Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.

***

''Celies! Skuķi celies!''
Kalpone Alise man brēca virsū.
''Liec mani mierā...es gribu gulēt!''
Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu.
''Ak tā tu man teiksi ko?''
Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas
''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!''
Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas.
''Pankūkas!''
Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju.
''Liec mierā manus matus!''
Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju.
''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!''
Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs.
''Katrīna saulīt!''
Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām.
''Labdien Misis. misis. misis.....''
Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu.
''Amēlijas tante!''
Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu.
''Labu apetīti.''
Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām.
''Katrīna tu ēd kā cūka''
Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas.
''Lien laukā briesmonēn!!!''
Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu.
''Apčīīī...''
Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi...
Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes.
''Au! Es pateikšu mātei!''
Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena.
''Un es pateikšu tēvam...''
Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos.
''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!''
Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis...
Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma

Kā jumsīm patikās?

wow. skarbi. skarbi, bet interesanti. taada sajuuta ka buutu rakstiits par angliju 19. vai 20 gs.

Ir jau ar!

Uhu, ljoti aizrauj! keep it comin' !

njaa, laikam esmu taa paarlasiijusies romaanus par anglju gjimeneem, ka speeshu angjus atshkjirt jebkur. ;D
taa jau ir diagnoze

Here it is!

Bijām tikušas līdz kāpņu laukumiņam un es vairs nebrēcu...Kā par brīnumu tikai truli šļupstēju un blenzu zaļganajās tapetēs. Alise pasauca manu tēvu un tas atnāca lūkojoties uz mani kā jau biju paredzējusi.
''Ko tu iedomājies no sevis?''
Viņš caur zobiem saraukdams uzacis jautāja. Es pacēlu asaru pilnās acis un pašia par pārsteigumu izaicinoši izspļāvu
''Es no sevis iedomājos to ka es esmu labāk par tevi!''
Ne tikai man tas pārsteidza bet arī tēvu...Viņš ievilka lielu dziļu elpu un aizsmēķēja cigāru un tad jautāja tik nikni ka mani pat nošpļaudīja ar siekalām
''Un kā tu skuķi iedomājies ar ko tu esi labāka par mani! Nožēlojamais bērns!''
Trīcēju pie visām miesām. Tēva deniņos kaut kur pulsēja asinsvads un viņš sāka palikt ''krāsains'' no zila viņš pārtapa par ķiršu sarkanu un tad par laima zaļu...
''Man vismaz ir sirds...''
Jau ar dūšu papēžos un nospļaudītu seju es trīcot pie visām miesām, gaidot asinsstindzinošu atbildi.
''Man tāda arī bija...''
Viņš klusāk teica noraustoties ūsām,
''Taču tu to salauzi''
Tad viņš salīcis aizgāja un vēl atpakaļ neatskatījies nobļāvās
''Alise! Laid skuķi vaļā.''
Alise visai negribīgi taču palaida mai vaļā un tad sāka kāto augšup pa kāpnēm pētot zilumus uz kājām kurus es biju radījusi sperot un cīnoties. Es nevis skrēju prom bet gan paliku uz vietas un ar asarām acīs izskrēju laukā no villas. šīs asaras bija savādākas. Tās bija nožēlas asaras.

Vēlāk uzrakstīšu vēl.

Piesaistiiji uzmaniibu no saakuma liidz beigaam. Respek!

VEEL VEEL VEEL!!!

Baigi labi. Tev lieliski sanāk. Interesanti.

tieshaam interesanti... tik dereetu nedaudz garaak!

Stāstiņs ir vnk riktīgi labs. Nezinu, ko lai īpaši vēl saka...

nu? kur tad turpinaajums?

vii, loti interesanti! apmeeram varu iedomaaties kas buus taalaak.... gaidu!

