Parunāsim par JŪTĀM! ♥_♥
Daži brēc, līdz visa apkārtne noslīcināta, daži stūķē purnā šokolādi un uzaudzē sesto riepu, bet ko šādos brīžos dari TU?

Vienkārši gribējās zināt, cik mēs visi līdzīgi vai atšķirīgi. (Awwwwww...)
Ja esi pārāk mačo, lai uz tādu kuteklīgu jautājumu atbildētu, vari droši nepiedalīties.

Hmm... nezinu, tā kā es esmu deprimēts cilvēks pēc definīcijas, tad sanāk, ka viss, ko es daru (gandrīz) ir, kad man ir skumji.

Vislabāk ir nedomāt, vai ne? Tad var spēlēt spēles vai skatīties animu.
Ja tomēr jūtos emocionāli vai fiziski hiperaktīva, tad kaut kas jāuztaisa vai jāmācās.
Vissliktākajos brīžos jāraksta dienasgrāmata (jā, lol, bet to es daru jau no 6 gadu vecuma, tā ka tas ir ieradums) Bet tur var rakstīt arī priecīgas lietas, idejas, lai neaizmirstās un eksistenciālas pārdomas.


Bet vislabāk ir pa visu rajonu nolamāt kaimiņu kuci, tā lai visi dzird un ļauties histērijai, vārtoties sniegā. Alternatīvas ir sports- vislabāk sist kaut ko, piemēram bumbu.

Tā, standarts man šķiet- neko oriģinālu es nedaru diemžēl.

Pie viena, turpinot sporta tēmu, es joprojām aicinu interesentus spēlēt bumbu sestdienās. Lūgums cilvēkiem ar galīgi, galīgi līkām rokām nenākt.

klausos muuziku. stingu, smokie, ceppeliini, biitli, dimiters un ljenjingrad. tad peec kaada laika, vai arii ja nav pieejama muuzika, atgaadinu sev, ka no skumshanas labaak nepaliks un uzlieku jautraaku muuziku un dziivoju taalaak.

EDIT: lol, visi uzreiz kaa utis naak skatiities uz jauno galju.

Ūū, hell yeah, this is my opportunity to be gay.
f.ck yeah. Or similarly called - being a woman. Woohoo.

Tātad.
Hm, tad jau jādefinē, kas ir skumji brīži?
Kaut kā manā ikdienā man konfektes sliktie bērni nezog un kokā aiz apakšbikšu gumijas nesprauž, skumja tāpēc es generally neesmu.
Nekas major slikts arī nenotiek vispār. I'm a pretty happy person, if you're wondering.

Varbūt citreiz man ir anormāli garlaicīgi, esmu maizliet sadusmojusies (parasti, ja kaut kas ir noticies ne tā, kā plānots), bet arī tas īpašu neko neprasa. Hm.

Teiksim tā - kad esmu neomā, es klausos mūziku. Uzlieku labu džingliņu, iebāžu tos korķus ausīs un izliekos, ka pasaule priekš manis neeksistē. That's called me time.

Protams, citreiz, kad vienkārši nogurums no skolas un citiem darāmiem darbiem "spiež uz nerva", tad arī baigi patīk izdarīt kaut ko sevi-iepriecinošu un relaksējošu - ilgāka vannošanās, sevis saķēzēšana ar baigi stilīgo krēmu, kas pēc kaut kā garšīga ož, šokolādes iespraušana aiz vaiga (ak, laimes hormoni).

Nekas jau tāds, baigi super oriģināls, bet palīdz aizmirsties un atpūsties vismaz uz īsu brīdi, lai atkal var mesties pasaulei pie ragiem un censties to iekarot.

^ Mans variants.


VŪU!

Fak. :C

ja uzkrājās negatīvās emocijas(par daudz skumjo brīžu, lol?) , tad es tās vienkārši izlādēju. izbļaustīties arī nav aizliegts, galvenais neturēt neko sevī iekšā.
pēctam, kad esmu izlādējusies, paskatos kādu foršu filmu utml.

