Īpaši šos fan fiction nerakstu, bet laiku pa laikam kāds top.. pēdējais tāds pagarāks ir sanācis man..



nezinu laikam spoiler funkcijas nav, tāpēc likšu nekautrējoties ^^ Bija savulaik doma ziveidot saistītu stāstu jeb turpinājumu šim..( hellsing and vampie hunter D and else stuff), bet pašlaik nav idejas kā varētu turpināt.. piedodies vēlreiz ka tik garšs ^^ un ir doma pilnveidot utt. un tā joprojām:


Vampire: ###
Tas notika sen, kad vēl eksistēja cerība, mīlestība, bija saulesstars pat vistumšākajos mirkļos, spēdams dot atbalstu ikvienam grūtajos brīžos, kāds garāmgājējs paņēma un iepūta tumsu, iesēja sēklu no kuras auga tumsa, kāds novērsa vaigu, cits pavērsa. Toreiz vēl viss sāka ziedēt un plaukt, un neviens, neviens nevarēja padomāt, ka laikā, kad viss labais plaukst, spēs izplaukt ļaunuma zieds.
Londona, Valšmīras apgabals
- Mammu, kāpēc viņi grib mūs nogalināt.
- Viņi negrib... viņi vienkārši.. es nezinu..
Pārdesmit metrus tālāk skrien kāds vīrs, elsdams, no mutes tek asinis sajaukušās ar siekalām, sākot no pieres pāri grumbām un asins pilieniem tek sviedri. Asiņu un sviedru garša jūtas uz mēles galiņa, viņa spēki ir uz izsīkuma robežas, bet viņš ieelpo dziļāk, un ar visu spēku ielaužas pa durvīm, kliegdams:
- Slēpjaties, ātri.. ātri.. viņi... viņ nāk, ātri zem grīdas, lūkā..
- Kas nāk.. kas noticis...
- Slēpjaties, es viņus aizstūrēšu..
Vīrs noslēpj savu sievu un bērnu paslēptuvē, kas izveidota zem grīdas, aizcērt lūku un uzmet virsū paklāju, aizmetas pie durvīm un tās aiztaisa, piebīda klāt neliela izmēra kumodi, atkāpjas pie sienas, pie kuras karājas bise, to paņem un klusi skaita lūgsnu:
- Mūsu Tēv debesīs..
Pie durvīm viņš sadzird klauvējienus, graboņu? Nē.. skrāpēšanos, sišanu pa durvīm, mēģinot tās izsist.. vaidi, kas izklausās pēc cilvēku vaidiem.. Pēkšņi atskan balss, mierinoša un aicinoša.
- Lūdzu, atver durvis, mēs neko pāri nedarīsim, tikai parunāties gribam.
Vīrs ciešāk saspiež bisi, pavērš to pret durvīm
- Jā, protams, redzēju, kā Jūs runājat.. rijat maitas rijat..
Bise esošās divas lodes, tiek momentāli izšautas durvju virzienā, tās cauršaujot, durvis tiek sacaurumotas no skrodēm, metot iekšā nelielajā telpiņā vāju un spokainu gaismu, un caur visiem caurumiem var saskatīt viņus..
- Es gribēju pa labam, bet ja jau tā..
Nākamajā mirklī kaut kāds spēks izsit durvis, tās pašķīst sīkos gabaliņos, bet kumode tiek aizsviesta vīra virziena to notriecot no kājām, pa durvīm laužas iekšā cilvēki, bet tie nav cilvēki, tas ir kas tāds, kam nevajadzētu staigāt, tie grasās klupt viņam virsū, bet te pēkšņi virs viņiem pastiepjas roka un tiek izkliegti vārdi: „Stāt! Ne visu uzreiz.”
Lēnā solī pie vīra piesoļo svešinieks, dīvaini ģērbies, acis sarkanas un mirdz gluži kā safīri, bet smaids, tas smaids, tas burtiski izstaro ļaunumu, bailes, pārākumu. Svešinieks paceļ vīru aiz kakla un piespiež pie sienas, to nedaudz paceļot.
- Aj, aj, aj.. tik nepieklājīgi šaut ciemiņu virzienā.
- Tādus ciemiņus tikai gaidu ar bisi. Skatos esi paņēmis savus rokas puišus un pārējo nešķīsteņu varzu
- Zini, es redzu visu.. tumšākos dvēseles kaktiņus, bailes.. VISU.
