Mans jaunākais garadarbs ir veiksmīgi (vismaz es tā ceru ) iesākts, un gribas zināt, vai kādu kas tamlīdzīgs interesē ar'. Šis tas par sendienām, citu pasauli un tā tālāk... Tikai atgādinu - vēl nekā daudz nav, tā ka ar turpinājumiem var sanākt tā, ka būs jāpagaida nenoteikts laiks. Nu tad aiziet!


Prologs.

- Tumšā Lorda vārdā, atveriet!
Durvis vēlreiz nodrebēja zem sitiena, šoreiz stiprāk. Jebkurā brīdī tās varēja izgāzties.
- Kirina, bēdz kopā ar mazo! Ildar, es lūdzu tevi – pieskati viņas!
- Darīšu, ko spēšu. Kundze, lūdzu, nāciet man līdzi! Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot.
- Nē! Hirju! Hirju, neej!
- Kirina, mums nav izvēles! Viņi tāpat ielauzīsies un tad mirsim mēs visi! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu un mazā ejat bojā! Ildar, nogādā viņas Svētajā birzī pie magu ordeņa! Tur Šaderots viņas nemeklēs! Steidzieties!
- Hirju, es tevi šeit nepametīšu vienu!
- Kirina – ej! – vīrietis vārdā Hirju pavēloši uzsauca. – Es jau esmu izdarījis savu izvēli. Tevi un Kimiko viņi nedabūs savās nolādētajās ķetnās!
- Hirju! – Kirina izmisīgi iekliedzās, cenzdamās izrauties no vecā vīra rokām, kas viņu stingri turēja. Viņa cīnījās visiem spēkiem, līdz beidzot atsvabinājās no Ildara tvēriena un, pārskrējusi pāri istabai, piekļāvās vīram. – Ļauj man palikt kopā ar tevi!
Vīrietis gribēja viņu atgrūst, taču pat viņam ar visu viņa pārliecību tas bija pārāk grūti. Vecais mags nespēja neko iesākt, tikai bezspēcīgi noskatīties.
- Kirina, ja mirsim mēs abi, mūsu meita viena neizdzīvos, un viņa nedrīkst šeit palikt! Tev jādodas līdzi Ildaram. Viņš ir magu ordeņa galva un zinās, ko darīt. Man ir jāpaliek, lai dotu jums iespēju izbēgt. Lūdzu, dari, kā es lieku! Arī man ir smagi, bet citas iespējas nav!
- Es zinu, - Kirina caur asarām nočukstēja, piespiezdama sev pie krūtīm mazu vīstoklīti, kas klusiņām ieraudājās. – Bet es nespēšu dzīvot bez tevis!
- Tu spēsi, - Hirju stingri iebilda, pēdējo reizi apskaudams sievu. – Tagad ej. Laika nav daudz.
- Hirju... – Kirina iesāka, bet tajā brīdī visa koka celtne nodrebēja un durvis izgāzās no eņģēm. Pa tām iebruka vairāki melnie bruņinieki.
- Kirina, atpakaļ! – Hirju uzsauca. Viņa paklausīja un atkāpās telpas dziļumos, joprojām cieši sev klāt turēdama bērnu.
- Padodies! – viens no melnajiem bruņiniekiem asā, metāliski skanošā balsī pavēlēja. – Mūsu ir krietni vairāk! Tev nav izredžu, pūķi! Ne tev, ne tavai ģimenei!
- Pūķi? – Hirju parjautāja. – Jūs mani uzskatāt par muļķi? Vai tad es izskatos pēc pūķa?
- Nemaz nepūlies mūs apmānīt, - no ārpuses atskanēja šņācoša, čērkstoša balss. Nākamajā mirklī puse sienas ar troksni sagruva. Hirju atlēca atpakaļ un pacēla galvu. Viņa acis šausmās iepletās, tāpat kā Kirinas un Ildara. Hirju apzinājās, ka skata savu nāvi.
Tieši viņa priekšā stāvēja milzīgs, melnām zvīņām klāts pūķis. No tā nāsīm cēlās balti dūmu mutuļi, sarkanās, spīdošās acis bija piekaltas jaunajam vīrietim. Tumšie plēvspārni bija daļēji sakļauti, mute – mazliet pavērta, tā ka varēja redzēt baltos, zobeniem līdzīgos ilkņus. Taču ne jau pūķis Hirju tā biedēja. Tas bija cilvēka siluets, kas sēdēja radījumam mugurā, tieši starp spārniem. Un tomēr Hirju zināja, ka tas nav cilvēks.
Radījuma mugurā viņš bija gandrīz nemanāms, tomēr Hirju viņu redzēja. Viņš bija tērpies sudrabotās bruņās, kam pāri parvilkts melns apmetnis. Kapuce bija atmesta uz muguras un varēja redzēt viņa seju. Sevišķi baisi izcēlās acis – tām nebija ne zīlīšu, ne varavīksneņu, tikai luminiscējoši baltumi, kuros kustējās pelēcīgi sudrabota dūmaka. Galvā viņam bija sudraba kronis ar sešām smailēm, kas mirguļoja melno bruņinieku atnesto lāpu gaismā. Tas bija viens no pūķu jātniekiem – Lorda Šaderota briesmīgākajiem kalpiem.
- Nemēģini mūs apmuļķot, - viņš atkārtoja. – Mēs zinām, ka tu esi pūķis, tāpat kā tava sieva.
Ildars ēnā atviegloti nopūtās. Tātad Šaderots nezināja par Kimiko nākšanu pasaulē.
- Vai tu apzinies, ka esmu tava nāve? – jātnieks noprasīja tai pašā šņācošajā tonī. Kirina iešņukstējās, bet Hirju sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Jā.
- Tev ir izvēle – vai nu jūs abi bez lieka trokšņa nāksiet mums līdzi, vai arī mēs jūs nogalināsim uz līdzenas vietas. Nu?
Par spīti visam, Hirju saglabāja mieru.
- Mēs neiesim tev līdzi. To vari pateikt savam nožēlojamajam pavēlniekam – ka pūķus var nogalināt, bet ne salauzt.
Likās, ka pūķu jātnieks apdomājas. Tad viņš ierunājās no jauna:
- Tad vaino pats sevi, pūķi. Tomēr es dodu tev iespēju. Pārvērties un cīnies ar mani. Ja uzvarēsi, varēsi iet. Nu? Ko teiksi?
Hirju sakoda zobus. Pēdējā sadursmē ar Šaderota kalpiem viņš bija cietis no pūķa nagiem un viņam nepietika spēka mainīt veidolu, savukārt Kirina pēc bērna laišanas pasaulē bija pārāk vāja. Viņi bija neaizsargāti pret pūķu jātnieku. Pat ar Ildara burvju spēku nepietiktu, lai viņus visus varētu nogādāt drošībā.
- Tu baidies, pūķi? – jātnieks nievīgi jautāja. – Tu neesi man pretinieks! Pat divatā jūs nevarat uzveikt Tumšo Lordu vai viņa padotos! Atgādināšu tev iespējas – tu vari mirt Viņa Augstības cietumā vai šeit. Izvēlies!
- Es labāk eju bojā savās mājās nevis gļēva nodevēja pilī, - Hirju lepni atbildēja. – Dzīvs es Tirangā kāju nesperšu, to iegaumē, Šaderota suns!
- Tad lai arī notiek pēc tava prāta, - jātnieks nošņācās. – Ardievu, pūķi. – Pēc šiem vārdiem viņš deva zīmi melnajiem bruņiniekiem, kas nometa lāpas uz grīdas un izsteidzās no pussagruvušās celtnes. Liesmas zibenīgi izplatījās pa sauso koku un drīz vien visa ēka dega. Pūķu jātnieks noskatījās, kā uguns apņem māju un nogriež pēdējo atkāpšanās ceļu, tad šņācošā mēlē kaut ko pateica melnajam pūķim un tas, izpletis ādainos spārnus, pacēlās gaisā un drīz vien nozuda tālumā.
Hirju izmisīgi pūlējās izdomāt, kā lai izkļūst no degošā nama, bet uguns tikmēr viņus ieslēdza nepārraujamā lokā, atņemot iespēju izbēgt. Arī Kirina vērās sarkanzeltainajās, rēcošajās liesmās, kas pārņēma sienas un jumtu. Viņas acīs atspīdēja apožā uguns, bet sejā bija lasāmas bailes un bezspēcīgs izmisums.
- Viss būs kārtībā, - Hirju bilda. Šie vārdi daļēji bija domāti sievai, daļēji sev pašam. – Nebaidies. Mēs atradīsim ceļu ārā no šejienes.
- Hirju, kas notiks ar mūsu meitu? – Kirina jautāja. Viņas balsī bija saklausāmas asaras. – Viņa nedrīkst šeit palikt!
- Laika vairs nav daudz, - beidzot ierunājās vecais burvis. – Es tiešām vēlos, kaut spētu jūs izpestīt no šejienes, bet man nav varas par pieaugušiem pūķiem. Manos spēkos ir vienīgi parūpēties par jūsu meitu, tas arī viss. Man ļoti žēl.
Kirina paskatījās uz mazo vīstoklīti savās rokās. Tas sakustējās un žēli ieraudājās, kā sajuzdams mātes sāpes. Jaunā sieviete vēl pēdējo reizi piekļāva bērnu sev pie sirds. Viņa pūlējās būt stipra un neraudāt, taču asaras par varītēm lauzās uz āru.
- Ardievu, Kimiko, - Kirina slāpēti nočukstēja. – Es vienmēr būšu ar tevi, meitiņ. Lai kas arī notiktu.
- Mēs abi būsim, - Hirju piebilda, ar mīlestības pilnu skatienu palūkodamies uz bērnu Kirinas rokās, tad uz sievu. – Mīļā, ir laiks. Mēs nevaram ilgāk kavēties.
- Labi, - jauna sieviete pamāja un, drosmīgi norijusi sāļās asaras, pasniedza meitu Ildaram. – Parūpējies par viņu. Viņai jābūt drošībā. Mēs tev uzticam dārgāko, kas mums jebkad ir bijis – mūsu bērnu. Nepievil mūs.
- Es nepievilšu, kundze, - Ildars nopietni sacīja, paņemdams vīstoklīti no Kirinas rokām un saudzīgi paslēpdams zem apmetņa. Uzmetot pēdējo skatienu meitai, Kirina iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Viņas sirds lūza, taču viņa apzinājās, ka citas iespējas nav.
- Tad ardievu, Ildar, - Hirju uzrunāja veco magu. – Steidzies projām un parūpējies par mazo Kimiko. Lai dievi stāv tev klāt.
- Tev arī, draugs, - Ildars atbildēja, tad izrunāja dažus melodiskus vārdus un līdz ar blāvu gaismas zibsni izgaisa. Degošajā namā palika tikai divi silueti, kas mirkli pirms nāves liesmās pieņēma savu īsto veidolu. Brūkošās sienas zem sevis apraka divus zeltainus pūķus.

beidzot sanjeemos un izlasiiju. shausmiigi garsh tas gabals.
njaa ir jau labs, tikai BAIGI atgaadina poteru.

Turpmāk tik garus vairs nelikšu Var jau būt, ka šis tas līdzinās Poteram, bet, tā kā esmu lasījusi daudz šāda tipa grāmatu, tad varu teikt vienu - tās visas savā ziņā ir līdzīgas viena otrai un katrā var saskatīt līdzības ar citām. Bet tas tā, starp citu. Priex, ka kāds visp. lasa

Mjaa, kaut ko taadu atgaadinaaja.. Bet nu.. bija interesanti palasiit! Gaidu staasta turpinaajumu (tikai iisaaku )!

