iedot man stāstu saldināšanai? no way. varbūt tad uzreiz sarunājam,ka es režisēšu seriālu "Mīla Līķa bālumā", kas balstīts uz zeloco stāstu "Agla"? palīgā var paķert kādus pāris Meksikāņu seriālu veidotājus.. XD

aah, ļaunie vampīri,kā viņi šitā, nolaupīt armīnu...
bet tā grāmata. hmmmmjē. patīkami.
kopumā - brīnumjauki, nu jau viņai ir DIVAS glābšanas misijas.. jā,oranžais peldkostīms sāk izskatīties arvien reālāks...

^^



‘ei! Skaties!’ Beltāns norādīja uz manu kaklu. Palūkojos un redzēju, ka mans talismans arī ir sācis viegli spīdēt, ‘varbūt...’
‘...tā ir atslēga.’ Es pabeidzu viņa vietā un noņēmu savu talismanu. Tad es noņēmu no medaljona ķēdīti un to uzliku uz zīmes. Šķita, ka talismans izkūst un saplūst ar vāku. Pamanīju, ka grāmatas aizdares ir pazudušas. Ļoti gribēju uzzināt, kas tajā ir iekšā. Pēkšņi vāks pats no sevis atvērās. Tur bija kaut kas rakstīts latīņu valodā, bet es to nesapratu. ‘kas tur rakstīts?’
‘tu gribi teikt, ka nezini latīņu valodu?’
‘nē! Pie tevis es mācījos seno Ēģiptiešu valodu!’ burti uz lapas pēkšņi pārvērtās un es atpazinu seno Ēģiptiešu rakstu zīmes.
‘izskatās, ka tev tikai jāizsaka kādā valodā tu to gribi un tā tūlīt pārvērtīsies...’ gribēju pārliecināties.
‘latviešu valoda!’ burti man uzreiz kļuva pazīstami un es sapratu, kas tur rakstīts: “Esi Sveicināta Nakts Vadone! Caur Daudziem Gadsimtiem Tu Beidzot Esi Atradusi Arī Vadones Grāmatu. Visa Informācija, Kas Ir Šajā Grāmatā, Tev Ir Pieejama, Viss, Kas Tev Jādara Ir Jāizrunā Vēlamā Tēma Skaļi.” ‘cik oriģināli, varēja jau tādai grāmatai izdomāt savādāku ievadu...’
‘pajautā par spējām!’
‘ā... jā, pareizi... kādas īpašas spējas man piemīt, kas atšķiras no citu vampīru dotībām?’ ievada teksts pazuda un parādījās cits: ”Nakts Vadonei Piemīt Sekojošas Spējas: Telekinēze, Teleportācija, Materializēšana, Atmiņas Par Iepriekšējām Dzīvēm, Spēja Atbrīvot Vampīru No Viņa Lāsta, Staigāšana Saules Gaismā Savā Izskatā, Pareģošana Un Dieva Dotais Svētums, Kas Spēj Nogalināt Čūsku.” ‘staigāšana saules gaismā...?! bet es taču tikko apdegu! Labi, kā es varu staigāt saules gaismā?’ atkal teksts nomainās: “Lai Nakts Vadone Staigātu Saules Gaismā, Viņai Vajag Atbrīvot No Lāsta Vienu Vampīru.” ‘ko?! Kā lai es to izdaru?’ burti pazūd un to vietā parādās citi. Beltāns aiz pārsteiguma ir apsēdies un skatās grāmatā.
‘grāmata ar savu prātu...’ tekstā teikts: “Lai Nakts Vadone Atbrīvotu Vampīru No Viņa Lāsta, Viņai Ir Jādod Tam Dzert Savas Asinis.”
‘nu vismaz tas ir skaidrs...’ pagriezos pret Beltānu, kas nu jau bija mazliet nobālējis, ‘kur es varu atrast kādu vampīru?’ viņš uz mani paskatījās tā, it kā mani redzētu pirmo reizi.
‘ko? Ā.. vampīrs... tas jau būtu jāvaicā tev. Laikam kaut kur Arkanā naktīs kāds blandās un meklē sev upurus...’ pievērsos atkal grāmatai.
‘kā iespējams iznīcināt vampīru?’ teksts vēstīja: “Lai Nakts Vadone..” (šajā brīdī iedomājos, cik ļoti man pieriebās šī uzruna) ”...Iznīcinātu Vampīru, Viņai Jāizvēlas Viens No Dotajiem Variantiem: Jāizved Vampīrs Saules Gaismā, Pilnībā Jāiznīcina Viņa Ārējais Veidols, Jāiebaro Viņam Ķiploki Vai Jādod Dzert Savas Asinis.” ‘nu labi, pagaidām esmu uzzinājusi visu, ko vajag. Es laikam iešu meklēt vam... āā... nu jā, tagad taču ir diena...’
‘paprasi grāmatai, kā tu vari mainīt savu veidolu, tad es tevi aizvedīšu uz Armīna kambari.’
‘kāpēc tad man jāmaina veidols, vai tad tas nav mājā?’
‘nē, viņš speciāli mani jau pašā sākumā palūdza, lai ļauju viņam gulēt ārpus mājas. Un tā kā man dārzā bija tas pagrabiņš es viņam to piedāvāju un viņš piekrita... varu saderēt, ka tur ir arī zārks.’ Pagriezos pret grāmatu.
‘saki, kā es varu mainīt savu veidolu!’ parādās teksts: “Lai Nakts Vadone Mainītu Savu Veidolu, Viņai Jāiedomājas Vēlamais Veidols Un Jācenšas Sevi Iedomāties Tā Vietā.” ‘jā, viņiem viss ir vienkārši... labi, kā es varu grāmatu aizvērt?’ burti pazuda, vāks aizcirtās un mans talismans burtiski izsprāga no vākiem, es izmantoju savu ātro reakciju, lai to noķertu. Uzvēru amuletu uz ķēdītes un pakāru kaklā. ‘nu, ko... rādi ceļu!’ Beltāns piecēlās.
‘bet vai tu nemainīsi savu veidolu?’ kādu laiku domāju, kādā veidolā, lai pārvēršos. Pirmais prātā ienāca Armīns. Joka pēc gribēju iemēģināt, aizvēru acis un iedomājos sevi viņa ādā. Dzirdēju kā Beltāns nodvešas, atvēru acis un jutu, ka man acis sakritušas matu šķipsnas. ‘tu esi Armīns!’
‘nē...’ dzirdēju, ka balss, kas skanēja, bija daudz zemāka par manu īsto balsi, ‘nē, tā esmu es...’ viņš pasmaidīja.
‘dīvaini to dzirdēt no Armīna mutes...’ es tikmēr centos savaldīt šķipsnas, kas man nemitīgi krita acīs.
‘njā... sajūta arī ir visai dīvaina...’ paņēmu grāmatu un Beltāns mani izveda pa sētas durvīm. Beidzot es dārzu aplūkoju no lejas. Redzēju tur daudzus ziedus un augus par kādiem es pat iedomāties nebūtu spējusi. Iegājām labirintā, kur kādu laiku līkumojām. Kad man tas apnika, es pacēlos un no augšas atradu durvis, pie kurām arī nolaidos. Beltāns pirmajā brīdī, kad mani ieraudzīja, bija nedaudz apjucis un lūkojās sev aiz muguras. Tad viņš piegāja pie lūkveida durvīm un sāka tās izmisīgi raustīt. Kādu laiku viņu vēroju ar smaidu sejā (visticamāk, ka ar to pašu šķībo Armīna smaidu), ‘varbūt tomēr man pamēģināt?!’ viņš pagāja malā un es ar vienu roku tās atrāvu vaļā. Pirmajā momentā šķita, ka iekšā ir tumšs, bet manas acis ātri aprada ar tumsu un es priekšā ieraudzīju vēl vienas durvis. Es arī tās atrāvu vaļā, Beltāns tikmēr no zemes pacēla vienu pusizdegušu sveci un to ar pirkstu aizdedzināja. Tālāk redzēju palielu kambari, kura vidū gulēja smuks melnkoka zārks.
‘tad es laikam iešu... es atgriezīšos līdz ar saulrietu.’ Viņš sveci iesprauda vienā no daudzajiem svečturiem, kas atradās pie zārka. Tad viņš aizgāja un, šķiet, aizslēdza durvis, bet mani tas neuztrauca, jo tādu slēdzeni uzlaist tagad bija tīrais nieks – pat no iekšpuses. Nodzēsu sveci, jo es tumsā redzēju ļoti labi, noliku grāmatu aiz zārka un atvēru pašu zārku. No iekšpuses tas bija izklāts ar sarkanu zīdu un no spilvena apakšas vīdēja kaut kādas grāmatiņas stūris. Pacēlu spilvenu un zem tā gulēja maza apbružāta grāmatiņa ādas vākos. Paņēmu to, apsēdos gaisā (lidinājos) un to atvēru. Pēc visa spriežot, šī grāmatiņa bija Armīna dienasgrāmata, kas sākta rakstīt dažas dienas iepriekš, tur bija rakstīts par to, kā viņam radās pirmās aizdomas par to, ka es varētu būt Pirmā, sapratu, ka viņš manu talismanu bija pamanījis jau sen un atcerējās par to, kāda zīme bija uz Vadones grāmatas (tajā laikā tā viņam acīmredzot bija nezināmā kārtā pazudusi). Tajā brīdī arī bija pirmais apstiprinājums, ka es kaut kā varētu būt saistīta ar šo pareģojumu. Tālāk vēl bija stāstīts par manu domu lasīšanu, par manas pagātnes izzināšanu un visu pārējo. Pēdējais ieraksts bija par to, ka viņš ar mani ir sastapies savā īstajā veidolā, bet uzdevies par kādu Netu. Tas viņam esot bijis grūti, jo viņš ļoti gribējis man izstāstīt par pareģojumu un pēdējais teikums, kas bija ierakstīts, bija šāds: “šonakt es viņai pateikšu”.
Es pat nepamanīju kurā brīdī es nomainīju savu veidolu, bet nu es biju atpakaļ savā vecajā izskatā. Jutu, ka tagad ir dienas vidus un gāju gulēt. Šī bija mana pirmā diena, kad es viena gulēju zārkā, bet tas fakts, ka tas ir Armīna zārks, deva man sirdsmieru (?) un es drīz iemigu.

vienmēr lasu ar īpaši lielu aizrautību, un arī šodien nav nekāds izņēmums... raksti lūdzu tālāk pēc iespējas ātrāk jo man nagi niez uzzināt kas būs....

ahh,man Aglas pietrūka,kamēr netiku palasīties.. XD
eu,vai man tā tikai šķiet,vai arī atbrīvot vampīru no lāsta,dodot dzert savas asinis,nozīmē to arī iznīcināt? ehhh..
bet tā Grāmata kļūst arvien ubersaistošāka..cik labi būtu,ja mācību grāmatas būtu tādas - tik pajautā, un atbilde uzrakstās.. brīnišķīgi.

nju,patīkami.ceru,ka nākamais turpinājums uzradīsies drīzi jo drīzi. ^^

nu, vampiirisms cilveekaa izgaisiis, cilveeks paliks dziivs, tuuliit redzeesi, kaa tas notiek ^^




