nu, dažas vietas ir patiešām labas, izteicieni šur tur ir pavisam apsveicami, bet kaut kā trūkst. īstanībā tev daudz jāmācas... būšu tiešām priecīga, ja tu turpināsi. treniņš ir ļooti svarīgs. ja es ieliktu kādu no saviem darbiem, varu derēt, ka mani nenovērtēs, jo mana fantāzija ir biš par smagu...

ar nepacietību gaidu, kas būs ''rītdien''...

p.s. iesaku nesaukt konkrētas vietas, kurās noris darbība, jo tad jāsāk pamatīgi pētījumi par to vietu, tas aizņem laiku. tieši tāpēc manos garadarbos nav nevienas īstas vietas, tikai izdomātas, jo tā ir vieglāk. reiz mēģināju par ņujorku, šanhaju, parīzi, sanāca tāds sūds...

Go Karamel, go Karamel, Go Karamel!

kahi,kaapeec uzreiz taa domaa? un ko tu saproti ar "smagu fantaaziju"? man patiesiibaa gribeetos palasiit kko no Tevis..

un Karamel - turpini. grūti uztvert,kad šitik īsi,tapēc man arī labāk patīk lasīt tad,kad jau esi iepostojusi vairākus, vienglāk viss sasaistās.. ^^

nākam skolas gad, rebel. tu tik man atceries atgādināt. ejot pelnītā atpūtā uz savu ģerevņu, gan jau kaut ko sacerēšu.

jap, karamel, tev obiligāti jāturpina.

Liels paldies par komentāriem, pa lieliem laikiem ielikšu pagarāku gabaliņu. Man ir jautājums vai stāsta turpinājumā ieviets nedaudz guro?

Es turpināju sēdēt uz savas gultas līdz nodomāju iet lejā uz vakariņām...Notipināju lejā pa kāpnēm un paskatījos apkārt, neviena nebija un zāle izskatījās tāda pati kā iepriekš. Iegāju iekšā vēl vienā zālē, kuras durvis bija puspavērtas un no tām vilnīja garda smarža...
‘’Sveika...’’
Teica vīrietis velveta uzvalkā ar smaidu uz lūpām
‘’Sēdies, vakariņas tūliņ būs gatavas’’
Norūca sieviete, kas stāvēja pret mani ar muguru. Es strupi pamāju ar galvu un apsēdos uz pašas krēsla maliņas. Pie manis pienāca tas pats nepazīstamais vīrietis ar pagarajiem tumšajiem matiem un pasmaidījis teica
‘’Piedod, ka neiepazīstināju ar sevi – Henrijs Nikolass’’
Es paskatījos uz viņu lielām acīm un jautāju
‘’Vai es šeit būšu vienīgā meitene?’’
Viņa smaids pamazām noplaka un tonis pieņēma lietišķumu
‘’Nē šeit būs vēl 5 meitenes...’’
Es nedaudz nobijos, ka būšu radījusi par sevi sliktu iespaidu un teicu
‘’Paldies!’’
Viņš nopūtās un piegāja blakus sievietei sākdams ar viņu sačukstēties. Atlikušās vakariņas pagāja klusumā un mierā līdz es paēdusi piecēlos kājās un izgāju no zāles noliektu galvu, izgāju lielajā zālē un paskatījos apkārt, uz kāpnēm atkal sēdēja tā pati meitenīte – Veronika. Es apņēmos ar viņu parunāt un apsēdos viņai uz kāpnēm blakus un jautāja
‘’kāpēc tu esi tik noskumusi Veronika? Pastāsti man...’’
Viņa pacēla galvu pāris sprīžu no ceļgaliem un klusā diezgan zemā taču dziedoši skaidrā balsī jautāja
‘’Es varētu, un es gribētu pastāstīt, bet vai tu samierināsies ar sekām – zināt?’’
Es biju nedaudz pārsteigta un teicu
‘’Hmm...stāsti droši...’’
Viņa nopūtās un teica
‘’Visupirms tev būtu jāzina par smalkumu, kas tev šinī vietā no sākuma patiks un tevi valdzinās līdz tas tevi samaitās, kā tas samaitāja mani...’’
Es nu vairs neko nesapratu un pacēlu meitenītes galvu lai redzētu viņas seju un jautāju
‘’Par ko tu runā?’’
No viņas acīm tecēja asaras taču balss bija mierīga, nedabīgi mierīga
‘’Es runāju par to, ka realitāte tev drīz vairs nebūs svarīga, tu ari pavisam izzust gluži kā pārējie...’’
Gribēju vairs viņā neklausīties atlaidu viņas galvu, kura atsitās pret ceļgaliem un strauji piecēlos kājās dodamies augšā pa kāpnēm. Nogriezos pa kreisi, lai gan kāpnes uz manu istabu atradās pa labi...

aaahh.nevaru iztureet,ka tik maz vienaa reizeee.. XD nu,bet taa jau mana probleema,- mamma vienmeer teica,ka es graamatas nevis lasu,bet riju, ar to domaadama milziigos apjomus,ko izlasu vienaa piegaajienaa,un lielo lasiishanas tempu..bet tad,ja ieposto shitik maz,tik vien ir taa prieka,kaa kaadu minuuti lasiit..ehh.. bet,priecaajies,tas noziimee,ka staasts ir patieshaam interesants. tas piesaista. un gribas uzzinaat,kas notiks taalaak. saaaarauj,karamel! ^^ gaidiishu turpinaajumus.

Gaidu veel!

nezin kapēc pēdējā laikā nekādīgi nedodas rakstīšana, iedvesmas nav, garīgā nav nu viens mēsls...mēģināju kko uzrakstīt jo esmu pa vasaru svēti nosolījusies pabeigt šo nolādēto stāstu šis gabaliņš neliels bet vismaz turpinājums esmu dus,mīga uz sevi

Attapos tukšā gaitenī kurā neviena nebija. Es stāvēju un nolūkojos tukšajā gaitenī. Tanī varēja just miklumu un pelējuma smaku. Likās, ka netālu ir jūra, jo dzirdēju tās šalkoņu un kaut ko sāļu visā šinī miklumā, kā arī likās, ka gaitenī valda migla lai cik neticami tas nebūtu. Es gāju uz priekšu un nonākusi gaiteņa vidū aiztaustījos līdz durvju rokturim un atvēru durvis. Pavēras diezgan tumša telpa taču kad es biju iegājusi iekšā es atrāvu vaļā putekļainus aizskarus un atvēru arī logu lai telpā ieplūstu sbvaigs gaiss. Varēja redzēt, ka šī istaba pieder vai piederēja meitenei kura varēja būt tīņu vecumā. Tapetes bija nedaudz aplupušas un visur jautās nomāktība un pelējums. Es pagāju uz priekšu un apsēdos uz putekļāinās gultas. Kad apsēdos uz tās gaismā vizot no gultas pacēlā putekļu mākonis. Balkus gultai bija galdiņš uz kura stāvēja grāmatas. Es pacēlu vienu no tām un nopūtu no tās putekļus un atšķīru to pašā vidū kur bija margrietiņa. Es pasmaidīju un paņēmu to pirkstos taču zieds sabirza putekļos man rokās...vīlusies aitaisīju grāmatu un noliku to atpakaļ. Piecēlos un peigāju pie diezgan liela divviru ozolkoka skapja un atvēru to. iekšā bija tērpi, grezni un savdabīgi. Pēc kāda laika kad biju pamatīgi šo izstabu es nolēmu uz mirklīti atgulties uz gultas. Es apgūlos un iemigu....

awwww man tā patīk, turpini, savdabīgs gabaliņš!....Lab, vienvārd sakot: patīk un viss!