- Arī savu nāvi, ko?
- Daudz runā, bet kā runā tie, kas zem grīdas.
- Zem grīdas? Heh.. gribi atgriezties pie zemes, no kuras nācis..
- A nu, ka puiši pārmeklējiet..
Citi divi nekavējoties metas pie grīdas, aizsviež paklāju un atrauj lūku, izrauj sievieti ar viņas bērnu ārā, gluži kā burkānus no dobes.
- Nē.. maitas, nogalināšu..
- Izbarojiet viņus..
Pēkšņi nez no kurienes atskan šāvieni, viens pēc otra miroņi gāžas zemē.
- Kas par.. tieciet galā ar varoni.
Abi pārinieki metas šāvēja virzienā, bet nepaspēj nonākt pat pusceļā, ka abi sabirst putekļos. Šāvēja ierocis lēnām nokūp, zem gariem melniem matiem manāms smīns, kurš vēstī ko noslēpumainu un nezināmu.
- Kas par velnu.. nu viss tūliņ tu mirsi – viņš metas svešinieka virzienā, kā šauta lode, ātrāk par gaismu. Ierocis. Notēmēšana. Izšaušana.
- Aaaaaa.. manā kāja - ātrais skrējējs nokrīt uz zemes agonijā.. kāja, kas pirms mirkļa bija viņam, tagad mētājas tuvāko metru tuvumā kā asins traipu un putekļu veidā. – Kas par.. paga tu, tu.. esmu dzirdējis pa tevi.. tu esi tas vampīrs, kurš medī savējos.. tu.. nodevējs.. Alukards
- He.. tu vēl sevi uzdrošinies saukt par vampīru? Tu esi tārps.. tārps, kurš izlīdis tur, kur nevajadzēja izlīst, tu pat man tuvumā nestāvi.. niecība, kas domā, ka ir visvarenākā.
- Klausies varbūt mēs sarunāsim? Lūdzu.. es esmu savējais tak.
- Savējais? Tu tarakāns ar mani, ar augstākās klases vampīru.. he.. pārāk ambiciozs tu esi.
- Nēeeeeee – atskan 3 šāvieni, un kādreizējais kaut kā dzīves ritējums ir pārtrūcis, tagad tur guļ čupa pelnu.. čupa pelnu, kas spēs dot jaunu dzīvību citiem organismiem.
- Dodaties prom, prom tālāk no šejienes, kur zeme svētīta..
- Paldies Jums, paldies..
Alukards lēnām aizsoļo pa tumsu ar ieroci rokās, viegls vējš pūš viņa matus un apkārt lēnām rosās migla. Viņš izgaist miglas un tumsas apskauts. Debesīs spīd mēness. Melnas debesis. Cik brīnišķīga ir nakts šodien, lai lietu asins.
Itālija, Roma, Vatikāns
- Pāvests sasaucis visus.
- Ko visus 12 ordeņus?
- Jā, kaut kas nopietns ir noticis, tikai kas, vēl nav zināms.
- Kas par lietu varētu būt?
- Nejautā man.
- Pāvests nāk.
- Iztiksim bez ilgām runām. Situācija ir kritiska, tumsa ir apsēdusi pasauli, tā ir tagad pilna ar dēmoniem.
- Kungi, lūk, prezentēju vienu no viņiem – tiek pievests būris, kurš apsegts ar melnu audumu, blakām esošs kardināls norauj audumu, zem kura sēž saviebies zombijs un metas tuvumā esošajam kardinālam, - šis reiz bija cilvēks, bet vairs nav, uzberam virsū svētīto zemi un palūk, viņš sāk sairt putekļos.
- Ma.. ma.. man tikai jautājums, viņi, ko spēj kāpt uz šejieni..
- Vairumā nē..
- Vairumā?
- Tādi kā šis nespēj, tas ir pāri viņu robežām, bet citu un spēcīgāki, spēj gan.
- Kādi rīcības plāni tiks piemēroti.
- Tika piemēroti, tika nosūtīts labākais leģions, pirmais. Tomēr ziņa no viņa netika vairs saņemta.
- Šajā leģionā nebija gadījumā arī tēvs Andersons.
- Jā, diemžēl par viņu mēs arī neesam nekādu informāciju saņēmuši. Jebkurā gadījumā, būs vairums cilvēku, kas gribēs nokļūt šeit, mazu daļu mēs spēsim paņemt..
