ai,es gandrīz vai nespēju izekot līdzi.
puff.
iespējams tas gan tāpēc, ka manu prātu pilnībā pārņēmuši kailsēkļi.
bet ir Labi. es rīt,tpu,šodien pa dienu vēlreiz pārlasīšu.

Jauki.. tik "mīļš" tēvs, "apburoša" māsa un vēl tagad zudusī māsa. Gaidu kas būs talak.

WAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAH!!!! *rausta Karameli aiz svaarku stuura* dod veel!!! *g* *piesit kaaju pie zemes* >_< Veeel, veel, veel.... *danco apkaart Karamelei* Vee-eel, vee-eel






(Yes, I'm retarded)



Shitams darbs ir kaa narkotika - iebaro tik mazliet.. viss... begroben! tagad mirsti nost kaa vajag >_< *laadaas* Bet tu galvenais dod, m'kay? A____A

izrādas, ka arī zeloco šo stāstu arī vēl lasa XD apsveicu visus tos, kas šim sviestam vēl spēj izsekot līdzi. Par šo kārtējo mocījumu jāpateicas Isabel, kas man iebakstīja lai turpinu. Un lūk arī turpināju, atvainojos, ka tik maz, bet es šovakar vairs neesmu pie dzīvības. Apsolu, ka nākamnedēļ uzrakstīšu vēl. *pieraksta uz pieres*


‘’Lieliski. Nu man vairs nav pagātnes.’’
Es iesmējos, jo savus vecākus tiešām ne pārāk mīlēju.
‘’Bet vienu es tev apsolu. šinī nolādētajā namā es nemiršu, ne šodien ne rīt kaut tev par spīti.’’
Es jutu, ka nu vairs nebūs kur sprukt, jo no Henrija es aizbēgt vairs nevarēšu.
‘’Tev būtu jāzina, ka tu un Veronika esat pusmāsas, Jums ir atšķirīgas mātes.’’
Henrijs noteica piešķirdams Veronikai ašu visai paviršu skatienu.
‘’Lieliski, tātad tu esi pilnīgs kretīns.’’
Mans prāts vairs nesagremoja šo informācija, kura pamazām un man par bailēm neatgriežami iesēdās smadzenēs un tās grauza un vienlaikus vēlējos izskaidrojumu, bet vienlaikus arī ne, jo sapratu, ka vēl devu informācijas tās vairs neizdzīvos un atslēgsies.
‘’Tātad...’’
Henrijs pieslējās kājās un tagad skaudrāk kā agrāk apjautu mūsu auguma garuma starpību...
‘’Nav jēgas šeit vēl ilgāk strīdēties vai ko tik nejēdzīgu. Cik man zināms tu neesi ēdusi brokastis...’’
Viņš mierīgā raitā solī aizgāja līdz bufetei un nepagriezies pret mani jautāja
‘’Cepumus un pienu gribi? Vai arī karstu šokolādi? sviestmaizi?’’
Mani vēl vairāk šokēja tas kā viņš mierīgi runāja par brokastīm...
‘’Es pie velna negribu neko!’’
Es ieņurdējos ar baltu aci lūrēdama uz Henriju.
‘’Pieņemšu, ka tu vēlies cepumus ar šokolādi.’’
Viņš atbildēja pagriezdamies vienā rokā turēdams nelielu šķīvi ar cepumiem un otrā ruma pudeli un divas glāzes.
‘’Es dzert netaisos.’’
Automātiski izspēru, neapzinādamies cik stulbi tas skanēja.
‘’nevēlies? Nu labi, man gan likās, ka pēc šiem jaunumiem tu vēlētos ko stiprāku, kā pienu.’’
Atvilku krēslu un apsēdos tajā. Un tukši blenzu uz Henriju, kas neciešami rāmi ielēja sev rumu un lēni to iemalkoja.
‘’Un, kas būs tālāk.?’’
Es iejautājos paņemdama rokā cepumu un nolauzdama gabaliņu. Kaut arī košļāju to, garšu nejutu...
‘’Visdrīzāk, mēs, jā arī tev nāksies nākt man līdzi, meklēsim Nimu. Man viņa jāatrod.’’
’’Es nekad neiešu tev līdzi...nekur u-‘’
Tad es atslēdzos.

Kad es pamodos jau atkal atrados savā istabā. Aptaustīju galvu un jutu, ka pieres daļa ir apsaitēta.
‘’Kas pie...’’
Taču manu lamuvārdu krājumu pārtrauca mājkalpotāja
‘’Katrīna, tu neveiksmīgi nokriti pa kāpnēm, tādēļ arī brūce galvā, bet es tev tagad ieteiktu līdz p[pusdienlaikam palikt gultā.’’
Viņa pasmaidīja un izgāja no telpas. Palūrēju uz sienas pulksteni. Tas rādīja desmit no rīta. Gulēt iet nebija vērts. Nesapratu vai notikušais ar Henriju bija tikai neveiksmīgs sapnis vai kalpones stāsts par kāpnēm slikti meli... pagaidām par taisnību pieņēmu to ļaunāko variantu. Pieslējos kājās un apjautu, ka atrodos tanī pašā nelaimīgajā naktskreklā ar kuru biju arī ‘’it kā’’ gājusi lejā un satikusi Henriju.
‘Tātad tas nebija sapnis...’’
Es nomurmināju novilkdama naktskreklu un tad uzvilku kleitu kuru iepriekš biju izņēmusi no skapja un nosviedusi uz gultas malas. Pagriezos pret spoguli un secināju, ka mans izskats ir stipri mainījies. Mati bija izauguši krietni garāki un vienlaikus likās arī krietni neķemmēti tādēļ no kumodes atvilktnes paņēmu ķemmi un apsēdos pie spoguļa un izķemmēju tos vienlaikus secinādama, ka man zem acīm bija zilgani loki, bet seja bālāka kā jebkad agrāk. Noliku ķemmi un nācās secināt, ka gaiss istabā ir visai sasmacis tādēļ atvēru logu. Gaiss bija skaidrs un vēss. Lapas sāka palikt brūnganas un no stiprākas vēja brāzmas nācās nodrebināties. Pie paša loga auga kļava. Noplūcu vienu tās lapas un pasmaržoju. Man tā lika ilgoties pēc parastas dzīves un atcerēties kā retumis, kad tiku laukā no mājas vienmēr vācu lapas cik varēju, un kļavas lapas bija manas mīļākās. Nez kādēļ es biju samierinājusies, ka šīs ir un nu paliks manas mājas. Uzgriezu logam muguru un piegāju pie durvīm, pagriezu atslēgu slēdzenē nolemdama palikt vien te pat. Līdz pusdienlaikam.


*******

lasot tavu staastu es nekad nepateiktu, ka tev ir tik gadu cik tev to ir man ir maasa shajaa vecumaa un vinja ir.. maigi sakot stulba... shiis ir patiikamas paarmainjas manai ikdienas dziivei.. tjip ceriiba par turpmaaku intelegjenci ;D

staasts ir vairaak nekaa aizraujoshs.. ja taa butu graamata, es to noteikti nopirktu... *hint, hint, hint* ;D


*grib veel*

Man arī patīk...tas ir interesants un jā vispār tiešām aizraujošs, jo gribās lasīt vēl un vēl...
Turpinājumu... lūdzu...

Pamazām sāk rasties atkarība...

Saku godigi.. viens no retajiem lasāmajiem gabaliem kas te ir.

nezinu vai šito sviestu izvilkšu līdz grāmatas statusam un garumam XD bet noteikti turpināšu.



Jā es esmu ļauna un padaru cilvēkus atkarīgus XDD Tas ir mans pienākums.



thankies, pati neko vairāk šinī forumā neesmu lasījusi tāpēc pati nevaru spriest, bet liels paldies, ka tu tā uzskati ^^


uzrakstīts jau bija pasen šitais XD vienīgi uzrakstīts bija klasesbiedrenes kladē un tad vakar laikam vēstures stundā lapiņas tika izplēstas un pievāktas. Taču viss nav gluži tāds kādu rakstīju garlaicīgā klasesvakara laikā, daudz sviestaināk iznāk tas ko tagad pārrakstīju un izlaboju ar roku skribelēto. nyahaaa ko var vēlēties Saya no Uta OST'u iespaidā.... patiesībā ir uzrakstīts vairāk, bet tas visdrīzāk tiks izlaists un slinkums vēl rakstīt XD bet varbūt... anyway here it is.


Galvā man skanēja tikai viena skaņa. Skaņa kad kāds trin nazi pret otru. Šī skaņa tikpat pēkšņi cik sākusies arī apstājās. Noraustījās durvju rokturis un tagad ļoti priecājos, ka biju tās aizslēgusi. Tad pamazām atsākās šķebīgi riebīgā skaņa, kuru man bija atšķirt no īstenības tikpat grūti kā savu dzīvi. Atkāpos uz istabas otru galu, pie loga, taču tanī pašā mirklī kad es ar mugura tam pieskāros, tas aizcirtās un nograbēja tikai aizvirtņi. Man nebija ne jausmas, kas tikko ir noticis taču es skaidri apjautu, ka nu vairs telpā neesmu viena. Likās, ka istabā ar mani ir palikusi pēdējā vēja pūsma, viegli tā rotaļājās pa istabu līdz viss aprima. Tikai kluss čuksts
‘’Es esmu ar tevi’’
Atmodos gluži kā no sapņa un pieskrēju pie durvīm, atslēdzu tās un atrāvu vaļā. Atstādama istabas durvis līdz galam vaļā skrēju pa gaiteni. Skaudri un nenovēršami jutu kā karstums izplatās pa manu ķermeni no vēdera uz visiem virzieniem. Sajūta bija tāda, ka kāds pārplēstu manu ādu vai arī izstieptu to. Ar šausmām redzēju kā mani mati nu manai sejai krīt priekšā sarkanās, garās taisnās šķipsnās. Aiz muguras dzirdēju soļus. Sāku mesties skriešus, kad tiku pie kāpnēm gandrīz nokritu no tām no pēdējiem pakāpieniem tiešām novēlos četrrāpus uz zemes un izspļāvu krietnu šalti asiņu. Tās likās tik karstas, ka dedzināja iekšas un muti. Aiz muguras skanošie soļi nu bija apklusuši un es jutu kādas personas tuvumu sev aiz muguras. Paskatījos uz savām tagad bālajām rokām ar gariem pirkstiem, kas bija notriepti ar manām asinīm. Jutu vēja pūsmu sev uz skausta un tad šī persona dzelžainā tvērienā satvēra manu plecu lai pierautu mani kājās. Pagriezusi galvu un palūkojos uz otru personu. Viņai bija iegarena, ovāla seja. Gari melni mati un smaragdzaļas acis. Viņa mani aizrāva līdz sienas spogulim, kura malas grezni bija rotātas ar baroka rotājumiem masīvā zeltā. Nostājos tam pretim un izslējos visā augumā. Mani mati bija tikpat gari, kā parasti – līdz muguras lejasdaļai, bet tagad tie vairs nebija cirtaini un bija koši sarkani. Mana āda bija palikusi bālākā un bija redzamas arī izmaiņas manā augumā. Tas bija garāks un slaidāks, gluži kā meitenei man blakām.
‘’Vai tu zini, kas es esmu?’’
Viņa jautāja, meitenes balss bija visai zema, taču droša un pārliecināta ar savādu metālisku pieskaņu.
‘’Es nezinu vairs to, kas pati esmu.’’
Otra meitene pasmaidīja tikko jaušamu smaidu un atbildēja.
‘’Es esmu Nima. Un tu esi tas, kas tu esi, tas, kas tu biji pašā sākumā. Elione.’’

