Nosvilušie sapņi.

Bija saulaina vasaras diena, termometra stabiņš bija paspējis uzkāpt līdz 27 grādu atzīmei.Debesis bija skaidras kā jūra, tajās nebija neviena, pat vismazākā, mākonīša.Solījās būt lieliska diena, un Pēteris bija gatavs to izmantot, jo labi zināja, ka drīz var uznākt nepatīkams drēgnums, lietusgāzes vai pērkona negaiss, kas šajos platuma grādos nebija nekas negaidīts.
Pēteris bija 14 gadu vecs jauneklis, apaļiem vaigiem un gaiši zilām acīm.Viņa seju sedza sīkas pumpas, ar kurām viņš izmisīgi cīnījās, acis no saules gaismas bija pasargātas ar sudrabkrāsas brillēm,kuras acīmredzami bija par lielu.Kājās puikam bija gaiši pelēki šorti ,un muguru apņēma vietām sacaurumots polo krekls.Laukos viņš atļāvās staigāt basām kājām.Skolas laikā Pēteris dzīvoja pilsētā un mācījās no mājas netālu esošajā skolā.Zēns bija viens no sekmīgākajiem skolēniem klasē, uzvedība bija priekšzīmīga,un bieži vien Pēteris aizstāvēja skolas godu dažādās mācību olimpiādēs.Lai atpūstos no pilsētas burzmas, Pēteris lielāko vasaras daļu dzīvoja laukos.Tur viņam bija pašam sava istaba ar plašu gultu un masīvu ozolkoka rakstāmgaldu, pie kura zēns zīmēja.Zīmēšana viņam labi padevās, un dienas beigās viņš uz papīra attēloja dienas laikā redzēto.
Tā kā diena bija iesilusi, Pēteris izdomāja iet peldēties.Paprasījis atļauju vecvecākiem, kuri skatījās kārtējo ziepju operu, viņš atrada maisu un sāka meklēt peldbikses.Pēteris bija stingri apņēmies neskatīties meksikāņu seriālus, ko viņš bija skatījies pagājušajā vasarā.Zēnam tie nelikās interesanti, taču multenes gan bija aizraujošas!Tās sākās pusdienlaikā, tāpēc Pēteris centās visu ātri darīt, lai mājās atgrieztos pirms tām un paspētu paēst pusdienas.Savas peldbikses.Pēteris atrada glīti salocītas savas istabas skapī, ielika tās maisā un priecīgā prātā gāja uz upi, kas līkločiem tecēja aiz bērzu birzs.
Pēteris jutās ļoti priecīgs, ka var peldēt, jo pilsētā šis prieks viņam bija liegts.Viņš jutās patstāvīgs:zēns varēja iet, kur grib un kad grib, gulēt viņš varēja tik ilgi, kamēr jutās izgulējies.Vecvecāki viņam deva ļoti lielu rīcības brīvību.Viena lieta puikam gan bija jāievēro:kad vecvecāki aizgāja gulēt, un tas parasti notika pēc deviņiem, bija jābūt klusumam.Ap to laiku Pēteris bija nomazgājies un gatavs skatīties vakara filmu.Arī šodien viņš noteikti tā darīs.Iedams uz upi, viņš sajūsmināts vēroja uzplaukušās puķes, sakuplojušo zāli, plašo kviešu lauku, kam pāri, skaļi švīkstinādams spārnus, aizlaidās stārķu bars.Pēterim patika daba, viņš pētīja sīkos kukaiņus, mēģināja mājās izaudzēt kādu augu.Reiz pat viņš bija izārstējis ievainotu putnu.
Tā iedams, viņš nonāca pļavā pirms bērzu audzes.Kā āmura sitiens pa galvu viņā iezagās doma, ka viņš ir kautko aizmirsis.Nē, tā nevarēja būt!Pēteris taču vienmēr darīja visu pareizi!Lai arī zēns jutās pārliecināts, ka ir visu paņēmis, viņš tomēr apstājās un pārbaudīja līdzpaņemto maisu.
"Bikses ir, dvielis ir,šaulošanās krēms ir...hmm, dvielis taču nav!Un arī sauļošanās krēms nebija!"
Viņš rūpīgi pārbaudīja maisiņu, taču tur bija tikai peldbikses.Pēteris lēnām gāja atpakaļ uz mājām, rūpīgi skatīdamies, vai kautkur uz ceļa nav izkritis dvielis un pretiedeguma krēms.
Tā viņš, neko neatrazdams, atgriezās mājās. Vecvecāki joprojām skatījās ziepju operas. Pēteris pacēla uz grīdas nokritušo TV programmu.Pārliecinājies, ka multenes tiek rādītas ierastajā laikā un vakarā būs redzama slavenā filma par mafiju, viņš pāršķīra nākamās dienas programmu un uzreiz pamanīja, ka īsi pēc deviņiem viņš varēs skatīties filmu,ko, dzīvodams pilsētā, viņš nekad nebija varējis noskatīties līdz beigam.Zēns nopriecājās, ka beidzot uzzinās, vai galvenais varonis izglābsies no ieslodzījuma un redzēs, kā viņš atriebjas saviem ienaidniekiem.
