Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

Vārdi Emīlija un Džastins man nez kāpēc raisa aociācijas ar "un pulksten 21:05 mēs skatītājiem demonstrēsim Rozemundes Pilčeres romantisko melodrāmu "Kāds uzlēja sīrupu uz manas meduskūkas".
Ok, bet, labi, pēc viena fragmenta kaut ko grūti spriest. Iebliez vēl kaut ko, tad jau manīs.

Diemžēl es jau sākumā brīdināju ka stāsts nav ar laimīgām beigām tātad arī par romantiku tur nevar būt ne runas. Nu lab... Tur buus taadi paaris komiski gadiijumi Inuyashas un Kagomes stilaa... Ceru ka sapratāt kā es to domaaju...
Kr4 pati zinu ka mana vārdu izvēle nav no labākajām bet ShinChan - NENOPEL MANU VĒLMI TURPINĀT ŠEIT POSTOT MANU DARBU... Paldies...

Pirmkārt, ja tu vēlies, lai kāds tavu darbu lasa, ptad pēdējā lieta ko darīt ir sākt klāŗēt, ka tas beigsies tā vai šitā. Ne jau beigas nosaka to vai stāsts ir baudām vai nav lai gan nenoliedzami sliktas beigas var saķengāt labu staāstu.

Skatīt iepriekšējo komentāru šajā postā.

kur tad ir problēma? Ņem kalendāru un izvēlies piemrotus vārdus.

ShinChan's nenopeļ tavu vēlmi postot savu darbu, gluži otrādi, viņs to atbalsta. Mērena kritika vēl nevienam nav kaitējusi. Un manuprāt no viena ne pārāk gara fragmenta ir grūti spriest par to cik veiksmīgi izvērtīsies tavs stāsts. Taču ja tu par varēm vēlies, varu arī pakomentēt pašu fragmentu.
manuprāt, teksts ir pārāk aprakstošs, kas pats apr sevi vēl nebūtu slikti, ja būtu veiksmīgāk izmantoti tēlaini salīdzinājumi a tā vulgarizējot sanāk pamodos, papīpēju, nodzēsu cigareti, paskatījos lapkritī, ieskatījos Džastinā un "pa kuru laiku nosirmoja jūra"?. Nekaitētu arī kāds salikts teikums, ne tikai vienkāši teikumi, bet tas jau paliek autora paša ziņā, kādu stilu viņš izmanto. Ja godīgi tu neraksti slikti, vismaz priekš sava vecuma nē un ja vēl nedaudz pieslīpē zināšanas un palasa labas grāmatas tad ar laiku priecāšos par taviem sasniegumpiem rakstniecībā.

Liels paldies... Ja Godīgi grāmatas lasu pietiekoši un pat pārāk daudz kā uzskata mani vecāki... Atšķirībā no savu vecāku pārējām atvasēm esmu padevusies žurnālistikā/autorniecībā... Un tāds ir arī mans dzīves mērķis - LU Sociālo Zinātņu Fakultāte proti pēc 12 klases...

Par beigām brīdināju tapēc ka zinu ka daudziem nepatīk depresīvi un skumji stāsti kuros galvenais varonis mirst... Man nav īpaši svarīgi cik daudz cilvēki izlasīs manu darbu. Galvenokārt vaininieks kura dēļ šeit vispār ir mans darbs ir Zuzix... Viņa mani pierunāja to te ielikt jo viņai tas patika...

Njuf neesmu wainiiga, ka man patiik shitaada stilinja darbinji... tam gan galwenais iemesls ir tas, ka pati liidziigus rakstu...
aba wispaar - naakoshreiz iedo man lai salieku komatus, jo man kriit uz nerwiem to truukums dazhaas wietaas...
un wai waronji mirs tas weel nawa zinaams, jo pati weel neesi pabeigusi staastu - esmu paarliecinaata ka wiss weel war mainiities

ooo Zuz es tev varu apsolīt ka tā [piiiiiiiiiii] (Cenzūra... maziem bērniem nav ieteicam zināt... ) mirs....