Manaa skatiijumaa Kirina Votere XD
Turpini.

ir jauki.tad jaw redzees,kas no taa iznaax.un - nekaadas wajnas tik garam turpinaajumam. ja esi lasiijis graamatas (iedomaajies wien - taas ir tik biezas! paardesmit liidz paarsimt lappushu!), shis jaw nu neliekas nekas taa-aaa-aac garuma zinjaa. ^^ .

man arii pirmaa doma par to poteru... tas ildars - var vilkt paraleeles ar tolkiinu - gredzena paveelnieku... puuķi - tos jau sen neviens vairs nepiemin, prieks, ka kaads tos beidzot atgriezis dziivee...!!!

heh nu saliidzinoshi ar taam paarsimt lapushu darbiem kas ir lasiiti tas tieshaam nav nekas traks, bet vienalga nav patiikami 10 min blenzt ekraanaa

Vāaaaaaaaa, *mute vaļā*
Tu varbūt neticēsi, bet interesantāk par Poteru, rakstīts tai pašā stilā, bet krutāk, iesākums labāks, nezinu, kā būs turpinājumā, bet sākums ļoti labs.

Īpašs paldies Tigrai2 par komentu, tā pacēla garīgo Un te būs turpinājums! Ceru tikai, ka nav pārāk garš


Pirmā nodaļa

Dzīve Ortaki ciematā ritēja reizes divas lēnāk nekā citur Iridiānā. Faktiski tas kopā ar dažām pierobežas zemnieku saimniecībām veidoja miegainu Serketas priekšpilsētu, taču formāli vienalga saucās par ciematu un skaitījās neatkarīgs no Lorda Jamato valsts. Tam pat bija savs mērs un vecajo padome. Lai kā arī nebūtu, Ortaki laikam gan bija rāmākā vieta, kāda vispār atrodama. Ciematam nepiemita lielajām pilsētām raksturīgā steiga, burzma un troksnis. Te viss noritēja daudz mierīgāk.
Vēl jo vairāk Ortaki ciemats atšķīrās no Serketas vizuālajā ziņā. Šeit ceļi nebija bruģēti, namiem pārsvarā bija tikai viens vai divi stāvi un to jumtus sedza dzelteni salmi. Mājas nebija saspiestas viena otrai cieši blakus, bet atradās izklaidus. Daudzviet pletās plašas pļavas, kur auga lekna, bieza zāle un daudz pieneņu; tur ganījās zirgi, govis, aitas un kazas. Šur tur bija arī pa kādam labības laukam; pie mājām bija ierīkotas dārzeņu dobes un auga ābeles, bumbieres un citi augļu koki. Dažviet manīja puķu dobes, taču to nebija daudz – puķes nedeva nekādu labumu, ja nu vienīgi priecēja acis, un Ortaki iedzīvotājiem iztikas tiesa bija jāizaudzē pašiem, tālab krietni vien lielāka jēga bija no dārzeņiem.
Cauri ciematam rāmi plūda upīte Ambera, kurā mājoja papilnam zivju, tāpēc tās krastā bieži varēja manīt makšķerniekus, kuri bija gatavi bargi izrēķināties ar katru, kurš sadomātu bļaustīties vai kā citādi biedēt prom potenciālo lomu. Tuvējā mežā, ja laimējās, varēja noķert kādu zaķi, tur varēja atrast daudz sēņu un ogu, tā ka par pārtikas trūkumu nebija jāsūdzas.
Tiesa gan, dzīve Ortaki, lai arī droša, bija diezgan garlaicīga un vienmuļa – vismaz tā sprieda Kimiko. Meitenei nupat bija apritējuši septiņpadsmit gadi, un joprojām nebija noticis nekas ievērības cienīgs. Katru rītu viņa nemainīgi pamodās savu vecāku mājās (ar īpašu miegainu nosaukumu – “Susuri”), pēc brokastīm devās līdzi tēvam uz traktieri “Goblina ala”, kas bija viņa īpašums, tur palīdzēja viņam dažādos darbiņos un tad atgriezās mājās, lai atskaitītos mātei par dienā padarīto, paēstu vakariņas un dotos pie miera, un tā katru dienu. Protams, nekā interesanta tur nebija.
Ik brīvo brīdi Kimiko pavadīja pie Vaši tētiņa. Viņš bija sasniedzis gandrīz deviņdesmit gadu vecumu, kas bija visnotaļ ievērojami. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis pa visu Iridiānu, un vienmēr spēja iepriecināt Kimiko ar kādu aizraujošu stāstu, leģendu vai pasaku. Meitene labprāt klausījās par elfiem, rūķiem, milžiem un citiem radījumiem un klusībā ilgojās pati kādreiz tos apciemot. Viņu ļoti interesēja vēsture, un Vaši tētiņš meitenei stāstīja par sendienu varoņiem un kariem, kas plosījušies visā pasaulē, un labā nebeidzamo cīņu pret ļauno. Kimiko vienmēr uzmanīgi klausījās, kāri tverdama katru večuka vārdu.
Tomēr nekas meiteni neaizrāva tik ļoti kā stāsti par pūķiem. Viņa varēja stundām ilgi sēdēt Vaši tētiņa mājā, kamēr viņš atāstīja kārtējo teiksmu par šiem varenajiem radījumiem. No viņa Kimiko uzzināja, ka arī Iridiānu agrāk apdzīvojuši pūķi, taču tad nācis Tumšais Lords Šaderots un viņa pūķu jātnieki, kas daļu pūķu pakļāvuši sev, bet pārējos iznīcinājuši. Dzirdot šo vēsti, meiteni parņēma skumjas. Viņai bija žēl pūķu, un viņa bija vēlejusies pati kādudien ieraudzīt kādu no šiem majestātiskajiem radījumiem, un ziņa, ka tas nebūs iespējams, viņu apbēdināja. Par laimi, pūķi vēl dzīvoja pasakās un tas, lai arī neliels, tomēr bija mierinājums.
Tongu un Iri, Kimiko vecāki, pret šo meitas aizraušanos nez kāpēc izturējās pagalam piesardzīgi un pat noraidoši. Viņiem nebija iebildumu pret viņas viesošanos pie Vaši tētiņa, kuram ciemā bija laba reputācija un kurš bija iemācījis meitenei lasīt un rakstīt; nē, viņiem nepatika Kimiko spēcīgā interese par pūķiem un piedzīvojumu kāre. Tongu un Iri centās meiteni nodarbināt, cerot, ka aizņemtības dēļ viņa aizmirsīs šīs “bērnišķīgās muļķības”, kā meitas aizraušanos dēvēja Tongu. Tomēr viņi kļūdījās. Pat ar daudzajiem darbiem Kimiko atrada laiku sapņošanai, par spīti vecāku pūlēm.
Arī šis rīts sākās tāpat kā visi pārējie. Kimiko pamodās ap septiņiem no rīta. Saule jau sen kā bija uzaususi un tagad bagātīgi lēja gaismu pār zaļajiem laukiem un omulīgajām mājiņām. Aiz loga vīteroja meža strazds – viņam pasaulē nebija nevienas pašas rūpes. Kimiko piecēlās, ātri apģērbās un izgāja no savas istabas, nemaz nenojaušot, ka šī diena ne tuvu nebūs tāda kā iepriekšējās.

kaapeec visi vienmeer raxta par to, kaa puukji nospraagst??? ne, shis bija labais...nudien... tikai puukjus gan atstaaj dziivus...luudzu...vismaz vienu!!!!!!!!!

Nesatraucies, Kahi, gan būs labi! Vairāk neko neteikšu, citādi izbojāšu visu prieku...

/kimiko jau ir puukjis,taatad jaatrod tikai veelviens vai kaac barinsh,lai turpinaatos shii varenaa cilte! ehh..puukjiishi..mazinji un lielaaki.. /

Super tiktiešām interesanti, ar nepacietību gaidu, kas notiks tālāk, dievinu šo stāstu(vismaz to daļu, kuru esmu lasījusi)

Tiem kuriem patīk, iestājas svētki - esmu atpakaļ ar nākamo turpinājumu!!! Srry, tāds pagarāks


Pēc brokastīm meitene kopā ar tēvu pa baltām smiltīm un sīkiem akmentiņiem klāto ceļu devās uz traktierīti “Goblina ala” – vienīgo krodziņu Ortaki ciematā. Tur drīz vien saradās pirmie apmeklētāji, atnākuši iztukšot rīta alus kausu un pakulstīt mēli par jaunākajām baumām. Taču šorīt “Goblina alā” nesēdēja tikai Ortaki iedzīvotāji. Neilgi pēc deviņiem pa traktiera durvīm ienāca trīs vīri, kuru sejas tumšo kapuču dēļ nevarēja saskatīt, katrs pasūtīja pa kausam alus un visi apsēdās pie galdiņa tālākajā kroga stūrī, lai neviens netraucētu viņu sarunas.
Tiklīdz svešinieki spēra kāju pāri traktiera slieksnim, Kimiko sāka viņus vērot. Meitene aiz letes kārtoja pudeles un laiku pa laikam uzmeta viņiem ieintriģētu skatienu, jo ārzemnieki Ortaki ciematā nebija bieža parādība. Viņi bija sabāzuši galvas kopā un klusām sarunājās. Kimiko interese ar katru mirkli auga augumā. Viņai ļoti kārojās uzzināt, par ko viņi spriež. Un tad meitenei prātā iešāvās ģeniāla ideja, kā noskaidrot ko vairāk.
Kimiko paņēma lupatu un devās uz to telpas pusi, kur sēdēja trīs svešinieki. Viņa sāka turpat netālu neuzkrītoši slaucīt putekļus, vienlaikus uzmanīgi klausīdamās vīru sarunā, kuri viņu acīmredzot nebija pamanījuši. Un nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad atskanēja kaut kas interesants.
- Runā, ka Tirangā kaut kas esot sakustējies, - viens no svešiniekiem klusinātā balsī ierunājās. Kimiko saausījās. Tirangas vārds, lai arī ne bieži, tomēr bija dzirdēts arī tik rāmā vietā kā Ortaki, turklāt tam bija diezgan tumša pieskaņa. Meitene turpināja slaucīt, gaidot, kas būs tālāk.
- Nu gan jaunumi, - viņam pretī sēdošais vīrs izmeta. Viņa balss skanēja ļoti klusu, tā drīzāk izklausījās pēc sēcoša čuksta. – Tiem, kuri dzīvo austrumos, tas jau sen zināms. Tikai interesanti, ko Šaderots šoreiz izperinājis.
Kimiko sastinga. Viņa lieliski saprata, par ko iet runa – par Tumšo Lordu Šaderotu, iridiāniešu ienaidnieku un Tirangas kungu. Viņa vārdu meitene vairākkārt bija dzirdējusi Vaši tētiņa stāstos.
- Kārtējo neģēlību, protams, - norūca trešais svešinieks, kurš, atšķirībā no abiem biedriem, bija tērpies nevis melnā, bet gan pelēkbrūnā apmetnī. – Būs karš, tas ir skaidrs kā diena.
- To es zinu, - pirmais runātājs nepacietīgi atmeta. – Kur Šaderots, tur bez kara neiztikt. Un tur vienmēr gaidāma grūta cīņa.
- Sevišķi jau tagad. – Tas ar sēcošo balsi iedzēra malku alus. – Ar Jātniekiem joki mazi.
- Ja būtu palikuši vismaz daži pūķi, kas joprojām vēlētos cīnīties pret Šaderotu, mūsu izredzes uzlabotos, - vīrs pelēcīgajā apmetnī noteica. – Tomēr, cik dzirdēts, pirms laba laiciņa bojā gāja pēdējie tīrasiņu pūķi, kas nebija viņam pakļāvušies.
- Jā, tā bija gan, - pirmais domīgi novilka. – Muļķīgi sanāk.
- Kas tad? – sēcošās balss īpašnieks apvaicājās, atkal paceldams alus kausu.
- Nekas, - pirmais atgaiņājās. – Tikai ieprātojos – ja jau reiz Šaderots sev pakļāva sešus pūķus, kāpēc iznīcināja pārējos?
- Nabagam rociņas izrādījās par īsu, - pelēcīgajā apmetnī tērptais ārzemnieks izsmējīgi paskaidroja. – Labi, sešus viņš pakļāva. Tas šim varen gāja pie sirds – sajutās visvarens un nolēma savākt arī atlikušos, bet te, lūk, pie apvāršņa parādījās viena mazītiņa aizķeršanās – pat viņam ar visu viņa tumšo varu nepietika spēka kontrolēt vairāk kā sešus pūķus. Tad nu Šaderots nolēma tikt vaļā no brīvībā palikušajiem, jo baidījās, ka tie varētu viņu gāzt no troņa. Lai arī viņš sevi dēvē par Tumšo Lordu, Šaderots nav nekas vairāk kā nožēlojams gļēvulis.
- Skaidrs, - pirmais nomurmināja, acīmredzot iegrimis domās.
- Ja jau reiz būs karš, tad visas cerības saistās galvenokārt ar Miglas karaļvalsti, - sēcošais ieminējās. – Vieni viņi nenoturēsies. Kas nāks palīgā?
- Izendūmieši viennozīmīgi atsauksies, - tas pelēkajā apmetnī pārliecināti atbildēja. – Arī no Ketaras var gaidīt papildspēkus. Lielas cerības tiek liktas uz elfiem un rūķiem, bet, cik esmu dzirdējis, viņiem tur pašiem savas nebūšanas ar orkiem un gobliniem.
- Un troļļi? – sēcošais jautāja. – Man likās, ka Pušsnaks ir mūsu pusē.
- Tad velns viņu zina, - vīrs pelēkajā atmeta. – Ar troļļiem nekad neko nevar saprast. Tikpat labi viņš varētu būt noslēdzis līgumu ar Šaderotu, tāpat kā tie draņķa dēmoni.
- Jā, par tiem es nebrīnos, - pirmais piebilda. – Nodevēji un salašņas, nekas vairāk.
- Ir arī citi jaunumi, - sēcošais mainīja sarunas tematu. – Runā, ka Ildars esot ceļā uz šejieni.
Vīr pelēcīgajā apmetnī aizrijās ar alu un sāka klepot, bet otrs klausītājs izskatījās tā, it kā kāds viņam būtu iebliezis pa galvu ar kaut ko smagu.
- Ildars? – viņš tikko dzirdami atbalsoja. – Magu ordeņa galva? Tu taču nerunā nopietni?
- Jā, tas pats, - sēcošais apstiprināja, pie sevis pasmīnēdams par to, ka izdevies biedrus pārsteigt. – Un – jā, es runāju pilnīgi nopietni.
- Kas gan viņam darāms tādā dievu pamestā nostūrī kā šis? – arī tas pelēkajā apmetnī bija kaut cik atguvies.
Te nu Kimiko noskaitās. Šie trīs nepateicīgie radījumi sēž viņas tēva traktierī, bauda Ortaki viesmīlību un tā vietā, lai izjustu vismaz kaut kādu cieņu, nosauc šejieni par dievu pamestu nostūri?! Tā tas nedrīkstēja palikt!