"Vai tu jau nopeldējies?" oma miegainā balsī noprasīja.Pareizi, Pēteris jau bija paspējis aizmirst par upi. Viņš iegāja istabā un sāka meklēt, kur ir dvielis un krēms.Abas šīs lietas bija kārtīgi noliktas uz gultas.Viņš tās paņēma, ielika pie biksēm un ātrā solī devās uz upi. Debesīs bija viens mākonis, un Peterim tas atgādināja ziloni,kurš sēž uz krēsla.Pa ceļam zēns mazliet paēda gardās meža zemenes ceļa malā.
Tā nemanot viņš nonāca upes krastā. Pēteris paskatījās uz upes virsmu – tā bija rāma, šur tur peldēja kāda lapa.Ūdenī atspīdēja saules un stari,un arī gaisā varēja just saules starus
"Silti, tiešām silti.Labi, ka varēšu atvēsināties," vilkdams nost kreklu, prātoja Pēteris. Viņš visu darīja lielā steigā, lai paspētu noskatīties multenes.Zēns novilka šortus, uzvilka zilās peldbikses un devās ūdenī. Taču nekur tālu viņš netika – bikses nokrita un viņš nokrita. Notrausis no lūpām smiltis, viņš izbrīnīts paskatījās uz peldbiksēm.Viņš skaidri zināja, ka viņam ir zilas peldbikses.Vērīģi aplūkojis tās, viņš pamanīja gaiši zilus apļus.
"Nu bet protams!Tās taču ir tēva bikses," Pēteris atskārta, ka mamma šīs bikses uzdāvināja kāzu jubilejā, "ehh,laikam atkal nesanāks peldēt!" Vienu brīdi viņš gribēja peldēt kails, taču domu izgaisināja otrā krastā braucošais traktors. Vinš apģērbās un, sev nosolījies, ka bikses aiznesīs mājās tad, kad būs nopeldējies, viņš tās uzkāra uz zara un raitā solī devās mājup.Pēteris mājās būtu aizgājis vel ātrāk, ja viņu nebūu piesaistījis skudru bars, kurš grauza sīku sienāzi. Lai gan tas izmisīgi vēlējās nokļūt līdz ūdens peļķei, skudras ātri vien sienāzi nogalināja un sāka ēst viņu.Pēteris, noskurinājās,pie sevis noteikdams, ka tādā nāvē gan viņš negribētu mirt un tikpat raitā solī kā iepriekš veica atlikušo ceļa gabalu.Debesīs mākoņi bija savairojušies, un nu tur bija vesela ziloņu ģimene.Zēnu tas mazliet uztrauca, taču viņš neatmeta domu par peldi.
Paņēmis peldbikses un vairākreiz pārliecinājies, ka tās ir viņa bikses, devās uz upi. Gaiss nebija tik smacīgs, kā iepriekš, putni lidoja zemu, saule bija aizslēpusies aiz mākoņu mugurām.Taču Pēterim prātā bija tikai peldēšanās. Pie beigtā sienāža viņš apstājās, un izbrīnīts pamanīja, kā sīku skudru apņem ūdens lāse.Viņš uztraukti pavērās augšup – debesis bija tumšas.Vienā brīdī viņam prātā iešāvās doma, ka varbūt tomēr labāk doties mājup, taču kāre pēc ūdens bija pārāk liela.Arvien biežāk zēnu skāra lietus piles, taču viņš izlikās tās nemanam.Tikai tad, kad šorti lipa klāt pie kājām, Pēteris skrēja mājup, izvairīdamies no peļķēm.
Dusmīgs viņš apsēdās dīvānā un ieslēdza televizoru.Līdz multenēm bija palikusi mazāk kā pusstunda un to laiku viņš sāka pavadīt, skatoties realitātes šovu.Ārā gāza lietus, šad tad ierībējās pērkona dārdi.Ienāca Pētera vecmāmiņa.
"Izslēdz,lūdzu, televizoru.Negaisa laikā nav labi darbināt to...Un nesēdi pie rozetēm!"
Pēteris kautko norūca par sabojātu dienu un skatījās tālāk.Vecmāmiņa nopūtās un aizgāja prom.Kamēr rādīja reklāmas pauzi, Pēteris apskatīja televīzijas programmu un izvēlējās, ko skatīties nākamajās dienās.Joprojām pret stiklu sitās lietus piles, un gaisu tricināja pērkona dārdi.Uz brīdi istabā palika ļoti gaišs, pēc mirkļa atskanēja sirdi plosošs pērkona dārdiens, logu rūtis ietrīcējas.Likās, ka dreb visa māja.
Bet Pēteris joprojām negribēja izslēgt televizoru, taču tas izslēdzās pats – no tā izlauzās dūmu mākoņi un pamazam piepildīja istabu.Zēns piesteidzās pie televizora, domādams, ka kautko varbūt salabos.Taču viņš nezinaja par tehniku.Zēns, bakstīdams kontaktus, cerēja uz brīnumu, ka viss bus kārtībā.Taču brīnums nenotika.Pēteris sajuta spēju sitienu, kas kā vilnis izgāja cauri visam ķermenim. Tālāk viņš neko nejuta.
Zēns pamodās.Viņš gulēja gultā, un apkārt staigāja ārsti.Viņš dzirdēja kādu dakterim sakam: "Lai gan traumas ir nopietnas, viņš dzīvos..."