Turpini, un pat nedomaa pamest!!!!

Liels jums visiem paldies! šī darba turpinājums veltīts speciāli priekš Kazuki!


Es pamodos un sapratu, ka ārā gāž lietus...piecēlos sēdus un palūkojos apkārt. Visas atmiņas manī ar joni atgriezās un sapratu, ka telpā neatrodos viena...man pretim stāvēja Veronika
‘’Es, es ļoti atvainojos tā laikam ir tava istaba...’’
Es samulsu un pielēcu kājās. Meitene pacēla galvu un paskatījās uz mani ar savu šermuļus uzdzenošo skatienu un teica
‘’šī nav mana istaba...šī bija manas māsas istaba...’’
Es īsti nesapratu viņas teiktā jēgu...
‘’tad es labāk iešu, jo ja nu viņa atgriežas’’
Es jau pagriezos uz promiešanu kad meitene visai skarbā balsī teica
‘’Viņa ir mirusi...’’
ES sastingu un nekustējos ne no vietas, meitenīte bija pateikusi to no kā es visvairāk baidījos....
‘’neej prom, es tev gribu ko parādīt.’’
Viņa pagriezās pret mani un pasmaidīja un acīs pēkšņi it kā uzmirdzēja prieka atblāzma un iespējamā pagātnes cerība. Es paspēru dažus soļus viņai tuvāk. Mēs abas apsēdāmies uz gultas, kamēr caur logu mums sejā triecās sīkas lietus lāsītes, kas jau bija norasinājušas visu grīdu....Viņa atvēra naktsgaldiņa atvilktni un izņēma no tās zīmētu bildi.
‘’Šī esmu es un tā ir mana māsa, mēs bijām dvīnes.’’
Attēlā bija attēlotas divas mazas apmēram sešus gadus vecas meitenītes sēžam uz klavierēm. Abām meitenītēm mugurā bija rišotas kuplas kleita un glīti sapīti mati. Es ieklausījos un man likās, ka dzirdu čukstus un šalkoņu, kas likās nākam no attēla, es ieklausījos un dzirdēju sarunu:
‘’Man bail, Anastja!’’
‘’Nekas Veronika, es vienmēr būšu tev līdzās...’’
‘’Vai tiešām?’’
‘’Vienmēr...’’
Ar joni es atgriezos realitātē un Veronika man kaut ko stāstīja
‘’Dienu pēc bilde zīmēšanas, atceros to kā tas būtu noticis vakar... Bija 13. janvāris mēs abas bijām devušās pastaigā un noklīdušas no auklītes. Pienāca pievakare un mēs abas nosalušas klīdām pa mežu līdz izdzirdām tās šaušalīgākās skaņas pasaulē – izsalkuša vilka gaudas....centāmies iestāstīt sev, ka vilki ir tālu kaut kur kalnos taču vilks bija itin tuvu nočabēja krūmi un mēs saspiedāmies ciešāk kopā. Līdz tas iznāca no meža likās, ka tas pat nebija vilks radījums bija milzīgs ar netīri sudrabainu spalvu un gariem ilkņiem. Putas tam nāca pār lupām un acīs zvēroja ļaunums. Tas tuvojās mums soli pa solim, dzīvnieks izdvesa klusas elsas līdz skaļi iegaudojās uz debesīm, kalnos šo saucienu pārtvēra vēl citi vilki...tas rūkdams un slienādamies metās mums virsū, Anastasija izlēca man priekšā un vilks, ja to varēja nosaukt par vilku metā tai virsū sakampdams manas māsas augumu un viņas kliedzienu pavadīts sāka to plosīt. Viņš atlaida viņu no saviem žokļiem. Viņa nokrita uz ceļiem sniegā visapkārt lāsmoja viņas asinis...es nespēju izdvest ne skaņas...Viņa pagrieza seju pret mani, viņas skaistā seja un blondās cirtas mirka asinīs viņa nočukstēja vienu vārdu – Piedod pirms nokrita ars eju sniegā bez dzīvības...Tad radījums sāka nākt un manu pusi un metās man virsū taču es pielēkdama kājās sāku skriet uz priekšu ar vienu lēcienu tas bija man klāt un uzleca man virsū atsizdams mani laikam pret akmeni...tālāk es neko neatceros, tikai kā pamodos savā gultā, bet lai kā es to būtu gribējusi tas nebija sapnis. Mednieki bija mani atraduši un nogādājuši mājās...’’
Es noklausījusies meitenītes stāstā raudzījos uz viņu baiļpilnām acīm
‘’ar tevi viss ir kārtībā? Man tiešām ļoti žēl...’’
Viņa pagriezās pret mani un iekliedzās dobjā balsī
‘’Kā tu vēl uzdrošinies ko tādu jautāt!’’
Acis viņai mirdzēja spoži dzeltenas un mutē bija parādījušies ilkņi es pielēcu kājās un kāpos atpakaļ, kamēr viņa nāca uz manu pusi viņa pacēla galvu un dzeltenajās acīs mirdzēja nedabisks ļaunums viņa mani pagrūda un es kritu cauri miglai un lietum. Viņa mani bija izgrūdusi pa logu....

oho. tas tik ir kaut kas. visai negaidiits notikumu paveersiens. baigi labi. malacis karamel,

Ceru ka staasts sheit nebeigsies!

Es arī ceru, ka nebeigsies, pārāk aizraujoši ^^. Lai nu kas, bet negaidīti pavērsieni Tev padodas (šodien gribas visus slavēt). Rezumējums - turpini rakstīt tādā pašā stilā, un es turpināšu lasīt .

Your story has a soul.
Patiešām labs pavērsiens ar vilkati,interesanti kas būs tālāk??

leils paldies par atsauksmēm!!!!:) šis gabaliņš nav garš, jo vakarā biju sliktā omā un gribēju sašķaidīt datoru - nebija iedvesmas