Neliels gabaliņš vēl klāt... Rīt būs vēl. Aptuveni tik pat liels kā pirmais...

Chapter 2...

Veikli nolēcu no koka un piezemējos precīzi aci pret aci ar Džastinu.
- Kāpēc tu vēljoprojām..? - nespēju pabeigt.
- Jo es ticu... Es ticu ka kaut kur tur vēl kaut kas ir palicis no vecās Emīlijas. - Viņš to teica norādīdams uz vietu kur man vajadzētu būt sirdij.
- Vismaz tai tur vēl ir jābūt... - Džastins teica. Pamanīju ka viņš viegli pasmaida ar labo lūpas kaktiņu bet tikai uz īsu mirkli.
- Tās tur vairs nav. - sacīju nespēdama sevi piespiest pasmaidīt. Sen nebiju to darījusi - smaidījusi. Laikam jau biju vispār aizmirsusi kā to dara. Tikmēr lietus jau bija beidzis līt. Asfalts bija slapjš un gaiss patīkami smaržoja. Sāku kustēties un Džastins tāpat. Izvilku no kabatas cigarešu paciņu. Ar zobiem no tās izņēmu vienu cigareti. Ar otru roku tikmēr biju jau izvilkusi šķiltavas un aizdedzināju smēķi. Ievilku vienu dūmu. To visu darīju tik automātiksi ka metas slikti. Pēkšņi kad nemaz nebiju tam gatava un nevarēju būt Džastins man no mutes izrāva tik tikko aizsākto cigareti. Viņš to nometa zemē un samīdīja ar kāju. Tas notika tik ātri ka attapos tikai pēc tam un jau bez cigaretes mutē.
- Nekad... Nekad manā klātbūtnē vairs nesmēķē!!! - Džastins iekliedzās. Cilvēki uz mums parkā atskatījās. Ar jebkuru citu cilvēku pastaigājoties šādā situācijā es būtu izvilkusi jaunu cigareti bet šoreiz es nezkāpēc nevarēju un nemaz nemēģināju to dariit...
[To Be Contuned...]

Emiilija ir SKAISC un labs waarc. bet dzhastinu lapaak paardeeweet par justu (tb justin ) incanti...dawaj,dawaj,raxti weel,tikaj.. kur ir komati? tas ljoti trawcee lasiishanaj. warbuut tieshaam dari,kaa zuzix iesaka. bet taa - keep up the good work!

2 čapteris jau labāks. Skatos, ka ir ņemti vērā mani ieteikumi par teikumu konstrukciju. Rakstam, rakstam..

Klau, Ji, ja jau saaki-raksti liidz beigaam...paaraak iis lai pavisam, pavisam noverteetu, aba pagaidaam man patiik!!!!

Es ljoti atvainojos ka nav turpinajaums uzraxtiits... es raxtu ar roku... slinkums paaraxtiit uz pc un veel laika nav... es tagad braukshu uz laukiem so kad atgrieziishos (kkur augusta viduu) tad gan jau dabuusiet krietnu porciju!!! luudzu pacietiibu!!!

Nju gaidaam gaidaam Tawu garadarbu!

Jaa! Shitie ir super! Un ja veel to iedomaajas anime stilaa... respect! Man arii ir vairaaki staastinji izdomaati, gan skumji, gan prieciigi ar visaam ilustraacijaam! Mosh kaadu ielikt... Bet es ar' gaidu turpinaajumu!

Vai tiešām tas ir noticis? Jā!!! Stāsta turpinājms...

Chapter 3...