Kā vienmēr, ļoti labi, taču pat nezinot nosaukumu, būtu prognozējis, ka Pēteris labu galu neņems.

Dizgan lasāms stāstiņš ,vienīgi beigas skita loti satiektas salīdzinājumā ar visu stāstu ,šito pārāk neņem vērā

Diezgan labi vis ir aprakstīts! Patika doma un valoda.

forshh bezgala! tikai.. kaapeec tu to puiku pataisiiji pumpainu? vai tam buus kaads sakars ar turpinaajumu? izdari taa lai vinjsh ir smuks teiksim elektriiba vinju gandriiz pilniibaa sadedzinaajusi, teiksim kkaads mistisks zibens-plazmas speeriens un tagad vinjsh ir bezmaz vai uztaisiits no jauna..

nezvai būs turpinājums..man ir diezgan grūti ilgi koncentrēties vienai lietai..ātri apnīk..
bet par tām pumpām..a kurām tās nav..nu mazas

liela gulta, pašam sava istaba, liels, masīvs raxtāmgalds,pie kura skribelēt zīmējumus.. un vēl tas viss laukos... tu mani izseko? tas ļoti atgādina veidu, kā es cenšos relaxēties no visa tā vājprāta, kas notiek rīgā pa vasaras mēnešiem...

ļoti patika, it sevišķi par vecvecākiem un tv.. pazīstama situācija, bet par spērienu- vai viņš būs dabūjis tādu lādiņu, ka turpmāk spēs nosvilināt visu, ko vēlēsies?? smukas spējas būtu.

kas attiecas par apnikšanu, tu galvenais atceries par raxtīšanu brīžos, kad nav ko darīt, šitā es arī palēnām raxtu grāmatu...pa lpp. pusmēnesī. un raxti tālāk.