Es neesmu tas, kam buutu jaaatbild. Jo tas staasts vienkaarshi vairs nav manaa stilaa. Tas vairs neliekas skumjsh un monotons, bet veido speeciigu kaapinaajumu, daudz jaunas lietas paraadaas. Kaa arii man nepatiik, ka lietas tiek izskaidrotas, neljaujot lasiitaajam tureeties pie pasham sava skaidrojuma.
Njem veeraa, ka es savaa muuzhaa esmu izlasiijis tikai dazhas graamatas. Man nepatiik lasiit vispaar. Tev jaaprasa tiem, kam lasiishana ir tuvaaka.
Nebeedaajies - es vienkaarshi esmu paarlieku izveeliigs un prasiigs visaas lietaas.

vispaar diezgan skarbi, bet shiis alternatiivaas beigas ir pat ljoti interesantas

Es pat teiktu ljooooti interesantas! Vieniigais... tas taa diivaini buutu, ja to buutu rakstiijusi Red Foxy!!! Nee! TAs buutu smiekliigi, ka vinja rakstiitu par Shuminu un vinja meitinju! Bet taads vispaar buutu diezgan sakariigs nobeigums. BET man vel negribeetos, lai staasts jau beidzas~

skatos tev arī tāpat kā man tramvaja norautu locekļu tēma ir tuva sirdij
http://otaku.lv/index.php?showtopic=1159

labaiss staastinnss labie paveersieni....... ceru ka taalaak raxtiisiii.........

Hehee... Lucky, redzu, ka arii tu esi iepazinusies ar Foxijas staastinju...

Starp citu, jaa... mees gaidam.

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu.



man taa vien skjiet ka ar taadiem tempiem buus nevis nelaimiigas beigas bet beigu vispaar nebuus.........

Velns, Foxy...
Viss bija labi, jauki un ideāli...
...līdz 7. chapterim. =/

Turpat vai liekas, ka 7. chaptera rakstīšanas laikā Killere Berta (ehh, jums parastajiem mirstīgajiem šito nesaprast. XD) ar gaļas cirvi noslepkavojusi Foxy un pati sākusi rakstīt viņas vietā.

Vajadzēja tomēr visu atstāt realistisku... Citādāk jau skumjās beigas būs, "Un Emilija uztaisīja ķiplokmaizītes, lai atbrīvotos no saaukstēšanās, un tā arī nomira, jo viņa bija vampīrs, un vampīriem nepatīk ķiploki."

Pamēģini pati visu vēlreiz pārlasīt, varbūt arī pamanīsi. Tad, kad raksta, neko nepamana. Pārlasa un uzreiz atrod trūkumus.

Var jau protams mēģināt tos vampīru chapterus pārvērst par murgu, no kura atmostās slimnīcā, pieslēgta pie sistēmas... o_ō

tev ir talants, bet viss tiesaam notika paaraak aatri....
nu ko, gaidu naakamo chapteru tad jau redzees..

jaa palasiitu manu vienu iiso staastinju kladee vienaa tad tu ne to vien teiktu... cik meitenes ir lasiijushas visaam tirpas pa muguru... no dzjekiem atsauksmes nevar izspiest... shameejie tik nochaapstina mutes un neko nepasaka

bik romatic gabalainjsh

Sheit buus otrs staasta varinats. Izlemjiet kursh buutu labaaks un taadu arii turpinaashu.

Chapter 7...