Labi, ka tas bija tikai otrais stāvs un apakšā bija dzīvžogs....es biju knapi pie samaņas un piecēlos kājās lai nokristu bezsamaņā....es pamodos savā istabā un blakus man stāvēja Henrijs un norūpējies lūkojās manī.
‘’Kas ar jums notika?’’
Viņš jautāja. Es zināju, ka nevaru teikt, ka man uzbruka vilkata...
‘’Es izkritu pa logu...’’
Es atbildēju neskatīdamies viņam acīs. Jaunais vīrietis pamāja ar galvu un izgāja pa durvīm vēl noteikdams
‘’Pārējās meitenes ieradīsies šodien pusdienlaikā, esiet gatava.’’
Tad viņš izgāja pa durvīm atstādams mani vienu. Es nejutu nogurumu tikai biju nedaudz apdauzījusies. Es pielēcu kājās sataisīju matus un saģērbos un metos laukā pa durvīm taisnā ceļā uz bibliotēkas pusi. Es nekad nebiju uz turieni gājusi taču zināju kur tā ir. Uzskrēju elsdama pūzdama uz ceturto stāvu un apstājos lielu divviru tumša ozolkoka durvju priekšā. Uz durvīm bija iegravēti seni raksti un gravējumi. Es uzmanīgi pavēru čīkstošās durvis un nonācu bibliotēkā. Visapkārt valdīja tumšu un nomāktu smaržu mākonis un kaut kas no aizlieguma zīmes. Telpai bija augsti griesti ar skaistiem gleznojumiem un zelta rotājumiem. Gandrīz līdz griestiem visur ar šaurām ejām bija plaukti ar milzu putekļainu grāmatu sējumiem. Paskatījos sienas pulkstenī man vēl bija trīs stunda laika....Labi, ka šinī bibliotēkā valdīja kārtība un visi putekļainie apbružātie sējumi bija sakārtoti alfabētiskā secībā, ātri vien es tiku līdz burtam ‘’V’’ un atradu arī dažas grāmatas par vilkačiem tad apkrāvusies ar grāmatām laipoju uz tuvāko galdu kur sāku tās šķirstīt ik pa laikam uzmezdama aci pulkstenim.

lūk nākamais gabaliņš

Es sāku šķirstīt biezos sējumus, taču man nācās secināt, ka daudzi no tiem ir man nezināmās valodās. Labi, ka biju mācījusies latīņu valodu un varēju saprast grāmatas latīņu valodā. Es atšķīru nākamo grāmatu, tanī bija zieds...tulpe, tā bija iespiesta starp grāmatas vākiem.
‘’Viņas vienmēr salika grāmatās ziedus...’’
Kāds man aiz muguras teica, es strauji pagriezos gandrīz apgāzdama vairākus sējumus. Cilvēks, kas mani uzrunāja izrādījās kāda sieviete ar pelēkzaļām acīm un valgiem, gariem sarkanbrūniem matiem. Viņai bija smalki sejas vaibsti un lielas mandeļveida acis, kuru skatiens vērtās visai caururbjošs. Mugurā viņai bija viegla satīna kleita sarkanā krāsā ar daudzām lentēm un lentītēm kas laiski un nedaudz pavirši apvija viņas vidukli. Jaunajai sievietei varēja būt ap 20 līdz 25 gadiem. Viešņa apsēdās man blakām un pasmaidīja vieglu smaidu teikdama
‘’Es esmu Saneta, bibliotekāre vai pareizāk šīs bibliotēkās pārzine vai uzraudze. Sen te neviens nav iegriezies.’’
Es pamāju ar galvu un atbildēju
‘’Es esmu Katrīna. Kurš salika šinīs grāmatās ziedus?’’
Viņa iesmējās
‘’Anastasija un Veronika, protams! Šie divi mazie eņģelīši pirms tā negadījuma...’’
Teikuma beigās viņas balss nedaudz aizlūza un viņa nodūra skatienu uz ozolkoka parketu, kas sedza bibliotēkās grīdu.
‘’Jā es zinu...’’
Es noteicu juzdamies nedaudz neiederīga šīs mājas un ģimenes pagātnes bēdīgajā stāstā.
‘’Tu zini?!’’
Viņa nedaudz šokēta pajautāja paceldama galvu, ka sarkanbrūnās šķipsnas noplīvoja vien, tad viņa parupji iesmējās
‘’Un tu vēl esi šeit? Meitenīt tev nav bail?’’
Tad Saneta piecēlās kājās. Viņa bija gara auguma un slaida. Jaunā sieviete piegāja pie loga un atvēra to. Tā kā logs bija diezgan liels viņa apsēdās uz palodzes un izstiepa roku. Drīz vien viņai uz rokas uzlaidās putniņš. Tas bija sarkankrūtītis. Saneta noglaudīja to ar pirkstu. Viņas pirksts nonāca līdz spārnam un viņa izdarīja strauju kustību kas aizlauza putniņam spārnu. Es noelsos vien kad viņa ar knipi aizlidināja putnu lejā no ceturtā stāva.
‘’Pretīgā radība’’
Viņa noteica un pasmīnēja.

Joprojām intrigas un negaidīti pārsteigumi, tas ir labi Tiešām gribētos uzzināt ko vairāk par šīs ģimenes pagātni. Un kāpēc Saneta tā izrīkojās ar nabaga putniņu? Man viņa palika žēl Enīvei - gaidu turpinājumu!

nabaga sarkankruutiitis. labaak buutu kaadu balodi vinja vietaa noknipeejusi.

Pat baloži tam ir par jauku, labaak kautkaadu maitu liju!!

Maitu lijas tak par lielu

Nekas, Karamele vareetu kautko izdomaat!

hell yeah! nu,Tev fantāzija strādā, karamel! visi tie vardarbīgie pavērsieni.. ooohjaa. tieši tas,kas vajadzīgs, lai stāstiņam piedotu asumu. brīnišķīgi. tā tik turēt!

liels paldies par vsiem labajiem vārdiem un komentāriem. vai jūs varētu an cilvēki palīdzēt izdomāt stāstam nosaukumu, jo tam vēl tāda nav lūk turpinājums. Atvainojos par kavēšanos, man nebija iepsējas tikt kārtīgi pie datora...tagad saņemos un uzrakstīju

Es turpināju sēdēt un šokā raudzīties un smīnošo sievieti, kura tikko bija nositusi putnu.
‘’ēēē...’’
Es vēlējos kaut ko teikt taču pār manām lūpām nenāca ne skaņa. Atvēru muti lai kaut ko teiktu taču atkal aizvēru.
‘’Paliec vien te pie saviem putekļainajiem sējumiem...tikai neieklīsti tumšākajās grāmatās kur glabājas patiesība, tā var būt sāpīga.’’
Viņa noteica un vēlreiz pasmīnēja un izslīdēja no telpas viņas soļiem atbalsojoties pret bibliotēkas sienām. Viņa aizcirta durvis atstādama vienu ar grāmatu kaudzi un pašas domām. Tad es atjēdzos un atkal paķēru grāmatu, kuru es sparīgi atvēru un sāku šķirstīt lapaspuses. Ieklausījos un pa atvērto logu atskanēja balsu čalas...man pieleca, ka gandrīz biju nokavējusi pārējo meiteņu ierašanos. Noskrēju lejā pa kāpnēm klupdama krizdama līdz nonācu lejā kur mani jau gaidīja Henrijs.
‘’Jūs kavējaties jaunkundz...’’
Viņš salti izmeta. Es novērsu skatienu no viņa acīm, kamēr durvis atvērās un pa tām ienāca četras meitenes. Pirmā meitene, kas iespraucās pa durvīm izskatījās visai maza auguma apmēram 12 gadus veca ar tumšiem ideāli taisniem matiem un šaurām zaļām acīm un garām skropstām. Viņa bija diezgan bāla un smalka. Otrā meitene, kas iekrita man acīs bija gara auguma rudmate ar auksti pelēkzilām acīm un nedaudz saviebtu sejas izteiksmi. Rudmatei mugurā bija līdz potītēm gara pelēka kleita ar kupliem baltiem apakšsvārkiem. Viņas viduklis bija iežmodzīts korsetē, kas krāsā pieskaņojās kleitai. Tumšmatei bija līdz ceļgaliem gara kupla kleita violetīgā krāsā apšūdināta ar lentītēm visās varavīksnes krāsās. Trešā meitene bija nedaudz apaļīga un ar smaidīgu seju kas staroja priekā, viņai varēja būt apmēram 10 gadu, taču viņa bija visai gara. Ceturtās meitenes seju slēpa pāri acīm novilkta melna cepure ar baltām rišām. Mugurā viņai bija gara melna kleita ar baltām, smalkām mežģīnēm apdarinātu apakšmalu. Kleitas augšdaļa turējās meitenei pie pleciem un melnie mati bija saņemti kā liekas copē zem cepures. Viņas visas ienāca un laikam kā viņām bija teikts aizgāja tālāk uz pusdienu zāli.

