kā nu gadījās, kā ne, tikko atradu kompī kaut ko vecu un noparolētu un nolēmu iemest.
stāstiņa skelets:
Anita pakrīt uz slidenas ielas. Nejaušais garāmgājējs, kas palīdz piecelties izradās Andris – Anitas skolas gadu liela mīlestība, blakus skolas labākais skolnieks, kuram viņa tomēr savas jūtas nesaņemas atklāt, bet viņi bijuši labi draugi. Pēc kāda laika Andris sāk satikties ar Maritu, kādu Anitas draudzeni no viņas paralēlklases.
Kopš tā laika (15 gadus viņi nav satikušies) noticis ir daudz – Anita ir kļuvusi par pazīstamu bioloģi, kas veiksmīgi spējusi pilnībā uzsintezēt cilvēka mazuli, bet Andris guvis sasniegumus fizikā, izveidodams cietu, stiklveidīgu membrānu, kas spēj atdalīt vielu no antivielas tā, ka tās neanihilē, tādejādi dodama iespēju uzkrāt neierobežotus antivielas daudzumus, bet kura tomēr nesastāv no vielas. Citā satikšanās reizē viņiem rodas īpatnēja doma – uzsintezēt anticilvēku – cilvēku, kas sastāvētu pilnībā no antivielas, kas vēlāk arī izdodas. Rezultāts ir šķietami normāls puika, kuru viņi nosauc par Kristiānu un kuru paredzēts audzēt tālāk antivielas vidē, membrānas ieskautā telpā. Gatavojoties šim eksperimentam, viņi viens otra iemīlas un neilgi pēc tam arī apprecas. Pēc kāda gada pētniecības centra durvju priekšā avarē kāda automašīna, kurā atrodas kāda ģimene ar mazu bērnu. Avārijā izdzīvo vienīgi Dace – 10 mēnešus veca meitenīte, kuru viņi izlemj adoptēt. Meitene laboratorija ir biežs viesis jau no mazotnes. Tur viņa iedraudzējas ar antivielas puiku, kam viņa ir vienīgais pazīstamais bērns. Viņa nespēj saprast, kāpēc tam puikam jādzīvo dīvainajā telpas daļā, kurā viņa nav spējīga ieiet. Tā viņi izaug, bieži runājoties, ko membrāna viņiem tomēr nevar liegt. Vienīgi Dacei viņš stāsta to, cik grūti viņam dzīvot šajā mūžīgajā atšķirtībā, neviens cits par to parasti neinteresējas. Citi bieži vien aizmirst to, ka ari viņš ir cilvēks, nevis tikai kaut kāda eksperimenta rezultāts, kura attīstību novērot. Īpaši šī problēma saasinās viņiem sasniedzot pusaudža gadus, kad abi viens otrā iemīlas, tomēr vecākiem (ja tos tā var nosaukt) to neatklāj. Tie visus viņu satraukumus uztver vienkārši kā kaut ko līdzīgu pusaudžu vecuma krīzei, tāpēc regulārajiem Daces nervu sabrukumiem nepievērš pietiekamu uzmanību. Ar laiku Dace kaut kā pamanās tik loti iefiltrēties Kristiāna dzīves novērotāju komanda, ka, kaut gan sākotnēji tur piepalīdz tikai sīkos darbiņos, drīz kļūst par neaizstājamu darbinieci, kas ieguvusi atbilstošu izglītību. Tomēr jūtas un to izraisītas ciešanas nekur nav zudušas, viņi bieži sarunājas mirkļos, kad neviens cits neredz, tāpēc neviens par to pat nenojauš.
Kādu brīvdienu, kad laboratorija ir pavisam tukša, Dace ar Kristiānu atkal sarunājas, lēnām garīgi sabrūkot membrānai katrs sava puse. Kāda prāta aptumsuma brīdī viņi pēkšņi izlemj izslēgt membrānu, lai kaut reizi mūžā viens spētu pieskarties otram, pat ja tas būtu pēdējais, ko viņi šajā mūžā darītu, vienlaikus cerot, ka paspēs to laikus ieslēgt atpakaļ un tiks cauri puslīdz sveikā. Dace ieregulē membrānu veidojošās ierīces vadības pulti tā, lai tā uz pussekundi izslēgtu membrānu viņi ar rokam pieskaras membrānai katrs no savas puses. Starp viņiem uzliesmo spilgta gaisma, viņi uz mirkli sakaras plaukstam un ieskatās viens otram acis. Pēc mirkļa membrāna atjaunojas, membrānas atslēgšanas izraisītās trauksmes rezultātā telpa saskrien pārējie darbinieki, atrodot viņus vel dzīvus, bet smagi savainotus – plaukstas it kā nogrieztas pie locītavas, bet sejas un ķermeņa priekšējā daļa vienas retas…
Pēc brīža atsteidzas ari Andris un Anita, ātri nokārto viņiem plaukstu un ādas reģenerāciju, kura patiesībā balstīta uz to pasu tehnoloģiju, uz kuru cilvēku un anticilvēka sintēze. Viņi pirmoreiz aizdomājas par to, kas patiesībā slēpjas aiz ētikas normām, kas neatbalsta eksperimentus ar cilvēku, un saprot, cik patiesībā šis eksperiments bijis nežēlīgs, jo viņi nebija padomājuši par to, ka varētu justies kāds, kas tik tiesām ir viens pats pasaule. Par pārsteigumu citiem, retas uz sejas Dace un Kristiāns ļauj tikai apārstēt, bet ne pilnībā atjaunot adu uz sejas, tas atstājot par atgādinājumu citiem, kas gribētu kādreiz veikt līdzīgus eksperimentus.