Ja kādreiz uznāk skumjas, tad aizeju uz bodi - nopērku standarta zelta alus četrpaku un iekārtojos mājās pie kompīša.
Otrs noizolējos no visas pasaules.

Tad, ja esmu saskumis, jo kāds man nozaga spēļmantiņu, skumjas un papildus dusmas, tad uzinstalēju Medieval 2 Kingdoms.

Medieval 2 Kingdoms : Crusades Intro

Izvēlos visvājāko Factions un iztaisos par visbriesmīgāko - agresīvāko diktatoru, kas iznīcina visu un nepiedod neko.
Karš un uzvaras savā mazā pasaulītē nomierina, nodzenot stresu. Un pēc izdzertā aliņa ir patīkams nogurums - uznāk miegs, un tad jau pamožotos nākamā dienā viss ir aizmirsts.

Taču, ja ir skumjas vienas pašas (nav naudas, rodas sajūta - life fail, kāds tevi aizvainot utt), tad rokos pa youtube, skatoties savus favorite AMV kā:

[AMV] Nostromo - Running Man HD 720p

Alkahols kombinācijā ar ļoti skaļu mūziku un zibsnījošām bildēm veicina adrelīna izdalīšanos, kas aktivizē atmirušās smadzeņu šūnas. Var visu pārdomāt un sakārtot galvā.
Vērojot citus smaidot un dejojot - pamanu, ka apkārt tomēr ir arī labas lietas. Tiek uzlādētas pozitīvās emocijas un pēc izdzertā aliņa ir patīkams nogurums - uznāk miegs, un tad jau pamožotos nākamā dienā viss ir aizmirsts.

Vai arī, ja blakus tīģeris, tad pašizojos ar to, pārrunāju dažādas muļķības - tīģeris uztaisa garšīgu paiku un tad jau arī dzīve paliek krāsaināka

Geimoju.
Then again, es geimoju arī, ja ir "kā parasti" vai ja ir priecīgi.

Ja nu ir baigi, baigi skumji, tad paklausos skumjo mūziku, līdz paliek pavisam skumji, paraudu un tad paliek labāk un pusgada ēmō limits ir izsmelts.

Kad ir depresija, uzlieku depresīvo suni:





Kad depresijas līmenis nav gana palielinājies, paprasu citiem par mani veiksmīgākiem, kā viņiem iet. Tad skaudībai vajadzētu tālāk pukšķināt naida dzinēju.
Tad uzliekam metālu:
Pamīkstais, spalgais, elfiskais.
Folciskais, melodiskais
Haotiskais, slepkavnieciskais
Aziātiski mauciskais

Ar pēdējo dažreiz pietiek, lai uzlabotu garīgo. Viss ir atkarīgs no garīgā. Skumjas var pārstrādāt.

Nu jā, kā „īsts vīrietis” es labu daļu no emocijām nostādu pie smuka imagināra ķieģeļu mūra, un nošauju tos ar imagināro AKM, problēma ir tāda, ka tas bieži vien notiek pirms gulētiešana. Zinu, ka tas īsti nav labi un savā ziņā lēni ievilks mani paranoiķu un šizofrēniķu bedrē, bet man ir pofig, gan vis būs ok. Tāda gan ir mūsu, tehnisko un loģisko cilvēku, daļa.
Bet arī es varu būt labsirdīgs, bet tas jau ir rezervēts priekš mīļiem dzīvnieciņiem, tuviem draugiem un ģimenei (un <insert love interest> ja tāda būs)
Ja dzīve ieskrēja FAIL posma, nekādu zaļu pret to man nav, saku domāt un analizēt, meklēju variantus kā paglābties.
Ja skumji vai depresija, nu tas ilgst 1-2dienas MAX, pēc tam es arī kauto jaunu vai labi aizmirsto veco gan izdomāšu. Šo procesu var patrinat ar liulziem.
Ja ir pārpildīts ar HATE, nu šeit ir daži varianti, reāli es barojos tā atklāti un nežēlīgi ļoti reti, vajag būt vispār par pilu retardu lai es saktu uz kadu kliegt, bet tā, man ir dažas asiņainas datorspelēs.
Mūzika man tikai lai nonāktu pie vajadzīgas produktivitātes vai ritma, retāk priekš BAD ASS feelings vai hard love.