Drīz vie mēs bijām apstaigājuši visu parku. Nolēmām doties pa mājām jo bija jau diezgan vēls. Iegāju dzīvoklī. Nometu jaku pie pakaramā un devos uz viesistabu. Bija tumšs neko neredzēju. Piegāju pie galdiņa lai uz tā noliktu telefonu.
- Sveika drostaliņ! - teica tēvs kurš sēdēja uz dīvāna. Spēji ieslēdzis gaismu viņš malkoja brendiju ko no rīta biju iesākusi. Redzēju ka tēvs bija kreitni iedrāvis - pudele bija jau gandrīz tukša.
- Tu esi piedzēries. - vēsi atteicu.
- Un? - viņš sašķobīja seju niknā grimasē.
Atbildes vietā paraustīju plecus. Toties viņš izdzēra vēl vienu malku gatavodamies man kaut ko teikt.
- Šodien atkal redzēju tavu māti. - viņš paziņoja.
- Aizej pie psihiatra - tu jūdzies. - teicu.
- Tā vien gribējās iegrābties viņas pupos... - viņš stāstīja. Un izdzēra glāzi tukšu.
- Aizveries... - klusi nočuksētju. Acīs sariesās asaras.
- ... noraut viņai drēbes un vienkārši izdrā... - Rodžers nepaspēja pabeigt.
- AIZVERIES!!!- bļāvu saķērusi galvu rokās. Pār manu vaigu noritēja pirmā asaru lāsīte. Paķēru no galda telefonu un skrēju uz savu istabu. Vairs nespēju novaldīt asaru plūdus. Aizcirtu istabas durvis.
- Tiec tam vienreiz pāri! - tēvs auroja.
"Kaut kas jādara," domāju, "jāmūk!" Tā kā jaka bija koridorā atradu kādu džemperi. Blakus istabā atskanēja stikla šķindēšana tēvam nometot glāzi uz grīdas. Viņa soļi tuvojās. Atvēru logu un sāniski izlīdu uz palodzes.
- Vai esmu tev teicis ka tu esi ļoti līdzīga savai mātei?? - dzirdēju viņa balsi netālu no istabas durvīm. Izrausos ārā un izmantojot džempera piedurknes lēnām slīdēju lejā pa notekcauruli. Atkal lija smalks lietutiņš. Kad biju divus stāvus zemāk dzirdēju ka tēvs atsper vaļā manas istabas durvis.
- Nespēlē te paslēpes! Kur tu esi? - viņš kliedza pilnā balsī. Slīdot lejā vairākkārt sagriezu rokas. Nokļuvusi lejā redzēju ka caur džemperi sūcas asinis...
DING DONG skanēja zvans pretējās mājas 12. dzīvoklī.
- Emij??? - Džastins pārsteigumā iesaucās. Par Emiju viņš mani sauca kad bijām mazi. Izdzirdot to iesauku mana sirds viegli nodrebinājās. Es rokas turēju elkoņos ieliektas. Viņš paskatijās uz tām un viņa acis iepletās vēl vairāk.
- Vai es varu palikt pa nakti? - vaicāju.
- Vispirms aprūpēsim rokas. Pastāsti kas notika.
Īsumā izklāstīju notikumus pēc parka pastaigas. Tikmēr viņš sameklēja aptieciņu.
- Skaidrs. Bet tagad savelc piedurknes lai tās nesedz plaukstas. - viņš teica. Darīju kā tika pavēlēts bet uzmanīgi ne tālāk kā beidzas delnas. Džastins nosusināja asinis vispirms no manas labās plaukstas ar mitru vatīti. To izdarījis viņš pamanīja dedzinājuma rētu. Viņa maigais acu skatiens sadrūma.
- Tagad mazliet sāpēs. - puisis noteica. Tad viņš brūcēs iegrūda medicīnisko ūdeņraža pārskābi. Roka pamatīgi iesmeldzās. Palūkojos uz Džastinu ar pārmetošu tas-nebija-mazliet skatienu. Viņš viegli piesarka it kā juzdamies vainīgs.
- Pied... - Džastins iesāka.
- Nekas! - es viņu pārtraucu.
Viņš veikli apsaitēja roku un ķērās klāt kreisajai. Sācis tīrīt plaukstu no asinīm viņš parāva nost piedurkni tālāk līdz pat elkonim. Netālu no locītavas gozējās griezuma rētas. Viena no jaunajām bija iekaisusi. Šoreiz viņa skatiens kļuva pavisam dusmīgs. Ūdeņradi viņš pušumos iegrūda vēl niknāk. Es klusi iekunkstējos. Pēc tam aprūpējis iekaisušo griezumu viņš apsaitēja kreiso roku. Džastins neteica ne vārda. Likdams aptieciņu vietā viņš vai kūpēja.
- Klau... - es centos iesākt.
- Lai nu kā bet nekad nebiju domājus ka tu esi tāda GĻĒVULE ka jau mūc no dzīves. - viņš norūca...
[To Be Contuned...]

