāds tālumā iekliedzās.

Tā bija sievietes balss.
- Cecīlija!
Valda seja ieguva pelēcīgu nokrāsu, acīs pazibēja bailes. Viņš izgaisa.
- No kuras puses atskanēja kliedziens?
Viens no trijotnes uztraukti izsaucās.
- No tās.
Es pacēlu roku. Tā bija tā puse uz kuru skatījās Valdis.
Visi trīs sāka ļoti ātri skriet uz norādīto pusi. Es attapos un skrēju aiz viņiem taču nespēju panākt. Es centos skriet cik spēka taču drīz vien es ļoti atpaliku. bija grūti viņus sasktīt, lietus pieņēmās spēkā. Es pakritu. Un kādu laiku paliku guļam uz zemes. Bija pavisam tumš.''Varbūt palikt tepat'' kāda balss manā prātā iečukstējās. ''Es negribu iet, un ieraudzīt viņu atkal.''
- Bet kas notiks, ja viņš uzvarēs?
(Es runāju ar sevi. Laikam galīgi sagāju sviestā.)
- Mana ģimene...Edvards...nē.
Es apjautu, ka tas var notikt arī ar mani, es varu atnākt mājās un redzēt to, kas bija jāredz Edvardam.
Es piecēlos kājās un pa dubļaino ceļu turpināju skriet. Lietus palika smalkāks. Un jau pēc brīža pārstāja līt. Uzspīdēja mēnes un palika gaišs. Es turpināju skriet, visapkārt bija tik klusi.
Sāka smirdēt pēc deguma. Es izdzirdēju gārgšanu. Pagriezos un ieraudzīju viņu.
Viņa roka bija iebāzta vietā, kEs paskatījos ur atradās Edvarda sirds. No Edvarda ķermeņa cēlās garaiņi. Edvards nokrita. Es ieraudzīju Edvarda seju un atkāpos, tajā nebija acu. Apkārt Edvardam gulēja pārējie- Cecīlija, trijotne un Valdis, neizskatījās, ka viņi būtu izdedzināti, izskatījās, ka vienkārši bezsamaņā. ''Ko man tagat darīt?! es nevaru atkāpties, un nevaru palikt. Ja palikšu mani nogalinās un pēc tam arī pārējos,ja atkāpšos viņš nogalinās pārējos un tad vajās mani. atšķirības nav.'' Es pacēlu roku satvēru plaukstā kuloniņu, ''Vismaz nemiršu kā zaķpastala'' Un norāvu to no kakla. Izstiepu to rokā un skrēju viņam pretim.
Kāds satvēra manu roku. Es paskatījos uz to. Tur stāvēja tas pats, kuru jau vienreiz satiku. Tas kura vārdu nezināju.Tas kurš nogalināja edvardu.
-Es divreiz uz vienu un to pašu neuzķeros. tavā rokā stāv tas pats, kas man nodedzināja roku. vari redzēt, rokas man vairs nav. Un es to nevaru atgūt. Man jau agrāk ir nodedzinājuši vairākas ķermeņa daļas, bet es tās vienmēr atgūstu. Absorbēju dažas dvēseles un tās ir savā vietā. bet šoreiz ne. Varbūt tas tapēc, ka nekad vēl neesmu nevienu no tiem atstājis dzīvu? Neuztraucies, es savu kļūdu labošu.
Viņš smaidīja. Pacēla mani aiz rokas un saspieda manu roku. Es atlaidu kuloniņu, tas nokrita mitrajā zālē.
-Tā jau labāk.
viņš turpināja smaidīt. Aizmeta mani kā pelavu maisu. Es nokritu dažus metrus tālāk. blakus edvardam. Edvarda ķermenis bija silts un mitrs. Man samētās nelabi un es izvēmos.
- tā, tagad tu esi bezpalīdzīga. lieliski!
viņš man tuvojās. pacēla man aiz matiem.
-Laiks samaksāt par roku.
Aizmeta mani un es ar galvu atsitos pret kapakmeni. No deniņiem notecēja asiņu straumīte. Viņš pacēla no zemes nolūzušu zaru.
- Sāksim ar to, ka es tev izduršu cauri šo koka gabalu.
Viņš paņēma kkoku ērtākā pozā un nāca man klāt. Man blakus gulēja Cecīlija. Viņa atvēra acis. Un nočukstēja.''Pēc mirkļa skrien pakaļ savam kuloniņam es došu tev zīmi''
Viņš jau bija pavisam tuvu. Pacēla savu roku. Koks tuvojās mankā palēninātā filmā. Cecīlija strauji pacēlās un koks ieurbās viņas mugurā. Viņai pa muti izšļācās asinis.
-Skrien!
Viņa iekliedzās.
Es cik vien ātri spēju steidzos kulona virzienā. Bet tā tur nebija. Es meklēju pa zāli, bija tumš un grūti bija saredzēt. Mana roka sagrāba to.
Es pagriezos viņa virzienā. Bet viņš izgaisa.
Tepat viņš kautkur bija es to jutu, bet kur? Man to neviens nav mācijis kā noteikt nolādēto dvēseļu virzienu.
Es aizvēru acis: ''Dievs, kur viņš ir? Kur?''
Es izjutu bailes, es viņu nekur nespēju redzēt. Nespēju sajust. Es tikai jutu, ka viņš ir blakus.
Labi, lai iet: ''Viena maza turku pupa ceļoja uz angliju, anglija bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta viens, divi, trīs, un tu esi brīvs" (Es no uztraukuma sāku jūgties) es apgriezos apkārt un pastiepu roku ar kuloniņu. Tā atsitās pret kādu.
Manā priekšā pacēlās liesma. es nolūkojos viņa pārsteigtajā sejā.
-Kā...?
Nesadzirdējis atbildi viņš iekliedzās un liesmas saira putekļos. Smidzināšana atsākās. Es nokritu uz ceļiem skatijos uz zemi un biju apstulbusi. šodien bija noticis pārāk daudz.