Uuuuu...turpinājums...
Ar asinīm piedevām...

Man vēl jo projām ir atkarība...
Turpinājums tak būs ne ne ne?

Vien no retajiem stāstiem, kas pievelk.
Interesanti,negaidīti notikumi... mistika... tomaatu sula...
Tu esi pelniijusi ikgadeejo 5 zefiiru balvu par uuberlabu lasaamgabalu. ^.^

ai,ai,ai!
jā,nu man tīk,man tīk,man tīk.
par spīti tam,ka viss stāsts sanāk man tā fragmentāri uztverts..
katru gabalu arī atsevišķi var baudīt, bet cik nu es spēju sasaistīt kopā,hahā, ir Labi, ļoti,ļoti.
man šis pēdējais,mazais gabaliņš..uhh. mistika,mistika, patīkama.
un lūdzu atvaino par mazsakarīgumu,es nenormāli steidzos.

Diezgan interesanti. Izlasīju tikai pašas pirmās daļas. Slinkums bija lasīt visu XD. Un jūsu zināšanām - tas, ka viņai ir TIKAI 12 GADI!!! :o:o nav nekas, jo mākslā jebkurš vecums noder. Mocarts 4 gados spēlēja tādas etīdes, no kurām man acis sāp, un nekas. Kļuva slavens! Arī Karamele - es ticu viņā, viņa spēs pabeigt šo stāstiņu! Un kas zin, varbūt iznāks labi bieza grāmata. A būtu vēl ļoti stilīgi, ja kāds ilustrētu to visu.

KARAMELE, es kodīšu, brīdinu
Gribu vēl. ^^

Acumirklī es sapratu, ka Nima nav ne ļauna, ne laba, viņa bija...Nima. Otras meitenes acīs mirdzēja kautkas reizē neprātīgi ārprātīgs un mierīgums.
''Henrijs, ko viņš tev teica par mani?''
Nima pēkšņi iejautājās. nedaudz apjukdama es minstinādamās atbildēju.
''Henrijs man teica kautkādu nesakarīgu savārstījumu, ka tu esi mana dvīņumāsa un, ka tu esi visai ļauna un viņam vajag tevi noķert.''
Nimas sejā pavīdēja smaids un viņa noteica
''tādā gadījumā Henrijam neveicas, jo jau ir noticis tas no kā viņš baidījās, tu kļuvi par mani un es par tevi.''
Manā prātā zibējaļoti daudz dažādu domu par visu un visiem, likās, ka galva tūlīt pārsprāgs no visas jauniegūtās informācijas, mirklī aptvēru cik ļoti tomēr mana dzīve ir izmainījusies šo dažu mēnešu laikā. Manas smadzenes vēl to visu nevarēja aptvert un bija nedaudz bail no brīža kad tās beidzot līdz galam sagremos visu to šokējošo informāciju.
''Vari man neuzdot jautājumu, kas tagad notiks, jo to nu reiz es tiešām nezinu un diezvai ir kāds, kas to zin.''
Nima liekas nolasījusi manas domas klusi teica. Es pagriezu spogulim muguru un centos apvaldīt asaras, kas nepaklausīgi kāpa man acīs.

jā man bija garlaicīgi, nožēlojami maz, jo man nāk miegs un rakstīts tīri garlaicības pēc, damn tūlīt jau būs 3-naktī >.< ehehee nu ko var gribēt no bezmiega murgiem rīt apsolos uzrakstīt vēl.

eXplode- es kodīšu pretīm XD
┼Ami┼ - tas viss tiktiešām tiek ilustrēts * morāda uz savu ķetnu* btw es neatceros cik man gadu.... ;_;
Rebel - sorry, kas viss notiek tik saraustīti un tiek iebarots pa gabaliem, bet vai nu man nav laika vai nav iedvesmas.
thankies Tigra2, Miki ^^

*_*

jē es izgulējos, tagad jāsāk drukāt.

‘’Turklāt ir viena lieta k es tiešām nezinu, vai es tevi nogalināšu vai ne, būšu patmīlīga vai jauka.’’
Nima pasmīnēja un tanī brīdī arī aizgriezās no spoguļa un uzlūkoja mani. Tagad asaras lija pār maniem vaigiem aumaļām pilēdamas uz zemes un slacīdamas manas drēbes.
‘’Tātad tas viss, kas ar mani ir noticis ir dēļ tevis? Es labprātāk par tevi it neko nezinātu un dzīvotu parastu mierīgu dzīvi.’’
Manas rokas savilkās dūrēs un jutu kā mani nagi sāpīgi iegriežas ādā un pēdējie vārdi tiek izkliegti
‘’Kaut reizi ļaujiet man dzīvot!’’
Es iebļāvos un neapzinādamies savus niecīgos spēkus salīdzinājumā ar Nimu pagriezos un metos viņai virsū. Nima satvēra manas plaukstu locītavas un sāpīgi tās pagrieza noslīgu pa pusei uz ceļiem un viņa mani nu jau pieturēja lai es pilnībā nenokristu uz grīdas. Otras meitenes skatiens patiesībā neizteica neko vienīgi vienaldzību.
‘’Ar tādu pagātni, ko pati nemaz neapzinies tu neesi pelnījusi pat to kas tev bija un ir.’’
Viņa dīvaini, bet nesatricināmi mierīgā tonī atbildēja un atlaizdama vienu manu roku spēji iesita man ar otru pa seju. Atlaistā roka ļengani nokrita man gar sāniem, bet no sitiena brūces sāka viegli sūkties asinis. Nima ar vienu roku satvēra amni aiz kakla un otru jau gatavojās atkal sist, meitenes acīs dega dusmas un nicība
‘’Ja tu tā saki, tad kādēļ es esmu pelnījusi to pie kā tiku, kādēļ tā biju es, nevis tu?’’
Viņa teica joprojām mierīgā balsī. Viņa vēlreiz un vēlreiz sita man pa galvu, viņas rokas notašķījās ar asinīm, kuras arī nu plūda man pār seju un lija uz grīdas, dažas piles trāpījās arī man mutē, kas izraisīja nelabumu. Acu priekšā viss sāka pamazām tīties tumsas miglā. Jutu, ka drīz vairs nebūšu pie samaņas. Nima mani atlaida un nokritu uz grīdas vairs nu jau nezinādama kādēļ viņa mani atlaidusi.

************.........................................................

Nima bija apstājusies, jo ieraudzīja puspavērtā durvju ailē stāvam Henriju.
‘’Mani mīļie eņģeļi naidā iesvēlušies.’’
Viņš noteica no sākuma liekas, ka ar skumju seju, bet pēc tam tā pārvērtās smīnā.
‘’Nu, nu Nima. Ko tu tagad darīsi? Tev šeit nav sabiedrotu un nu tu piekāvi pēdējo, kas varbūt tāds būtu bijis.’’



uznāca slinkums un notirpa kāja >.<

eu, riktiig labs, it īpaši patika pēdējais gabaliņš, tāds ļoti interesants, piešķir odziņu stāstijumam. :3
Nu grāmatu jau nu toč var izdot. ceru, ka līdz vasarai pabeigsi

(te tigrozaurs)

Njaa labs pavērsiens...

Bet tik un tā gribās vēl...

" Miki iet sviestā ar visiem šitajiem labajiem lasāmajiem gabaliem"

Gribaas vēl...

Tigra, nez nez vai līdz vasarai paspēšu pabeigt taču jāsaka, ka centīšos uzrakstīt pēc iespējas vairāk.
Miki, liels paldies ^^ bet jāapbēdina, ka nākamais turpinājums tik drīuz vēl droši vien nebūs, jo pašlaik esmu nobeigusies ar mācībām, koncertiem, kontroldarbiem un pulciņiem. tjipa cenšamies dzīvot ne tikai pie datora XD
varbūt m,ēģināšu šonakt kautko uzrakstīt, pareizāk pārrakstīt, jo skolā uzrakstīju šo to ar roku.

btw Tigra, kam tev īsti vajag lai pabeidzu līdz vasarai?

Nu ko, mīļā, gaidu nākamo devu.

Es arī gaidu...

Baac...turpinaajuma nebuus? Ceru, ka tomēr saņemsies un turpināsi šo stāstu, a to baigi bēdīgi, ka esi visu šitā pametusi...

Damn,nekad nebiju ievērojusi šo topic'u,nu vienīgi tagad pateicoties sabrina19,bet nekādi nebija laika kko uzskricelēt,lai pateiktu,ka viss uzraxtītais ir lielisks! I mean-that style,that mind!

Un kāpēc neturpina? *sniff*

Neesmu fantasy fan,bet dammit!,tas ir kkā vērts!

Vēlos turpinājumu!

P.S. tas slinkums raxtīt...tik pazīstama situācija...

Nedomāju gan, ka šis stāsts būtu iekļaujams Fantasy kategorijā, drīzāk gan mistika vai šausmu stāsts, kuram kā pamats ņemts Viktrijas laikmets.

zinu, ka ilgi (pat pārāk) ir slinkots, bet sapratu, ka šitais viss gabals ir jāpārraksta un, ka viss saiet grīstē vietā kur parādas Katrīnas dvīņu māsa. es jau visiem čariem esmu vārdus aizmirsusi un šitais man nav iekš word'a tādēļ nāksies visu pārkopēt un pārrakstīt. Šitto gabalu nu nekādīgi negribas pamest, tāpēc būs jāsaņemas, jāsatīra un jāturpina.
un man ir aizdomas, ka jau jūtu kuramies sārtu uz kura mani dedzinās par ''nelielo'' kavēšanos...
paldies visiem, kas šitto lasa, tie, kas lasīšanai vēl nav atmetuši ar roku, lai zin, ka turpinājums būs un diezgan drīz.

Tad gaidīsim! ^^ Kā nekā,citu variantu mums nav ^^'

Jā, gaidīsim gan Savādāk tiešām jādodas uz mežu pēc malkas

atkal jau veselu mūžību kavējos, bet man bija iemesli... daudz iemeslu, tik daudz, ka tagad tos visus pta vairs neatceros. ._.'
Tā kā tagad man vēl ir izdevies saslimt es rīt visu dienu varēšu sēdēt pie datora un rakstīt, nezinu via šovakar paspēšu pabeigt turpinājuma gabalu, bet vēlos iepostot izlaboto. visu no sākuma pārlasīju un kaut cik izkoriģēju, liela daļa ir izdzēsta. ieteiktu jums pārlasīt, bet ja slinkums, tad zināšanai - stāsts atsāka sno vietas, kur Veronika tika atrasta pie sienas ar iemūrēto roku sev kaklā.
nesitiet mani, bet iet tik lēni, jo šis stāsts jau man ir apriebies un noriebies, rakstu gandrīz tikai tādēļ, ka pareti mūza iesper pa pakaļu vai Isabel mani pabaksta.

te nu būs, un vēlreiz atvainojos, ka uzreiz nevaru iepostot arī turpinājumu.


Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.