taa jau labi, bet manam vajag vairaak action. Ceru, ka shis gabalinjsh bija ievads kkam spraigam, baisam un neparedzamam

action būs...tagad miera osta uz kādu brīdi. svinot jāņus pēkšņi sagribējās uzrakstīt turpinājumu. varbūt sviestains...kad rakstīju bijus sadzērusies sidru XD izbaudat ja šis gabals ir baudāms...

Es galīgi nesapratu ko man darīt līdz man izpalīdzēja Henrija svētulīgais galvas mājiens. Ieskrēju iekšā pusdienu zālē. Visi sēdēja pie jau uzklāta galda un klusi sačukstējās. Es apsēdos brīvā vietā blakus meitenei ar rudiem matiem kura ņergājās ap jēra gaļas sautējumu. Es klusi nomurmināju
‘’sveiki’’
Taču meitene par manu sveicienu nelikās ne zinis. Centos skaļi neizteikt savas domas un ieēst kaut ko taču ēst man galīgi negribējās...Tad kājās piecēlās Henrijs un teica
‘’Vienā istabiņā dzīvo divas meitenes. Vienkārši atrodi durvis ar savu un vēl viena meitenes vārdu.’’
Tad viņš apsēdās un turpināja mūs visas vērot ar nelielu smīnu z lūpām un es sapratu, ka viņam kaut kas ir padomā un tas kaut kas nevarēja būt nekas labs. Piecēlos no galda un nometu salveti uz sava šķīvja un visu skatienu pavadīta izgāju laukā. Aizvēru durvis un atspiedos pret tām izbaudīdama vēso sienu patīkami atvēsinām manu nedaudz dunošo galvu. Sāku iet uz savas istabas pusi, kad biju pārliecināta, ka mani zālē vairs nedzird es sāku skriet. Kad biju nonākusi pie savas istabas secināju, ka uz durvīm ir parādījusies kāda plāksnīte ar diviem vārdiem. Viens bija mans vārds un otrs bija vārds Finella. Nevarēju iedomāties kurai meitenei varētu būt šāds vārds, taču pagaidām man bija pilnīgi vienalga. Kad es uzmanīgi pavēru durvis mani gaidīja pārsteigums. UZ vienas no gultām sēdēja meitene ar gariem nedaudz cirtainiem koši melniem matiem un melnu kleitu ar baltām rišām. Viņas mati, kas iepriekš lejā zālē bija sataisīti copē tagad bija izlaisti. Viņa paskatījās uz mani un varēju redzēt acis, kuras iepriekš bija slēpusi cepure, kas tagad bija uzlikta uz gultas malas.
‘’Sveicināta es esmu Finella.’’
Viņa diezgan stīvi un oficiāli mani sveicināja. Es strupi pamāju ar galvu un atbildēju
‘’Mani sauc Katrīna prieks iepazīties.’’
Apsēdos uz savas gultas u apgūlos nemanāmi vērodama meiteni kas nesen bija kļuvusi par manu istabas biedreni. Viņa izskatījās aizdomīga, vismaz man tā likās taču kas nu lai sazina kāda šai meitenei pagātne kāda nākotne...viņa pagrieza galvu tā ka no mana skatu punkta viņa bija tieši profilā un es pamanīju viņas ausis...tās bija diezgan garas un spicas. Tas varēja nozīmēt tikai vienu – viņa bija elfa.
‘’emm...Finella atvaino, bet vai tu...’’
Es nezināju kā lai viņai to pajautā taču viņa diezgan saprotoši pasmaidīja un teica
‘’jā es esmu elfa.’’
Man likās, ka šī pasaule iet uz galu...vilkači, elfi eņģeļi...kas būs nākamais?
‘’varbūt pastāsti kaut ko par sevi’’
Es jautāju piesliedamās gultā sēdus. Parasti es nebiju pieradusi ar cilvēkiem iepazīties taču šoreiz es to neierastā kārtā darīju.

izskataas, ka lielais asinjainais actions vairs nav taalu yay drukaaa tik!

cilvēki neesat takš tik ļauni, iekomntējiet ar takš *snuggle, snuggle T.T
Te turpinājums...
‘’Par mani nav daudz ko stāstīt...’’
Viņa pasmaidījusi teica taču kad atvēra muti lai turpinātu savu sakāmo atskanēja nelāgs krakšķis no griestiem. Tajos bija parādījusies plaisa...līdz ar milzīgu troksni no griestiem mūsu istabā uz grīdas nokrita meitene. Es atcerējos viņu no apakšstāva, viņa bija pirmā meitene ko pamanīju. Mugurā viņai bija ceriņkrāsas naktskrekls taču no diezgan dziļas brūces plecā ritēja asinis krāsodama paltraku sarkanā krāsā. Mati krita pāri viņas sejai līdz nepazīstamā viešņa pacēla galvu un noteica
‘’nezināju, ka sanāks tik iespaidīgi...’’
Es, protams, biju šokā, jo tikko manas istabas griestos bija ielūzusi man tik tikko pazīstama meitene...
******
Henrijs vēl arvien stāvēja lejā ēdamistabā pie sevis klusām smejoties un paklusām sarunājoties ar sievieti kas stingi sēdēja krēslā viņam blakus
‘’Interesanti, cik ilgs laiks paies, kamēr viņas viena otru iznīcinās...kā tu domā Marieta kura būs pirmā?’’
Sieviete, kuru acīmredzot sauca par Marietu pacēla galvu un pasmīnēja
‘’Gan Veronika to nokārtos, tikai izdomā kā izvilināt pirmo skuķi pie viņas. Starp citu, kura ir kura un kā tas meitenes sauc?’’
Henrijs nopūtās un turpinājis ar acīm raudzīties tālumā. Tad viņš pēc nelielas pauzes teica.
‘’ Meitene, kurai ir sešpadsmit, kura ir vecākā ir arī visstiprākā un par viņas ierašanos te man bija visvairāk bail, viņa pēc plāna pašlaik atrodas istabā ar mūsu mazo draudzeni Katrīnu. Ir arī Efija tā mazā meitene, kurai ir divpadsmit, viņai pašlaik vajadzētu būt ielūzušai Finellas un Katrīnas istabas griestos. Ir arī četrpadsmit gadīgā rudmate Envīne, viņa ir vienkārši nejauka un mums jārūpējas lai viņa izdzīvotu līdz beigām. Desmit gadīgā meitene ar brūnajiem matiem, tā, kura ir diezgan apaļīga, viņas vārds ir Tifānija nespried pēc viņas izskata un vecuma viņa ir diezgan spēcīga un var sagādāt nepatikšanas kādam no mums, viņa ir ļoti okšķerīga. Tas nu arī viss, mūsu mazā kavalērija kas uzrīkos te grautiņu un asinspirti...’’
Viņš pabeidza savu sakāmo ar velnišķīgu smīnu uz lūpām.
‘’Es iziešu, nebūšu atpakaļ ap vieniem naktī...’’
Henrijs noteica un piecēlās.