Ārā jau bija satumsis. Mēs divatā gājām pa vienu no parka celiņiem, mēs nerunājām. Spilgts mēness zaigoja debesīs radīdams neparastu noskaņu.
- Pilnmēness... - nočukstēju. Džastins pievērsa skatienu debesīm. Viņa acis dīvaini iemirdzējās. Man sametās bailīgi.
- Nebaidies... - viņš teica man. Es salecos.
- Kā tu vienmēr zini ko es domāju? - vaicāju.
- Nezinu. - viņš pasmaidīja.
- Zini! - protestēju un pasmaidīju.
Džastins grasījās kaut ko teikt, bet pēkšņi puiša acīs parādijās nāves bailes.
- Kas...? - es nesapratnē nopurināju galvu un sāku griezties uz to pusi uz kurieni Džastins skatījās. Viņš mani parāva nostāk neļaudams saskatīt to ko redzēja viņš pats. Un nākamo trīs sekunžu notikumi bija tik strauji ka knapi varēju tos uztvert notikuma brīdī. Es lēnām kritu ar rokām pret asfaltu, bet tai brīdī izdzirdēju šāvienu. Pirmais ko iedomājos bija, ka šāviens veltīts Džastinam, bet es kļūdījos. Īsi pirms manas rokas pieskārās asflatam es sajutu dedzinošu sāpi kreisajā plecā. Spēcīgi atduroties pret asfaltu kreisās rokas elkonis saļima no asajām sāpēm plecā. Es jutu ka ģībstu. Kā pa miglu dzirdēju Džastina soļus tuvojamies man un viņa balsi kura nepārtraukti atkārtoja manu vārdu.
Es pamodos slimnīcā. Džastins bija aizmidzis blakus gultai kurā gulēju. Mēģināju piecelties bet apbintētais plecs iesmeldzās.
- Au!!! - klusītēm iesaucos, bet ar to pietika lai pamodinātu blakus guļošo krācēju (ja, viņš klusītēm guļot krāca, visticamāk neertās pozas dēļ).
- Tavs tēvs zin ka esam šeit, - Džastins teica, bet pamanījis manu sejas izteiksmi piemetināja, - bet tevi tas noteikti nemaz neinteresē.
- Kas vakar notika? - es jautāju pieskaroties savai pierei. Galva mazliet sāpēja no nesenās narkozes.
- Tevi mēģināja nogalināt, - mans žoklis mētājās kaut kur pa grīdu, - tikkai mēs nezinam kas.
- Kas ir '' mēs ''?
- Viens mans paziņa - detektīvs. - Džastins vēsi atteica. Viņš bija atspiedis kājas pret manu gultu (lai gan cik nu manu) un šūpojās krēsslā turoties uz tā divām kājām. Uz viņa melnajām kerzām bija uzvilktas divas spilgti zilas plasmasas čībiņas. Es pasmaidīju. Viņam trūka tikai pārmēru lielas ledens uz kocinja un čībiņas ar zaķīšiem. Ak, jā, un arī pidžammas ar lācīšiem. Es klusi sāku smieties.
- Kas ir? - viņš ar knapi manāmu neapmierinātību blasī iesaucās.
- Nekas! - atteicu un turpināju smieties. Tikai tagad jau mazliet skaļāk jo manis izdomātajam Džastina apģērbam pievienojās maza krāsaina cepurīte ar propeileri pakausī.
- Iešu nopirkt sev ēst. - puisis mazliet neapmierināts attrauca.
- Labi, ej vien, pūpēdi. - teicu un sāku smieties vēl skaļāk.
[To Be Contuned]

Varēji jau nu neaiziet līdz tādam sviestonam, taču par to vampīrgabalu labāk ir.
P.S. Klusām krāc meitenes, mes krācam kā subwoofer`i.

Un pat shnjaacam kaa peernais orkaans. Taada dziive....

Btw, man patika taa dalja par izdomaato apgjeerbu un rezultaata reakciju. Sievieshu logjikas apraksts.

Jeeii! Turpini sho, Foxy! Shis turpinaajums man taa riktiigi iet pie sirds!
Smiekliigi par apgjeerbu Dzjastinam!

Malacs Ji.. šitam ir jāturpinās beidzot tomēr nolēmi ka warētu laist šim stāstam puslīdz loģisko wariantu

Chapter 8...

