Paklausījos to Butterfly boy.
Viss sekojošais ir imho. Netaisos izvērst te nekādas diskusijas.
Japāņu roks ir fenomenāla... miskaste. Vietām tik nervozs un nelīdzsvarots, bet ir arī interesantas kačkas un tēmas, to es nemaz netaisos noliegt. Pavisam nedaudz/daudz trūkst harmoniskuma. Lai gan klausos mūziku patiešām plašās amplitūdās, pie šī žanra ir visgrūtāk pierast. Tas ir pozitīvi? Proti, šī mūzika. It kā jā. Bet tik pārspīlētā līmenī, ka manas smadzenes reizēm mirst. Butterfly boy pirmajā klausīšanās reizē likās totāls sviests, bet tā ir ar ļoti daudziem nedaudz smagākā un smagā žanra gabaliem, otrajā reizē jau likās klausāms. Pieņemu, ka pēc trešās reizes var pielipt.
Džeki ir ļoti simpātiski un pat skaisti. Jā, sievišķīgi sejas panti man patīk, reizēm interesanti redzēt kādu atsevišķu bildi, kurā atrādīts kāda džeka īpatnējais izskats kā dizaina elements, bet redzot, ka šitik slimi satērpta puse J estrādes pārstāvju, un viņi tā pārvietojas masās, tā vada savu ikdienu, tā uzstājas, tā parādās tautā visur un vienmēr un daudz... mani pārņem konkrēts nelabums. Nepamet sajūta, ka viņiem starp kājām, es atvainojos, ir pīzdas. Vīriešu kārtas pārstāvis var būt trausls, var būt sievišķīgi daiļš, bet VIŅŠ NAV MEITENE. Vai tas ir kaut kāds slēptais lezbietisms- visu šo hermafrodītu nenormālā popularitāte? Interesants kultūras un psiholoģijas fenomens.
Est modus in rebus. Jeb\: kas par daudz, tas par skādi.
Lūdzu nevajag komentēt manas domas ar mērķi pierādīt, cik tas ir dabiski un skaisti un ka es neesmu normāla, ja es nepiečurāju bikses no priekiem katru reizi, kad redzu ko tik lielisku. Tur ir savs skaistums, bet manās acīs tur ir pārāk daudz negatīvā, nedabiskā utt.. Katram sava gaume. Ja cilvēki aizmirsīs, kāds viņiem dzimums, pasaule lēnām izmirs un es beidzot būšu viena
Quite convenient.