nu gan gredzena paveelnieks..lai gan tur nebija puukji... šaderots izklausaas peec saurona, goblina ala - peec trakteriisha'' spraunais ponijs'', bet karsh - peec kara starp orkiem un cilveekiem (virspuseeji runaajot)!!!!!!!!!!!!!! tachu nesaku, ka viss ir jau dzirdeets! dazas vieta ir patieshām labas... turpini, luudzu!!!
p.s. neaizmirsti nenogalinaat puukjus!!!

Es jau pašā sākumā pieļāvu, ka lasītājiem radīsies dažādas asociācijas, bet gribu teikt vienu - viss ir no manis! Un vēlreiz atkārtošu - ļoti daudzās mūsdienu fantasy grāmatās ir kaut kas no Tolkīna (viņš kā nekā ir šī žanra aizsācējs). Man prieks, ka kādam patīk, un es pieņemu kritiku, tikai tas nav pat domāts lidzīgi "Gredzenu pavēlniekam". Par pūķiem - man tie vienmēr ir patikuši un tāpēc nolēmu beidzot par tiem kaut ko arī uzrakstīt, jo tie sen nekur nav manīti. Lielākajā daļā šādu romānu, kuru darbība notiek citā pasaulē, viena no galvenajām tēmām ir cīņa starp labo un ļauno, un bieži vien neiztikt arī bez kara. Un vēl viena piebilde - rīt jūs varat cerēt uz turpinājumu

shoreiz piekriitu tigrai 2 par poteru interesantaak

Tiešām priex, ka kāds lasa! Un es nebiju gaidījusi tik labu vērtējumu! Paldies! Un te - turpinājums...


Es ļoti atvainojos, kungi, - viņa dusmīgi sacīja, nostādamās pie viņu galdiņa un iespiezdama rokas sānos, - bet, manuprāt, jums nav nekādu tiesību tā runāt par Ortaki!
Visi trīs vīri izbrīnīti pacēla galvas. Vēl jo vairāk viņus pārsteidza tas, ka runātāja izrādījās jauna meitene. Kimiko samiedza acis šaurās spraudziņās, kad pamanīja viena vīra sejā iezogamies zobgalīgu izteiksmi.
- Jums nav nekāda iemesla smieties! – viņa nikni paziņoja. – Jūs šeit tiekat laipni uzņemti, neviens jūs nedzen projām, bet jūs atļaujaties to uztvert kā kaut ko pašsaprotamu un pie tam vēl ņirgāties?! Jums laikam nekas nav zināms par pieklājību! Jūs neesat nekas vairāk kā rupji, savtīgi, izlepuši, pretīgi...
- Pietiks, meitēn, - vīrs pelēcīgajā apmetnī iestarpināja. Kimiko negribēja viņam padoties, taču, tā kā viņai bija aptrūkušies piemēroti vārdi, neatlika nekas cits kā apklust un turpināt viņus apšaudīt ar svilinošiem skatieniem.
- Nostilam taisnība, - sēcošais pievienojās. – Man žēl, ka tik neapdomīgi izrunājāmies par tavām mājām.
- Jā, - tas, kurš bija runājis pirmais, piemetināja. – Atvaino. Kā tev vārdā?
- Kāda jums daļa? – Kimiko ieņēma aizsardzības pozīciju. Vecāki viņai bija mācījuši neielaisties ar svešiniekiem un viņa to vienmēr paturēja prātā. Nevarētu teikt, ka meitenei būtu bail no šiem trim vīriem, taču arī īsti droši viņa nejutās.
- Nevajag jau uzreiz tā, - tas, kuru sēcošais bija nosaucis par Nostilu, labsirdīgi iesmējās. – Mēs tev neko ļaunu nevēlam, tikai gribam zināt, cik daudz tu dzirdēji.
- Kaut ko par magu ordeņa galvu, neko vairāk, - Kimiko sameloja. – Un to, kā jūs apvainojāt manas mājas. – Viņa droši skatījās pretī Nostilam, kurš likās viņu novērtējam. Kad viņa pelēkās acis sastapās ar meitenes smaragdzaļajām, viņa piepeši sajutās neomulīgi.
- Ja jums nav iebildumu, es tagad iešu, - Kimiko paziņoja, rūpīgi noslēpdama savas aizdomas. – Vēl daudz darāmā. – Meitene pagriezās, lai dotos projām, taču sēcošā vīra balss viņu apstādināja.
- Pagaidi, meitēn, - viņš uzsauca. – Mēs joprojām nezinām tavu vārdu.
- Un neuzzināsiet arī, - Kimiko par plecu atsaucās. – Svešiniekiem tas nav jāzina.
- Tev nevajag no mums baidīties, - Nostils iedrošinoši sacīja, sapratis viņas piesardzības cēloni. Kimiko pagriezās pret viņu.
- Un kurš tad teica, ka es baidos?
- Neviens, protams, ka neviens, - pirmais runātājs pasteidzās atbildēt. Nostils viņam veltīja īsu, zīmīgu skatienu.
- Argo, nemaisies.
Par Argo nosauktais kaut ko nopurpināja sev zem deguna, bet neiebilda. Kad viņš apklusa, Nostils no jauna pievērsās Kimiko.
- Tātad tu šeit dzīvo, pareizi?
- Jā, - meitene mazliet saspringti atbildēja, brīnīdamās, kāda gan jēga no šī jautājuma. Tikmēr Nostils atkal ierunājās.
- Un cik ilgi, ja nav noslēpums?
- Septiņpadsmit gadus, - Kimiko atteica, nu jau galīgi apjukusi. Dzirdot šos vārdus, Nostils domīgi pamāja ar galvu, sēcošās balss īpašnieks klusi noklepojās, bet Argo nomurmināja kaut ko līdzīgu “Viss sakrīt”.
- Nāc, apsēdies, - sēcošais paaicināja, norādīdams uz brīvo vietu sev blakus. Kimiko pat nepakustējās.
- Es labāk pastāvēšu.

Man patīk šī nodaļa: teksts ir saistošs, rindiņas lasās ātri. Īsts fantasy story...tā tik turpini...nešaubos, ka nākošā nodaļa būs vēl labāka ^^ Kurš tēls no stāsta tev pašai vislabāk patīk? ~

Man pašai vistuvākā ir pati Kimiko un daži no tiem tēliem, kas vēl tikai parādīsies...

Man tā liekas, ka rakstniekam vienmēr ir grūti kādu varoni neiemīlēt. Saka, ka rakstniekam stāsts ir jāraksta tā, lai pret tēlu viņš neizjustu personīgas simpātijas un nepieķertos tam ^^
Jābūt arī iztēlei(tā gan tev laikam ir ), jo fantāzijas pasauli nemaz nav tik viegli izdomāt, veiksmi! ~

nuu..jaaaa...kaut kas tur patiešām ir... vēlētos palasīt arī visu pārējo... šis gabaliņš atšķīrās no pārējiem, bet tikai pozitīvā iezīmē (lai gan negribu tevi pārāk salielīt - tu vēl veri nokrist no viļņa, bet, ja dēlis turēs, tad viss var snākt vienkārši lieliski!!!!!)

--> to Kahi: tad jau būs jāpacenšas no tā dēļa nenokrist!
Iztiksim bez gariem ievadiem... turpinājums! Nu sanāca tāds pagarāks, bet ceru, ka derēs!