Drīz vien es iemigu. Kad mani māsiņa modināja bija pagājusi aptuveni pusstunda.
- Pie jums vēlas ienākt jaunais puisis...
- Džastins. - es precizēju.
- Jā, un detektīvs. - māsiņa pabeidza.
- Nu lai nāk, lai nāk. - teicu un pasmaidīju. Man bija pārāk labs garastāvoklis. Mani ir sazāļojuši. Bez šaubām. Istabā pirmais iesoļoja Džastins. Viņa sejas izteiksme bija savādāka kā pirms tam. Nē, viņš vairs nebija apvainojies. Viņš bija bēdīgs, skumjš. Tas mani mazliet sāka uztraukt. Mana sirds sāka dauzīties skaļāk. Es to dzirdēju atbalsojamies visur palātā. Es jutu ka kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt. Uzreiz aiz Dzāstina nāca detektīvs. Gadus 25 vecs. Izskatīgs. Nopurināju galvu. Jaunais vīrietis piegāja tuvāk manai gultai.
- Detektīvs Moriss jūsu rīcībā jaunkundz. - viņš paspieda man roku.
- Emīlija. - es nosaucu savu vārdu.
- Jā... Nu man jums ir jāpaziņo viena lieta... - Džastins nopūtās jeb norūca. Nepaspēju saprast. detektīvs nervozi saberzēja rokas un turpināja, - Nu man īsti nepadodas tādas lietas...
- Tavs tēvs vakar savā dzīvoklī ir pakārts. - Džastins klusām teica.
- Ļauj labot : pakāries. - detektīvs Moriss teica pagriezis man muguru un skatīdamies uz Džastinu.
- Ja jau jūs tā sakāt. - Džastins attrauca. Man likās ka palāta sadrūma. Viss palika mazliet tumšāks. Takā agrāk. Vēl pirms mazliet mazāk kā nedēļas. Pirms atkal redzēju Džastinu tuvāk. Tajā rītā. Pēkšņi man sakārojās uzsmēķēt. Atkal. Es paskatījos uz savu roku kur bija iededzinātā rēta. Man sāka reibt galva.
- Sīkāk kāds tomēr varētu varbūt pastāstīt? - jautāju vairāk vērsdamās pie Džastina.
- Vakar kad Dzāstins man zvanīja, nolēmu ka jāpaziņo jūsu tēvam. Džastinam teicu ka piezvanīšu viņam. - atcerējos kā Džastins teica ka mans tēvs jau zin.
- Bet pēc tam mēs nesazinājāmies, tāpēc es domāju ka Moriss viņam būs jau piezvanījis un ka viss ir kārtībā. - Džastins paskaidroja.
- Bet Rodžers neatbildēja uz nevienu no zvaniem. Viņš necēla klausuli ne darbā ne mājās. - detektīvs pabeidza.
- Un? - mudināju turpināt stāstu.
- Braucu uz jūsu dzīvokli. Nu tālāk saproti pati. Atradām viņu karājamies virvē. Virtuvē.
- Ak skaidrs. - teicu. Saprotoši pamāju ar galvu. Džastins pamanīja ka es tēloju. Viņš jautājoši paskatījās uz mani. Es nopurināju galvu dodot zīmi ka vēlāk.
- Nu es iešu. Jābrauc uz iecirkni. Lai jums veicas. Jūtu līdz, Emīlij. Uzredzīti. - detektīvs paspieda man roku un devās druvju virzienā. Pa ceļam paspieda roku arī Džastinam. Kad detektīvs bija prom Džastins pienāca tuvāk manai gultai.
- Kas ar tevi? - puisis jautāja.
- Kaut kas neštimmē. Detektīvs nebrauktu uz mājām lai tikai pateiktu ka viņa meitai uzbrukuši. Tas notiek katru dienu. Un mums virtuvē nav kur iekārt striķi pietam vēl noturēt tēva svaru nesalūztot.
[To Be Continued]

wuuhuu! beidzot jauna deva! baigi labs.

Jaa jaa! Interesanti... Arii es gaidu turpinaajumu!

khem.... nu nezinu... es taakaa gribeetu vairaak to vampiirgabalu palasiities...

Njā Tragedy >< te nu domas mainās.. Pašlaik man labāk patīk šis cilwēkwariants (laikam wainīgs dzīwē pazīstamais pawērsiens ar tēwu..)

Man arii negribeetos to vampiirgabalu...

NU RE! Tagad atkal ir tieši tā kā vajag! ^_^
Atkal aizrauj tas, ko es lasu, tieši kā pirmstam.

Tur-pi-nā-ju-mu! ^O^

Jaapbeedina tevi ka tur nav nekaa liidziiga kas tev bija ar tavu teevu. Vismaz nebuus

Tavs stasts ir tik aizraujošs...... turpini.....

