Viss, ko turpmāk te drukāšu, ir prequels kādam lielākam un daudz nopietnākam darbam. Tā kā tas nav gluži īsdarbiņš, jo sevišķi tas attiecas uz sequelu, pieņemu, ka darbība var likties pārāk lēna vai arī nenozīmīga, bet kā jau lielos darbos, tam visam nākotnē lemts savīties kopā.
Šis prequels rakstīts ar nodomu parādīt, kā veidojusies galvenās varones personība un kāpēc turpmāk stāstā viņa reaģē uz lietām tā, kā viņa reaģē... Mā... ja kādam nav slinkums, var uzmest aci.

I Prequela daļa

Pirmoreiz Emīlija patstāvīgi iemācījās braukt septiņu gadu vecumā- ar šo pašu veco, zilo riteni. Tajā reizē pirms diviem gadiem viņa neprata nobremzēt, un nācās lekt nost no tā, kad negaidot ceļu aizšķērsoja vesels pulciņš lielu, resnu kundzīšu. Kopš tās reizes bija pagājuši divi gadi.
- Neguli, Emīlij, citādi es aizbraukšu bez tevis! Un vispār- ne jau man vajag kaķu barību.
Meitene, brāļa iztraucēta, no sapņu pasaules atgriezās realitātē un novērsa skatienu no skaidri zilajām debesīm. Viņa nesen bija kļuvusi par saimnieci kādai melnai kaķenītei. Mamma sacīja, ka abas ir tik līdzīgas- pelēkām acīm un melniem matiem. Brāļa brūnās acis raudzījās pretī pārmetoši un nepacietīgi, un Emīlija samulsa.
-Kas ir?- viņš iesmējās, redzot māsas sejas izteiksmi.- Tu izskaties apjukusi. Ņem taču savu riteni un braucam!
Viņa brauca pa bedraino smilšu ceļu aiz brāļa, un vecā riteņa pedālis vienmuļi čīkstēja. Katra bedre lika nograbēt dubļu aizsargiem, cepināja saule, un ceļa malā sisināja sienāži. Līdz tuvējam veikalam, kurā varēja iegādāties kaķu barību, bija jābrauc kāda pusstunda. Beidzot viņi izbrauca uz asfaltēta ceļa, bet braukt nebija patīkamāk, jo asfalts bija pārklāts ielāpiem, bet šā vai tā bedraināks par smilšu ceļu. Tas Emīlijai atgādināja kaimiņu vecenīti, kura jau daudzus gadus staigāja vienās un tajās pašās drēbēs. Tās bija tik ļoti nonēsātas, ka reizēm vieni ielāpi bija atrodami uz citiem.
-Emīlij, brauc pa priekšu! Es nevaru ciest, ka tu neskaties uz ceļu un visu laiku novirzies uz vidu, tā nevar, dzirdi?- brālis pār plecu uzsauca.
Alekša kastaņbrūnie mati bija saulē nedaudz izbalējuši un sitās viņam sejā, viņa baltais krekls braucot likās piepūties kā balons. ‘Kā supermens’, nodomāja Emīlija un priecīga apdzina brāli. Katrreiz, kad viņi brauca pa šoseju vai pa dzīvāku ceļu, meiteni nepameta zosāda un sajūta, ka katra aiz muguras braucošā mašīna viņu neredz un brauc pārāk tuvu. Kad kāds bija aizmugurē, viņa jutās drošāk.