***

''Celies! Skuķi celies!''
Kalpone Alise man brēca virsū.
''Liec mani mierā...es gribu gulēt!''
Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu.
''Ak tā tu man teiksi ko?''
Alise diezgan nepacietīgi un īgni noņurdēja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas.
''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!''
Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi, es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas.
''Pankūkas!''
Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju.
''Liec mierā manus matus!''
Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju.
''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!''
Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs.
''Katrīna saulīt!''
Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām.
''Labdien Misis. misis. misis.....''
Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu.
''Amēlijas tante!''
Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu.
''Labu apetīti.''
Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām.
''Katrīna tu ēd kā cūka''
Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pārpinu matus un sāku spēlēties. bija neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās, ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas.
''Lien laukā briesmonēn!!!''
Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu.
''Apčīīī...''
Es skaļi nošķaudījos un sapratu, ka nu Alise mani atradīs viens un divi...
Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes.
''Au! Es pateikšu mātei!''
Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena.
''Un es pateikšu tēvam...''
Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos.
''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!''
Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļauni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis...
Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani glābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma.
Bijām tikušas līdz kāpņu laukumiņam un es vairs nebrēcu...Kā par brīnumu tikai truli šļupstēju un blenzu zaļganajās tapetēs. Alise pasauca manu tēvu un tas atnāca lūkojoties uz mani kā jau biju paredzējusi.
''Ko tu iedomājies no sevis?''
Viņš caur zobiem saraukdams uzacis jautāja. Es pacēlu asaru pilnās acis un pašai par pārsteigumu izaicinoši izspļāvu
''Es no sevis iedomājos to, ka es esmu labāk par tevi!''
Ne tikai mani tas pārsteidza bet arī tēvu...Viņš ievilka lielu dziļu elpu un aizsmēķēja cigāru un tad jautāja tik nikni ka mani pat nospļaudīja ar siekalām
''Un kā tu skuķi iedomājies ar ko tu esi labāka par mani! Nožēlojamais bērns!''
Trīcēju pie visām miesām. Tēva deniņos kaut kur pulsēja asinsvads un viņš sāka palikt ''krāsains'' no zila viņš pārtapa par ķiršu sarkanu un tad par laima zaļu...
''Man vismaz ir sirds...''
Jau ar dūšu papēžos un nospļaudītu seju es trīcot pie visām miesām, gaidot asinsstindzinošu atbildi.
''Man tāda arī bija...''
Viņš klusāk teica noraustoties ūsām,
''Taču tu to salauzi''
Tad viņš salīcis aizgāja un vēl atpakaļ neatskatījies nobļāvās
''Alise! Laid skuķi vaļā.''
Alise visai negribīgi taču palaida mani vaļā un tad sāka kāto augšup pa kāpnēm pētot zilumus uz kājām kurus es biju radījusi sperot un cīnoties. Es nevis skrēju prom, bet gan paliku uz vietas un ar asarām acīs izskrēju laukā no villas. šīs asaras bija savādākas. Tās bija nožēlas asaras.
Es noskrēju lejā pa nodeldētajiem, pelēcīgajiem un nedaudz saplaisājušajiem pakāpieniem un metos tālāk...Elsojot un drebot no aukstuma es apstājos pie lielā vecā dižozola kas mūsu dzimtas dārzu rotāja jau gadiem ilgi. Es vairs neraudāju, nu vismaz manas acis, bet mana sirsniņa vai lūza aiz visa šī kauna un naida pašai pret sevi. No tās dienas viss kļuva savādāks. Dienas gāja un es nepacēlu acis no zemes. Visu laiku pavadīju dārzā kaut kur zem kāda koka vai bēniņos nolīdusi aiz skursteņa, kur atradās mana mazā slēptuvīte. Neciešami gribējās bēgt un nekad neatgriezties...Mana māte nodomāja, ka es esmu slima un sauca vienu ārstu pēc otra. Neviens nespēja neko līdzēt, jo es nemaz nebiju slima. Pienāca mana dzimšanas diena ne tā kurā man apritēja 9 gadi...bet gan 13 pamazām sāku atgūties. Taču vēl arvien ne arvienu nerunāju un blenzu zemē. Taču sāku vairāk rādīties cilvēkos. Kādu tikpat pelēku un vienmuļu dienu mana ''sirds mīļotā'' Alise paziņoja, ka rīt gaidāma lielā balle par godu mana tēva pabeigtajai grāmatai...
''Lai būtu...''
Es atbildēju un aizkātoju atpakaļ uz savu istabu. Laiks nestāvēja uz vietas un drīz pienāca balle...Alise mani ietērpa Maigi zilā tafta kleitā un sapina manus garos zeltainos matus vijīgā mezglā uz pakauša. Tas nu reiz nenācās viegli jo mati bija lokaini no sākuma līdz galam. Turklāt tie bija ļoti gari, līdz pat ceļgaliem, tiesa gan ļoti plāni.. Es pacēlu savas dzidri zilās acis uz rokoko stila rāmī tērpto, kā man likās bezgaumīgo spoguli, lai ieraudzītu jaunu trīspadsmit gadīgu skaistu meiteni ar skumjām acīm. Es nolaidu skatienu un piecēlos. Alise uz mani palūkojās un ar rādītāj pirkstu asi pacēla manu zodu teikdama
''Tu esi skaista, Katrīna...turi galvu paceltu lai kādas bēdas tevi māktu.''
Es nopūtos un izskrēju no istabas. Nodimdinājos lejā pa kāpnēm, kuras rotāja sārtais celiņš ar vecajiem zelta izšuvumiem...Lejā piebrauca kariete un mans tēvs iesaucās
''Katrīna! Lejā uz karstām pēdām''
Es tūliņ izpildīju šo pavēli, taču galvu nolaidu lai nebūtu jāskatās tēvam acīs...
Es iekāpu karietē un noskumusi raudzījos pa logu...Kariete piebrauca pie kādas veclaicīgas muižas. Mēs bijām klāt. Domām jaucoties pa galvu mani ievadīja zālē un pateica lai darot ko gribu. To es arī darīju, proti, sēdēju ne par vienu nelikdamies ne zinis. Pēkšņi pie manis pienāca kāds slaids izskatīgs jauneklis ar tumšiem matiem un blāvi pelēkām acīm. Viņš pasmaidīja un jautāja man dzidrā balsī
''Vai drīkstu lūgt šo skaisto, jauno lēdiju uz deju?''
Es biju itin pārsteigta...Dejot man patīk un arī šim jauneklim likās nebija ne vainas. Taču sen pagrimušais spītnieces gars atdzīvojās un es viltīgi atteicu
''Aicināt jau drīkstat, bet ne viens neteica, ka atbildēšu apstiprinoši''
Es pacēlu savas acis un viltīgi uz viņu paskatījos un nodomāju
‘Muļķītis...es vis neesmu tāda pamuļķa lellīte.’
Tad puisis acīm redzami apmulsis no šādas atbildes teica
''tad lūdzu jūs vēlreiz! Vai veltīsiet man vienu deju?''
Es turpināju urbties viņā ar savu stindzinošāko skatienu kādu vien varēju izspiest un atbildēju
''Varēt varat, bet mana atbilde ir nē...''
man par brīnumu puisis turpināja smaidīt un jautāja
''Nu lūdzu! Vienu deju un es jūs atlaidīšu!''
Es turpināju atbildēt noliedzoši taču nu manā balsī bija manāma viegla panika tādēļ es nolēmu piecelties un aiziet prom uz Dāmu istabu, cerams, tur man viņš nesekos.
Es atspiedos pret vēso sienu un nodomāju
''Beidzot manā dzīvē sāk ieviesties jautrība, bet es...ko es daru...paslēpjos no tās''
Tad es uzmanīgi pavēru durvis lai tur ieraudzītu tukšumu...Liekas, ka visi bija izgājuši skatīties salūtu, mani tas neinteresēja jo parasti es teicu, ka tie ir pārāk skaļi. Drīzāk es labprāt būtu atgriezusies savā istabā un turpinājsi lasīt kādu dāmu detektīvromānu...mīlu tos. Tā nu es nulle nedaudz pārspīlēti pie sienas piespiedusies izlavījos laukā. sapurinājos un devos pie galda kur sāku niekoties ap smalkmaizītēm ar pūdercukuru, kad biju pietiekami nobirdinājusies ar balto, smalko pūderi, ar kuru bija apkaisītas maizītes, devos uz kāpnēm kas bija apjoztas ar visdažādāko rožu šķirņu ziediņiem. Tas viss bija ļoti skaisti, taču manai gaumei par greznu un pārspīlētu.. Zāles sienas un griestus rotāja Dažādi apgleznojumi...Apgriezusies vienreiz riņķī es viegli kā dejā nokāpu no kāpnēm un beidzot pēc šiem gadiem apjautu šo neaprakstāmi skaisto brīvību...dari ko vēlies, kaut vai uz nelielu brīdi.. taču brīvi, kā lidojot. Zāles labajā stūrī stāvēja ļoti lielas klavieres melnā krāsa. Tās bija nopulētas un spīdēja kā vizuļojoša ūdens virsma. Es pie tām apsēdos un atvēru. tik sen tās nebija spēlētas... Es iesāku lirisku Sonatīni, kamēr pārgāju uz dimdinoši skaļu Balādi. Nospēlējusi pēdējo taustiņu es palūkojos uz zāli... tās vidū stāvēja tas pats puisis, kas bija mani vajājis līdz pat dāmu istabai. Tas stāvēja un rimti aplaudēja par manu klavierspēli...Es ievilku elpu un aizskrēju, ka divi deviņi, laukā skaļajā salūtā kas gandrīz jau bija beidzies, gaisā viņi laida pēdējās viskrāšņākās raķetes. palūdzu mātei vai nevaram jau iet, un viņa piekrita. kad biju atpakaļ savā istabā es paķēru grāmatu un tanī lūkojos kādas 10 minūtes līdz beidzot aptvēru, ka grāmatu turu ačgārni. domas es vēlējos novērst no šīs jāsaka ērmotās balles...Es aizcirtu grāmatu un ielidināju to stūrī. No brīnišķīgās sajūtas, kas mani apņēma ballē nu nebija ne miņas...
Atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm un kāds pabāza galvu pa tām...tā izrādījās Alise...
''Jo sliktāk tev pašai maita!!!''
Es iekliedzos un pielēcu sēdus uz gultas un dusmu pārņemta sviedu viņai ar visu kas gadījās pa rokai lai izlādētu visas savas dusmas, skumjas un vēl pāris nieku. Alise sāka kliegt taču to visu vēl noslāpēja plīstoša porcelāna troksnis un papīra lapu čaukstēšana. Viss beidzās cik ātri sācies es stāvēju uz ceļiem savā gulta un visapkārt mētājās porcelāna lauskas, norauti grāmatu vāki un pa gaisu lidoja greznu spilvenu pūkas...Alise elpoja lēni un smagi viņa momentāli izskrēja no istabas. Es atslīgu gultā un sāku nožēlot savas izdarības. Tūlīt atnāks māte un sāks lasīt morāli un tā tālāk un tā joprojām...Man galvā pazibēja doma tik neticama cik vien iespējama smadzenēs raisījās arī jautājumi piemēram : Kas tad mani šeit saista? Kam mani vajag? Uz visiem atbilde bija skaidra - jā... Es norāvu no gultas visus palagus un pārvalkus. Sejā mirdzēja lepns un viltīgs smīns. Es sasēju palagus krietnā virtenē kas izrādījās ļoti gara. Izmetu laukā arī visus spilvenus un segas. Palagu virvi piesēju pie viena no gultas baldahīna stabiem. Šāda rīcība mūždien bija aprakstīta grāmatās, kuras liekas, bija krietni manāmi ietekmējušas manas smadzenes. Visgudrāk būtu bijis skriet lejā pa kāpnēm un tad vienkārši laukā pa durvīm, kas gandrīz nekad netika slēgtas ciet.
Izmetu vienu palagu virves galu laukā pa logu un tad izrāpos arī pati. Tā izrādījās par īsu kā nekā tas bija trešais stāvs...es nolecu uz spilvenu kaudzes...jūs neticēsiet kas mani tur sagaidīja...tas bija puisis no balles viņš stāvēja un tad teica
''Es tevi izsekoju...piedod man...vienu deju?''
Viņš smaidīdams vaicāja. Es biju vairāk kā pārsteigta...un tad kad biju nedaudz atguvusies es atcirtu
''nekad! vai tad neredzi, ka es bēgu?''
Puisis nelikās manām manu atbildi un turpināja nekaunīgi smaidīt...Es tikmēr jau taisījos skriet prom uz tumšā pievilgušā meža pusi līdz puisis satvēra manu roku un teica
''nevajag...nebēdz...mežā ir vilki man par tevi ir bail...''
Es nosprauslājos un atteicu
''kas tu man sargeņģelis vai?''
''Varbūt...''
Viņš teica it kā pieļaudams iespēju, ka viņš varētu būt.
''Ej atpakaļ es tevi lūdzu...''
Puiša acīs iemirdzējās kas tāds, kas krustojās ar mīlestību un rūpēm, tikai vēl jāpiemetina, ka visai uzspīlētām un mākslotām...Kā klausīdama kāda pavēlēm es atgriezos pilī un nokritu ģībonī lielās zāles vidū.
Neviens mani neatrada vairākas stundas jo visi...meklēja mani otrajā stāvā un neiedomājās paskatīties zālē kur es gulēju atslēgusies turklāt laikam slienājos...man kāds uzrāva kājās un uzlēja virsū ūdeni...
''brrr auksti''
Es nomurmināju, taču tad atskanēja balss, kas bija rupja un īgna...tā piederēja Alisei
''Tā tev vajag...šitādā laikā ņemt un aizbēgt bez prāta vai?''
Es pavēru acis lai ieraudzītu viņas dusmās saverkšķīto melnīgsnējo seju. Jauki...
''briesmonis priekšā sargeņģelis aizmugurē, bet pa vidu...nu labi neizteiksimies''
es nobubināju un noteikti izklausījos pēc krietnu šļuku iedzēruša izmisumā krituša cilvēka, kuram ir sabeigtas balss saites.... Es turpināju ķiķināt un muļķoties it kā būtu dabūjusi ar kaut ko pamatīgu pa galvu. Es sapurināju savu cirtaino galvu un noslīgu ceļos neizsakāmā ķiķināšanas lēkmē
''Alise Alise...tu man neticēsi, bet es tikko satiku savu sargeņģeli...''
Es turpināju bez elpas ķiķināt līdz asarām. Es saņēmu galvu rokās un vēlreiz mēģināju atgūties taču velti...nekādu cerību.
''Katrīna? Tev viss kārtībā?''
Alise iesmējās paskatīdamies uz mani. Es pirmoreiz biju tik priecīga...lai neteiktu, ka šī stulbā izturēšanās atgādināja dzēruma pazīmes
''Vai tu man pateiksi vai neesi iedzērusi šovakar kaut ko tādu, kas smird pēc Viskija un ir Degvīna stiprumā?''
No manis gan nedvakoja pēc viskija vai degvīna, bet izturēšanās liecināja tieši par to... visdrīzāk šāda izturēšanās bija dēļ straujajiem pārdzīvojumiem un ārprāta haosam, kas valdīja manā galvā.
Kad biju pārtraukusi ķiķināšanu man sagribējās pankūkas ar ievārījumu, kaut gan tās parasti pasniedza tikai brokastīs, es liku Alisei piecelt kādu no pavārēm un uztaisīt man pankūkas ar melleņu ievārījumu. Es tikmēr iegāju pusdienu zālē un apsēdos pie galda. Viss likās mierīgi un es gandrīz nekā neatcerējos...gandrīz...