Jāapbēdina? Paldies Tu mani iepriecināji XD negribu lai wiss ir tik ļoti drūms (re kā domas mainās no garīgā x.x)
btw - kad būs nākamā dewa?

The penult Chapter 9...

Jau pēc stundas biju izrakstīta no slimnīcas. Plecs mazliet pulsēja bet tobrīd man citas domas jaucās pa manu galvu.
- Par ko tu domā? - Džastins vaicāja kad bijām autobusā lai brauktu uz manām mājām.
- Domāju par to vai man ir taisnība vai nē. Ja tomēr ir tad tavs paziņa nav diez ko uzticams. - atbildēju.
- Es nezinu pat kurš variants ir ticamāks. Gribas jau ticēt Morisam jo viņš ir mans draugs kā nekā. - puisis teica skatoties ārā pa autobusa logu. Nezinu kāpēc bet es jutu ka drīz kaut kas notiks. Viss atrisināsies. Nē ne tikai šis dīvainais notikums un vakardiena, bet viss... Uz visiem maniem jautājumiem būs atbildes. Sametās bail. Es itkā atkal pieslēgdamās reālajai pasaulei sajutu aukstumu. Rokas un kājas sala.
- Tev auksti? - Džastins apjautājās.
- Kind of. - teicu berzēdama rokas. Džastins notina sev ap kaklu aptīto sarkano šalli ( kura bija divus metrus gara, nopietni ) un pasniedza to man.
- Ņem.
Es biju mazliet pārsteigta bet aukstuma un pieklājības pēc neatteicu. Nākamā bija mūsu pietura. Izkāpusi ārā sajutu dzestro gaisu. No manas elpas veidojās garaiņi. Tad es apmaldījos savās domās. Nez kāpēc jutos tā itkā es grimtu. Es slīku. Slīku visā kas bija noticis. Slīku savās domās. Es jutu to tuvojamies. Ūdens kas bija melns man smelās mutē. Es dzirdēju čukstus. Tie teica daudzas briesmīgas lietas. Tie nolādēja lamāja un apsmēja mani. Mani un manu bezpalīdzīgo stāvokli. Es miru...
- Esam klāt jau kādu minūti vismaz bet tagad varbūt beidzot tomēr atslēgsi durvis? Mans iekšējā sildītāja vads nav kontaktā un MAN SĀK PALIKT AUKSTI. - Džastins uzstājīgā tonī teica. Ūdens bija pazudis. Es stāvēju pie sava dzīvokļa durvīm.
-Em, jā protams. - es teicu un pietuvojos durvīm. No jakas kabatas izvilku dzīvokļa atslēgu. Ieliko to slēdzenē un pagriezu. Durvis atvērās un mēs iegājām iekšā. Dzīvoklis izskatijās kā parasti. Brīdī kad vilku nost jaku iedomājos kāpēc pie durvīm nebija policijas lentu ja tev notikusi pašnāvība? Un jeb kas kas norādītu uz to ka slēdzeni detektīvs Moriss būtu uzlauzis vai kaut kas tamlīdzīgs. Džastins iegāja viesistabā bet es pārstaigāju visas istabas. Viss kā parasti.
- Es nekā nemanu. Nekādas pēdas ka te vakar kāds būtu bijis. - es teicu iedama istabā. Pamanīju ka puisis stāv pie sienas kur stāv televizors ( kurš tā starpcitu tiek ieslēgts labi ja vienreiz nedeļā ja ne retāk ) un skatās uz sienu.
- Ko tu tur... - iesāku tuvodamās draugam. Paskatījos uz sienu uz kuru viņš tik sparīgi lūkojas un sapratu kāpēc viņš to dara. Jautājumi jau bija lieki.
Sienas apmetumā bija ieskrāpēti divi vārdi.
- Vai tu pazīsti Valteru Voitu? - Džastins izsmejoši jautāja.
- Jā, šķiet ka pazīstu. - atteicu turpinādama skatīties uz sienu. Džastins arī pat nebija paskatījies uz mani. Mēs abi vienkārši blenzām manā sienā. - Un...? - puisis mani kūdīja pastāstīt vairāk.
- Mana mamma viņu pazina. Viņš bija kā apsēsts ar viņu. Var teikt ka viņas fans. Nepārtraukti zvanīja viņai. Galīgs trakais.
- Un kāpēc viņš ir uz tava dzīvokļa sienas? - Džastins turpināja mani pratināt.
- Kā pie vlena es lai zinu? Ne jau es te viņa vārdu uz sienas uzšņāpu. - izsmejoši atbildēju.
- Vai tu zini kā ar viņu var sazināties? Varbūt viņš palidzēja tavam tētukam sasiet nāves cilpu?
- Jāpameklē telefongrāmatā un domāju ka arī tēva piezīmju bloknotam kaut kur jābūt. Varbūt viņš tajā ir iekšā. Un mammas blociņš vēljoprojām stāv atvilknē pie gultas. Ne es ne tēvs nav uzdrošinājies to izņemt no turienes. - piedāvāju. Sākām meklēt. Džastins atrada telefongrāmatu tēva darbistabā un viņa piezīmju bloknotu tāpat. Es svukārt vecāku istabā lūkoju pēc mammas blociņa. Atradusi to es sāku šķirstīt lapas. Bet uzmanīgi, tā itkā tas būtu kaut kas svēts, rets vai dārgs.
- Telefongrāmatā viņa nav. Un tava tēva bloknotā arīdzen ne. D;zastins teica ienākdams vecāku istabā un apsēzdamies man blakām. Es turpniāju skatīties vienā no atšķirtajām lapām.
- Te gan ir. - teicu.
- Adrese ir? - puisi vaicāja ielūkodamies blociņā.
- Jā ir. - pamāju ar galvu.
- Tad dosimies tur. - Džastins ierosināja.
- Cerēsim ka dzīves vietu viņš nav mainījis. - teicu kad cēlos. Uzvilkām jakas un es rūpīgi ieliku mammas blociņu kabatā. Džastins atvēra man durvis un aiz sevis aizcirta tās.
[ To Be Continued ]