Es sapņoju par Čūsku. Šoreiz es redzēju, kas notika pēc tam, kad tā man iekoda. Pēc kodiena es it kā ieslīgu miegā un, kad pamodos, tad atrados kādā alā. Piecēlos sēdus un redzēju, ka Čūska guļ man uz kājām un cieši skatās uz mani. Nepaspēju nemaz kaut ko bilst, kad pēkšņi Čūska sāka pārvērsties, tāpat kā toreiz Armīns. Pēc kāda laika manā kājgalī sēdēja jauns vīrietis. Kaut gan es viņu redzēju profilā, varēju pateikt, ka viņš ir ļoti skaists. Viņam bija zeltaini mati, nenosakāmas krāsas acis, veselīga ādas krāsa (ja ņemam vērā to, ka, kad cilvēks kļūst par vampīru, viņa ādas krāsa kļūst bāla), uz viņa pelēkās tunikas mugurpuses es redzēju sakaltušas asinis. Viņš tā kādu laiku sēdēja, skatoties uz alas sienu. Tad viņš sāka runāt un šķita, ka viņa vārdi atbalsojas manas galvas iekšienē.
‘beidzot tu esi pamodusies...’ piecēlos sēdus un pievilku sev pie krūtīm kājas.
‘kas tu esi?’
‘mans vārds ir Lucifers...’ viņš pagriezās pret mani un es ieraudzīju, ka uz otras viņa sejas puses ir milzīgas, nejauka paskata rētas, ‘es biju viens no Dieva erceneņģeļiem .’
‘biji?!’ viņš piecēlās.
‘jā... līdz brīdim, kad Viņš radīja cilvēku...’ šķita, ka viņa balss aizlūzt.
‘kāpēc tad tagad tu vairs neesi eņģelis?’ viņš nopūtās.
‘tu noteikti esi dzirdējusi tādu frāzi, ka Dievs ir radījis pilnīgi visu... tad zini, Dievs ir radījis arī naidu, iznīcību un ļaunumu!’ viņa acis dīvaini iekvēlojās. Es turpināju vērot viņa rētas. ‘kad Dievs radīja tā saucamo Ādamu... kādu iemeslu dēļ viņš radīja to sievieti man nav skaidrs...’ viņš tagad bija nomierinājies un, atspiedies pret sienu, apsēdās uz aukstā akmens. ‘lai gan Ādams bija ļoti priecīgs... Dievs pamanīja, ka viņš tagad ir vairāk aizrāvies ar Ievu un Viņam tas nepatika. Dievs sūtīja mani uz Ēdeni Čūskas izskatā, lai es pamudinu Ievu ēst no Ābeles un, lai Viņam būtu iemesls viņu izraidīt no Dārza. Es izdarīju, kā Viņš lika, bet notikumi pagriezās neparedzētā virzienā... Ieva deva Ābolu ēst arī Ādamam un tāpēc Dievam nācās no Ēdenes izraidīt abus. Tik dusmīgu un pārskaitušos es Viņu vēl nebiju redzējis. Viņš visā vainoja mani un izraidīja no Paradīzes. Tā kā es nejutos vainīgs es teicu, ka Viņam atriebšos. Tad Dievs man uzlika šo zīmi...’ viņš norādīja uz savainoto vaigu. ‘tad mani no mugurpuses satvēra divi sargi, es viņus atpazinu... tie bija Gabriels un Rafaels... Gabriels nostājās man priekšā un satvēra manus plecus, viņa seja pauda lielas ciešanas un viņš tecināja pār saviem vaigiem zilas asaras, jo viņš bija viens no maniem labākajiem draugiem...’ pār viņa vaigu pārritēja asinssārta asara, ‘Rafaels man norāva spārnus... tiklīdz Gabriels pagāja malā tā, ka es varēju redzēt Dieva seju, Viņš bija novērsies un raudāja, viņa seja bija notecējusi ar zilām asarām... zem manis pazuda pamats, Dievs pēdējo reizi uz mani paskatījās ar savām okeānzilajām acīm un es kritu...’ tad iestājās klusums. Pēc kāda laika šķita, ka viņš atcerējās par mani, viņš piecēlās un noslaucīja asaras.
‘tu Viņu vēl joprojām mīli...’
‘protams! Kā var nemīlēt savu radītāju?! Bet tagad es esmu izdomājis kā viņam var atriebties.’ Viņš paskatījās uz mani un pasmīnēja, ‘tu uz zemes radīsi jaunu klanu! Tavs uzdevums ir izdalīt manu lāstu citiem! Ja man bija jācieš cilvēku dēļ, tad lai tagad cilvēki cieš manis dēļ!’ Lucifers piegāja man klāt un piecēla aiz rokām.
‘bet kā?’ viņš pacēla no zemes asu akmeni un iegrieza sev rokā.
‘no manām asinīm lāstu iegūsi tu un no tavām – citi...’ es pieliku lūpas pie brūces un dzēru eņģeļa asinis. Tās bija karstas... tad es sajutu sāpes... pēc ilga sāpju brīža es atkal sajutos spēcīga.
Jutu, ka lidoju, tad es atvēru acis un redzēju, ka tiešām lidoju. Armīna dienasgrāmata man bija izkritusi no rokām. Dzirdēju skrapstināšanos pie durvīm un tad tās aizvērās. Beltāns turēja rokā mazu svecīti.
‘Agla, vai tu te vēl esi?’ svecīte nedeva pietiekošu gaismu un viņš mani neredzēja. Aizgāju aiz viņa un uzliku savu auksto roku uz viņa pleca. Viņš iesaucās un pagriezās, ‘ai! Agla! Netaisi šitos vampīru jociņus uz manis!’ viņš uzlika roku uz savām krūtīm. ‘saule ir norietējusi, tagad tu vari iet meklēt upuri...’ viņš aizgriezās un izgāja ārā. Es paņēmu Vadones grāmatu un Armīna dienasgrāmatu un abas noslēpu zem zārka spilvena.
Izgāju ārā un izstaipījos, bija skaista bezmēness nakts. Pacēlos uz devos uz Arkanas pusi. Nolaidos kādā vēl nezināmā ieliņā. Šķita, ka visas ielas ir kā izmirušas. Neredzēja ne mirstīgos, ne nemirstīgos. Pēkšņi sadzirdēju kādas balsis, tās nāca aiz stūra. Šķita, ka tas ir kāds pārītis. Pašķielēju aiz stūra un redzēju, ka viena meitene nemaga drēbēs strīdas ar kādu jaunu vīrieti. Meitene bija ģērbusies melnās biksēs un zaļā krekliņā, bet puisis – melnos, apdriskātos džinsos un “iron maiden” krekliņā. Meitene par kaut ko noskaitās un iesita viņam pļauku, bet puisis nosauca viņu rupjā vārdā un sagrāba aiz matiem. Redzēju, kā viņš viņai pārkož kaklu un izsūc no viņas dzīvību. Tajā brīdī man prātā ienāca doma. Pēc tam viņš viņu nometa, vēl nolamājās un aizgāja aiz stūra. Es piegāju pie meitenes un apņēmu viņas veidolu. Tad es paņēmu iemērcu rokas viņas brūcē un sasmērēju savu kaklu ar viņas asinīm. Tad es skrēju pakaļ puisim.
‘nāc atpakaļ, idiot! Es vēl ar tevi nebeidzu runāt!’ viņš pagriezās un bija mazliet pārsteigts.
‘tu vēl esi dzīva? Panāc šurp!’
‘pats nāc, vai man vēl tevi jāapkalpo?’ izlikos nobijusies, kad viņš strauji man tuvojās. Viņš mani apņēma un iekoda otrā kakla pusē. Tas bija mazāk sāpīgi nekā tad, kad man koda pirmo reizi. Likās, ka līdz ar asinīm no manis aiziet tāds kā smagums un es jutos vieglāka. Viņš mani atgrūda un saķēra savu kaklu, tad viņš iekliedzās, redzēju, kā viņa ilkņi ievelkas atpakaļ, viņa āda kļūst sārtāka un viņš nokrita ceļos..
‘kas ar mani notiek? Ko tu izdarīji?’ nomainīju veidolu un notupos viņam priekšā.
‘es tevi atbrīvoju... tagad tu esi brīvs no lāsta...’ atkal piecēlos un lidoju medīt, jo nebiju barojusies. Ieraudzīju tālāk kādu sievieti. Palasīju viņas domas un noskaidroju, ka viņa ir palaistuve un zagle un tagad viņa dodas kārtējos izlūkos pēc jauniem upuriem. Negribēdama īpaši ar viņu runāt, piegāju no aizmugures un iekodu.
Pēc tam es lidoju atpakaļ pie Beltāna. Kad iegāju mājā, es viņu atradu pie ēdamgalda gulošu un apkrāvušos ar pergamentiem. Palasīju domas un sapratu, ka viņš bija meistarojis plānu, kā es viņus varu pārsteigt un atgūt Armīnu. Man radās jautājums par to, kas viņš ir bijis pirms kļuva par ārpusnieku. Pieliku pirkstus pie viņa deniņiem tāpat kā toreiz Armīns. Aizvēru acis un sāku lasīt domas. Neko daudz es neatradu līdz brīdim, kad es ieraudzīju savas mātes seju. Uzsitu ar dūri pa galdu, atstādama nelielu bedrīti. Beltāns uzreiz pielēca kājās un paķēra sviesta nazi, kas atradās blakus viņa bijušajām pusdienām.
‘āāā... tā esi tu...’ viņš nolika nazi un atkal apsēdās, ‘nu, kā gāja?’
‘viens vampīrs pagalam!’ ieskrāpēju uz galda ar nagu vienu strīpiņu. Beltāns norija siekalas.
‘njā... vai tu esi gatava iet uzbrukumā?’ es apsēdos viņam pretī.

un tāāāālāāāāāk????? kapēc vienmēr visi stāsti apstājas visintresantākajās un saistošākajās vietās? kāds man var paskaidrot?

tāpēc,lai liktu Tev gaidīt, un gaidīšana taču ir pats skaistākais mūsu dzīvēs, vai ne?

ā, cik jauki,šis variants man ļoti tīk - atbrīvoti no lāsta viņi var tikt nemirstot,jesss! ^^
bet tā Lucifera gan man žēl. nu kā tā var izrīkoties,kā Dievs ar viņu? ehhh. nepatīkami.
njā, aizraujošs šis stāsts, aha,aha..un Beltāna loma vēl joprojām miglā tīta.. XD vectētiņš?

Lai buutu dzenulis lasiit arii turpmaak ^^



‘nē, no kurienes tu pazīsti manu māti?’
‘kā tu...? āāā.. pareizi...’viņš piecēlās. ‘kā lai to pasaka...’ viņš pagriezās pret mani un ieskatījās manās acīs, ‘esmu tavas mātes vecvecvectēvs...’ man atkārās žoklis.
‘ko?’ ar steigu sāku lasīt viņa domas un viņš, to zinādams, domāja tieši par to. Mana māte viņu pēdējo reizi redzēja apmēram manā vecumā un viņa nespēja viņam piedot to, ka viņš lāva nomirt visiem pārējiem – viņa bērniem, mazbērniem un manas mātes vecākiem un vecvecākiem... tagad viņš dzīvoja viens un mācīja Armīnu, nauda viņam ienāca no viņa mazbērnu mantojuma, ko viņš pēc viņu nāves pievāca. ‘kā tu varēji?! Tie taču bija tavi bērni un mazbērni!’
‘nu saproti taču, man arī ir uz kaut kā jādzīvo! Labāk liksim pagātni mierā un ķersimies pie tagadnes. es tev gribēju pajautāt, vai tu māki kustināt priekšmetus?’ kaut gan biju dusmīga, es ar vienu roku pacēlu krēslu, kas stāvēja man blakus.
‘vai šādi?’ viņš izbolīja acis.
‘nē, es domāju ar telekinēzes palīdzību..’ noliku krēslu atpakaļ vietā.
‘nezinu, neesmu mēģinājusi...’
‘pamēģini paņemt šo nazi.’ Viņš norādīja uz sviesta nazi, ar ko pirms tam viņš gribēja mani “nogalināt”. Es paskatījos uz nazi un “teicu” tam domās, lai tas “nāk” pie manis. Tas sāka trīcēt un tad pilnā ātrumā lidoja man virsū, es to noķēru, pirms tas paspēja man izdurt aci.
‘nu, vai tas būs labi?’
‘apbrīnojami... labi, jā, labi! Un kas tev vēl tur bija...’ viņš sāka rakāties pergamentos, izvilcis vienu lapu viņš nolasīja, ‘materializēšana...’
‘kas tas tāds?’
‘nezinu... labi, tālāk... teleportācija un nākotnes pareģošana... labi, tā pareģošana tagad bijusi nebijusi... pamēģini teleportēties.’ Darīju, ko spēju... iedomājos sevi savā istabā, aizvēru acis un sajutu vieglu vēja plūsmiņu. Atvēru acis un es skatījos un lielo, melnkoka skapi, kas atradās manā istabā. Biju nedaudz apjukusi. Bet tad man radās viens jautājums: kur ir mans grimūls? Pēdējo reizi es to redzēju Kasiopeja kapos, pēc tam tas pazuda no mana redzes loka. Aizteleportējos atpakaļ pie Beltāna.
‘teicami!’ viņš sāka aplaudēt.
‘saki man, kas notiek ar magu, ja viņa grimūls ir nonācis nepareizajās rokās?’ viņš iepleta acis.
‘tu esi pazaudējusi savu grimūlu?’ es pamāju, ‘vai! Tas nav labi, tas nav labi...’
‘kas tad var notikt? Es taču tagad esmu vampīrs nevis mags!’
‘tas, ka tu esi mags nekad nemainīsies! Tu vienkārši ieguvi jaunas spējas – tas arī viss. Tas, kas tu esi tu esi! To nevar mainīt. Bet ja grimūls ir pie Dikona, tad viņš tevi var pat nogalināt!’ Beltāns saķēra galvu. Es apsēdos un uzliku kājas uz otra krēsla.
‘bet, ja jau es vēl esmu dzīva, tas nemaz nav pie viņa...’
‘tas ir tikai iespējams... es tev ieteiktu nogaidīt līdz saullēktam un tad aizteleportēties pie grimūla, ja tas ir pie Dikona, tad viņš tev neko nevarēs padarīt, jo būs diena...’ kādu laiku vēl sēdējām un spriedelējām par turpmākās rīcības plānu.
‘tūlīt lēks saule, tad tu atceries, kas tev ir jādara?’
‘jā, jā... jaaizteleportējas pie grimūla, ja tas ir pie Dikona, tad šņiks!’ novilku ar pirkstu pāri kaklam.
‘nē, tev jānoskaidro, kur ir Armīns sākumā! Ai! Tu vispār nekā no manis sacītā nedzirdēji!’
‘vai tad tu to teici man?!’ pasmaidīju.
‘ļoti smieklīgi... labi ej! Pagaidi, panāc šurp!’ viņš mani atkal ieveda bibliotēkā, ‘nocel to grāmatu!’ viņš norādīja uz vidēja izmēra grāmatu apmēram trīs metrus virs manis. “Teicu” grāmatai, lai tā seko manam skatienam un es to nolidināju tieši Beltāna rokās. Viņš to atvēra un izvilka zobenu, kas bija četras reizes lielāks par pašu grāmatu. ‘paņem šo, tas tev var noderēt. Nogalināt tu ar to nevarēsi, bet apturēt gan, tas ir apziests ar pūķa gļotām. Ja tu ar to vampīru ievainosi, tad tas kādu laiku būs paralizēts. Tikai pati nesavainojies.’ Paskatījos uz viņu ar nievājošu skatienu. Aizgāju pie sētas durvīm, jo gribēju pārbaudīt, vai es tiešām varu staigāt dienā, un kādu laiku stāvēju. ‘kas noticis?’
‘un ja nu tas nenostrādā un es sadegu?’
‘tad es tevi novietošu burciņā virs sava kamīna.’ Viņš pasmaidīja. Ievilku dziļu elpu un atvēru durvis, saules stari krita uz manām kājām un es jutu, kā tās silst. Pastiepu roku saulē un sajutu tikai vieglu silšanu. Tad izgāju ārā pilnībā. Saule bija spilgta un sākumā tā mani apžilbināja, bet, tā kā mans organisms tagad ir pieradis pie tik pēkšņām apgaismojuma maiņām, tad manas acis ātri aprada ar gaismu. Kādu laiku baudīju saules staru patīkamo kņudoņu sev uz ādas, bet tad sapratu, ka man jādodas. Iegāju atpakaļ hallē un Beltāns man iedeva zobenu. ‘esi uzmanīga. Ja tu tomēr atgriezīsies un būsi pieveikusi Čūsku, tad es tev atklāšu savu noslēpumu...’ kādu laiku skatījos viņam acīs, lasot domas, tad sapratu, ka ar to viņš domāja, tā sauktās, filozofu tinktūras formulu.
‘paliec sveiks...’ tad es aizteleportējos uz savu istabu, kur pārģērbos samērā ērtajās nemagu drēbēs un savācu savu apmetni, tad uz kapliču, kur pārbaudīju, vai grāmatas ir vietā. Visbeidzot es biju gatava piedzīvojumam.

par luciferu baigi labaa vieta! staasts tieshaam ir ljoti interesants!