********

Bet tika aizmirst arī par tā saucamo Eņģeli...Tā nu viņš tur vispār palika stāvam un laikam gaidīja līdz prātā viņam ienāca ideja – Vēstule. Viņš paslēja gaisā vienu pirkstu un uzzīmēja līkni, taču vietā kur gaisā bija pirksts parādījās zeltaina svītra, kas pārvērtās par vēstuli ar adresi Katrīnas vecākiem...Puisis uzsita knipi un vēstule izgaisa, taču tā nebija pavisam izgaisusi tā gulēja Katrīnas mātes rīta istabas rakstāmgalda atvilktnē ar uzrakstu- Saņemtās vēstules... Puisis nopūtās un uzsitis vēl vienu knipi izgaisa bez jebkādām pēdām.

********

Dabūjusi savas kārotās pankūkas es apmierināti iekārtojos krēslātaču pēc mirkļa, kad biju tas dabūjusi un jau gāzu tām virsū ievārījumu es aizmigu savā šķīvī, jā aizmigu iekrītot ar ģīmi tanī iekšā... Es pamodos savā no jauna saklātajā un iztīrītajā istabā. Man neizsakāmi gribējās ticēt, ka vakardienas nav bijis, bet visas darbības ar joni atgriezās manā galvā, prasīdamas loģiska izskaidrojuma un atbilžu, tik daudzi mīklaini jautājumi...Tad manas pārdomas un galvas lauzīšanu pārtrauca mana mamma, kas ienāca istabā un apsēdās uz manas gultas malas ar mīklainu sejas izteiksmi viņa man lēnām un it kā piesardzīgi teica
‘’Apsveicu, Katrīna, tu esi tikusi uzaicināta uz jāšanas sacīkstēm Velsā, jo tu pirms trim mēnešiem cik pareizi atceros esi piedalījusies konkursā šeit Anglijā...’’
Viņa izskatījās lepna un diezgan laimīga...laikam tāpēc, ka beidzot tiks no manis vaļā uz kādu laiku. Es nobolīju acis un novaikstījos teikdama
‘’Un cik ilgu laiku man tur būs jādirn?’’
Viņa lišķīgi pasmaidīja un uz lūpām parādoties diezgan nejaukam smīnam teica
‘’apmēram kādus....nu vismaz 2 mēnešus, jo tu tur apmeklēsi arī daudz jāšanas treniņus un kursus...Tu pat iedomāties nespēj cik lepna un priecīga es biju kas iegāju rīta istabā un ieraudzīju, ka atvilktne ar saņemtajām vēstulēm ir puspavērta...Un to brīdi kad atplēsu šo vēstuli un ieraudzīju kas tur rakstīts un kas tur teikts’’
Viņa piecēlās no manas gultas un nosvieda uz tās vēstuli un vēlreiz pasmīnējusi novilka
‘’Sāc kravāties...’’
Es nesaprazdama, kas notiek izņēmu no skapja koferi un pāris iemīļotas kleitas...To visu nekārtīgi sametu koferī. Apgūlos uz gultas uz vēdera un paskatījos pagultē, kur atradās vairākas kastes ar grāmatām un burtnīcām. Es paņēmu vienu nelielu ādas vākos iesietu nodzeltējušu grāmatiņu un to atvēru. Es tanī biju rakstījusi visu, kas ar mani bija pa šiem gadiem noticis. Asaru plankumi bija izraibinājuši tās lappuses, kā arī drebelīgi tintes klekši bija krituši uz lapām padarīdami visu rakstīto gandrīz nesalasāmu. Es ieliku grāmatiņu koferī un aizvēru tā vāku. Tā kā es vēl biju savā zīda naktskreklā es apģērbu gaiši zilu diezgan kuplu kleitu ar baltiem mežģīņu apakšsvārkiem, un cieši savilku savu vidukli debeszilā korsetē. Izķemmēju savus gaišos cirtainos matus un paskatījos spogulī. Viss bija kā parasti, tik ierasti kā vienmēr, šādas situācijas bija pieredzētas, atcerējos pirmo reizi kad sapratu, ka šeit es jūtos kā viesis...asaras rīdama skatījos spogulī...toreiz mani mati bija īsāki un pati es nebiju tik izstīdzējusi augumā. Uzvilku gaišas zeķes un tumšzilas kurpītes es pastiepos pēc zilas cepures ar baltu lentu kas sasieta bantē un platām malām. Uzliku to galvā un nedaudz piešķiebu. Paņēmu rokā koferi un iznākusi pa istabas durvīm nopūtos un sāku iet lejup pa kāpnēm. Galva bija nolaista un skatiens zemē kā vienmēr. Kariete jau bija piebraukusi un es tanī iekāpu un kāds no ārpuses aizcirta durvis. Dzirdējusi savu māti kaut kur tālumā sakām
‘’Raksti mums!’’
It kā viņa tās vēstules patiešām lasītu...Es nopūtos un noņēmu cepuri un izlaidu matus. Beidzot varēju justies brīvi. Kaut kur sirds dziļumos es cerēju, ka nu varbūt kaut, kas mainīsies.
Ceļš bija ilgs un garlaicīgs. Beidzot kariete apstājās un es palūkojos pa lodziņu. Glīti nopļauts mauriņš un skaistiem akmeņiem izlikti celiņi. Strūklakas un statujas. Taču kaut, kas man likās savādāk...Es nespēju pateikt, kas...Kučieris atvēra durvis un es izkāpu. Palūkojos apkārt un man jau pretim steidzās jauna sieviete, pēc izskata varēja redzēt, ka droši vien kāda no kalponēm vai kāda cita ne tik augsta mēra persona. Viņa paņēma manu koferi. Tikti ko paspēju ievērot viņas acis. Tās bija pavisam dīvainas....Tukšas ar bezmērķīgu skatienu, vienā reizē pauzdamas sāpes un ciešanas. Es nevēlējos iet viņai līdzi, bet gāju, jo to vajadzēja darīt. Priekšā mezdama vieglu ēnu uz mums stāvēja veca un senlaicīga muiža. Pie kāpnēm kas veda uz lielām divviru durvīm ar koka grebumiem stāvēja apdrupusi, liekas jau kādu laiku apsūnojusi statuja, kurā bija attēlots raudošs ķerubs, vienā spārnā tam bija ietriekta bulta.
Es iegāju pa durvīm paraudzījos apkārt. Tā bija liela smagnēja zāle ar Baroka stila zelta rotājumiem uz sienām un griestiem. Griestus rotāja liels gleznojums ar ķerubu kas bija precīza kopija tam, kas stāvēja pie kāpnēm ārā. Tikai šis zīmējums bija krāsains un dažās vietās izrotāts ar zeltu un sudrabu. Telpa bija skaista taču reizē gotiska un ļoti nogurdinoša, likās, ka tā visa mācas tev virsū un lēnām nosmacē. Uz kāpnēm kas veda tālāk un dziļāk muižas telpās sēdēja jauna meitene. Viņai varēja būt apmēram astoņi vai deviņi gadi. Viņai bija diezgan gari kviešu krāsas mati. Es nopriecājos par jelkādu kompāniju un piegāju pie viņas un laipni sacīju
‘’Sveika! Kā tevi sauc? Mani sauc Katrīna.’’
Meitenīte neatbildēja tikai pacēla galvu. Viņai bija tieši tāds pats skatiens kā jaunajai sievietei, kura paņēma manu koferi. Meitenīte bija ļoti bāla un izskatījās nevesela un diezgan izdēdējusi, kā arī uz viņas rokām varēja redzēt zilumus. Man likās, likās, ka viņa cenšas man ko pateikt ar savu skatienu taču tad kāds no augšas pasauca
‘’Veronika! šurp tūliņ pat!’’
Meitene, kuru, kā nopratu sauca par Veroniku ātri piecēlās un uzskrēja augšā pa kāpnēm. Pie kāpņu augšgala viņa apstājās un pagrieza galvu diezgan nedabīgā leņķī. Viņas lūpas nokustējās un no mutes izskanēja vārds, kuru tā arī nesaklausīju. Tad viņa pagriezās un aizskrēja prom. Es tā arī nesapratu ko viņa pateica un nožēloju to, jo ziņkāre mani mocīja tik ļoti, taču ne velti ir teikts, ka kaķi nobeidza ziņkārība... Tad pie manis atnāca tā pati jaunā kalpone un uzvadīja mani augšup pa kāpnēm, pagriezās gaitenī pa labi, kas bija rotāts ar neinteresantām, noplukušām gleznām, kurās vairākums bija attēloti portreti un ainavas. Pašā gaiteņa galā bija strupceļš. Prasta plika ķieģeļu siena. Viņa norādīja uz durvīm pašā gaiteņa galā pa kreisi. Es iegāju istabā. Tā bija visai mājīgi un jauki iekārtota. Taču mājīgums un omulīgums vienlaikus likās mākslīgs un neīsts. Kreisajā pusē istabā pie sienas bija liela Gulta ar gaišu baldahīnu. Uz tās bija spilveni un segas. Es apsēdos uz gultas, kamēr kalpone izgāja laukā. Es nezinādama ko darīt atlaidos nemierīgā miegā.
Es pēkšņi pamodos no lietus rīboņas pa jumtu...turklāt kāds klauvēja pie durvīm, es iesaucos
‘’Iekšā...durvis ir vaļā’’
Istabā ienāca jauns vīrietis velveta uzvalkā, viņam bija skumja taču miermīlīga un jauka seja, kuru ieskāva tumšu mati. Taču viņa acis atšķīrās no citu manis redzēto mājas iemītnieku sejām, viņa acis bija tumšas un valgas, bez tā tukšuma skatiena. Es atskārtu, ka biju blenzusi uz savu viesi veselu pusminūti un tad nedaudz pietvīkusi jautāju
‘’Ko jūs vēlējāties?’’
Viņš pasmaidīja un atbildēja
‘’Es vēlējos jums izskaidrot sīkāk, kas šinī ēkā notiks. Jūs esat šeit lai mācītos un apgūtu jāšanas mākslu un ne tikai. Jūs varat šeit palikt cik ilgi vien vēlaties. Un vēl pusdienas ir galdā. Rītdien sāksies apmācība.’’
Viņa balss likās kaut kur jau dzirdēta taču nevarēju saprast kur tādēļ arī tikai strupi pamāju ar galvu. Viņš pie pašām durvīm pagriezās un jautāja
‘’Vai jūs zinājāt, ka jums asiņo deguns?’’
Es nesaprašanā pieliku roku pie deguna un paskatījos, uz tās patiešām bija asinis, acīmredzot biju pārāk pārgurusi un uztraukusies, pēc mirkļa, kad jutu pāri savām lūpām notekam siltu, nelielu asiņu tērcīti es atbildēju
‘’tagad zinu...gan pati tikšu ar to galā...’’
Kad vīrietis bija aizgājis paņēmu no atvilktnes mutautiņu un piespiedu to pie deguna, ļaudama asinīm to krāsot sarkanu.