tas, manupraat, ir raksturiigi tieshi vairaak introvertajiem purniem, jo vinji nejuutaas, ka buutu veerts savu beedu uzgruust kaadam citam, but maybe that's just me. muuzika gan ir ljoti izplatiits veids kaa censties pamainiit savu noskanjojumu uz vienu vai otru pusi, es briiniitos, ja kaads teiktu, ka taa nedara.

gan jau kaadu dienu mans praats sajauks man praatu un es sajukshu praataa, ieshu ielaas veezeejot noasinaatu skaarda miskastes vaaku un galinot cilveekus. sho dienu es gaidu ar aizvien lielaaku entuziasmu.

ahh, ja paliek skumji, tad parasti es satieku kādu no draugiem vai draudzenēm, tad izrunājam kas un kā.
Nedaudz paballējamies un skumīgais prāts ātri vien aizmirstas
Reizēm sanāk skumt vienam savās 4trās sienās, tad var aiziet galīgi ciet, bet atliek tikt uzliekt kaut ko smieklīgi vai pozitīvu un ir labi ^^

Piedzeros kā lops. Izguļos. Rītos vienmēr viss ideāli, ja pieturas pie likuma: šņabi ar pienu nejauc.


+1

Es pačīkstu, kā mazs zaķītis, mani tad pažēlo vai uzmundrinoši sabļauj virsū.
Paklausos mūziku. Un ja tas nelīdz sāku, šūt, jo tad nevar domāt par to kāds mazs nelaimīgs zaķīts es esmu.
Nu ja kāds ir izvedis, tad es domāju par to ainu, kad Guts šķaida pretiniekus ar savu zobenu.

Sports priekš manis ir totāls vēē no tā drīzāk bojājas garastāvoklis.

Vēl cenšos nedomāt par problēmu. Ja viss augstāk minētais nelīdz eju dušā, un savācu savu apziņu kopā >:3

Tā, ko gan es šobrīd daru?

Iesākumam varu pateikt, ka neciešu pārmērīgi pozitīvi noskaņotus cilvēkus, kuri man cenšas iestāstīt, ka nav jēgas skumt un man būtu jājūtas labāk. No "cheer up! cheer up!" for me! Tas gan varētu rezultēties mērenā salikšanā pa ausīm un agresija man tiešām palīdz aizmirsties un tādēļ justies labāk Man vajag izbesīties un izskumt, kārtīgi sevī visu pārstrādāt, lai es varētu iet tālāk. Ja kaut kas tiek paslaucīts zem paklāja, tas agrāk vai vēlāk nāks ārā ar eksploziju. Manuprāt skumjas ir ieraušanās sevī, lai meklētu risinājumu situācijai, kas tās izraisījušas.

Mēdz būt mūzika, bet tāda, kura palīdz gremdēties melanholijā, nevis velk no tās ārā. Parasti Apocalyptica, Placebo, From Autumn to Ashes vai šis arī ļoti labi atbilst.

Arī izbļaušanās palīdz, bet diemžēl ir ļoti maz vietu, kur ar savu balsi es to varu atļauties darīt. Dziļi mežā un pie jūras vētras laikā ir samērā derīgi varianti.

Sensenos laikos mēdzu arī pa kādam dzejolim uzrakstīt, bet pagaidām mūza liekas nosprāgusi.

Spēlējam psihologus? Kādam šeit ir kaut viena kursa izglītība? Interesanti cilvēki- kā jau paredzams, veseli cilvēki internetos īpaši nemētājas.

Ja šie ir slimie, tad visu pasauli - gan internetiešus, gan neinternetiešus - vajag pie lōgiem sūtīt.