Es noskrēju lejā pa nodeldētajiem, pelēcīgajiem un nedaudz saplaisājušajiem pakāpieniem un metos tālāk...Elsojot un drebot no aukstuma es apstājos pie lielā vecā dižozola kas mūsu zimtas dārzu rotāja jau gadiem ilgi. Es vairs nerdaudāju, nu vismaz manas acis, bet mana sirsniņa vai lūza aiz visa šī kauna un naida pašai pret sevi. No tās dienas viss kļuva savādāks. Dienas gāja un es nepacēlu acis no zemes. Visu laiku pavadīju dārzā kaut kur zem kāda koka vai bēniņos nolīdusi aiz skursteņa, kur atradās maza mana slēptuvīte. Neciešami gribējās bēgt un nekad neatgriezties...Mana māte nodomāja ka es esmu slima un sauca vienu ārstu pēc otra. Neviens nespēja neko līdzēt, jo es nemaz nebiju slima. Pienāca mana dzimšanas diena ne tā kurā man apritēja 9 gadi...bet gan 13 pamazām sāku atgūties. Taču vēlarvien ne arvienu nerunāju un blenzu zemē. Taču sāku vairāk rādīties cilvēkos. Kādu tikpat pelēku un vienmuļu dienu mana ''sirdsmīļotā'' Alise paziņoja ka rīt gaidāma lielā balle par godu mana tēva pabeigtajai grāmatai...
''Lai būtu...''
Es atbildēju un aizkātoju atpakaļ uz savu istabu. Laiks nestāvēja uz vietas un drīz pienāca balle...Alise mani ietērpa Maigi zilā tafta kleitā un sapina manus garos zeltainos matus vijīgā mezglā uz pakauša. Tas nu reiz nenācās viegli jo mati bija lokaini no sākuma līdz galam. Turklāt tie bija ļoti gari, līdz pat ceļgaliem. Es pacēlu savas dzidri zilās acis uz rokoko stila rāmī tērpto, kā man likās bezgaumīgo spoguli, lai ieraudzītu jaunu trīspadsmit gadīgu skaistu meiteni ar skumjām acīm. Es nolaidu skatienu un piecēlos. Alise uz mani palūkojās un ar rādītāj pirkstu asi pacēla manu zodu teikdama
''Tu esi skaista, Katrīn...turi galvu paceltu lai kādas bēdas tevi māktu.''
Es nopūtos un izskrēju no istabas. Nodimdinājos lejā pa kāpnēm kuras rotāja sārtais celinš ar vecajiem zelta izšuvumiem...Lejā piebrauca kariete un mans tēvs iesaucās
''Katrīn! Lejā uz karstām pēdām''
Es tūliņ izpildīju šo pavēli, taču galvu nolaidu lai nebūtu jāskatas tēvam acīs...

man jau patiik, tikai baigi maz uzraxtiic. :/

patiik.. gribeetos zinaat, ko taa meiteniite taadu izdariijusi, ka vinas teevs vinu taaa ieniist...

ehhh.nu te ir pilns ar raxtniekiem. kaa man patiik lasiit..uzraxti weel,lai,kameer man weel ir nedawdz laika, wareetu uzzinaat wairaak. ljoti saistoshs un interesants staasts.

Lūdzu, lūdzu, turpini! Tā gribas zināt, kas būs tālāk! Lūūūūdzu!!!

Es iekāpu karietē un npskumusi raudzījos pa logu...Kariete piebrauca pie Pils. Mēs bijām klāt. Domām jaucoties pa galvu mani ievadīja zālē un pateica lai darot ko gribu. To es arī darīju proti sēdēju ne par vienu nelikdamies ne zinis. Pēkšņi pie manis pienāca kāds slaids izskatīgs jauneklis ar tumšiem matiem un starojoši zilām acīm. Viņš pasmaidīja un jautāja man dzidrā balsī
''Vai drīkstu lūgt šo skaisto, jauno lēdiju uz deju?''
Es biju itin pārsteigta...Dejot man patik un arī šim jauneklim likās nebija ne vainas. Taču sen pagroimušais spītnieces gars atdzīvojās un es viltīgi atteicu
''Aicināt jau drīkstat bet ne viens neteica ka atbildēšu apstiprinoši''
Es pacēlu savas acis un viltīgi uz viņu paskatījos un nodomāju
Muļķītis...es vis neesmu tāda pamuļķa lellīte.
Tad puisis acīm redzami apmulsis no šādas atbildes teica
''tad lūdzu jūs vēlreiz! Vai veltīsiet man vienu deju?''
Es turpināju urbties viņā ar savu stindzinošāko skatienu kādu vien varēju izspiest un atbildēju
''Varēt varat bet mana atbilde ir nē...''
man par brīnumu puisis turpināja smaidīt un jautāja
''Nu lūdzu! Vienu deju un es jūs atlaidīšu!''
Es turpināju atbildēt noliedzoši taču nu manā balsī bija manāma viegla panika tādēļ es nolēmu piecelties un aiziet prom uz Dāmu istabu cerams tur man viņš nesekos.