P.S.
BTW ceru ka nenomirāt lasot

Man patīk, intriģējošs sākums, jo pagaidām liekas, ka tālāk var atgadīties jebkas!
Runājot par gramatiku - 3. daļu lasot, jau vairs nedūrās acīs komatu trūkums, ko gan neuzskatu par īpaši labu parādību, ka jau sāku pierast pie nepareizas rakstu valodas, un ReD_FoXy arī silti iesaku sabakstīt komatus, jo pareiza valoda 1) ir skaista 2) ļauj baudīt stāstu, nepievēršot uzmanību tādiem sīkumiem kā, piem., trūkstošas pieturzīmes 3) dod piemēru citiem jaunajiem censoņiem.

Oki naakamreiz centiishos to ieveerot jo daudzi prasa pieturziimes... PHz - nenoasinjojoi lasot? manupraat man pashai lasiit kaada cita tik garu textu es vienk pakaartos...

Kur nu, kur nu Grāmatās ir stipri daudz vairāk garu citu rakstītu tekstu, un redz, ka lielākā daļa pēc lasīšanas izdzīvo Jānovēl, lai tev arī beigās iznāk grāmata vai vismaz grāmatiņa, gaidu nākošo sēriju!

Es arī gaidu nākamodaļu... Jāsāk tagad raxtīt... Līdz pieciem varbūt sanāks iepostot vismaz tik lielu texta daudzuma kā puse no trešā chaptera...

BTW Paldies par labajām atsauksmēm!!!

Nu tagad turaties... Mocīšu jūs ar lasīšanu... Muahahahahaha!!! [<--- Ļauni smiekli]

Chapter 4...