(Oftopiks)
Man tā tikai rādās, vai arī tev reāli labāka latviešu valoda palikusi salīdzinājumā ar kādu gadu atpakaļ? Clap clap!

ievads psihoanaliizee ir iziets, seerfijam arii. pienjemu, ka ne mums vieniigajiem.

nu kad vnk māc tādas nelielas skumjas tad uztinu sev kādu smoke priekš chill, apēdu kko garšīgu, reizēm pievēršos nelielam fiziskam treniņam, uzlieku kādu foršu ritmisku treku, utt. blā blā blā ...
nu ja māc riktīgi lielā depresija tad vislabākais ko novērst - pēc iespējas ātrāk izbraukt no mājas un aiziet uz klubu/party nolavīt kādu meiteni
katrā ziņā esmu sapratis to ka nav vērts sev čakarēt mozgas dēļ kkādiem štruntiem, klausīties depresīvu muzonu utt. .... get a grip! tā vietā labāk darīt to kas uzlabo garīgo
moby var klausīties kad ir labs garīgais

Nu esam jau katrs savādāks, ja es ar depresiju sēdētu klubiņā, tad sāktu raudāt - atceroties labos laikus, kad tur ietusoju...

Man klubiņi un party vairāk asocējas ar ko pozitīvu, svinētas dzimšanas dienas, svinētas algas, atzīmēti nokārtoti eksāmeni un nodotie rojekti.
Kādu laiku esi ko centies sasniegt - atdevis darbā visu brīvo laiku, un pēc tam laiks tusiņiem - daudz alus un bitches.

Man sāk palikt baisi ar Tevi dzert.

Enihū, heavy abuse of mind-altering substances always helps vai arī, es vienkārši beidzu justies skumji un tā vietā jūtos, kā saka, awesome.

Awsum- tā ir depresijas otra puse. Deprimētiem cilvēkiem ir divi stāvokļi- viens ir rosīgais, kad cilvēks jūtas "lieliski" un ir apmierināts ar sevi un baigi aktīvs "jē jē" (bet īstenībā atrodas psihiskas un enerģiskas sadegšanas procesā) un normālā depresija, kad cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, nevis izliekas, ka viss ir ok.

Iemesls tam, kāpēc cilvēkus piemeklē rosība, ir tāds, ka sabiedrībā pastāv uzskats, ka būt nemotivētam, nogurušam un skumjam- tā ir gribas problēma. Tu esi noguris, jo tu gribi nogurt, pats vainīgs, ka esi tāds mīkstais utt...

Tas tā- jautrīšu zināšanai.

Es atvainojos par iespējamo pareizrakstības kļūdu- neatceros, vai bija "deprimēts" vai "deprivēts"

Jā, tev taisnība, laime ir mīts, viss īstenībā ir ļoti skumji!

aww, es tagad jūtos slikti, Tu mani atklāji. Es tagad aiziešu uz stūri un ieraušos savā depresijas čaulā.

Tiesa, pirms es nododos sevis žēlošanai, vēlos nedaudz vairāk palasīt par to ko pieminēji, specifiski iemesliem kādēļ sabiedrībā varētu valdīt šads uzskats?

EDIT:

Arī daļa par to, ka cilvēks normālā depresijā ir tāds kāds viņš ir, ir visnotaļ interesanta, bonus punkti par to, ka pieminēsi arī kaut ko saistītu ar šo.

Vēl viena labošana, šodien kaut kā aktīvs esmu:



Kaut kas tur neštimmē, care to elaborate?

sveiki, dārgie zelta retrīverīši!

ko es daru, kad man ir skumji. es nezinu, es neko nedaru, jo es reti cenšos pieļaut tādu brīdi, kad man būtu skumji. ja man vienkārši ir slikts garastāvoklis, man reizēm gribās kārtot istabu un taisīt baigās vizuālās pārmaiņas istabā. tādos brīžos negribās ēst. bet gribās runāt ar konkrētiem cilvēkiem - tiem, kas tanī brīdī šķiet vispiemērotākie foršai, garastāvokli uzlabojošai sarunai. citreiz, kad negribās citiem bāzties virsū ar savām smieklīgajām problēmām, vienkārši lasu vai klausos mūziku, līdz notiek kaut kas, kas skumjumu aizdzen tālēs zilajās!