jaa, neesiet ljauni, atbalstiet jaunos talantus cilveeki!
bwaaa.... ko tu neteiksi! tad nugan vinjai labais "sargenjgjelis".
bet man jau patiik taas asinjainaas ainas taa vai taa :3

I'm back!
Nu, ko lai saka par turpinājumu - izskatās pēc pamatīgas intrigas + nepatikšanām, kurās manīgā autore ievilkusi savus varoņus. Un tieši tas man patīk - darbība. Nav tukšas pļāpāšanas (tas ir mans lauciņš ). Rezumējums - ļoti patīk, nevaru vien sagaidīt, kas būs tālāk. Asinis, lūdzu!

WoooW..diezgan iespaidīgi... Gribu gribu turpinājumu!!!! ^^


Tur es Tev totāli piekrītu...

Meroko is hungry for MORE!!! Shaa!

Godīgi atzistu ka cītīgi sekoju jau kādu laiku šim stāstam. Tā kā kļūdu meklēšana nav manā garā, baudu katru reizi. Un varu nomierināt nervus uzreiz nekas nav lecis acīs. Gaidu turpinajumu.^^

brīnišķīgi,brīnišķīgi,man asinis patīk,patīk asssinis,aaaaasinis,assssinis.. lālālalā.. *turpina dziedāt un virpuļot pa istabu*

bet,karamel,man jāatzīst,ka Tev patiešām izdodas uzturēt noskaņu un spriedzi, action jauki savijas ar mierīgiem un mānīgi mierīgiem brīžiem.. burvīgi. galvenais,turpini,Tev taču jau ir tik daudz fanu, un Tu taču negribēsi viņiem atņemt lasīšanas prieku?
uii,es nevaru vien SAGAIDĪT,kad un KĀ viņas sāks viena pret otru cīnīties vai kā citādi..

ak jūs asinskārie...ļoti atvainojos par turpinājuma kavēšanos, bija jāraksta diplomdarbs, reizēm ir sods ka tu ātri raksti tad tavi senči piespiež tevi drukāt visu dienu...nu te ir turpinājums sviests ne?

‘’Emmm, mani sauc Efija. Es esmu iebrukusi jūsu griestos...jo emm...es to nezinu...’’
Meitene noteica pieceldamās kājās un apskatīdama savus ievainojumus un cik nopietni tie ir.
‘’Labi man laikam būs jāiet. Jā neiebildīsit izmantošu durvis.’’
Viņa iesmiedamās vēl piebilda un izkātoja laukā pa durvīm. Es palūkojos uz Finellu, mēs abas bijām šokā un tad sākām skaļi smieties un izskrējām laukā no istabas, lai aplūkotu dārzu.

***
Efija izgāja laulā no istabas lai dotos laukā. Nonākusi hallē viņa sastapa kādu meiteni. Viņai bija tumši pagari mati, acis nevarēja redzēt, jo mati tās aizsedza. Meitene pacēla galvu un teica
‘’Sveika, gribi lai es tev parādu dārzu?’’
Efija biju pārsteigta, ka nebiju redzējusi šo meiteni pie galda taču tad nodomāju, ka tā droši vien ir kāda mājas iemītniece un pamājusi ar galvu teica.
‘’Jā labprāt.’’
Meitene pasmaidīja nedaudz vairāk neganti nekā priecīgi un teica
‘’Nu tad iesim, Efij. Ja, kas mani sauc Veronika.’’
Efija nodomāja labāk nejautāt kā šī nedaudz dīvaina meitene zina viņas vārdu. Abas meitene kopā izgāja laukā pa lielajām divviru durvīm. Efija un Veronika noskrēja lejā pa saules lāsumiņu izraibinātajiem pakāpieniem. Visu dienu abas meitene pavadīja kopā gan runādamas par savu pagātni un sapņiem. Taču radās problēma, lai cik nejauka un ļauna Veronika varēja būt, viņa nespēja nonāvēt cilvēku, kas bija kļuvis par viņas draugu...
Sāka krēslot, Efija ar Veroniku sēdējā nelielā priežu birzī.
‘’Šī diena bija patiešām jauka’’
Noteica Efija smaidīdama nenojauzdama neko...
‘’jā...’’
Veronika klusi atmurmināja un viņas skatiens drudžaini pievērsās debesīm, tās bija pilnas tumšu mākoņu lēveru. Sāka celties arī migla. Veronika nopūtās un teica
‘’es sapratīšu, ja tu mani ienīdīsi, bet man tev jāpasaka...’’
Viņa saraustīti ievilka elpu un pabeidza teikumu
‘’es esmu vilkata.’’
Viņas skatiens piebērušās zemei, bet tā kā Efija klusēja viņa turpināja
‘’Tu man tik ļoti atgādini manu māsu, viņa bija tik dzīvespriecīga un reizē drosmīga.’’
Viņa ar plaukstām aizsedza seju un tagad viņas balss skanēja apslāpēta caur elsām.
‘’es negribēju nevienam nodarīt pāri, bet viņi mani piespieda.’’
Viņa pacēla acis uz Efiju kura turpināja sēdēt līdz klusi teica
‘’Es tevi neienīstu...man patiešām ļoti žēl...’’
Veronika pasmaidīja taču tad uz mirkli laukums, kurā viņas sēdēja kļuva gaišās, mēnesgaisma to pielēja kā ar ļaunu vēstoši neapturamu straumi. Viņas acis paskatījās augšup un viņa pietrausās kājās
‘’bēdz, bēdz projām...’’
Viņa vēl skaidri noteica taču tad izdvesa skaļu kliedzienu, kas atbalsojās tālumā. Meitene saļima uz ceļgaliem un smagi elpoja. Viņas mugura izliecās un uz tās parādījās kūkums, auga arī viņas rokas un kājas saplēzdamas apģērbu kas viņai bija mugurā. Veronika smagi elpodama bija četrrāpus līdz izdvesa ausis plosošu kaucienu uz mēness apaļo ripu. Taču Efija nebija pakustējusies ne par soli, viņa no šoka bija paralizēta. Vilkata piecēlās un pagrieza šerminošo purnu pret pārbijušos meiteni. No atņirgtajiem ilkņiem pilēja siekalas, bet dzeltenās acis ļauni spīdēja. Efija izgrūda skaļu kliedzienu, bet vilkata viņu ar priekšķepu notrieca guļus, no meitenes deniņiem sāka tecēt asinis u viņa piespiedās ciešāk pie koka. Vilkata pielieca tuvāk savu purnu pie meitenes un uz mirkli acīs pavēdīja cilvēcība, taču tā pazuda tikpat ātri cik uzradusies. Viņa atņirdza ilkņus un koda juzdama Efijas krūšu kurvi zem ilkņu spiediena salūstam. Viņa neatlaida ilkņus un vēl knapi dzīvo meiteni sāka plosīt tā, ka visi koki un meža grīda bija nošķiesta ar šīs nevainīgās dvēseles asinīm. Viņa atlaida nedzīvās miesas un nokrita uz ceļgaliem atkal pārvērzdamās par meiteni. Tā kā drēbes bija saplīsušas viņa bija pilnīgi kaila un notašķīta ar Efijas asinīm. Viņa palūkojās uz savu mirušo draudzeni un sāka bezspēcīgi raudāt. Vakars bija ļoti auksts vasarai, līdz sāka līņāt ass, smalks un auksts lietus. Veronikas pirksti pieskārās zemei un ieurbās tanī ar nagiem un sāka rakt zemi. Viņa raka ļoti ilgi līdz pārsalušie pirksti sāka asiņot. Viņa raka, kamēr viņa vairs neuzjuta nedz savus ceļgalus nedz pirkstus. Bija pagājušas vairākas garas stundas un vēl arvien valdīja tumsa un visu bija apņēmusi migla. Meitene ar saviem nosalušajiem pirkstu galiem aizdarīja Efijas acis, kas bez dzīvības dzirksts raudzījās tālumā. Viņa uzmanīgi paņēma rokās viņas līķi un ielika to sevis izraktajā kapā. Tad viņa atkal aizraka to ciet un tad nosalusi un pārgurusi nokrita uz svaigi uzirdinātās zemes kalniņa. Lietus turpināja gāzt kā ar spaiņiem noskalodams no viņas miesas netīrumus un asinis, taču tas nespēja aizskalot viņas jūtas un domas, kas plosīja viņas sirdi un prātu...

