‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

Hmm... liekas kas interesants. Vismaz man patīk. Turpini...

nu man ar tā neko! ļoti īsi teikumi, un vārdi arī interesanti, tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc tev neturpināt!

Intrigjeejoshi. Es dievinu visus tavus darbus. Apbriinojami. Tu pagaidaam esi viena no retajiem darbu aturoriem kas vienaa darbaa speej samikseet visu to kas mani piesaista un interesee.

forshi,tikai vietaam drusku gruuti uztvert tekstu (tas tieshaas runas izteikti iiso piebilzhu deelj,liidz ar to vietaam kaadu briidi jaapiedomaa,lai saprastu,kursh tad iisti to teica). ja turpinaajumaa sho uztvershanu kkaa padariisi vienkaarshaaku (gan jau ienaaks praataa,novienkaarshojot/padarot sarezhgjiitaakas taas piebildes or liidziigi), kljuushu par pastaaviigo lasiitaaju. ^^ kaut gan visticamaak lasiishu arii tad,ja buus gruuti uztvert.

paldies liels ^^ prieks, ka patiik
jaa, teksti taadi nedaudz neskaidri... par iemeslu vareetu buut tas, ka shis staasts rakstiits aptuveni triis gadus atpakalj.. un tas iisteniiba ir viena no retajiem, kas vispaar ir pabeigts... esmu pamaniijusi, ka man ir tieksme rakstiit lugas veidaa. it kaa viens-otrs-paskaidrojums-viens-otrs... viss ir peec principa, ka, ja tieshaa runa saakas jaunaa rindaa, tad runaa cita persona... nu ja ir divi cilveeki, tad tik jaaizseko kas kam atbild/jautaa/saka... hmmm... es nezinu... ja jums veeljoprojaam ir gruuti lasiit, tad sakat un es meegjinaashu k-ko izdomaat...





Jau pusčetri. Pēdējo pusstundu pavadīju meklējot tējnīcu “pasaules dārgums”, bet to tā arī neesmu atradusi. Re, kur nāk Armīns.
‘nu, kur tu biji?’
‘es pēdējo stundu meklēju to tavu iestādījumu!’ jūtos diezgan noskaitusies.
‘nu kā, tev taču bija...’ paveras uz vienu un otru pusi un saka čukstus, ‘jāizsaka atklāšanas burvestība, jo tas taču ir magu iestādījums..’
‘ko?! Bet tu taču to varēji pateikt!’ esmu sašutusi. Viņš mani ieved vienā kāpņutelpā, kas izrādās tā pati tējnīca. No nišas, kas atrodas aiz letes, izslīd gara, skaista sieviete ar vieglu iedegumu un ogļu melniem matiem, kas sniedzas līdz viduklim. Viņai ap galvu ir raibs, bet gaumīgs lakatiņš.
‘Armi, tad šitams būtu tas meitēns?’ Armīns pakrata galvu. ‘nu ko, meitēn, esi kādreiz uz turieni jau braukusi?’ pakratu galvu, jo esmu tikai to mēģinājusi simulatorā un atmiņas nav īpaši patīkamas...‘nu, vai vismaz esi mēģinājusi to darīt?’ viņa mani nopēta no galvas līdz kājām.
‘tikai simulatorā, tas bija obligāti, kad likām ieskaites..’ čigāniete pamāj ar roku.
‘jā, jā.. Armis man jau stāstīja par tavu mācību neražu.. nu tad tu arī gribi pie Beltāna mācīties?’
‘pie kā?’ vārds šķiet pazīstams, bet nevar atcerēties no kurienes. Viņa pašķielē uz Armīna pusi.
‘vai tad tu viņai jau to nepastāstīji?’ viņš izskatās nokaunējies.
‘nu vakar nebija laika, bija vēls un..’
‘atkal atrunas..’ viņa puiku pārtrauca, ‘un tā vienmēr.. ai! Tad ej un tagad pastāsti, laika līdz pilnmēnesim nav nemaz tik daudz.’ Armīns mani paķer aiz rokas un ievelk tajā pašā kabīnē.
‘kas ir Beltāns?’ ieraugu, ka telpā uz galda jau stāv siltas tējas tasītes.
‘Beltāns ir mags, kas mani apmāca Balzā privātpraksē. Neviens par viņa nodarbošanos neko nezin, un visticamāk, ka par viņa eksistenci arī ne..’ viņš ievelk elpu un iestrēbj tēju.
‘kā tad tu viņu satiki?’ pastiepos arī pēc savas tējas.
‘kad teleportējos, tad sanāca nonākt pie viņa..’ noriju tējas malku.
‘vai tad viņš tevi nenodeva maģijas sargiem?’
‘nē, jo viņš pats tādā veidā tur nokļuva.. bet kopumā viņš ir baigais vecis..’
‘briesmīgs?!’
‘nē, tieši otrādi – foršs. Kaut gan ļoti vecs, viņam ir ap četrsimt gadu, īstenībā viņš pats nezin, cik viņam ir gadu..’
‘kā viņš var būt tik vecs? Maga vidējais mūža ilgums ir tikai nedaudz pāri diviem simtiem...’ jūtu krūtīs saskrienam patīkamu intereses kņudu.
‘viņš agrāk papildus nodarbojās ar alķīmiju un atklāja to filozofu tinktūru..’
‘tiešām?! Es domāju, ka tas stāsts par filozofu akmeni ir tikai pasaciņas.. un kā ar zeltu, vai viņš var pārvērst jebkuru metālu zeltā?’
‘nu pasaciņas, kā redzi, tās nav.. par to zeltu... līdz šim viņam to iegūt nav izdevies, varbūt tā ir pasaciņa, kas to lai zina..’
‘to gan varētu zināt Nikolass Fleimels..’ gribēju atkal paspīdēt ar savām zināšanām.
‘kas tas tāds?’
‘viņš ir viens no tiem, kas apgalvoja, ka to ir atklājis.’ Iedzeru malku tējas.
‘tiešām?! Nekad par tādu neesmu dzirdējis, kaut gan cītīgi Beltāna stāstos neklausos..’ mazliet piesarkst, tagad viņa vaigi iegūst normālu ādas krāsu.
‘kāpēc ne? Varu saderēt, ka tie ir ļoti interesanti.’ Viņš pēkšņi paceļ savu piedurkni un zem tās ir kaut kas, kas izskatās pēc pulksteņa.
‘laiks skrien vēja spārniem... runājot par to, tad tu gribi iet pie viņa mācīties, jo tā, cik zinu, būs vienīgā vieta, kur tu to varēsi apgūt izņemot NEVARu... bet tur, pēc visa spriežot, tu netiksi...’ viņš pašķielē uz mani it kā es grasītos skriet prom.
‘nu labi, bet kā tad tur būs, mēs tur paliekam dzīvot vai katru dienu teleportēsimies mājās?’
‘nu te tev būs gan jārunā ar savu māti, jo tu tur vienīgi vari nokļūt pilnmēness naktīs..’ mani nedaudz apmulsināja tas, ka viņš neteica, ka jārunā ar abiem vecākiem, jo es patiešām dzīvoju kopā tikai ar māti...
‘un atpakaļ?’
‘arī, bet tur pilnmēness nakts ir katra otrā, nu tad kā būs?’
‘un maksa?’ negribēju atstāt neko neskaidru.
‘nekāda, viss, kas mums būs jādara būs jāiet iepirkt pārtiku un citas lietas.’
‘par savu naudu?’
‘nē, viņš dos, un tu brīnīsies, cik Balzā viss ir lēts. Nu tad kā būs?’ pārdomāju vai es visu esmu pajautājusi.
‘nu, cik ir laiks līdz nākošajam pilnmēnesim?’ viņš uzmet aci dīvainajai ierīcei.
‘tas būs rīt.’ Ieraudzījis manu ieinteresētību, viņš saka, ‘tas ir kompasfons – magu pulkstenis. Tas pareģo laiku, mēnešus, nebulpuses un tā tālāk..’
‘nebulpuses?’ šādu vārdu dzirdu pirmo reizi.
‘nu... šeit tās būtu zemespuses...’ lēnām sāk pielekt.
‘āāā...’ Armīns steidzīgi izdzer savu tēju.
‘nu tad tu paprasi, labi? Un tad rīt atkal tiekamies?’
‘nu, labi, bet šaubos, vai mana māte atbalstīs kaut ko tādu...’
‘tad rīt šajā pašā laikā?’ viņš jau ceļas kājās.
‘nu, labi...’ izejam ārā. Elfrīdu nekur nemanu, tāpēc atvados no Armīna un lēnā garā dodos mājās.

whoooosh! ^^
tagad sapratu,kas no saakuma trauceeja man izprast,kursh runaa - te jau piebilzhu kaa taadu nemaz nav. un viss ir no aglas viedoklja,liidz ar to ne vienmeer tas, kas naak peec runaataa teksta ir ar to tieshaa saistiibaa, kkaadas apkaartlietas..ai,nu,nemaaku izskaidrot,bet vismaz tagad speeju visu uztvert. ^^ wiii. man patiik. paturpini,paturpini,paturpini! ^^

stulbi, ka tiek iepīts nikolass fleimelis, jo tā jau bija tikai Roulingas interpretācija par filozofu akmens rašanos. īstais stāsts, ja nemaldos, bija par vairākiem magiem, kuri nejauši atklājuši, kaut ko tur saspridzinot, un nemācējuši to atkārtot, bet es tādās tēmās neiedziļinos. nu, vajag vairāk spriedzes, jo kas gan var būt labākais stāstam, ja ne spriedze!

tas nebija iespaidots no Roulingas... man pat liekas, ka tad nebiju lasiijusi Poteru kaa taadu.... es par alkjiimiju kaa taadu intereseejos.. veel tagad mani shii teema pievelk. Esmu to peetiijusi un varu nosaukt arii taadus vaardus kaa Dzhons Dii un Henrijs Korneliuss Agrippa. Flamels vnk ie populaaraakais "aarpasaulee" un domaaju, ja izspljaushu sho vaardu, tad man buus mazaak jaaskaidro par ko iet runa.

Es jau mineeju, ka sho staastu tiku uzrakstiijusi pirms vairaakiem gadiem un tikai tagad atkal izvilku saules gaismaa... ja tieshaam nolemshu to k-kur publiceet, tad noteikti veel vairaakas reizes paarlasiishu un izlaboshu kljuudas, kuras varbuut toreiz nemaz neredzeeju...

Bet paldies, ka iemineejies. Vismaz kaut kaads kriticisms ^^






‘sveika, kur tu biji?’ dzirdu savas mātes balsi, ienākot pa durvīm.
‘ai, nekur....mammu... mums jārunā...’ nolieku somu un apsēžos pie virtuves galda. Tad kādu laiku vēroju māti darbojamies ap plīti.
‘kāpēc, vai kaut kas noticis?’ nepagriezdamies viņa turpina kapāt dārzeņus.
‘nē... kaut gan... īstenībā jā...’ nesapratu vai to var nosaukt par kādu notikumu.
‘nu?’ viņa pagriežas un iedod man burkānu.
‘nu....’ sapratu, ka nezinu pat ar ko sākt, jo mātei par pašnāvības mēģinājumu stāstīt negribu. ‘es.. es satiku vienu puisi...’ māte viegli pasmaida. ‘nē, ne jau tā. Viņš... viņš arī ir mags...’ māte izskatās jaušami pārsteigta.
‘es ceru, ka tu viņam savu īsto vārdu neatklāji.’ Es nedaudz piesarkstu.
‘atklāju...’ māte iepleš acis.
‘cik reizes es tev esmu teikusi, lai tu nevienam magam neatklāj savu īsto vārdu?! Vai man tiešām...’ es zinu, kas būs turpinājumā, tāpēc viņu pārtraucu.
‘bet viņš man pateica savējo pirmais un es negribēju melot tik jaukam cilvēkam!’ kā man riebjas viņai melot...
‘tad vēl tas ir piedodami, bet tik un tā, atceries...’
‘jā, jā es zinu nevienam neatklāj savu īsto vārdu...’ viņa pamāj ar galvu.
‘nu, un kas tad ir?’ es iekožos savā burkānā.
‘nu... es zinu cik tu ļoti gribi, lai es iegūtu labu izglītību...’ viņa pieceļas un apmaisa virumu, kas atrodas uz plīts.
‘protams, kurš tad negrib, lai viņa bērns būtu gudrs un iegūtu labu izglītību. Un tāpēc es tevi apmācīšu līdz tu noliksi to NEVARas eksāmenu.’ Pēkšņi man prātā ienāca viena doma.
‘mammu?! Vai tu negribētu, lai mani apmāca īsts mags?’
‘protams, ka gribētu, bet īsti magi ir tikai Balzā. Un bez eksāmenu nolikšanas tu tur nevari iekļūt.’ Es sapratu vienu lietu, bet varbūt ir vērts riskēt...
‘kāpēc nevar? Var! Tas mans draugs arī nav licis eksāmenus un tagad viņš mācās pie viena ļoti gudra maga privātpraksē.’ Varbūt tomēr viņa piekritīs..
‘bet kā tad viņš tur iekļūst, maģijas sargi taču viņu tur neielaistu.’ viņa ielej sev kafiju un apsēžas man pretī.
‘nu... varētu teikt, ka viņš tur neiekļūst likumīgi...’ viņa gandrīz aizrijas ar kafiju.
‘ko?! Tavs draugs ir ārpusnieks?’ viņa noliek kafijas krūzīti uz galda.
‘nē, viņš nav ārpusnieks! Viņš tikai apiet likumu par iekļūšanu Balzā..’ šī vārda pielietošanu es negaidīju.
‘nē, vispār! Es nekad nebūtu domājusi, ka mana meita aizstāvēs ārpusnieku!’ tā jau es domāju, viņa nepiekritīs...
‘bet tu gribi, lai es iegūstu labu izglītību!’
‘jā, bet ne jau tādā veidā!’
‘bet Beltāns esot pats gudrākais un vecākais mags Balzā! Viņš man iemācīs daudz ko tādu, ko NEVARas skolotāji atstājuši, lai to sagrauž laika tārpi!’ mana māte manī skatās ar tādu seju, ko nevar aprakstīt.
‘kā tu teici viņu sauc?’
‘skolotāju? Beltāns, bet kas ir?’ viņa pieceļas un aiziet pie loga.
‘tad tu gribi pie viņa mācīties?’
‘ja tu atļausi, jo es negribu atpalikt no pārējiem un spriežot pēc tā, ko zina Armīns viņš māca daudz..’ viņa pagriežas un viņas sejā var vienlaicīgi saskatīt gan prieku, gan skumjas.
‘kad tu izbrauc?’ jūtos neērti.
‘ja tu atļausi, tad rīt naktī.’ Viņa apsēžas.
‘labi. Un kad tu būsi atpakaļ? Nākošajā pilnmēnesī?’ viņa iemalko kafiju.
‘jā...’ jūtos pārsteigta par straujo notikumu maiņu, bet tomēr apmierināta par savu kārtējo triumfu. Aizeju uz savu istabu un savācu drēbes. Paņemu arī savu talismanu – feju akmeni, kas mūsu dzimtai bija piederējis vairākus gadsimtus, to iekaru ķēdītē un pakaru kaklā. Tad eju pusdienot. Pie galda par to nerunājam, bet mēģinu izdibināt, vai tas Beltāns ir mātei pazīstams, bet viņa izvairās.