Mēs strauji tuvujoamies kulminācijai.

owww super! man shausmiigi patiik.

Man prieks par to.

''Varbūt viņš palidzēja tavam tētukam sasiet nāves cilpu? ''
Shis teikuminjsh man iepatikaas!
Forshi, interesanti! Arii es gaidu turpinaajumu!

Nju warētu jau šur tur piekasīties par komatiem un liekwārdību (jā jā esmu iespaidojusies no Bebra kundzes), taču kopumā izskatās wisai labi gaidu next chapter hun

Riit buus. Domaajams... Pietam tas būs pēdējais chapters. Jup jup, it's ending even if YOU don't think so.

Whooo.. tad nu gan aatri beigas... (vismaz tagad man taada sajuuta)... Zheel, bet tad jau Foxy, jaalaizh naakamais fanfiction!

ko tad tas nozīmē? that chapter better be not a short one >.>
*sāk uztraukties - baaa newar paredzēt kas īsti būs... gibu gibu gibu*

emm...jaa...
nu, lasot pirmos chapterus biju domaajusi visu pavisam savaadaak, bet nu...

gaidu taalaak.

Pēdējais? o.o Ātri gan... Gaidu.

peec shii teikuma es izdomaaju,ka maaminja nemaz nebuus beigta,bet dziiwos pie taa walteraa kaawinjutur. un teetux wnk beidzot buus to aptweeris un dewies turp,newis pakaaries. un tas detektiiws..nu,winch patiesiibaa buus walteres, waj kkaa taa. ^^ tagad tik jaalasa taalaak...

Noshauts pilniigi un absoluuti garaam.

Shodien nebija briivas stundas. Skatijos animi visu cauru dienu. Vatrbuut riit ja buus laiks

Tad jau drīzāk pakārtais līķis būs smuki iestūķēts virtuves skaptī un aptīts ar lentīti uz kuras rakstīts "Aprill Aprill", un visi smiesies tik ilgi kamēr nosprāgs. o_O

nu jauki bija liidz tai vietai, kur panesaas par vampiiriem...bišķ liidzinaas helsingam, tur taadai vietai, kur krutais vecis arii padara dzekeni par vampiiru, bet, pat shajaa, nedaudz kautkurjaudzirdeetaastaastaa ir savs domu grauds...PAMATĪGS... esi domaajusi raxtiit graamatas??? ja kaadu izdosi, es pirmaa skrieshu pirkt!!!

zini, kad es saaku lasiit, man nenormaali patika, kautkas nepaarprotami aizkjeera.... nu, liidz tai vietai, kur saakaas saudiisanaas.