shausmiigi labs un juutu paarpilns gabalinjsh un pats galvenais BEIDZOT ASINIS!!! XD man jau patiik, lai gan buutu stiliigaak, ka elfiju buutu nogalinaajusi kaada istabas biedrene nevis veronika, bet tas taa. siikums.

Really good! ^^ Hmm.. kaila un ar asinīm?.. Gadījumā Elfen Lied nepārskatījies? XDD
Anyway, gaidu tur-pi-nā-ju-mu~!

hmm istabas biedrene...tā ir ideja
vispār nē to rakstot prātā nebija ne smakas no Elfen Lied
te turpinājusm, varbūt īss, bet turpinājusm... *es palaižos slinkumā*


Henrijs stāvēja tanī pašā istabā kur parasti un pašlaik stāvēja pie loga un teica.
‘’hmmm, veronika savu darbu padarīja taču nekvalitatīvi, proti, tanī iejaucās personiskas jūtas. Nākamo darbiņu man vajadzēs izdarīt vienam.’’
Viņš nopūtās un atlaida aizskaru stūri, kuru turēja rokās.
‘’Kā tu domā, kura būs tā laimīgā?’’
Viņa sejā sakot šo teikumu parādījās tā pati asinskārā izteiksme, kas vērta viņa glītos vaibstus visai samocītus.
‘’Man ir tikai 23 gadi, Marieta, saki man vai šī pasaule nav samaitāta?’’
Henrijs noteica un izgāja no telpas neaizmirsdams aizcirst durvis.


***
Bija pirmdienas rīts. Visas meitenes izņemot Veroniku un Efiju sēdēja pie galda un ēda brokastis. Kaut gan no malas viss likās mierīgi, ik pa brīdim klusumu pie galda pāršķēla satrauktu čukstu viļņi. Visi, kas sēdēja pie šī galda nezināja kas ir noticis ar Efija, ja nu vienīgi izņemot vienu personu – Tifāniju. Viņa sēdēja stingi saņēmusi rokās dakšiņu un cieši sakniebusi lūpas lai meitenes pļāpīgais raksturs nepieļautu šo drausmīgo baumu izplatīšanos. Kad visi piecēlās no galda Tifānija necenzdamās pieklājīgi uzkavēties lai pateiktu paldies par maltīti, bet gan izmetās no telpas un uz pilnīgu dullo sāka skriet pa gaiteni. Viņa nonāca vietā kur pretim vērās strupceļš. Te pēkšņi kāds aizspieda meitenei muti ar roku un sagrāba aiz kakla. Aiz viņas stāvēja Henrijs...Meitene ieraudzījusi sava sagūstītāja seju centās iekliegties vai darīt kādam zināmu par to cik nejaukā situācijā viņa pašlaik atrodas. Jaunais vīrietis spēcīgi atsita meitenes galvu pret ķieģeļu sienu, gar meitenes pieri notecēja tērcīte asiņu un viņa sabruka uz grīdas zaudējusi samaņu. Kad viņa pamodās meitene atradās pavisam šaurā vietā kur ļoti minimāli, bet piekļuva gaiss. Viņa bija iemūrēt šī gaiteņa strupceļa sienā, taču no sienas laukā karājas viņas plauksta.

...Tas Henrijs ir ļauns..o.ō Mūrēšana sienā...hmm.. izklausās intriģējoši. Un nākošoreizi, lūdzu lielāku turpinājumu, ne? ^^

Mm..... Interesanti no kurienes tādas idejas, bet man patik. Gribētos turpinajumu.

taatad.luudzu turpinaajumu liidz 29. juulijam,kad buushu maajaas. taa ka pasteidzies. ^^ XD

briesmīgi ilgi ir noslinkots un rakstīts ar roku un enkas netika pārrakstīts. tagad beidzot pie tā pieķēros... nocērtiet man lūdzu galvu par šo kavēšanos... >.<