- Tomēr vairākumu nevarēsim, ja?
- Pareizi! Mūsu uzdevums nepieļaut nesankcionētu iekļūšanu, kā arī, lai kāds inficētais vai vampīrs nespēj tikt iekšā.
- Cilvēku pūļi jau drūzmējas.
- Uz priekšu, par visu svēto un šķīsto!

Londona, Organizācijas Hellsing štābs.
Kādreizējā ēka, kura simbolizēja kaut kā esamību, bija sagrauta un izpostīta, pa visurieni mētājās līķi un to daļas. Asinis bija it visur. Tā vien šķita, ka viss ir nokrāsots sarkanā krāsā. Pie dažiem ķermeņiem mielojās kāds zombijs, raudams gabalu pēc gabala nost no kauliem un to sakošļādams. Daži karavīri, kuri tādi vismaz reiz bija, staigāja apkārt meklēdami dzīvu un neaizsargātu miesu, visi, kas reiz bija dzīvi, tagad nu bija miruši, bet vienlaicīgi dzīvi – tikai viņu ķermeni, bet ne saprāts.
Alukards stāvēja iepretī vārtiem, viena daļa bija iešķībusi un izrauta no stiprinājumiem. Uz abiem vārtiem bija redzams tik kādreizējās, varenās organizācijas Hellsing simbolika – burts „H”.
Alukards lēnām soļoja uz ēkas pusi, zombiji kas pastaigājās netālu, sāka viens pēc otra mesties viņa virzienā, gluži kā sprinteri, kas tiecas būt labākie un ātrākie. Bet nevienam no viņiem nekas nesanāca, viena pēc otra, raidīta lode no 45. Kalibra Magnum tikās ar viņu galvām. Tie, kas pasteidzās pie viņa, nesatikdami lodi, viņiem bija banālākas beigas – viņš to sagrāba un pilnā spēkā trieca pret zemi – visas smadzenes, kas no tām bija, pašķīda tuvākā metra tuvumā.
Kāpjot pāri līķiem viņš lēnām uzkāpa augšā pa trepēm, lēnām soļoja pa gaiteni uz priekšu, līdz Integras kabinetam, garām saplosītiem līķiem, mirušajiem, asins peļķēm un sienām pilnas ar ložu caurumiem. Pieejot pie durvīm viņš pēkšņi apstājās pagriezās un izstiepa roku ar ieroci, pret kuru pēkšņi atdūrās miroņa galva, viņš nospieda ieroča mēlīti un vietā kur vija galva, tik bija redzams kaut kas no mugurkaula.
Viņš paņēma un paraustīja durvju rokturi, bet durvis neatvērās, kaut kas no iekšpuses traucēja tām atvērties.
- Iebarikādējušies?
Atkāpjoties paris soļus atpakaļ, viņš ieskrējās un ar visu spēku sitās pret durvīm, pēc paris minūtēm viņš sāka just, ka tās padodas, bet te pēkšņi sāka skanēt šāvieni, durvis tika caurumotas un bija dzirdami tikai kliedzieni par miršanu un ellē iešanu.
- Te Alukards... Integra? Seras? Jūs tās esat.
- Ko? Kas? Alukard? Es nespējam noticēt, tas tiešām esi tu.

- Kas notika?
- Viņi uzbruka.. tā bija vesela armija.. mēs centāmies.. nekas.. mums nesanāca..
- Kur Integra?
- Esmu šeit. Nedaudz ārstējos. – stutējoties pret galdu viņa piecēlās no grīdas un apsēdās krēslā, mutē viņai bija viņas cigārs.
- Ārstējies? Kas kaiš.. un kur ir Valters?
- Mēs nezinām.. viņš palika mūs piesegt.. iespējams viņš.. mēs dzirdējām sprādzienu, ieroču noliktavā.. pēdējo reizi mēs redzējām, ka viņš dodas turp.
- Kas tev kaiš..
- Nekas..
Alukards paskatījās uz Integras roku, kura bija apsaitēta, tā visa bija asinīs un pat apsaitējums mirka asinīs.
- Tevi sakoda? Kā tas notika?
- Nav svarīgi.. manas dienas lemtas. Seras izej aiz durvīm, man ir jārunā ar Alukardu.
- Nē, es nekur neiešu!
- Nekavējoties ārā, savādāk ņemsi galu kā pārējie mošķi!!