- Kā vēlies, meitēn, - sēcošais novilka, izskatīdamies nedaudz vīlies, tomēr ātri vien to noslēpa. – Tātad septiņpadsmit gadus, tu saki?
- Tieši tā, - Kimiko pamāja. – Kas tur tik īpašs?
- Nekas, tāpat vien, - Argo atteica, likdamies mazliet sanervozējies.
- Jūs... – Kimiko rūpīgi apsvēra katru vārdu, - jūs runājāt par karu un pieminējāt Šaderotu. Vai tā ir taisnība?
- Tu dzirdēji visu sarunu, vai ne? – Nostils smaidot vaicāja. Kimiko nedroši pasmaidīja pretī.
- Mhm, - viņa mazliet vainīgi novilka.
- Tu esi ziņkārīga, meitēn, - sēcošais secināja. – Tevi interesē tas, kas notiek plašajā pasaulē, ja?
- Jā, - Kimiko godīgi atbildēja. Tagad viņa no vīriem vairs nebaidījās. Tā vietā meitene jutās ļoti ieintriģēta. – Līdz šejienei nenonāk daudz ziņu, tikai šādas tādas baumas. No kurienes jūs esat?
- No tālienes, - Argo mīklaini sacīja.
- Neklausies viņā, - sēcošais pārtrauca biedru. – Mēs nākam no Izendūmas.
- Dzirdēts nosaukums, - Kimiko domīgi noteica.
- Tā vajadzētu būt, - Nostils pasmaidīja. – Izendūma atrodas pašos Iridiānas dienvidaustrumos, tālu no šejienes.
- Un kāpēc jūs esat šeit ieradušies? – Kimiko ziņkārība tomēr nēma virsroku un viņa apsēdās uz koka sola gala blakus sēcošajam.
- Tikai pārlaist nakti, - Argo atteica. – Mēs jau vairākas dienas bez pārtraukuma neko citu nedarām kā vien ejam, un pat mums tas ar laiku kļūst nogurdinoši.
- Ja jau “pat jums”, tad kas jūs esat? – Kimiko ieinteresēti pajautāja. – Klejotāji?
- Tie mēs patiesi esam, - Argo apstiprināja. – Tu esi īsta gudriniece.
- Izendūmas valdnieks mums lūdza izpalīdzēt un nogādāt ziņu elfiem, - Nostils piemetināja. – Un, tā kā mēs jau tāpat gājām uz to pusi, tad piekritām.
- Tātad tiešām būs karš? – Kimiko satrakti vaicāja. Sēcošo (viņa vārds bija Rems) meitenes aizrautība šķita uzjautrinām.
- Uz to pusi jau velk, - viņš attrauca, iedzerdams pāris malkus alus no koka kausa. – Nav zināms, kad tas sāksies, ja vispār sāksies, bet visi gatavojas.
- Un pareizi dara, - Argo piebilda. – Ja Šaderots mūs pārsteigs nesagatavotus, beigas būs visiem.
- Mjā, tas tiesa, - Nostils novilka, lēnām malkodamsalu un par kaut ko domādams. – Tomēr, ja izdotos savākt papildspēkus arī no Rietumiem, no Savvaļas zemēm, tad vēl varētu cerēt uz puslīdz labvēlīgu iznākumu.
- Es dzirdēju jūs pieminam Pušsnaku, - Kimiko atcerējās. – Viņš ir troļļu karalis?
- Pareizi, - Rems pamāja. Argo palaida lielo smējienu.
- Bet tikai tāpec, ka viņam pieder lielākā vāle, kāda jebkad redzēta, - viņš, joprojām smiedamies, izstomīja. – Tā arī viņš tika pie sava otrā vārda – Dzelzsvāle. Kamēr neviens neuztaisīs lielāku, Pušsnaks varēs dzīvot bez baiļu. Tādi, redz, tie troļļu likumi.
- Un kurā pusē viņš ir? – Kimiko turpināja iztaujāšanu.
- Ja tu klausījies uzmanīgi, tad pati jau zini atbildi, - Nostils pasmīnēja. Labam spiegam jāprot uztvert visus sīkumus, tā ir pirmā mācība, kas tev jāapgūst.
- Jūs... – Kimiko aizdomājās, - jūs paši īsti nezinājāt. Vai tā bija?
- Atmiņa gan tev neklibo, - Rems paslavēja. – Par viņu klīst visdažādākās baumas un ir grūti saprast, kuras ir patiesība un kuras – tīrās blēņas. Viennozīmīgi labāk būtu, ja Pušsnaks nolemtu patēlot varoni, ne ļaundari. Troļļi ir prasmīgi karotāji un lieliski apietas ar dažādiem ieročiem.
- Tāpat kā dēmoni, - Argo piemetināja.
- Tiesa kas tiesa, - Rems sadrūma.
- Kas īsti ir ar viņiem? – Kimiko gribēja zināt. – Jūs par viņiem runājat kā par nodevējiem...
- ... kas viņi arī ir, - Argo pabeidza.
- Vai tad ir tik ļauni?
- Neesam bijuši pie viņiem to pajautāt, - Nostils nosmīnēja. – Tomēr vēl nekad dēmoni nav nākuši palīgā cilvēkiem un es šaubos, vai šī reize būs izņēmums. Viņus vairāk vilina tā vara, ko piedāvā Šaderots.
Kimiko samirkšķināja acis.
- Man likās, ka varaskarākās būtnes pasaulē ir cilvēki.

kruti (protams, veel jo projaam paviid eenas no gredzena paveelnieka, bet tas tikai ļauj saliidzinaat..) sarunas labi izplaanotas, nav liekas murmuleeshanas...patiik...turpini, droši!!!

Paldies! Tas laikam nozīmē, ka nevajadzētu nekur pazust...


- Savā ziņā tā ir, - Rems piekrita, - tomēr, ja runa ir par varu, dēmoni ir daudz bīstamāki. Redzi, ja liels spēks nonāk cilvēka rokās, viņš to pirmām kārtām izmantos savam labumam – vismaz vairumā gadījumu. Bet ar dēmoniem ir savādāk. Viņi nav apveltīti ar cilvēciskām jūtām un tālab neprot apstāties, lai nenodarītu neatgriezenisku ļaunumu. Dēmons ies līdz galam, lai kāda arī būtu cena.
- Tad iznāk, ka dēmons ir tāds pats kā izmisis cilvēks, - Kimiko domīgi bilda. – Viņiem abiem nekā vairs nav, un ir vienalga, pie kā iesāktais novedīs.
- Jā un nē, - Nostils atbildēja. – Izmisis cilvēks, lai arī mazāk, tomēr ir spējīgs sajust, kad laiks atkāpties, taču dēmoniem apkārtējie nerūp. Viņiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar citiem. Patmīlīgi, nodevīgi un bezjūtīgi – lūk, kādi viņi ir.
- Bet varbūt tāds uzskats par viņiem ir izveidojies tikai tādēļ, ka neviens viņus nepazīst tuvāk? – Kimiko dedzīgi iebilda. – Cilvēks baidās no tā, ko nepazīst. Tad vai nepastāv iespēja, ka dēmoni mums liekas tādi tikai tāpēc, ka mēs par viņiem tikpat kā neko nezinām?
- Tu runā ļoti pārliecinoši, - Nostils atzina. – Var jau būt, ka tā ir. Bet Lielo karu laikā dēmoni nostājās Šaderota pusē. Kāpēc gan lai kaut kas būtu mainījies?
- Varbūt Šaderots viņiem neatstāja citu iespēju? – Kimiko ieminējās. – Varbūt viņš viņus piespieda sev pakļauties?
- To neviens nezina, - Rems noteica. – Un neviens arī neies to pajautāt dēmoniem pašiem.
- Un tomēr, - Kimiko nelikās mierā, - varbūt ir vērts lūgt palīdzību arī viņiem? Ja viņi izrādās Šaderota ienaidnieki, tad jau sanāk, ka viņi ir mūsu draugi, vai ne tā?
- Pareizi, meitēn, - Nostils piekrita. – Tikai jāsadzen rokā kāds drosminieks, kurš būtu gatavs uz turieni doties. Ziemeļu mežs ir nelāga vieta.
- Es varētu to izdarīt, - Kimiko paziņoja. – Man no dēmoniem nav bail.
- Tu? – Argo pacēla galvu. Arī Rems un Nostils meiteni vēroja; viņu sejās skaidri varēja lasīt pārsteigumu. – Tu taču to nedomā nopietni?
- Domāju gan, - Kimiko palika pie sava. – Ja tikai zinātu ceļu, es turp aizietu.
- Viena pati? – Nostils neticīgi jautāja. Meitene dzelžainā pārliecībā pamāja.
- Ja vajadzētu, tad jā.
- Tev drosmes netrūkst, - Rems atzina, - bet pie dēmoniem gan mēs tevi nesūtīsim. Kad atgriezīsimies Izendūmā, parunāsim par tevis teikto ar valdnieku. Varbūt ir vērts pamēģināt.
- Jauki, - Kimiko nopriecājās, ka vismaz kāda viņas ideja izrādījusies noderīga. Tajā brīdī no dibenistabas atskanēja tēva sauciens:
- Kimiko! Nāc man te mazliet palīgā!
- Man jāiet, - meitene negribīgi piecēlās un uzsmaidīja sarunu bierdiem. – Bija patīkami iepazīties. Es priecātos, ja jūs atceļā vēlreiz apciemotu Ortaki. Jūs būsiet laipni gaidīti.
- Mēs labprāt šeit atgriezīsimies, - Nostils atsmaidīja.
- Jā, - Rems viņam pievienojās. – Šeit ir vislabākais alus, kādu jebkad esmu baudījis.
- Tiesa kas tiesa, - Argo piekrita. – Sit pušu pat Izendūmas meistarus.
- Tas ir liels pagodinājums manam tēvam, - Kimiko atteica. – Nodošu viņam jūsu labās atsauksmes.
- Kimiko! Kur tu paliec?!
- Nu tad sveiki, - meitene pamāja vīriem un aizsteidzās uz istabiņu, kur viņu gaidīja Tongu. Un viņš nebija viens.
- Kimiko, zintniece vēlas ar tevi runāt, - tēvs paskaidroja, redzot meitas pārsteigto seju.
- Ne jau es, - sirmā sieva attrauca, sakārtojot uz pleciem sūnzaļo lakatu. – Īstais viesis gaida manā mājā. Seko man; viņš teica, ka tas esot svarīgi.

mmm man ljoti patiik. te vienkaarshi visi komentaari ir lieki.

nu, sarunas, sarunas...tas der vien mob. telefona reklaamai!!! vairaak actiona! paldies, ka nebija lieku vaardu!! atvieglo dzīvi!

Līdz actionam vēl jāpagaida, bet kur tad bez tā Par visu jau ir padomāts! Un mēs turpinām...


Otrā nodaļa

Kimiko bez ierunām devās līdzi vecajai zintniecei. Meitene zināja, ka viņa reti pamet savu namu un tas, ka viņa bija ieradusies, nozīmēja, ka noticis kas patiesi svarīgs. Viņa tikai nespēja iedomāties, kas varētu būt viesis, kas vēlas ar viņu runāt. Turklāt pēc zintnieces intonācijas varēja spriest, ka tas ir ārzemnieks, pie tam augstas kārtas. Tas iedzina Kimiko pilnīgā neziņā. Ar ko gan viņa pēkšņi kļuvusi tik nozīmīga, ka...
- Klāt esam, - zintniece paziņoja. Meitene, iztraucēta no pardomām, strauji pacēla galvu un ieraudzīja necilu būdiņu, kuras jumtu sedza salmi. Tai bija neliela veranda, tikpat krēslaina kā viss nostūris, kurā namiņš bija uzbūvēts. Būtībā tas ne ar ko neatšķīrās no citu Ortaki iedzīvotāju mājām, ja nu vienīgi ar to, ka tā priekšā dobēs zaļoja dažādi dīvaini augi un to apjoza augsts, kupls dzīvžogs. No apdrupušā akmens skursteņa cēlās sīka pelēkbaltu dūmu strūkliņa – pavisam neraksturīgi gadalaikam.
- Nāc nu, -večiņa vedināja, pirmā ieiedama pa vārtiņiem un pa taciņu dodamās uz mājas pusi. Kimiko viņai sekoja, juzdama bērnišķīgu vilšanos. Viņa nekad nebija spērusi kāju zintnieces īpašumā un visu laiku bija turējusies pie Vaši tētiņa pasaku ieaudzinātā uzskata, ka zintnieču un raganu mājas mēdz stāvēt uz vistas kājas un tajos viss ir apburts, taču šeit nemanīja pat melnu kaķi. Meitene klusiņām nopūtās un sekoja namamātei, atmezdama visas cerības ieraudzīt kaut ko maģisku.
- Ej iekšā, - zintniece sacīja, pavērdama mājas durvis. – Vinš noteikti vēlēsies runāt ar tevi zem četrām acīm.
Kimiko neko neatbildēja, tikai uzmeta vecajai sievai aizdomīgu skatienu un tad spēra kāju pāri viņas nama slieksnim, atstājot zintnieci ārpusē.
Būdiņas iekšiene bija krēslaina. Tajā bija viena istaba, taču pat no tās varēja sazīmēt tikai tik daudz, cik ļāva blāvā gaismas strēle, kas ieplūda pa netīro logu. Un pat tas tika apēnots ar kožu saēstu un caurumainu aizkaru. Tumsas dēļ pagāja labs brītiņš, iekams Kimiko spēja saskatīt atsevišķas istabas detaļas, tomēr viņai netika dots pietiekami daudz laika, lai to kartīgi izpētītu.
- Beidzot mēs tiekamies, - no ēnas pie loga atskanēja vecišķa balss. Kimiko uzreiz sastinga. Kustējās vienīgi viņas acis, meklējot kaut ko, ar ko aizsargāties no iespējamā uzbrukuma. Pirmais kaut cik noderīgais priekšmets bija kaktā pieslietā slota, kuru meitene zibenīgi satvēra un kā zobenu pacēla sev priekšā.
- Tā gan tev nebūs vajadzīga, - balss izklausījās uzjautrināta, taču tā skanēja ļoti labsirdīgi un silti. Kimiko nolaida slotu mazliet zemāk, taču saspringums neizzuda.
- Kas tu esi? Ko tu no manis gribi?
- Nevajag steigties notikumiem pa priekšu, - balss sacīja. – Manu dieniņ, te gan ir tumšs! – Nākamajā mirklī nelielo telpu pārpludināja balta gaisma. Vēl pēc minūtes tā izbālēja, taču tagad vismaz varēja skaidrāk saskatīt apkārtni. Un nu Kimiko beidzot ieraudzīja runātāju.
Pretējā istabas pusē, pie loga, stāvēja vecs vīrs. Rokā viņš turēja mezglainu koka nūju gandrīz savā augumā, un Kimiko pamanīja, ka gaisma nāk no tā galā iestiprinātā akmens. Tātad viņš bija burvis. Izņemot zizli, viņš gan ne ar ko neatšķīrās no parasta cilvēka. Burvim bija gari, sirmi mati un tāda pati bārda. Viņš bija tērpiesbaltās drānās, kam pāri pārvilcis gaišpelēku apmetni. Pie jostas viņš nēsāja tumšā ādas makstī ievietotu garu kinžalu. Lai nu kā, pārāk bīstams vinš neizskatījās, tāpēc Kimiko nolika slotu zemē.
- Liekas, uz tavu pirmo jautājumu es jau esmu atbildējis, - vecais burvis labsirdīgi noteica.
- Ne gluži, - Kimiko atsaucās joprojām mazliet piesardzīgā tonī. – Es zinu, ka jūs esat burvis, bet nezinu jūsu vārdu.
- Vārdam ne vienmēr ir nozīme, - mags mīklaini sacīja. – Tomēr, ja tas tev liek justies labāk, mani sauc Ildars.