-Paldies!- Emīlija pīkstulīgā balsī pateicās pārdevējai, kad tā pasniedza pirkumu. Meitenei ļoti patika iepirkties, nē, drīzāk iedomāties, ka viņa bija pārdevēja, sevišķi agrāk. Žēl, ka brālis vairs nespēlēja ar viņu ‘veikalu’! Emīlija domāja, ka tad, kad viņai būs piecpadsmit gadu kā tagad brālim, viņai tik un tā patiks to spēlēt. Kādreiz viņai būs savs- mazs, silts un tīrs veikaliņš- kafejnīca, jo arī ‘kafejnīcu’ kādreiz spēlēt bija jautri, un tad brālis nāks pie viņas dzert kafiju, kā to dara visi pieaugušie, un dzerot stāstīs viņai savus piedzīvojumus, jo noteikti kļūs par piedzīvojumu meklētāju, kā viņš kādreiz bija vēlējies.
Emīlija bija tik priecīga atpakaļceļā- šī bija pirmā reize, kad viņa kaķenītei dos īstu kaķu barību- līdz šim viņa bija dzērusi tikai pienu kā visi mazi bērni. Interesanti, vai viņa vispār to ēdīs? Kaķi mēdzot būt kaprīzi. Kaimiņu kaķis ēd tikai vienu vienīgu kaķu barības veidu un no visiem pārējiem atsakās, pat no zivīm un piena, jocīgs kaķis, nesmuks arī- resns un pinkains. Kādreiz Emīlija bija domājusi, ka kaķis ir kroplītis un bija nobijusies, kad pirmoreiz ieraudzīja viņa plakano purnu. ‘Mana minka noteikti ir daudz glītāka’ meitene nolēma.
-Emīlij, nebrauc pa ceļa vidu!!!- brālis uzsauca, kad abi bija iegriezušies līkumā,- Ja nu tev pretī brauc tāds pats muļķis?
Aiz muguras varēja saklausīt skaļu motora rūkoņu. Pārāk skaļu.
-Kādam loham jābūt, lai brauktu ar zapiņa motoru??? Tas taču ir smieklīgi!- brālis norūca.
Troksnis aiz muguras pieauga un no pagrieziena iznira liels, vecs nenosakāmas markas automobilis. Putekļu mākoņi likās esam kā spārni, mati uz Emīlijas skausta sacēlās stāvus, un viņa tūdaļ centās nobraukt no šaurā grants ceļa. Mašīnu sanesa nedaudz uz sāniem un tā, līkumojot kā piedzēries vecis, milzīgā ātrumā tuvojās abiem braucējiem.
Nākošajā brīdī, kad Emīlija palūkojās uz aizmuguri, brāļa samīcītais ritenis lidojumā trāpīja viņai, un lika zaudēt līdzsvaru, pašu puisi trieciens pameta gaisā, kauca bremzes, brālis pazuda kaut kur zem mašīnas riteņiem, un meitene, to redzot, bailēs sastinga, kaut zināja, ka jācenšas izglābties.

un ta vinas bralis nepaguva ar vinu kaut reizi uzspelet veikalus....bet vareji beigas biski dramatiskakas uztaisit.. iepit kkadas masas pardomas tani momenta un apzinu to ka vina ir zaidejusi brali.. EMOcijas vairak vajadzeja

oo.. komentārs!!! Emocijas- kas tās tādas XD Mmm.. bjiu domājusi, ka būtu pārāk gari- jau tā ir gari, bet ja publika prasa, tad vajadzēs.
Personīgā pieredze nāves gadījumos man ir neliela, un ne visai emocionāla, drīzāk notrulinoša, šokējoša. Reizēm cilvēki paši neapzinās, cik ļoti viņiem sāp... nu kaut kā tas laikam būs jāparāda.

Anyway- te aprakstīts vienkārši manas galvenās varones background. Vietā, kur stāstījums apraujas, meitenei nevarēja rasties nekādas pārdomas, jo nākošajā mirklī viņa tika notriekta.

Varbūt iepostošu turpinājumu.

par to ka meiteni nakosos notriec to es nepiefixeju.. bet katram tada bridi uzreiz rodas doma, kkads prata, izjutu, sajutu uzplaiksnijums smadzenes vai zemapzina (tas ir momentani) ..ta ka katrama momenta kaut mes tikai redzam kko lidzigu notiekam ja tas pat nav saistits ar mums.. mums uzreiz prata vai zemapzina paradas viss ieprieksminetais... vot tas stastam pietruka.... un ja tu gribi paspilgtinat emocijas vai tela pardomas.. vnk paildzini notikumu gaitu kad vinas brali notriec... tas ir manas domas. pats neraxtu.. bet veroju ...

Kas man kā parastam un neizglītotam lasītājam likās galīgi garām:

-Avārijas aprakstā nedaudz zūd ticamības moments:
1. Ir teikts "viņa tūdaļ centās nobraukt no šaurā grants ceļa", bet jau nākamajā brīdī (jā, tas arī - "Nākamajā brīdī", nevis "Nākošajā brīdī") ir "kauca bremzes". Kā man liekas, ne jau bremzes šo skaņu izdala, tās ir riepas, kas šļūcot pa šoseju (vai kādu citu gludu ceļu) skan.
2. Ja "puisi trieciens pameta gaisā" un velosipēds tiek izsists zem tā vadītāja, tad iespējamība "pazust kaut kur zem mašīnas riteņiem" ir praktiski nereāla. Viņš drīzāk uzkristu uz priekšājā kapota (t.i. ja viņā ietriecas ar priekšu... kas arī nav īsti saprotams, bet ar sānu nevarētu ietiekties tik ļoti, lai ritenis kur tālu aizlidotu, tāpēc pieņemsim, ka tā), ielidotu priekšējā stiklā vai tiktu aizsists nostāk. (Liekas, ka "pazust zem riteņiem" aprakstītajā situācijā var tikai tad, ja vadītājs nebremzē vai atkārtoti sāk braukt...)