ļoti jauki ka jums patīk tas ko es rakstu. Šoreiz uzrakstīju tik maz jo mani nodzia no datora jo bija atnākuši ciemiņi

nu man beidzot saak patikt... cerams, naakamreiz Tev nebuus atnaakushi cieminji, un Tu vareesi uzraxtiit vairaak!!!

Sooo happy u like it!

[I]Es atspiedos pret vēso sienu un nodomāju
''Beidzot manā dzīvē sāk ieviesties jautrība bet es...ko es daru...paslēpjos no tās''
Tad es uzmanīgi pavēru durvis lai tur ieraudzītu tukšumu...Lekas ka visi bija izgājuši skatīties salūtu, mani tas neinteresēja jo parasti es teicu ka tie ir pārāk skaļi. Drīzāk es labprāt būtu atgriezusies savā istabā un turpinājsi lasīt kādu dāmu detektīvromānu...mīlu tos. Tā nu es nulle nedaudz pārspīlēti pie sienas piespiedusies izlavījos laukā. sapurinājos un devos pie galda kur sāku niekoties ap smalkmaizītēm ar pūdercukuru, kad biju pietiekami noirdnājusies ar balto, smalko pūderi ar kuru bja apkais;itas maiz;ites, devos uz kāpnēm kas bija apjoztas ar visvisdažādāko rožu šķirņu ziediņiem. Tur bija ļoti skaisti. Zāles sienas un griestus rotāja Dažādi apgleznojumi...Apgriezusies vinreiz rinķī es viegli kā dejā nokāpu no kāpnēm un beidzot pēc šiem gadiem apjautu šo neaprakstāmi skaisto brīvību...dari ko vēlies, kaut vai uz nelielu brīdi..taču brīvi, kā lidojot. Zāles labajā stūrī stāvēja ļotilielas klavieres melnā krāsa. Tās bija nopulētas un spīdēja kā vizuļojoša ūdens virsma. Es pie tām apsēdos un atvēru. tik sen tās nebija spēlētas... Es iesāku lirisku Sonatīni kamēr pārgāju uz dimdinoši skaļu Ballādi. Nospēlējusi pēdējo taustiņu un atlaisdama pedāli es palūkojos uz zāli... tās vidū stāvēja tas pats puisis kas bija meiteni vajājis līdz pat dāmu isabai. Tas stāvēja un rimti aplaudēja par manu klavierspēli...Es ievilku elpu un un aiskrējku ka divi deviņi, laukā skaļajā salūtā kas gandrīz jau bija beidzies. palūdzu mātei vai nevaram jau iet, un viņa piekrita. kad biju8 atpakaļ savā istabā es paķēru grāmatu un tanī lūkojos kādas 10 minūtes līdz beidzot aptvēru ka grāmatu turu ačgārni. somas es vēlējos novērst no šīs jāsaka ērmotās balles...Es aizcirtu grāmatu un ielidināju to stūrī. No brīnišķīgās sajutas kas mani apņēma ballē nu nebija ne miņas...

Baigi forshi, man baigi pattik, bet dereetu nedaudz garaaki gabalinji!

p[aldies ka jums patīk... Man reizēm galīgi nav laika rakstīt taču ideja ir galvā un metos pie datora atstājot aizmuguras nepabeigtu mājasdarbu kaudzi...pēc tam esc gan to nožēloju...Taču stāsts ir jāturpina, tā nu reiz tas ir. Mēģināšu rakstīt garākus gabalīņus...

Heh, beidzot es arii izlasiiju! Shitais staastinjsh patiik arii man! Tieshaam labs. Nezin kapeec, bet saistaas ar Annu no zaljajiem jumtiem (kkad pa tv bija anime). Toties no otras puses- taa karaliski. Bet galvenais- talants ir rokaa!