Baigi interesanti! Man ļoti patīk!


Neliekam atbildēs autora garos tekstus!

Chapter 10... The last day when i remember Emily...

Peec tieshi divdesmit trijām minūtēm un 28 sekundēm mēs izkāpām no autobusa kurš mūs atveda netālu no vietas kur dzīvoja Valters Voits. Tas bija tumšs un drūms rajons. Neviena cilvēka uz ielas, nevienas mašīnas...
- Nu tā... Kurš mājas numurs? - Džastins vaicāja lūkodamies uz māju numuriem visas ielas garumā.
- 66. - atbildēju.
- Tur ir. - Džastins norādīja uz ielas labo pusi. Mēs sākām iet uz mājas pusi. Kad nonācām pie tām es pamanīju kāda viņa izskatījās. Melna, nokvēpusi, veca un izskatijās ka tajā neviens nedzīvo. Džastins gāja pa mazu gruģētu celiņu uz durvju pusi. Es viņam sekoju. Atzīstos ka bija bail iet pirmajai tāpēc ļāvu to darīt viņam. Viņš piegāja pie druvīm un tuvināja savu roku durvju rokturim. Pirms viņš tam pieskārās durvis čīkstēdamas atvērās. Man šķiet ka mana sirds nomira tieši tai brīdī.
- Kā stulbā šausmu filmā. - Džastins noburkšķēja.
- I nesaki. - teicu. Mēs lēnā gājām iekšā. Viss notika kā palēlinātā filmā. Mēs izstaigājām visas istabas. Tās bija melnas. Itkā degušas bet mēbeles bija nesadegušas un paklāji tāpat. Un arī aizskari. Uz sienām bija vecas bildes. Viss bija vecs un kluss. Tikai mūsu soļi atbalsojās klusumā.
- Te nekā nav. Manuprāt jau ilgu laiku. - teicu Džastinam. Man gribējās iet prom. Jutu kaut kādu dīvainu sajūtu sevī. Vienīgā ideja šobrīd bija pazust no šīs muļķīgās mājas.
- Mums vēl ir divas istabas neizstaigātas. - puisis pateica.
- Kur tad? Mēs jau izstaigājam abus stāvus pa divam lāgam. - attraucu.
- Bēniņi un pagrabs. - Džastins klusām atbildēja un tuvojās kāpnēm kas veda uz bēniņu stāvu. Man kājas kā ar svinu pielietas bija tik smagas ka knapi spēju tās pacelt uz katru nākamo pakāmienu. Un ar katru reizi man kļuva grūtak. Džastins jau bija pie durvīm un mēģināja tās atvērt. Tās bija aizcirstas vai aizslēgtas jo vaļā nevērās un Džastins mocījās ar durvju rokturi. Man apnika gaid't kamēr viņš atvērs durvis tāpēc es pagrūdu viņu maliņā.
- Palaid mani. - teicu un pietupos pie roktura slēdzees. No kabatas izvilku matu adatu kas bija visprimitīvākais druvju atveramais. Bet es pat nepaspēju ielikt to slēdzenē kad durvis jau atvērās tik tikko es tām pieskāros.
- Hei, tev izdevās! - Džastins teica tā itkā es tiešām būtu to atmūķējusi ar matu adatu.
- Jā, kā gan savādāk... - atbildēju truli skatīdamās uz rokturi. Iegājām iekšā. Es domāju ka tur redzēšu parastus bēniņus ar kastēm un citādām vecām lietām, bet tie itnemaz nebija parasti bēniņi. Tur bija daudz lielu un mazu sveču. Visas melnas. Tākā bija tumšs es izvilku no savas kabatas šķiltavas un sāku sveces vienu pēc otras aizdedzināt. Kad lielākas bija iedegtas un istabā parādījās gaisma es redzēju kas šī ir par istabu. Uz vienas sienas bija salīmētas fotogrāfijas un izgriezumi no avīzēm. Kreisajā stūri bija liels ģjimenes foto. Melnbalts bet cilvēki tajos nebija no tā laika. Tātad tā bilde nav vecāka par pāris gadiem. Tur bija daudz cilvēku un no tiem es atpazinu tikai dažus. Mammu, vectēvu un vecmammu. Viņi visi trīs jau bija miruši , bet nespēju saprast ko viņi dara šai bildē. Gāju tālāk gar sienu un tad tur bija bildes ar cilvēkiem no kopējas bildes. sievietes nofotogrēfātas uz ielas un mašīnās. Vīrieši kafeinīcās sarunājamies. Bildes par kuru eksistenci ''modeļi'' iepējams nemaz nezin. Virzījos tālāk un tad tur parādījās manu vecvecāku bildes. Tāda paša stila - bildēti uz ielām un visur citur. Tad parādījas manas mammas bildes. Kur viņa bija viena veikalā pie kases. Kafeinīcā ar draudzenēm dzerot kafiju. Taksī. Ar manu tēti parkā. Ar mani pie rokas bērnu laukumā. Tā bija vairākus gadus veca bilde jo man tur varēja būt kādu seši vai septiņi gadi. Izgriezumi no avīzēm par slepkavībām. Gāju tālāk un piegāju blakus Džastinam. Viņš stāvēja sienas labajā pusē un visu laiku vēroja tikai tur esošās bildes. Manas bildes. Tur bija bildes ar mani. Visjaunāka no palātas loga slimnīcā. Es biju nesaprašanā kāpēc te bija amnas bildes. Tas Voits bija psihopāts laikam.