Visu nakti sapņoju par Pārejas simulatoru – ieeju portālā, sākumā nekas briesmīgs nav – tikai spirāle, tad parādās visādi miroņi, briesmoņi un ķēmi, kas tevi grib saķert. Tie nav tādi, kādus rāda lētās šausmenēs, tie ir tādi, uz kuriem paskatoties vien tev kuņģa saturs prasās ārā... Bet no rīta tomēr pamostos satraukta par gaidāmo ceļojumu. Nomazgājos, uzvelku savas magu drēbes un eju uz virtuvi, kur mani gaida kārtējais pārsteigums. Pretī manai mātei pie galda sēž Armīns un malko tēju. Pirms viņš un māte mani ir ieraudzījuši dzirdu tikai pēdējo frāzi: Armīns teica – “ir laiks”.
‘ko tu te dari? Un kā tu zini, kur es dzīvoju?’
‘es viņu uzaicināju.’ esmu pārsteigta, jo to teica mana māte. Armīns atkal pasmaida ar savu šķībo smaidu.
‘labrīt! Labi izskaties.’ Nedaudz neērti jūtos, jo to viņš teica manas mātes klātbūtnē, bet viņa tikai viegli pasmaida.
‘jā, labrīt. Paldies..’ ieleju sev sulu, paņemu dažus grauzdiņus un apsēžos uz trešā krēsla. Kādu laiku ir neveikls klusums, tad es vairs nenoturos. ‘šodien lielā diena...’
‘jap! Elfrīda jau aizsūtīja ziņu Beltānam, ka tu būsi.’ Mana māte pieceļas.
‘man jau laiks iet uz darbu. Tu paņēmi savu grimūlu?’ atceros, ka vakar tiešām nebiju somā ielikusi savu burvestību grāmatu.
‘nē, labi, ka atgādināji. Arī spalva būs jāpaņem... ai, bet manējā taču saplīsa! Mammu, varēsi atstāt dažus zelta dālderus?’
‘bet spalva taču maksā tikai kādus trīs grašus!’ viņa nomazgā savu krūzīti un noliek to plauktā.
‘bet es taču tur būšu pirmo reizi un tur būs daudz talismanu veikalu.’ es neatlaižos.
‘nu, labi. Paskatīšos, cik man pašai vēl ir...’ māte ieiet blakusistabā.
‘izskatās, ka tu jau esi izdomājusi, ko tur darīsi...’ Armīns laiski atgāžas savā krēslā.
‘nu, tikai pašā sākumā... galu galā es tur būšu pirmo reizi un man būs interesanti visu izložņāt.’ Sāku knibināt savu grauzdiņu.
‘nu, jā izložņāt tu varēsi tikai pilsētā, jo Beltāns ir visai noslēpumains večuks. Es pie viņa mācos apmēram pusotru gadu, bet es katru dienu par viņu uzzinu kaut ko jaunu.’ Tad ienāk mana māte un noliek man priekšā tumšzila samta maisiņu.
‘ar to vajadzētu pietikt. Paliec sveika un sargi sevi. Attā!’ viņa paņem savu somu un aiziet.
‘nu, ko iesāksim?’ jautāju Armīnam. Viņš izdzer savu tēju.
‘mēs varētu darīt tā, ka tu savāc savas mantas, tad atstājam tās pie manis un tad ejam palidot.’ Mēģinu atcerēties, kad bija pēdējā reize, kad es esmu lidojusi ar slotu.
‘tu vēl dzersi tēju?’ viņš pakrata galvu, paņemu viņa un savu krūzi un nolieku izlietnē. ‘es pat neatceros, kad es pēdējo reizi esmu lidojusi.’
‘tas ir tāpat kā ar riteņbraukšanu – to nevar aizmirst.’
‘tu esi kādreiz braucis ar velosipēdu?’ viņš pasmaida.
‘nē, bet tas ir tāds izteiciens..’
‘zinu.’
‘nu, tad kā būs?’ viņš apsēžas normāli.
‘nu, labi... tu pagaidīsi, kamēr es sakravājos?’ viņš pakrata galvu. Paķeru samta maisiņu, ātri uzskrienu augšā, iespiežu somā savu grāmatu un naudu. Mēģinu pacelt savu kravu, bet tā ir ļoti smaga, galu galā uzlieku tai svara burvestību un noskrienu lejā. Redzu, ka Armīns ir paņēmis vienu no daudzajām bibliotēkas grāmatām un aizrautīgi pēta, ka pat nepamana manu ierašanos.
‘interesanti?’ viņš gandrīz izmet grāmatu no rokām, bet ātri noreaģē un ieliek to atpakaļ plauktā.
‘tu mani nobiedēji!’ viņš lēnām nāca uz manu pusi.
‘jā, to varēja redzēt...’ viņš grib izņemt somu man no rokas.
‘dod man, tā noteikti ir smaga.’
‘nē, nemaz. Es to nobūru.’ Viņš tik un tā to izņem man no rokas un aiziet, es vēl pakavējos un apskatos, kas tā par grāmatu. Tās nosaukums ir “dzīvie miroņi”. Nez, kāpēc tā viņu tik ļoti ieinteresēja...
‘nu nāc!’ nedaudz palecos, jo viņš mani izbiedē.
‘jau skrienu.’ Izeju no bibliotēkas un redzu, ka viņš ir jau uzvilcis savu mētelīti. Paņemu savu apmetni un mēs gājām.

katru reizi,kad redzu,ka te ir turpinaajums, nespeeju attureeties neieluukojusies.. ^^ bezgala tiikami,patieshaam.

smuks vārds elfrīda!

kas attiecas uz alķīmiju, varēji rakstīt par agripu, uzreiz būtu priecīgāka... dzimis kaut kur vācijā, austrijā, pieņēmis sava ciematiņa vārdu, dzīves pēdējos gadus pavadījis baznīcas cietumā par savas grāmatas sarakstīšanu, kurā viņš izteica domu, ka alķīmiķis ir dievs, beigās viņš aizbēga, un kaut kur tur arī viņu noslaktēja...

šoreiz tev gabaliņš tāds garš padevies!

heh ^^




Pa ceļam cenšos izdibināt, kāpēc viņam tā grāmata šķita tik interesanta, bet viņš tikai aizbildinās, ka tā esot bijusi pirmā grāmata pa rokai. Kad nonākam tējnīcā viņš saka, lai es pagaidu un ieiet nišā. Pēc kāda laika no aizkara parādās viņa galva un tā mani ieaicina nākt iekšā. Istaba izskatās pēc vecas noliktavas. Tur ir viss sākot ar maģijas grāmatām un slotām un beidzot ar tējas krūzītēm un izrobotiem paklājiņiem. Pie slotu kaudzes stāvēja Armīns, nu jau ietērpies maga drēbēs, un acīmredzot meklēja sev piemērotu slotu. Pieeju pie grāmatu plaukta un aplūkoju grāmatu klāstu.
‘bet tā taču ir melnā maģija!’
‘nav, gan. Maģija ir viena un tā pati. Galvenais ir kas to izmanto.’ Man no mugurpuses pienāca Elfrīda, viņa paņēma un pāršķirstīja vienu no grāmatām. Tad pienāca Armīns.
‘vai tad tu nezināji, ka ne jau maģija dalās melnajā, pelēkajā un baltajā, bet gan magi.’
‘nē... bet, kas tā par pelēko maģiju?’ izvelku vienu grāmatu un tad saprotu, ka man arī tāda ir.
‘tā ir tāda maģija ko izmanto egoistiskiem mērķiem – tā nevienu citu neietekmē – to mums arī mācīs. Nāc izvēlies sev slotu.’ Nolieku grāmatu, to pašu dara arī Elfrīda, tad viņa nozūd aiz aizkara. Pieeju pie slotu čupas un uzreiz ieraugu sev piemērotu slotu, paņemu to, jo Armīns ir jau gatavs un sekoju viņam. Viņš aiziet aiz grāmatu plaukta un aiz tā ir durvis. Viņš tās atdara un tad mēs kāpjam augšā pa spirālveida kāpnēm. Kad esam augšā tur ir vēl vienas durvis, arī tās Armīns attaisa un mēs nonākam uz jumta.
‘nu, gatava?’ pamāju ar galvu, ‘te būs jāpaceļas zibenīgi, jo nedrīkst piesaistīt nemagu uzmanību. Viņš nostājas uz tāda kā paaugstinājuma, ieņem starta pozīciju un pamatīgi atgrūžas no jumta virsmas, pēc dažām sekundēm viņš jau ir nozudis mākoņos. Pakāpjos uz tā paša paaugstinājuma, ieņemu starta pozīciju, atgrūžos, bet svārki, aizķērušies aiz vienas no naglām, saplīst. Pacelšanās ir veiksmīga, ja neņem vērā saplīsušos svārkus. Kad uznirstu virs mākoņiem, mani jau gaida Armīns, kas met slaidus lokus starp saules stariem.
‘kur tu tik ilgi kavējies?’
‘ai, neliela aizķeršanās...’
‘tev svārki ir saplīsuši!’ viņš apriņķo ap mani.
‘njā, es taču teicu – neliela aizķeršanās.’
‘ļauj es tev palīdzēšu.’ Un viņš ar vienu žestu salāpa manus svārkus.
‘glīts darbiņš, paldies...’
Kādu laiku lidināmies pa to pašu apvidu, šķiet, ka Armīns varētu lidot arī bez slotas, tas viņam tik labi padevās. Tad viņš man piedāvāja aizlidot uz “vientuļo torni”. Tā kā par tādu dzirdēju pirmo reizi un gribēju uzzināt, kas tas ir, tad piekritu. Nolidojām vairākus kilometrus, tad es sāku ievērot, ka tālumā kustas kaut kas melns, kad pielidojām tuvāk, tad varēja saredzēt, ka tur lidinājās desmitiem kraukļu. Brīnīdamās nespēju noreaģēt un ielidoju tieši pašā bara vidū. Kādu laiku redzēju tikai melnas spalvas, jutu spārnu vēdas un asas sāpes rokās, mēģināju ar kreiso roku putnus atvairīt, tad kāds mani aiz tās paķēra un izvilka ārā. Jutos pamatīgi atvieglota, kad ieraudzīju Armīna seju. Viņš satraukti skatījās uz manu roku un tad es ieraudzīju, ka tā ir asinīs, sajutu vieglu sūrstēšanu.
‘nemaz nesāp...’ centos viņu nomierināt, bet liekas, ka tas nelīdzēja.
‘lido aiz manis.’ Viņš atlaida manu roku un lēnām virpuļodams ienira mākoņos. Uzmetu pēdējo skatienu kraukļu baram, kas pēc uzbrukuma nelikās īpaši traucēts, un sekoju viņam. Kad nonācu zem mākoņiem, redzēju, ka atrodamies virs klajas jūras. Tālāk ieraudzīju vientuļu saliņu, virs kuras slejās kraukļu aplidots tornis. Sākumā baidījos tam tuvoties pēc nesenās pieredzes, bet tas ievēroju, ka Armīns tos ir apbūris un ka tie nevis lido, kā sākumā man likās, bet gan vienkārši karājas gaisā. Nolaidos vienā no torņa jumta caurumiem. Mani jau sagaidīja Armīns.
‘nāc līdzi.’ Viņš atvēra lūku, kas atradās grīdā. ‘lai tu nedomātu, ka esmu kāds izvirtulis, kāp pirmā.’ Nedaudz nosarku un piegāju pie lūkas. Satrunējušie pakāpieni neizskatījās īpaši stabili, tomēr riskēju un sāku kāpt lejā. Dzirdēju, kā tie zem mana svara čīkstēja un vaidēja, tomēr, negribēdama izskatīties pēc memmesmeitiņas, nepievērsu tam uzmanību. Kad nonācu lejā, no manas sirds it kā akmens novēlās. Manās brūcēs laikam bija sabiruši putekļi, jo tās sāka sūrstēt. Lejā bija tumšs un manas acis ap gaismu vēl nebija apradušas. Dzirdēju, kā pa trepēm kāpj Armīns un izvairīdamās no putekļiem, kas krita no augšas pakāpos atpakaļ. Jutu, ka netīšām kaut ko ar kāju pagrūdu, pagāju nost, lai lūkas vārgā gaismiņa to apspīdētu un apslāpēju kliedzienu, kas izklausījās pēc nopūtas, jo tas bija skelets. Pēkšņi kaut kas aizskāra manu plecu.
‘miris amatu pildot..’ tas bija Armīns. Pēc visa spriežot šis tornis bija veca signālbāka un ģindenis – bākas sargs. ‘nāc līdzi.’
‘vai tu neesi ievērojis, ka pēdējās frāzes, ko tu man esi teicis ir vai nu “nāc līdzi”, vai “seko man”?’ pēc skaņas spriežot viņš atvēra durvis, jo acis vēl joprojām nebija pieradušas pie tumsas.
‘nu, jā... bet, ko citu, lai saka?!’
‘nu pasaki vismaz, kur tu mani ved.’ Aiztaustījos līdz durvīm.
‘es īsti nezinu...’
‘ko?’ vēderā sajutu vieglu kņudoņu.
‘...kā to telpu varētu nosaukt.’ Kaut gan to nevarēja redzēt, pasmaidīju.
‘es jau domāju, ka tu mani te uz dullo ved.’ Klusums, ‘Armīn?’ joprojām klusums. Kādu laiku cenšos viņu sasaukt, bet bezjēdzīgi. Kad jau sāku domāt par pievienošanos bākas sargam, mani apžilbināja gaisma, kas parādījās tālākajā istabā. Kad acis sāka lēnām pie tās pierast, lēnām virzījos uz to pusi. Pašķielēju aiz durvju stenderes un redzēju, ka istabā, kas izskatījās pēc kabineta, stāvēja Armīns.
‘nu nāc šurp.’ Viņš atvēra vienu rakstāmgalda atvilkni un izvilka no tās kārbu, uz kuras bija uzzīmēts sarkans krusts. Piegāju pie galda un viņš no kārbas izvilka saiti.
‘apsēdies te.’ Viņš norādīja uz krēslu, kas laikam agrāk bija atpūtas krēsls un kas atradās pretī kādreizējam kamīnam, ‘dziedēšanas burvestības es vēl nezinu.’ Viņš notīrīja manu roku no asinīm un apsēja.

he, he, labais skeletiņš. žēl, ka ne dzīvs. nez kāpēc visi skeleti aizskar plecus...slikta karma, laikam.

sheit jau ne.. tas bija armiins..vai arii es kko veel nezinu,un armiins arii ir skelets? o.O XD ^^

Nee, nee Armiins nav skelets un skelets, kas guleeja zemee tur arii palika nekustoties




‘diezgan šiki priekš vienkāršas bākas.’
‘īpašnieks ir bijis kāds dīvains bagātnieks, kas te dzīvojis līdz par viņu aizmirsa viņa apgādātāji.’
‘kā tu to zini?’
‘es to izlasīju viņa dienasgrāmatā un pastāstīja viņš pats.’ Viņš salika kārbā saites atlikumus un ielika to atvilknē.
‘kā tas ir – pats pastāstīja?’ atcērējos cilvēka paliekas zem trepēm.
‘tas skelets jau nav šīs bākas īpašnieka paliekas,’ radās sajūta it kā viņš lasīja manas domas, ‘bet gan viena no viņa apgādniekiem. Viņi bija izdomājuši, ka nogaidīs kamēr vecais nomirs bada nāvē un tad atnāks un savāks viņa dārgumus. Laupītāji bija divi. Ēriks.. nu, tā sauc to veco dīvaini, vienu no viņiem pārbiedēja līdz nāvei, bet otrs tomēr izglābās un laikam citiem stāstīja, ka šī sala ir apsēsta.. Es, aiz gara laika, klīdu pa debesīm, kamēr ieraudzīju šo salu. Nu... paložņāju te drusku un atradu slepenu eju, tur arī viņu atradu.’
‘kur tad tā eja ir?’ viņš piegāja pie kamīna, pagrieza svečturi un manā priekšā atvērās putekļaina, ar zirnekļu tīkliem aizausta eja. Noelsos, bet nodomāju, ka nav diezko oriģināli, jo tādas bieži vien biju redzējusi filmās.
‘zinu, ka nav diezko oriģināli, bet līdz brīdim, kamēr es to nebiju atklājis, es tādus slepenos kambarus biju redzējis tikai filmās.’ Manas aizdomas par to, ka viņš lasa manas domas pastiprinājās. Iegājām ejā, pamanīju, ka tā virzās uz leju. Kad ejas grīda bija sasniegusi nedrošu leņķi, parādījās durvis. Pēdējos metrus mēs noslīdējām un tad pēkšņi kaut kas atrāva durvis. Durvīs nevienu neredzēju, bet atskanēja draudīga balss.
‘kas uzdrošinās traucēt manu mieru?’ Armīns iegāja pa durvīm.
‘tas esmu es.’ Pēkšņi varenā balss nokremšļojas un pārmainās vārga vecīša šļupstos. Kad iegāju iekšā, redzēju vecu sačākstējušu, caurspīdīgu večuku, kas sēdēja uz nestabila, sagrabējuša trejkāja.
‘es jau domāju, ka tu par mani esi aizmirsis..’ večuks nošļupstēja.
‘nē, vienkārši man nebija laika...’ Armīns nometās turpat uz aukstā akmens klona netālu no kaulu čupas, kas laikam agrāk ir bijis pats Ēriks.
‘jā... laiks ir dīvaina padarīšana... kad biju dzīvs dienas skrēja kā asti apsvilinājis kaķis, bet tagad viena diena liekas kā mūžība...’ kādu laiku viņš stāstīja par laiku, tad Armīns palūdza, lai viņš pastāsta kādu no saviem stāstiem, jo šeit sēžot viņam nav bijis, ko darīt, tāpēc viņš rakstījis visādas pasakas un stāstus. Pilnībā Ēriks izstāstīja tikai divus stāstus, trešo viņš aizsāka, bet Armīns viņu pārtrauca, aizbildinoties ar to, ka mums jāsteidzas. Kamēr viņš atvadījās no Ērika, es piegāju pie durvīm un palūkojos augšup ejā.
‘man nešķiet, ka mēs spēsim tur tikt augšā...’
‘mums arī nevajadzēs pa turieni iet.’ Viņš aizvēra durvis un es ievēroju, ka arī tur abās ejas malās bija svečturi. Viņš vienu no tiem pagrieza un slīpā ejas grīda pacēlās, atklādama skatam kāpnes.
‘āāā...’ novilku. Uzkāpām pa kāpnēm un augšā Armīns atvēra lūku, kad izkāpu ārā, redzēju, ka atkal atrodamies kabinetā (lūka bija zem paklāja, kas tai bija meistarīgi piestiprināts). Viņš nodzēsa sveces un mēs atkal virzījāmies uz tumšās istabas pusi. Īstenībā biju pamatīgi pārsteigta par to, cik labi viņš redz tumsā. Neviļus atcerējos nesen redzēto filmu “intervija ar vampīru”, bet nepievērsu tam īpašu uzmanību, jo vampīrs viņš nekādi nevarēja būt – viņš taču staigāja saules gaismā! Uzkāpām pa kāpnēm, pacēlāmies un Armīns vēl brīdi uzkavējās, lai atdzīvinātu kraukļu baru.