Vispār mani tagad interesē vena lieta. Ja jau viņas asinis iznīcina vampīrisko būtību, tad kapēc Armīns joprojām tād ir?

labi, stāsts - izcils, Armīna or Neta izskats - Mmmm... Blonds.... izcils, Lucifers - dievīgi, un patīk arī man pats vārds Lucifers, Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā.

Stāsts visspar apgriezās kājām gaissā,bija parasta maga dzīvīte,bet jau piedzīvojumiem pilni izredzētā piedzīvojumi.Tas labi es lasu katru rindiņu citu aiz citas.

*Juutas kaa ljauna chuuska ievilkusi juus sho murgu virpulii (cik dzejiski XD)*



Taapeec, ka Agla par to vadoni kljuva tikai tad, kad kljuva par vampiiru. Pirms tam, vareetu teikt, ka vinjai bija viss potencs palikt par cilveeku, bet vinja aciimredzot izveeleejaas sho celju..



Nu Lucifers te ir domaats kaa "tas dzheks, kuru nereti sauc par saatanu, velnu".

ps. ko noziimee "..Rakstības stils un sižets - uz 10 ar 20 plusā..." Gomen, me dumjsh ^^;



Aizvēru acis un saucu pēc savas grāmatas. Atkal sajutu vieglu vējiņu. Tad es nez kāpēc atrados guļus kādā šaurā vietā un jutu, ka kaut ko turu rokās. Apčamdīju un sapratu, ka tas ir mans grimūls. Atvēru acis un sev priekšā redzēju... Dikonu! Es biju aizteleportējusies uz Dikona zārku, kur viņš turēja manu maģijas grāmatu! Redzēju, ka viņš arī ir pamodies, bet neizpratnē vēro mani. Izrāvu viņam no rokām grāmatu un ātri izteleportējos no zārka. Tagad es tam atrados priekšā. Nez kāpēc uzlecu tam virsū, tas bija stulbi, jo Dikons jebkurā gadījumā mani pacelt varēja. Kad cēlas zārka vāks, es uzlidoju pie griestiem. No turienes es ļoti labi varēju redzēt visu no akmens tēsto telpu. Tā izskatījās pēc kāda viduslaiku cietuma. Pie vienas sienas atradās visādas ķēdes un spīdzināšanas ierīces uz kurām bija... svaigas asinis... Dikonam laikam patika savus upurus pirms nāves spīdzināt... jutu, ka visa telpa ir piesātināta ar nāvi. Zināju, ka tāda aura ir arī ap mani, bet ne tik spēcīga. Es jutu, ka telpa ir pilna ar izmisušām dvēselēm... gribēdama atvieglot to ciešanas apsolījos tām, ka arī Dikonu nogalināšu mokoši. Atvērās zārks un nu jau uz Dikona sejas bija tas pats pašapmierinātais skatiens.
‘nu tad mēs tiekamies vēlreiz,‘ nobloķēju savas domas, lai viņš tās nevarētu lasīt, ‘nu ko, izdomāji pievērsties mūsu ticībai?’
‘tikai tad, kad es uzzināšu, kur ir Armīns!’ viņš pasmaidīja vēlreiz.
‘nu, nu mīlīt, bez noteikumiem, vai arī tu zaudēsi savu maģiju.’
‘tu to vairs nevari izdarīt, jo grāmata ir pie manis!’ viņš līdzjūtīgi noklakšķināja mēli.
‘ja tu pieskatītu savas mantas uzmanīgāk, tad tu pamanītu, ka tām kaut kas trūkst.’ Aplūkoju savu grimūlu uz redzēju, ka tam trūkst pirmās lapas. Kad novērsu acis no grāmatas redzēju, ka Dikons jau lidinās man priekšā un telpā ir iegājuši arī viņa rokaspuiši. Izmantoju ātru noglabāšanas burvestību un grimūls man no rokām pazuda.
‘kur ir Armīns?’
‘njā, tu jau to gribētu uzzināt...’ viņš uzsita knipi un mani no aizmugures satvēra divi vampīri. Kādu laiku vēl domāju vai teleportēties pie grimūla, vai pie Armīna. Aizvēru acis un aizteleportējos pie Armīna un biju priecīga, ka mana izvēle bija šāda. Viņš bija kādā dīvainā telpā bez jumta, un viņam drīz draudēja sadegšana. Armīns bija uzdurts uz koka mietiem uz tāda kā galda, pie kura bija liela asiņu peļķe. Ieraudzījis mani viņš vārgi pasmaidīja.
‘Agla...’ viņš izdvesa. Pieskrēju viņam klāt un mēģināju ar rokām no mietiem noņemt, bet viņš sāka šausmīgi stindzinoši kliegt. ‘tikai ne tā!’ viņš izkliedza. ‘tas sāp, tas šaušalīgi sāp... tikai necel mani tā...’ sapratu, ka, ja mēģināšu viņu celt sākot no viena gala, tad radīšu viņam neizturamas sāpes. Man ienāca prātā izmantot savas jauniegūtās spējas. Pacēlos un lidoju pret telpas augšdaļu. Armīna acis plaši iepletās. ‘Agla! Saule! Tu sadegsi!’ viņš ievaidējās, bet es viņam neklausīju, es nostājos saulē, jo tas bija vajadzīgais attālums un mēģināju viņu celt ar telekinēzes palīdzību. Armīns vēl kaut ko vaidēja par kaut kādiem eņģeļiem, bet tas nebija skaidri sadzirdams. Viņa ķermenis lēni cēlās no asajiem mietiem, un drīz jau viņš bija no tiem nost. Pēkšņi atcirtās telpas durvis un pa tām iebrāzās Dikons. Es gandrīz, zaudējot acu kontaktu, nometu Armīnu atpakaļ uz mietiem.
‘es zināju, ka tevi te atradīšu!’ es satvēru Armīna roku pēdējā brīdī un redzēju, kā viņa brūces lēnām aizvelkas ciet. Kamēr Dikons lidoja uz mūsu pusi Armīns jau bija tik spēcīgs, lai pats palidotu. Atlaidu viņa roku un tvēru pēc zobena, bet nepaspēju, jo Dikons man vēderā ietrieca koka nūju. Jutu, ka zaudēju jebkādas orientācijas spējas un spēku un krītu. Man paveicās, ka neuzkritu uz tā paša galda, no kura tikko nocēlu Armīnu, jo tieši uz to es šobrīd cieši skatījos. Bet tad es sapratu, ka mani bija notvēris Armīns un lēnām piezemēja uz zemes. Šķita, ka viņš man no jostas noņem zobenu. Sakoncentrēju spēkus un pagriezos uz muguras. Priekšā redzēju divus izplūdušus tēlus, kas, šķiet, dejo, bet zemapziņā es zināju, ka viņi tur nedejo, bet sūri cīnās. Pacēlu rokas un satvēru koka nūju, bet, tiklīdz centos to izņemt, tā sāpes mani paralizēja. Vienā brīdī es neizturēju un zaudēju samaņu.

par to luciferu es of course sapratu un tas peedeejais penteris bija par to ka tavs rakstiibas stils un sizhets ir daudz augstaaks, nenoveerteejams desmit ballju sisteemaa...... shausmiigi gribaas turpinaajumu

sk, just checking ^^

tagad neesmu maajaas, taadeelj pagaidaam turpinaajums nebuus, gomen ^^; tikliidz kaa buushu maajaas - editoshu shito vai arii pievienoshu.

Tava izjūta tevi nemaldina. Jā, tu esi pamanijusies pilnīgi sapīt sava stāsta valgos. Tiešām gaidu turpinājumu*puppy eyes*

man buutu paticis, ka ciinjas aina buutu bijusi garaaka un piesaatinaataaka :/

Tad es atkal sajutu briesmīgas sāpes, kas caursmeldza visu manu būtni, bet tad atkal jutos daudz maz spēcīga un atvēru acis. Man pretī raudzījās noraizējusies Armīna (Neta) seja. Viņš bija izņēmis nūju no mana vēdera.
‘mums jāiet, jo drīz te visu apspīdēs saule. Viņš man palīdzēja piecelties kājās un es redzēju, ka netālu no manis uz grīdas guļ Dikons ar manu zobenu ribās.
‘pagaidi, man jāpiepilda viens solījums...’
‘ko? Agla, bet saule!’
‘par mani neuztraucies, es pret to esmu imūna...’ viņš nogāja ēnā un tieši tajā brīdī stenderi apspīdēja saule. Nu jau es biju pilnīgi spēcīga, piegāju pie Dikona un izrāvu zobenu.
Viņš lēnām sāka kustēties un, kad es viņu gribēju pacelt un uzmest uz galda ar asajiem mietiem es pēkšņi it kā zaudēju visu savu spēku. Man no rokām izkrita zobens un šķita, ka mans apģērbs vēl nekad nav bijis tik smags. Paskatījos uz Dikonu, kas jau lēnām slējās kājās un tad ātri (cik vien ātri normāls cilvēks var) skrēju uz izeju. Man priekšā pletās spirālveida kāpnes gan uz augšu, gan uz leju. Es zaudēju daudz laika, domādama, pa kurām, lai skrienu un tas es no lejas izdzirdēju Armīna balsi.
‘Agla! Šeit!’ skrēju pa diviem pakāpieniem lejā. Pēc kāda laika viņš nostājās man priekšā, sākumā apstulbu, jo bija zudusi mana ātrā reakcija. ‘ko tu tur tik ilgi čakarējies?’ nespēju apvaldīt asaras, jo kājas sāpēja nežēlīgi un mani bija pārņēmusi cilvēku depresija (šķita, ka, kad biju vampīrs, bija zudušas daudzas cilvēku īpašības).
‘viņi man atņēma spējas...’
‘ko? Kā?’
‘pie viņiem ir mans grimūls...’ sāku šņaukāties.
‘ak, nē...!’ viņš kādu laiciņu domāja, es jau gribēju palasīt viņa domas un uzzināt par ko, bet tad atcerējos, ka tagad esmu tikai cilvēks... viņš saausījās tā it kā kaut ko būtu dzirdējis, tad to dzirdēju arī es – nāca Dikons. Armīns mani paņēma rokās un nonesa lejā, tagad es redzēju, kāds tas bija par ātrumu – viss, ko es redzēju, bija pelēkas švīkas, kas laikam bija sienas. Kad bijām lejā, viņš mani nolaida uz grīdas. ‘tu nezini, kur viņi tur tavu grimūlu?’ pakratīju galvu. Redzēju, ka nu atrodamies pagaras halles vienā galā. ‘labi, tad tu pārbaudi labo pusi, es – kreiso!’ sākām vērt pa vienām vaļā durvis. Pirmās trīs manā pusē bija aizvērtas. Ceturtās sākumā šķita aizslēgtas, bet tad es tā spēcīgāk pagrūdu un tās mazliet pavērās. No tumšās telpas (biju arī zaudējusi savu labo redzi tumsā) nāca spēcīga smaka, es aizspiedu degunu un jau gribēju uztaisīt gaismas burvestību, kad atkal atcerējos, ka manas spējas ir zudušas. Paņēmu vienu no lāpām, kas bija piekarinātas pie halles sienām un ielūkojos telpā vēlreiz. Nespēju apslāpēt klusu kliedzienu. Visas telpas sienas bija apkarinātas ar skeletiem gan cilvēku, gan visādu dīvainu būtņu. Nespēju izturēt kā tumšdobumainās acis uz mani noskatās, tāpēc aizcirtu durvis.
Gāju tālāk un nākošās divas durvis atkal bija aizvērtas. Atskatījos uz Armīnu, kas nozuda un atkal parādījās vienās no durvīm, un vēru vaļā nākošās. Šoreiz durvis vērās samērā viegli, bet tās neizturami čīkstēja. Pabāzu lāpu un redzēju, ka priekšā ir milzīga telpa, visa piebāzta ar visu veidu ieročiem. Pagriezos pret Armīnu un pačukstēju, lai viņš nāk šurp. Tad telpā iegājām mēs abi.
‘varbūt mums derētu apbruņoties pirms ejam pēc manas grāmatas?’ es ieteicu.
‘tā nav slikta doma, jo zobenu tu taču atstāju pie Dikona...’ mazliet nokaunējos par savu gļēvulību, mēģināju pacelt kādu veseri, kas atradās man blakus, bet tas, protams, man neizdevās. Armīns iegāja dziļāk telpā un tad nozuda tumsā (tas nebija īpaši tālu). Kādu laiku vēl aplūkoju adatainās vāles, kas bija saslietas rindiņā pret sienu un tad sekoju viņam. Gāju garām cirvju rindai, tad sekoja milzīgi zobeni, kas laikam sastādīti pēc lieluma, jo katrs nākošais kļuva mazāks, virs tiem bija sakarināti arbaleti. Tālāk sākās naži un dunči. Es paņēmu vienu dunci ar kaut kādu ragu uz roktura. Tālāk redzēju, ka eja sadalās.
‘Armīn?’ pačukstēju un kreisajā pusē dzirdēju čabināšanos. Gāju uz skaņas pusi. Pēc kāda laika es laikam uz kaut kā uzkāpu, uz tāda kā paaugstinājuma, kas tūlīt iegrima. Tad manā priekšā parādījās blāva gaismiņa, kas izstarojās no viena zemes pleķīša. Piegāju tuvāk un redzēju, ka uz tāda kā altāra atradās ļoti grezna lādīte, no kuras nāca sārta gaisma, ar visādiem simboliem, zīmēm un rūnām uz tās. Lielāko daļu no tām nepazinu, bet, kuras pazinu, bija ļaunu vēstošas. Pastiepu roku, lai to paņemtu, kad mani kāds satvēra aiz pleca. Ātri pagriezos un redzēju, ka tas ir Armīns. Viņš skatījās uz lādīti.
‘Pandoras lāsts... nekad to netaisi vaļā, vai, vēl labāk, to nekad neaizskar...’ vēlreiz ar interesi palūkojos uz lādīti, Armīns to sajuta. ‘pēdējā būtne, kas to attaisīja pēc tam burtiski pievilka nelaimes. Tas turpinājās tikmēr, līdz tā pati sev izšķaidīja galvu ar Tora cirvi, ar kuru pirms tam “netīšām” bija nogalinājusi savu pēcnācēju...’ nezināju pat, ko domāt. Kādu laiku tā stāvēju pētot gravējumus uz lādītes. Tad es sapratu, ka atkal esmu viena. Nospriedu, ka Armīns turpina meklēt ieročus, un gāju atpakaļ. Ejot prom jutu, ka mani kaut kas tomēr pie lādītes saista... mums bija tik daudz kopīga... mēs abas nesām mūžsenus lāstus... tad es sapratu, ka jau biju piegājusi pie altāra un nocēlusi lādīti. Jutu kā manī notika sīva cīņa starp cilvēcīgo ziņkāri un dvēseles saprātu. Sāku lādīti viegli glāstīt, šķita, ka tā mani sauc... sauc manu vārdu... zemapziņā jutu, ka tūlīt lādīti atvēršu. Tad es sajutu sāpes – kāds man lādīti bija izsitis no rokām. Sajutu sevī augam niknumu.
‘atdod!’ es ierēcos. Es vairs nepazinu savu balsi tā bija savāda... ieraudzīju Armīnu un viņām pie kājām lādīti. ‘tā ir mana!’ metos pie tās, bet viņš to paspēra ar kāju. Biju viņam četrrāpus pie kājām. Armīns mani satvēra aiz pleciem tā, ka es sajutu ādā ieduramies viņa pirkstus. ‘laid vaļā!’
‘Agla! Klausies manī! Tevi ir pakļāvis Pandoras lāsts!’ spārdījos un neklausījos viņa vārdos. Ar visu spēku rāvos uz lādītes pusi. ‘beidz! Tas tevi pazudinās!’ viņš redzēja, ka manu prātu vien nomoka doma, kā tikt pie lādītes. Tad viņš mani iepļaukāja. Manī atgriezās veselais saprāts un es sajutu sūrstēšanu uz vaiga. Kādu laiku centos aprast ar tā brīža stāvokli.
‘Au! Laid vaļā! Sāp taču!’ viņš pasmaidīja un nolaida mani zemē. Kad tiku uz savām kājām, mazliet pastāvēju un nostabilizējos, jo, šķita, ka viņš spēku netaupīja, tad ar visu spēku ar dūri iesitu viņam pa vaigu. Man sāka sāpēt roka. ‘kas tu no dzelzs taisīts, vai?!’ viņš atkal pasmaidīja un nu mēs abi devāmies atpakaļ. Pa ceļam viņš savāca dubulto arbaletu, pāris sviežamo disku, dunčus un tad mēs apstājāmies pie zobenu rindas, kur viņš meklēja sev piemērotu zobenu. ‘es tikai nesaprotu vienu, kāpēc, kad tev draudēja sadegšana, tu nepārvērties?’
‘vampīrs nevar izmantot savas spējas, kad tas ir sadurts ar apses vai pīlādža mietu...’
‘kāpēc ne?’
‘nu kā – kāpēc?! Tā vienkārši ir! Vai tad tu vari paskriet, ja tev ir lauzta kāja?’
‘nē, bet es taču esmu cilvēks, bet tu – vampīrs!’
‘zini, arī mums ir savas vājības...’ bijām jau piegājuši pie durvīm un tās vērām vaļā, kad Armīns atkal kaut ko izdzirdēja. ‘viņš tūlīt būs klāt, mums jāpaslēpjas!’ viņš mani gribēja vest atpakaļ ieroču telpā, bet es norādīju un lūku griestos. Viņš klusām aizvēra durvis, tagad arī es dzirdēju Dikonu nākam. Ieķēros Armīnam plecos un viņš pacēlās. Lūku, izskatījās, ka bija viegli attaisīt, bet es zināju, ka parasta mirstīgā roka to nevarētu izdarīt. Ielidojām iekšā. Viss bija tumšs un putekļains, šķita, ka šī vieta ir bijusi pamesta jau labu laiku. Armīns aizvēra lūku no iekšpuses. Caur lūkas šķirbām es redzēju, ka apakšā garām iet Dikons. Viņš ielūkojas ieroču telpā un it kā kaut ko saož.
‘viņš mani saodīs! Ko viņš domā?’ kādu laiku Armīns ieklausījās klusumā un tad viņš man atčukstēja.
‘viņš domā, ka mēs te esam bijuši... pagaidi... es zinu, kur ir tava grimūla pazaudētā lapa... bet tur būs daudz citu vampīru... pagaidīsim, kad viņš aizies, tad iesim.’ Nespēju vairs notupēt, tāpēc apsēdos un ar roku sajutu kaut ko cietu un asu. Paņēmu un pastiepu to blāvajā lūkas gaismiņā. Tas bija žurkas skelets! Sajutu pār ķermeni pārskrienam aukstas tirpas. Piebiksīju Armīnam. Viņš paskatījās.
‘te laikam nav nekādas izejas un ēdamā... te laikam tā ir daudz.’ Viņš pavēra lūku šķirbā un palūkojās ārā. Es atsēdos atpakaļ. Kādu laiku vēroju caur šķirbām darbību ārā.