*************
Jaunais vīrietis izgāja pa durvīm un pamāja ar roku uz savu seju, kas acumirklī pārvērtās par tā puiša seju, kurš bija nosūtījis vēstuli...Viņš nogāja lejup pa kāpnēm un teica jaunai lēdijai viegli sārtā tafta kleitā
‘’Meitene drīz nāks lejā, sagaidīšanu esmu ieplānojis bez pārsteigumiem....tiem domāta rītdiena.’’
Sieviete nopūtās un vēl arvien stāvēdama ar muguru pret jaunekli atbildēja
‘’Lai būtu...tad es gatavošos rītdienai...’’
Es turpināju sēdēt uz savas gultas līdz nodomāju iet lejā uz vakariņām...Notipināju lejā pa kāpnēm un paskatījos apkārt, neviena nebija un zāle izskatījās tāda pati kā iepriekš. Iegāju iekšā vēl vienā zālē, kuras durvis bija puspavērtas un no tām vilnīja garda smarža...
‘’Sveika...’’
Teica vīrietis velveta uzvalkā ar smaidu uz lūpām
‘’Sēdies, vakariņas tūliņ būs gatavas’’
Norūca sieviete, kas stāvēja pret mani ar muguru. Es strupi pamāju ar galvu un apsēdos uz pašas krēsla maliņas. Pie manis pienāca tas pats nepazīstamais vīrietis ar pagarajiem tumšajiem matiem un pasmaidījis teica
‘’Piedod, ka neiepazīstināju ar sevi – Henrijs Nikolass’’
Es paskatījos uz viņu lielām acīm un jautāju
‘’Vai es šeit būšu vienīgā?’’
Viņa smaids pamazām noplaka un tonis pieņēma lietišķumu
‘’Nē šeit būs vēl 5 meitenes...’’
Es nedaudz nobijos, ka būšu radījusi par sevi sliktu iespaidu un ātri nobēru
‘’Skaidrs, jā... paldies!’’
Viņš nopūtās un piegāja blakus sievietei sākdams ar viņu sačukstēties. Atlikušās vakariņas pagāja klusumā un mierā līdz es paēdusi piecēlos kājās un izgāju no zāles noliektu galvu, izgāju lielajā zālē un paskatījos apkārt, uz kāpnēm atkal sēdēja tā pati meitene – Veronika. Es apņēmos ar viņu parunāt un apsēdos viņai uz kāpnēm blakus un jautāja
‘’kāpēc tu esi tik noskumusi Veronika? Pastāsti man...’’
Viņa pacēla galvu pāris sprīžu no ceļgaliem un klusā diezgan zemā taču dziedoši skaidrā balsī jautāja
‘’Es varētu, un es gribētu pastāstīt, bet vai tu samierināsies ar sekām – zināt?’’
Es biju nedaudz pārsteigta un teicu
‘’Hmm...stāsti droši...’’
Viņa nopūtās un teica
‘’Visupirms tev būtu jāzina par smalkumu, kas tev šinī vietā no sākuma patiks un tevi valdzinās līdz tas tevi samaitās, kā tas samaitāja mani...’’
Es nu vairs neko nesapratu un pacēlu meitenītes galvu lai redzētu viņas seju un jautāju
‘’Par ko tu runā?’’
No viņas acīm tecēja asaras taču balss bija mierīga, nedabīgi mierīga
‘’Es runāju par to, ka realitāte tev drīz vairs nebūs svarīga, tu ari pavisam izzust gluži kā pārējie...’’
Gribēju vairs viņā neklausīties atlaidu viņas galvu, kura atsitās pret ceļgaliem un strauji piecēlos kājās dodamies augšā pa kāpnēm. Nogriezos pa kreisi, lai gan kāpnes uz manu istabu atradās pa labi...
Attapos tukšā gaitenī, kurā neviena nebija. Es stāvēju un nolūkojos tajā. Tanī varēja just miklumu un pelējuma smaku. Likās, ka netālu ir jūra, jo dzirdēju tās šalkoņu un kaut ko sāļu visā šinī miklumā, kā arī likās, ka gaitenī valda migla lai cik neticami tas nebūtu. Es gāju uz priekšu un nonākusi gaiteņa vidū aiztaustījos līdz durvju rokturim un atvēru durvis. Pavērās diezgan tumša telpa taču kad es biju iegājusi iekšā es atrāvu vaļā putekļainu aizskaru un atvēru arī logu lai telpā ieplūstu svaigs gaiss. Varēja redzēt, ka šī istaba pieder vai piederēja meitenei, kura varēja būt tīņu vecumā. Tapetes bija nedaudz aplupušas un visur jautās nomāktība un pelējums. Es pagāju uz priekšu un apsēdos uz putekļainās gultas. Kad apsēdos uz tās gaismā vizot no gultas pacēlās putekļu mākonis. Blakus gultai bija galdiņš, uz kura stāvēja grāmatas. Es pacēlu vienu no tām un nopūtu no tās putekļus un atšķīru to pašā vidū kur bija margrietiņa. Es pasmaidīju un paņēmu to pirkstos taču zieds sabirza putekļos man rokās...vīlusies aiztaisīju grāmatu un noliku to atpakaļ. Piecēlos un piegāju pie diezgan liela divviru ozolkoka skapja un atvēru to. iekšā bija tērpi, grezni un savdabīgi. Pēc kāda laika kad biju pamatīgi šo istabu es nolēmu uz mirklīti atgulties uz gultas. Es apgūlos un iemigu....
Es pamodos un sapratu, ka ārā gāž lietus...piecēlos sēdus un palūkojos apkārt. Visas atmiņas manī ar joni atgriezās un sapratu, ka telpā neatrodos viena...man pretim stāvēja Veronika
‘’Es, es ļoti atvainojos tā laikam ir tava istaba...’’
Es samulsu un pielēcu kājās. Meitene pacēla galvu un paskatījās uz mani ar savu šermuļus uzdzenošo skatienu un teica
‘’šī nav mana istaba...šī bija manas māsas istaba...’’
Es īsti nesapratu viņas teiktā jēgu...
‘’tad es labāk iešu, jo ja nu viņa atgriežas’’
Es jau pagriezos uz promiešanu kad meitene visai skarbā balsī teica
‘’Viņa ir mirusi...’’
Es sastingu un nekustējos ne no vietas, meitenīte bija pateikusi to no kā es visvairāk baidījos....
‘’neej prom, es tev gribu ko parādīt.’’
Viņa pagriezās pret mani un pasmaidīja un acīs pēkšņi it kā uzmirdzēja prieka atblāzma un iespējamā pagātnes cerība. Es paspēru dažus soļus viņai tuvāk. Mēs abas apsēdāmies uz gultas, kamēr caur logu mums sejā triecās sīkas lietus lāsītes, kas jau bija norasinājušas visu grīdu....Viņa atvēra naktsgaldiņa atvilktni un izņēma no tās zīmētu bildi.
‘’Šī esmu es un tā ir mana māsa, mēs bijām dvīnes.’’
Attēlā bija attēlotas divas mazas apmēram sešus gadus vecas meitenītes sēžam uz klavierēm. Abām meitenītēm mugurā bija tā laika raksturīgās kuplās kleita un glīti sapīti mati. Es ieklausījos un man likās, ka dzirdu čukstus un šalkoņu, kas likās nākam no attēla, es ieklausījos un dzirdēju sarunu:
‘’Man bail, Anastja!’’
‘’Nekas Veronika, es vienmēr būšu tev līdzās...’’
‘’Vai tiešām?’’
‘’Vienmēr...’’
‘’Mele...’’
Ar joni es atgriezos realitātē un Veronika man kaut ko stāstīja
‘’Dienu pēc bilde zīmēšanas, atceros to kā tas būtu noticis vakar... Bija 13. janvāris un mēs abas bijām devušās pastaigā un noklīdušas no auklītes. Pienāca pievakare un mēs abas nosalušas klīdām pa mežu līdz izdzirdām tās šaušalīgākās skaņas pasaulē – izsalkuša vilka gaudas....centāmies iestāstīt sev, ka vilki ir tālu kaut kur kalnos taču vilks bija itin tuvu. nočabēja krūmi un mēs saspiedāmies ciešāk kopā. Līdz tas iznāca no meža likās, ka tas pat nebija vilks radījums bija milzīgs ar netīri sudrabainu spalvu un gariem ilkņiem. Putas tam nāca pār lupām un acīs zvēroja, kas tāds, kas nav pielīdzināms, ne kam cilvēciskam, nedz dzīvnieciskam. Tas tuvojās mums soli pa solim, dzīvnieks izdvesa klusas elsas līdz skaļi iegaudojās uz debesīm, kalnos šo saucienu pārtvēra vēl citi vilki. tas rūkdams un slienādamies metās mums virsū, Anastasija izlēca man priekšā un vilks, ja to varēja nosaukt par vilku metā tai virsū sakampdams manas māsas augumu un viņas kliedzienu pavadīts sāka to plosīt. Viņš atlaida viņu no saviem žokļiem. Viņa nokrita uz ceļiem sniegā visapkārt lāsmoja viņas asinis...es nespēju izdvest ne skaņas...Viņa pagrieza seju pret mani, viņas skaistā seja un blondās cirtas mirka asinīs viņa nočukstēja vienu vārdu – ‘’Piedod’’ pirms nokrita ar seju sniegā bez dzīvības...Tad radījums sāka nākt un manu pusi un metās man virsū taču es pielēkdama kājās sāku skriet uz priekšu ar vienu lēcienu tas bija man klāt un uzleca man virsū atsizdams mani laikam pret akmeni...tālāk es neko neatceros, tikai kā pamodos savā gultā, bet lai kā es to būtu gribējusi tas nebija sapnis. Mednieki bija mani atraduši un nogādājuši mājās...’’
Es noklausījusies meitenītes stāstā raudzījos uz viņu baiļpilnām acīm
‘’ar tevi viss ir kārtībā? Man tiešām ļoti žēl...’’
Viņa pagriezās pret mani un iekliedzās dobjā balsī
‘’Kā tu vēl uzdrošinies ko tādu jautāt!’’
Acis viņai mirdzēja spoži dzeltenas un mutē bija parādījušies ilkņi es pielēcu kājās un kāpos atpakaļ, kamēr viņa nāca uz manu pusi viņa pacēla galvu un dzeltenajās acīs mirdzēja nedabisks ļaunums viņa mani pagrūda un es kritu cauri miglai un lietum. Viņa mani bija izgrūdusi pa logu....
Labi, ka tas bija tikai otrais stāvs un apakšā bija dzīvžogs....es biju knapi pie samaņas un piecēlos kājās lai nokristu bezsamaņā....es pamodos savā istabā un blakus man stāvēja Henrijs un norūpējies lūkojās manī.
‘’Kas ar jums notika?’’
Viņš jautāja. Es zināju, ka nevaru teikt, ka man uzbruka vilkata...
‘’Es izkritu pa logu...’’
Es atbildēju neskatīdamies viņam acīs. Jaunais vīrietis pamāja ar galvu un izgāja pa durvīm vēl noteikdams
‘’Pārējās meitenes ieradīsies šodien pusdienlaikā, esiet gatava.’’
Tad viņš izgāja pa durvīm atstādams mani vienu. Es nejutu nogurumu tikai biju nedaudz apdauzījusies. Es pielēcu kājās sataisīju matus un saģērbos un metos laukā pa durvīm taisnā ceļā uz bibliotēkas pusi. Es nekad nebiju uz turieni gājusi taču zināju kur tā ir. Uzskrēju elsdama pūzdama uz ceturto stāvu un apstājos lielu divviru tumša ozolkoka durvju priekšā. Uz durvīm bija iegravēti seni raksti un gravējumi. Es uzmanīgi pavēru čīkstošās durvis un nonācu bibliotēkā. Visapkārt valdīja tumšu un nomāktu smaržu mākonis un kaut kas no aizlieguma zīmes. Telpai bija augsti griesti ar skaistiem gleznojumiem un zelta rotājumiem. Gandrīz līdz griestiem visur ar šaurām ejām bija plaukti ar milzu putekļainu grāmatu sējumiem. Paskatījos sienas pulkstenī man vēl bija trīs stunda laika....Labi, ka šinī bibliotēkā valdīja kārtība un visi putekļainie apbružātie sējumi bija sakārtoti alfabētiskā secībā, ātri vien es tiku līdz burtam ‘’V’’ un atradu arī dažas grāmatas par vilkačiem tad apkrāvusies ar grāmatām laipoju uz tuvāko galdu kur sāku tās šķirstīt ik pa laikam uzmezdama aci pulkstenim.
Es sāku šķirstīt biezos sējumus, taču man nācās secināt, ka daudzi no tiem ir man nezināmās valodās. Labi, ka biju mācījusies latīņu valodu un varēju saprast grāmatas latīņu valodā. Es atšķīru nākamo grāmatu, tanī bija zieds...tulpe, tā bija iespiesta starp grāmatas vākiem.
‘’Viņas vienmēr salika grāmatās ziedus...’’
Kāds man aiz muguras teica, es strauji pagriezos gandrīz apgāzdama vairākus sējumus. Cilvēks, kas mani uzrunāja izrādījās kāda sieviete ar pelēkzaļām acīm un valgiem, gariem sarkanbrūniem matiem. Viņai bija smalki sejas vaibsti un lielas mandeļveida acis, kuru skatiens vērtās visai caururbjošs. Mugurā viņai bija viegla satīna kleita sarkanā krāsā ar daudzām lentēm un lentītēm kas laiski un nedaudz pavirši apvija viņas vidukli. Jaunajai sievietei varēja būt ap 20 līdz 25 gadiem. Viešņa apsēdās man blakām un pasmaidīja vieglu smaidu teikdama
‘’Es esmu Soneta, bibliotekāre vai pareizāk šīs bibliotēkās pārzine vai uzraudze. Sen te neviens nav iegriezies.’’
Es pamāju ar galvu un atbildēju
‘’Es esmu Katrīna. Kurš salika šinīs grāmatās ziedus?’’
Viņa iesmējās
‘’Anastasija un Veronika, protams! Šie divi mazie eņģelīši pirms tā negadījuma...’’
Teikuma beigās viņas balss nedaudz aizlūza un viņa nodūra skatienu uz ozolkoka parketu, kas sedza bibliotēkās grīdu.
‘’Jā es zinu...’’
Es noteicu juzdamies nedaudz neiederīga šīs mājas un ģimenes pagātnes bēdīgajā stāstā.
‘’Tu zini?!’’
Viņa nedaudz šokēta pajautāja paceldama galvu, ka sarkanbrūnās šķipsnas noplīvoja vien, tad viņa parupji iesmējās
‘’Un tu vēl esi šeit? Meitenīt tev nav bail?’’
Tad Soneta piecēlās kājās. Viņa bija gara auguma un slaida. Jaunā sieviete piegāja pie loga un atvēra to. Tā kā logs bija diezgan liels viņa apsēdās uz palodzes un izstiepa roku. Drīz vien viņai uz rokas uzlaidās putniņš. Tas bija sarkankrūtītis. Soneta noglaudīja to ar pirkstu. Viņas pirksts nonāca līdz spārnam un viņa izdarīja strauju kustību kas aizlauza putniņam spārnu. Es noelsos vien kad viņa ar knipi aizlidināja putnu lejā no ceturtā stāva.
‘’Pretīgā radība’’
Viņa noteica un pasmīnēja.
Es turpināju sēdēt un šokā raudzīties un smīnošo sievieti, kura tikko bija nositusi putnu.
‘’ēēē...’’
Es vēlējos kaut ko teikt taču pār manām lūpām nenāca ne skaņa. Atvēru muti lai kaut ko teiktu taču atkal aizvēru.
‘’Paliec vien te pie saviem putekļainajiem sējumiem...tikai neieklīsti tumšākajās grāmatās kur glabājas patiesība, tā var būt sāpīga.’’
Viņa noteica un vēlreiz pasmīnēja un izslīdēja no telpas viņas soļiem atbalsojoties pret bibliotēkas sienām. Viņa aizcirta durvis atstādama vienu ar grāmatu kaudzi un pašas domām. Tad es atjēdzos un atkal paķēru grāmatu, kuru es sparīgi atvēru un sāku šķirstīt lapaspuses. Ieklausījos un pa atvērto logu atskanēja balsu čalas...man pieleca, ka gandrīz biju nokavējusi pārējo meiteņu ierašanos. Noskrēju lejā pa kāpnēm klupdama krizdama līdz nonācu lejā kur mani jau gaidīja Henrijs.
‘’Jūs kavējaties jaunkundz...’’
Viņš salti izmeta. Es novērsu skatienu no viņa acīm, kamēr durvis atvērās un pa tām ienāca četras meitenes. Pirmā meitene, kas iespraucās pa durvīm izskatījās visai maza auguma apmēram 12 gadus veca ar tumšiem ideāli taisniem matiem un šaurām zaļām acīm un garām skropstām. Viņa bija diezgan bāla un smalka. Otrā meitene, kas iekrita man acīs bija gara auguma rudmate ar auksti pelēkzilām acīm un nedaudz saviebtu sejas izteiksmi. Rudmatei mugurā bija līdz potītēm gara pelēka kleita ar kupliem baltiem apakšsvārkiem. Viņas viduklis bija iežmodzīts korsetē, kas krāsā pieskaņojās kleitai. Tumšmatei bija līdz ceļgaliem gara kupla kleita violetīgā krāsā apšūdināta ar lentītēm visās varavīksnes krāsās. Trešā meitene bija nedaudz apaļīga un ar smaidīgu seju kas staroja priekā, viņai varēja būt apmēram 10 gadu, taču viņa bija visai gara. Ceturtās meitenes seju slēpa pāri acīm novilkta melna cepure ar baltām rišām. Mugurā viņai bija gara melna kleita ar baltām, smalkām mežģīnēm apdarinātu apakšmalu. Kleitas augšdaļa turējās meitenei pie pleciem un melnie mati bija saņemti kā liekas copē zem cepures. Viņas visas ienāca un laikam kā viņām bija teikts aizgāja tālāk uz pusdienu zāli.
Es galīgi nesapratu ko man darīt līdz man izpalīdzēja Henrija svētulīgais galvas mājiens. Ieskrēju iekšā pusdienu zālē. Visi sēdēja pie jau uzklāta galda un klusi sačukstējās. Es apsēdos brīvā vietā blakus meitenei ar rudiem matiem kura ņergājās ap jēra gaļas sautējumu. Es klusi nomurmināju
‘’sveiki’’
Taču meitene par manu sveicienu nelikās ne zinis. Centos skaļi neizteikt savas domas un ieēst kaut ko taču ēst man galīgi negribējās...Tad kājās piecēlās Henrijs un teica
‘’Vienā istabiņā dzīvo divas meitenes. Vienkārši atrodi durvis ar savu un vēl viena meitenes vārdu.’’
Tad viņš apsēdās un turpināja mūs visas vērot ar nelielu smīnu z lūpām un es sapratu, ka viņam kaut kas ir padomā un tas kaut kas nevarēja būt nekas labs. Piecēlos no galda un nometu salveti uz sava šķīvja un visu skatienu pavadīta izgāju laukā. Aizvēru durvis un atspiedos pret tām izbaudīdama vēso sienu patīkami atvēsinām manu nedaudz dunošo galvu. Sāku iet uz savas istabas pusi, kad biju pārliecināta, ka mani zālē vairs nedzird es sāku skriet. Kad biju nonākusi pie savas istabas secināju, ka uz durvīm ir parādījusies kāda plāksnīte ar diviem vārdiem. Viens bija mans vārds un otrs bija vārds Finella. Nevarēju iedomāties kurai meitenei varētu būt šāds vārds, taču pagaidām man bija pilnīgi vienalga. Kad es uzmanīgi pavēru durvis mani gaidīja pārsteigums. UZ vienas no gultām sēdēja meitene ar gariem nedaudz cirtainiem koši melniem matiem un melnu kleitu ar baltām rišām. Viņas mati, kas iepriekš lejā zālē bija sataisīti copē tagad bija izlaisti. Viņa paskatījās uz mani un varēju redzēt acis, kuras iepriekš bija slēpusi cepure, kas tagad bija uzlikta uz gultas malas.
‘’Sveicināta es esmu Finella.’’
Viņa diezgan stīvi un oficiāli mani sveicināja. Es strupi pamāju ar galvu un atbildēju
‘’Mani sauc Katrīna prieks iepazīties.’’
Apsēdos uz savas gultas u apgūlos nemanāmi vērodama meiteni kas nesen bija kļuvusi par manu istabas biedreni. Viņa izskatījās aizdomīga, vismaz man tā likās taču kas nu lai sazina kāda šai meitenei pagātne kāda nākotne...viņa pagrieza galvu tā ka no mana skatu punkta viņa bija tieši profilā un es pamanīju viņas ausis...tās bija diezgan garas un spicas. Tas varēja nozīmēt tikai vienu – viņa bija elfa.
‘’emm...Finella atvaino, bet vai tu...’’
Es nezināju kā lai viņai to pajautā taču viņa diezgan saprotoši pasmaidīja un teica
‘’jā es esmu elfa.’’
Man likās, ka šī pasaule iet uz galu...vilkači, elfi eņģeļi...kas būs nākamais?
‘’varbūt pastāsti kaut ko par sevi’’
Es jautāju piesliedamās gultā sēdus. Parasti es nebiju pieradusi ar cilvēkiem iepazīties taču šoreiz es to neierastā kārtā darīju.
‘’Par mani nav daudz ko stāstīt...’’
Viņa pasmaidījusi teica taču kad atvēra muti lai turpinātu savu sakāmo atskanēja nelāgs krakšķis no griestiem. Tajos bija parādījusies plaisa...līdz ar milzīgu troksni no griestiem mūsu istabā uz grīdas nokrita meitene. Es atcerējos viņu no apakšstāva, viņa bija pirmā meitene ko pamanīju. Mugurā viņai bija ceriņkrāsas naktskrekls taču no diezgan dziļas brūces plecā ritēja asinis krāsodama paltraku sarkanā krāsā. Mati krita pāri viņas sejai līdz nepazīstamā viešņa pacēla galvu un noteica
‘’nezināju, ka sanāks tik iespaidīgi...’’
Es, protams, biju šokā, jo tikko manas istabas griestos bija ielūzusi man tik tikko pazīstama meitene...
******
Henrijs vēl arvien stāvēja lejā ēdamistabā pie sevis klusām smejoties un paklusām sarunājoties ar sievieti kas stingi sēdēja krēslā viņam blakus
‘’Interesanti, cik ilgs laiks paies, kamēr viņas viena otru iznīcinās...kā tu domā Marieta kura būs pirmā?’’
Sieviete, kuru acīmredzot sauca par Marietu pacēla galvu un pasmīnēja
‘’Gan Veronika to nokārtos, tikai izdomā kā izvilināt pirmo skuķi pie viņas. Starp citu, kura ir kura un kā tas meitenes sauc?’’
Henrijs nopūtās un turpinājis ar acīm raudzīties tālumā. Tad viņš pēc nelielas pauzes teica.
‘’ Meitene, kurai ir sešpadsmit, kura ir vecākā ir arī visstiprākā un par viņas ierašanos te man bija visvairāk bail, viņa pēc plāna pašlaik atrodas istabā ar mūsu mazo draudzeni Katrīnu. Ir arī Efija tā mazā meitene, kurai ir divpadsmit, viņai pašlaik vajadzētu būt ielūzušai Finellas un Katrīnas istabas griestos. Ir arī četrpadsmit gadīgā rudmate Envīne, viņa ir vienkārši nejauka un mums jārūpējas lai viņa izdzīvotu līdz beigām. Desmit gadīgā meitene ar brūnajiem matiem, tā, kura ir diezgan apaļīga, viņas vārds ir Tifānija nespried pēc viņas izskata un vecuma viņa ir diezgan spēcīga un var sagādāt nepatikšanas kādam no mums, viņa ir ļoti okšķerīga. Tas nu arī viss, mūsu mazā kavalērija kas uzrīkos te grautiņu un asinspirti...’’
Viņš pabeidza savu sakāmo ar velnišķīgu smīnu uz lūpām.
‘’Es iziešu, nebūšu atpakaļ ap vieniem naktī...’’
Henrijs noteica un piecēlās.
‘’Emmm, mani sauc Efija. Es esmu iebrukusi jūsu griestos...jo emm...es to nezinu...’’
Meitene noteica pieceldamās kājās un apskatīdama savus ievainojumus un cik nopietni tie ir.
‘’Labi man laikam būs jāiet. Jā neiebildīsit izmantošu durvis.’’
Viņa iesmiedamās vēl piebilda un izkātoja laukā pa durvīm. Es palūkojos uz Finellu, mēs abas bijām šokā un tad sākām skaļi smieties un izskrējām laukā no istabas, lai aplūkotu dārzu.