-Man personīgi valodas lietojums liekas pašvaks, stāstam un personāžiem neatbilstošs. Rodas arī sajūta, ka visi runā un domā (kā arī stāstījums ir izklāstīts) vienā *piedodiet-nespēju-īsti-atrast-pareizo-īpašības-vārdu* manierē un attieksmē...
(<-- šo komentāru visticamāk var ignorēt, jo, hell, man literatūrzinātnē bija tikai knaps 4 <<.)
...No otras puses - nav jau pabeigts, varbūt pēcāk kas mainas un tas kļūst iederīgs.

mm... interesanti vērojumi avārijas sakarā. Vajadzēs pārskatīt šo daļu, jo man vajag (lol), lai puisis pakļūst zem riteņiem. Lidojošo velosipēdu varētu izdzēst tāpat kā bremzēšanu.

Mani interesētu sīkāki komentāri par valodu un manieri, jo tas nu reiz ir kaut kas tāds, kas ir diezgan labi redzams pat īsā darbā. Es jau minēju, ka rakstu sausi, nedaudz dokumentāli un klasiski. Ar īpašiem valodas modernizējumiem neaizraujos un arī negribu to darīt, kaut gan apzinos, ka tā zaudēju ļoti daudzus iespējamos interesantus. Smejieties, bet man patīk Igo un citi šaušalīgi garlaicīgie rakstnieki, jo tā vietā, lai smuki, piedodiet, dirstu, viņi raksta pa tēmu. Kurš te bija forumā, kas rakstīja par to šķietami amorālo puiku? Tas bija diezgan krāšņi, bet, manuprāt, tieši tāpēc, ka tas ir no 1. personas. Skats no malas prasa zināmu neitralitāti.
Principā tur aprakstīta tikai meitenes domu gaita. Vismaz iekšēji. Runas maniere līdzīga? Emīlija atšķirībā no brāļa nelamājas... :/ Nu to raksta tikai viens cilvēks, kuram ir tikai viens ego un iespējams pārāk maz aktiermākslas skilu, lai spētu iejusties dažādos tēlos. Nez. Problēma.

Še jums sausi aprakstīts slepkavības gadījums. Vai varbūt- izjucis slepkavības gadījums... Teksts vēl nav revidēts.