Pēc kāda laiciņa abi sēdējām Džastina viesistabā un malkojām karstu tēju. Abu roku delnas pulsēja, bet es cietos... Kopš viņš mani nosauca par gļēvuli nebijām pārmijuši ne vārda. Nolēmu pārcirst nāvīgo kapa klusumu.
- Tas bija aizvainojoši. - noteicu.
- Es teicu to, ko domāju... - Džastins sausi teica. Viņš pat nepaskatījās uz mani.
- Tu mani nemaz vairs nepazīsti! - iesaucos.
- Un..?
- Tev nav tiesību par mani tā spriest.
- Bet vēnu graizīšanu es uzskatu par gļēvulīgu darbību. - Džastins atbildēja, iedzerdams vēl tēju. Atminējos kapēc sāku griezt sev vēnas, kāda biju agrāk un to, kā viņš paskatījās uz mani, kad nosauca par gļēvu. Viena mana asara nopilēja uz mazā galdiņa. Džastins vispirms palūkojās uz to un tad uz mani. Nopilēja vēl viena asara. Aizmiedzu acis tik cieši cik varēju itkā pūlēdamās aizslēgt pārējās asaras aiz acu plakstiņiem. Pacēlu galvu un ielūkojos Džastinam acīs. Mēģināju sūtīt vņam savus domu viļņus: "Kā tu nesaproti? Man sāp... Es esmu izmisumā! Manai dzīvei nav jēgas...".
- Visam ir sava jēga. - Džastins, nenovērsdams skatienu no manis, konstatēja. Es novēlos no sava spilvena. "Kā viņš..? WTF???" domāju pie sevis, kad centos atkal iekārtoties uz sava spilventiņa.
- Pastāsti to, kas notika... - Džastins teica, novērsdamies un pastoties uz kādu gleznu.
- Es tev jau pastāstīju visu ks šovakar notika kopš brīža kad katrs aizgājām uz savām mājām. - atbildēju.
- Nejau tagad... Pirms trim gadiem, vienpadsmit mēnešiem, divām nedēļām un četrām dienām. Manuprāt es esmu pelnījis to beidzot uzzināt. - puisis noskaitīja teikto kā no galvas iemācītu.
- Eeeeeem... - gari novilku. Iekšēji es vai kliedzu. Negribēju vēlreiz to visu pārdzīvot...
- Klausies... Man apnicis dzīvot neziņā... Vismaz pasaki ar ko viss saistīts - tavs jaunais ģērbšanās stils, roku graizīšana... - Džastins mierīgi klāstīja. Savukārt man tuvojās asaru cunami. Pāris minūtes valdīja klusums, jo es gaidīju kad norims draudošā raudu vētra. Bet pēkšņi es neizturēju un sāku kaukt. Džastins to nebija gaidījis un aiz pārsteiguma izlēja savu tēju.
- Kas tad nu? - viņš maigi iejautājās. Piesēdās tuvāk un aplika savas rokas man ap pleciem. Es ierāvos dziļāk viņa apskāvienos un turpināju šņukstēt.
- Nomierinies, es tevi lūdzu! - Puisis nezināja ko darīt šādā situācijā, kā nomierināt mani.
- E... e... s-s... ne... ne... neva.. ru-ūūū... - nespēju lāgā parunāt. Trūka elpas. Asaras nemitējās tecēt. Vēl spēcīgāk iekrampējos Džastina kreklā. Man gribējās justies drošībā, un tajā brīdī es tieši tā arī jutos. Viņš tikmēr glāstīja manu muguru, pacietīgi gaidīdams, kad nomierināšos.
- Viss būs labi... Nomierinies... Tu esi drošībā... - Džastins klusi atkārtoja. Lēnām sāku nomierināties. Un tai pašā laikā arī iemigt. Pēc dažām minūtēm jau biju cieši aizmigusi drauga siltajās rokās.
- Emij? - Džastins ievaicājās, redzēdams, ka esmu jau nomierinājusies. Bet es jau gulēju. Viņš maigi pasmaidīja. Paņemdams mani uz rokām, viņš aiznesa mani līdz dīvānam un noguldīja tur. Apsegdams mani ar pledu, viņš atkal pasmaidīja. Tad viņš sāka lēnām liekties tuvāk manai sejai. Viņa maigās lūpas tuvojās manējām. "Nē, puis, tu nedrīksti!" viņš klusu teica pats sev. Viņš paliecās vairāk uz augšu un noskūpstīja manu pieri.
- Čuči saldi... - viņš nočukstēja. Tad piecēlās, iegāja savā istabā un aizvēra aiz sevis durvis...
[To Be Contuned...]

Ceru ka nenoasiņosiet lasot visu šito lērumu... Man žēl to cilvēciņu kas tikai tagad būs sākuši lasīt...

Chapter 5...