Vislabāk man strādā fiziska kustēšanās, vai arī auto paņemšana un došanās nezināmā virzienā. Der arī augļu/sakņu sulas (svaigi spiestas). Muzons arī ļoti ietekmē, pie tam dažreiz vajag nomierinošu, dažreiz skaļu un ritmisku.

Vislabāk ir ignorēt sabiedrības uzskatus par laimi un kalt pašam savējo, heh!

nu varu tevis teiktajam piekrist
ar kārtīgu depresiju uz klubu vai kādu ballīti tik viegli neaiziesi
lai gan ja tā padomā, tāda īsta depresija man nekad nemaz nav bijusi
vnk ir bijuši gan cēlumi un kritumi
spēju atcerēties tikai vienu reizi kad esmu bijis tuvu depresijai, sajūta kad teju vai visi ''gali ūdenī'' un ka nekam vairs nav jēgas, tomēr pazvanīja man viens foršs cilvēčiņš un kā par brīnumu šī negatīvā sajūta vnk momentāli pazuda
secinājums: kad pa dzīvi iet sūdīgi tad vnk vajag kādu labu draugu kurš tevi uzmundrina un palīdz ''piecelties''':)

Bieži ar ignorēšanu nepietiek, vajag arī reizēm tā kārtīgi pasūtīt. Kādreiz (pirms gadiem 5-6) biju totāls nice-guy, bet tas viss beidzas ar to, ka katram vajag no tevis pa gabaliņam. Tad arī sāku pa vienam pateikt, mana dzīve utt. Bet jā, blakusparādības tam visam ir vienpatība, jo nebija vairs ierastā teicamnieka ego-stroking. Nesen to visu slīcināju metālā/trance, jo smagākā, jo labāk.

Tagad gan ar to neaizraujos, jo kaut kā nenovērš to problēmu, kas rada skumjas/depresīvunoskaņojumu/jebkonegatīvu. Tagad norakstu dusmu uz papīra, līdzīga dienasgrāmatai. Un jā, par mūziku, man gandrīz Kikyou variants, jautra mūzika, vai arī tas, ka vēl kursabiedre ieteica līdz nelabumam atklausīties ziemassvētku dziesmas. Pēdējā laikā piepumpēšanās/pietupšanās/pievilkšanās arī palīdz atgaiņāt nelabo smadzeņu ķīmiju.

Tas tā, kad nav neviena, ar ko izlamāties/izrunāties.

Iedomāsimies situāciju: Vīrietim vārdā x ir ļoti slikti. Es negribu stāstīt par iemesliem, kas viņam izraisījuši depresiju, bet visādā ziņā viņš jūtas nomākts. Viņš neko nespēj darīt un vienmēr izjūt nespēku. Iespējams, viņa galvā šaudās dažādas aktīvas domas- viņš gribētu, piemēram, uztaisīt ēst, bet viņš vienkārši nespēj saņemties. Arī darbā viņš neko nedara, jo nespēj saņemties, lai rīkotos. Viņš vienmēr ir nomākts.

Kāda ir sabiedrības attieksme- X tiek kritizēts un nosodīts. Viņa nespēja rīkoties tiek interpretēta kā gribas vājums. No sabiedrības puses rodas spēcīgs negatīvs spiediens, kas tā vietā, lai uzmundrinātu x, protams, iedzen viņu vēl dziļākā depresijā, un viņš lieliski to apzinās.

Pieņemsim, kādu dienu, viņš nolemj "saņemties". Savāc visus savus spēkus (kuru īstenībā viņam nav. Kāpēc- tas ir cits stāsts) un kļūst ļoti aktīvs. Kļūst par labāko darbinieku savā kolektīvā, visu paspēj un visu var. Liekas, ka viņš ir uzvilkts uz atsperēm. Viņam liekas, ka tagad viņš ir sapratis savu vērtību, zaudējis iepriekšējos kompleksus un jūtas priecīgs. Un pats galvenais- nicina tos, kas "atļaujas" būt vāji.