- Seras izej.. esmu tavs saimnieks – tevi mani jāklausa. Pati tā teici.
- Labi.. es..
- Ej
Seras paņēma ieroci rokās un lēnām izsoļoja pa durvīm tās aizverot, pirms aizvēršanās viņa ar asarām acīm paskatījās uz Integru un Alukardu.
- Kas par lietu? Par ko vēlies runāt?
- Par pēdējo uzdevumu.. uzdevums, kurš jāizpilda neskatoties ne uz ko.
Alukards lēnām uzelpoja, pacēla galvu un paskatījās uz Integru, ieroci, kuru turēja rokās viņš ielika atpakaļ makstī, kas bija aiz viņa mēteļa pie sāniem.
- Kas tas par uzdevumu?
- Man sanāca uzzināt par viņu. Pa to, kurš aiz visa tā stāv. Viņu sauc Lī.. Magnus Lī.. viņš mitinās Euksmontā. Tur esot veca pils, tur viņš arī esot.
- Uzdevuma prioritāte?
- Visaugstākā.
- Sapratu, gods bija strādāt.
- Man arī.
Alukards lēnām izgāja ārā pa durvīm, pagriežas pret Seras - pamanīja viņa acīs skumsas, bēdas, nožēlu, ko tādu ko ne reizi nebija redzējusi viņa acīs.
- Nāc mums ir uzdevums.. pēdējais..
- Bet kā tad..
- Nāc.. viņa lika..
Viņi sāka abi lēnām soļot uz izejas pusi, ka pēkšņi atskanēja šāviens, Seras pagriezās uz izkliedza: ”Intergra! Nē!!”. Bet te pēkšņi viņu aiz pleca saķēra Alukards paskatījās uz viņu:” Lai ir, tā viņa gribēja, tam tā bija jābūt. Mums tika uzdots uzdevums, tas ir jāizpilda, ja ne principa dēļ tad vismaz viņas dēļ.”
- Jā, tev.. mums jāiet.. uz kurieni mums jābrauc.
- Uz Euksmontu, bet sākumā mums jādabū transports.
- Garāžā palika mašīna.. to varētu izmantot.
Viņi abi devās savā pēdējā misijā, kuru uzticēja izpildīt cilvēks, kurš zināja, ka vairs nespēs just gandarījumu par veiksmīgu iznākumu. It visam reiz pienāk gals, pat tiem, kuri cīnās līdz pēdējam, bet nekad.. nekad cilvēki, kas cīnījušies viegli nepadosies. Bet ja padosies, tad tikai ar godu. Bet viņa līdzgājēji turpinās cīnīties, pat ja vairs nav par ko cīnīties.
Euksmonta.
Alukards un Seras noslēpdamies aiz neliela kalna aplūko pili, ik uz stūra un pagrieziena stāv sardze, ik pēc pāris metriem. Grūti pateikt kas viņi ir – vai dzīvi cilvēki vai neradījumi, kas pilda pavēles.
- Mēģināsim ielavīties?
- Nesanāks, viņu uzdevums ir visu sargāt, nevienu neielaist vai izlaist. Viņi ir kā buldogi.. ieķersies neatlaidīs..
- Tad tiešajā uzbrukumā.
- Jā.. es došos virsū, bet tu piesegsi skaidrs?
- Jā! Tieši tā!
Liela zāle, kas izgaismota ar vāju gaismu, tās vidū sēž pēc skata ap 40 gadiem vecs cilvēks, tronis ir vecs un jūtams tā laika gājums, uz rokas balsta ir viņa elkonis, galvu tas ir nostutējis un domīgi sēž. Tā vien šķiet, ka viņš zina visu, bet vienlaicīgi neko.
- Grāf Lī. Kaut kāds vampīrs un skuķis ir ielauzušies pilī, Jums nekavējoties jāpamet šī vieta.
- Tu prusak, varēji vēl pēc stundas atnākt, es jau zinu, ka jau kādas minūtes piecpadsmit viņi ārdās un viena pēc otra nospiež un izsmērē.
- Es... es.. es domāju, ka spēsim apturēt – te pēkšņi vienkārša kalpa vampīra galva pašķīst, visu viņa ķermeni caururbj lodes, viena pēc otra, pārpalikumi nokrīt uz zemes un burtiski iztek pa tuvāko apkārtni.