No rīta pamodusies nevarēju saprast kur es atrodos. Pēc trim sekundēm apjautu visu, kas bija noticis vakar un to kas notika tajā brīdī. Pēkšņi izdzirdēju šņākoņu un graboņu virtuvē. Piecēlos un gāju paskatīties, kas tur notiek. Iegājusi modernizētajā virtuvē ieraudzīju rosāmies Džastinu. Viņš pie plīts kaut ko cepa, grieza un šķindināja.
- Labrīt! - teicu lai Džastins ievēro, ka esmu pamodusies. Puisis salecās.
- Oh! Nebiedē mani vairs tā. Labrīt tev arī! - viņš atteica un pasmaidīja. Mirkli valdīja klusums. Džastins tikmēr sadalīja brokastis pa šķīvjiem. Mēs sākām ēst un man jāatzīst, ka Džastins gatavo vienreizēji.
- Manu mammu noslepkavoja. - es bez brīdinājuma paziņoju. Džastins man pretī aizrijās. Viņš sāka klepot, Bet es tikai turpināju ēst.
- Es zināju, ka viņa ir mirusi, bet... noslepkavota? - puisis caur klepiem teica.
- Eeeem... Noslepkavota un izvarota... - es atbildēju.
- Beidz mani šitā šokēt!!! Slepkavu atrada? - Džastins jautāja.
- Nē. - mierīgi atbildēju, turpinādama ēst rīsus.
- Ej tu nost! Bet vai viņiem bija aizdomas uz kādu? - Džastins mani pratināja aizmirsis par saviem rīsiem.
- Viņiem ne, bet man jā... - teicu.
- Vai padalīsies? - Džastins mēģināja pajokot.
- Rodžers.
- Kas tas tāds?
- Mans tēvs... - es atgādināju.
- Kādā sakraā tavs tēvs??
- Manai mammai pēc manas piedzimšanas radās dažas problēmas. Mīlēšanās viņai sagādāja lielas sāpes. Tēvs ar to nebija mierā. Mamma viņam teica, ka viņai sāp, un, ka viņa nevēlas, bet tēvs uzstāja. Uzstāja tiktāl, ka ņēma viņu ar varu. Es to saucu par izvarošanu. Tā tas turpinājās daudzus gadus.
- Kā tu to visu zini? - Džastins šokēts vaicāja.
- Atceros, ka reiz, kad biju vēl pavisam maza, nakts vidū izdzirdēju, ka mamma raud. Nolēmu doties uz vecāku istabu un pastīties kas noticis, jo nevēlējos lai mamma raud. Pavēru durvis un redzēju, ka tēvs aiziet uz viesistabu skatīties televīzoru. Iegājusi vecāku istabā sastapu mammu sēžam gultas maliņā un raudam. Gulta bija sajaukta. Es piegāju klāt mammai un vaicāju kas noticis. Viņa teica: "Mans sāp šeit lejā," un pielika manu plaukstiņu sev pie vēdara mazliet zem nabas. "Mammīt, neraudi!" atteicu un apskāvu viņu. Tikai vēlāk sapratu kāpēc viņai sāp, jo sākumā domāju, ka viņai vienkārši sāp vēders. Bieži vien redzēju tēvu skatāmies TV, bet mammu istabā raudam. - gremdējos atmiņās.
- Tas taču ir šausmīgi! - Džastins iesaucās.
- Man viņas tik ļoti pietrūkst... - noteicu un laidu asarām vaļu. Bija tik sāpīgi to visu atcerēties.
- Jau atkal? - Džastins teica, nemanāmi pasmaidīdams. Bet, kad es raudāju, viņš varēja turēt mani savos apskāvienos, un viņam tas patika. Tikai es to nezināju. Viņš apskāva mani tāpat kā vakar. Un es atkal ieķēros viņa kreklā. Ar katru brīdi puiša krekls pie pleca ķļuva arvien slapjāks, uzsūcot šķiedrās manas asaras.
- Apsolu tev, ka mēs atradīsim tavas mammas slepkavu, tas ir tavs tēvs vai ne! - Džastins solijās. Es spēju tikai pateicībā iešņukstēties...
[To Be Contuned...]

Super

Man patīk, un ar garumu viss kārtībā. Ceru, ka stāsts vēl nav pat pusē.
P.S. Šis ir garš stāsts.

Liels paldies maakoniitim un Nikam

Jaa... Vot tas ir reaals staastinjsh! Bet man tikai praataa ienaaca: ja vinja nomirs, kaa tu to rakstiisi: un tad es nomiru...(tas tikai taads novienkaarshots piemeers), bet nu labi! Ja jau tev shitik taalu iet baigi labi, tad neshaubos, ka arii ar beigaam tiksi vienkaarshi galaa! Bet es arii (atkal ) gaidu turpinaajumu!

Nu es tev apsolu ka tik vienkārši viss nemaz nebeigsies... Ceru ka beigas jums patiks!