Sushi drīz ši stāsta galvenā varone vairs nejutīsies tik karaliski taču priecājos a tev patīk

Atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm un kāds pabāza galvu pa tām...tā izrādījās Alise...
''Jo sliktāk tev pašai maita!!!''
Es iekliedzos un pielēcu sēdus uz gultas un dusmu pārņemta sviedu viņai ar visu kas gadījās pa rokai lai izlādētu visas savas dusmas, skumjas un vēl pāris nieku. Alise sāka kliegt taču to visu vēl noslāpēja plīstoša porcelāna troksnis un papīra lapu čaukstēšana. Viss beidzās cik ātri sācies es stāvēju uz ceļiem savā gulta un visapkārt mētājās porcelāa lauskas, norauti grāmatu vāki un pa gaisu lidoja greznu spilvenu pūkas...Alise elpoja lēni un smagi viņa momentāli izskrēja no isabas. Es atslīgu gultā un sāku nožēlot savas izdarības. Tūlīt atnāks ma'te un sāks lasīt morāli un tā tālāk un tā joprojām...Man galvā pazibēja doma tik neticama cik vie iespējama smadzenēs raisījās arī jautājumi kā piemēram: Kas tad mani šeit saista? Kam mani vajag? Uz visiem atbilde bija skaidra - jā... Es norāvu no gultas visus palagus un pārvalkus. Sejā mirdzēja lepns un viltīgs smīns. Es sasēju palagus krietnā virtenē kas izrādījās ļoti gara. Izmetu laukā arī visus spilvenus un segas. Palagu virvi piesēju pie viena no gultas baldahīna stabiem

Viss jau saprotams...Katrīna izdomājusi bēgt.... vajag tač kaut kādu spilgtāku pavērsienu

a ko tik maz? vareeji jau nu pacensties uzrakstiit nedaudz garaaku to tekstu...

Man gan labaak patiik iisi gabalinji. Vieglaak sanjemties izlasiit.

nu jaa uubergaros nav sevishkji patiikami lasiit, bet nu man tomeer shoreiz gribeegaas taas 2as rindkopas nevis tikai vienu >.<
nu veel es vareetu nepuksteet ja tos iisos tekstinjus raksta, bet biki biezhaak.

Aii, ir jau labi. Es piekriitu Edg, jo man pashai arii taa ir..

wouch, iespaidiigi. tieshaam ljoti saistohi.

kaapeec vienmeer ar palagiem!??? vai tad viņai tur kāds virves gabals nevarēja aizķerties?? tas palagu variants sen jau novecojis, bet, o.k. šoreiz pieņemsim, tikai, nākamreiz, kad viņa kaut kur bēgs, lai izmanto virvi, vai vēl sazin ko!!

Interesants staasts! Gaidu turpinaajumu!

labs stāsts , tāds piedzīvojums ar dzilu psihologiju, man vismaz patika ,varētu rakstīt turpinājums līdz sanāk kādas 120 lpp un izdod grāmatu!!!'

P.S. caur profilu tev uzrādas 12 gadu - tados gados tev ir nakoten kā rakstniecei!!!
p.s.s. galvenais neļauj kadam nozagt tavas idejas!!!

ir ljoti labs, lai gan shur tur manaamas stila kljuudas, bet 12 gadi??? tad jau tas viss ir pieljaujams. Ja godiigi, juutos mazliet paarsteigts, bet cienjas pilns un tomeer veel joprojaam aizdomiigs, kaa nekaa TIKAI 12 gadi... skatiisimies kas buus taalaak!

Izmetu vienu palagu virves galu laukā pa logu un tad izrāpos arī pati. Tā izrādījās par īsu kā nekā tas bija trešais stāvs...es nolecu uz spilvenu kaudzes...jūs neticēsiet kas mani tur sagaidīja...tas bija puisis no balles viņš stāvēja un tad teica
''Es tevi izsekoju...piedod man...vienu deju?''
Viņš smaidīdams vacāja. Es biju vairāk kā pārsteigta...un tad kad biju nedaudz atguvusies es atcirtu
''nekad! vai tad neredzi ka es bēgu?''
Puisis nelikās manām manu atbildi un turpināja nekaunīgi smaidīt...Es tikmēr jau taisījus skreit prom uz tumšā pievilgušā meža pusi līdz puisis satvēra manu roku un teica
''nevajag...nebēdz...mežā ir vilki man par tevi ir bail...''
Es nosprauslājos un ateicu
''kas tu man sargeņģelis vai?''
''Varbūt...''
Viņš teica itkā pieļaudams iespēju ka viņš tas varētu...
''Ej atpakaļ es tevi lūdzu...''
Puiša acīs iemirdzējās kas tāds kas krustojās ar mīlestību un rupēm...Kā klausīdama kāda pavēlēm es atgriezos pilī un nokritu ģībonī lielās zāles vidū.