Reāli interesanti. Ideja ir supaa, izpildiijums arī labs! Turpini!

Pievienojos lasītāuju pulkam. Stāsts man ir iepaticies!

Nu tad vainojiet paši sevi


- Tātad Remam bija taisnība, - Kimiko nomurmināja.
- Cik noprotu, tu jau tikies ar klejotājiem, - Ildars secināja, šķērsodams istabu un apsēzdamies uz viena no nedrošā paskata krēsliem. – Un arī šo to no viņiem uzzināji.
- Jā. – Kimiko nesaskatīja vajadzību melot. Ja vīrs patiešām bija tas, par ko uzdevās (un meitene ticēja viņa apgalvojuma patiesumam), tad baidīties nebija iemesla. Tāpēc viņa paspēra dažus soļus uz priekšu un apsēdās uz zema, skabargaina ķeblīša. – Kāpēc jūs esat ieradies?
- Tas ir garš stāsts, bet reiz tam tāpat jātop izstāstītam, - burvis noteica, paskatīdamies ārā pa aptumšoto logu. Viens rokas mājiens, un tas kļuva tīrs, ielaižot telpā saules gaismu; tad Ildars atkal palūkojās uz Kimiko. – Vai esi gatava vēstures stundai?
- Domāju, ka esmu, - meitene atteica, jūtot, ka sekos kas aizraujošs.
- Labi, - vecais mags nopūtās, tad ievilka elpu, nokrekšķinājās un atkal sāka runāt: - Ortaki zintniece man izstāstīja, ka tu no vēstures jau šo to zinot, bet šī būs pavisam jauna lappuse. Tu noteikti jau iepriekš esi dzirdējusi, ka sendienās Iridiānā mita daudzi pūķi. Viņi bija gudrākās būtnes zemesvirsū un arī pašas vecākās – viņi šeit dzīvoja jau ilgi pirms elfiem, rūķiem un pārējiem. Pūķiem bija raksturīgs ļoti ilgs mūžs, apburošs skaistums un spēja parvērsties par cilvēkiem.
- Pārvērsties par cilvēkiem? – Kimiko atbalsoja; viņas seja pauda izbrīnu, jo Vaši tētiņš savos stāstos to ne reizi nebija pieminējis.
- Jā, par cilvēkiem, - Ildars pamāja. – Tas reizēm bija ļoti noderīgi un daudziem pūķiem patika šī izskata maiņa. Un pūķus no cilvēkiem varēja atšķirt tikai pēc to tumši zaļajām acīm, taču, tā kā arī cilvēku acis mēdz būt tādā pat krāsā, tad arī šī pazīme ne vienmēr izrādījās patiesa. Lai nu kā, cilvēki un pūķi dzīvoja mierā un saticībā. Vieni pie vajadzības palīdzēja otriem, un viss bija lieliski līdz brīdim, kad pār Iridiānu nolaidās ēna.
- Lords Šaderots, - Kimiko nočukstēja. Pāri istabai pārskrēja auksta vēsma.
- Tieši tā, - Ildars apstiprināja. – Viņš apmetās Tirangas zemē Iridiānas ziemeļaustrumos un pēc kāda laiciņa tās iedzīvotāji dabūja izjust viņa nežēlību un ļaunumu. Bet ne par to šobrīd ir runa.
- Par ko tad? – Kimiko ziņkārīgi jautāja, iekārtodamās ērtāk un vērodama burvi
- Vēl aizvien par pūķiem, - Ildars drūmi atbildēja, – un par viņu likteni. Pats par sevi saprotams, ka, ja parādās ļaunums, tas visiem spēkiem centīsies novērst savu sakāvi. Un Šaderots nebija muļķis. Bet tagad mums mazliet jāatkāpjas no šīs stāsta daļas. – Burvis uz mirkli apklusa, tad turpināja: - Cilvēki nekad nav bijuši ideāli; tu to noteikti esi pamanījusi. Pūķi bija daudz stiprāki par viņiem un jebkurā brīdī varētu tos noslaucīt no zemesvirsas. Ar laiku izveidojās neliela cilvēku grupiņa, kas vēlējās pūķus iznīcināt, lai nebūtu jābaidās no viņiem vai jāsamierinās ar to, ka viņi ir pārāki. Šādu ļaužu nebija daudz, taču viņi bija iedegušies naidā un cieši apņēmušies novest iecerēto līdz galam. Protams, ka tāpat vien šie cilvēki pūķiem neko nevarēja padarīt, bet tā diemžēl bija tikai līdz brīdim, kad parādījās Šaderots. Viņš, uzzinājis par pūķu nīdējiem, ātri vien viņus uzmeklēja, lai piedāvātu darījumu – “abpusēji izdevīgu darījumu”, kā pats apgalvoja. Ideja bija šāda – Šaderots viņiem piesolīja spēku, kas dotu iespēju nogalināt pūķus. Ja cilvēki gribēja to dabūt, viņiem bija jādod zvērests uzmeklēt pūķus un tos iznīcināt visus līdz pēdējam, lai ko arī tas maksātu. Daļai šāds piedāvājums likās pārlieku šaubīgs, taču seši vīri piekrita noteikumiem un deva Šaderotam prasīto zvērestu. Viņi arī bija vienīgie no grupas, kas izdzīvoja – no pārējiem Tumšais Lords izmanīgi atbrīvojās. Sešus sev uzticīgos viņš apveltīja ar daļu sava spēka, taču pat ar to izrādījās par maz. Ar šo varu pietika tikai pūķu pakļaušanai, bet ne iznīcināšanai. Un arī paverdzināt izdevās tikai sešus pūķus. Ar šādu iznākumu Šaderots nepavisam nebija apmierināts, bet tad viņš saprata, ka savā ziņā tas pat ir izdevīgāk. Tagad viņš bija ieguvis jaunus, spēcīgus kalpus – sešus pūķus un to jātniekus, jo cilvēki, kuri izmantoja Šaderota spēku, neapzināti kļuva par akliem viņa vergiem un pēc ilgāka laika pavadīšanas Tirangā pārvērtās šaušalīgās būtnēs, ko pie dzīvības uztur vienīgi viņu pūķi un kas pazīst tikai nežēlību un ļaunumu – sešos pūķu jātniekos.
Krēslainajā istabā iestājās klusums. Gan Ildars, gan Kimiko vērās ārā pa logu, dziļi nogrimuši domās. Pēc kāda laiciņa vecais mags atsāka stāstu:
- Arī pakļautie pūķi izmainījās. Viņi vairs ne tuvu nebija tie gudrie un labie radījumi, kas iepriekš. Viņi bija padarīti akli – tie kļuva par Šaderota padotajiem. Viņos saglabājās vienīgi dzīvnieciskie instinkti; pazuda gan gudrība, gan spēja redzēt patiesību, gan māka pārtapt cilvēkos. Palika tikai spēja sajust un atrast citus pūķus. Viņi kļuva par nožēlojamiem lopiņiem. Žēl. – Burvis smagi nopūtās.
- Vēlāk Šaderots atvēra, ka pasaulē dzīvo vēl neskaitāmi pūķi un ka viņi ir nopietns drauds, ar ko nedrīkst nerēķināties. Viņš uzsāka nežēlīgu karu pret atlikušajiem, kuri bija izkliedēti pa visu Iridiānu; tas atgādināja medības, kas beidzās ar zvērisku upura noslepkavošanu. Šaderots bija apmierināts. Trumpji bija viņa rokās.

bravo! *aplausi*
visai labi. nedaudz atgaadina kko jau dzirdeeetu,bet tas nekas,tas nekas, ir interesanti. ^^

tas, ka pūķi spēj pārvērsties par cilvēkiem ir jaunums manām ausīm, bet ļoti labi izdomāts...cik atceros, nevienā no manis lasītajām grāmatām nekas tāds nav bijis (un es lasu daudz!!!) ļoti patika par tām zaļajām acīm!!! man vienam paziņam taadas ir!...moš...??

Labi, ka tomēr man ir izdevies atrast kaut ko jaunu Un par tām acīm - nekad neko nevar zināt...