***
Efija izgāja laulā no istabas lai dotos laukā. Nonākusi hallē viņa sastapa kādu meiteni. Viņai bija tumši pagari mati, acis nevarēja redzēt, jo mati tās aizsedza. Meitene pacēla galvu un teica
‘’Sveika, gribi lai es tev parādu dārzu?’’
Efija biju pārsteigta, ka nebiju redzējusi šo meiteni pie galda taču tad nodomāju, ka tā droši vien ir kāda mājas iemītniece un pamājusi ar galvu teica.
‘’Jā labprāt.’’
Meitene pasmaidīja nedaudz vairāk neganti nekā priecīgi un teica
‘’Nu tad iesim, Efij. Ja, kas mani sauc Veronika.’’
Efija nodomāja labāk nejautāt kā šī nedaudz dīvaina meitene zina viņas vārdu. Abas meitene kopā izgāja laukā pa lielajām divviru durvīm. Efija un Veronika noskrēja lejā pa saules lāsumiņu izraibinātajiem pakāpieniem. Visu dienu abas meitene pavadīja kopā gan runādamas par savu pagātni un sapņiem. Taču radās problēma, lai cik nejauka un ļauna Veronika varēja būt, viņa nespēja nonāvēt cilvēku, kas bija kļuvis par viņas draugu...
Sāka krēslot, Efija ar Veroniku sēdējā nelielā priežu birzī.
‘’Šī diena bija patiešām jauka’’
Noteica Efija smaidīdama nenojauzdama neko...
‘’jā...’’
Veronika klusi atmurmināja un viņas skatiens drudžaini pievērsās debesīm, tās bija pilnas tumšu mākoņu lēveru. Sāka celties arī migla. Veronika nopūtās un teica
‘’es sapratīšu, ja tu mani ienīdīsi, bet man tev jāpasaka...’’
Viņa saraustīti ievilka elpu un pabeidza teikumu
‘’es esmu vilkata.’’
Viņas skatiens piebērušās zemei, bet tā kā Efija klusēja viņa turpināja
‘’Tu man tik ļoti atgādini manu māsu, viņa bija tik dzīvespriecīga un reizē drosmīga.’’
Viņa ar plaukstām aizsedza seju un tagad viņas balss skanēja apslāpēta caur elsām.
‘’es negribēju nevienam nodarīt pāri, bet viņi mani piespieda.’’
Viņa pacēla acis uz Efiju kura turpināja sēdēt līdz klusi teica
‘’Es tevi neienīstu...man patiešām ļoti žēl...’’
Veronika pasmaidīja taču tad uz mirkli laukums, kurā viņas sēdēja kļuva gaišās, mēnesgaisma to pielēja kā ar ļaunu vēstoši neapturamu straumi. Viņas acis paskatījās augšup un viņa pietrausās kājās
‘’bēdz, bēdz projām...’’
Viņa vēl skaidri noteica taču tad izdvesa skaļu kliedzienu, kas atbalsojās tālumā. Meitene saļima uz ceļgaliem un smagi elpoja. Viņas mugura izliecās un uz tās parādījās kūkums, auga arī viņas rokas un kājas saplēzdamas apģērbu kas viņai bija mugurā. Veronika smagi elpodama bija četrrāpus līdz izdvesa ausis plosošu kaucienu uz mēness apaļo ripu. Taču Efija nebija pakustējusies ne par soli, viņa no šoka bija paralizēta. Vilkata piecēlās un pagrieza šerminošo purnu pret pārbijušos meiteni. No atņirgtajiem ilkņiem pilēja siekalas, bet dzeltenās acis ļauni spīdēja. Efija izgrūda skaļu kliedzienu, bet vilkata viņu ar priekšķepu notrieca guļus, no meitenes deniņiem sāka tecēt asinis u viņa piespiedās ciešāk pie koka. Vilkata pielieca tuvāk savu purnu pie meitenes un uz mirkli acīs pavēdīja cilvēcība, taču tā pazuda tikpat ātri cik uzradusies. Viņa atņirdza ilkņus un koda juzdama Efijas krūšu kurvi zem ilkņu spiediena salūstam. Viņa neatlaida ilkņus un vēl knapi dzīvo meiteni sāka plosīt tā, ka visi koki un meža grīda bija nošķiesta ar šīs nevainīgās dvēseles asinīm. Viņa atlaida nedzīvās miesas un nokrita uz ceļgaliem atkal pārvērzdamās par meiteni. Tā kā drēbes bija saplīsušas viņa bija pilnīgi kaila un notašķīta ar Efijas asinīm. Viņa palūkojās uz savu mirušo draudzeni un sāka bezspēcīgi raudāt. Vakars bija ļoti auksts vasarai, līdz sāka līņāt ass, smalks un auksts lietus. Veronikas pirksti pieskārās zemei un ieurbās tanī ar nagiem un sāka rakt zemi. Viņa raka ļoti ilgi līdz pārsalušie pirksti sāka asiņot. Viņa raka, kamēr viņa vairs neuzjuta nedz savus ceļgalus nedz pirkstus. Bija pagājušas vairākas garas stundas un vēl arvien valdīja tumsa un visu bija apņēmusi migla. Meitene ar saviem nosalušajiem pirkstu galiem aizdarīja Efijas acis, kas bez dzīvības dzirksts raudzījās tālumā. Viņa uzmanīgi paņēma rokās viņas līķi un ielika to sevis izraktajā kapā. Tad viņa atkal aizraka to ciet un tad nosalusi un pārgurusi nokrita uz svaigi uzirdinātās zemes kalniņa. Lietus turpināja gāzt kā ar spaiņiem noskalodams no viņas miesas netīrumus un asinis, taču tas nespēja aizskalot viņas jūtas un domas, kas plosīja viņas sirdi un prātu...
Henrijs stāvēja tanī pašā istabā kur parasti un pašlaik stāvēja pie loga un teica.
‘’hmmm, veronika savu darbu padarīja taču nekvalitatīvi, proti, tanī iejaucās personiskas jūtas. Nākamo darbiņu man vajadzēs izdarīt vienam.’’
Viņš nopūtās un atlaida aizskaru stūri, kuru turēja rokās.
‘’Kā tu domā, kura būs tā laimīgā?’’
Viņa sejā sakot šo teikumu parādījās tā pati asinskārā izteiksme, kas vērta viņa glītos vaibstus visai samocītus.
‘’Man ir tikai 23 gadi, Marieta, saki man vai šī pasaule nav samaitāta?’’
Henrijs noteica un izgāja no telpas neaizmirsdams aizcirst durvis.