aggghhhhh................mīlestība, mīlestība! geez, vai tad jau neapnīk???? nu, BET 12 gadi... zin, karamele, tev būs vien jāpierod, ka visi tev kaut ko piedos! arī es...hi, hi, hi.

nu jā džeks šķiet vilinošs, bet krist ģībonī, pie tam vēl zāies vidu... kur viņai bija prāts! nokrist kāpņutelpā, lai viņu tur atrod pēc vairākām stundām... butu bijis jauki, bet arī šitā var! a tas džeks, viņš, ko, smadzenes izskaloja, vai arī ir viņas sargeņģelis, kurš viņā iemīlēsies?? ceru, ka nebūs paiperes un leo gājieni ala amuleta stilā! gaidu turpinājumu!

Reizēm labi būt sīkaļai... neuztraucieties nekadu amuleta gājienu...

Neviens mani netrada vairākas stundas jo visi emm...meklēja mani otrajā stāvā un neiedāmājās paskatīties zālē kur es gulēju atslēgusies turklāt laikam slienājos...man kāds uzrāva kājās un uzlēja virs;u ūdeni...
''brrr auksti''
Es nomurmulēja taču tad atskanēja balss kas bija rupja un īgna...tā piederēja Alisei
''Tā tev vajag...šitādā laikā ņemt un aizbēgt bez prāta vai?''
Es pavēru acis lai ieraudzītu viņas dusmās saverkšķito melnīgsnējo seju. Jauki...
''briesmonis priekšā sargeņģelis aizmugurē bet pavidu...nu labi neizteiksimies''
es nobubināju un noteikti izklausījujos pēc krietnu šļuku iedzēruša lemura...jā lemura jo daudzi manī saskatīja līdzību ar lemuru.
''man vajag strīpaini asti...''
Es turpināju ķiķināt un muļķoties itkā'būtu dabūjusi ar kaut ko pamatīgu pa galvu. Es sapurināju savu cirtaino galvu un noslīgu ceļos neizsakāmā ķiķināšanas lēkmē
''Alis Alis...tu man neticēsi bet es tikko staiku savu sargeņģeli...''
Es turpināju bez elpas ķiķināt līdzcasarām. Es saņēmu galvu rokās un vēlreiz mēģināju atgūties taču velti...nekādu cerību.
''Lemur? Tev viss kārtībā?''
Alise iesmējās paskatīdamies uz mani. Es pirmoreiz biju tik priecīga...lia neteiktu ka šī stulbā izsturēšanās atgādināja dzēruma pazīmes
''Vai lemūriņš man pateiks vai ir emm...iedzēries šovakar kaut ko tādu kas smirds pēc Viskija un ir Degvīna stiprumā?''
No manis gan nēdvakoja pēc viskija vai degvīna bet izturēšanās liecināja tieši par to...

Baigi gribās beigas!!
Tomēr es negribu lai beigas būtu tādas kā tu teici!

he, labi, ka viņa tur nobumbulēja labu laiciņu! viens padoms - iesaku raxtīt par to, kas notiek vienā laikā, bet paralēlēs vietās, tā būtu interesantāk, un vairāk vajadzētu piedomāt - būtu viela manām pelēkajām šuniņām, un stāsts nebūtu tik vienveidīgs!

piedod mms61, bet tās tādas būs...nu bāc laikam nevajadz;eja tev teikt. ņemšu vērā tavu ieteikumu kahi! Turpin'jaums jau top, jeb sviest jau nav aiz kalniem...

Kad biju pārtraukusi ķiķināšanu man sagribējās pankūkas ar ievārījumu, kaut gan tās parasti pasniedza tikai brokastīs, es liku Alisei piecelt kādu no pavārēm un uztaisīt man pankūkas ar melleņu ievārījumu. Es tikmēr iegāju zālē un apsēdos pie galda. Viss likās mierīgi un es gandrīz nekā neatcerējos...gandrīz...