Tā viens cilvēks ceļo no viena stāvokļa uz otru (jo kādreiz aktīvais arī salūzt), un katru reizi šie stāvokļi kļūst aizvien krasāki. Veselam cilvēkam tā nevajadzētu būt.
Es gan biju ļoti, ļoti īsa savā stāstījumā, bet ceru, ka tas radīja vismaz iespēju iztēloties, ko es ar to gribu teikt.

Sabiedrībā vājie tiek nicināti, tā iedzenot viņus strupceļā.

Jauki, bet tā kā man niez nagi izvērst diskusiju par šo tēmu es vēl gribētu dzirdēt skaidrojumus pārējiem apgalvojumiem, jo, tici vai nē, nevēlos lekt pie pāragriem spriedumiem.

izdzīvo stiprākie!

Cilvēki pelna naudu ar grāmatām, kuras pilnveido personību, veiksmes formulas un instrukcijas, dzīves īstās mehānikas.
Sabiedrība izbīda vēl vairāk kompleksu, tādejādi visi var justies depresīvi par kaut ko.
Daudziem ir nepieciešama mīlestība, kāds, kas viņiem pateiktu, ka šajā pasaulē viņi ir nepieciešami, vajadzīgi.
Citi ar besi dodas citiem čakarēt garastāvokli (es,es,es,es!).



Kā nu iepriekš Fuschicho minēja - jo mazāk sabiedrības dogmās klausīsies, jo būs labāk sev. Tā nu ķengās tevi nost, ka tu dzīvo pie vecākiem, ka tev jau pāri 20 ir, ka nav draudzenes, ka tev ir wow akounts ar četriem 80tā līmeņa varoņiem. Beigās cilvēkam pašam apniks sava dzīve, tad izlems to mainīt vai nobeigt.
Pats esmu teicis citiem, ka nav viņiem šitā un tā, a pats pēc skolas sēžu pie internetiem līdz gulētiešanai.



Vajaga būt iedomīgākam un sevi vērtēt augstāk par citiem, jo tava patiesība vienmēr tev būs patiesa (manējā ir patiesāka).

Kādiem pārējiem apgalvojumiem?

Es neuzskatu, ka izvērst diskusiju ar mani par šo tēmu būtu sevišķi prātīgi, ņemot vērā, ka tie nav mani atklājumi un secinājumi bet vispārējā psiholoģija. Konkrētā ideja ir no kāda franču psihologa grāmatas, bet esmu pārliecināta, ka ne jau viņš to izdomāja- tas vienkārši ir pamats, kas bieži der par izskaidrojumu noteiktiem psihes stāvokļiem.

Also offtop:


Ko lai jādara? Jau 1.5 gadu universitātē!

Šitais ir vēl briesmīgāk kā mežā klučus guldīt. Stealth tantiņas sēņo un dzērveņo. Ja vien tu nebļauj viņām virsū...


Tu parasti braukā pa pilsētu, lielceļu vai pa mežu?

P.S. Es ko vienīgais, kuram jautra mūzika sliktā garīgā besī ārā?

Ārpus Rīgas. Tālāk tas var būt gan meža ceļš, gan lielceļš. Tīri pa mežu netrakoju, jo nav atbilstošas automašīnas

Nē, es nebļauju tantukiem virsū! Kgan moš dažiem vajadzētu... Vasarās vispār nevar, tad viņu tur ņudž! Pagājušo reiz sanāca ap Lieldienām mežā izbļauties kādas 10 min...

P.S. Mani sliktā garastāvoklī besī ārā ne tikai jautra mūzika, bet pat dzīvespriecīgi cilvēki

A kad man paliek skumji es raudu, no visas sirds. Un eju staigāt. Un tad viss pāriet, paliek tukšums. Klusums. Apziņa, ka pasaulē esi viens.
Un atkal: Enerģija. Sapņi. Mērķi. Kaisle. Prieks. Pasaule. Un atkal var mesties pasaulē iekšā un sadegt, un kad kaut kas noiet galīgi greizi, paliek skumji .. un viss no gala.