- Es jau domāju, kad tad atnāksiet.
- Lī tu esi staigājošs mironis!
- Seras! Ne tik ātri.. tā ir mana cīņa.
- Alukard. Sen neesi redzēts. Vēl nesen tevi biju atcerējies, kā tad varētu klātos senam draugam..
- Draugam?!
- Seras! Paklusē.. izej ārā.. te notiks slēgtā saruna.
- Ko, pagaidi, tu ko.. viņu pazīsti?
- Muahahha.. vai viņš.. mani.. un pazīt? – Viņš lēnām piecēlās no krēsla, atpleta rokas un izkliedza – Es, esmu viņa radītājs!! Pavēlnieks! Tēvs...
- Ko.. es kaut ko..
- Seras, izej ārā!!
- Tas skuķis nu gan ir stulbs – Lī nomāja ar roku un viņa pēkšņi pagaisa..
- Skatos jaunus jokus esi iemācījies.
- Tie nav joki. Tās ir īpašas spējas, kas piemīt man, kā visaugstākās klases vampīram, visvecākajam.
- Metīsim runas pie malas, tu zini kāpēc esmu šeit..
- Nu tad ķeramies pie lietas..

Tikmēr ārpus pils sienās Seras mēģināja tikt iekša pa durvīm – sitot un šaujot, izmantojot visu savu spēku nekas nesanāca – kāpēc, kapec.. kā es nokļuvu šeit, es nevaru pieļaut ko tādu! – viņa nokrita uz ceļiem un sāka šņukstēt ar galvu atduroties pret vārtiem.
- Beidz šņukstēt, pat pa visu grēcīgo dzīvo tu nespētu tur tikt iekšā.
Seras pielēca kājās izvilka ieroci un notēmēja un balss avotu: ”Tēvs Andersons?!”
- Pirms sāc šaut pateikšu vienu, būtu gribējis nogalināt, būtu jau izdarījis. Tāpēc labāk uzklausi.
- Ko Jūs gribat?
- To pašu ko tu.. vismaz, kas Jums ir uzticēts, spriežot pēc visa.
- Lī? Jūs viņu ar medījat?
- Medījam.. pff.. mēs cenšamies viņu notvert jau kopš 17. gadsimta.. bet par to vēlāk sākumā mums jātiek iekšā. Paej malā.
Viņš nokrita ceļos, salika kopā rokas, kaut ko nomurmināja, ātri pielēca kājās un pēkšņi no piedurknēm izmeta kaut kādus nažus, pie kuriem bija piestiprināti kaut kādi papīrīši. Tie sadūrās riņķī iekš vārtiem un itkā nomirdzēja.
- Pamēģini tagad izsist.. pa vidam..
Seras uzsitot pa vārtu daļu, starp nažiem atvēzējās un sita, caurums izsitās momentāli un viņa pat izlidoja cauri. Viņa pieleca kājās apmulsusi un nesaprašanā.
- Svētais palīdz, vienmēr. Ejam.

Tikmēr Alukards ar Lī cīnījās. Abi bija jau nedaudz noguruši.
- Skatos Alucard, tu zini savu spēku.
- Es zinu to, kā apturēt tevi. – viņa skaties burtiski bija piesaistīts vienai lietais, ķēdītei ar Lī kaklu, drīzāk pie tā, kas bija ķēdītes galā.
Lī pasmaidīja un uzmeta skatienu no uzacu apakšas un metās virsū Alucardam, kurš izvilka savu ieroci un sāka šaut, lodes burtiski bira, bet Lī, tā vien šķita, ka paredz, kur katra lode lidos.
- Garām Ali, garāāāām! Pacenties vairāk! – saldā balsī viņš smējās.
- Palikusi viena lode – Alucards nodomāja. Viņš aizvēra acis, notēmēja.. šāviens..
- Pēdējā! Un cik esi trāpījis? Nevienu.
Alukards paskatījās ar mierīgu skatienu un mutes kaktiņā parādījās resgalīgs smaids.
- Ko tu smaidi?
- Trāpīju. Tava ķēdīte.
Lī paskatījās uz kēdīti, tās galā karājās tikai neliels gredzentiņš, kura glā reiz bija kaut kas tāds, kas ļāva Lī kontrolēt daudzus, iedvest savu spēku citiem.
- Nē... nē.. tu to nožēlosi!!!