- Tu nezini..? - puisis iesāka jautājumu.
- Nē. - atbildēju. Es pakāpos pāris soļus atpakaļ un atdūrusies kkur pēkšņi sāku krist atpakaļ. Es iekritu kubkrēslā. Tas stāvēja tieši pretī manam bildēm. Tā lai itkā tajā sēdētu un stundām ilgi tās vērotu un plānotu kaut ko. Domātu par kaut ko. Tikai par ko?
- Man jau šeruļi srien pār kauliem. Ejam uz pagrabu labāk. - puisis piedāvāja. Es tikai piecēlos un gāju uz durvju pusi. Mēs nogājām uz purmo stāvu un atvērām durvis kas bija zem trepēm. Tur bija vēlvienas trepes kas veda uz pagrabu. Mēs gājām lejā. Tur bija tumš. tikai no viena mazā lodziņa pašā galā spīdēja mazs gaismas staru kūlītis. Es apsteidzu Džastinu un ātrākā gaitā gāju uz loga pusi. Negaidīti kaut kas noklikšķēja un pagrabā iedegās vienas spuldzes gaisma. mēs abi ar Džastinu reizē strauji pagriezāmies pret spuldzi jo bijām jau gablu no skaņas vietas nostāk. Tuvāk tālākajam galam. Bezizejai. Tur tieši zem otrā gaismas avota stāvēja vīrietis gados. Valters Voits.
- Es jau jūs gaidīju. - viņš teica. Viņš pacēla roku un vērsa ieroci tieši mums seju augstumā. Džastins pavirzijās soli vairāk man priekšā. Es iekšēji kliedzu. es zināju ka bija jāiet prom pirms mēs vispār šeit ienācām jo tagad vairs ārā mēs netiksim...
- Kāpēc..? Bildes... Viss šitas... Un mans tēvs! - nesakarīgi noburbulēju.
- Tulīt tu visu uzzināsi, meit. Bet vispirms tiksim vaļā no lieciniekiem, vai ne? - viņš maigi teica un pavērsa ieroci uz Dzāstinu un izšāva. Ēs pat nepaspēju iespiegties kā mans draugs saļima man virsū. Es pakritu kopā ar viņu. Es piecēlos sēdus turot viņa galvu sev klēpī.
- Džastin, turies. Lūdzu. - es teicu puisim glāstot viņa galvu. Viņam bija iešauts tieši vēdērā.
- Es... Piedod. - viņš nočukstēja un aizvēra acis. Man gar vaigiem notecēja pirmās asaras.
- Un tagad - par to kāpēc. Tu neesi pelnījusi dzīvot. Ne tākā tu dzīvoji un dzīvotu tālāk. - Voits teica nolaidis ieroci.
- Aizveries un izsauc ātros. - nepievērsu uzmanību iepriekš tiektajam.
- Viņš jau tāpat ir miris un mirsi arī tu. Bet vispirms tu dzirdēsi patiesību ko tu tik ilgi meklē. Tu esi mana nevis Rodžera meita. MANA! Un tavas mātes. Tās kuces kas mani nodeva un aizbēga ar tevi kad biji vēl maza pie sava mīļākā jo domāja ka nemīl mani. Bet viņai tak neviens to neprasīja. Viņai bija mani jāmil bez ierunām bet viņa bija dumpiniece. Tāpat kā tu. Un tas prasīja viņas dzīvību. - vīrietis mierīgi stāstīja. Manā sejā atspoguļojās visi jautājumi. Un jautāt bija lieki. Jutu ka viņš ir psihiski slims un es baidījos viņam traucēt stāstīt. Lai tak stāsta.
- Kad tev bija gadiņš viņā nodeva savu tēvu mafijas krustēvu un mani - viņa uzticamo labo roku kuru viņš apbalvoja ar savas skaistās meitas roku. Mēs aprecējāmies un tad piedzimi tu. No manis. Bet viņa nebija mierā jo viņa mīlēja Rodžeru. Un tādēļ lai tiktu vaļā no manis viņa mani ielika cietumā kopā ar tavu vectēvu. Jā viņš nomira no sirdstirekas bet nejau mājās. Cietumā. Bet mani aizvakar izlaida. Un tavs tēvs nodeva tevi. Jo viņš tevi nemīlēja. Jo tu viņam atņēmi sievu. Tevis dēļ viņa atbrauca pie manis un es viņu nogalināju tavā vietā. Viņa ar savu nāvi glāba tevi un Rodžers to nespēja pieņemt. Ka tu esi dzīva un viņa nē. Un tagad tu esi te. Bet viņš drošībā kaut kur piedzeras un ir laimīgs jo tu mirsi. Tu mirsi lai gan solīju tavai mātei tevi saudzēt bet lai tā slampa iet ratā. Tu neesi pelnījusi dzīvot...
Viņš tikai turpināja un turpināja runāt. Bet es skatījos mazajā lodziņā. Uz dzeltenīgās zāles sniga pirmias sniedziņš. Lielām liegām pārslām tas sedza mirušo zemi dodot tai cerību uz jaunu dzīvību. Rudens bija galā un sāksies ziema.
- MIRSTI!!! - šķita ka kaut kur tālumā atskan kliedziens. Bet es vēroju sniegu.
... Šāviens ... Sāpes ... Klusums ... Asara... Tukšums ... Tukšums ... Tukšums ...