drīkst palūgt turpinājumu... mani patiesi aizrāva šis stāstiņš... pat iejutos Aglas lomā... jā mana vājība ir izfantazēt visu acu priekšā...

ir pieprasiijums - ir piedaavaajums ^^


Kad nonācām atpakaļ tējnīcā, bija jau vēls vakars. Mums vēl pietika laika, lai paēstu un precizētu detaļas par pārceļošanu. Elfrīda sākumā ļoti uztraucās par manām brūcēm, bet tad Armīns viņu nomierināja, sakot, ka Beltāns par mani parūpēsies. Nogājām kaut kur tējnīcas pagrabā, kur ļoti oda pēc dažādām tējām.
‘nu, un kā tad īsti tas notiks?’ degu nepacietībā.
‘Elfrīda atvērs portālu un mēs tajā ieiesim.’
‘tas ir tik vienkārši?’ jutos vīlusies, jo biju gaidījusi vismaz kaut kādu upurēšanu.
‘ko tad tu biji gaidījusi? Upurēšanu, vai?’ atkal prātā atausa filmas skats, kur Lestats māca Luisam lasīt cilvēku domas. Trīs reizes – tā jau vairs nav sagadīšanās. Atnāca Elfrīda un ar sarkanu krītu uzvilka uz grīdas dažādus simbolus un rūnas.
‘vai tu māki lasīt cilvēku domas?’ pačukstēju Armīnam tā, lai čigāniete nedzird. Viņa pa to laiku jau ir atvērusi portālu.
‘nu, Armi, lec iekšā!’ Armīns piegāja pie starpdimensiju cauruma un tad pagriezās pret mani ar neparasti normālu sejas izteiksmi.
‘jā.’ Un ielēca caurumā. Mani pārņēma drebuļi.
‘nu, ko, uztraucies par gaidāmo ceļojumu? Neuztraucies, viss būs kārtībā. Tikai neturi acis ciet, citādi aizceļos tikai tava miesa.’ Viņa mani viegli pagrūda uz portāla pusi it kā iedrošinādama. Bet es čigānietes vārdus laidu gar ausīm, manu prātu nomāca kas cits. “jā”... cik vienkārši, bet tomēr sarežģīti... mani atmodināja tikai tas, ka vienā brīdī Elfrīda mani pagrūda un es ar spalgu kliedzienu iegāzos portālā. Gribēju aizvērt acis, bet tad galvā pazibēja viņas dotais padoms un es acis tikai nomirkšķināju. Kad mans ceļojums bija gandrīz galā sapratu, ka skolotāji speciāli simulatorā bija likuši tik šaušalīgas sejas – lai mēs sagatavotos pašam briesmīgākajam, jo manā ceļā sastaptās sejas nebija tik šausminošas kā simulatorā. Tuneļa galā ieraudzīju tumsu, kas kļuva aizvien lielāka. Tad atsitos pret kaut ko cietu un atgriezās arī visas manas domas par Armīnu. Kreisās rokas sāpes bija kļuvušas neizturamas, tad es sapratu, ka es tai esmu uzkritusi virsū. Piecēlos, redzēju garu tuneli, kas veda tikai vienā virzienā, tajā arī gāju. Tuneļa galā bija arka, izgāju tai cauri. Pretī ar aitādām apklātā atpūtas krēslā sēdēja plikpaurains večuks, kas omulīgi pīpēja pagaru ziloņkaula pīpi.
‘sveiki! Tu laikam būsi tas zemes bērns.’ Viņš aši pierausās no sava krēsla.
‘Agla.’ Es pārlaboju.
‘Agla,’ Viņš man maigi paspieda roku, ‘nu tad nāc, es tev ierādīšu tavu istabu,’ pagriezos pret arku, caur kuru biju gājusi, bet redzēju tikai sienu.
‘bet manas mantas..’
‘tās jau ir tur.’ Man prātā aši pazibēja viena vienīga doma.
‘un Armīns..?’
‘jau savā istabā, tu ar viņu tiksies rīt, ja tas resgalis neielavīsies pie tevis pa nakti. Viņam prātā tikai visu izložņāt, pat cilvēku prātus.’ Viņš zīmīgi pielika pirkstu pie deniņiem, likās, ka viņa acis dīvaini iemirdzas. Viņš mani izveda caur vairākām istabām, kas izskatījās pēc par dzīvojamām istabām pārtaisītām bibliotēkām. Beidzot viņš mani pieveda pie vienas sienas.
‘šī ir tava istaba.’ Pablenzu sienā tomēr nesaskatīju tajā nekādu līdzību ar durvīm. ‘sper soli un tu tajā būsi.’ Atcerēdamās arku, kas veda no tuneļa es aizvēru acis un paspēru divus soļus sienā. Nekas nenotika, atvēru acis un manā priekšā bija diezgan liela izmēra telpa ar milzīgu gultu, kas izskatījās, ka bija aizgūta no kāda karaļu nama, vidēja izmēra rakstāmgaldu, kuram blakus atradās neliels plauktiņš, kas man par brīnumu bija tukšs, un paliels melnkoka skapis. Piegāju pie viena no gotiskā stila logiem un palūkojos ārā. Priekšā redzēju milzīgu plašumu ar mežu, kas, šķiet, stiepās cik vien tālu acs redz. Pamanīju, ka zem loga bija balkons, kura vienā galā atradās milzīgs teleskops.
‘tas būs nepieciešams astroloģijas stundām.’ Man aiz muguras atskanēja balss. Beltāns ar burvestību pabīdīja malā skapi un aiz tā parādījās divas durvis. ‘vienas ved uz vannas istabu un otras – uz balkonu. Centies istabu uzturēt kārtībā, jo es to netīrīšu. Dziednieku es rīt izsaukšu, jo šodien viņš ir aizņemts. Varbūt pati pie viņa aiziesi.’ Viņš norādīja uz manām brūcēm, kas nez kāpēc bija sākušas asiņot, ‘rīt es vēl mācīt nesākšu, pirmās dienas ļaušu tev iepazīt apkārtni, varbūt, tu pat iestāsies kādos kursos.’
‘ kursos?! Jums te ir kaut kādi kursi?’ viņš nopūtās, uzsita knipi un pēkšņi nez no kurienes parādījās zaļa gaismiņa. Ielūkojos ciešāk, redzēju, ka tā bija nevis gaismiņa, bet mazs, zaļš elfs.
‘ierindnieks Zaļbiksis paziņo par savu ierašanos!’ mazā radībiņa sīkā spiedzošā balstelē paziņoja un piesita roku pie pieres.
‘labi, labi... brīvi!’ burvis pamāja ar roku, tad večuks pieliecās un man pačukstēja ‘viņš ir iedomājies, ka ir baigais kareivis... ierindniek, jūsu uzdevums ir atbildēt uz jaunkundzes jautājumiem!’ elfs pakratīja galvu tik aizrautīgi, ka gandrīz nokrita viņa haki krāsas ķivere.
‘uzdevums saprasts! Lūdzu atļauju to izpildīt!’
‘atļauja tiek dota!’ burvis pēdējo reizi uzmeta man ko-lai-dara skatienu un aizšļūca prom no istabas. Pagriezos pret elfu, tas uzlidoja uz galda un noslaucīja no krekla priekšas spīdīgos, zaļos elfu putekļus.

militārs elfs. atgādina džekiju čanu un viņa ziemassvētku vecīša glābšanas sēriju. uzzīmēt apļus un rūnas..kaut kur dzirdēts... ak, jā - FMA... un tomēr... agla un armīns būs kopā?? ja, ja?? ceru, ka nē. prdon par armīnu/skeletu, lai gan tas būtu interesanti!

nu,ja ne ar armīnu,tad,kas atliek.... agla+beltāns=looove XD
tas elfs ir ubersmieklīgs.
vienīgi iešana cauri sienām kkā drusku atgādina platformu 9 un 3/4, bet tas nekas,jo viss ir relatīvs un lietas cita citai līdzīgas.
bet stāsts ir labs,nevaru vien sagadīt,kad atkal paturpināsi!

Neesmu drosha cik garus/iisus man tos postot >_>





‘man ir tas gods jums stādīt priekšā mani – Piksiju Zaļbiksi!’ dziļi paklanījās, ‘vai drīkstu jautāt kāds ir jūsu godājamais vārds?’ jutos nedaudz apjukusi par tādu uzņemšanu.
‘mans vārds ir Agla..’ Piksijs pacēlās spārnos un pielidoja man tuvāk.
‘cienījamā Aglas jaunkundze,’ nespēju novaldīt smaidu, ‘es vēlētos jūs sveikt ar ierašanos šajā pieticīgajā, tomēr maģijas pilnajā mājā!’ nu es jau smējos, jo kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Elfs uz mani paskatījās un no viņa mazās pierītes sāka ritēt mazas zaļu sviedru lāsītes. ‘vai es kaut ko ne tā pateicu? Vai man kaut kas ieķēries ilkņos?’ zaļais vīriņš iztaustīja sev visus priekšzobus. Es atgāzos gultā, jo smiekli vairs nebija valdāmi. ‘vai varbūt palikušas drupačas no brokastīm?’ elfs izmisīgi sāka purināt savas drānas un man virsū sabira kaudze ar zaļiem, spulgojošiem puteklīšiem, ‘nu kas ir?’ viņš vairs neizturēja un iepīkstējās cik vien skaļi varēja. Man smiekli jau sāka pāriet.
‘nekas...’ uznāca kārtējā smieklu lēkme, ‘es... es vienkārši pirmo reizi redzu elfu..’ atkal jau smiekli, Piksijs kādu brīdi vēl padomāja, pēc kāda laika, kad smiekli man bija daudz maz mitējušies, tie piemeklēja viņu. Elfs sāka mest nežēlīgus kūleņus, turēdams vēderu, un spļaut zaļu pulverīti (tos elfi laikam sauc par smiekliem). Kādu laiku viņu vēroju, tad mazais vīriņš to ievēroja, apstājas un nokaunējās.
‘piedošanu, tas ar mani notiek pirmo reizi...’ viņš pacēla un uzstūķēja sev uz galvas milzīgo ķiveri.
‘tu gribi teikt, ka nekad agrāk neesi smējies?’ elfs pakratīja galvu.
‘tieši tā, jaunkundz..’
‘un beidz mani saukt par jaunkundzi!’
‘to gan es nevaru...’
‘kāpēc ne?’ viņš apsēdās uz gultas gala.
‘par mani jārada labs iespaids, citādi vecais Beltāns mani izmetīs pa durvīm.’
‘kāpēc, lai viņš to darītu?’
‘mana mamma tā teica, ja es slikti uzvedīšos, tad viņam būs iegansts, lai mani izmestu...’ viņš nolika blakus savu ķiveri.
‘kur tad viņa ir?’ elfs noslaucīja asaru.
‘elfu paradīzē...’
‘ai, piedod, nezināju, ka viņa ir mirusi...’ viņš izbrīnīts uz mani paskatījās.
‘nē, viņa ir meža elfu kūrortā!’
‘atvaino... bet sauc mani vienkārši par Aglu!’
‘labi, jaunkundz!’ viņš pacēlās spārnos un sāka riņķot ap gultas baldahīnu, ‘Beltāns teica, ka jums esot kādi jautājumi.’
‘jā, tu vari man pateikt kas tie par kursiem?’ Piksijs man “papeldēja” garām.
‘nu tur ir vairāki. Piemēram, dziednieku, iluzionistu, nekrologu, demonologu, herbologu, lidotāju, kokgriezēju un visādu citu mākslu...’
‘ko dara kokgriezēji?’
‘virpo visādus burvju virām nepieciešamus traukus, gatavo zižļus...’
‘un ko dara iluzionisti?’
‘gatavo ilūzijas, piemēram, mācās lietas pārvērst citās.. nu, vismaz citu acīs...’
‘forši, es arī tā gribētu pamēģināt...’ elfs apsēdās man uz pleca.
‘es jūs varu pieteikt, ja vēlaties...’
‘tad derētu arī demonologu...’ pēkšņi atcerējos vienu faktu, ‘un kuros kursos iet Armīns?’ vīriņš viltīgi palūrēja uz durvju pusi.
‘varbūt paprasi to viņam pati...’
‘nodevējs!’ atskanēja man pazīstama balss. Es palūkojos uz durvju pusi un tur iekšā burtiski ieslīdēja Armīns, ‘sveika.’ Viņš atkal pasmaidīja savu šķībo smaidu, pielecu kājās gandrīz nomezdama Piksiju zemē.
‘sveiki...’ kādu laiku bija neveikls klusums.
‘ai, neraža! Šefs sauc un es tā gribēju šo skatu redzēt!’ pēkšņi elfs, tikpat ātri kā uzradies, arī nozuda. Pagriezos atpakaļ uz Armīna pusi un viņš jau no manis bija metra attālumā, viņam rokās bija paliela krūze.
‘es tev atnesu tēju...’ viņš man to pasniedza.
‘paldies, bet man negribas..’ Armīns vienu reizi pārlaida ar roku pāri krūzei, kas pārvērtās par biķeri.
‘tad varbūt ķiršu sulu.’ Nejutos pārsteigta, kaut gan tikko biju iedomājusies par to.
‘varbūt vēlāk...’ viņš aizlidināja biķeri līdz galdam. Armīna acis pēc tam acumirklī pievērsās manai ievainotajai rokai (vairāk ievainota bija kreisā roka, otra roka pat neasiņoja).
‘tev tā jāpārsien..’ apsēdos uz gultas un Armīns uzbūra medicīnas kārbiņu (līdzīgu tai, kas bija signālbākā). Nosēju pārsēju un viņa acis dīvaini iemirdzējās. Visa mana brūce bija asinīs. Piecēļos un nometu uz gultas asiņainos pārsējus.
‘es aiziešu to izskalot..’ iegāju vannas istabā un izmazgāju ievainojumu. Aizgāju atpakaļ uz istabu un Armīns man uzsēja jaunu pārsēju. ‘nu, tad kuros kursos tu ej?’ viņu jautājums manāmi pārsteidza, jo, šķiet, viņš bija iegrimis domās (savās).
‘es eju nekrologu un demonologu. Agrāk es gāju arī iluzionistu, bet es tos pametu, jo nepietika laika.’
‘nekrologu kursos jūs tur griežat līķus?’ centos pajokot, bet tas laikam neizdevās.
‘nē, mēs studējam par zombijiem un... vampīriem... tu arī gribēji stāties iluzionistos un demonologos, kāpēc?’
‘nezinu... varbūt, lai uzzinātu, kas tu par dēmonu...’ paskatījos uz viņu, bet viņš tikai pasmaidīja. ‘nu, vai drīkst uzzināt, no kurienes tev šādas brīnumainas spējas?’
‘laikam iedzimtas..’
‘laikam..?! tu gan nemāki melot. Tad vismaz pasaki, vai esi no cilvēku rases..’
‘jā.’ Viņam noraustījās kreisais plakstiņš. Kā mani tracināja tās viņa īsās atbildes! Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja (šķībi), ‘ko, lai dara.. tas ir viss, kas man sakāms...’ Armīns ieskatījās kompasfonā, ‘ir jau vēls, rīt tevi Piksijs pamodinās, varbūt aiziesim uz pilsētu.. ar labu nakti..’ viņš piecēlās un slīdēja uz durvju pusi.
‘kas tev tā par slīdēšanu?’ mana ziņkārība bija nevaldāma.
‘es jau domāju, ka nepajautāsi. Demonologu kursos iemācījos lidot.’ viņš pacēla savas mantijas apakšu un es redzēju, ka viņa kājas neskārās klāt grīdai! ‘forši, ne?’ viņam atkal nomirkšķinās kreisā acs un viņš pazuda aiz apburtās sienas. Pagriezos, jo gribēju izmest asiņainos pārsējus, bet tos nekur nevarēju atrast. Varbūt Armīns paņēma...?! Ar katru brīdi, kad pēc tam, kārtodama savas drēbes, domāju par viņa īpašībām, es šaubījos, vai viņš maz varēja būt cilvēks (nozīmē: ar maģiju apveltīts cilvēks nevis dēmons, vampīrs..).