Viņš metās Alucardam virsū, bet tas izvairījās, viņi abi sāka plosīties, pa visurieni lidoja gaļas gabali un asinis, un pēkšņi.. kaut kas ass.. netīkam.. augsts..ietriecas Alucardam iekšā. Asajā cīņā Lī izdevās Alucardu uzgrūst uz pīķa, šo pīķi turēja dzelzs bruņas, nejaušība, kura parādījās neīstajā momentā. Pīķis caururba Alukardu tieši cauri, aizskarot sirdi. Lī atkāpās uzsmaidīja un bija gatavs beidzamajam sitienam, ka pēkšņi pa durvīm ietraucās Seras un aiz viņas Andersons kurš paņēma uz sameta ar Lī vairākus zobenus kuri bija krusta formā.
- Ātri, zīmogs ilgi viņu nenoturēs.
Seras un Andersons paķēra Alukardu uz saviem pleciem un ātri sāka skriet uz mašīnas pusi. Pieskrienot pie mašīnas viņi dzirdēja lielus kliedzienus, tur Lī centās izlauzties no īslaicīgām važām. Viņi ieleca mašīnā, Seras ar Alukardu apsēdās aizmugurē. Seras nolika Alukardu galvu sev uz ceļiem. Mašīna izkustējās un ātri aizbrauca ar kaucošām riepām.
- Man ilgi vairs nav atlicis. Nav vairs ilgi..
- Nē nē.. nerunā tā..
- Viņam taisnība mīlulīt ilgi viņam vairs nav.. viņam nepaveicās, pīķa gals bija no sudraba..
- Bet vampīriem tas īpaši nekaitē, ja netrāpa galvā..
- Jā, bet viņam aizskāra sirdi.. kritiski..
- Aiz.. aizved uz zemi.. – Alukards stostīdamies un spļaudams asinis norunāja..
- Kā teiksi... kā teiksi.. – Andersons nosmīnēja un piedeva lielāku ātrumu braukšanai.
- Kas pa zemi..
- Tu meitenīt vēl daudz ko nezini.
- Kapēc? Ko es nezinu? Kapēc Jūs mums vispār palīdzat?
- Mums visiem ir viens mērķis, arī Vatikānam.. kurš Lī medī jau turpat 4 gadsimtus..
- 4 gadsimtus?
- Jā. Tas būtu izdevies jau kādā 18 gadsimtā, bet tavs mirstošais visu iztraucēja.
- Ko tad? Paga..
- Pateicoties Lī es kļuvu tāds kāds esmu..
- Tāpēc viņš teica, ka ir tavs radītājs..?
- Jā, tas notika 1768 gadā, man bija tikai 27 gadi.. teik.. teiksim tā.. kļuvu par viņa netīša upuri..
- Bet kāpēc tieši tevi..
- Es nezinu.. biju jauns un ambiciozs, bija daaaa... daudz plānu un.. iespējams viņš redzēja ko tādu.. lai vai kā.. man bija savi rēķini..
- Tāpat kā mums visiem... Vatikāns sen paredzēja, ka aiz visa slēpjas Lī... tik nebijām pārliecināti.. bet pateicoties Alukardam ir nokārtota daļa darba..
- Daļa darba?
- Čipseti.. – Alukards jau raustījās agonijā un sāka zaudēt lēnām samaņu.
- Nesaprotu.
- Lī bija ieguvis pirmatnējo DNS.. pateicoties tam, viņš varēja izveidot ģenētisko čipsetu, kuru integrējot cilvēkiem, tos varētu padarīt pa vampīriem..
- Pagaidiet.. pirmatnējais DNS.. es par to lasīju.. Van Hellsings, organizācijas dibinātājs.. viņš ieguva pirmā vampīra DNS.. tas tika ieslēgts pagrabā.. Alucards bija galvenais sargs tam..
- J.. ja... bet toreiz uzbrukumā, kad ielauzās.. bija vēl tresāis kurš ar sadabūja viņu ..
- Jā viņu sauca Lemiks, mācēja iet caur sienām.. kalpja tam vācu pabirai, kurš gribēja 4. Reihu sākt..
- Bet viņš.. i.. i.. i.. ir tikai bandinieks..
- Jā, dabūjot šo DNS Lī varēja mierīgi sākt savu plānu.. bet lai aktivizētu visus čipsetus.. viņam bija jāpieliek daudz spēka.. gandrīz visu savu spēku.. tas cīpsets ko iznīcināja Alukards bija galvenais, bez tā, visi pārējie mirs.