Aptruukushies lasiitaaji XD (laikam par garu >_>)

lasiitaaji ta ir, bet to komenteetaaju taa pamaz. turpinaajums, kaa jau parasti ir labs ljoti labs

Nau gan aptruukushies lasiitaaji!
es ciitiigi lasu pat printeeju aaraa!!
Turpini postot!!!
Es esmu shii staasta fans!!!

es gan skatos taa - ir komenteets - ir lasiits - lieku veel
nav komentu, nav turpinaajuma :'D (derees arii: "izlasiiju")

ok, tagad ielikshu vairaak, jo liidz augusta saakumam manis vispaar nebuus Latvijaa ^^


ps. veel tikai mazliet vairaak kaa 10 lappuses ^_~



Tad kaut kas mani apņēma un ievilka dziļāk tumsā.
‘Armīn!’ es ievaidējos. Sākumā viņš nesaprata, kas notiek, bet tad skrēja man pakaļ. Jutu kā manas rokas skrāpē daudzie skeleti. Biju sastingusi, jo biju šokā. Tad šis kaut kas mani ieveda kaut kādā tunelī. Centos pagriezties uz aizmuguri un ieraudzīju blāvu gaismiņu. Jutu, kā Armīns mani sagrābj aiz potītēm un es izslīdēju no neradījuma tvēriena un paliku tā sastingusi guļam. Armīns mani piecēla kājās un mēs abi virzījāmies uz gaismas pusi. Aiz stūra varēja redzēt, ka gaismas avots ir svece. Tālāk, pie sienas sēžam, redzēju kādu sievieti. Viņa bija ģērbusies senlaicīgā kleitā, kas izskatījās pamatīgi novalkāta. Viņa turēja rokās kaut ko zaļu. Tad ieraudzīju, ka tas ir kāds vīteņaugs, viņa to glāstīja un tam kaut ko čukstēja. Sapratu, ka neradījums, kas mani bija sagrābis bija tas pats augs. Bet es īsti nesapratu, kā vienkāršam augam var būt tik daudz spēka, lai paceltu cilvēku! Tad sapratu, ka tas nav parasts augs, tas juta... tas juta mūsu klātbūtni. Tas it kā pagriezās pret mani. Sieviete to pamanīja un arī paskatījās uz mani. Tad es sapratu, ka viņa neskatās uz mani, bet gan uz Armīnu, jo viņš bija nostājies tā, ka viņu varēja ļoti labi redzēt. Sieviete paķēra kaut kādu vāli un sāka to vicināt.
‘quis estis?’ viņa iekliedzās kaut kādā man nezināmā valodā.
‘amicus.’ Atbildēja Armīns, ja es nekļūdos, tad viņš runāja latīņu valodā un teica “draugs”.
‘tu sum Dikon?’ viņa atkal kaut ko jautāja.
‘no, ego sum Armino.’ Es piebiksīju Armīnam.
‘ko viņa saka?’ sieviete pameta uz mani pārmetošu skatienu, bet tad it kā atmaiga.
‘you’re Claudia! Claudia!’ viņa pieskrēja man klāt, pa ceļam nomezdama savu vāli, un apskāva mani. Es gandrīz zaudēju elpu, viņa mani tik stipri spieda. Es jautājoši paskatījos uz Armīnu, bet viņš tikai paraustīja plecus. Tik daudz kā to, ka viņa runāja angļu valodā, es sapratu, jo angļu valodu es samērā ciešami zināju.
‘do I know you?’ izdvesu, kad viņa mani palaida vaļā.
‘know me? Come on, Claudia, stop joking!’ viņa atglauda matus un viņas seja šķita pazīstama, bet no kurienes, nezinu... viņa izskatījās diezgan slikti, viņai bija nedaudz iekritušas acis un izspiedušies kapilāri matu līnijā ‘it’s me – Stella!’
‘sorry, but I don’t know you...’ viņa pārstāja smaidīt, kādu laiku tā stāvēja manāmi apmulsusi, bet tad piegāja pie savas migas, tajā viņa laikam gulēja, norāva nost pāris dēļu un izvilka kādu saini. Viņa to atraisīja un izvilka kādu papīra lapu. Tad viņa pieskrēja pie manis un iespieda to man rokā. Uz papīra bija uzskicēta bilde. Uz tās bija attēlota šī Stella un... es... tagad, kad es viņu redzēju uz šīs bildes, tad es viņu atpazinu – tā bija sieviete no manas iepriekšējās dzīves. Tā, ar kuru es atrados kafetērijā. Viņa norādīja uz sevi bildē un tad uz mani.
‘this is me and that’s you...’ es parādīju bildi Armīnam.
‘skaties, tā ir tā pati sieviete no kafejnīcas!’ Armīns pamāja ar galvu. Stella uz mani skatījās un tad izmocīja.
‘tas notikt dienā pirms tu man did šito...’ viņa parādīja kodumu sev uz kakla.
‘tu runā latviski!’
‘ļoti slikti... es tikai mācīties...’ atdevu viņai bildi un izskaidroju, ka es neesmu Klaudija. Viņa sākumā bija nedaudz apmulsusi, bet tad to izskaidrot palīdzēja Armīns.
Viņa paskaidroja, ka esot tikusies ar mani un, ka es biju viņas radītāja, Stella viņu ļoti skaisti noraksturoja, to viņa darīja angļu valodā.
‘she had fiery red hair and her smile seemed to resurrect everything around her, but her eyes showed nothing more than a cool indifference...’ pēc tam (viņa nosauca 1846. gadu, bet nebija par to droša) Dikons esot vēlējies viņu nogalināt, bet viņai ir izdevies no viņa ieslodzījuma izbēgt un noslēpties šeit. Tātad viņa šeit bija pavadījusi 157 gadus. Viņa esot pārtikusi no žurkām, kas te ieklejojušas un šis augs, viņa to nosauca par Telmu, esot palīdzējis tās noķert. Viņa nezin, no kurienes, bet tas te jau bijis. Viņa bija pamatīgā šokā, kad uzzināja, ka te ir pavadījusi tik ilgu laiku. Es viņu pilnībā sapratu, nez vai es būtu laimīga uzzinot, ka esmu kaut kādos bēniņos pavadījusi vairāk nekā pusotru gadsimtu...
Pēkšņi sāka skanēt skaļa mūzika. Stella izmisumā aizspieda ausis.
‘infandus orcus orchestra!’
‘ko viņa teica?’
‘briesmīgais pazemes orķestris...’ Skaņa nāca no kaut kāda iedobuma, kas atradās skurstenī. Piegāju tuvāk un varēju dzirdēt, ka tā izklausās pēc kluba mūzikas.
‘šitas skanēt pēdējā laiks... tas būt Dieva sods...’ Stella palīda zem lupatas (tā laikam ir domāta sega) un sāka kaut ko murmināt, kas līdzinājās “mea culpa”. Armīns aizgāja atpakaļ, laikam, lai apskatītos, kas notiek lejā. es paskaidroju Stellai, ka tas nav nekāds pazemes orķestris, bet gan mūsdienu mūzika. Es piedāvāju viņai nākt līdzi, bet viņa teica, ka negrib pamest Telmu un viņai esot bail no “elles mūzikas”. Es viņu atstāju, pieteikdama, ka atnāksim pēc tam, kad būsim nokārtojuši rēķinus ar Dikonu.
Aizgāju pakaļ Armīnam, kas jau bija nolidojis lejā un pārbaudīja, vai Dikons ir prom. Pasaucu, lai viņš mani noceļ, to viņš arī izdarīja. Viņš mani paņēma rokās un mēs atkal zibens ātrumā virzījāmies uz mūzikas pusi. Viņš mani nolaida zeme pie kādām durvīm un ielūkojās tajās.
‘mums būs nepamanītiem jātiek tur cauri...’
‘kas tur ir?’
‘kaut kāds tusiņš...’
‘ko? Te ir klubs?’
‘jā... un pēc visa spriežot ļoti apmeklēts... būs jādabū tev apģērbs...’
‘kāpēc?’ viņš norādīja uz durvīm un tur es redzēju, ka laikam visas pilsētas goti un panki bija tur savākušies. Kad beidzu skatīties, Armīnam rokās jau bija melns apģērbs. Viņš to pasniedza man. ‘kur tu to dabūji?’ es to paņēmu un viņam nemaz nebija jāatbild, jo es uz apģērba sajutu kaut ko slapju un redzēju, ka man uz rokām ir asinis. Iegāju kādā tuvākajā telpā un pārģērbos. Kad iznācu ārā, viņš jau bija “piekopis” savu izskatu: viņam bija zilimelni mati, uzkrāsotas acis, ādas bikses un krekls, garš ādas mētelis un, protams, tas viss “izdaiļots” ar ķēdēm. Man bija kaut kas līdzīgs: ādas bikses, noplīsis krekliņš ar uzrakstu “anarchy rules” un arī “nedaudz” ķēžu. Armīns jau domāja iet iekšā. ‘pagaidi...’ sabužināju savus matus tā, lai tie aizklātu seju un mēs iegājām iekšā. Tā kā iekšā bija ļoti tumšs (“vietējiem” laikam tas nesagādāja nekādas problēmas), turējos pie Armīna rokas un viņš mani veda cauri burzmai. Viens gan jāsaka – mūziku taisīt viņi mācēja, tā vien prasījās dejot... vienā brīdī Armīns apstājās un pagrūda mani tā, lai es eju atpakaļ.
‘kas noticis?’ viņš norādīja uz vienu no Dikona rokaspuišiem, kas kaut ko meklēja (uzminiet ko!). Viņi nāca uz mūsu pusi, kaut gan mūs nebija pamanījuši. Sapratu, ka viņi mani saož. Grūstīšanās bija tāda, ka pēkšņi nespēju saturēt Armīna roku un palaidu to vaļā. Viņš kaut kur pazuda, es vēl dzirdēju kā viņš iesaucās, bet es iekritu kādam klēpī. Zināju, ka tas ir vampīrs, jo jutu, ka tas ir auksts. Gribēju piecelties, bet tas mani turēja.
‘kas tad mums te ir iekritis?’ pagriezos un redzēju, ka tas ir kāds gots un viņam blakus sēdēja nežēlīga paskata panks. Gots mani sāka apošņāt. ‘mm... cilvēka miesa... nav nekā gardāka...’ viņš gribēja atglaust manus matus, lai redzētu manu seju, bet es atrāvos.
‘laid vaļā, asinssūcēj!’ sāku izmisīgi raustīties, kaut gan zināju, ka tas ir bezcerīgi.
‘aaa... pie tam vēl meitene...’ viņš atglauda manus matus, jo nu es vairs nepretojos... kāda tam jēga, ja jebkurā gadījumā viņš mani nogalinās (?). Centos ar acīm saskatīt Armīnu, bet tas neizdevās. ‘ko tu tur meklē, savu draudziņu? Viņš jau noteikti ir kritis kādai no mūsu meičām par upuri... jūtu līdzi...’ panks satvēra manu roku, lai iekostu, bet es paspēju to izraut, paķēru savu dunci un iecirtu viņam to kājā.
‘beidz!’ Tas viņu manāmi sadusmoja, viņš izrāva dunci un draudīgi piecēlās kājās, bet gots viņu apturēja.
‘Al, Al! Nomierinies, vai tad tā izturas pret vājo dzimumu?’ viņš mani nosēdināja starp panku un sevi. Tad viņš paņēma manu roku, es to atkal gribēju izraut, bet viņš to turēja kādā īpašā punktā un es jutos burtiski paralizēta. Viņš atglauda manus matus un atņēma pankam dunci, tad viņš ar to man ievainoja kaklu. ‘cienājies...’ un viņa seja pazuda man pie kakla. Panks paņēma manu otru roku un tajā iekodās. Tajā brīdī no bara iznāca Armīns. Ieraudzījis mani viņš saskaitās. Viņš piegāja pie gota un pabikstīja.
‘vecīt, šitā ir manējā!’ gots pacēla galvu.
‘vairs jau nē...’ panks nelikās traucēts. Armīns izvilka no mēteļa apakšas arbaletu un notēmēja uz gota sirdi. Tas atlaida manu roku un es atkal atguvu varu pār savu ķermeni. Izrāvu roku no panka tvēriena. Viņš pacēla acis un, ieraudzījis Armīnu, neizskatījās īpaši pārsteigts.
‘jau trešo reizi kāds idiņš man atņem vakariņas!’ viņš piecēlās un aizgāja it kā nekas nebūtu noticis. Gots arī nebija īpaši pārsteigts, viņš atdeva man dunci un pamirkšķināja aci.
‘tu biji laba, piezvani man, kad tavs drauģelis būs beidzis.’ Un viņš man ielika man bikšu kabatā papīrīti. Es pat nepaspēju neko pateikt, kad Armīns mani paķēra aiz rokas un atkal ievilka burzmā.
Tad mēs nonācām zāles otrā galā pie kādām durvīm. Armīns pagriezās pret mani.
‘pagaidi te.’ Viņš nomainīja veidoju un pabāza galvu aiz durvīm. Dzirdēju kā kāds viņam uzbļauj un viņš atvainodamies pagriezās pret mani. ‘tā ir īstā vieta... mums tikai jāizdomā, kā tur iekļūt... varam mēģināt ar pārsteiguma efektu, bet es nezinu, kur tieši atrodas tas papīrs, tāpēc tas varētu ievilkties...’
‘cik žēl, ka es vairs nevaru teleportēties...’
‘tu varēji teleportēties?!’
‘nu kā... grāmatā spēju sarakstā bija arī teleportācija...’
‘kādā grāmatā...? vadones grāmatā?! Kā tā pie tevis nonāca?’
‘Beltāns man to iedeva...’
‘Beltāns..?! tātad tas elfs nespēja turēt mēli aiz zobiem! Nodevējs!’
‘klusāk, tu piesaistīsi nepiederošo uzmanību...’ es pateicu caur zobiem.