Tovakar mazais brālis vēlējās novannoties. Jau labu laiku durvis uz pagrabu netika turētas ciet, un visādi citādi viņš arī nebija mēģinājis pa tām iet, kā tikai uz vannas istabu vai dārzu, kur zem plašajām debesīm viņš centās nomierināt savu dvēseli. Viņš tātad šovakar bija nogājis uz bērnu vannas istabu. Ielūkojies spogulī, viņš pārliecinājās, ka ir krietni novārdzis drīzāk pārdzīvojumu kā slimības dēļ. Mati gan atkal bija glīti apgriezti un krita biezās šķipsnās pār bālo pieri. Zēns rūgti uzsmaidīja savam atspulgam, savām īpatnējām acīm, kas, ja ticēt grāmatām, bija vēl viens spogulis. Spogulis spogulī.
Silts ūdens šļācās vannā. Tas likās zaļgans, jo atspoguļoja tirkizzilās sienas. Pēc kādām divdesmit minūtēm ieradīsies kāda kalpone, lai noberztu zēna muguru. Viņš sēdēja vannā un ļāva ūdenim, burbuļojot gāzties no krāna. Viņam patika tekoša ūdens izraisītais troksnis. Tas likās noslāpējam jebkuru citu skaņu.
Viņš mazgāja matus, kad sadzirdēja atveramies vannas istabas durvis. Tā noteikti bija kalpone. Viņš izberzēja šampūnu no acīm un palūkojās ienācējā. Tā bija apmēram 35 gadus veca gaišmataina sieviete. Lielās, iekritušās acis drudžaini spīdēja un ar vislielāko nolemtību lūkojās puikā. Viņa likās nedaudz saburzīta un izspūrusi. Sieviete pagriezās, lai aizslēgtu durvis. Zēns nobijās un par spīti karstajam vannas ūdenim pār miesu pārskrēja aukstas tirpas. Viņa elpa aizrāvās, saprotot, kas bija šī sieviete. Tā bija pirmā reize, kad viņš to satika aci pret aci. Viņā nebija ne miņas tā maiguma vai skaistuma, kādu bija minējuši vecākais brālis un Rasa. Viņa likās kā kāds spoks, kurš grasās izgaist.
-Tu sātans!- viņa nošņācās, atkal pagriežoties pret bērnu,- Man tevi vajadzēja nogalināt jau tad, kad tu piedzimi.
Zēns klusēja. Viņš nespēja skatīties mātes neprātīgajās acīs, tāpēc mēmi vēroja ziepjaino ūdens virsmu. Viņš gribēja aizbēgt.
-Tu taču arī pats redzi sevi spogulī, vai ne? Vai tu pats sevi nekad neesi gribējis nogalināt, tu, izdzimteni? Es zinu... es zinu, ka tu esi vainīgs pie Rosē nāves! Kā tu viņai varēji to nodarīt? Kāpēc tu pats nenomiri, bet tā vietā aplipināji manu dārgāko bērnu ar... es pat nezinu, kas tas bija!
Viņa pienāca tuvāk. Zēns centās sarauties pēc iespējas mazāks.
-Vai tu vispār vari sevi attaisnot? Vai tev ir kāds attaisnojums dzīvot? Tu jau tā esi dzīvojis kā tārps- kāpēc vispār turpināt?
Viņa pārliecās pār bērnu.
-Tu pat savu māti nespēj uzrunāt- tik nožēlojams tu esi. Es tevi atbrīvošu!- viņa ar visdziļāko naidu sacīja un, sagrābusi puiku aiz pleciem, nogrūda viņu zem ūdens.
Pārsteigtais bērns sākumā spirinājās, bet drīz norima, it kā apātijas pārņemts- viņš vēl nevarēja būt miris. Patiesībā viņam nebija nekādu iebildumu nomirt. Viņš ko tādu bija gaidījis. Ir skumji, ja bērns alkst nāves, ir skumji, ja nav vēlmes dzīvot, bet... Viņš padevās, jo domāja, ka tā viss vērtīsies labāks. Taču pēkšņi zēnā ierunājās cita doma. Viņš patiesi nedrīkstēja mirt! Kamdēļ tad Rasa bija atdevusi viņam savu dzīvību? Vai lai viņš to bez cīņas atdotu? Kā viņš ko tādu varēja aizmirst? Lai arī cik klišejiski, galvā atskanēja brāļa vārdi �Tu nedrīksti mirt!�.
Māte pārsteigumā iekliedzās, kad jau gandrīz samaņu zaudējušais bērns, satvēra viņas roku. Zēna acis skatījās uz viņu caur ūdeni baigi un stingri. Ūdens virmošana kropļoja viņa sejas apveidu, viņš uzsāka cīņu par savu dzīvību.
Pār sievietes vaigiem ritēja skumju un neprāta asaras. Viņu pārņēma bailes. Varbūt tās bija bailes no pašas grēka, bet tobrīd viņai likās, ka vienīgais, no kā būtu jābaidās ir pašas dēls. Likās, ka pasaule zaudē savu apveidu un viss sagrūst. Viņas dzīvei bija pienākušas sen pareģotās beigas. Pēdējais, ko viņa juta, bija mazie dēla pirksti, kas cieši iekrampējušies viņas delmā.


P.S. Vai automašīnu bremžu kluči pie sliktiem tehniskiem parametriem nerada skaņas?
P.P.S. Kurš grib kaķēnu? Man šoreiz ir sevišķi skaisti.

Yo! Mani ļoti interesē, ko jūs iztēlojaties, un kā domās/vizuāli interpretējat sekojošo tekstu. Gribu zināt, kādas asociācijas tas veido, un cik cilvēki trāpītu desmitniekā. Ja kādam nav dzīves, var labot valodas kļūdas, bet mani šobrīd interesē tikai jūsu asociācijas. Es jau esmu dabūjusi dzirdēt šo to smieklīgu.

Mana karaļvalsts.

Man pieder vieta, kurā vienmēr esmu viens un kuru nekad pilnībā nepametu. Es esmu karalis un tikai laiks mani var atbrīvot no šī pienākuma. Reizēm man tas nepatīk, jo tas ir arī mans cietums, un, lai arī esmu karalis, manā karaļvalstī ir vietas, pār kurām nevaldu, jo nemāku. Bet mans cietums nav slikts un bez tā es daudz ko nespētu izdarīt.
Tāpēc es to mīlu.