‘’nu taču! Zvēru, ka mēs neapmaldīsimies.’’
Kliedza Finella iebukņīdama man ribās.
‘’nē es negribu iet pastaigāties pa pili.’’
Es turpināju kategoriski iebilst. Manuprāt, nebija pārāk apdomīgi klaiņot pa šo nolādēto vietu kad meitenes viena pēc otras pazūd.
‘’arī tu vēlies tikt atrasta es nezinu... kaut kur aprakta vai sacirsta sešos gabalos?’’
Bet Finella tikai pasmaidījusi piecēlās kājās
‘’viss būs labi...’’
Viņa nočukstēja un satvēra manu roku. Mugurā mums abām bija vienādas baltas vieglas kleitas un bijām sapinušas viena otrai matus.
‘’šis man atgādina... to dienu kad es gāju nomirt. Es un mana māsa uzšuvām sev kleitas, kurās nomirt un sapinām viena otrai matus, bet es paliku dzīva, bet esmu priecīga, ka viņa izdarīja ko gribēja, uzzināja, kas ir aizsaules pasaulē.’’
Meitenes balss nu jau bija pārgājusi uz čukstiem un uzdzina man šermuļus. Piecēlusies kājās es pasmaidīju
‘’aiziesim uz ezeru.’’
Noteicu un izgāju no istabas neatlaizdama viņas roku. Mēs nezinājām vai drīkstam iet laukā no mājas, bet tik un tā to darījām. Noskrējām lejā pa lieveņa kāpnēm nesatikdamas nevienu citu, jo mums likās, ka uz pasaules nav neviena cita esam tikai mēs un gaišums taču nevar tik viegli aizmirst un nedomāt un nejust... mēs neredzējām bultu eņģeļa spārnā. Ezers atradās visa tālu no mājas apmēram pāris kilometru attālumā. Ejot mēs dziedājām dziesmu kuras vārdi vijās paši un bijām tikai instruments...
‘’Pa tumsu, pa tumsu vien,
Uz gaismu tikai gaismu.
Nezinot, ka tā nekad nepienāks.
Liego sapņu zemi neatstājot,
Savus spārnus neaplaužot.
Pa tumsu un gaismu,
Kas nekad nepienāks?
Lūdzot beigas, lai atpūsties,
Ar zāli noaugušā velēnas mājoklī,
Varam...’’
Vārdi un melodija mums nebija svarīgi, tās bija izjūtas, mirklīga brīnumaina brīvība. Es un Finella nonācām pie ezera un sēdējām tā smilšainajā krastā.
‘’saki man, vai tevi kaut kur gaida?’’
Es viņai jautāju atgāzusi galvu un lūkodamies vieglajās mākoņu pluskās.
‘’nē, un tevi?’’
Viņa klusi noteica.
‘’nē...’’
Es atbildēju.
‘’Man gribētos aizlidot... kā tauriņam... vieglās vēja pūsmas valgumā...’’


***Pirmās daļas beigas***

Oooo.... Beidzot. Galvu gan necirtīs, bet turpinājumu gan gaidīs.

Ilgi gan tu rakstiji....Man kaa vienmeer patiik...

rakstīju atkal ilgi, jo esmu ļoti aizņemta un bezmiegs liek manīt sevi. >.< šis ir tikai viens gabaliņš, bet apsolos šodien uzrakstīt vēl.

Es sēdēju uz gultas malas. Atgriešanās no ezera bija miglaina un es īsti nesapratu kā es debiju nonākusi. Taču tomēr, atgriezos es viena un sapratu, ka arī tālāk došos viena. Finella palika tur, un tas kur viņa dosies nu vairs nebija mana darīšana. Es izņēmu no pagultes koferi un sakrāvu tur dažas savas drēbes un personīgās mantas. Izķemmēju matus un paņēmu rokā koferi un piegāju pie loga. Savu koferi es pa to izmetu, lai tas neattaisītos biju nosējusi to ar auklu. Galu galā pēc kā tas izskatītos, ja es taisītos aiziet no šejienes? Es to nedrīkstēju, taču priekš manis vēl atlika brīvā griba. Piegāju pie Henrija kabineta durvīm un nokliedzos, ka eju pastaigāties. Atbildes nebija... klusēšana piekrišana... Metos lejā pa visām kāpnēm pēc iespējas lielākā ātrumā lai nesaceltu pārāk lielu troksni, pēdējiem trim pakāpieniem es pārlēcu pāri, jo tie neganti čīkstēja. Līgani piezemējusies uz paklāja es pieskrēju pie durvīm un uzmanīgi tās pavēru. Vēl uzmetu acu skatienu šai nolādētajai mājai un nozudu durvīs. No kā atvadīties man nebija un par to es priecājos un reizē bēdājos. Beidzot nonākusi pie savas guļamistabas loga es atklāju, ka nu vairs es neesmu viena... Henrija sejas izteiksme bija akmens cieta un rokā viņš turēja manu koferi.
‘’Taisies kaut kur doties mīļā?’’
Viņš noprasīja. Es lūkojos zemē un jutu, ka acīs man saskrien asaras.
‘’Par ko? Par ko es?’’
Es jau kliedzu, zināju, ka viss vienkārši nevar būt tik labi. Aiz korsetes man bija aizbāzts nazis, jo es zināju, ka man to vajadzēs. Niknuma speltē es to izvilku un metos viņam virsū, jaunais vīrietis, protams, manu roku apturēja un pie plaukstas locītavas sažņaudza to kā spīlēs. Nazis izkrita man no rokas un es jutu kā mana roka tiek pagriezta visai nedabīgā leņķī. Henrijs mani atlaida un izsmejoši noteica
‘’Vai, tev ir izmežģīta plauksta... laikam jau nevarēs tagad nekur bēgt...’’
Noslīgusi uz ceļgaliem es pacēlu asarojošās acis uz vīrieti un drebelīgā taču nepārprotami niknā balsī izkliedzu.
‘’Tu nekad, neapspiedīsi manu vēlmi dzīvot!’’
Smaids no viņa sejas izzuda un viņš nopietni sacīja.
‘’Un es to nožēlojami nopietni apzinos.’’

kā jau solīts, bet varējāt jau nu gan pakomentēt .______.

Viņš uzstutēja mani kājās un aizveda līdz savam kabinetam kur nosēdināja krēslā.
‘’Tava roka ir izmežģīta.’’
Henrijs izņēma no atvilktnes saites un atnācis līdz krēslam, kurā es sēdēju galvu spītīgi pacēlusi uz augšu un skatījos griestos. Viņš notupās un paņēma rokās manu roku. Es sakodu zobus, jo sāpēja, turklāt man riebās, ka šis slepkava pieskaras man. Viņš uzmanīgi aptina saiti ap manu roku, kura vēl arvien smeldza.
‘’Kur palikusi Veronika?’’
Es jautāju, jo klusums mani mocīja.
‘’Droši vien klaiņo pa mežu.’’
Viņš noteica itin bezrūpīgā tonī.
‘’Vispār... viņa ir mana meita.’’
Henrijs nobeidza teikumu u tieši tad arī pabeidza saitēt manu roku. Es strauji pielēcu kājās un ar elkoni trāpīju vīrietim pa zodu un viņš atsitās ar muguru pret zemi līdzi paraudams mani, jo lai noturētu līdzsvaru bija pieķēries pie manas kleitas. Es kritu un uzkritu viņam virsū. Jutu, ka man vaigos saskrien sārtums.
‘’Tu sarksti.’’
Viņš smaidīdams noteica un piecēlās kājās pie reizes pieceldams arī mani.
‘’Un tas man patīk.’’
Henrijs mani noskūpstīja uz pieres, es savu kārt pēc tam izskrēju no telpas. Es nezināju kur skrēju un vaigi man vēl arvien kaisa kā ugunīs. Es nogriezos kādā gaitenī, kura sākumā es apstājos. Tālumā vīdēja pie strupceļa sienas piespiedies siluets. Es lēnām gāju tam tuvāk, tad es jau sāku skriet. Kad biju beidzot klāt es sapratu, ka Veronika neklaiņo pa mežu... Viņa bija piespiesta pie sienas un meitenes bālajā kakla kreisajā pusē bija iecirtušies kādas rokas nagi. Šī roka piederdzējai meitenei kas vakardienā bija pazudusi, jo bija iemūrēta sienā. Acīm redzot Veronika bija to pamanījusi, taču upura roka bija iegrābusies viņai kaklā. No Veronikas kakla bija izplūdis visai daudz asiņu taču nagi, kas bija iedurti viņas miesā aizturēja asins plūsmu. Meitenes sejas vaibsti bija drausmīgi, no mutes kaktiņiem laukā rēgojās pamatīgi ilkņi un acis bija mežonīgi dzeltenā krāsā. Mugurā viņai bija īsa Lolitas kleita.