‘ko?! Tu tiešām domā, ka viņu uzmanību vispār kaut kas var piesaistīt? Tu taču redzēji, ka tas džeks vispār nefilmēja, kas ir noticis...’
‘jā, starp citu, kādēļ viņš nepārvērtās? Kad vampīrs dzer Efemerīdas asinis, viņš taču kļūst atkal mirstīgs...’ tajā brīdī otrā zāles galā sākās bļaustīšanās. ‘redzi, kaut kas tomēr piesaistīja viņu uzmanību...’ Armīns mani izveda pa citām durvīm hallē un pats aizgāja pārbaudīt, kas noticis. Pēc kāda laika viņš atgriezās ar apjukušu sejas izteiksmi. ‘nu, kas tur bija?’
‘tas džeks... gots...’ sapratu, ka greizsirdības vadīts viņš ir lasījis manas domas, ‘viņš bija cilvēks...’
‘nē, nebija gan! Viņš taču dzēra manas asinis!’ tad man pieleca. ‘bet tad jau...’ Armīns pamāja.
‘varbūt tomēr pamēģini to teleportāciju...?’
‘tā uzreiz?’
‘nu ja tev izdosies, tad tu aizteleportēsies pie tās trūkstošās lapas...’ aizvēru acis un atkal iedomājos, ka atrodos savā istabā. Šoreiz nesajutu vēja plūsmiņu, tāpēc acis kādu laiku nevēru vaļā. Atmetu cerības un atvēru acis, bet redzēju, ka atrodos savā istabā. Biju sajūsmā. Atkal aizvēru acis un iedomājos sevi blakus Armīnam. Tagad pagāja mazāk laika un es atkal biju Dikona mājoklī. Atvēru acis un redzēju, ka Armīns uz mani skatās. ‘nu? Nekas neizdodas?’
‘kā nu ne, es tikko biju savā istabā!’
‘nē, tu paliki tepat, tu nekur nepazudi...’
‘es varu tev parādīt vēlreiz, šoreiz es kaut ko atnesīšu...’ atkal aizvēru acis un iedomājos sevi labirintā, kurā agrāk nakšņoja Armīns. Atvēru acis, un atrados pretī kapličas durvīm. Mēģināju tās atvērt, bet tas neizdevās, tagad es sapratu, kāpēc Beltāns ar tām tik ļoti mocījās. Aizvēru acis un iedomājos sevi kapličā iekšā. Atvēru acis un man pretī atkal vērās dziļa tumsa. Mani pārņēma nelāga sajūta, zināju, ka atrodos netālu no zārka, kurā pagājušonakt gulēju, bet tagad viss šķita tik dīvains... pat spocīgs... aiztaustījos līdz zārkam un sataustīju vienu no grāmatām, un aizteleportējos atpakaļ pie Armīna. Tagad, kad atvēru acis, viņš izskatījās nedaudz pārsteigts. Sajutu sev rokās grāmatu. ‘es taču tev teicu! Varbūt to Efemerīdas maģiju man nemaz nevar atņemt...’
‘kā tu to izdarīji? Tu pat neizkustējies no vietas un tad pēkšņi tev rokās parādījās mana... dienasgrāmata...’
‘kā es neizkustējos no vietas? Es tikko biju tavā guļamist... kapličā!’
‘tu zini par manu kapliču?’
‘nu kā... pagājušajā naktī es tur gulēju...’ viņš pasmaidīja.
‘nu un kā bija pirmo reizi gulēt vienai?’
‘diezgan dīvaini... īstenībā es sapņoju... par Čūsku... tā pārvērtās un tas īstenībā bija... Lucifers...’
‘Pirmais...’ Armīns nomurmināja.
‘kas?’
‘Lucifers bija Pirmais vampīrs... nu vismaz teoristiski un īstenībā tas sanāk diezgan ironiski, jo arī pirmais cilvēks, ko Dievs radīja bija vīriešu dzimuma...’
‘tad jau sanāk, ka es esmu kaut kas līdzīgs vampīru Ievai?’
‘kāpēc, tad tu domā, tev ir vārds Efemerīda? Tas kādā senā man nezināmā valodā to arī nozīmē... bet mana dienasgrāmata...’
‘mums nav laika, es došos pie Dikona...’
‘vai tu to lasīji?’
‘...un paņemšu savu grimūla lapu...’ iegāju kādā telpā, kuras durvis bija vistuvākās.
‘vai es varu saņemt atpakaļ savu dienasgrāmatu?’ Telpā bija vājš apgaismojums un tad es sapratu, ka caur kādu logu iespīdēja mēnesgaisma. Bija jau iestājusies nakts.
‘še, paturi!’ iespiedu viņam rokā grāmatu un Armīns izskatījās manāmi laimīgāks, viņš to ielika mēteļa iekškabatā un pagriezās pret mani.
‘un ko tad man darīt?’
‘nezinu... pieskati, lai neviens te netiek iekšā...’ noskūpstīju viņu, aizvēru acis un iedomājos sava grimūla lapu. Pēc kāda laika atvēru acis un redzēju, ka tā atrodas man priekšā uz kaut kāda altāra. Paķēru to un pagriezos. Pretī man raudzījās viens no Dikona rokas puišiem.
‘Dikon! Pirmā! Viņa ir šeit!’ tas iebļāvās, pa durvīm iedrāzās Dikons un vēl daži vampīri. Vampīrs, kas bļāva, mani saķēra, bet es aizvēru acis un domāju par Armīnu, tūlīt jutu, ka ciešais tvēriens pazūd un es atkal atrados pretī Armīnam. Viņš bija notupies man priekšā un mani vēroja, durvis viņš bija aizbarikādējis ar salauztajām mēbelēm, kas te atradās.
‘es izdomāju, kas tas ir... tā kā Dikons izmantoja tavu grimūlu, tad viņš varēja izdzēst tikai to maģiju, ko tev tas dod, tev palika tikai asinīs nogulsnējusies maģija un tagad tu vairs nevari teleportēties, bet tikai izraisīt sev astrālo projekciju!’ kādu laiku vēroju viņu.
‘ko? Ai, vēlāk paskaidrosi, es to dabūju! Kas tagad jādara?’ viņš piecēlās un sarauca pieri.
‘es nezinu... varbūt ejam pie Beltāna, lai viņš pasaka?’
‘labi, mēs tiksim tam lodziņam cauri?’
‘paskatīsimies...’ viņš pacēlās un izlidoja. Pēc kāda laika logā parādījās viņa galva. ‘atvaino, es bija aizmirsis, ka tu vairs nevari lidot...’ viņš nolaidās, es apķēros viņam ap pleciem un mēs atkal pacēlāmies. Mēs aizlidojām uz Beltāna māju.
‘ko? Jau pieveicāt? Tas gan bija ātri...’ Beltāns izskatījās manāmi pārsteigts, jo laikam mūs vispār atpakaļ negaidīja...
‘nē, mums ir neliela problēma...’ es teicu, atlaizdama Armīna plecus.
‘kas tad šoreiz? Kas tev ar kaklu?’
‘vampīri...’ Beltāns uzkrītoši pašķielēja uz Armīna pusi, kas tagad pētīja savu dienasgrāmatu. ‘nē, cits...’ tagad viņš uz mani skatījās kā uz...
‘tad tev viņi ir vairāki?’
‘nē, mēs bijām klubā un tur...’
‘tā jau es domāju! Tā jūs mani te apšmaucat! es domāju, ka jūs tur cīnāties uz nāvi un dzīvību, bet izrādās, ka izklaidējaties...’
‘nē, Dikona mājā ir ierīkots vampīru klubs, mums nācās caur to iet un tur iznāca neliels konflikts ar vietējiem...’
‘pirmo reizi dzirdu, ka tāpēc vampīri dzertu savu sugasbrāļu asinis!’
‘es vairs neesmu vampīrs... Dikons tomēr izmantoja manu grimūlu un...’
‘jā... tā ir liela problēma...’
‘nu īstenībā viņš izmantoja tikai lappusi no tā un es to tagad atguvu, tikai nezinu, ko , lai ar to iesāk...’
‘nu kā tev tā ir jāievieto atpakaļ grāmatā! Kur tā ir?’ iestājās klusums.
‘es to pirms maģijas zaudēšanas noglabāju.’
‘lieliski! Kur?’
‘es izmantoju noglabāšanas burvestību...’ atkal iestājās klusums, kura laikā, šķita, dzirdēju kā kustas Beltāna smadzeņu zobratiņi (tas bija ļoti lēni).
‘ko?’ viņš pēkšņi izdvesa. ‘ārprāts! Šausmas! Vai, tas nu nemaz nav uz labu...’
‘nu bet vai tad tu to nevari dabūt atpakaļ?’
‘nē! Tikai tu zini, kur to esi noglabājusi...’
‘kā? Nezinu gan...’
‘tev zemapziņā tas ir ierakstīts... tu pati to neapzinies... vai...’ tad es sapratu, ka tā kā man nav vairs maģijas (magu), tad es vairs to nevaru dabūt atpakaļ. Ārprāts! Es biju nolemta! Sabruku turpat uz grīdas netālu no krēsla, kurā sašļuka Beltāns un man acīs sariesās asaras. Tad mums pievērsās Armīns, kas pirms tam bija parūpējies par savas dienasgrāmatas drošību. Viņš izlasīja manas domas un viņam atkārās žoklis. Tad kādu laiku mēs tā visi pavadījām klusumā, satriekti. Tad Armīns nokremšļojās.
‘bet vai Agla nevar izmantot astrālo projekciju, lai nokļūtu pie sava grimūla?’ manā bezcerībā iespīdēja gaismas stariņš! Beltāns sarosījās.
‘ja viņa to mācētu...’
‘es to māku!’ es pielecu kājās. ‘kas man jādara?’
‘nu tas pats, būtība, ko tu dari teleportējoties – tev jādomā par savu grimūlu...’ pieskrēju pie Armīna un cieši viņu apskāvu.
‘paldies!’ aizvēru acis un vēl dzirdēju Beltāna balsi.
‘tikai neuzturies tur par ilgu, jo tas var izrādīties bīstami...’ tad tā pazuda. Jutu, ka krītu un tad apstājos. Atvēru acis un visapkārt redzēju baltu, spilgtu gaismu. sākumā mani tā apžilbināja, bet tad es ar to apradu. Es stāvēju stabili, kaut gan zem kājām pamatu nejutu. Priekšā redzēju karājamies vairākus priekšmetus. Piegāju (?) tuvāk un atpazinu savu grimūlu, vēl kādu savu bērnības grāmatu, ko biju te bērnībā drošības pēc noglabājusi, un... tēva fotogrāfiju... nebiju to redzējusi jau kādus deviņus gadus, šķiet, biju par to aizmirsusi... īstenībā sapratu, ka vairs neatceros kā viņš izskatījās. Gribēju bildi paņemt un apskatīties, bet kaut kur it kā tālumā dzirdēju Armīna balsi, viņš kliedza, lai atgriežos. Ātri paķēru grimūlu un aizvēru acis. Pēc kāda laika jutu, ka kāds mani nežēlīgi krata. Atvēru acis un redzēju, kas tas bija Armīns. Viņš izskatījās vēl vairāk nobažījies nekā tad, kad es nolecu no mājas jumta un viņš izskatījās, ka bija... raudājis... pār viņa vaigiem ritēja sarkanu asiņu tērcītes... Kad atvēru acis viņš sāka starot un apskāva mani.
‘Agla! Es jau domāju, ka tu esi mirusi...’ viņš mani spieda tik stipri, ka man pat aptrūkās elpa.
‘ja tu mani turpināsi tā spiest, tad tas arī notiks...’
‘piedod..’ viņš mani palaida vaļīgāk, bet no apskāviena gan ne.
‘kas noticis? Vai tu... raudāji?’ tad viņš mani apņēma ar vienu roku un ar otru sev noslaucīja “asaras”.
‘ko tad, lai citu dara, kad tu aizsaulē pavadi gandrīz veselu nakti?’
‘ko? Es taču biju prom tikai dažas minūtes...’
‘minūtes?! Tu biji prom...’ viņš pameta skatienu uz senlaicīgo pulksteni pie sienas, ‘...vismaz desmit stundas!’
‘ko?’ palūkojos uz Beltānu, kas bija manāmi nobālējis, sākumā šķita, ka te piestrādājis Armīns, bet tad es redzēju, ka viņš, redzēdams, ka ar mani viss kārtībā, tvēra pēc kaut kā sev azotē un izvilka mazu pudelīti, no kuras padzēries viņš atguva savu agrāko vaigu sārtumu.
‘tu biji prom ļoti ilgi...’ viņš, pamanījis manu skatienu, teica. ‘varbūt tev tas nelikās ilgi, jo tādā vietā nepastāv jēdzieni “laiks” un “telpa”.’ Armīns mani vēl joprojām nelaida vaļā, tagad viņš turēja manu roku it kā, lai es nepazustu. ‘tagad tev jāieliek lapa grimūlā un tad tu atgūsi savu maģiju.’ Viņš man pasniedza lapu, kas laikam tad man bija izkritusi no rokas. Lapu paņēma Armīns, jo viņš vēl joprojām nevēlējās manu roku laist vaļā. Tad viņš beidzot to atlaida un es ieliku trūkstošo lapu tai paredzētajā vietā. Tā it kā atkal salipa. Jutu manī atkal ieplūstam spēku. Lai pārbaudītu vai tas ir iedarbojies, es mēģināju lidot. Es pacēlos... jā, patiesi! Es atkal lidoju! Es nespēju novaldīt prieku un apmetu gaisā salto. Tad man pievienojās Armīns viņš atkal satvēra manu roku un apskāva mani. Redzēdams, ka viss kārtībā, Beltāns aizgāja.
‘nezināju, ka es tev tik daudz nozīmēju...’ iečukstēju Armīnam ausī un viņš man atčukstēja.
‘es arī ne...’ tad iestājās ilgs klusums, kura brīdī izbaudīju Armīna apskāvienus. Tad mūsu mīlestības idilli izjauca Piksijs. Pamanīju, ka tas sēž uz lampas.
‘nevēlos jūs traucēt, bet jūs vēl joprojām neesat tikuši galā ar savu uzdevumu...’ viņš iepīkstējās.
‘pareizi... mums ir pienākums...’ noteicu.