Pamodusies pamatīga interese... Domas sliecas uz asinsūcēju pusi.

Piksijs??? piksijs?? es saprastu, ja elfiņam būtu vārds terminators vai tas, kuršpiekaujvisus, bet piksijs??

rase nav svariiga, visu izshkjir aareejais izskats.. XD
ehh,shitais ir interesanti.
baac, un vienmeer jaagaida. taapeec graamatas man tomeer patiik labaak, jo tad vismaz es varu lasiit kaut visu cauru nakti,ja ljoti gribas pabeigt. bet tomeer. shito lasiit ir veerts. hehe. nez,kas tur veel atklaasies.. ar nepacietiibu gaidiishu jaunus notikumu paveersienus. ^^

heheh ^^;; jaa... zinu... piksijs ir vairaak kaa neorigjinaali.. >_> man ar vaardiem vienmeer bijushas probleemas.... pat biju uztaisiijusi veselu sarakstu ar visaadiem vaardiem, kurus vareetu izmantot staastu gaitaa... (tas sarakasts tik izveidots peec shii staasta...)

piebilde... staasts visaa kopumaa tieshaam ir panaivs, bet to paarlasot un tiekot liidz beigaam es vnk raudaaju... es vienmeer esmu savus darbus kritizeejusi un to dariiju un dariishu arii ar sho, bet beigas... beigas man vnk lika mirkt asaraas... es nezinu vai taada reakcija buus arii jums, bet man bija... pashai bija briinums...
Anyway... liidz shim esat izlasiijushi aptuveni 1 treshdalju no visa darba, ja juus tas interesee ^^


Turpinaam:


Naktī vēl ilgi nevarēju aizmigt, jo par to domāju. Izgāju uz balkona, lai papētītu, kas bija ārā. Pašā apakšā zem balkona redzēju, ka tur bija dārzs. Tas, no augšas skatoties, bija ļoti labi izvietots. Tālāk pašā dārza stūrī redzēju no dzīvžoga izbūvētu labirintu. Tā kā tā sienas bija augstas, es neredzēju, kas tajā bija iekšā. Papētīju ēkas sienu un ievēroju, ka blakus manam balkonam bija siets, kas piestiprināts laikam, lai tur augtu kāds kāpelētājaugs, bet tas tik tālu vēl nebija ticis. Piegāju pie teleskopa un papētīju zvaigznes. Ieraudzīju vienu, kas bija liela un sarkana, cik atcerējos no mātes astroloģijas stundām, tad tā varētu būt bijusi lielais sarkanais milzis. Tā kā darīt nebija ko un miegs nenāca, ķeros pie papīra un zīmuļa un zīmēju tumšo dārzu. Pēc kādas stundas, kad biju jau dārzu uzskicējusi, man uznāca miegs. Likos gultā un uzreiz aizmigu.

Nākošajā rītā mani pamodināja gaiļa klaigas, kas, šķiet, skanēja tieši pie manas gultas. Atvēru acis un man tieši pretī skatījās citas - zaļas acis. Atlēcu nost un sapratu , ka tas bija Piksijs.
‘Labrīt, Agla!’ atkritu atpakaļ gultā.
‘Labrīt...’
‘Celies, jo drīz jums jāiet!’ pārvilku segu pār acīm.
‘uz kurieni?’
‘uz Arkanu!’ viņš segu man no acīm novilka nost.
‘kas tas tāds..?’ jutu, ka atkal viegli slīgstu miegā.
‘pilsēta! Nu celies, tūlīt nāks Armīns!’ viņš mani izmisīgi kratīja aiz rokas, bet tiklīdz izdzirdēju Armīna vārdu uzreiz pamodos.
‘labi, dod man laiku saģērbties...’ nepaspēju pat nožāvāties, kad elfs jau bija pazudis. Pierausos kājās, piegāju pie loga un redzēju, ka bija uzausušas divas sarkanas saules. Nomazgājos, saģērbos. Kad iegāju istabā mani jau gaidīja Piksijs. Viņš mani aizveda uz ēdamistabu, nē... to varētu nosaukt tikai par ēdamzāli. Tā bija plaša telpa ar augstiem griestiem, tās vidū atradās garš galds un uzminiet, kas pie tā sēdēja... protams, ka mūsu telepāts – Armīns...
‘Labrīt!’ viņš kā vienmēr staroja un smaidīja ar savu šķībo smaidu, kas mani vienlaicīgi besīja ārā un patika.
‘jā, labrīt...’ novilku, jo, kā jau nojautu, viņš atkal lasīja manas domas, ‘kas tad mums šodien paredzēts?’
‘es domāju, ka tu man to pateiksi vai..’ viņš brīdi domāja kā varētu apzīmēt domu lasīšanu, ‘nu tu jau zini... aaa... šodien paredzēts apskatīt Arkanu...’ pacēlu acis no sava šķīvja, lai pašķielētu uz viņu, tad atkal ķēros pie savas omletes. Paēdām un tad ienāca Beltāns. Viņš iedeva Armīnam iepirkumu sarakstu un apbružātu ādas maisiņu, kas nodevīgi grabēja. Izgājām ārā no ēdamzāles un nonācām garā halle, pa kuru, šķiet, vakar mani veda Beltāns. Piegājām pie masīvām koka durvīm, izgājām ārā, bet es dārzu neatpazinu. Iespējams, ka tas, ko es redzēju bija dārzs aiz mājas. Gājām pa šauru taciņu līdz vārtiņiem. Tie bija speciāli kalti, to varēja uzreiz redzēt. Mēs izgājām ārā pa tiem un viņš apstājās.
‘vai mēs kaut ko gaidām?’
‘jā, paklājus.’ Viņš pacēlās gaisā, lai labāk redzētu, vai kaut kas jau nenāca. Jutos apdalīta.
‘ko?’
‘lidojošos paklājus, tie šeit ir kaut kas līdzīgs autobusam.’ Likās, ka kaut kas slīdēja uz šo pusi un Armīns nolaidās. Pielidoja paliels paklājs, uz kura nekā nebija, mēs uzkāpām uz tā.
‘Arkanas stacija!’ Armīns stingri noteica un paklājs sāka lēni slīdēt. Pēc kāda laiciņa mēs nonācām cilvēku pārpildītās ielās un tas pacēlās augstāk. Pēc apmēram desmit minūtēm mēs piezemējāmies kādā laukumā, kur ruļļos satīti stāvēja daudzi paklāji. Tiklīdz kā nokāpām no savējā, tas pats no sevis sarullējās un nostājās pie pārējiem.
‘nu tad šī ir Arkana?!’ novilku, aplūkojot apkārtni. Viss izskatījās tā pat kā uz zemes, tikai iedzīvotāji bija savādāki. Tie ģērbās savādāk un starp cilvēkiem varēja samanīt arī dažus zaļus ģīmjus, ragus un lidojošas gaismiņas, kas bija ne tikai zaļā krāsā. Virzījāmies uz priekšu līdz nonācām līdz pirmajam veikalam. Uz pavecas koka plāksnes, kas atradās virs durvīm, bija uzraksts “pārtika”. Cik banāli! Tādus pasaulē redzēju visur, ja vien tas nebija “rimi” vai “citymarket”, un, šķita, ka arī Balzā tādu būs daudz.
Pa veikaliem novazājāmies līdz vēlai naktij, bijām iegājuši arī pie dziednieka, kas sadziedēja manas rokas. Bija jau apmēram viens naktī, apkārt cilvēku bija maz un bija migla. Iegājām tumšā sānielā un gaidījām paklāju. Armīns it kā kaut ko sadzirdēja un teica, lai palieku te, jo viņš drīz nākšot. Ja nākšot lidojošais paklājs, tad, lai braucot mājās un viņš nozuda miglā. Pa ielu kaut kur tālumā varēja dzirdēt, ka nāk bariņš ar vietējiem. Sāku staigāt šurpu turpu. Pagriezos pret vienu ielas galu un gaidīju. Dzirdēju, ka man aiz muguras kaut kas nošvīkst, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tad nez no kurienes man garām pagāja kādi četri puiši. Viens no viņiem atskatījās uz mani, viņam bija skaistas acis mūžzaļā krāsā, atlaisti mati mazliet pāri pleciem, piķmelnā krāsā un garš melns mētelis. Viņš man uzsmaidīja un pazuda miglā. Kā es vēlējos, lai tas brīdis būtu ieildzis mūžīgi... kādu laiku tā stāvēju sapņodama, kad man no aizmugures uzsauca Armīns.
‘lec augšā mēs nokavēsim!’ pamanīju, ka man blakus lidinājās paklājs, uzkāpu, tad arī uzlēca Armīns. Lidojot mājās vēl joprojām pieķeru sevi domājot par melnmataino džeku.

Atbraucām mājās, paēdām vakariņas. To laikā ievēroju, ka Armīns bija melnmatainajam ļoti līdzīgs, ja es ar viņu nebūtu pazīstama, tad teiktu, ka viņi ir brāļi. Pēc vakariņām gāju uz savu istabu, kur nodevos zvaigžņu pētīšanai. Nu jau manā plauktā bija dažas grāmatas, ko bija atnesis Piksijs, jo Beltāns bija nolēmis mani sāk mācīt tikai jaunnedēļ.
Nosēdēju uz balkona kādu stundu un mana svece jau bija izdzisusi, bet es vēl nenogurdināmi meklēju zemi (biju sev nosolījusies, ka to atradīšu). Pēkšņi pamanīju kaut kādu kustību lejā, nemanāmi pārliecos pār margām un lejā redzēju, ka Armīns izskrēja no labirinta un lidoja augšup uz manu balkonu. Aši ieskrēju istabā un palīdu zem segas, jo gribēju uzzināt, kas viņam padomā. Dzirdēju, kā viņš piezemējās uz mana balkona. Pavēru acis šķirbā, bet neko neredzēju. Te nu nostrādāja viņa labā redze tumsā. Gaidīju, kas notiks līdz sajutu aukstus pirkstus sev pie deniņiem. Pēkšņi manām smadzenēm izskrēja cauri visādas domas.
Sākumā redzēju, ka daru to, ko darīju pirms apmēram pusotras stundas – es ēdu pusdienas ar Armīnu. Tad šī “lente” pārtrūka un nu es atrados kaut kādu panku vidū, mani pārņēma deja vou sajūta. Nākošajā momentā es atrados kaut kāda zālāja vidū un man pretī sēdēja... Armīns! Vismaz tā likās, jo viņš ir ģērbies hipiju drēbēs, bet savu šarmu nebija zaudējis. Man prātā, “kadru” maiņas brīdī, ienāca doma, ka viņš šobrīd “rakājas” manā zemapziņā par manām iepriekšējām dzīvēm. Tad es atrados kaut kādā kafetērija un man pretī sēdēja kaut kāda sieviete, kas ir saģērbusies deviņpadsmitā gadsimta drēbēs. Tagad es atrados kādā ballē spožā pilī, visapkārt sievietes tērpušās platajās, garajās kleitās, kādās parasti ir ietērptas pasaku princeses. Pamanīju, ka ar kādu dejoju (visu laiku biju skatījusies pāri viņa plecam), pagriezos un, ja būtu spējusi, tad nokristu... es dejoju ar melnmataino puisi, ko biju sastapusi Arkanā! Viņam bija plats smaids, kas atklāja žilbinoši baltu zobu rindu un... (kadrs nomainās) šķiet, viņam bija ilkņi, bet nepaspēju aplūkot... tagad es sēdēju uz gultas, kurā gulēja Armīns. Viņš izskatījās nevesels, jo gar viņa sejas līniju, kas nāca aiz matiem klāja viegli izspiedušies asinsvadu kapilāri, viņam bija zilas lūpas un iekritušas acis. Pavēros aiz sevis un sienā bija logs bez stikla, kurā varēja redzēt, ka lēni riet saule. Tā šī kadru maiņa turpinājās. Pēdējais, ko redzēju bija tas, ka es skrēju pa mežu un manu būtību bija pārņēmušas vēl nejustas bailes. Es skrēju caur brikšņiem līdz es nonācu tādā kā klajumā. Es noslēpos aiz kāda koka. Tad es sajutu, ka mani kaut kas pie tā saista, paskatījos uz savām kājām un tās bija apvijusi čūska, kas.. smaidīja, tā lēnām slīdēja aizvien augstāk, mani aizvien vairāk piesaistot pie koka, nu jau tā bija nonākusi līdz manam kaklam. Sajutu tur asas sāpes, visu manu ķermeni it kā dūra adatas, es biju pārklājusies ar aukstiem sviedriem. Tad bija tumsa... viena vienīga tumsa. It kā tālumā dzirdēju, ka Armīns kādam saka, ‘viņa ir Pirmā...’ centos atvērt acis, tas izdevās tikai šķirbiņā. Ausa jau saule, tāpēc visu varēju diezgan labi redzēt. Pie gultas sēdēja Armīns un virs viņa lidinājās Piksijs.
‘ko tas nozīmē?’ elfs apmeta loku ap Armīna galvu.
‘visu! Tas nozīmē visu!’ viņš pieskrēja pie loga un ar slaidu salto lēcienu izlēca ārā. Kādu laiku Piksijs mani vēl vēroja, tad viņš aizlidoja pakaļ Armīnam. Šķiet, ka visi mani spēki bija izsīkuši, tāpēc bez lielām problēmām aizmigu.


edit: pieliku veel izsalkushaakajiem lasiitaajiem ^^

aaaaah! nee,nee,neeee,tikai nesaki,ka beigas buus nelaimiigas!
vinja neapprecees beltaanu? XD
nee,bet tieshaam,sheit nebuus laimiigo beigu,kur visi dziivoja prieciigi liidz muuzha galam un arii peec tam?
aaaaah,un tas puisis,tas puisis...nu,kaapeec taadi apkaart uz muusu ielaam nemeetaajas? hehe.
nu,paldies par sho turpinaajumu, tagad atliek gaidiit naakamo! ^^

agla aizrauj. tieshaam no 1aas liidz peedeejai rindinjai ir bija interesanti lasiit. gaidu veeel

mani tiesam aizrava 6itais stasts.Suber uber reals.Ceru ka turpinajums bus..

Hmmm... bija jau gaidaams, lasiit cilveeku domas nekad nav bijusi "laba" lieta, kur nu veel nekroloģija, tas vispaar, bet vispaar, visaa kopumaa man patika tas, ka izmantotas nu gandriiz visas maģiskās klišejas- paklāji, slotas, elfi, un taa taalaak, bet neko no pasha staasta tas nenojauc. Nu ta dereetu veel izlasiit.

ar Beltānu... XD taalaak palasīsi, tad sapratīsi, ka tas nav iespējams (pagaidām vari pieņemt, ka viņš ir homosexuālis XD)

Lai cik paradoksāli tas neliktos, uzrakstīt k-ko saturīgu bez klišejām ir grūti. Es arī it kā cīnos pret tām, bet šajā darbā tomēr padevos. Tas palīdz darbam rakstīties ātrāk. Varbūt, ja ar to iesākšu k-ko nopietnāku, to mazliet pārveidošu oriģinālāku, bet pagaidām varat izbaudīt manu bērnišķīgo rakstīšanas stilu

Liels paldies visiem, tiešām prieks, ka novērtē un arī pakritizē <3 Turpinām:




Atvēru acis un sajutu vieglu piparmētru tējas smaržu. Uz mana rakstāmgalda sēdēja Piksijs un šūpoja kājas.
‘labrīt! Vai jūs jau izgulējāties? Es jau domāju, ka esat mirusi, ka pat neatsaucāties un manu gaiļa kliedzienu.’ Pierausos sēdus un ieraudzīju, ka virs manis lidinājās paplāte ar ēdienu.
‘kas tas?’
‘tās bija jūsu brokastis, bet nu jau ir atdzisušas...’ elfs uzsita knipi, ‘nu tagad šīs ir jūsu brokastis!’ sāku berzēt savus deniņus un Piksijs vienlaicīgi gan vainīgi, gan aizdomīgi mani uzlūkoja. ‘es laikam iešu, mani boss sauc...’ un viņš izgaisa. Ēst nekādi negribējās, tāpēc atgrūdu paplāti, izgāju ārā un pavēros uz labirinta pusi. Tieši tajā brīdi no mājas iznāca Armīns, kas turēja rokās čupu ar grāmatām. Viņš pavērās augšā it kā jau zinādams, ka es tur biju. Varēja redzēt, ka viņš bija par kaut ko ļoti priecīgs, viņš man pamāja un iegāja labirintā. Iegāju iekšā, pārģērbos, nogāju lejā un tur mani jau gaidīja Beltāns.
‘labrīt, bērns!’
‘labrīt!’
‘nu, tu šodien vēl baudīsi savas privilēģijas un brauksi uz pilsētu?’
‘nu, it kā jā. Bet kur ir Armīns?’
‘viņam šodien ir mācību diena. Nez kāpēc viņš pēkšņi ir sācis mācīties, viņš pat pats man ieteica šodienas tēmu un teica arī, ka pats par to sagatavos referātu, kas gan ir ļoti neraksturīgi viņam. Varbūt pretējais dzimums vīriešus tā ietekmē...’ viņš uzkrītoši pašķielēja uz mani.
‘nu nez vai... bet par ko tad viņš tā tagad mācās?’
‘viņš gribēja rakstīt referātu par vampīru pirmsākumiem.’ Burvis nevērīgi atmeta, bet pār manu ķermeni nez kāpēc pārskrēja tirpas. ‘nu, tad tu brauksi uz pilsētu? Tev to vajadzēs darīt vienai, bet tu izskaties apzinīgs bērns un mājās, domājams, tiksi.’
‘jā, es aizbraukšu, mēs vēl visu pilsētu vēl neapskatījām. Es aiziešu uz spīdzināšanas muzeju, palidošu Kallipso parkā.’
‘jā, dari tā, bērns. Bet līdz rītam esi mājās.’
‘uz redzēšanos!’
‘sveiki!’
Uzskrēju pēc maka un gāju ārā. Aizlidoju uz Arkanu un pat nezināju, uz kurieni iet. Iegāju tuvākajā zāļu veikaliņā, jo manas galvas sāpes kopš pagājušās nakts nebija mitējušās. Izmeklēju visus plauktus, bet neko neatradu, kad jau gribēju iet prom, mani pārņēma nelaba sajūta un es nokritu tur pat pie letes. Man klāt pieskrēja veikaliņa īpašniece, kas bija maza auguma ar sprogainiem matiem, man viņa ļoti atgādināja hobitus no Tolkīna triloģijas “gredzenu pavēlnieks”. Viņa piecēla mani un atsēdināja uz krēsla.
‘kas ar jums notika?’
‘e-e-es... n...n-nezinu...’ izmocīju vārdus. Viņā ātri pieskrēja pie viena no plauktiem, paņēma kādu milzīgu pudeli, ielēja glāzē vīnam līdzīgu šķidrumu un iedeva man padzerties. Dzēriens bija ļoti garšīgs un es iztukšoju visu glāzi, pēc tam jutu kā manī ieplūda vēl nebijis spēks, ‘kas tas ir?’ nu jau mana balss skanēja mundri.
‘zinu, ka nav garšīgi, bet sikspārņu asinis ir ļoti spēcinošas.’
‘sikspārņu asinis?!’ neticēju savām ausīm.
‘nu, jā.. es jums vēl iedošu, jo jūs izskatāties bāla..’ viņa pārlēja lielās pudeles saturu mazākā un pasniedza man.
‘es vienmēr esmu bijusi bāla, tas man ir no dzimšanas.’ Paņēmu pudeli un paņēmu maku, ‘cik tas maksās?’
‘uz mana rēķina!’
‘nē, es tā nevaru...’
‘es nevaru! Es nevaru ciest, ka mani neklausa!’ viņa dusmīgi nošķendējās un uzsmaidīja man.
‘bet... nu.. tad vismaz ļaujiet man jums izmaksāt pusdienas vai kaut ko tamlīdzīgu...’ viņa uz mani pašķielēja. Es tikmēr ieliku pudeli somā.
‘nu, labi, viena tasīte spēcinošas tējas man par skādi nenāks...’ viņa aizvēra veikaliņu, uzlika zīmi “pusdienās” un mēs aizgājām uz tuvējo kafejnīcu. Kādu laiku dzērām tēju un runājāmies. Galu galā mēs tā norunājām līdz vēlam vakaram. Viņa man kļuva par labu draudzeni un teica, ja vēlreiz iegriežos Arkanā, tad, lai ejot pa taisno pie Pitas (tā viņa sevi stādīja priekšā). Pēc tam ļāvu viņai iet uz darbu un pati vēl izstaigāju tuvējos veikaliņus. Vienā no tiem nopirku superīgu hematīta gredzenu, kas izskatījās vareni vecs.

Kad gāju uz pieturas pusi atkal jau bija apmēram viens naktī. Gāju uz to pašu sānielu, uz kuru mani bija atvedis Armīns un gaidīju paklāju. Tagad, kad miglas nebija, es redzēju, ka pie mājas sienas vēl atradās garš soliņš. Kādu laiku sēdēju, līdz pamanīju, ka pretējā ielas pusē mani kāds vēro. Tas bija tas pats melnmatainais puisis. Pēkšņi no veikala, pie kura viņš stāvēja, iznāca viņa draugi. Vienam no viņiem rokās bija avīzē ievēstīta pudele, no kuras tas kāri dzēra. It kā skatīdamās, vai nāk paklājs pagriezos pret vienu ielas pusi, kad atkal paskatījos uz veikala pusi, viņi bija pazuduši. Pagriezos uz otru ielas pusi un viņi tur jau stāvēja. Divi no viņiem sēdēja, bet melnmatainais un kāds uzkrītoši blonds džeks, kas man ļoti atgādināja Spaiku no “Bafijas pret vampīriem” (mana māte teica, ka tas esot ļoti izglītojošs seriāls), stāvēja. Atcerējos, kā iepriekšējā dzīvē es ar melnmataino dejoju un redzēju viņa ilkņus. Blondais puisis uz mani visu laiku skatījās, šķita, ka viņš lasa manas domas, tad viņš kaut ko iečukstēja melnajam, kas uz mani pēc tam paskatījās. Tad viņš vienam no sēdošajiem izrāva no rokām pudeli un iedzēra no tās. Kad viņš beidza dzert no viņa lūpu kaktiņa nodevīgi notecēja asiņu tērcīte. Viņi bija vampīri! Mani šausmu vietā pārņēma sajūsma, jo mans mūža sapnis bija satikties ar vampīru. Manas asinis gandrīz sāka vārīties, kad viņš sāka slīdēt uz manu pusi. Ar lielām pūlēm novaldīju smaidu, tad aizgriezos, jo to vairs nespēju.

aaaaaaaa es laikam bishku pa aatru iebraucu. vai tas taa speciaali?

ar katru gabalu stasts kļūst interesantāks, ar nepacietību gaidu turpinājumu.

njah, jaukumiigi.
man tik nepatiik,ka tad,kad kko lasu pa gabalinjiem,sanaak praatot,kas buus taalaak un daazhkaart gadaas jau ieprieksh uzmineet notikumus. buuh.
bet shis staastulis ir varen patiikams. tas,ka tur buus vampiiri,kkaa bij sen jau manaams,un es nevareeju vien sagaidiit,kad vinja BEIDZOT ar vinjiem saaks kontakteeties. ^^ viii.
turpinaajumu! *iedzer no pudeles. ar aviizi aptiitas. XD*

ja tu par edit, tad jā, sanāca man tā, gomen ^^;




your wish comes true... NOW





‘sveiki...’ viņa balss skanēja kā ērģeles (man patīk ērģeļu skaņa!).
‘sveiki.’ Novaldīju sajūsmu, bet, kad ieraudzīju, ka viņš man stāv pretī, to vairs nespēju un pasmaidīju.
‘ko tad jaunkundze šādā drūmā vakarā dara pamestā ielā..?’ viņš man apsēdās blakus.
‘laikam jau nav pamesta, ja jau reiz šeit ir uzradies šāds džentlmenis...’ biju pārsteigta par to ko tikko pateicu, jo, šķita, ka to teica kāds cits caur manu muti. Viņš iepleta acis.
‘vai tik jūsu vārds nav Agla...’ nejutos un arī neizrādīju pārsteigumu.
‘nu laikam būs gan..’ nespēju noturēties un ar pirkstu notīrīju viņam asiņu tērcīti. Viņš saņēma manu roku un nolaizīja asinis no mana pirksta.
‘labu mantu nevar laist postā...’ es nekad nespētu noraksturot savu sejas izteiksmi tajā brīdī (to varētu nosaukt par ‘ko-pie-velna...’ izteiksmi).
‘njā...’ biju nedaudz šokēta. Pagriezos pret ielas pusi, kur sēdēja viņa draugi, bet tur neviena nebija, ‘izskatās, ka jūsu draugi jūs ir pametuši vienu...’
‘nu, šo par vienatni gan nevarētu nosaukt... un es jau ar viņiem visu esmu sarunājis...’ viņš vēl joprojām turēja manu roku un pētīja hematīta gredzenu.
‘ko tad sarunājis?’ varēja redzēt, ka gredzens viņā atsauc kādas atmiņas.
‘lai viņi netraucē mani un Pirmo...’
‘kas ir Pirmā?’ jutos neviltoti pārsteigta, jo to pašu frāzi bija izmantojis Armīns.
‘tu esi mūsu Pirmā...’ nu es jutos pavisam apjukusi.
‘kas ir mēs?’ viņš atlaida manu roku.
‘tādi paši kā es...’ vampīrs pēkšņi pazuda, tad viņš man no aizmugures atglauda matus un man pie auss skanēja viņa ērģelēm līdzīgā balss, ‘...vampīri...’ Piecēlos un nu viņš pēkšņi atradās man priekšā, saķēra mani un sāka celties gaisā. Man nekas cits neatlika, es pieķeros viņam pie pleciem un aiztaisīju acis. Jutu, ka viņš bija auksts.
Tā mēs kādu laiku lidinājāmies līdz es sajutu zem sevis cietu virsmu.
Atvēru acis un redzēju, ka atradāmies uz mājas jumta. Bija skaista, zvaigznēm pielijusi nakts un man pretī vērās liels apaļš pilnmēness.
‘kas tu esi?’ viņš pret mani pagriezās un es izlikos, ka skatos uz mēnesi, ‘es domāju, kāds ir tavs vārds?’
‘jā, es zinu, ko tu domā... mani dēvē par Netu...’ viņam noraustījās kreisais plakstiņš.
‘nu un tu tagad esi nodomājis mani...’
‘nē, esmu paēdis...’ viņš pasmaidīja, un tagad es skaidri redzēju viņa žilbinoši baltos ilkņus, ‘es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka vienīgais, ko vampīri grib ir viņu asinis...’
‘tad uzreiz rodas jautājums, ko tad tu īsti gribi.’ Atsēdos uz margām.
‘es... es gribu draudzēties...’
‘ar mirstīgo? Tev taču jau ir savi draugi...’ viņš apsēdās man blakus.
‘nu to, ka esi mirstīga tu nevari apgalvot...’
‘kā to saprast?’ varēja redzēt, ka viņš bija pateicis ko tādu, ko viņam nevajadzēja teikt.
‘nu.. es domāju, ka... nu tu jau neesi mēģinājusi sevi nogalināt, lai par to pārliecinātos...’ viņa kreisais plakstiņš atkal noraustījās un es atcerējos, ka, kad Armīns meloja, arī viņam plakstiņš raustījās. Laikam tā bija visiem vīriešiem (?)...
‘nu, es nebiju no tā tālu...’
‘tiešām?! Ģimenes nesaskaņas?’
‘arī...’ šķita šī tēma viņu ieintriģēja.
‘kas tad? Esi asins grēka bērns, vai?’ likās, ka viņš pajokoja, bet, kad nodomāju, ka tā tieši ir, viņš pārstāja smieties. ‘atvaino, neizdevies joks...’ pēkšņi no mugurpuses uzpūta vējš un visus manu matos man sagrūda sejā. Es tos automātiski atglaudu, bet pēc tam jutu, kā Nets vēro manu kaklu. ‘zini, tev ir dievīgs kakls...’ viņš ar savu auksto roku noglaudīja man kaklu. Jutos neērti un nezināju, ko teikt, jo viņš kā nekā bija vampīrs, ‘nevajag mulst, mēs taču šeit esam vieni paši...’
‘tieši tas mani mulsina...’ kādu laiku sēdējām un tad viņš saņēma manu roku.
‘zini, tu man patīc...’
‘njā.. par to es nešaubos...’ bet es nespēju apvaldīt domu, ka man viņš arī patīk, un viņš pasmaidīja.
‘varbūt aizejam pastaigāties pa Kaitosu...?’
‘kas tas tāds?’
‘vietējie Kaitosa kapi...’ zināju, ka pozitīvi atbildēt uz vampīra piedāvājumu pastaigāties pa kapiem, nebūtu gudri, ‘neliedzies, ja es būtu gribējis tevi nogalināt, tad tu jau sen būtu mirusi...’ savā ziņā viņam bija taisnība un es piekritu. Piecēlos un palūkojos pār margām.
‘nez kā tas ir...’
‘lekt? Tu vari pamēģināt, es tevi neatturēšu...’ šķita, ka viņš joko, bet es pārkāpu pāri margām un pagriezos pret viņu.
‘tiešām? Ja tu sev gribēsi mirstīgu draudzeni, tad vajadzēs gan!’ viņš bija manāmi pārsteigts.
‘tu nenoleksi, neviens mirstīgais nav spējīgs atteikties no dzīves tik vienkārši, jo viņam ir dotas tādas spēj...’ viņš aprāvās, jo, liekas, atkal bija pateicis kaut ko par daudz.
‘kādas vēl spējas?’
‘es.. ai, nekādas..’ viņam nomirkšķinājās kreisais plakstiņš, viņš pamanīja, ka es par to domāju, un uzlika tam virsū roku.
‘pasaki, citādi es nolekšu!’
‘tu nenolēksi, jo pārāk gribēsi to uzzināt.’ Šis bija mans pēdējais piliens. Es iepletu rokas uz abām pusēm un kritu atpakaļ. Jutu kā vējš planda manus matus un drēbes. Vienā momentā pēc lēciena es vēl redzēju, kā Nets šokā skatās pār margām. Aizvēru acis, jo drīz bija gaidāma piezemēšanās, tad es jutu, kā viņš mani noķer. Acis nevēru vaļā, jo vēlējos izbaudīt šo mirkli. Lidojām diezgan ilgi, kad atvēru acis, tad tieši piezemējāmies. Nets mani atsēdināja uz viena kapa.
‘nu vienā tev bija taisnība, tu mani neatturēji...’ es secināju.
‘un tu arī nolecot uzzināji, to, ko gribēji..’
‘nē, tu tā arī nepateici.’ Viņš apsēdās man blakus un paskatījās uz mani.
‘labāk es tev rīt to izskaidrošu, jo uz šo brīdi pats daudz par to nezinu...’
‘labi, bet apsoli, ka rīt pateiksi!’
‘vai tiešām vampīra godavārds tev der?’ pamāju ar galvu. ’labi, dodu tev savu vārdu.’ Kādu brīdi bija klusums.
‘nu, tad kāds tas ir?’
‘kas?’
‘tavs vārds!’
‘bet es taču tev to jau pašā sākumā pateicu – Nets!’
‘es un arī tu zini, ka melo.’ Viņš kārtējo reizi man atrādīja savus ilkņus.
‘labi, pateikšu kādu citu reizi...’ tā mēs kādu laiku runājāmies, pastaigājām pa kapiem. Es uzzināju, ka viņš kapos nedzīvo, kā daudziem varētu likties, viņš dzīvojot kādā pilī diezgan tālu no šejienes, viņš apsolīja mani tur rīt aizvest.
Neilgi pirms rītausmas viņš mani atveda mājās, tur viņš mani arī pirmoreiz noskūpstīja. Tas bija dīvaini... varbūt tāpēc, ka tas bija mans pirmais skūpsts, bet varbūt tāpēc, ka viņam bija par diviem ilkņiem vairāk nekā parastam cilvēkam un viņš bija auksts.
Aizgāju uz savu istabu. Sākumā aizmigt nevarēju, jo biju pārāk sajūsmināta, bet tad nogurums ņēma virsroku un es ieslīgu dūmakainā miegā.

aaaah.nu patiikami,patiikami.
bet vaareeji jau nu teelainaak un dailjaak aprakstiit vinju simpaatijas'n'stuff. kaa atvadu skuupstu,piemeeram. nutaa, sappy romantic. XD
betnuaaaaaah. vampiirpuisis,veeeeh,kaapeec mums taadu nav? *shnjukst*
ai.gribu zinaat,ko tagad taalaak vinji dariis.un kur paliks armiins,kaada buus vinja loma shai situaacijaa..mmc.aizraujoshiigi.

nu varēja uzrakstīt ko tajā laikā darīja armīns un Beltans,bet tā interesanti

Beltāns un Armīns? >_> amm.... to tiešām labāk nerakstīt XD *jūtas neķītra* XD labi, labi, tas nav tā, kā jūs domājat
Īsti nemāku rakstīt sappy romantic XD how obvious! XD

turpinām papildināt neoriģinalitātes sarakstu:


Kā jau ierasts, pirmā seja, ko ieraudzīju, bija Piksijs. Viņš izskatījās noraizējies.
‘labrīt...’
‘labrīt!’
‘es jau domāju, ka jūs ir saticis kāds asinssūcējs, ka vēl līdz rītausmai nebijāt mājās.’
‘satiku gan..’ elfs iepleta acis.
‘ko?! Jums bija līdzi ķiploki vai kaut kas tamlīdzīgs?!’
‘nē. Un pat ja būtu bijuši līdz, tad es tos neizmantotu..’ elfs ātri nopētīja manu kaklu.
‘kāpēc ne?’
‘man liekas, ka es viņu mīlu...’
‘ko? Nē! Nepadodieties viņu šarmam, tas viņiem ir asinīs! Viņi sākumā liek ticēt, ka jūs viņus mīlat un tad čiks...!’ Piksijs parādīja nepārprotamu žestu, ‘un jūs esat viena no viņiem.’ Elfs uzsita knipi un man priekšā parādījās brokastis. ‘es jūsu vietā tās apēstu..’ un pazuda. Varēja uzreiz manīt ķiploku raksturīgo smaržu un es atgrūdu paplāti. Saģērbos, nogāju lejā un tur es atkal sastapu Beltānu.
‘labrīt! Šodien prieki beigušies – būs jāmācās.’
‘jā, labrīt.’
‘Un Piksijs tevi pierakstīja demonologu un iluzionistu pulciņos, tāpēc visa diena būs aizņemta.’ Viņš iespieda man rokās manu burvestību grāmatu. ‘ej uz bibliotēku, tur Armīns tev izskaidros šodienas vielu.’ Pamāju un gāju uz bibliotēku, kaut gan īsti nezināju, kur tāda atrodas. Pēkšņi sadzirdēju aiz vienām durvīm it kā kaut kas nokristu. Atvēru durvis, nekad nebiju redzējusi tik daudz grāmatu vienkopus. Visas sienas bija aizkrautas ar bieziem grāmatu sējumiem. Pie liela melnkoka galda sēdēja Armīns kārtoja tikko nokritušās grāmatas.
‘labrīt!’ nočukstēju, baidoties, ka viss atskanēs.
‘labrīt!’ viņš izskatījās ļoti noguris, bet tiklīdz ieraudzīja mani tā atplauka.
‘Beltāns teica, ka tu man izskaidrošot šīsdienas vielu..’
‘āāā... jā. Nu, šodien mēs mācamies par Ēģipti, precīzāk, par tās vēsturi.’
‘izklausās interesanti...’ apsēdos viņam pretī un viņam nokrita spalva. Es iemējos, ‘vai tu jūties labi?’
‘jā, es vienkārši visu nakti mācījos..’ atskanēja viņa balss no galda apakšas, ‘vai tu zināji, ka ēģiptiešu piramīdas uzbūvēja senie ēģiptiešu magi?!’
‘jā es esmu par to dzirdējusi. Un arī par to, ka pirmie vampīri it kā no turienes nākot.’ Atcerējos, ka Nets man teica, ka no turienes nākot. Armīns uz mani pašķielēja.
‘nu gluži pirmie gan nē, bet nākt no turienes nāca... es tev iedošu par to grāmatu, ja gribi...’
‘tiešām, tev ir?!’ viņš piecēlās.
‘man nē, bet Beltānam gan... sākumā gan tev vajadzēs iemācīties viņu hieroglifus, jo tā grāmata ir senajā ēģiptiešu valodā.’ Viņš uzlidoja dažus plauktus augstāk un izvilka palielu grāmatu. Tad viņš nolaidās un to iedeva man. Grāmatas nosaukums bija “pašmācības kurss senajā ēģiptiešu valodā”. Tā izskatījās diezgan apputējusi.
‘un tu pats to zini?’
‘jā, es to jau sen iemācījos..’ tad mēs iegrimām grāmatās. Pēc vairākām stundām parādījās Piksijs un aicināja mūs pusdienās. Kad apsēdāmies pie pusdienu galda, viņš uzsita knipi un mums priekšā parādījās šķīvji ar ķiploku aso smaku. Redzēju, kā Armīna acis kļūst sarkanas, viņš atlēca nost un aizspieda degunu.
‘Zaļbiksi! Tas ir ķiploks!’ elfs manāmi nobālēja.
‘ak, es pavisam biju aizmirsis!’ viņš vēlreiz uzsita knipi un šķīvji pazuda. Biju apjukusi, jo sākumā domāju, ka Piksijs to pagatavojis speciāli, lai man ieriebtu.
‘kas noticis?’
‘man ir alerģija pret ķiplokiem..’ viņš atkal ieņēma savu vietu pie galda. Šoreiz uz šķīvjiem bija puscepts bifšteks. Nekad agrāk nebiju to ēdusi, bet tas izrādījās ļoti garšīgs. Pēc pusdienām Armīns kaut kur pazuda, bet es gāju mācīties. Zīmes padevās ļoti labi, šķita, ka man jau asinīs zināt šo rakstu. Apmēram pēc divām stundām Piksijs man paziņoja, lai braucu uz pilsētu, jo drīz sākšoties mani kursi. Beltāns man atnesa čupu ar tukšām kladēm, kur man vajadzēšot pierakstīt teoriju. Armīns uz kursiem nebraukšot, jo jūtoties ļoti noguris. Aizbraucu uz pilsētu un tur, pēc Beltāna dotās mapes, centos atrast mācību ēku. Kad atradu, tad redzēju, ka tā no ārpuses izskatās pilnīgi ikdienišķa (magu uztverē). Iegāju iekšā, un tur, pie durvīm, sēdēja diezgan miegaina izskata trollis. Piegāju viņam klāt, bet izskatījās, ka viņš to pat nepamanīja.
‘atvainojiet, vai šeit ir Eridāna ēka?’ viņš nedaudz noraustījās un pacēla savus miegainos plakstiņus.
‘jāāāā...’ viņš nožāvājās.
‘vai jūs nevarētu man pateikt, kur atrodas demonologu kursu telpa?’
‘noejiet pagrabā un tad ejiet pa kreisi uz vienām no durvīm būs uzzīmēta lietuvēna zīme, tajās arī ejiet.’ Izskatījās, ka viņš atkal aizmiga. Gāju tālāk, redzēju, ka priekšā atrodas kāpnes. Gāju lejā līdz tās beidzās (tas bija apmēram trīs stāvus zemāk), priekšā redzēju divvirzienu halli, gāju pa kreisi. Pagāju garām dažām durvīm līdz nonācu līdz vienām no dzelzs, uz kurām bija uzskrāpēta šķība pentagramma.

beidzot sagaidīju turpinājumu.stāsts kļūst interesantāks,jo Agla sāk mācīties.

^^ jā, manas vizītes šeit ir diezgan random...



Atvēru smagās durvis un tās griezīgi iečīkstējās. Pretī redzēju melnu priekškaru. Aizvēru durvis, pavēru priekškaru un iegāju amfiteātrim līdzīgā telpā. Vienīgā dzīvā būtne tur bija kāds sakņupis, tumšs stāvs pie galda amfiteātra vidū. Kad piegāju tuvāk tam no aizmugures, tas pēkšņi ierunājās.
‘jūs noteikti esat jauniņā...’ stāvs pagriezās un man pretī vērās divas sarkanas acis. Tas it kā bija cilvēks, ja neņēma vērā sarkanās acis un mazos sarkanos radziņus, kas spiedās ārā no elegantā zirgastē saspraustiem matiem. Šķita, ka jaunībā (ja nebūtu radziņu) viņš ir bijis izskatīgs vīrietis.
‘jā, mani sauc...’
‘Agla..’ varēja manīt, ka viņš lasa manas domas, šķita, ka Balzā domas lasīt māk katrs otrais, ‘nē, katrs otrais gan nē... jums ir ļoti paveicies, ka esat tik īsā laikā sastapusi tik daudz apdāvinātu radījumu... es esmu profesors Drocions...’ sākumā šķita, ka viņš teiks “Drakula” un es zināju, ka viņš šobrīd lasa manas domas. ‘jūs interesē, pie kuras rases mani var pieskaitīt... esmu cilvēks un šie..’ viņš aptaustīja savus radziņus, ‘ir manas muļķības rezultāts. Es visiem saviem studentiem piekodinu, lai viņi nemuļķojas ar dēmoniem un nekādā gadījumā neslēdz ar viņiem derības un ceru, ka arī jūs šo noteikumu ievērosiet.’
‘jā. Bet vai drīkstu jautāt, kur ir pārējie studenti?’
‘viņi ieradīsies pēc zvana un jums turpmāk arī tā būs jādara. Sākumā es vēlētos uzzināt, vai jūs zināt kaut ko par dēmoniem un vai jums ir bijusi kāda pieredze ar tiem?’
‘nu, ja vampīri ir dēmoni, tad jā.’ Viņa skatiens neviļus pārskrēja pār manu kaklu.
‘skaidrs... es izdarīšu arī testu. Iedodiet man savu grimūlu!’
‘nē! Savu grimūlu nevienam dot nedrīkst!’ viņš pasmaidīja.
‘ļoti labi.’ Pēkšņi noskan kaut kas līdzīgs gongam, ‘lūk, arī stunda sākas.. ieņem vietu pirmajā solā...’ pakāpos vienu pakāpienu augstāk un apsēdos pie pirmā galda. Dzirdēju, kā nočīkst durvis. Aiz priekškara parādījās kāda bāla meitene ar kastaņbrūniem matiem un tumši brūnām acīm, tad sekoja arī pārējie studenti. Meitene man nosēdās blakus un uzsmaidīja.
‘sveiki, mani sauc Kornēlija. Kā tevi?’
‘Agla.’
‘prieks iepazīties!’
‘jā, man arī..’ nez kāpēc jutos labi, ka biju šodien biju uzvilkusi savu melno tērpu, jo pilnīgi visi bija melnā..
‘studenti, nomierināties! Labdien! Šodien mēs varam savas grāmatas un klades nolikt, jo mēs tikai runāsim.’ Vispārēja sajūsma. ‘es gribētu uzzināt, vai kāds no jums ir brīvlaikā sastapies ar kādu dēmonu.’
‘jā, es noslēdzu derības ar fergālu!’ aizmugurē kāds asprātis iesaucās.
‘ļoti smieklīgi, Deimon! Tev būs mājās jāraksta referāts par fergālu! Vai ir vēl kāds brīvprātīgais?’ telpā bija pilnīgs klusums. ‘tātad, es atkārtoju jautājumu – vai kāds ir sastapis?’
‘es! Es satiku rutena briesmoni!’ kāds iesaucās.
‘kur tad tu to atradi? Sev zem gultas?’ telpa pāršalca smieklos. ‘kāda ir Dāvida kļūda, melojot?’ tālāk pirmajā rindā kāds izmisīgi vicināja roku, ‘jā, Patrīcija?!’
‘pirmā – rutena briesmoņi izmira pirms trīstūkstoš gadiem, otrā – jūs mākat lasīt domas un tāpēc varat noteikt, vai viņš melo.’
‘pareizi, bet otrā nav būtiska...’
‘vai vampīrs ir dēmons?’ pačukstēju Kornēlijai.
‘praktiski nē..’ viņa atčukstēja. Turpmāko stundu profesors stāstīja par dažiem dēmoniem.
‘nu tas laikam ir viss par broutiem. Vai ir kādi jautājumi?’
‘jūs teicāt, ka brouti spēj lidot, bet vai cilvēks var iemācīties lidot?’ beidzot saņēmos pajautāt.
‘varēt var visu, jautājums ir vai spēj un vai grib. Jā, cilvēks ir spējīgs iemācīties lidot, bet tad nepieciešami kāda lidotspējīga dēmona vai cilvēka padomi un palīdzība.’
‘vai jūs spējat lidot?’ paprasīja Kornēlija.
‘nē.’ Atkal noskanēja gongs, kas apzīmēja nodarbības beigas.

staasts paliek interesantaaks. jaatziist, ka saakumaa negribeejaas turpinaat lasiit, jo likaas shausmiigi "nodraazts" un banaals tagad naak gaismaa arii mazliet origjinalitaates.

ahh,cik jauki,atgriežos un dabūju veselus divus turpinājumus! hehe.
ai,kad jau parādās mācības, vairāk personāžu,tad jau arī darbības vairāk. bet nu es nevaru vien sagaidīt nākamo vampīrrandez-vous. ^^

Ehh..Nevaru sagaidīt turpinājumu,ja vien es varētu sagaidīt uzreiz 2 gabalus..

gomen, labu laiku neesmu bijusi, ceru, ka skumaat XD

ps. tikko mazliet paarlasiiju shitaas shausmas un secinaaju divas lietas: 1)esmu vnk gjeniaala vārdu/uzvaardu izveelee XD Jeelaakus vaardus cilveekiem izdomaat nevar neviens... juutu liidz saviem beerniem XD 2) pie beigaam secinaaju, ka manu par sho darbu var sadedzinaat uz saarta Ceru, ka liidz tam vismaz kljuushu slavena XD