***
Bija pirmdienas rīts. Visas meitenes izņemot Veroniku un Efiju sēdēja pie galda un ēda brokastis. Kaut gan no malas viss likās mierīgi, ik pa brīdim klusumu pie galda pāršķēla satrauktu čukstu viļņi. Visi, kas sēdēja pie šī galda nezināja kas ir noticis ar Efija, ja nu vienīgi izņemot vienu personu – Tifāniju. Viņa sēdēja stingi saņēmusi rokās dakšiņu un cieši sakniebusi lūpas lai meitenes pļāpīgais raksturs nepieļautu šo drausmīgo baumu izplatīšanos. Kad visi piecēlās no galda Tifānija necenzdamās pieklājīgi uzkavēties lai pateiktu paldies par maltīti, bet gan izmetās no telpas un uz pilnīgu dullo sāka skriet pa gaiteni. Viņa nonāca vietā kur pretim vērās strupceļš. Te pēkšņi kāds aizspieda meitenei muti ar roku un sagrāba aiz kakla. Aiz viņas stāvēja Henrijs...Meitene ieraudzījusi sava sagūstītāja seju centās iekliegties vai darīt kādam zināmu par to cik nejaukā situācijā viņa pašlaik atrodas. Jaunais vīrietis spēcīgi atsita meitenes galvu pret ķieģeļu sienu, gar meitenes pieri notecēja tērcīte asiņu un viņa sabruka uz grīdas zaudējusi samaņu. Kad viņa pamodās meitene atradās pavisam šaurā vietā kur ļoti minimāli, bet piekļuva gaiss. Viņa bija iemūrēt šī gaiteņa strupceļa sienā, taču no sienas laukā karājas viņas plauksta.
‘’nu taču! Zvēru, ka mēs neapmaldīsimies.’’
Kliedza Finella iebukņīdama man ribās.
‘’nē es negribu iet pastaigāties pa pili.’’
Es turpināju kategoriski iebilst. Manuprāt, nebija pārāk apdomīgi klaiņot pa šo nolādēto vietu kad meitenes viena pēc otras pazūd.
‘’arī tu vēlies tikt atrasta es nezinu... kaut kur aprakta vai sacirsta sešos gabalos?’’
Bet Finella tikai pasmaidījusi piecēlās kājās
‘’viss būs labi...’’
Viņa nočukstēja un satvēra manu roku. Mugurā mums abām bija vienādas baltas vieglas kleitas un bijām sapinušas viena otrai matus.
‘’šis man atgādina... to dienu kad es gāju nomirt. Es un mana māsa uzšuvām sev kleitas, kurās nomirt un sapinām viena otrai matus, bet es paliku dzīva, bet esmu priecīga, ka viņa izdarīja ko gribēja, uzzināja, kas ir aizsaules pasaulē.’’
Meitenes balss nu jau bija pārgājusi uz čukstiem un uzdzina man šermuļus. Piecēlusies kājās es pasmaidīju
‘’aiziesim uz ezeru.’’
Noteicu un izgāju no istabas neatlaizdama viņas roku. Mēs nezinājām vai drīkstam iet laukā no mājas, bet tik un tā to darījām. Noskrējām lejā pa lieveņa kāpnēm nesatikdamas nevienu citu, jo mums likās, ka uz pasaules nav neviena cita esam tikai mēs un gaišums taču nevar tik viegli aizmirst un nedomāt un nejust... mēs neredzējām bultu eņģeļa spārnā. Ezers atradās visa tālu no mājas apmēram pāris kilometru attālumā. Ejot mēs dziedājām dziesmu kuras vārdi vijās paši un bijām tikai instruments...
‘’Pa tumsu, pa tumsu vien,
Uz gaismu tikai gaismu.
Nezinot, ka tā nekad nepienāks.
Liego sapņu zemi neatstājot,
Savus spārnus neaplaužot.
Pa tumsu un gaismu,
Kas nekad nepienāks?
Lūdzot beigas, lai atpūsties,
Ar zāli noaugušā velēnas mājoklī,
Varam...’’
Vārdi un melodija mums nebija svarīgi, tās bija izjūtas, mirklīga brīnumaina brīvība. Es un Finella nonācām pie ezera un sēdējām tā smilšainajā krastā.
‘’saki man, vai tevi kaut kur gaida?’’
Es viņai jautāju atgāzusi galvu un lūkodamies vieglajās mākoņu pluskās.
‘’nē, un tevi?’’
Viņa klusi noteica.
‘’nē...’’
Es atbildēju.
‘’Man gribētos aizlidot... kā tauriņam... vieglās vēja pūsmas valgumā...’’