Vāaa... paldies ka šito ieliki. Gaidīšu ar nepacietību to mirkli kad varēsi atkal ielikt turpinajumu.

par iisu, nepietiks, vajadzeeja ielikt vismaz 2x vairaak

aaaaah!!!!!! veelveelveelveeel! damn,kad Tu atgrieziisies?
cik patiikama ir sajuuta,kad varu dabuut tikdaudz izlasiit vienaa reizee,ja neesmu te bijusi... 3 nedeeljas? hehehee.. ^^ ai,tik jauks shis staasts ir, jaa,lalla laa la laaaaaa... ^^

nepacietiigie
veel tikai kaadas divas vai triis tuures ^^


Armīns nomainīja veidolu un mēs gribējām doties atpakaļ uz Dikona mājokli, jo es vēl nebiju atriebusi daudzās dvēseles, bet tad Armīns ieteica.
‘varbūt mēģinām aizteleportēties?’
‘es jau viena varu...’
‘bet vai tu nevari aizteleportēt arī mani?’
‘nezinu, pirms tam es neesmu mēģinājusi aizteleportēt kādu...’ satvēru Armīna roku un aizvēru acis. Domāju par Dikona kambari, bet no domām neizlaidu arī Armīnu, tas bija ļoti grūti, bet pēc kāda laiciņa, es sajutu vēja plūsmiņu. Atvēru acis un man pretī lūkojās tas pats moku kambaris, tikai tam nez kāpēc bija aizbarikādētas durvis un tagad es redzēju visas dvēseles. To sejas bija rētainas un sāpju kliedzienu izkropļotas. Nespēju iedomāties tādas sāpes, kuras varētu caur kliedzieniem šādi izkropļot sejas. Vēl joprojām jutu Armīna roku, palaidu to vaļā.
‘tas bija... dīvaini...’ viņš noskurinājās, ‘viņš te dzīvo? Ārprāts! Te pat pats Lucifers nespētu dzīvot!’
‘beidz! Lucifers izskatījās ļoti miermīlīgs, ja neņem vērā viņa straujās garastāvokļa maiņas...’ Pacēlās zārka vāks un no tā izlīda Dikons.
‘Efemerīda jau ir satikusies ar savu radītāju... Bravo!’ Armīns gribēja kaut ko izņemt no mēteļa apakšas, kad mūs abus satvēra, nez no kurienes uzradušies, vampīri. ‘Nu, nu, Armīt, uzvedies labi.’ Viņš lēnāk pašpārliecināti mums tuvojās. ‘Neuztraucies, drīz arī tu viņu satiksi...’ viņš pagāja garām Armīnam un tad nostājās manā priekšā. ‘Pirmā! Sveika! Kā sokas?’
‘ir bijis labāk... vari pateikt tiem saviem zaļknābjiem, lai novāc no manis savas netīrās ķetnas?’
‘ja jau reiz esi tik “kruta”, tad tiec no viņiem vaļā pati!’ viņš pagriezās un devās apsēsties uz kāda krēsla, kas izskatījās pēc troņa. Tur viņš laikam vēroja visas spīdzināšanas, tas laikam mūs tagad gaidīja.
‘vai pēc tam es varēšu piesist tavu pakaļu?’
‘laipni lūdzu, tikai tiec vaļā no viņiem...’ viņš apsēdās, ‘zini, es tev pateikšu vienu noslēpumu. Es nekad neļauju nevienam savam upurim mirt bez mokām...’ manā un Armīna priekšā nostājās divi vampīri. Viņi rokās turēja nokaitētu dzelzi.
‘zini, es nedomāju, ka tas ir kāds noslēpums...’ caur manu galvu skrēja miljoniem domu, kā lai mēs no šejienes tiekam ārā. Bezcerībā pacēlos gaisā un līdz ar sevi pacēlu arī parējos vampīrus. Mocītājs nelikās traucēts un arī pacēlās. Armīns uz mani neizpratnē skatījās, laikam domāja, ka man ir kāds plāns. Pa to laiku viņa mocītājs karsto dzelzi pielika viņam pie vaiga. Redzēju kā sākumā ieplešas viņa acis un viņš sāka bļaut. Redzēju ka arī manai sejai tuvojas nokaitētais dzelzs gabals un es ar kāju iesitu vampīram pa vēderu. Viņš pārsteigumā dzelzi izmeta no rokām un satvēra vēderu. Kad viņš bija noliecies es redzēju kā Dikons skatās uz Armīnu un gardi smejas. Es biju gatava viņam iekšas izraut ar plikām rokām. Paskatījos uz Armīnu un redzēju, kā mocītājs viņu sit. Šajā brīdī es vēlējos lai man rokā būtu kāds pīlādža mietiņš, lai es ar to Dikonam varētu sviest. Es to vēlējos tik šausmīgi, ka pat nepamanīju ka man rokās pēkšņi tas parādījies. Negribēju domāt kā, bet izmantot izdevību. Sākumā ietriecu to krūtīs vampīram, kurš manu roku turēja un tad arī otram. Pa to laiku mocītājs jau bija dabūjis savu nokaitēto dzelzi, bet, kad ieraudzīja, ka man rokās ir pīlādža miets, to atkal izmeta. Es viņam to ietriecu starp ribām un traucos pie Dikona. Viņš vēl neaptvēra, kas notiek, tāpēc man to iedurt bija viegli. Atstāju to viņam starp ribām un atstāju tur kunkstam. Redzēju, ka visas telpas dvēseles pie viņa pielido un sāk skriet viņam cauri. Līdz ar to viņš sāka nežēlīgi aurot. Kādu laiku es to vēroju ar savādu prieku, bet tad atcerējos par Armīnu, pagriezos un atkal aizsvilos nevaldāmā niknumā. Vampīri, kas bija mocījuši mani, aizlidoja līdz durvīm un sāka tās atbarikādēt. Es tikmēr tuvojos Armīnam. Viņa spīdzinātāji viņu atlaida un viņš nokrita četrrāpus, tas mani vēl vairāk sadusmoja. Atkal iedomājos par pīlādža mietiņiem un nu tie atradās abās manās rokās. Es tos sviedu un tie atdūrās pret to vampīru krūtīm, kas viņu turēja. Mocītāju satvēru aiz rīkles un nometu uz zemes. Sāku viņu dauzīt. Jutu kā viņa sejas kauli sašķīst pret manām dūrēm un biju laimīga. Beidzu viņu dauzīt, kad man sāka smeldzīgi sāpēt dūres. No viņa sejas nekas nebija palicis pāri, tā visa bija asinīs. Asinis! Es sajutu badu. Nežēlīgi iecirtu savus ilkņus viņa miesā un izsūcu viņu sausu. Piecēlos un palūkojos, ko dara pārējie divi. Viņi noņēma pēdējo krēslu un sāka raustīt durvis, bet tās bija aizslēgtas. Viņi izmisumā paskatījās uz mani un es pasmaidīju. Es jutu viņu bailes, tās bija kā eliksīrs manai dvēselei. Viņi pacēlās gaisā un pielidoja pie kādas lūkas, ko es iepriekš nebiju pamanījusi. Es, negribēdama viņus atstāt dzīvus arī pacēlos gaisā, bet bija par vēlu, viņi atrāva lūku un pa to telpā iespīdēja saules stari. Biju šokā, viņi no manis baidījās tik ļoti, ka bija gatavi paši skriet saulē! Nu mans gandarījums bija pilnīgs. Es nolaidu acis uz Armīna pusi. Viņš bija Armīna veidolā un jau piecēlies arī vēroja sauli lūkā. Viņš turēja roku uz ievainotā vaiga, laikam to izmainīt viņam neizdevās, tāpēc viņš to sargāja no saules.
Paskatījos uz Dikonu, viņš vēl joprojām locījās agonijā. Piegāju pie Armīna un apkampu viņu.
‘ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze...’ viņš izdvesa un pasmaidīja. Iegājām ēnā un viņš noņēma roku, redzēju, ka uz viņa vaiga ir “x” formas apdegums.
‘zini, es negribētu būt tavas greizsirdības upuris.’ Viņš palūkojās uz saplosīto mocītāju un pasmaidīja. Es tikmēr pētīju viņa brūci un mani pārsteidza, ka tā nedzija.
‘kāpēc tā nedzīst?’
‘varbūt tas bija sudrabs...’
‘tas mums ir bīstams?’
‘jā... kas notiek ar Dikonu? Kāpēc viņš tā raustās?’ pametu skatienu uz Dikona pusi.
‘nu kā, viņu moka dvēseles...’
‘kādas dvēseles?’
‘vai tad tu neredzi? Viņu tur ir simtiem!’ viņš uz mani paskatījās, ‘tu domā, ka esmu traka?’
‘Nē, ja tu to saki, tad es tev ticu... bet ko mēs ar viņu iesāksim?’
‘neko, atstāsim te, lai nomirst badā.’ Paskatījos uz Armīnu.
‘kas?’
‘mēs varētu paātrināt viņa nāvi...’
‘kā?’
‘nu tu taču neesi ēdis...’ viņš pasmaidīja un piegāja pie Dikona. Kamēr viņš mielojās es domāju, ko tagad iesākt. Dvēseles bija atriebtas, savu maģiju es biju atguvusi, bija palikusi tikai Čūska... bet es tāpat kā Dikons nevēlējos atteikties no nemirstības. Es zināju un apjautu savu zvēriskumu, bet tas man šķita tik pievilcīgs, es zināju ka ne jau vampīrisms manī to radīja. Tas vienkārši atbrīvoja to briesmoni, kas sēdēja manī un, es zināju, ka šāds briesmonis sēž katrā cilvēkā... es palūkojos uz Armīnu, kas nu, laizīdams pirkstus man tuvojās. Dikons izskatījās īpaši nelaimīgs. Redzēju kā pārējās dvēseles no viņa miesas burtiski izrauj dvēseli un sāk to sist un mocīt. Tagad viņa miesa sēdēja savā nāves tronī pavisam mierīga...