‘uz kurieni tu tagad iesi?’ Kornēlija man pajautāja, kad mēs iznācām no amfiteātra.
‘man tagad ir iluzionistu pulciņš, vai tu man neparādītu, kur šeit atrodas tas kabinets?’
‘tiešām? Es arī uz to eju! Iesim kopā!’ biju patīkami pārsteigta. Gājām augšā līdz kādam piektajam stāvam. ‘nu tas ir šeit. Nodarbības vada profesors Stiedziņš, tu viņam nepievērs uzmanību, jo viņš ir tāds nedaudz dīvains..’ nonācām pie gaišzilām durvīm, Kornēlija tās atvēra un pretī atkal bija aizkari, tikai šoreiz pērļu. Tiklīdz es durvis aiztaisīju, aizkari paši no sevis atvērās. Pretī pie bērza koka galda sēdēja skolotājs. Viņš bija ģērbies zili dzeltenā, rūtainā džemperī un zaļās rūtainās biksēs. Viņam ļoti piestāvēja viņa vārds, jo viņš bija ļoti kalsns.
‘āāā... Kornēlija! Redzu, ka esi atvedusi sev līdzi draudzeni!’ viņš piesteidzās klāt un pieliecās (viņš bija arī ļoti garš). ‘nu kā tad tevi sauc?’
‘Agla..’
‘Agla! Cik skaists vārds!’ viņš apņēma man plecu un ieveda dziļāk telpā, tad viņš saplaukšķināja rokas, ‘klase, vēlos jūs iepazīstināt ar jaunu skolnieci! Viņas vārds ir Agla!’ jutos pagalam samulsusi, jo visi sāka aplaudēt. ‘un es vēlos, lai jūs pret viņu izturaties draudzīgi! Ej apsēdies!’ apsēdos blakus Kornēlijai un viņa rādīja es-taču-teicu sejas izteiksmi. Noskanēja gongs, kas šeit skanēja manāmi klusāk. ‘vai ir kādi ieteikumi, ko mēs varētu šodien radīt?’
‘mēs varētu mēģināt uzaudzēt puķes!’ kāda meitene rozā mantijā, kas sēdēja man priekšā, sajūsmināti iesaucās.
‘ļoti labi, Betsij! Man te kaut kur ir jābūt sēklām...’ viņš sāka rakāties savās atvilknēs, ‘jā, re, kur ir!’ viņš izvilka gaiši zaļu kārbiņu ar uzzīmētu puķīti. ‘nāciet un paņemiet katrs pa vienai sēklai.’ Visi, izņemot mani un Kornēliju, saskrēja ap skolotāja galdu un ķēra katrs savu sēklu. Pēc tam, kad burzma samazinājās, arī mēs cēlāmies un paņēmām savas sēklas. Kad visi bija apsēdušies, profesors paņēma vienu sēkliņu arī sev. ‘tātad, tagad jūs saņemat sēkliņu sev plaukstā un, aizverot acis, iedomājieties, kā jūs ar to saplūstat vienā veselumā, kā tās prāts savienojas ar jūsējo un...’ viņš atvēra acis, atpleta plaukstu un viņa sēkliņa sāka dīgt, tā auga līdz izauga par skaistu lilliju. ‘re, man gadījās lillija!’ viņš sasita plaukstas un no viņa rokām izplūda spīgulīši, kad tie pazuda viņa rokā atkal bija sēkla. Meitene, kuru sauca Betsija, piecēlās un sāka aplaudēt, profesors paklanījās, ‘paldies! Tagad jūs patrenējaties un, kad esat gatavi, varat man atrādīt. Neuztraucieties, ja jums nesanāks, es atzīmes par to nelieku. Kad atverat acis iedomājaties, ka esat sēklas vietā un kā jūs augat, stiepjaties un izplaukstat!’ visi aizvēra acis, profesors piegāja man klāt, ‘neuztraucies, ja tev nesanāks, es tev palīdzēšu. Pamēģini!’ satvēru sēklu, aizvēru acis un pat nezināju, ko domāt. Iedomājos, ka esmu pati sēkla. Sajūtu rokā dīvainu kņudoņu, atvēru acis un plaukstu un iedomājos, ka izstiepjos augumā. Mana sēkliņa uzreiz sāk dīgt. Tā auga un auga... tad vienā brīdī tā pārstāja augt un atplauka tumši sarkanā rozē. Profesors Stiedziņš iepletis acis sāka aplaudēt. ‘klase, skatāties! Izcils piemērs! Vai tu esi jau agrāk gājusi iluzionistu pulciņā?’
‘nē. Es vispār par tādiem kursiem uzzināju tikai pirms kādām trim dienām!’ profesors paostīja ziedu.
‘tad tev ir dabas dots talants! Tā pat smaržo! Pamēģini vēlreiz, tikai ar citu sēklu.’
‘labi, bet kā, lai dabūju nost šo?’
‘tu to vienkārši paņem aiz saknītes un noliec uz galda, gan jau ilūzija pazudīs pati no sevis, parasti tas notiek, kad beidzas kontakts ar ilūzijas izraisītāju.’ Paraustīju ziedu, bet tā bija pielipusi pie manas rokas.
‘es nevaru, tā ir pielipusi!’ profesors mēģināja to noņemt, tad viņš pacēla apakšējās lapas.
‘izskatās, ka tā ir ieaugusi tavā plaukstā!’ jutu, kā pār manu ķermeni pārskrien tirpas.
‘ko?! Kā tā var būt ieaugusi?!’
‘nezinu, tava ilūzija ir pārvērtusies īstenībā! Es tevi aizvedīšu pie dziednieces. Klase, nolieciet sēklas atpakaļ kastītē! Tad atšķiriet mācību grāmatu piektajā paragrāfā un mēģiniet izveidot zizli no jūsu spalvām! Es tūlīt būšu atpakaļ! Ejam!’ izgājām ārā un profesors mani aizveda līdz astotajam stāvam. Iegājām diezgan smacīgā hallē, aizgājām līdz trešajām durvīm pa labi. ‘kā tas var vispār notikt?! Pirmo reizi kaut kas tāds gadās... varbūt sēklas bija pastāvējušas?!’ profesors visu ceļu ar sevi runāja, tad viņš atvēra durvis un man nāsīs iesitās stipra ožamā spirta smaka. ‘dziedniecīt! Kur jūs esat?’ profesors iedziedājās. No vieniem aizkariem parādījās tusnīga sieviņa ar kliedzoši sarkaniem, lokainiem matiem.
‘profesor Stiedziņ?! Kas par lietu?’
‘nu, šī ir visai delikāta lieta... redziet šai jaunkundzei rokā ir ieaugusi puķe..’
‘ko?! Kā tas iespējams? Rādiet šurp!’ viņa paņēma manu roku, aplūkoja to kādu brīdi un tad parāva puķi. ‘tā sāp?’
‘nē, sajūta tāda it kā mani raustītu aiz pirksta...’
‘njā...’ viņa kādu laiku skatījās un tad pazuda aiz aizkariem.
‘kā jūs domājat? Kas tagad notiks?’ pagriezos pret profesoru.
‘nezinu, patiešām nezinu...’ pēc kāda laika dziedniece atnāca atpakaļ.
‘laikam nāksies griezt...’ viņa pacēla šķēres, ‘apsēdies...’
‘vai tas sāpēs?’
‘nezinu.. varbūt... varbūt nē, bet tu centies neraustīties.’ Viņa diezgan spēcīgi sagrāba manu roku un ātri nogrieza puķi.
‘au!!!’ sajutu asas sāpes it kā kāds iedurtu man rokā. Redzēju, ka nogrieztā puķe pārvēršas dūmos un pēc tam arī tā daļa, kas man vēl bija pie rokas izdūmoja. Rokā palika caurums, kas sāka asiņot. Līdz ar asinīm uz grīdas nokrita sēkliņa. Dziedniece man uz brūces uzlēja kaut kādu šķīdumu, kas noņēma sāpes un dīvaini čūkstēja.
‘es tev brūci nedziedēšu, jo tur var būt visādas netīrības savazātas, lai tas iztīrās pats un tad aizej pie kāda dziednieka, lai tas tev to aizdziedē.’ Viņa man apsēja roku un atdeva profesoram sēklu, ‘lūdzu, šo sēklu iznīcināt, lai tā nerada vēl citas problēmas...’
‘tiks izdarīts! Paldies!’ profesors nolieca galvu.
‘paldies!’ izgājām ārā un profesors teica.
‘labāk būtu, ja tu nenāktu uz iluzionistu nodarbībām, jo, šķiet, ka tevī dus kāds man nezināms, spēcīgs spēks. Un man bail, ka tu sevi šādā veidā vēlreiz nesavaino...’
‘labi, es tikai aiziešu pēc savām mantām.’
‘uz šo stundu tu vēl vari palikt, tikai nemēģini neko darīt vairs praktiski.’ Aizgājām atpakaļ uz klasi, kur, man par brīnumu, bija tikai klusa kņada. Apsēdos savā vietā.
‘viss kārtībā?’ Kornēlija izskatījās nobažījusies.
‘jā, tikai neliels ievainojums...’ pievērsāmies atpakaļ nodarbībai.
‘kaut ko tādu es biju redzējusi pirmo reizi..’ pēc tam, kad izgājām no kabineta, teica Kornēlija, ‘man parasti ilūzija iznāca izkropļota un profesoram parasti izskatījās ļoti īsta, bet ne īsta! Kā tad tev to dabūja nost?’
‘nogrieza.’
‘nogrieza?! Un tev nesāpēja?’
‘sāpēja. Bija tāda sajūta it kā tev iedurtu rokā.’ Viņa saviebās.
‘baigi... un tagad tev tā sāp?’
‘nē, dziedniece man uzlēja kaut kādu šķīdumu, kas noņēma sāpes.’
‘tā būs bijusi Belvina tinktūra, tā ir sāpes noņemoša. Uz kurieni tu tagad iesi?’
‘mājās. Un tu?’ viņa norādīja uz zaļas krāsas durvīm.
‘man ir dziednieku kursi..’ viņa pasmaidīja.
‘tu mācies par dziednieci?’
‘nē, es apgūstu pamatzināšanas, lai apdedzinot roku nav uzreiz jāskrien pie dziednieka.’
‘nu, labi. Attā!’
‘čau!’

eee, neesmu lasiijis citas graamatas shaadaa stilaa kaa hariju poteru un lotr, taapeec fiicha ar pukji likaas ljoti laba, patikaas. liidz shim speeciigaakais iespaids

oohh yeah! interesantas speejas, iluuzijas paarveerst iisteniibaa.. to vinja buutu vareejusi attiistiit,cik zheel,ka naaksies no pulcinja izstaaties. hehe.
ai,shis man patiik. aizraujoshiigi,tieshaam. ko nu veel vairaak teikt.. BET kaapeec shajaa turpinaajumaa veeljoprojaam neparaadiijaas vampiirpuisis,hm? XD nevaru vien vinju sagaidiit..

buudama pati atkariiga, nespeeju nepiepildiit Rebel veeleeshanos




Kad izgāju ārā, bija jau tumšs. Līkumoju pa ieliņām līdz atradu kādu pieturu. Atkal nācās gaidīt. Pēkšņi no mugurpuses kāds sagrāba manu kaklu ar aukstām rokām.
‘vai jaunkundze, kur steidzas..?’ tas bija Nets. Viņa balsi es visur atpazītu.
‘čau!’ apkampu viņu. Viņš sāka ošņāties un tad satvēra manu roku.
‘asinis... kas tev ar roku?’
‘ai, neliela neraža iluzionistu pulciņā...’ izskatās, ka viņš nevar noturēties un nolaiza manu asiņaino apsēju, ‘kas ar tevi?’
‘nekas īpašs, es vienkārši neesmu ēdis...’
‘tas nozīmē..?’ viņš atlaida manu roku.
‘nāc, lidosim uz Kaitosu.’ Es apķēros viņam ap pleciem un mēs aizlidojām uz kapsētu. Kad nolaidāmies, sākām pa to staigāt.
‘tu man apsolīji šonakt pastāstīt par tām manām spējām. Īstenībā man šķiet, ka šīsdienas notikums ar to varētu būt saistīts ar to.’ Viņš nolasīja manas domas.
‘wow! Tev šodien ir gājis karsti.’ Es iedomājos, lai viņš man pastāsta par spējām, ‘nu, labi, labi... tu esi tas, ko mēs, vampīri, saucam par Efemerīdu...’
‘tā ir kāda slimība?!’ viņš nozibināja savus ilkņus.
‘nē, tas ir godbijīgs tituls... tevi mēs gaidām jau vairāk nekā piectūkstoš gadus..’
‘ko?! Es nekā nesaprotu..’
‘tu esi mīlestībā audzis asinsgrēka bērns! Tu mūs vari dziedēt!’ viņš laikam saprata, ka es neko nesaprotu, ‘nu kā, lai tev to saprotamāk izskaidro... tu atceries, kā vienā sapnī redzēji, kā tevi sakož čūska..’
‘kā tu to zini?!’ viņš izskatījās apmulsis.
‘man... ir savi avoti..’
‘Armīns! Tev to pastāstīja Armīns!’
‘nu.. jā..’ viņš vēl joprojām izskatījās apstulbis, ‘lai nu kā, bet tas nebija sapnis, tā bija tavas dvēseles pirmā dzīve. Pēc... Armīna teiktā tu savā pirmajā dzīvē esi bijusi Ievas pirmā meita. Un viņa, būdama uz nāves sliekšņa tev pastāstīja par brīnumaino Ēdenes dārzu. Tu, gribēdama to redzēt, uz to aizgāji, kaut gan tava māte tev to aizliedza. Tu tur aizgāji un redzēji, ka viss Ēdenes dārzs ir aizaudzis un pār to valdīja Čūska, tā pati, kas bija tavu māti iekārdinājusi pēc ābola. Tā tevi ieraudzīja un vēlējās savu Dieva uzlikto lāstu dalīt ar tevi, tāpēc viņa pārvērta tevi par sev līdzīgu radījumu. Tā kā tu biji pirmā – tu spēji staigāt dienasgaismā, bet pārējie, ko tu radīji tā paša iemesla dēļ kādēļ, Čūska radīja tevi, bija dienasgaismas apdalīti. Ja tu atcerēsies arī pārējo sapni, tad tu arī atcerēsies, ka katrā nākošajā dzīvē tu sastapi kādu no saviem radītajiem vampīriem.’ Tad iestājās ilgs klusums, kura laikā centos “sagremot” tikko dzirdēto.
‘bet... bet tad jau sanāk.. ka arī Armīns ir vampīrs... bet... nē! Pagaidi, viņš taču staigā dienasgaismā...’ viņš redzēja, ka esmu pilnībā apjukusi.
‘Agla, man tev kas jāsaka...’ viņš saņēma manu roku, ‘tu to sākumā varbūt nesapratīsi...’
‘kas ir? Tu domā par Armīnu? Es zinu – tu viņam iemācīji lidot.. un.. cik saprotu, arī lasīt domas, tik daudz es saprotu...’
‘nē...’
‘pagaidi, ļauj man visu “salikt pa plauktiņiem”...’ atkal iestājās klusums, ‘labi, tagad es daudz maz spēju domāt skaidri, bet tu neesi man vēl joprojām pateicis savu īsto vārdu!’
‘tas ir Armīns...’ nu man atkal viss sabruka.
‘tu gribi teikt, ka esi Armīns?!’ viņš pēkšņi mainīja savu izskatu un man priekšā sēdēja Armīns.
‘vampīri arī spēj mainīt savu veidolu...’ tajā brīdī es sāku smieties. Es pat nezinu kāpēc, man vienkārši nāca smiekli. Viņš uz mani skatījās neizpratnē. Tad es pārstāju smieties un kļuvu ļoti nopietna.
‘tad kāds tu īsti izskaties?’ viņš nomainījās atpakaļ uz Netu. ‘tad jau tu visu biji izplānojis no mūsu pirmā tikšanās brīža...’
‘nē, es tiešām nezināju...’
‘bet kā tad tu vari staigāt dienasgaismā?! Esi kaut kāds izredzētais, vai?!’
‘nē, vampīrs var staigāt dienasgaismā, tikai ne savā īstajā veidolā. Tas likums tika izstrādāts tādēļ, lai arī diena nebūtu mirstīgajiem tīrā elle...’
‘kas tad ir izstrādājis šo.. “likumu”?’
‘Dievs.’ Viņš vienkārši pateica it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Es savu ticību Dievam zaudēju brīdī, kad uzzināju, ka esmu asinsgrēka rezultāts...
‘un Elfrīda?’
‘viņa visu zina par mani, bet par tevi viņa neko nezin... arī Beltāns neko nenojauš, vienīgi Piksijs to zin.’
‘ķiploki...’
‘jā...’ es piecēlos.
‘un tavi draugi?’
‘viņi uzskata, ka tu esi kārtējais “zaķis”, kas neizdzīvos līdz nākošai dienai..’
‘un ko tu no manis gribi?’ viņš piecēlās, paņēma manu roku un skatījās uz pārsēju.
‘lai tu mani atbrīvo..’
‘no kā?’
‘no nemirstības...’
‘kāpēc?’
‘kāpēc?! Zini, cik briesmīgi ir katru nakti pamosties ar apziņu, ka tu šodien kādam atņemsi dzīvību?! Es gribu būt atkal mirstīgs...’
‘kā tad es tev varu palīdzēt?’
‘ja tu gribi iznīcināt vampīrismu vispār, tad tev ir jānogalina pati Čūska.’
‘tas maz ir iespējams? Vai tad viņa nav tāpat kā vampīrs – nemirstīga?’
‘katram ir savas vājās vietas, Čūskai tās ir Dieva svētītās lietas...’
‘bet kāpēc tu pats to nevari nogalināt?’
‘tāpēc, ka manī nerit Pirmās asinis!’ viņš apsēdās, ‘nu, tad kā būs...? vai tu piekritīsi mūs atbrīvot?’ es kādu laiku domāju, tad es piegāju pie viņa un sasēju matus astē.
‘ja tu man parādīsi arī tumšo pusi.’
‘neliec man to darīt... tu pati pēc tam nožēlosi...’
‘pati pirmdzimtā tev to lūdz un tu vēl spēj atteikties?’ viņš uz mani paskatījās ar nožēlas pilnām acīm un tad piecēlās. Nets ilgpilni paskatījās uz manu kaklu, tad uz mani.
‘es to nespēšu..’

[bauda lasiit]

*dzilja jo dzilja nopuuta*
shobriid es nespeeju sho daili noveerteet. bweh.man skauzh,vinjiem tur ir ljaudis ar ko parunaaties. bweeeeeeeee,man ir tiiiik garlaiciigi.. ok, nost ar offtopic!

shis turpinaajums - uber! es visulaiku domaaju,kaa tad iisti buus,vai Armiins ar Netu ir braalji, vai (taa kaa Armiins var staigaat dienasgaismaa) arii Armiins buus tam deels kkaads XD redz,cik jauki, vinji ir viena persona! to gan es nebiju gaidiijusi. ^^
nu tad - aiziet, kaujaa ar chuusku!

P.S.tikko ienaaca praataa,ka taa vieta ar "iekod man" ir bish liidziiga kkad seriaalaa "bafija pret vampiiriem", kad to vampiirpuisieti dziedinaat vareeja tikai slepkavas asinis un tad vinja tur taa piedaavaajaas, bet vinjsh nespeeja..

Armīns/Nets īstenībā ir gļēvāks nekā izliekas. Tā vien liekas, ja jau vampīrs, tad jau baigais vecis un tā tālāk... un še tev - nekā *jūtas ļauna pinībā sagraujot Neta autoritāti* XD

Jā, nereti, kad rakstu kaut ko tas ir kā runāties ar kādu. Forša sajūta, zini, ka kāds klausās - tobiš - tu pats.