Nu vnk truxt vaardu....cool....man pat deelj shitaa staastinja apnika lasiit visas graamatas kuras panjemu biblenee, jo ir kaut kas taads!!!!....Man ljoti patiik!!!!...Gaidu kas notiks taalaak!!!!

Baigi forshi, ka nebeigsies! Liidz shim ir ljoti labi!!!

hip-hip-hurray! turpinaaajumuusssssss.... incanti,incanti,taa tik tureet. patiikami lasiit.

Chapter 6...

Nākamajā dienā Džastins atnāca ciemos pie manīm uz manas ģimenes dzīvokli. Uzliku vārīties ūdeni tējkannā.
- Klau, kur vispār ir tavi vecāki? - iejautājos, kad apsēdos pie galdiņa ēdamistabā.
- Ceļojumā. Pēc septiņām dienām būs atpakaļ. - Džastins atbildēja un paņēma cepumu no bļodiņas ko atnesu, nākdama no virtuves.
- Ak, tā... - novilku.
- Man ienāca prātā viena ideja vakar. Cikos tavs tēvs atgriežas mājās no darba? - puisis jautāja.
- Nav īsti noteikta laika. Kā kuru reizi... - jautājums mani pārsteidza, bet centos atbildēt cik precīzi vien spēju.
- Tātad... Vienalga... Ir ideja mazliet iztaujāt tavu tētuku. - Džastins klāstīja.
- Domā viņš tev atbildēs? - iesmējos, jo pazinu savu tēvu. Iesvilpās tējkana, tāpēc nevarēju dzirdēt atbildi uzreiz. Iegāju virtuvē un ātri uztaisīju mums tēju. Ienesu to istabā un apsēdos.
- Par ko mēs iepriekš runājām? - pārjautāju.
- Par manu ideju iztaujāt tavu tēvu...
- Ā, pareizi... Nezinu vai izdosies... - pateicu to, ko domāju.
- Pagaidi un tu redzēsi, ka brīnumi notiek! - Džastins teica, piemiedza man ar aci un iedzēra malciņu karstās tējas.
Pēc nieka četrām stundām un trīsdesmit septiņām minūtēm mājās ieradās mans tēvs. Iegājis istabā viņš vispirms paskatījās uz mani, tad uz Džastinu.
- Sveika! - viņš vērsās pie manis, - Kas viņš tāds? - tēvs pameta galvu uz Džastina pusi. Es jau papletu muti lai atbildētu, bet jauneklis pasteidzās man pa priekšu.
- Labvakar, ser. Manis sauc Džastins. Esmu jūsu meitas draugs. - Džastins nobēra.
- Cik mīļi! Manai meitaiir puisis? - tēvs burtiski nodūdoja.
- Nē, tēt. Viņš ir tikai draugs! - iejaucos. Džastina īstais smaids nodzisa, tai vietā parādijās mākslīgais. Jautājoši paskatijos uz viņu. Viņš tikai pakratīja galvu.
- Kur ir šīs mājas kundze, ja drīkst tā vaicāt? - Džastins ķērās pie sava plāna izpildes.
- Mūsmājās ir tikai jaunkundze. Kundze jau ir labākos medību laukos... - tēvs laipni atbildēja.
- Izsaku savu līdzjūtību. Vai drīkstu jautāt, kā tas notika? - Džastins iegāja ritmā.
- Vai tad Emīlija tev neko nav stāstījusi? - Rodžers, ar mazliet teatrālu pieskaņu balsī, pārsteigti iesaucās.
- Nekad nav sanācis par to aprunāties.
- Nu, tad gan jau avīzēs būsi lasījis. - tēvs teica un pasmaidīja.
- Nav gadījies. - Džastins atsmaidīja.
- Tā bija aukstasinīga slepkavība. Ļoti lielas bēdas mūsu ģimenei! Sērij veida slepkava, bet pēc šīs viņš beidza slepkavot un pazuda bez pēdām. Tā nu sagadījās, ka Kristīne, mana sieva, gadījās nepareizajā vietā, nepareizajā laikā. - tēvs stāstīja.
- Skaidrs. Jūs noteitki ļoti mīlējāt savu sievu. - Džastins līdzjūtīgi ieteicās.
- Par spīti visam, jā. Proti, kad piedzima Emīlija, viņai radās dažas problēmas ar veselību un mūsu laulāto dzīvi, ja tā drīkst teikt... - Rodžers sadrūma. Es saviebos.
- Bet jūs taču pārvarējāt savas problēmas, vai ne? Mīlestība kā nekā pārvar visu! - Džastins vilināja manu tēvu sev vēlamajā virzienā.
- Viņa uzupurējās, lai es būtu laimīgs. - tēvs atklāja. Man atkārās žoklis.
- Cik neparasts stāsts. Vēlreiz izsaku līdzjūtību par sievas zaudējumu. - Džastins nezaudēja ne kripatiņas pieklājības.
- Labi, pietiks pļāpāt par skumjām lietām. Atstāšu jūs divatā. - tēvs teica un sāka doties ārā no istabas.
- Rodžer? - iejautājos.
- Jā, meitiņ? - tēvs pagriezās pret mani.
- Mēs iesim uz parku, labi? - vaicāju.
- Jā, protams, kāpēc gan ne. - viņš atbildējām. Pēc divām minūtēm jua bijām parkā.
[To Be Contuned...]