NEXT... esmu stāvā sajūsmā... šis stāsts mani vienkārši ierauj savā varā... tikai nesaki ka viņa atbrīvosies no vampīrisma... man ir pamatīga novirze uz vampīriem.

jaa, zinu... tas ir kaa ar pliku kaaju iekaapt pikjii.. no taa veel ilgi nevar atbriivoties (ja vispaar var)..


*imitee Kikyou ljaunos smieklinjus* Ke ke ke veel tikai divi posti


‘nu, uz kurieni tagad?’
‘pie Čūskas...’ Armīns sastinga.
‘Pie Pirmā...?’
‘nāc...’ paņēmu viņa roku un aizvēru acis, bet viņš to izrāva.
‘pagaidi.’
‘kas ir?’
‘zini, es neesmu gatavs sastapties ar Pirmo... varbūt tu ej, viņš tevi neaiztiks, tev ir tas svētums, bet es par to pārliecināts nevaru būt...’
‘nesatraucies es viņu nenogalināšu...’
‘Ko?’
‘nāc, arī tevi viņš neaiztiks, jo tu esi viens no viņa bērniem...’
‘nu, tikai ja tu to gribi...’
‘jā, es gribu...’ satvēru viņa roku, viņš nopūtās un pamāja. Es aizvēru acis un domāju par alu, kurā Lucifers mani pārvērta vampīrā. Sajutu vēja plūsmu, pēc tam – cietu pamatu sev zem kājām. Acis man negribējās vērt vaļā, bet es pēc kāda laika to darīju. Sev pretī redzēju pelēku akmens sienu. Pagriezos uz Armīna pusi un pārliecinājos, ka ar viņu ir viss kārtībā. Aiz sevi ieraudzīju to pašu akmens paaugstinājumu, uz kura es toreiz gulēju. Neviena te nebija.
‘izskatās, ka te neviena nav... ko mēs darīsim?’
‘gaidīsim...’ es apsēdos uz klona un Armīns nedroši nosēdās man priekšā. Pēc kāda laika es pie alas ieejas dzirdēju šļūcošu skaņu. Pēc tam ieejā parādījās Čūskas galva. Armīns steidzīgi pielēca kājās. Es arī lēnām piecēlos. Čūska mūs pamanīja un nomainīja veidolu uz cilvēka (?) izskatu.
‘es jau tevi gaidīju, nāc...’ Armīns skatījās uz bijušo eņģeli neticībā un viņa acis spīdēja no apbrīna.
‘pagaidi te, es būšu atpakaļ...’ Lucifers mani izveda ārā un es redzēju brīnišķīgā Dārza paliekas. Tas tik un tā izskatījās skaists, kaut gan arī aizaudzis. Tagad tas izskatījās pēc džungļiem.
‘Te arī ir džungļi...’ sapratu, ka viņš lasa manas domas.
‘Vai šī vieta atrodas uz zemes?’
‘Protams, ne jau Nebulā. Šobrīd mēs atrodamies uz kādas salas Klusā okeāna vidū...’
‘Kā tu zini par Kluso okeānu?’
‘es taču nepavadīju šeit miljoniem gadu apbrīnojot augus un debesis no apakšas!’ pēdējos vārdus viņš izkliedza uz debesu pusi. ‘es arī izmantoju sev palikušās spējas un izzināju jūsu pagātni, tagadni un nākotni.’ Par palikušajām spējām viņš arī kliedza. ‘tu noteikti zini par Kolumbu, kas pirmais it kā apbrauca apkārt zemeslodei.’
‘nu, jā...’
‘vēsturnieki teica, ka viņu esot apēduši kanibāli uz kādas no Indonēzijas salām, tad zini, Kolumbs nonāca uz šīs nāves salas, atklāja Ēdenes paliekas un manu atrašanās vietu, tāpēc es viņu pāragri aizsūtīju pie Radītāja!’ pēdējo vārdu viņš izkliedza ar tādu naidu, ka man pat šķita, ka lapas notrīcēja. Viņš ievilka elpu un turpināja, ‘tātad, ko tu gribēji?’
‘vai tad tu jau nezini?’
‘nē, tādu izredzēto kā tavu un Dalailamas nākotni es nespēju izzināt.
‘Dalailama ir izredzētais?’
‘Savā ziņā viņš ir neatkarīgais apustulis... nu labi, tu nesapratīsi... ko tu gribēji?’
‘es pati īsti nezinu, laikam pestīšanu... mans uzdevums bija tevi nogalināt, bet es zinu, ka to neizdarīšu...’
‘kāpēc tad tev mani ir jānogalina?’
‘lai atbrīvotu pasauli no vampīrisma...’ jutu kā viņš lasa manas domas.
‘āāā... redzu tavu dilemmu... nu es tev te nevaru palīdzēt...’
‘īstenībā vari gan... tev tikai jālūdz piedošana Dievam par to, ko izdarīji un tu nonāksi atpakaļ un vampīrisms izzudīs... pats no sevis...’ jutu, ka mani pārņem skumjas.
‘lūgt Viņam piedošanu? Bet par ko? Es taču neko neizdarīju, pareizāk sakot es izdarīju tieši to, ko Viņš man teica izdarīt!’
‘Bet Lucifer, padomā, Viņš taču ir Dievs. Ja Viņš atzīs savu kļūdu, tad visa šī pasaule sabruks!’
‘kāpēc?’ viņam no acīm izsprāga asaras.
‘jo viss taču balstās uz to, ka Dievs ir nekļūdīgs!’ es pati nesapratu, ko runāju.
‘ko?’
‘nezinu, es to dzirdēju vienā filmā, bet tagad es saprotu, ka tā taču ir taisnība!’ es palūkojos uz debesīm. ‘Viņš man ir sūtījis signālus...’ pēkšņi sajutos pavisam dīvaini. Visu manu ķermeni pārņēma ļoti dīvaina sajūta. Aizvēru acis un, kad tās atvēru visapkārt man bija gaisma. Sākumā domāju, ka atkal esmu nonākusi tajā bezlaika telpā, kurā es glabāju savus dārgākos priekšmetus, bet tad es redzēju, ka man blakus stāv Lucifers. Viņš arī izskatījās tikpat apjucis. Pēkšņi it kā pašķīrās dūmi un mums priekšā stāvēja ļoti skaists vīrietis ar baltiem matiem. Viņam nevarēja noteikt vecumu, it kā jauns, bet tomēr vecs, it kā vecs, bet tomēr jauns. Viņš nevarēja būt vecāks par piecdesmit un jaunāks par divdesmit. Viņš bija tērpies žilbinoši baltā tunikā, kas ap vidu bija apsieta ar sudraba virvi. Viņam bija caururbjoši zilas acis, no kurām ritēja zilas asaras. Ieraudzījis Luciferu, kas man nemanot bija nometies ceļos, Viņš sāka plati smaidīt, pieskrēja viņam klāt, piecēla viņu kājās un apkampa.

tas kā, viņa, tā teikt, Dievu sastapa?
whoa..jokaini. nu ko, tad jau atliek tikai no savas nemirstības atvadīties un nobeigt dzīvi laimīgi uz tās pašas salas. jo bez sava vampīrisma jau viņai spēju teleportēties utml. vairs nebūs..vai ne?

jaa, tas, ka shajaa staastaa iepinu Dievu tieshaa veidaa mani vareetu pietuvinaat saartam *baidaas* Bet tik un taa es juutos ar nobeigumu ljoti apmierinaata. Labi, nav ko vilkt garumaa - te ir viss liidz beigaam