Par sasitību starp Armīnu un Netu es labu laiku domāju, man arī bija ideja, ka viņi varētu būt brāļi, bet tomēr izdomāju, ka labāk nē






‘tad pasauc savus drauģeļus, lai viņi to izdara! Viņi izskatījās ļoti asinskāri.’ Nespēju vairs nociesties. Viņš beidzot piegāja man tuvu klāt un atglauda manu asti, jutu kā viņa mati krīt pār manu plecu. Sajutu aukstumu, tās laikam bija viņa lūpas, un tad asas sāpes. Es nekliedzu un arī nevēlējos to darīt. Jutu kā spēki mani pamet. Mēs laikam pacēlāmies gaisā, jo nejutu vairs pamatu zem kājām. Likās, ka es lēnām slīgstu miegā. Kad spēku aizplūdums beidzās, tad jutu kaut ko uz lūpām, sapratu, ka tās ir Armīna asinis un pēdējiem spēkiem tās dzēru. Tās bija saldākas par sikspārņa asinīm un es atkal jutu atgriežamies visus spēkus. Kad jutos tāpat kā pirms kodiena – visus spēkus atguvusi, tad pēkšņi visu manu būtību pārņēma asas sāpes. Sajūta bija tāda, it kā man visas iekšas rautu gabalos. Agonijas mocīta, es zaudēju samaņu.
Kad pamodos, no sāpēm nebija ne vēsts. Es atrados tumšā telpā, bet, kad cēlos, tad atdauzīju galvu. Sapratu, ka atrodos kastē. Mani pārņēma klaustrofobiska sajūta. Sajutu, ka man blakus ir vēl kāds. Centos pacelt vāku un tas bija ļoti viegls. Atcerējos savu stāvokli un sapratu, ka tā ir nevis kaste, bet gan zārks. Kad atvēru vāku viss kļuva saskatāms. Redzēju, ka man blakus guļ Armīns (Neta veidolā). Viņš izskatījās tik skaists... neviļus ar mēli aptaustīju zobus – bija! Man bija ilkņi! Es sajutu gandarījumu. Piecēlos un domāju, ka atrodamies kapličā. Izgāju pa vienīgajām durvīm un turpināju iet pa garu akmens halli. Galā bija koka siena. Atcerējos par Ēriku un viņa slēptuvi, tad, ieraudzījusi vienu izvirzītu akmens ķieģeli, to piespiedu un priekšā pavērās bibliotēka. Tur bija vēl gaišāks. Izgāju uz balkona un palūkojos debesīs. Bija skaista nakts – tāda pati, kāda bija tā, kurā pirmo reizi es satiku īsto Armīnu.
Sajutu sev uz pleca roku, ne siltu, ne aukstu, bet vienkārši – sajutu.
‘nu, kā tev pirmie iespaidi?’ Armīns nostājās man blakus un mēs abi vērāmies zvaigžņotajās debesīs.
‘tas ir dīvaini... es nejūtu ne aukstumu, ne karstumu...’
‘nu ja, tu taču esi mirusi...’ šie vārdi skanēja vēl dīvaināk nekā es jutos, pēkšņi sadzirdēju...
‘viņa būs tā, kas mani atbrīvos...’ neko neteicu un tad sapratu, ka varu lasīt viņa domas.
‘vai es spēju lidot?’
‘tas nav vienīgais, ko tu spēj! Stāvi te!’ viņš piegāja pie vistālākā galda un es dzirdēju viņa domas
‘ja viņa tagad šo noķers, tad viņa ir gatava.’ viņš pagriezās un svieda man ar papīra nazi. Es pastiepu sev priekšā roku un to noķēru.
‘esmu gatava, bet kam?’
‘redzu, ka tu jau spēj lasīt domas... tas ir progress. Tagad vari mēģināt arī lidot. Viņš piegāja man klāt, atņēma nazi, nolika to uz margām, pats uz tā uzkāpa un pasniedza man roku. ‘nāc.’ Es uzkāpu uz margām viņam blakus un redzēju, ka ēka, kurā atrodamies, ir milzīga pils, kas atrodas kaut kur jūrā, jo lejā bija ūdens, kas skaloja pils pamatus. ‘tagad seko man un domā vienalga ko izņemot to, ka vari nokrist.’ Viņš spēra soli un likās, ka zem viņa kājās ir neredzams pamats. Es viņam sekoju un nenokritu. Sajūta bija laba, tu jūties kā pūciņa. Virpuļojot uzlidojām līdz mākoņiem, tad ļāvām sev krist lejā un uzlidojām uz jumta. Kādu laiku tur stāvējām.
‘esmu izslāpusi!’ pēkšņi sapratu sava ķermeņa mājienus.
‘laiks ieturēt pirmo maltīti.’ Mēs uzlidojām augstu virs mākoņiem un es sapratu, ka man ir lieliska virzienu izjūta. Kad kādu laiku lidinājāmies es sajutu saldu smaržu.
‘kas tas ir?’
‘tā smaržo asinis!’ nolaidāmies zem mākoņiem un pa taisno un jumta. Palūkojāmies pār margām un es ieraudzīju jaunekli mazliet vecāku par mani. Seja šķita pazīstama (pamanīju, ka arī redze tumsa un tālumā ir lieliska)... tas taču bija Deimons – zēns no demonoloģijas kursiem. Paskatījos uz Armīnu, ‘ķeries klāt. Izmanto savu sievišķīgo un vampīrisko šarmu. Ej!’ nolidoju ēnā un sakārtojos. Tad es gāju viņam klāt. Ar katru metru mana asinskāre pieauga.
‘sveiki...’ es nostājos viņam priekšā.
‘sveiki, tu esi tā jauniņā no demonologiem! Kā tevi sauca?’
‘Agla...’ nespēju novaldīt skatienu un visu laiku vēroju viņa kaklu. Viņš to pamanīja, bet pārprata.
‘tev patīk mans talismans?! Foršs, ne?! Nopirku vietējā bodītē. Tur vispār ir labas mantas.’
‘vai drīkst apskatīt tuvāk?’
‘protams.’ Viņš mēģināja karekli noņemt, bet tas neizdevās.’
‘ļauj es tev palīdzēšu...’ aizgāju viņam aiz muguras un izlikos, ka taisu vaļā ķēdīti, bet vairs neizturēju. Satvēru viņa galvu un plecu un ieurbu savus ilkņus viņa miesā. Jutu, kā viņš spārdās, bet kāda bauda! Spēks, kas manī ieplūda bija vēl lielāks nekā no Armīna. Viņš beidza spārdīties un es jutu, kā man deniņos pulsē asinis. Palaidu viņu vaļā un viņš sabruka tur pat man priekšā. Tad man priekšā nostājās Armīns.
‘nu, kā bija? Vai jūti to spēku, kas tevī pulsē?’ viņš noslaucīja asins tērcītes, kas man ritēja pār zodu.
‘un vēl kā...’
‘tagad tu vari pārbaudīt uz ko esi spējīga, vai tu to vēlies?’
‘jā...’ biju eiforijā. Viņš mani aizveda pie viena publiskā pulksteņa, kas rādīja desmit minūtes pāri vieniem.
‘apskrien apkārt kvartālam.’
‘ko?!’
‘vienkārši apskrien apkārt kvartālam – lēnā garā.’ Lai gan man tas likās jocīgi, tomēr sāku lēnām skriet, paskrēju garām dažiem veikaliem un pat nepamanīju, ka biju atpakaļ. ‘nu redzi, divas sekundes – nav nemaz tik slikti...’
‘ko?! ‘ palūkojos uz pulksteni un tas vēl joprojām rādīja desmit minūtes pāri vieniem. ‘es spēju skriet tik ātri?!’
‘un vēl ātrāk.. labi, tu nāksi līdz vai darīsi ko citu?’
‘kur tu iesi?’
‘es vēl neesmu paēdis...’
‘es skatīšos kā to dara profesionāļi...’ viņš pasmaidīja un mēs gājām uz priekšu pa ielu. Atkal sajutu saldo smaržu un jutu, ka tuvumā ir vēl kāds. Uzlidoju uz mājas jumta, no kurienes es visu varēju labi pārredzēt. Redzēju, kā Armīns piegāja pie vienas meitenes un kādu laiku ar viņu runā. Tad viņš viņā asi iecirta savus ilkņus un es redzēju kā meitene lēnām nobāl.

man gan tas armīns drosmīgs nešķita. tāds..mīlīgs,bet ne jau Baigais Vecis. viņam nav iekšu, citādi jau uzreiz būtu Aglai pateicis vairāk,vismaz neslēpis savu īsto personību.khekhe. ^^

aii,vampīriskas izlaides..hehehe. tik neaizmirsti par savu glābšanas misiju,Agla! *agla oranžā baywatch peldkostīma ar košu pludiņu* srien,agla,skrien!

un,zeloco - "viņš izskatījās tik skaists" - un tas ir viss? bwūh *jūtas vīlusies* khekhe. nuja, vienlaga, man jau patīk. varētu sākt slēgt derības par to,cik daudzus viņa paspēs apkost,kamēr apniks.. ^^
bet,pag,tagad man radās jautājums - ja jau tie vampīri,kas dzīvojās tajā tur pilsētā (gomen,nosaukumu esmu aizmirsusi.. XD) katru nakti nogalina pa kādam iedzīvotājam... kā tas nākas,ka viņus pašus neapgalina,nu,nekā necenšas no šiem tikt vaļā? tomēr,drauds sabiedrībai un tā..ja vēl viņi kkādu cūku asinis dzertu,bet nē, jauniešus noēd...tad kāpēc viņiem neuzbrūk? (ok,tas varbūt nepartēmu un tā, bet interesanti,tomēr..)

*iedomaajas Aglu Baywatch ampluaa* ... *vaartaas pa zemi* XD XD XD

hehe, esmu ljoti lakoniska savos izteicienos un darbiibaas Rodas ideja tev iedot visu darbu, lai tu vari to izpushkjot ar romatiskajiem izteicieniem, skatieniem un citaam kakaam, ko nu vinji tur vareetu dariit es nopietni

>_> nu, par to vapiiru buushanu... viss ir relatiivs ;







Jutu, ka kāds šeit ir vēl bez manis.
‘baudām skatu?!’ šis kāds no aizmugures mani uzrunāja. Pagriezos un atpazinu vienu no Armīna draugiem. Tas bija tas blondais, kas mani pirms pāris dienām... es domāju naktīm mani tik aizrautīgi vēroja. ‘jā, es jau tad zināju, ka tu esi Efemerīda.’ Viņš pagāja man garām un palūkojās pāri margām, kur vēl joprojām stāvēja Armīns, ‘viņš par tevi ir sajūsmā, bet...’ viņš pagriezās pret mani, ‘protams ir viens “bet”... mums negribās atteikties no nemirstības dāvanas... un šeit rodas mūsu konflikts.’ Dikons, viņa vārdu uzzināju nedaudz parakājoties viņa domās, bet tas bija salīdzinoši grūtāk nekā Armīna, man sāka tuvoties. ‘redzu, ka arī tevi vilina nakts dzīve, tāpēc domāju, ka tu varētu pievienoties mums...’ ātri pārdomāju savas iespējas.
‘bet...’
‘mīlestība – šmīlestība! Izdomā ātri – viņš vai tava dzīvība... vai, atvaino... nemirstība!’ varēja redzēt, ka viņam nav laika jokot, to varēja netikai izlasīt viņa domās, bet arī acīs – tās viņam bija sudrabaini pelēkas. Tad viņam aizmugurē parādījās Armīns.
‘Dikon!?’ kā parasti no viņa lūpām tecēja asinis.
‘āāā... beidzot aiz apvāršņa parādījās arī mūsu princis... sveiki!’
‘ko tu te dari?’
‘neko īpašu iepazīstinu mūsu princesi ar dažiem mūsu reliģijas likumiem.’ Armīnu no mugurpuses sagrāba pārējie divi “draugi”.
‘tā nav nekāda reliģija, bet gan slimība!’ Armīns iekliedzās.
‘vai! Kā tad tev tā sanāca “inficēt” Efemerīdu?!’ Dikons norādīja uz mani. Armīns nesapratnē uz mani paskatījās, izlasīja manas domas un visu saprata. ‘es tev došu trīs naktis,’ Dikons pievērsās man, ‘tad es tevi uzmeklēšu. Tev ir divas iespējas pirmā – pazust no šīs zemes virsmas, otrā - dod zvērestu, kuru mēs tev uzstādīsim.’ Tad viņš pamāja pārējiem un viņi aizlidoja mākoņos.
Kādu laiku sēdēju, domādama, ko lai daru, un tad, kad jau saule draudēja uzlēkt, es izdomāju, ka lidošu pie Beltāna un viņam visu izstāstīšu. Pie mājas nonācu līdz ar saullēktu. Tad es sapratu, ka bez ieaicināšanas iekšā es netikšu. Jutu kā saule dedzina man muguru, ātri izmantoju savu ātrumu un aizskrēju pie aizmugures durvīm. Dauzījos labu laiku un otra saule bija jau metra attālumā no manis, kad pie durvīm pienāca Beltāns.
‘kas par lietu Agla? Ko tu dauzies?’
‘ieaicini mani iekšā!’ varēja redzēt, ka viņš neko nesaprot.
‘kāpēc? Kas noticis?’
‘aicini mani iekšā!’ nu jau es kliedzu, jo saule bija pietuvojusies bīstami tuvu. Man kliedzot viņš pamanīja manus ilkņus.
‘pagaidi!’
‘pagaidi?! Mani tūlīt izcepinās un tu saki “pagaidi”?!’ viņš ieskrēja iekšā, atnāca atpakaļ un kādu laiku gaidīja un tad, kad sajutu asas sāpes rokā, viņš teica.
‘es tevi aicinu iekšā!’ momentāni ielecu iekšā, bet saule jau bija apdedzinājusi man roku. Beltāns aizcirta durvis un tūlīt no istabas parādījās Piksijs.
‘boss, kam tev vajag...’ viņš ieraudzīja mani un laikam visu saprata (elfu domas es nemaz nemēģināju lasīt). Viņš pasniedza Beltānam adatu, diegu un ķiploku saišķi, ko turēja rokā. Mēs iegājām ēdamzālē un tur apsēdāmies viens otram pretī.
‘kāpēc tad tu mani tomēr ielaidi?’ viņš sāka taisīt ķiploku krelles.
‘ja tas būtu kāds cits vampīrs pārvērties par tevi, tad viņš neapsviltu.’ Viņš norādīja uz manu roku, es uz to paskatījos un varēja redzēt, cik ātri mana brūce dzīst. Tad es sajutu durošas sāpes acīs un brūcē, sapratu, ka tas ir ķiploks.
‘vai tu nevarētu to aizvākt? Zini, tas ir diezgan sāpīgi. Esmu paēdusi un, ja gribētu, tad tu jau būtu miris.’ Viņš kādu laiku skatījās uz mani un tad saprata, ka man ir taisnība.
‘nu, tad kas tev to izdarīja?’
‘Armīns...’ viņam iepletās acis, es dzirdēju kā caur viņa smadzenēm izskrien viena vienīga doma.
‘tātad viņš tomēr nenoturējās...’ palasot domas sapratu, ka Piksijs bija viņam, kā mājas īpašniekam, visu izstāstījis.
‘nē es viņam to pati palūdzu...’ abu skatieni bija piekalti man.
‘vai tu maz zini kādu lāstu esi uzņēmusies?!’
‘jā. Un es, pēc Armīna teiktā, vampīriem esmu ļoti nozīmīga...’
‘tā viņš noteikti ir teicis katram savam upurim...’ Beltāns iestarpināja.
‘...viņš mani nodēvēja par Efemerīdu.’ Viņa acis atkal iepletās. Piksijs, kas sēdēja uz svečtura starp mani un Beltānu, piešāva mutei priekšā roku.
‘vai! Boss, es pavisam aizmirsu jums pateikt, ka Armīns kaut ko pieminēja par Pirmo...’
‘tu aizmirsi?!’ viņš gribēja elfu nosist no svečtura, bet tas ātri izgaisa.
’Pirmā... es tam nevaru noticēt... nu un ko tu tagad no manis gribi?’
‘palīdzību.’
‘palīdzību?! Kā tad es tev varu palīdzēt?!’ es viņam izstāstīju visu par mani un Armīnu, un viņa paziņām.
‘nu un tagad es vairs nezinu, ko, lai iesāk...’
‘tad tagad tev ir divas iespējas: pirmā – tu ej un iznīcini Čūsku pati.’
‘ļoti smieklīgi... bez tam es nezinu, kur tā Čūska atrodas. Un otra?!’
‘otra – tu ej, izglāb Armīnu un jūs abi dodaties iznīcināt čūsku...’
‘bet kā es viena, dienu veca vampīrene, varu stāties pret vairāk nekā simts gadus vecu vampīru?!
‘neaizmirsīsim, kas tu esi.’
‘nu un? Ko tas man dod?’
‘to mēs varam noskaidrot...’ viņš piecēlās un mēs aizgājām uz bibliotēku. Tur viņš stāvēja kādu laiku pie viena plaukta. ‘vai tu vari man nocelt to grāmatu?’ pacēlos līdz pašai plaukta augšai.
‘kuru?’ nolasīju domas un izvilku milzīgu grāmatu ādas vākos, es nedomāju, ka kāds cilvēks to tā vienkārši varētu pacelt. Kad noliku to uz galda redzēju, ka uz tās ir tādas pašas formas zīme kāda ir manam talismanam.
‘šī ir “nox dux Efemeridae liber” jeb “nakts vadones Efemerīdas grāmata”...’
‘un..?! taisi to vaļā, lai redzam, ko, lai dara!’
‘es nevaru... tur jau tā lieta, citādi es jau to būtu sen izstudējis...’ palasīju viņa domas un atklāju, ka viņš to ir atradis starp Armīna mantām. ‘varbūt tu vari izmantot savu spēku un mēģināt to kaut kā atvērt...’ pacēlu un aplūkoju grāmatu tuvāk, Beltāns brīnījās, cik viegli es to varu noturēt. Redzēju, ka grāmata ir labi aizdarīta ar ļoti izturīgu slēdzeni, mēģināju to attaisīt, bet vienīgā izmaiņa bija tā, ka zīme uz grāmatas sāka viegli kvēlot.