- Bet tā taču nevarēja beigties! – Kimiko iebilda. Mags pasmaidīja.
- Protams, ka nē. Un tās arī nav beigas. Lai arī miermīlīgas radības, pūķi saprata, ka Šaderots neapstāsies un viņi nevar mūžīgi bēgt. Viņi apvienojās un Pirmais pūķis Šenlongs veda viņus uz Tirangu, kur karaspēks tikās ar Tumšā Lorda armiju. Cīņa bija sīva, tās iznākums – nenosakāms. Beigu beigās Šaderotam izdevās atņemt Šenlongam viņa zobenu un ar to caurdurt Pirmā pūķa sirdi. Pūķi bija sakauti un viņu vadonis – miris. Jau otro reizi Šaderots bija uzvarējis. Tomēr viņa prātu joprojām nomāca bailes, jo pēc kara izdzīvojušie pūķi nekur nebija pazuduši. Viņš sūtīja savus pūķu jātniekus tos iznīcināt. Pūķi bēguļoja; daudzus nogalināja, citi gadu gaitā sajaucās ar citām rasēm, pamazām zaudējot agrāko spēku. Pirms kāda laika Šaderotam izdevās uzmeklēt un noslepkavot pēdējos divus tīrasiņu pūķus – vismaz viņam pašam likās, ka pēdējos, jo viens palika, un Tumšais Lords viņu tagad nepaguris meklē. Tomēr tas nav vienīgais, kas viņu uztrauc. Ir vēl viena lieta...
Ildars nepaspēja pabeigt teikumu, kad būdiņas durvis atsprāga vaļā. Burvis un Kimiko pielēca kājās un pārsteigumā ieraudzīja, ka pa tām iemetas pieci gara auguma vīri melnās bruņās.
- Ko jums šeit vajag?! – Ildars asi noprasīja, draudīgi paceldams zizli.
- Tu, veci, neesi tādā stāvoklī, lai uzdotu jautājumus, - viens no bruņiniekiem metāliskā balsī noņirdzās. – Bet, ja tu tā gribi zināt – mēs meklējam pūķi.
- Muļķi, - Ildars norūca. – Vai tad jūs pēdējos neiznīcinājāt pirms apmēram divdesmit gadiem?
- Pavēlnieks meklē viņu bērnu, - melnais atcirta, aizdomīgi nopētīdams Kimiko.
- Tad esat ieradušies nepareizajā vietā, - Ildars noskaldīja, stingrāk satverdams ozolkoka nūju. – Šeit mājo kārtīgi, čakli cilvēki, nevis fantastiskas un jau sen kā mirušas būtnes. Te jūs nevienu pūķi pat ar uguni nesameklēsiet, tāpēc pazūdiet.
- Pūķu jātnieki nekad nekļūdās, - melnais bruņinieks nebija pārliecināts.
- Visam pienāk pirmā reize, - Ildars viedi atteica. – Jūs šeit redzat kādu pūķi?
Atbildes nebija.
- Es arī ne, - burvis turpināja, - tādēļ lasieties un beidziet biedēt cilvēkus. Šeit pūķu nav.
Iepriekš runājušais bruņinieks brīdi stāvēja, nogrimis domās, tad pamāja parējiem un visi pieci izgāja no namiņa, aiz sevis aizcērtot durvis ar tādu spēku, ka sienas nodrebēja.
Kimiko izbrīnīti palūkojās uz Ildaru, gribēdama vaicāt, ko tas viss nozīmē. Jautājums viņai ātri vien aizmirsās, kad viņa ieraudzīja burvja sejas izteiksmi. Viņš izskatījās ļoti satraukts.
- Kimiko, tev pēc iespējas ātrāk jādodas projām no šejienes, - Ildars sacīja, pamanījis meitenes skatienu.
- Kāpēc? – viņa apjukusi vaicāja. – Es vispār nesaprotu, kas notiek!
- Tagad tam nav laika, - mags nepacietīgi atteica. – Tikko Šaderots uzzinās par savu bruņinieku neveiksmi, tā sūtīs šurp pūķu jātniekus. Līdz tam brīdim tev jātiek projām.
- Bet... – Kimiko mēģināja uzdot jautājumu, taču Ildars viņu uzreiz pārtrauca.
- Ne tagad. Visu, kas tev jāzina, tu noskaidrosi pa ceļam. Turklāt tu neiesi viena. Si-Ro!
Kimiko pilnīgā neizpratnē aplaida skatienu istabai. Viņi būdiņā bija vieni; kādu gan atbildi mags cerēja sagaidīt?
- Si-Ro, celies augšā! Uz līdzenas vietas!
Joprojām klusums.
- Neliec man likt lietā šo te! – burvis piedraudēja, paceldams zizli.
Nākamajā mirklī notika kas negaidīts. Vispirms no būdiņas tumšākā kakta atskanēja padevīga, nedaudz aizsmakusi balss:
- Piedodiet, meistar, mēs aizgulējāmies!
- Pietiek sust, - Ildars pamācīja. – Tagad man vajadzīga tava palīdzība.
- Sapratām, meistar. – Tālakais bija vēl pārsteidzošāks. Nenosakāmās formas priekšmets, kuru Kimiko bija uzskatījusi par lupatu kaudzi, sāka lēnām slieties augšā, kaut ko klusām bubinot (meitenei izklausījās, ka divās dažādās balsīs). Viņa izbīlī atlēca atpakaļ, meklējot kādu nebūt ieroci, bet Ildara žests viņu atturēja.
Tikmēr radījums bija piecēlies un Kimiko beidzot saprata, kas tas ir, lai arī krēslas dēļ tas prasīja zināmu laiku. Meitenes priekšā stāvēja hidra ar divām galvām uz gariem kakliem. Tā nemaz neizskatījās biedējoša, drīzāk mazliet neveikla un apjukusi. “Un miegaina,” Kimiko smaidot nodomāja, redzot, kā viena no galvām saldi nožāvājas un noskurinās.
-

Jeej, turpinājums. A šitias jau ir lasīts kur citus
Tomēr man patīk un pat ļoti!

turpinaajums ir labs, ariit e paviid jaunas veesmas...ieprieks nedzirdeetas!! .......gaidu turpinaajumu!!!

Turpinājums... Pateicoties lasītājiem...


- Kimiko, - Ildars uzrunāja meiteni, - iepazīsties ar Si-Ro, manu pavadoni.
- Ļoti priecājos, - Kimiko uzsmaidīja hidrai, kuras abas galvas pievērsās viņai.
- Mēs tāpat, - Si-Ro atbildēja un vēlreiz plati nožāvājās. – Piedošanu.
- Jā, protams, - Ildars nevērīgi atteica. – Si-Ro, man tev ir uzdevums.
- Klausāmies, meistar, - abas galvas acumirklī atsaucās, cenzdamās nokratīt miegu.
- Kimiko ir jāpamet Ortaki ciemats, - mags sāka stāstīt, - un tu iesi viņai līdzi. Tev viņai jāpalīdz un jāgādā par vinas drošību. Viņai nedrīkst notikt nekas slikts un viņa nedrīkst nonākt Šaderota nagos. Saprati?
- Sapratu, - viena no galvām atbildēja. Otra bija atlūzusi tai uz kakla un miegā klusi krāca. Ildars izlikās to nemanām, bet Kimiko pūlējās apspiest smieklus. Ar šādu ceļabiedru garlaicīgi nebūs.
- Sākumā dodieties uz Sudrabkalniem, - burvis ieteica. – Tarins Bargais ir godavīrs. Izstāstiet viņam, kas notiek. Pie viņa jūs būsiet drošībā.
- Labi, - Si-Ro nomodā esošā galva piekrita un nokratīja sev no kakla otru. Tā atsitās pret krēsla atzveltni un ar brēcienu pamodās.
- Kas notiek? Kur deg?
- Idiots, - pirmā galva noņurdēja.
- Kimiko, - Ildars uzrunāja meiteni, - tev pienācis laiks doties projām. Steidzies, cik ātri vien vari. Neuzticies svešiniekiem, ja neesi pārliecināta par viņu nolūkiem. Ceļā tevi gaidīs kāds draugs, no kura uzzināsi visu, kas tev nepieciešams.
- Es nevaru aiiet tik pēkšņi, - Kimiko iebilda. – Vecāki uztrauksies un...
- Nevienam nekas nav jāzina, pat taviem... vecākiem ne, - Ildars viņu pārtrauca. – Ja tev tas nepieciešams, aizskrien līdz mājām un paņem to, kas tev vajadzīgs ceļā, tikai nekavējies. Si-Ro tevi gaidīs uz robežas.
- Labi, - Kimiko nopietni pamāja. – Tad uz redzēšanos.
- Ardievu, mans bērns, - Ildars atbildēja. – Lai dievi stāv tev klāt.
Kimiko uzmeta pēdējo skatienu vecajam magam, tad izmetās pa būdiņas durvīm. Si-Ro, iepriekš noliecis abas galvas sava meistara priekšā, viņai sekoja. Ildars mājā palika pavisam viens. Viņš piegāja pie loga un pārlaida skatienu Ortaki, dziļi nogrimis domās.
Durvju čīkstoņa aiz muguras atsauca burvi īstenībā. Viņš paskatījās sev par plecu un ieraudzīja ciema zintnieci, kas nostājās viņam līdzās.
- Labi, ka esat ieradies, meistar, - viņa sacīja, ar bijību uzlūkodama Ildaru. – Es baidījos, ka ilgi vairs nespēšu noslēpt patiesību.
- Viss notiek parāk ātri, - mags drūmi noteica, nenovērsdams skatienu no ainavas aiz loga. – Es raizējos par meiteni. Viņa vēl neko nezina.
- Kimiko ir uzņēmīga un strauji mācās, - zintniece mierinoši sacīja. – Es viņu vēroju. Viņa ir stipra.
- Tas, kas ārēji liekas stiprs, iekšā var būt trausls un ievainojams, - Ildars mīklaini nomurmināja.
- Jūs domājat, ka viņa netiks galā?
- Tā es neteicu. Visticamāk, ka tiks, taču pat es neredzu, ko šī ceļojuma beigas viņai nesīs.
- Viņa mirs? – zintniece satraukti vaicāja. Burvis pašūpoja galvu.
- Tā var gadīties, - viņš ar nožēlu balsī sacīja. – Tā ir cena, kas mums jāmaksā par brīvību. Bet varbūt viss iegrozīsies pavisam savādāk.
Kādu brīdi abi stāvēja klusēdami. Katrs domāja savu domu, ko nevēlējās izpaust skaļi. Beigu beigās zintniece ierunājās no jauna:
- Vai dēmons paspēs laikā?
- Jā, - Ildars parliecināti atbildēja. – Es uz viņu pilnībā paļaujos. Viņš zvērēja izpildīt šo uzdevumu, un savu vārdu viņš turēs.
- Ja jūs tā apgalvojat, tad es nešaubos, ka jums ir taisnība, - zintniece novilka. – Reiz es viņu satiku. Viņš nav tāds kā pārējie.
- Varbūt ir gluži otrādi, - Ildars domīgi sacīja, vērdamies ārā pa logu. – Varbūt parējie nav tādi kā viņš.

Kā man patīk, ka Si-ro ir vairākas galvas! Tas par tām galvām patiesi liek pasmaidīt un pasmieties! Ir labs stāsts, tikai nepārtrau un turpini!

