Nee... pareizaak buutu teikt- negribu novecot, nevis baidos..
Bet kursh ta grib...

Nave ir kaut kas tads par ko neviens neko nezin bet ja nu pec naves nekas nav uz tu pazudi. Bail iedomaties par to tapec tam ir jastajas preti. Un jadzivo.

Vai tad tas ir neilgi? o.o Mūsu laikos cilvēki bieži nodzīvo līdz labi ja 70...
Man ar novecot negribās. Gribu palikt bērna izskatā uz mūžu. <_>

To grib daudzi... mani ieskaitot!!!

Hmff un viirieši dziivo vel mazaak par sievieteem XDDDD

galvenais - ne beerna praataa. ;D

vis, ko es tagad rakstu ir atkariigs no ta kaa es juutos un kads man ir noskanjojums, tagad es varu teikt, ka nebaidos, bet patiesiiba, kad labs noskanjojums liekas pavisam savadak, nu nezinu, ka varetu justies, ja piemeram aizejot pie arsta tev pasaka, ka tu nakosaja diena mirsi, tad varu deret liktos pavisam citadak. Tik daudz saja dziive ir neizzinaats, paragri mirt... baidiities ir cilveeciigi

No nāves baidos ļoti. Bet ja jāmirst tad ātri un lai es zinu kad tas notiks (slepkava skaita no 10 uz 0 un nospiež gaili, vai nokrišana no augstas ēkas). Bet vispār es atradu tādu interesantu rakstu/teoriju - katram cilvēkam, no viņa viedokļa, nāve nepastāv, jo nomirstot viņš pārstāj eksistēt, bet atdzimstot (to kaut cik jēdzīgi paskaidro noirisma 3. hipotēze) viņš neatceras laiku, kad ir bijis miris, un sanāk ka tev liekas ka tu dzīvo, dzīvo, dzīvo... garlaicīgi paliek...

Vairāk par to hipotēzi - visumā kaut kad (0 līdz bezgalībai (vienalga kad)) radīsies tādi apstākļi, ka radīsies cilvēks, kas būs tieši tāds kā tu nāves brīdī. Un šis jaunais cilvēks (tu) turpinās dzīvot.

hmmm...naave ir ljoti dziljsh jeedziens no taas nebaidos- mirst visi agri vai veelu galvenais ir nodziivotais laix liidz tam ja katru dienu izbauda un dziivo ar prieku tad peec naaves dziivo kas ilgaaks un citos cilveekos taas ir atminjas un taas buus vienmeer... bet protams no otras puses mees visi no k-ka baidamies un kapeec ne no naaves, bet nedriikst aizmirst,ka visam kam ior saakums ir arii beigas...

Kas tur par dziļumu? Ir cilvēks dzīvs, un pēc tam nav cilvēks dzīvs. Tā arī ir nāve.

Šinī gadījumā, jā jo runa ir par cilwēka nāwi (fizisko), bet nāwe tiešām ir ļoti dziļš jēdziens, jo tā war būt ne tikai fiziskā ķermeņa nāwe, bet morālā nāwe... kā arī ziema tiek uzskatīta par ikgada dabas nāwi (līdz ar to ļoti skaistu nāwi)... nāwe ir stiepts jēdziens

Kas tur par dziļumu? Ir cilvēks dzīvs, un pēc tam nav cilvēks dzīvs. Tā arī ir nāve.

[/quote]



Arii dziivi tu taa saproti ka tas taads s... ir.... hmm...

Ja taa iisti padomaa man isteniiba air bail no naves.....

Hmm, bail man nav, bet mirt negribu. Un nee, nav tas paradoksaali, taas leitas atshkjiraas.

no naawes tach bail taapeec,ka nezini,kas buus.tas taapat kaa ar baileem no tumsas - ir neomuliigi,jo tu nezini,kas tur sleepjas.. bail..shobriid wairs iisti naw,bet tagad nomirt..negribeetos,jo pirmstam weel jaapspeej dziiwi nodziiwot. meees jaw wisu laiku mirstam. saakot ar to briidi,kad piedzimstam.ko tad tur baidiities?bet tas jau nemaina to,ka baidaamies...

Varbuut tas arii nav neilgi... Man vnk visi senchi velk ilgaak... Phee- kaa es runaaju!
Un, protams, beerna izskataa palikt buutu forshi. Bet vispaar arii beerna lomaa. Forshaak tachu, kad par tevi ruupeejaas...
Vispaar- kaa jaanotiek- taa notiks- viss notiks uz labu- viss no manis atkariigs..
Labi viss...

Fiziski mirt man bail nav, bet tajā pašā laikā es baidos nomirt pārāk ātri. Būtībā man ir bail tikai no tā, kā tas notiks- ko es jutīšu pēc tā momenta, kad mana dvēsele atstās ķermeni....no tā brīža, kad es zaudēšu apziņu. Parasti no rītiem es domāju, kā es aizmigu, kas bija tas, par ko es pēdējo domāju. Es nevaru atcerēties....es nevaru atcerēties to mirkli kad aizmigu. Katru rītu es varu pamosties, bet kad es miršu, mana apziņa izdzisīs mūžīgi...tas mani baida visvairāk.... Varbūt izklausās neloģiski....bet tās ir manas bailes no nāves.
Runājot par nāvi vispārīgi, es uzskatu, ka ~nāve ir piedzimšana~
--