___

P'ēc kāda laika attapos un pieskrēju pie Cecīlijas.
- Viss kārtībā.
Cecīlija noteica. Piecēlās Valdis. Pieskrēja pie mums un pacēla Cecīliju. Izgaisa. Pēc dažām minūtēm uzmodās viens no trijotnes. Viņš noskatījās uz melno laukumu uz zemes uz Edvardu.
- Ejam.
-Kā tad abi pārējie?
-Kad pamodīsies atnāks.
Mēs aizgājām līdz kādai mājai. Tā bija kapliča. Atkal pārstāja smidzināt. Ausa diena.
Es iegāju iekšā kā pa miglu. Nespēju aptvert visu, kas bija noticis.
Kapličā pie sienas sienas sēdēja Cecīlija, viņai vairs ievainojuma nebijaa. Tur stāvēja kāda sieviete un likās, ka viņa kādu gaida, tā izrādās mani.
- No 86 palikuši 4 sargātāji. Steidzami jāuzsāk jaunu cilvēku iesaistīšana. Tātad tu arī kļūsi par vienu.
Prāts apskaidrojās. Es to vairs negribu pieredzēt.
- Nē.
- Kā lūdzu?
- Nē. Nebūšu.
- Tas ir svarīgi, laika vairs nav.
- Nē es nebūšu, es to vairs nekad negribu piedzīvot.
- Neuzvedies kā bērns. Ja tu atsakies, tad tu vairs nekad ar mums netiksies, un garus vairs neredzēsi.
- Es vairs negribu to pieredzēt...
Man acīs sariesās asaras. Tas bija par daudz es tikai tagad tā īsti sapratu, kas bija noticis. Tas bija pretīgi. Kaut es to visu aizmirstu.
- Tātad tā ir tava galējā atbilde.
Es saprotu, ka esmu zaķpastala. Egoiste. Tik grūta izvēle, viens vārd izšķirs visu.
- Jā. Tā ir mana galējā atbilde.
Viņa uzlika man kautko uz pieres. Es sagrīļojos un zadēju samaņu.


_____


Pēc dažām stundām es pamodos kapličā uz grīdas. Diemžēl visu atceros. Lai gan varbūt tā ir labāk. Aizvilkos mājās. Pirmie vārdi ko izdzirdēju.
- Nu kā tad gāja pa Ilzes dzimšanasdienu?
- Ko?
- Vai es kaut ko jaucu?
Man viss kļuva skaidrs.
- Jā...to meiteni sauc Liene, nevis Ilze.
- Kā gāja?
- Forši. Mēs tur piu, piu, piu, piu, piu, piu...

_____


Ar to tad arī mans stāsts beidzas. Neesmu vairs garus redzējusi, Sargātājus arī ne. Dzīve kļuvusi mierīgāka, tikai vēl tagad nezinu vai mana izvēle bijusi pareiza. Es tomēr esmu Zaķpastala, vai tad ne?

Pirmo reizi lasu so topicu.
Zel ka agrak sitos neizlasit baigi interesanti.
Kad bus nakosais garadarbs.

Interesantas beigas , pie tam tev piemiit savs iipashs raxtiishanas stils, kas man patiik. Ceru, ka buus veel kaads fanfiction no tevis
P.S. Kaut arii shajaa staastaa bija daudz neticamu notikumu, tu to taa pasniedzi, ka dazhreiz likaas, ka taa ir iisteniiba

priekss anime, game, fanfiction es zinu websaitu angllu valoodaa http://fanfiction.net vai http://fanfiction.com tiessi nezinu bet pameeginni!

Super, Tigra! Shis staasts mani tieshaam aizraava. Zheel, ka neredzeeji manas sejas izteiksmes, lasot sho fanfiction.
Man tieshaam, tieshaam patika!

labs nobeigums. zakjpastala waj nee, izweeleejies to,kas tajaa briidii shkjita parejzi. wienalga waj aptiesiibaa waj iedomaas.pseesh. who cares.skaists staasc. wardarbiigi. bet beigas ta labas. bija patiikami lasiit,nekaadas nepieciehsamiibas gari praatot par to,waj patiesi waj ne. taa kaa ziepniekkalna mezhs man ir mazaak kaa 5 min gaajiena attaalumaa...gribeetos jaw ticeet,ka nebija patiesiiba,citaadaak tur kkur pilns ar liikjiem. :/

nu man patika...un komentaari arii bija interesanti! ir gan pozitiivi gan negatiivi - taatad viss kaartiibaaaa!!!!! loti iekrita sizets, bez tam viss veel riigaa... nezinaaju, ka te kaut kas taads notiek!!! par sargaataajiem, gariem,u.c lietinjjaaam - cik nu no Amuleta.... nee, staasts burviigas, talants rokaa, turpini raxtiit!!!!