Hmm, skumjas uznāk aptuveni reizi divos mēnešos. :3 Un visnepiemērotākajos brīžos un visneīstākajās vietās XD

kad man ir skumji, parasti klāt nāk pamatīga apātija un vēlme neko nedarīt, tāpēc parasti vislabāk palīdz riktīgi spēcīga mūzika, kas iesit atpakaļ sliedēs.
ja vēl iekrīt tad, kad kkur jābrauc, vispār izcils līdzeklis pret skumjām - pa šoseju, vienatnē ar mūziku uz pilnu skaļumu + vēl pati gaudoju līdzi no visas sirds

Es tomēr atbalstu "zem paklāja slaucīšanu". Pašai gan pagaidām ne vienmēr tas izdodas, but I'm working on it. Tātad, ko es daru? Atkarībā no situācijas un iespējām:
-Atrast skumju rašanās iemeslu un darīt ko lietas labā.
Ja tas nav iespējams:
-Neko nedarīšana visu tikai pasliktina - vienalga vai darbs, mācības, sportošana vai mājas uzkopšana - labākais ir atrast kādu nodarbi, ko veicot, neparko citu nav jādomā.
Ja tas nepalīdz:
-Sex, Drugs (mostly booze) and Rock'n'Roll~ , bet ar šiem gan jāuzmanās, jo paši var radīt jaunas problēmas par ko skumt.
Un ja nu galīgi nav iespējams par to nedomāt, aizmirsties darbā/izklaidē un/vai iekšēji apspiest tad:
-Parunāties ar kādu/"dalīties bēdā". (Palīdz, bet tā kā man pašai arī nepatīk, ka citi mūžīgi par kaut ko sūdzās, tad to labākais darīt minimāli reti un tikai ar ļoti tuviem un uzticamiem cilvēkiem.)

Īpaši skumjos brīžos apziņas kontrole pārslēdzas uz sarkastiska nihilista režīmu. Laikam kkāds pašsaglabāšanās instinkts: ar jelkādiem līdzekļiem panākt, lai depresīvais stāvoklis tiktu nomākts.

Bet jā.. pēc (reizēm arī pirms) tam seko racionāla rīcība, kas ietver skumju iemeslu meklēšanu un iznīdēšanu saknē.

nošpļauties uz sabiedrības domām un stereotipiem, dzīvo tā kā pašam labāk!
jā, protams, ka stereotipus un uzskatus nav viegli salauz, tomēr ja ''kļūsti pats sev saimnieks'' tad dzīve pagriežas pavisam citā gultnē


vārds vietā, varu tikai piekrist tevis teiktajam
varbūt pie lielākiem pārdzīvojumiem ir reizes kad nevajag savas emocijas apspiest un turēt iekšā, tā vietā labāk aiziet stūrī papinkšķēt vai sasist kādas pāris trauku sevrīzes
bet gruzīties par kkādiem ikdienas sīkumiem nav vērts un labāk sevi saņemt rokās

aa, pareiz, otrā versija:
ieeju http://danbooru.donmai.us/

Kamēr nespēs ticēt sevis teiktajam, nespēs izbēgt no citu teiktā. Pārāk daudz cilvēki nosaka par ko ir jāpriecājas un jāskumst.

Piemērs:
Andrītis iet piektajā klasē. Pēc sporta nodarbības viņš bija ļoti sasvīdis, tādēļ gāja ar citiem zēniem uz kopējo dušu mazgāties. Viņš iegāja pirmais mazgāties, pēc tam atnāca citi. Redzot zēnu, viņa klasesbiedri sāka par skolēnu ņirgāties, jo Andrītim bija lielas pretīgas pumpas uz muguras un mazs loceklis. Pēc šīs reizes Andrītis izvairās iet mazgāties ar citiem zēniem, jo citādi viņu dēvēs par Černobiļas mutantu.