Nu kaa ir?

Superiigi! Kaa jau parasti, gaidu turpinaajumu!!!

Nu zin...ir labais...super....man intriģē kas notiks tālāk!!!!...Tew ir talants...no tiesas tew ir!!!!

paldies paldies... ko nu tur... *nosarkst sarkana kaa tomaats*
Nothin' speshal...

Nothing special...ko tu tavs darbs ir talantiigs....vareetu saliidzinaat ar K.Bobeli(vaacu raxtniece!)....

Es nezinu kas ir K.Bobeli, bet paldies!

Nu ok....!!!

nju malacs Ji... gribeetos jaw redzeet kas notiek taalaak... cerams, ka driiz dabuushu naakamo dewu

turpinājumu turpinājumu!!!!noteikti jābūt turpinājumam!!!!!!!!es te esmu aizrāvusies ar 2 stāstiem 1 ir tavs ReD_FoXy un 2 ir Missy rakstītais!super!kā man patīk!

Nju man jau personiigi patiik Interesanti... LoL Bet es veel joprojaam iereecu par to pirmo komentu XD (nenjem galvaa lol)

~BN~

Skat es arī saku lasit. Tiešam interesanti, tapēc gaidu turpinajumu. Intriga - nu kurš tad tomēr ir slepkava. Ai nestāsti priekšlacigi.

Davai! Turpini! Ljoti interesants staasts! Mees gaidam... Bet tieshaam! Kuru pirmo komentu tu domaa, Shaisuke?

Sooooooorry!!!
Apsolos briivdienaas kko uzraxtiit.. Tagad deelj skolas vispaar nesanaak laika!!

Sso komentu LoL... Reecu kad lasiiju... XD

~BN~

Hahahahahahahaha!!!! Ak nee! Bet nojugties var! Labi labi, tik traki jaw nava... Shaisuke, kaa es sajuutu, kaads uz tavas meduskuukas uzleejis siirupu! Tas bija Dzjastins? Njaaa... ShinChan ir humorinjsh! ! Bet man patiik vaardi Emiilija un Dzjastins.

Man arii, tik man liekas,ka Dzastina vietaa vajadzeeja kko aristokraatiskaaku... Tad vina vaards vairaak piestaaveetu emiilijai.

~BN~

piemēram Engelberts, vai ja gribam ko latviskāku tad Vaidelotis

ShinChan, ja turpinaasi taadaa garaa, es no smiekliem nojuugshos!!!

ko jūs tādus garus vārdus Emīlija-Aniņa un Džastins-Pēteris...ļoooti latviski..

ļooooti skaists stāsts *snif snif* kad būs turpinājums????