[ The End...]

Likās kkā aizdomīgi ātri Džastins atstiepa pekas, bet tā jau wispār interesants nobeigums... un tā wieta: "Kad tev bija gadiņš...utt" wai wiņa rakstīta pareizi? wnk mazliet pagrūti iebraukt tekstā sawlīt ^.^

jaa jo laikam voits ir jucis un runaa nesakariigi utt... XD taa tam ir jaabuut.

Tā protams arī ir taisnība... anyway ja Tu jau sākumā nebūtu izdomājusi ka Emīlija atstieps pekas, tad es būtu pārsteigta

wonderful! lielisks nobeigums, tieshi taa kaa vajag. visi galvenie varonji mirushi, dziive atkal ieiet parastaas sliedees. ^^ skaisti un interesanti bij'. paldies Tev.

Vienmeer laipni Bija prieks kaveet Tavu laiku

nu tā kā esmu kāra uz asinīm(tikai stāstos, parotams!) tad šis ir viens no izcilākajiem nobeigumiem! patiešām patika, nākotnē gaidu vēl kādu spīdošu garadarbu!!

Njāa... Tādu arī apmēram to nobeigumu gaidīju. XD

Fiksi gan atstiepās abi, bet tam tā jau bija arī jābūt. Nevar tak nez no kurienes izvilkt superspējas un sadot psiham pa mici - tā notiek tikai Naruto. XD

Bet tā vispār labi.

Thanks, hun
Un par aatrumu? Man tas staasts pashai sakaa apnikt.. Patieshaam XD