Man šovakar labs garastāvoklis, tāpēc te jums turpinājumiņš


Trešā nodaļa

Kimiko pati vēlāk nesaprata, kāpēc uzreiz paklausījusi Ildaram, pat neuzdodot jautājumus. Tagad meitenes galvā radās arvien jaunas mīklas un neskaidrības, bet nebija neviena, ko iztaujāt. Mags bija palicis Ortaki, un viņa kopā ar Si-Ro pirms pāris stundām bija šķērsojusi ciemata robežu, nonākot Serketas karalistē un atstājot mājas aiz muguras. Nu bija tikai viņi abi.
“Bet varbūt nav nemaz tik slikti,” Kimiko ieprātojās, un tā bija uzmundrinoša doma. Meitene dziļi ieelpoja svaigo, smaržīgo vēlā pavasara gaisu un pasmaidīja. Iet bija viegli, jo viņa ņēma līdzi tikai nepieciešamākās lietas un neapgrūtināja sevi ar lieku smagumu. Un arī laikapstākļi bija ideāli. Spīdēja saule, debesis bija gaiši zilas un tajās peldēja balti mākoņu kuģi, tomēr tumšā pamale solīja lietu, lai gan ne tik drīz, lai tagad uztrauktos. Ceļš bija līdzens un vijās cauri zaļajiem laukiem. Šur tur slējās kāda zemnieku mājiņa un pļavās ganījās dažas govis. Gaisā lidinājās krāsainie vasaras vēstneši tauriņi, ik pa brīdim nosēžoties ziedā. Pūta viegls vējiņš un augstu debesīs varēja sazīmēt pāris bezdelīgas. Visur jautās miers un rāms prieks par atmodu pēc garās ziemas.
Sev līdzās Kimiko izdzirdēja divbalsīgu nopūtu un paskatījās pa kreisi, lai ieraudzītu Si-Ro, kurš aizgrābts vēroja skaisto dabu.
- Kāpēc gan es nevarēju piedzimt šeit... – viena no galvām izdvesa un atkal aizdomājās.
- Tātad... – Kimiko mēģināja uzsākt sarunu, - kurš no jums ir Si un kurš – Ro?
- Es esmu Si, - meitenei tuvākā galva uzreiz atsaucās.
- Idiots, - otra nošņāca. – Tu esi Ro. Si esmu es.
- Vai ne?! – pirmā galva apskaitās. – Tu, puņķainais bandubērns, kā tu uzdrošinies piesavināties manu vārdu?!
- Man kauns, ka tu esi daļa no mana ķermeņa, - otrā nogrozīja galvu.
- Mūsu ķermeņa, - pirmā palaboja. Otrā paskatījās uz Kimiko.
- Tagad tu redzi, kas man jāpacieš katru dienu. – Hidras balsī skaidri varēja dzirdēt ciešanas.
- Saprotu, - meitene iespurdzās. – Kurš tad tu esi?
- Mmm... lieta tāda, ka... – otrā galva pūlējās atrast atbilstošus vārdus un pēkšņi nez kāpēc likās ļoti samulsusi.
- Mēs... – pirmā nāca palīgā, taču tai nevedās labāk.
- ... jūs paši nezināt, - Kimiko pabeidza viņu vietā. Si-Ro izskatījās pamatīgi atvieglots un reizē apjucis.
- Patiesībā tā ir, - otrā galva atzinās.
- Un tāpec mēs strīdamies, - pirmā piemetināja. – Saproti, ir šausmīgi grūti uzrunāt otru, ja nezini viņa vārdu. Un vēl trakāk ir, ja tu nezini pats savējo.
- Liekas, ka nojaušu, - Kimiko pasmaidīja.
- Varbūt... – pirmajai galvai pēkšņi kaut kas iešāvās prātā, - varbūt tu vari mums palīdzēt?
- Jā, - otrā piekrita. – Tad mums vairs nebūtu bezjēdzīgi jālamājas un jākašķējas.
- Labi, - Kimiko, brīdi apdomajusies, sacīja. – Darīsim tā. Tā galva, kura no manis atrodas tālāk, no šīs dienas sauksies par Ro. Ir iebildumi? Nē? Tad jauki. Un tā, kura man ir tuvāk un ātrāk iekarst, būs Si. Ar mieru?
- Protams, - abas galvas sparīgi pamāja, acīmredzami apmierinātas ar meitenes spriedumu. – Liels paldies!
- Nav par ko, - Kimiko attrauca. – Kā jums liekas, cik tālu mēs šodien tiksim?
- Tad redzēs, - Ro noteica. – Ja turpināsim iet tikpat ātri...
- ... un ja lietus mākoši mūs nenoķers, - Si iestarpināja.
- ... tad pret vakaru jau būsim Sko, - Ro pabeidza, veltīdams Si dusmīgu skatienu.
- Tad jau labi, - Kimiko novilka, kaut gan nepavisam tā neuzskatīja.
Sko. Lorda Jamato valsts galvaspilsēta. Šo vārdu meitene bieži bija dzirdējusi, dzīvojot Ortaki, un parasti ne tajā labākajā sakarā. Ļaudis runāja, ka tur zagļiem un krāpniekiem esot brīvas rokas, ka tie varot darīt visu, kas tīk, un netiekot sodīti. Daži pat mēļoja, ka Lords Jamato esot noslēdzis līgumu ar Šaderotu, apsolot tam savu palīdzību gaidāmajā karā. Neviens gan nezināja, cik no šīm baumām ir patiesība un cik – cilvēku fantāzijas augļi, bet viens bija skaidrs – nepieredzējušam ceļotājam nokļūšana Sko nevarēja labi beigties. Tās šaurajās ieliņās uzglūnēja dažādas nepatikšanas. Tur siroja zagļi, atlīdzības mednieki, pat slepkavas. Pie sevis vilināja gan viltus zīlnieces, gan apšaubāmas raganas, gan pavisam īstas burves. Sko nekad nevarēja justies droši un nedrīkstēja atslābināt uzmanību.
- Mhm, - Si un Ro unisonā nomurkšķēja. Viņu tonis ļoti atgādināja Kimiko intonāciju – acīmredzot arī viņi bija dzirdējuši par Sko slikto slavu.
Tālāk viņi gāja klusēdami. Si-Ro vairākkārt mēģināja aizsākt sarunu, taču Kimiko atbildes bija tik īsas un skopas, ka beigu beigās hidra atmeta ar roku.
Kimiko nerunīguma iemesls bija nevis slikts garastāvoklis, bet gan bailes.Meitene negribēja spert kāju Sko, taču nebija izvēles. Jo vairāk viņa attālinājās no mājām, jo karstāk vēlējās apcirsties un skriet atpakaļ, atgriezties pie ģimenes – vienīgajā vietā, kur viņa jutās droši. Bet... tad viņa pieviltu Ildaru un pārējos, kuri viņai uzticējās un uz viņu paļāvās. To Kimiko negribēja, jo tādā gadījumā sirdsapziņa viņu nobeigtu. Meitene no sirds vēlējās palīdzēt un reizē baidījās – baidījās no nezināmā.

ļoti interesanti, man patiik Ro. Liekas sakarīgāka.
Interesē kā gan viņai ies Sko pilsētā...

Fū, noskatījos kādas 11 InuYasha sērijas un tagad nolēmu ielikt turpinājumu. Lai labi lasās!


Lai nebūtu jālauza galva par nākotni, Kimiko ieprātojās par Ildara stāstīto. Viņš nebija pateicis visu līdz galam, kaut kas bija palicis noslēpumā. Īpaši meiteni mulsināja burvja norāde uz to, ka ceļā viņu gaidīšot kāds draugs. Par ko gan mags domāja, to sakot? Kimiko, lai kā arī pūlējās, nevarēja saprast šo vārdu jēgu. Kā viņa šo draugu pazīs? Kā lai neiekrīt nelabvēļu valgos? Kā lai bez zinoša pavadoņa nokļūst pie Tarina Bargā?
- Sko, - Kimiko domas iztraucēja Ro balss. Meitene pacēla galvu un prieksā ieraudzīja smailus tornīšus, kuru rotājumi atstaroja blāvo saules gaismu, ko aptumšoja lietus mākoņi. “Nu ko,” viņa drūmi nodomāja, “varbūt vismaz atradīsim naktsmītni.”
- Kuru katru brīdi sāks līt, - Si pareģoja, paskatīdamies debesīs. Viņam bija taisnība. Smagie, zilimelnie mākoņi virs viņu galvām sabiezēja un nepagāja ne desmit minūtes, kad sāka krist pirmās lielās lietus lāses, kuru ar katru mirkli kļuva aizvien vairāk. Uzšķīlās spoži balts zibens un kaut kur ļoti tuvu nogranda Pērkontēva bungas. Nez no kurienes sacēlās spēcīgs vējš, noraujot kokiem tikko uzplaukušos ziedus un maigi zaļās lapas. Kimiko nolieca galvu, lai lietus tik ļoti nesistos sejā, un klusībā sevi izlamāja par vieglprātību. Kā viņa varēja aizmirst paņemt līdzi apmetni, turklāt lieliski zinot, ka ir iestājies pavasara vētru laiks, kad negaiss var uznākt pavisam pēkšņi?! Atlika vienīgi cerēt, ka viņi paspēs nokļūt Sko līdz brīdim, kad tiks aizslēgti vārti.
- Pieliekam soli! – meitene neatskatīdamās uzsauca Si-Ro, cīnīdamās pretī vējam. Hidra neatbildēja, taču Kimiko turpat aiz muguras izdzirdēja tusnīšanu, kas liecināja, ka ceļabiedrs nekur nav pazudis. Tas viņai sagādāja milzu atvieglojumu, jo meitene negribēja klīst pa Sko ielām pilnīgi viena.
Par laimi, pilsēta bija tuvāk, nekā likās, un pēc neilga laiciņa Kimiko kopā ar Si-Ro iegāja pa tās vārtiem. Sargi neuzdeva nekādus jautājumus, jo vārtu slēgšanas laiks vēl nebija pienācis un meitene ar hidru neizskatījās pārāk bīstama. Tā nu Kimiko drīz vien attapās Sko šaurajās, bruģētajās ieliņās, kas kā labirints vijās starp pelēkajām akmens celtnēm. Meitene noskurinājās; tas bija gan dēļ aukstuma, gan nepatikas. Šī pilsēta likās salta un neviesmīlīga, it kā gribētu padzīt svešiniekus. Tomēr tagad tas nebija galvenais, kas nodarbināja Kimiko prātu. Šobrīd vienīgais svarīgais bija pēc iespējas ātrāk atrast naktsmītni, jo lietus vēl arvien gāza kā ar spaiņiem un viņa ļoti negribēja gulēt uz ielas kā klaidone.
Neizskatījās, ka veiksme būtu Kimiko pusē. Lai kur arī viņa gāja, visur durvis bija ciet un namu logi – tumši. Uz ielas nemanīja gandrīz neviena cilvēka, un tie daži, kurus meitene satika, nopētīja viņu ar šaubīgiem un pat naidpilniem skatieniem un par naktsmāju došanu negribēja ne dzirdēt. Beigu beigās Kimiko apsēdās turpat uz salijušajiem un slidenajiem bruģakmeņiem un paslēpa seju rokās. Meitene neraudāja, taču bija spiesta atzīt sakāvi. Ja viņa nebūtu klausījusi Ildaru, tad šobrīd sēdētu mājās pie galda un baudītu mātes pagatavotās vakariņas... Tēvs noteikti pastāstītu kādu jautru atgadījumu, viņi visi kopā pasmietos... Tad Kimiko palīdzētu mātei nomazgāt traukus un pēc tam dotos uz savu mazo istabiņu bēniņos, mazliet palasītu un tad mierīgi aizmigtu, nelauzot galvu ne par magu ordeni, ne pūķiem, ne Sudrabkalniem vai Tumšo Lordu. Tas būtu nedaudz vienmuļi, taču reizē pierasti un droši, ne tā kā tagad, kad vina bija viena svešumā, nezinot, ko darīt un kurp iet. Kimiko klusi iešņukstējās. Viņa bija gatava atdot visu, lai tikai atrastos mājās pie savas ģimenes...
- Hei, tev viss kārtībā? – meitenei turpat blakus atskanēja kāda balss. Kimiko steigšus notrausa asaras un pacēla galvu.

ņuuu, jau kaut kas garaaks. nepalasiiju dazas dienas, bet man taa - pa garaakam gabalam lasaas labaak! Si-Ro ļoti interesants teels, ceru, buus veel taadi!!!

shis staasts ir vnk fantastisks. lieliski,taa tik tureet! patieshaam gaidu turpinaajumu. labi atbriivo praatu no ikdienas ruupeem,jo veigli piesleegties shai fantaazijas pasaulei un notikumiem. ^^

Mjā, man reāli patīk- turpini! Visi tie Tavi apraksti... Lūdzu, ieliec vēl...

Gaidītais turpinājums ir klāt Prieks, ka mani lasāt!