Kas viņam būtu jādara, lai aizmirstu sīko perdeļu ņirgas un varētu pilnvērtīgi turpināt dzīvi?

Nekas. Git over it.

Vai līdzīga atbildes reakcija no viņa puses pret citiem būtu laba? Jo nevajag ļaut kāpt sev uz galvas. Bet varbūt to vajag piedot un dzīvot tālāk, jo atriebe saēd atriebēju no iekšienes?



Kā var negruzīties no sīkumiem, ja no tiem sastāv mūsu dzīve?


Mēs tāpat visi mirsim vieni, vai šī apziņa dikti sāp?

shis laikam bija pirmais jeedziigais arta posts ko lasu peedeejo meeneshu laikaa

visi saka, ka vinjiem neruup, ko citi par vinjiem domaa. protams, visiem ir skaidrs, ka taas ir muljkjiibas.

visi saka, get over it, kaut patiesiibaa tas nav iespeejams, var tikai samierinaaties.

Nū, mani vienatnes apziņa nomierina, tā nesāp, tā tikai liek saprast notiekošā nejēdzību, sīkumainību , tāpēc jau tā nāk pēc, nevis pirms skumjām.

Es pieņemu, ka tīri teorētiski pastāv tāds "veselais cilvēks", kura pašapziņa un pašvērtības izjūta ir pietiekami stipra, lai neļautos citu cilvēku provokācijām. Viņš ir vērtība sev un viņam nevajag, lai viņa vērtību noteiktu citi. Es gan nezinu, vai esmu tādu 100% veselu cilvēku redzējusi.

memento mori.

samierinies ar notiekošo --- GET OVER IT!
manuprāt tas ir viens un tas pats

ideālu cilvēku nav
vnk ir stiprāki un mazāk stipri


+ 1 ļoti labi pasniegts piemērs
nu par mazu bērnu psiholoģisko iespaidošanu manuprāt nav vērts runāt, jo padsmitnieks Andrītis vēl nav no briedis tam lai patstāvīgi spētu atrisināt šādas problēmas un viņam nekas cits neatliek kā pakļauties sabiedrības uzliktajam slogam ....
tā kā jā: Get over it!

blā blā blā ... es varētu šo tēmu izvērst vēl tālāk, bet nejūtu vajadzību lauzīt savus pirkstus lai tikai pierādīt savu taisnību un uzceptu kko draudīgi gudru, es labāk kulstu savu muti nekā raxtu

Šis arī varētu būt Nīčes dēvētais ūbermensch. Tāda nav.

Daba mūs ir ieprogrammējusi paciest citu klātbūtni. Iedomājies šo jauko pasauli, ja mēs būtu īpatņi, kuri par sevi spētu parūpēties no dzimšanas. Mēs nebūtu cilvēki, mēs nebūtu vientuļi, jo citus mums nevajadzētu.

Skumjas, kā arī sāpes, rāda, ka mums kaut kā pietrūkst. Nevar saprast kā; tikai, lai tas beidzas drīzāk.
Kā mums īsti pietrūkst?
Apziņas, ka neesam vieni, vai otrs cilvēks, kurš spētu šo apziņu radīt. Vai mēs gribam vairāk saņemt nekā dot. Tas būtu īsti mūsu garā. Maz ir tie, kuri grib vairāk dot nekā saņemt, dīvaiņi šie, tēlo laikam.

Man patīk skumt un stāstīt sev, ka esmu perfekts.



Tu tiec tam pāri - pēc tā visa tev ir viss ok. To vairāk nepiemini, tas ir pagātne.
Samiernāties ar notikušo - pārdzīvojums velkas līdzi, un tu iemācies ar to sadzīvot.

See the difference? Which one is superior?

uh, nu jā taisnība
nebiju īsti iedziļinājies vārdos
bet nu doma jau jebkurā gadījumā paliek viena un tā pati - izdari izvēli un dzīvo tālāk