‘Lucifer, mans dēls!’
‘Tēvs!’ redzēju, kā Lucifers notecina Dieva plecu ar sarkanām asarām. Tā viņi kādu laiku apkampās. Tad Dievs pagriezās pret mani.
‘tu noteikti esi viņa bērns, tā Efemerīda. Laipni lūdzu!’ man par lielu pārsteigumu viņš apkampa arī mani. Tas bija tik patīkami. Es atrados Dieva apskāvienā, es domāju, ka laimes man tagad pietiks visai mūžībai. Tas bija tik patiesi, neviens, pat manis pašas māte nebija tik mīļi apkampusi. Viņš mani palaida vaļā. Tagad es sapratu kāpēc Lucifers tā raudāja, jo man pašai bira asaras. Nez no kurienes pēkšņi bija parādījušies vairāki krēsli un aiz dažiem stāvēja eņģeļi. Viņiem bija skaisti balti spārni un baltas tunikas. Visiem bija blondi mati un zilas acis. Viņi bija skaisti un es sapratu, ka viss Paradīzē ir skaists: cilvēki (?), eņģeļi, Dievs un pati Paradīze arī... Eņģeļi visi pēc kārtas apskāva Luciferu un arī mani. Šķita, ka viss ir mīlestības pilns, viņi mīlēja jebko, pat vampīrus. Atcerēdamās, kas es esmu, es pēkšņi sajutos netīra un ļauna... Mēs apsēdāmies krēslos.
‘Nu, Agla, sāksim ar tevi, ko tu vēlies?’ biju pārsteigta, ka Viņš mani nosauca īstajā vārdā, jo tagad visi mani dēvēja par Pirmo vai Efemerīdu...
‘Es... Es īstenībā... Ak, Dievs, es nespēju noticēt, ka es runāju ar pašu Dievu!’ Viņš pasmaidīja.
‘nomierinies, gan jau kaut kad satiksimies vēlreiz...’
‘ja vien nenonākšu Ellē...’
‘Nenonāksi!’
‘Kā Jūs to zināt?’
‘saki – tu! Mums te pastāv vienlīdzība...’
‘nu jā, bet tad es nezinu, kā, lai izrāda godu...’
‘es taču zināšu vai tu izrādi godu vai negodu... un tāda vieta kā Elle vēl nepastāv...’ Viņš plati pasmaidīja un man ap sirdi sametās tik labi...
‘vēl?’
‘jā – vēl!’
‘man Jums... Tev ir lūgums... es nevēlos atteikties no nemirstības dāvanas, ko man ir devis Tavs dēls, bet es arī negribu, lai izplatās ļaunums, ko rada vampīrisms...’
‘jā, jā, es jau par šo problēmu domāju un nonācu pie secinājuma... es jau pašā sākumā neatbalstīju šo Lucifera domu, bet es biju sev apsolījis, ka nejaukšos zemes dabiskajās norisēs, tagad es sapratu, ka sevišķi dabiski tas nav... tāpēc es jau esmu par to parūpējies.’
‘Kā, ja drīkst jutāt?’
‘Drīkst, esmu izlēmis šādi: vampīrisms uz zemes paliks, bet tagad par vampīru pārvērst nevarēs kurš katrs, bet tikai tu...’
‘Ko? Es? Kāpēc?’
‘Man ir savi iemesli, bet tas tev nenāks par brīvu, tev vajadzēs pieskatīt visus vampīrus, un sūtīt pie manis tos, kas darīs uz zemes cūcības. Un līdz ar to izriet darbiņš arī Luciferam...’ Viņš rotaļīgi pašķielēja uz Lucifera pusi, kas pa to laiku bija tērzējis ar pārējiem eņģeļiem.
‘Jā?’ viņš atrāvās no sarunas. Dievs pret viņu pagriezās.
‘Vai tu esi gatavs?’
‘kam?’
‘piedošanas lūgšanai...’ Lucifers jau sabruka un gribēja noraidīt, jo viņš gribēja bija lepns, bet tad iejaucos es.
‘Atvaino, bet vai drīkstu ko bilst?’ Dievs pagrieza galvu pret mani.
‘drīksti!’
‘Tu teici, ka jums te pastāv vienlīdzība, bet, neņem ļaunā, Tu taču tagad gribi būt augstāks par Luciferu, vai tad ne?’
‘taisnība, tad man sevi jālabo. Šeit nav gluži vienlīdzība...’ šādu atbildi es gan nebiju gaidījusi, bet tā tomēr ir pareiza...
‘tad, vai es drīkstu parunāt minūti ar Luciferu?’
‘drīksti!’ es paņēmu Luciferu aiz rokas un pavilku mazliet tālāk no bariņa.
‘klausies! Vai tu sava lepnuma dēļ gribi zaudēt vietu šajā brīnumainajā pasaulē un savu mūžību pavadīt tādā vietā kā zeme?’
‘nē...’
‘nu tad palūdz Viņam piedošanu! Lūdzu, izdari to Viņa dēļ! Padomā, cik viegli tev pēc tam būs! Izdarīsi?’ viņš viegli pamāja. Mēs piegājām atpakaļ pie Dieva un eņģeļiem un Lucifers Dieva priekšā nostājās uz ceļiem. Viņam lēnām ritēja asaras pār vaigiem
‘Dievs mans un Radītāj! Es vēlos Tev lūgt piedošanu par šo muļķību, ko izdarīju un lūdzu iespēju atgriezties Paradīzē, kas ir manas dzimtās mājas...’ kādu laiku bija klusums un tad es pamanīju, ka pār Lucifera vaigiem vairs netek sarkanas asaras, bet gan zilas. Viņš bija atbrīvots! Dievs viņu vēlreiz piecēla un apskāva. Kamēr Dievs viņu turēja, es redzēju caur Lucifera tunikas caurumiem, kā viņam izaug jauni spārni, tie bija tikpat balti kā pārējiem eņģeļiem. Pēc tam viņu apskāva arī pārējie eņģeļi. Tikmēr pie manis pienāca Dievs.
‘Paldies tev, ka atdevi man manu dēlu. Zini, ka tagad tev vieta Paradīzē ir nodrošināta.’
‘laikam, kad nonākšu uz zemes būs jāsāk iet uz baznīcu...’
‘Man nevajag, lai tu ietu uz baznīcu. Man vajag, lai tu Man ticētu šeit.’ Viņš iebikstīja man virs sirds. Es nespēju noturēt asaras. Es tās ātri noslaucīju un redzēju, ka tās ir... zilas... man bija tikpat zilas asaras cik eņģeļiem!
‘bet kā?’ Viņš pasmaidīja.
‘galvenais tici!’ tagad pienāca Lucifers, viņam bija pazudusi rētu un viņa abas sejas puses bija skaistas, viņš mani apskāva.
‘Paldies tev par visu, es tevi vēl apciemošu, ja būs iespējams...’ viņš paskatījās uz Dievu un pasmaidīja.
‘būs iespējams, tagad tev būs jāvada pati Elle! Tev ar Aglu vēl daudzas reizes vajadzēs satikties!’ piemetināja Dievs un Lucifers man pačukstēja.
‘Paldies arī, ka iedevi Viņam ideju par Elli, tagad arī es kaut kur būšu priekšnieks!’
‘nē, paldies tev! Par visu šo piedzīvojumu, par manu dāvanu, par šo iespēju redzēt pašu Dievu...!’ es skatījos Viņā un Dievs mani atkal apskāva, to pašu darīja Lucifers un pārējie eņģeļi. ‘nu tad uz redzēšanos!’
‘pavisam noteikti!’ visi noteica un pār viņiem pārvēlās baltu dūmu vilnis. Atkal viss bija balts. Es aizvēru acis un gaidīju, kas notiks. Kad tās atvēru, tad jau atrados tajā pašā vietā, kur es ar Luciferu pastaigājāmies, tikai nu jau bija tumšs. Es skrēju pie Armīna paziņot jaunumus. Ieskrēju alā un viņš vēl tur sēdēja apjūsmodams Luciferu.
‘ārprāts! Es nespēju noticēt, ka es redzēju Pirmo! Bet, kas viņam bija ar vaigu?’
‘nekas īpašs...’ es vēl atrados domās Paradīzes pievārtē.
‘kur tu biji un kur palicis Lucifers?’
‘tu neticēsi, bet es redzēju pašu Dievu...’
‘ko? Kad?’
‘tikko, es tikko kopā ar Luciferu biju pie Dieva... vari iedomāties Viņš mani apskāva!’
‘Kas? Lucifers?’
‘nē, taču, Dievs...’
‘tu biji pie Dieva?’
‘nu vai tad es tev to tikko neteicu?’
‘nezinu, es neklausījos... tu nokārtoji to vampīrisma lietu?’
‘jā...’
‘nu?’
‘tas ir nokārtots...’
‘bet es vēl esmu vampīrs!’
‘vampīrisms paliks, tikai tagad par vampīru varēs pārvērst tikai viens vampīrs...’
‘kas?’
‘iesim...’
‘tu?’
‘es tev vēlāk pastāstīšu...’
‘Agla, tu?’ pasmaidīju, jo šis brīdis atgādināja man to, kad es Armīnam prasīju par viņa domu lasīšanas spējām. Ieturēju pauzi.
‘jā...’ satvēru viņa roku un aizteleportējos atpakaļ pie Beltāna. Viņš atradās savā bibliotēkā, aizmidzis uz viena no lielajiem krēsliem. Es negribēju viņu modināt, bet Armīns pasteidzās un to izdarīja pirms es kaut ko paspēju bilst.
‘nu, kas tad šoreiz? Armīna vampīrisms ir zudis?’ Beltāns sarkastiski noteica raudzīdamies uz Armīna rētu uz vaiga, kas pēc visa spriežot sāk lēnām dzīt, jo tagad tā bija mazāka nekā sākumā.
‘Nē, tagad ir viss!’ es pateicu ar nopūtu. Beltāns mani pārprata un kļuva nervozs.
‘kā tu to domā?’
‘mēs izdarījām visu, ko vajadzēja izdarīt...’ es iztulkoju.
‘āāā... nu un ko tagad?’
‘ai, neko. Iešu un izgulēšos...’
‘kā neko? Tu zini ko es redzēju un ko viņa satika? es redzēju Luciferu!’ iesaucās Armīns.
‘to Luciferu?’ Armīns pakratīja galvu, ‘nu kāds viņš bija?’
‘Agla labāk pastāstīs...’ es nopūtos, jo biju domājusi nemanāmi aizslīdēt.
‘Tur nav ko stāstīt, garš blonds eņģelis ar spārniem.’
‘nu gan tu izpušķo, viņam nebija spārni, viņam bija liela rēta pāri visam kreisajam vaigam.’
‘ir gan viņam spārni, tagad viņam arī rētas vairs nav, un viņš izskatās tāpat kā citi eņģeļi!’
‘un pastāsti par Dievu!’ Armīns aizsāka. Man nācās visu izstāstīt un to es arī darīju, jo man nekas cits neatlika. Pēc kādām trim stundām gan Armīns, gan Beltāns visu zināja visos sīkumos. Tad es beidzot tiku gultā. Es biju aizmirsusi, kas esmu, un aizgāju gulēt savā gultā otrajā stāvā. Pēc stundas ilgas neveiksmīgas cenšanās aizmigt, es nolidoju no balkona un devos uz Armīna kambari. Tā durvis bija atstātas pusvirus. Es iegāju iekšā un redzēju, ka Armīns sēž uz grīdas blakus zārkam un kaut ko aizrautīgi skricelē savā dienasgrāmatā. Viņš pat nemanīja, kā es ienācu. Viņš mani pamanīja, kad es biju viņam pavisam blakus. Armīns gandrīz izmeta dienasgrāmatu no rokām, kad mani ieraudzīja.
‘Jēzus! Agla! Tā taču pat mironi var atmodināt! Ko tu te dari?’
‘es nevaru aizmigt gultā... izskatās, ka tu arī ne...’
‘aizmigt? Agla, tu nesen rokās turēji visa vampīrisma pastāvēšanu! Un tu gribi gulēt?’
‘jā, jo pēc “visa vampīrisma rokās turēšanas” man nāk nežēlīgs miegs! Vai tu neiebilsti, ja es nākšu te gulēt? Man laikam būs jāiegādājas savs zārks...’
‘bet protams, guli te!’ iegūlos zārkā.
‘starp citu, kāpēc tu neguli tajā savā pilī?’
‘ārprāts, vai tu maz zini, cik nogurdinoši ir katru dienu mērot entās jūdzes?’
‘nē...’ viņš pasmaidīja.
‘vai tu neiebilsti, ja es tevi uzzīmēšu?’ es aizvēru acis un jutu miegu lēnām mani pārņemam.
‘tikai neliec man pozēt...’
‘nē, es nelikšu, tu tikai guli...’ tad es aizmigu.

Mani ļoti iepriecināja tas, ka man nerādījās nekādi sapņi un, ka es varēju izbaudīt pilnīgu mieru. Kad pamodos, redzēju, ka ir jau diena un ka Armīns man nogūlies blakus. Zārkam apkārt mētājās visādas lapas ar manu portretu visos rakursos. Varēja redzēt, ka viņš labi zīmē, bet daži zīmējumi bija patiesi kā dzīvi (?). Netālu mētājās arī viņa dienasgrāmata, kas atstāta pusvirus vietā, kur viņš beidzis rakstīt. Viņš jau bija pierakstījis pusi no tās un izskatījās, ka līdz Lucifera satikšanai vēl nebija ticis, jo tur bija kaut kas rakstīts par Dikonu. Piecēlos aizvēru viņa dienasgrāmatu, savācu čupā viņa zīmējumus un tad es pamanīju, ka starp tiem ir arī zīmējumi, uz kuriem attēloti esam mēs abi, tie bija tie labākie. Uz viena no tiem es atradu kaut ko uzrakstītu:
“Sveika, Agla! Nespēju noturēties un vēlreiz tev pateikt paldies par visu, ko esi manā labā darījusi. Es tev neprasot paņēmu tavu Efemerīdas vadones grāmatu un grimūlu, cerams, ka nedusmosies, jo uzskatīju, ka pie manis tie atrodas visdrošākajā vietā. Tu tos vari saņemt atpakaļ jebkurā brīdī, tikai aizteleportējies pie manis (būs tev iemesls mani apciemot).
Tagad Dievs mani ir iecēlis par Elles priekšnieku. Tev pie manis vajadzēs sūtīt dvēseles un es viņas sodīšu, vienkāršs darbiņš – es nosaku sodu, citi – izpilda.
Lai nu kā, vēlreiz saku paldies. Dievs un pārējie eņģeļi tev sūta sveicienus.
Paliec sveika!
Lucifers”
Man pēkšņi palika tik labi ap sirdi. Es biju gaidīts viesis, kaut gan Ellē, bet vismaz labāk nekā nekur... Pēc kāda laika es aiz teleportējos mājās un par visu pastāstīju mātei. Mani pārsteidza tas, ka viņa zināja par to, ka Armīns ir vampīrs. Izrādās, ka viņa bija sazinājusies ar Beltānu un viņš viņai visu pastāstījis. Tas arī izskaidroja to, kāpēc Armīns pie manis dzēra tēju, ka īstenībā nemaz nebija tēja… Viņa man arī pastāstīja, ka mūsu ģimene šo notikumu jau bija gaidījusi vairākās paaudzēs. Tātad es jau biju nolemta kopš dzimšanas brīža.

Es turpināju mācīties pie Beltāna arī turpmāk. Pa dienu es turpināju mācīties seno Ēģiptiešu valodu, bet Armīns turpināja rakstīt savu dienasgrāmatu. Naktī gājām medīt, tagad mēs medījām tikai zagļus, krāpniekus, slepkavas un tamlīdzīgus ārpusniekus. Varbūt, kad Nebula būs no tiem attīrīta, mēs pievērsīsimies arī Zemei... kas to lai zina, varbūt mēs jau esam aiz jūsu logiem, paglābjam jūs no kāda zagļa...?

beigas kko bishku paaraak labdabiigas un atrisina pashas sevi :/ vareeja veel staastaa iepiit naavi un, ka tagad agla ienjem naaves lomu bet bij labs ^v^

tas arii viss, buutu jauki izdzirdeet kaadu feedbacku

oo jaa, es jau nemaz neskaitos...

nee, tu nee :3

mamma, mia.... man tāds šoks... pilnīgi siekala notecēja iedomājoties Lucifera izskatu ar tiem spārniem... murr mjau... burvelīgs stāstiņš... ^^ raksti kaw ko vēl saistībā ar asinssūcējiem... vari arī iepriecināt ar vilkaču padarīšanu

hahah prieks, ka patika ^^
Man ir veel chupina nepabeigtu darbu, bet es iisti nezinu vai tos te varu likt... nolinchos mani,ja neturpinaashu vai arii ja neapstaashos rakstiit Varbuut meegjinaashu savus iistaastus pievienot (mekleejiet jaunos topikos :3)
Esmu meegjinaajusi savos staastos likt vilkachus un citas "neparastas buutnes", bet parasti tie iznaakt iisteni tizli (piem., piksijs) vai arii veelaak paartop par vampiiriem (tjip Agla XD)... Esmu paaraak ar tiem laikam aizraavusies (nevareetu teikt, ka man tas nepatiik, bet tas jau saak kljuut slimiigi :3)
Laikam jaasaka - gaidaat veel

EDIT: jaunais darbs ir apritee

Visiu laiku tas izkrita no galvas. Gribēju tik jautāt, Pirmā ir tavas fantāzijas auglis vai uz to ir kādas atsauksmes?

Nee, nee - tas tiiri izdomaats. nu.. nevaru galvot, ka nav, jo neesmu mekleejusi, varbuut k-kur dzilji dzhungljos (gan iistajos gan interneta), bet es nezinu. ne esmu mekleejusi ne saduurusies ar shaadu teoriju... patiik visaadas teorijas izstraadaat pashai... labi, es jau saaku par daudz muldeet :x
Liels paldies veelreiz par izturiibu

izturību? like what, šo lasīt bija bauda! beigas jau nu ļoooooti laimīgas, bet..patīkamas. it kā jau neticami labas un drusku, pavisam druscītiņās kā bērnu grāmatai domātas,bet savādi iederīgas. ļoti patīkamas. cerams, ka nākamajā darbā būs vairāk tādu tumšu un biedējošu pavērsienu.. ^^

bet vispār, gandrīz būtu aizmirsusi (kā skolā pēc pusdienām) - Paaal-dies!

Hahah Luudzu!

Jaa, zinu, neesmu nekaads gore-galore rakstnieks (diemzheel)... Bet, nu, kas ieshaujas praataa to rakstu, iipashi nedomaaju par likumsakariibaam (taas piemetu veelaak vai arii paarveidoju taa, lai buutu sakariigi)...


ps. mani iistaasti:
Adrians
De Villkrafts

šis stāstiņš bija brīnišķīgs! Tev baigi labi padodas stātiņu rakstīšana! Veiksmi!

Forši, forši! Valoda baudāma (ar epizodiskiem izņēmumiem, kur liekas, ka vienkārši tiek izlaistas detaļas), sižets jauks, vampīrīši fantastīgi un aizraujoši dikti! Eju lasīt pārējo tevis rakstīto Sapņaini, sapņaini...

^__^ taga asinis manaas dziislaas vienk mutuljo aiz sajuumas, izlasiiju pirmaas paaris staasta daljas un seivojot tekstu, nespeeju attureeties no taas vietas izlasiishanas, kur paraadaas vampiirs. vienmeer patikushi vampiirisminji, un viss tas, kas ir sheit. aizrauj tas, ka banaalisms ir minimaals un pats staasts ieskauj arii nelielu dalju taas informaacijas, ko es zinu par mistisko. [...iet lasiit taalaak...]