Viņas priekšā stāvēja jauns puisis, mazliet vecāks par viņu pašu. Viņam bija tumši brūnas acis un pagari, nekārtīgi melni mati, ko daļēji slēpa kapuce. Viņš bija tērpies novalkātās, pelēcīgās drānās, kam pāri pārvilkts pabalējis apmetnis. Lai arī drusku nevīžīgs, viņš izskatījās gana uzticams, tāpēc Kimiko vārgi pasmaidīja un pamāja.
- Jā, nav ne vainas.
- Neizskatās, - puisis šaubīgi noteica. – Ja viss būtu labi, tu diez vai sēdētu uz ielas, turklāt vēl šādā laikā. Tu neesi šejieniete, vai ne?
- Es esmu no Ortaki, - Kimiko paskaidroja.
- Skaidrs, - puisis novilka. Tad viņa skatiens pievērsās hidrai. – Kas tas tāds?
- Si-Ro, mans pavadonis, - Kimiko iepazīstināja. – Mēs ceļojam kopā.
- Un uz kurieni, ja nav noslēpums?
- Tāpat vien, - meitene izvairīgi atteica, nolemjot labāk nestāstīt par savu ceļamērķi vai citiem nodomiem.
- Zini, Sko nav tā atbilstošākā vieta, kuru izvēlēties kā pieturas punktu, un parasti tiem, kuri te ierodas, ir nopietns iemesls, - puisis nebija īsti pārliecināts, taču neiztaujāja viņu tālāk. – Ja negribi, vari man nestāstīt savu mērķi. Tev taču ir, kur pārlaist nakti?
- Nav, - Kimiko atzinās. Viņas sarunu biedrs likās iepriecināts.
- Nāc, - viņš sniedza meitenei roku, - tu vari palikt pie manis. Esmu pārliecināts, ka manējie neiebildīs.
- Un Si-Ro? – Kimiko vilcinādamās vaicāja. – Kas būs ar viņu?
- Arī viņam vieta atradīsies, - puisis pārliecinoši sacīja. – Nu?
- Labi, - Kimiko piekrita, satverdama viņa izstiepto roku, un viņš palīdzēja meitenei piecelties.
- Ārprāts, tu tacu esi galīgi izmirkusi! – viņš secināja, viņu kritiski nopētīdams. – Ņem šo. – Puisis atsprādzēja apmetņa aizdari un uzklāja to Kimiko uz pleciem. – Tā tu vismaz nenosalsi.
- Bet kā tad ar tevi pašu? – meitene jautāja. Puisis viņai draudzīgi uzsmaidīja.
- Esmu jau pieradis, - viņš bezbēdīgi attrauca. – Seko man. – Un, joprojām turēdams Kimiko aiz rokas, viņš devās uz priekšu pa šauro ieliņu. Si-Ro viņiem sekoja, ik pa brīdim aizdomīgi palūrēdams uz jaunizcepto draugu.
- Tu esi droša, ka tā ir laba ideja? – Ro klusiņām pajautāja, piebāzis purnu meitenei pie pašas auss.
- Pirmo reizi esmu ar tevi vienisprātis, - Si nobubināja.
- Kuš, - Kimiko viņus tikko dzirdami apsauca. – Mums nav nekādas īpašās izvēles.
Ar to pietika, lai hidra apklustu, taču tās šaubas viņas vārdi gan neizdzēsa.
- Mēs vēl neesam tā īsti iepazinušies, - puisis pēc brītiņa ierunājās. – mani sauc Rejs.
- Kimiko, - meitene atteica. Rejs uz viņu ieinteresēti paskatījās.
- Esi augstdzimusi?
- Nepavisam, - viņa iesmējās, ar katru brīdi jūtoties arvien brīvāk. – Es nāku no pavisam vienkāršas ģimenes. Un tu?
- Ko tur daudz stāstīt, - arī Rejs pasmaidīja. – Visu mūžu dzīvoju šeit, Sko. Neko daudz ceļojis neesmu, bet ellīgi gribētos tikt projām no šejienes. Jamato ir gatavais mērglis.
- Vai tā klājas runāt par savu valdnieku? – Kimiko pajautāja. Rejs par atbildi nicinoši nosprauslojās.
- Viņš varbūt ir Serketas valdnieks, bet ne manējais, patīk tas viņam vai nē. Es esmu viens no tā sauktajiem dumpiniekiem, kas neatbalsta viņa varu un gribētu viņu gāzt. Šobrīd mēs izstrādājam plānu.
- Atentātam?
- Nē, kur nu! – Rejs iesmējās. – Tikai pabojāsim viņam dzīvi ar šādām tādām nekārtībām, neko vairāk. Mēs neesam nekādi slepkavas, ja tu to padomāji.
- Tu nemaz neizskaties pēc slepkavas, - Kimiko, viņu nopētījusi, atzina. Rejs viņai uzsmaidīja.
- Prieks dzirdēt. Taču tu man neizskaties pēc vienkāršas tūristes. Tu kaut ko slēp.
- Kas tev liek tā domāt? – Kimiko samirkšķināja acis, pūlēdamās izskatīties pārsteigta.
- Cik bieži Sko ielās gadās sastapt jaunu meiteni kopā ar hidru? – Rejs atvaicāja. – Protams, es netaisos tevi pratināt, bet zini – man tu vari uzticēties.
- Kā tad, - Si aizmugurē nomurmināja; tiesa, tik klusi, ka neviens, izņemot Ro, to nedzirdēja.
- Klāt esam, - Rejs paziņoja. Kimiko apstājās viņam līdzās un pārlaida šaubīgu skatienu vietai, uz kuru puisis bija viņu atvedis. Si-Ro aizskaroši nošņācās.
Viņu priekšā slējās pussabrucis grausts. Tā sienas bija sašķiebušās un apdrupušas, jumts – apsūnojis un caurumains. Logu stikli bija izsisti un to lauskas mētājās zemē, bet tukšās rūtis bija aizklātas ar rupjiem maisauduma gabaliem. Pa vienu no lielākajiem robiem jumtā cēlās tumša dūmu strūkla, jo skursteņa nebija. Visā visumā nams drīzāk atgādināja gruvešu kaudzi, taču, ja viņi negribēja nakšņot uz ielas, bija vien jāiztiek.
- Nāc, - Rejs aicināja, vezdams Kimiko sev līdzi un pavērdams čīkstošās durvis, kas eņģēs turējās tikai ar piķi un dievvārdiem. – Pieteiksimies pārējiem, ka esam mājās.

mmmmmc. jaajaaajaajaajaajaajaajaaJAAA! turpinaajums,vii. ehh, nju vnk burviigi, ko gan vairaak teikt. jauks puisis,aizdeva apmetni,kursh katrs taa vis nedariitu. XD ^^ hehe. nju, tiik man shis staasc, patieshaam,dikti tiik. paal-dies, kikio! un luudzu - veeeeel... ^^

Te būs vēl! Uzrakstīju franču valodas olimpiādes darbu, tagad var paturpināt šo...


Ceturtā nodaļa

Grausta iekšiene bija tumša. Gaiss bija piesmacis un smags, tas oda pēc kodīgiem dūmiem, apgrūtinot elpošanu. Rejs izveda Kimiko un Si Ro cauri lielai telpai, kas reiz laikam bijusi halle, un atvēra vēl kādas durvis.
- Māt, es esmu atpakaļ!
- Kur tu tik ilgi vazājies? – no krēslas atskanēja griezīga balss, liekot Kimiko nodrebināties. – Kāds man labums no tāda dēla! Un ko tu esi atvedis sev līdzi?!
- Iededz uguni un apskaties pati, - Rejs pikti atbildēja. – Vecā ragana, - viņš nomurmināja sev zem deguna. Kimiko sajutās vēl neomulīgāk.
- Mieru, mazo brāl, - no tumsas atskanēja samiernieciska vīrieša balss. – Nelec uzreiz uz pannas.
- Aizveries, Aker, - Rejs nošņāca.
Atbildes nebija, taču Kimiko izdzirdēja klusu švirkstoņu un pēc mirkļa telpas vidū tika aizdegts ugunskurs. Tagad meitene beidzot ieraudzīja sabiedrību, kurā bija nokļuvusi.
Pie uguns tupēja apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis, taču precīzu viņa vecumu Kimiko nespēja noteikt. Viņam bija gari, netīri mati, kas bija salipuši šķipsnās un krita sejā. Vīrietis bija ļoti kalsns un izskatījās izbadējies. Viņa tumšajās, šaurajās acīs dega alkatīgas liesmiņas, un viņa līkais ērgļa deguns darīja viņu līdzīgu maitasputnam, kas meklē upuri. Mazliet tālāk gulēja vēl viens vīrietis, pa pusei ieracies lupatu kaudzē. Pēc viņa sēcošās, vienmērīgās elpas Kimiko secināja, ka viņš ir aizmidzis. Vēl daži puiši Reja vecumā sēdēja kaktos, ar mugurām atspiedušies pret sienu un aizdomīgi vērodami jaunatnācējus. Stūrī sarāvusies kamolā tupēja meitene, pāris gadus jaunāka par Kimiko, un ar izbiedēta, slazdā iedzīta zvēriņa izmisušo skatienu lūkojās uz pulciņu. Un tad beigu beigās Kimiko pamanīja sievieti, kuru Rejs bija nosaucis par māti.
Viņa sēdēja pie ugunskura, satinusies dažādās skrandās un atgādināja lupatu kaudzi. Viņa bija veca – daudz vecāka par jebkuru šajā graustā; Kimiko pie sevis nosprieda, ka viņa ir vecāka pat par Vaši tētiņu. Vecenei bija ļoti gari, salēkšķējušies pelēki mati, savīti plānā mezglā, taču tas bija daļēji atrisis un tagad vairākas šķipsnas krita pār viņas gadu gaitā salīkušo muguru. Viņas āda bija krunkaina un atgādināja sačokurojušos lapu, saules gaismas trūkuma dēļ tā bija kļuvusi bāla un gandrīz caurspīdīga. Arī vecā sieva vēroja Kimiko un Si-Ro. Viņas gaišo, ūdeņaino acu skatienā jautās kas nedabisks.
- Meitene, - viņa beidzot nočērkstēja. Kimiko redzēja, ka viņai trūkst lielākās daļas zobu un arī atlikušie ir apdrupuši un dzeltenīgi. – Meitene. Labi. Un... – viņa paskatījās uz Si-Ro.
- Hidra, - Rejs garlaikotā balsī atbildēja. – Viņi meklēja naktsmājas, tā nu es viņus savācu. Viņi...
- Vārdu, - veča viņu partrauca. Rejs samirkšķināja acis.
- Ko?
- Meitenes vārdu, - vecene pieprasīja, izstiepusi kaulaino, izdēdējušo roku viņu virzienā. – Kā viņu sauc?
- Kimiko, - Rejs atbildēja, beidzot sapratis, par ko viņa runā.
- Kimiko, - veča atkārtoja un ieķiķinājās. – Jauks vārdiņš jaukai meitenei. Šejieniete?
- Protams, nē, - Rejs noliedzoši papurināja galvu. – Es netaisos lieki riskēt. Viņa ir no Ortaki.
- Ahā, - vecā sieva vienreiz pamāja, it kā kāds būtu paraustījis neredzamu aukliņu. – Tad labi. Malacis, Rejs. Kārtīgi pastrādāts.
Kimiko nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē. Meitene tikai juta, ka šeit notiek kas aizdomīgs, tomēr viņa noslēpa satraukumu un paspēra soli uz priekšu.
- Mēs jūs ilgi neapgrūtināsim, - Kimiko sacīja. – Ja atļausiet, paliksim šeit vienu nakti un agri no rīta dosimies tālāk.
- O jā, mēs ļausim, - veča nogrudzināja, ar kaut ko ļoti apmierināta. – Bet nedomāju, ka jūs iesiet kaut kur projām.
- Kā tā? – Kimiko saspringa. – Jūs nevarat mani piespiest šeit palikt pavisam!
- Ļoti vienkārši, dārgumiņ, - Akers nesteidzīgi atteica, sabikstīdams pagales ugunskurā. – Rejs tevi mums atveda un mēs tevi paturēsim. Ja netaisīsi lieku troksni, pašai būs labāk.
- Nesauc mani par dārgumiņu! – Kimiko caur sakostiem zobiem uzšņāca.
- Nē, tu drīzāk esi čūska, - Akers saviebās. – Maza, glīta, bet indīga kobra, lūk, kas tu esi. Tu mums noderēsi, jeb, pareizāk sakot, tu noderēsi mātei.
- Rej? – Kimiko izbiedēti pagriezās pret puisi, kurš stāvēja viņai aiz muguras. – Rej, ko tas nozīmē? Kas te notiek?!
- Nevajag krist panikā, - viņš vēsi atteica. – Akeram taisnība – ja nepretosies, tev pašai būs vieglāk, tici man.
- Ko jūs vispār no manis gribat?! – Kimiko pārbijusies iekliedzās, kāpdamās atpakaļ, jo divi no pie sienas sēdošajiem bija piecēlušies un tuvojās viņai. – Ko es jums esmu nodarījusi?!
- Ko mēs gribam? – veča noķiķināja. – Tevi, mīlulīt. Neko citu, tikai tevi.

runas, runas, runas...............kad sāksies darbība??? nesaku, ka nav interesanti, bet nu pliizzz...varbuut tu vareetu kaadu paariiti noslepkavot??? kaadu malas cilveeku...lai nepamana, bet lai buutu prieks???!!

Baigi jaukais stāstiņš. Nevaru vien atrauties no tā lasīšanas, lai gan laika man nav daudz.
Lūdzu, turpini!