********

Bet tika aizmirst arī par tā saucamo Eņģeli...Tā nu viņš tur vispār palika stāvam un laikam gaidīja līdz prātā viņam ienāca ideja – Vēstule. Viņš paslēja gaisā vienu pirkstu un uzzīmēja līkni, taču vietā kur gaisā bija pirksts parādījās zeltaina svītra, kas pārvērtās par vēstuli ar adresi Katrīnas vecākiem...Puisis uzsita knipi un vēstule izgaisa, taču tā nebija pavisam izgaisusi tā gulēja Katrīnas mātes rīta istabas rakstāmgalda atvilktnē ar uzrakstu- Saņemtās vēstules...

********

Dabūjusi savas kārotās pankūkas es apmierināti iekārtojos krēslā kaut ko nesakarīgu dungodama līdz pasniedza šokolādes pudiņu un es ar sapņainu izteiksmi acīs tanī aizmiegu...jā aizmigu iekrītot ar ģīmi tanī iekšā...Es pamodos savā no jauna saklātajā un iztīrītajā istabā. Man neizsakāmi gribējās ticēt, ka vakardienas nav bijis, bet visas darbības ar joni atgriezās manā galvā, prasīdamas loģiska izskaidrojuma un atbilžu, tik daudzi mīklaini jautājumi...Tad manas pārdomas un galvas lauzīšanu pārtrauca mana mamma, kas ienāca istabā un apsēdās uz manas gultas malas ar mīklainu sejas izteiksmi viņa lēnām teica man
‘’Apsveicu, Katrīn tu esi tikusi uzaicināta uz jāšanas sacīkstēm Velsā, jo tu pirms trim mēnešiem cik pareizi atceros esi piedalījusies konkursā šeit Anglijā...’’
Viņa izskatījās lepna un diezgan laimīga...laikam tāpēc, ka beidzot tiks no manis vaļā uz kādu laiku. Es nobolīju acis un novaikstījos teikdama
‘’Un cik ilgu laiku man tur būs jādirn?’’
Viņa lišķīgi pasmaidīja un uz lūpām parādoties diezgan nejaukam smīnam teica
‘’apmēram kādus....nu vismaz 2 mēnešus, jo tu tur apmeklēsi arī daudz jāšanas treniņus un kursus...Tu pat iedomāties nespēj cik lepna un priecīga es biju kas iegāju rīta istabā un ieraudzīju, ka atvilktne ar saņemtajām vēstulēm ir puspavērta...Un to brīdi kad atplēsu šo vēstuli un ieraudzīju kas tur rakstīts un kas tur teikts’’
Viņa piecēlās no manas gultas un nosvieda uz tās vēstuli un vēlreiz pasmīnējusi novilka
‘’Sāc kravāties...’’



Tā šoreiz rakstīju wordā un klūdu ir daudz mazāk. izbaudiet, ja šo var nosaukt par baudāmu he he...