Man ir divi lieli draugi, kurus es tikai nesen pamanīju. Izrādās, viņi ir bijuši ar mani jau no sākta gala. Varbūt tāpēc, sakot, ka esmu viens, nedaudz meloju. Viņi abi ir ļoti, ļoti lieli. Tik lieli, ka no viņiem var redzēt tikai mazu daļiņu.

Mans pirmais draugs V ar mīlestību un pacietību kopj manu karaļvalsti. Bez viņa tā sabruktu. Viņš ir kā valis, titāns, kurš mani balsta un dara stipru. Pat tad, kad nezināju, ka esam draugi, viņš bija mani iedvesmojis ar savu skaistumu un spēku. Es zinu, ka varu viņam uzticēties, un viņš nekad nepieļaus, ka manai karaļvalstij kas ļauns notiktu. Karaļvalsts bez viņa nevar izdzīvot, jo tā ir daļiņa viņa..
Es viņu mīlu.

Joprojām neesmu redzējusi draugu A, bet viņš ir īsts. Arī daļa no viņa es esmu, un bez viņa manis arī nebūtu. Viņš man dod daudzas domas un jūtas. Bez viņa es ne tikai neuzdotu jautājumus, neradītu un nemīlētu, nejustu prieku un iedvesmu, bet manis vispār nebūtu. Laiks man atņems manu karaļvalsti un tad es tapšu viens ar draugu A, bet karaļvalsts- ar draugu V.
Mēs mīlam viens otru.

Es jau zinu, ka kopā mēs esam ļoti stipri. Varbūt tāpēc, ka esam trīs- tas ir labs skaitlis. Daudzi skata karali pēc karaļvalsts, tāpēc teikšu, ka es un mana karaļvalsts esam viens. ES, daļēji V un A visi kopā dzīvojam tādā kā olā. Es nezinu īsti, bet man liekās, ka tā ola ir citai olai iekšā.
Vispār starp mani un maniem draugiem ir tāda kā nabassaite, un man nesen radās aizdomas, ka man ir nabassaites arī ar citām karaļvalstīm. Tādi kā tirdzniecības ceļi.

Reizēm ar mūsu olu nepietiek. Reizēm manu karaļvalsti pārāk tramda ārzemnieki un iestājas haoss. Daudzi tramda arī mani, un mani draugi neko daudz nevar palīdzēt, jo uzturēt diplomātiskas attiecības ir karaļa pienākums. Esmu nedaudz izvairīgs un man vajag daudz atpūtas, tāpēc reizēm es patveros nevis cietoksnī, bet tējnīcā, kuru nesen iebūvēju savas pils pagalmā. Tur mani nekas netraucē un sagaida tikai miers.

Es domāju, ka katrā karaļvalstī jābūt tādai vietai. Esmu dzirdējis par alām ar karsto avotu baseiniem, mīkstām gultām un citu greznību. Manā tējnīcā nav gultu. Tā ir apaļa, ar stikla jumtu, jo man patīk debesis, pa visu grīdu izklāts pūkains, mīksts paklājs, pie stikla griestiem karājas kristāliņi, tur viss ir gaišs, silts un labi smaržo. Es par to stāstu tāpēc, ka nekad tur neaicinātu ciemiņus, tā tomēr ir slepena vieta.

Mana karaļvalsts ir krāsaina. Tur ir tādas krāsas, kādas neviens nav redzējis, bet ir arī tādas, kuras visi zina. V, kurš pēc savas dabas ir silts un spēcīgs, ir uzdāvinājis trīsarpus krāsas: sarkano, oranžo, dzelteno un daļu zaļās. Man gan likās dīvaini, ka viņš uzdāvinājis tikai pusi zaļās, bet, varbūt tas tāpēc, ka viņš pats to daudz lieto. A man piemeta otru pusi zaļās, zilo, tirkīzu un violeto. Tas tāpēc, ka viņš ir maigs kā viegls vējiņš sapnī.

Tomēr izlasiju.
Tātad pastāstīšu arī ko smieklīgu...
Pīrmā rindkopa man asociējas ar manām smadzenēm kas ir ieslodzītas šajā šaurajā galvaskausā
Pārējais ir kā pīrāgu mīkla, būs viela pārdomām .

Jā, smadzenes- tas ir visai tuvu, kāds varbūt liktu vienlīdzības zīmi ar to, ko es biju domājusi.