jēj, asinis!
ai,Henrijs nu gan ir tāds jaukumiņš.. XD
nu,tad tik cep augšā turpinājumu. ^^

Heh, aizraujoši un ļoti neslikti uzrakstīts ^_________^ Tā vien gribas daudz, daudz, daudz turpinājumus.

sitiet mani, sitiet XD Es biju tik slinka un ļauna un vispār... ._.' nu bet tomēr uzrakstīju [yea what a miracle XD] izdomāju apvienot divus savus stāstus - šo un ''Nimu'' un radās ideja un vismaz ir jēga turpināt :3

Skaidri saprotams, ka mana situācija bija neapskaužama. Parasti šādās reizēs cilvēki skrien prom vai sauc kādu palīgā vai vienkārši notinas. Bet es nedarīju nevienu, bet gan noģību. Tā nu reiz bija visvienkāršākā izeja no situācijas. Ar domu ‘’Gan jau kāds mani atradīs...’’ Atrada arī. Tāpēc pamodos savā istabā no sākuma nodomāju, ka tas r tikai slikts sapnis, bet viss likās pārāk reāls. Visapkārt valdīja klusums izņemot klusu lietus pilīšu pakšķēšanu pret logu un jumtu un vēja gaudas. Nedzirdēja nedz soļus kaut kur lejas stāvā kā parasti, vai putnu dziedāšanu, balsis blakusistabā. Bet tagad visa māja likās vientuļa un nedzīva. Neatvairāmi uzmācās sajūta, ka vairs neviena nav... Strauji pieslējos sēdus. Secināju, ka istaba izskatās tāda pati kā parasti un lēnām izrāpos no gultas. Mugurā man bija tās pašas drēbes, kas toreiz kad paģību. Atvēru istabas durvis cik klusi vien varēja baidīdamās iztraucēt šo neaprakstāmi šausmīgo klusumu. Uz pirkstgaliem noskrēju lejā pa kāpnēm gandrīz paklupdama pār trim pēdējiem pakāpieniem, taču noturēju līdzsvaru un līgani nolecu uz zemes. Pa labi vajadzēja atrasties ēdamzālei. Durvis bija pusvirus. Uzmanīgi pielavījos pie tām un pa gana plato spraugu iespruku iekšā. Izrādījās, ka man nebija taisnība telpā atradās divi cilvēki. Taču tas lika man vēlēties kaut nebūtu še nākusi iekšā. Galda galā kā parasti sēdēja Henrijs taču viņam aiz muguras stāvēja Veronika. Likās, ka meitenes izskatā kaut kas bija mainījies. Parasti galva bija nodurta ar skatienu zemē un stāvs sakņupis. Bet tagad likās, ka viņam bija izslējusies visā augumā. Seja likās dzelžaina un skatiens pauda tikai vienaldzību.
‘’Veronik, mums ir viešņa.’’
Es satrūkos izdzirdēdama Henrija balsi un satvēru durvju rokturi.
‘’Cik žēl, ka tev drīz būs jāiet, ja vien nepateiksi man dažas lietas.’’
Viņš turpināja ar vieglu smaidu uz lūpām, kas lika man šermuļiem noskriet pa muguru.
‘’Ko pateikt? Ko tev vēl vajag no manis?!’’
‘’ Mierīgākā tonī. Un man vajag lai tu man pasaki, kur ir Nima?’’
‘’Vispirms pasaki man, kas ir Nima?’’
‘’Tava dvīņumāsa...’’

un es izdomāju uzrakstīt vēl XD

‘’KO?’’
Es neizpratne iebļāvos
‘’Man nav nekādas dvīņumāsas~! Es esmu vienīgais bērns ģimenē.’’
Un uz mirklīgi man nāca apskaidrība.
‘’Ja vien....’’
Henrija smaids kļuva vēl plašāks.
‘’ Ģimene, kura par tādu uzdevās nemaz nav tava īstā. Visupirms jau tev būtu jāzina, ka es esmu tavs tēvs.’’
Durvju rokturi es satvēru vēl ciešāk jūtot kā senlaicīgie metāla kalumi iegriežas man ādā.
‘’Meli. Nekaunīgi nožēlojami centieni mani iespaidot lai es pateiktu to par ko man nav pat mazākās nojausmas.’’
Henrijs piecēlās. Man šķita, ka esmu sastingusi uz vietas un vairs nepakustēšos. Viņš satvēra manu roku un aizvilka mani, neskatoties uz maniem centieniem turēties pretī, līdz galdam kur apsēdināja tuvākajā krēslā.
‘’Tev ir viena māsa un jūs abas esat dvīnes. Pēc izskata pilnībā atšķirīgas. Arī jūsu likteņi bijuši šķirti. Līdz šim Nima tika uzskatīta par pazudušu citā pasaulē, kā arī patiešām bija, jo viņai bija jābēg, jo senāk pārdotā dvēsele atgriezās pie viņas un viņai nācās bēgt. Tālu bēgt. Par viņas pagātni labāk vairs neko man nestāstīt. Vien to, ka agrā bērnībā jūs tikāt izšķirtas un tagad liktenis lēmis jums satikties un to es nevēlos. Es jautāšu vēlreiz – Kur viņa ir?’’
Henrijs pieliecās viņai tuvāk un sagrāba aiz pleca to kārtīgi sapurinādams.
‘’Kur?’’
Es sagrābu viņa roku un pamatīgi iekodu tajā iecirstdama savus zobus cik dziļi vien varēju. Vīrietis atlaida manu plecu, kamēr es strauji pielecu kājās atgrūzdamies no krēsla, kurš nokrita zemē.
‘’pat ja pieņemsim man ir tāda dvīņumāsa.... es nezinu kur viņa ir.’’
Es caur zobiem izgrūdu lēnām kāpdamies atpakaļ gandrīz paklupdama pār sevis nogāztajam krēslam, bet paspēdama pārlekt tam pāri.
‘’Visas šīs meitenes bija šeit saaicinātas, jo bija iespējamība, ka viņām ir radniecīgas saites ar Nimu, bet izrādījās, ka tā tomēr biji tu.’’
Es apstājos sažņaugdama pirkstos krēsla apmali.
‘’Kāpēc es?’’
‘’Jo tu, esi vienīgā kurai ir audžuvecāki. Šo informāciju es no viņiem izdabūju grūti. Kaut kā viņi tomēr tevi mīlēja un zināja par tavu pagātni. Diemžēl Veronika bija pārāk strauja un viņi nepaspēja pateikt kur atrodas Nima, jo mira.’’
Henrija skatiens pievērsās Veronikai kuras seja vēlarvien nepauda nekādas jūtas.