Es nesaprazdama, kas notiek izņēmu no skapja koferi un pāris iemīļotas kleitas...To visu nekārtīgi sametu koferī. Apgūlos uz gultas uz vēdera un paskatījos pagultē, kur atradās vairākas kastes ar grāmatām un burtnīcām. Es paņēmu vienu nelielu ādas vākos iesietu nodzeltējušu grāmatiņu un to atvēru. Es tanī biju rakstījusi visu, kas ar mani bija pa šiem gadiem noticis. Asaru plankumi bija izraibinājuši tās lappuses, kā arī drebelīgi tintes klekši bija krituši uz lapām padarīdami visu rakstīto gandrīz nesalasāmu. Es ieliku grāmatiņu koferī un aizvēru tā vāku. Tā kā es vēl biju savā zīda naktskreklā es apģērbu gaiši zilu diezgan kuplu kleitu ar baltiem mežģīņu apakšsvārkiem, un cieši savilku savu vidukli debeszilā korsetē. Izķemmēju savus gaišos cirtainos matus un paskatījos spogulī. Viss bija kā parasti, tik ierasti kā vienmēr, šādas situācijas bija pieredzētas, atcerējos pirmo reizi kad sapratu, ka šeit es jūtos kā viesis...asaras rīdama skatījos spogulī...toreiz mani mati bija īsāki un pati es nebiju tik izstīdzējusi augumā. Uzvilku gaišas zeķes un tumšzilas kurpītes es pastiepos pēc zilas cepures ar baltu lentu kas sasieta bantē un platām malām. Uzliku to galvā un nedaudz piešķiebu. Paņēmu rokā koferi un iznākusi pa istabas durvīm nopūtos un sāku iet lejup pa kāpnēm. Galva bija nolaista un skatiens zemē kā vienmēr. Kariete jau bija piebraukusi un es tanī iekāpu un kučieris aizcirta durvis. Dzirdējusi savu māti kaut kur tālumā sakām
‘’Raksti mums!’’
Phe itkā viņa tās vēstules patiešām lasītu...Es nopūtos un noņēmu cepuri un izlaidu matus. Beidzot varēju justies brīvi. Kaut kur sirds dziļumos es cerēju, ka nu varbūt kaut, kas mainīsies.
Ceļš bija ilgs un garlaicīgs. Beidzot kariete apstājās un es palūkojos pa lodziņu. Glīti nopļauts mauriņš un skaistiem akmeņiem izlikti celiņi. Strūklakas un statujas. Taču kaut, kas man likās savādāk...Es nespēju pateikt, kas...Kučieris atvēra durvis un es izkāpu. Palūkojos apkārt un man jau pretim steidzās jauna sieviete, pēc izskata varēja redzēt, ka droši vien kāda no kalponēm vai kāda cita ne tik augsta mēra persona. Viņa paņēma manu koferi. Tikti ko paspēju ievērot viņas acis. Tās bija pavisam dīvainas....Tukšas ar bezmērķīgu skatienu, vienā reizē pauzdamas sāpes un ciešanas...Es nevēlējos iet viņai līdzi, bet gāju, jo to vajadzēja darīt. Priekšā mezdama vieglu ēnu uz mums stāvēja veca un senlaicīga muiža. Pie kāpnēm kas veda uz lielām divviru durvīm ar koka grebumiem stāvēja statuja raudošs eņģelītis, vienā spārnā tam bija ietriekta bulta.


Nezinu vai stāstu turpināt, jo leikas vairs neviens nelasa un envienam nepatīk...

Hei, hei, pagaidi! Neturpināt? Šitādu vārdu es nesaprotu! Es lasu, tikai ne vienmēr kaut ko ierakstu. Man tiešām gribas zināt, kas būs tālāk, tāpēc lūdzu, raksti un liec tik iekšā.

Šis man patika un ieinteresēja. Ceru, ka tam būs kāda nozīme stāsta attīstībā...

Tas ir jauki ka kādam patīk... par citātiņu jāsaka, ka tam būs visai liela nozīme. Šodien visumā esmu daudz uzrakstījusi...trīs turpinājumus...