- Tikai nesaprotu vienu, kāpēc viņš nevarēja savu DNS paņemt un ko Vatikāns tik ļoti medī visus šos gadsimtus viņus..
- Lī nav vienkāršs vampīrs.. pirmais vampīrs, īstenais bija izsaukts no tumsības, kuru uzveica van Hellsings, saglabājot tā pēdas.. nelielu mata fragmentu. Bet Lī ir pirmais mākslīgais vampīrs.
- Mākslīgais?
- Jā. Viņš bija mācītājs, tomēr ikvienam pienāk grūti brīži, viņa dēls smagi saslima, viņš lūdzās ilgi visus svētos, bet nesaņēma atbildi, tad viņš spēra izmisuma soli..
- Pievērsās tumsai?
- Jā, viņš sāka pielūgt tumsas spēkus.. un sanāca, viņa dēls izveseļojās, par to viņš atdeva savu dvēseli.. kad sāka pienākt laiks viņš saprata – viņam ir viena vieta tikai garantēta.. te ar sākās.. viņš sāka nogalināt un dzert asinis un nevienkāršu cilvēku asinis – visus tos, kuri kalpoja svētākajam.
- Un viņš kļuva par to kas ir tagad..
- Par varenāko vampīru.. un ne vienkāŗsu vampīru.. nekas nevar būt sliktāk par vampīru, kurš zina debešu likumus.
- Vatikāns tad ar sāka viņu medīt?
- Jā. Tā esam piebraukuši klāt. Es pasēdēšu šeit.
- Pa.. pa.. palīdzi man tik tur..
- Uz kapsētu?
- Palīdzi.
Seras lēnām pa solim, palīdzēja Alukardam tikt uz kapsētu, uz svētītu zemi.
- Kāpēc te?
- .. man būs vieglāk.. vieglāk aiziet...
- Nevajag.. viss ir labi.. zini izdari tikai pakalpojumu man?
- Kādu?
- Nosauc viņu par D..
- Kuru tad? Tu pati zini..
Seras sāka šņukstēt kā maza meitene, viegls vējš pūta pa gaidu birstošas ķirša lapas, Alukards vairs nekustējās, dzīvība bija to pametusi, lēnām viņš sāka it kā pagaist, pārtapt pelnos, kuri sāka kaisīties pa vējam līdz vairs no viņa nekas nebija palicis. Pienāca Andersons, nolika roku uz pleciem un pateica:”Viņs zināja, kad tu vēl nezināji. Dampīrs – bērns no vampīra un vienkārša cilvēka, tevī tecēja cilvēka asinis un tad vampīra. Abas sajaucās, tapēc arī D.”
- Tagad viņš nokļuvis tur kur vienmēr esi gribējis.
- Elle? Heh.. pat ja tā būtu.. viņš būs tur.. augšā.. visu dzīvi viņš cīnījies pret tādiem, kāds viņš bija.. viņš katru savu pastāvēšanas dienu izpirka..
- Ko tagad?
- Tagad? Tagad neko.. tikai ar tīru DNS varēja pakļaut citus.. tā vairs nav.. un vēlreiz mēģināt atkārtot un aktivizēt čipsetus Lī neuzdrošināsies..
- Kas gan viņu atturētu?
- Tas, ka viņa paša dzīve var aprauties, viņš labāk iztiks ar nelielu varu un to, ka cilvēki pretosies.. nāc.. braucam uz Vatikānu tur tu būsi drošībā

Bērns, kas radies no divām asinīm, gan pieder abiem, gan nepieder, viņā ir apkopots viss, kas spēj atšķirt no viena vai otra. Viņš var mīlēt un ienīst abus.
Laikā, kad viss plauka un mainījās, laiks, kad viss mainās un plūst – pazuda tik daudz un vienlaicīgi parādījās, pazuda vecā pasaule, parādījās jauna, kur bija jau citi noteikumi. Cilvēki sāka turēties kopā, lai uzvarētu citus. Ik reizi šajā gadalaikā var uzplaukt jebkas, tikai jāuzmanās, jo, ja kaut kas izplaukt ne tas, viss pārējais var aiziet zudumā. Un tikai brīnums, jauna dzīvība, kas plaukst spēs ko mainīt un apturēt.

Kadiljak labs fanfiks, man patika