***Pirmās daļas beigas***
Es sēdēju uz gultas malas. Atgriešanās no ezera bija miglaina un es īsti nesapratu kā es debiju nonākusi. Taču tomēr, atgriezos es viena un sapratu, ka arī tālāk došos viena. Finella palika tur, un tas kur viņa dosies nu vairs nebija mana darīšana. Es izņēmu no pagultes koferi un sakrāvu tur dažas savas drēbes un personīgās mantas. Izķemmēju matus un paņēmu rokā koferi un piegāju pie loga. Savu koferi es pa to izmetu, lai tas neattaisītos biju nosējusi to ar auklu. Galu galā pēc kā tas izskatītos, ja es taisītos aiziet no šejienes? Es to nedrīkstēju, taču priekš manis vēl atlika brīvā griba. Piegāju pie Henrija kabineta durvīm un nokliedzos, ka eju pastaigāties. Atbildes nebija... klusēšana piekrišana... Metos lejā pa visām kāpnēm pēc iespējas lielākā ātrumā lai nesaceltu pārāk lielu troksni, pēdējiem trim pakāpieniem es pārlēcu pāri, jo tie neganti čīkstēja. Līgani piezemējusies uz paklāja es pieskrēju pie durvīm un uzmanīgi tās pavēru. Vēl uzmetu acu skatienu šai nolādētajai mājai un nozudu durvīs. No kā atvadīties man nebija un par to es priecājos un reizē bēdājos. Beidzot nonākusi pie savas guļamistabas loga es atklāju, ka nu vairs es neesmu viena... Henrija sejas izteiksme bija akmens cieta un rokā viņš turēja manu koferi.
‘’Taisies kaut kur doties mīļā?’’
Viņš noprasīja. Es lūkojos zemē un jutu, ka acīs man saskrien asaras.
‘’Par ko? Par ko es?’’
Es jau kliedzu, zināju, ka viss vienkārši nevar būt tik labi. Aiz korsetes man bija aizbāzts nazis, jo es zināju, ka man to vajadzēs. Niknuma speltē es to izvilku un metos viņam virsū, jaunais vīrietis, protams, manu roku apturēja un pie plaukstas locītavas sažņaudza to kā spīlēs. Nazis izkrita man no rokas un es jutu kā mana roka tiek pagriezta visai nedabīgā leņķī. Henrijs mani atlaida un izsmejoši noteica
‘’Vai, tev ir izmežģīta plauksta... laikam jau nevarēs tagad nekur bēgt...’’
Noslīgusi uz ceļgaliem es pacēlu asarojošās acis uz vīrieti un drebelīgā taču nepārprotami niknā balsī izkliedzu.
‘’Tu nekad, neapspiedīsi manu vēlmi dzīvot!’’
Smaids no viņa sejas izzuda un viņš nopietni sacīja.
‘’Un es to nožēlojami nopietni apzinos.’’
Viņš uzstutēja mani kājās un aizveda līdz savam kabinetam kur nosēdināja krēslā.
‘’Tava roka ir izmežģīta.’’
Henrijs izņēma no atvilktnes saites un atnācis līdz krēslam, kurā es sēdēju galvu spītīgi pacēlusi uz augšu un skatījos griestos. Viņš notupās un paņēma rokās manu roku. Es sakodu zobus, jo sāpēja, turklāt man riebās, ka šis slepkava pieskaras man. Viņš uzmanīgi aptina saiti ap manu roku, kura vēl arvien smeldza.
‘’Kur palikusi Veronika?’’
Es jautāju, jo klusums mani mocīja.
‘’Droši vien klaiņo pa mežu.’’
Viņš noteica itin bezrūpīgā tonī.
‘’Vispār... viņa ir mana meita.’’
Henrijs nobeidza teikumu u tieši tad arī pabeidza saitēt manu roku. Es strauji pielēcu kājās un ar elkoni trāpīju vīrietim pa zodu un viņš atsitās ar muguru pret zemi līdzi paraudams mani, jo lai noturētu līdzsvaru bija pieķēries pie manas kleitas. Es kritu un uzkritu viņam virsū. Jutu, ka man vaigos saskrien sārtums.
‘’Tu sarksti.’’
Viņš smaidīdams noteica un piecēlās kājās pie reizes pieceldams arī mani.
‘’muļķīgias bērns.’’
Henrijs man vēlreiz uzsita pa plaukstas locītavu, es savu kārt pēc tam izskrēju no telpas. Es nezināju kur skrēju un atveros tikai to, ka gribēju tikt no šejienes prom, ka nekas nemaz nebūtu sācies un, ka šis būtu bijis tikai ļauns murgs. Es nogriezos kādā gaitenī, kura sākumā es apstājos. Tālumā vīdēja pie strupceļa sienas piespiedies siluets. Es lēnām gāju tam tuvāk, tad es jau sāku skriet. Kad biju beidzot klāt es sapratu, ka Veronika neklaiņo pa mežu... Viņa bija piespiesta pie sienas un meitenes bālajā kakla kreisajā pusē bija iecirtušies kādas rokas nagi. Šī roka piederdzējai meitenei kas vakardienā bija pazudusi, jo bija iemūrēta sienā. Acīm redzot Veronika bija to pamanījusi, taču upura roka bija iegrābusies viņai kaklā. No Veronikas kakla bija izplūdis visai daudz asiņu taču nagi, kas bija iedurti viņas miesā aizturēja asins plūsmu. Meitenes sejas vaibsti bija drausmīgi, no mutes kaktiņiem laukā rēgojās pamatīgi ilkņi un acis bija mežonīgi dzeltenā krāsā. Mugurā viņai bija īsa liekas, ka svētku kleita, kas bija melnā krāsā ar baltām mežģīnēm. Ar šoka un nelabuma emociju sajaukumu vēroju, kā mežģīnes pie viņas kakla ir piesūkušās ar tumšsarkanām asinīm.
Skaidri saprotams, ka mana situācija bija neapskaužama. Parasti šādās reizēs cilvēki skrien prom vai sauc kādu palīgā vai vienkārši notinas. Bet es nedarīju nevienu, bet gan noģību. Tā nu reiz bija visvienkāršākā izeja no situācijas.

atvainojos, būtu labi ja kāds šo postu izdzēstu. kļūdīties ir cilvēcīgi XD