Es iegāju pa durvīm paraudzījos apkārt. Tā bija liela smagnēja zāle ar Baroka stila zelta rotājumiem uz sienām un griestiem. Griestus rotāja liels gleznojums ar eņģelīti kas bija precīza kopija tam, kas stāvēja pie kāpnēm ārā. Tikai šis zīmējums bija krāsains un dažās vietās izrotāts ar zeltu un sudrabu. Telpa bija skaista taču reizē gotiska un ļoti smagnēja. Uz kāpnēm kas veda tālāk un dziļāk muižas telpās sēdēja meitenīte. Viņai varēja būt apmēram astoņi vai deviņi gadi. Viņai bija diezgan gari kviešu krāsas mati. Es nopriecājos par jelkādu kompāniju un piegāju pie viņas un laipni sacīju
‘’Sveika! Kā tevi sauc? Mani sauc Katrīna.’’
Meitenīte neatbildēja tikai pacēla galvu. Viņai bija tieši tāds pats skatiens kā jaunajai sievietei, kura paņēma manu koferi. Meitenīte bija ļoti bāla un izskatījās nevesela un diezgan izdēdējusi, kā arī uz viņas rokām varēja redzēt zilumus. Man likās, likās, ka viņa cenšas man ko pateikt ar savu skatienu taču tad kāds no augšas pasauca
‘’Veronika! šurp tūliņ pat!’’
Meitene, kuru, kā nopratu sauca par Veroniku ātri piecēlās un uzskrēja augšā pa kāpnēm. Pie kāpņu augšgala viņa apstājās u pagrieza galvu diezgan nedabīgā leņķī. Viņas lūpas nokustējās un no mutes izskanēja vārds, kuru tā arī nesaklausīju. Tad viņa pagriezās un aizskrēja prom. Es tā arī nesapratu ko viņa pateica un nožēloju to, jo ziņkāre mani mocīja tik ļoti...Tad pie manis atnāca tā pati jaunā kalpone un uzvadīja mani augšup pa kāpnēm, pagriezās gaitenī pa labi, kas bija rotāts ar neinteresantām, noplukušām gleznām, kurās vairākums bija attēloti portreti un ainavas. Pašā gaiteņa galā bija strupceļš. Prasta plika ķieģeļu siena. Viņa norādīja uz durvīm pašā gaiteņa galā pa kreisi. Es iegāju istabā. Tā bija visai mājīgi un jauki iekārtota. Taču mājīgums un omulīgums vienlaikus likās mākslīgs un neīsts...Kreisajā pusē istabā pie sienas bija liela Gulta ar gaišu baldahīnu. Uz tās bija spilveni un segas. Es apsēdos uz gultas, kamēr kalpone izgāja laukā. Es nezinādama ko darīt atlaidos nemierīgā miegā.

Turpini tāda garā!!!

kikio taisniiba, raksti taalaak, jo ne jau visi, kas lasa vienmeer raksta komentaarus. manas domas par tavu staastu ir tikai taas labaakaas

Kāpēc to meiteni sauc par VERONIKU?

oooh. shis staasts kljuust arvien interesantaaks! pat nedomaa neturpinaat! ^^ man patieshaam patiik.

You can say that again ^^

Liels paldies par atsauksmēm...lūk kur ir turpinājums.

Es pēkšņi pamodos no lietus rīboņas pa jumtu...turklāt kāds klauvēja pie durvīm, es iesaucos
‘’Iekšā...durvis ir vaļā’’
Istabā ienāca jauns vīrietis velveta uzvalkā, viņam bija skumja taču miermīlīga un jauka seja, kuru ieskāva tumšu matu mākonis. Taču viņa acis atšķīrās no citu manis redzēto mājas iemītnieku sejām, viņa acis bija tumšas un valgas...bez tā tukšuma skatiena. Es atskārtu, ka biju blenzusi uz savu viesu veselu pusminūti un tad nedaudz pietvīkusi jautāju
‘’Ko jūs vēlējāties?’’
Viņš pasmaidīja un atbildēja
‘’Es vēlējos jums izskaidrot sīkāk, kas šinī ēkā notiks. Jūs esat šeit lai mācītos un apgūtu jāšanas mākslu un ne tikai. Jūs varat šeit palikt cik ilgi vien vēlaties. Un vēl pusdienas ir galdā. Rītdien sāksies apmācība.’’
Viņa balss likās kaut kur jau dzirdēta taču nevarēju saprast kur tādēļ arī tikai strupi pamāju ar galvu. Viņš pie pašām durvīm pagriezās un jautāja
‘’Vai jūs zinājāt, ka jums asiņo deguns?’’
Es nesaprašanā pieliku roku pie deguna un paskatījos, uz tās patiešām bija asinis...tad es atbildēju
‘’tagad zinu...gan pati tikšu ar to galā...’’
Kad vīrietis bija aizgājis paņēmu no atvilktnes mutautiņu un piespiedu to pie deguna, ļaudama asinīm to krāsot sarkanu.

*************
Jaunais vīrietis izgāja pa durvīm un pamāja ar roku uz savu seju, kas acumirklī pārvērtās par tā puiša seju, kurš bija nosūtījis vēstuli...Viņš nogāja lejup pa kāpnēm un teica jaunai lēdijai viegli sārtā tafta kleitā
‘’Meitene drīz nāks lejā, sagaidīšanu esmu ieplānojis bez pārsteigumiem....tiem domāta rītdiena.’’
Sieviete nopūtās un vēl arvien stāvēdama ar muguru pret jaunekli atbildēja
‘’Lai būtu...tad es gatavošos rītdienai...’’