Pēkšņi Anita izdzird īpatnēju skanu, viss it kā plūst prom… Modinātājs! Tas viss ir bijis tikai sapnis un Anitai jāsteidzas, lai nenokavētu matemātikas eksāmenu, kas notiek cita skola, jo no viņas klases to liek tikai 3 cilvēki. Būdama vel sapņa iespaida, pa ceļam viņa uz kāda ielas stūra saskrienas ar pretimnācēju. Tas ir Andris. Viņš kaut ko sāk stāstīt Anitai par dīvainu sapni, ko redzējis…

Te toreiz tapušais iesākums:
Anita paskatījās pa garderobes logu un nodrebinājās: tik auksta ziema nebija bijusi kopš 2005. gada. Un ja vēl ņem vērā, ka pagājušajā ziemā sals tā arī neparādījās vairāk kā uz nedēļu un pat tad nepārsniedza –5C… Ziemu viņa necieta jau no bērnības. Beidzot mētelis bija aizpogāts un nekas cits neatlika, kā iet laukā un cerēt, ka izdosies noturēties kājās vismaz tik tālu, lai tiktu līdz autobusam. Anita saņēmās un nospieda rokturi. Ledus izrādījās tikpat slidens kā no rīta, un jau pēc minūtes cerības noturēties kājās bija pagaisušas – viņa jau atkal bija nostiepusies visā garumā uz trotuāra un mēģināja kaut kā tikt kājās, kas ar viņas līdzsvara sajūtu nebija nemaz tik vienkārši.
Pēkšņi pastiepās kāda roka un atskanēja kāda vīrieša balss: “Vai nesasitāties?” Tā nezin kāpēc likās pazīstama, bet jaunā sieviete nekādi nespēja atcerēties, kam tā pieder. “Nē, bet tik un tā paldies par palīdzību,” viņa noburkšķēja un labprāt pieņēma palīdzību. Vēl viņa nebija piecēlusies, kad šis izpalīdzīgais garāmgājējs pārsteigts iejautājās: “Anita, vai tiešām tā esi tu?”
Ieskatoties viņa sejā, Anita tai pašā acumirklī saprata, kam šī balss pieder, un gandrīz no jauna zaudēja līdzsvaru.
“Andri? Ārprāts, cik sen tas bija, kad pēdējoreiz tevi redzēju. Kā tev pa šo laiku ir gājis?”
“Dažādi... Bet man nemaz negribas šeit stāvēt un salt tev to visu stāstot. Varbūt ieejam kādā kafejnīcā iedzert karstu tēju un pie reizes parunāties kā mums abiem gājis pa šo laiku?”
Anita, juzdama, ka ir galīgi nosalusi, labprāt pieņēma šo priekšlikumu.
Jā, tas tiešām bija sen, kad viņi pēdējo reizi satikās – tas bija pirms 15 gadiem. Toreiz vēl abi mācījās vidusskolas pēdējā klasē, katrs savā skolā, būdami labākie skolnieki katrs savā klasē. Iepazinās kādā mācību olimpiādē jau pamatskolā. Cik Anita sevi atcerējās, viņu saistījusi bija dzīvā daba, bet skolā par viņas aizraušanos kļuva bioloģija, jo īpaši bioķīmija un ģenētika, bet Andri īpaši saistīja fizika, tomēr abi nelaida garām iespēju apmeklēt arī citu priekšmetu olimpiādes, tāpēc saskrieties kādā no tām sanāca visai regulāri. Viņi bija diezgan labi draugi, problēmas radās, kad Anita pamanījās viņā ieķerties. Tomēr drīz man sāka meitene ievēroja, ka Andrim vairāk patīk Marita – kāda laba draudzene no paralēlklases. Tā kā arī Maritas simpātijas pret Andri bija acīmredzamas, Anita, negribēdama bojāt draudzību, atkāpās.
Marita bija nopietnāka un arī krietni nosvērtāka par Anitu, kuras hobijs bija dzīvu peļu likšana dažu bailīgāku klases zēnu somās. Skats, kā viņi, ieraudzījuši šo mazo pārsteigumu, uzlēca uz galda, tiešām bija neaizmirstams. Protams, arī dažas bailīgākas skolotājas un klases meitenes, izņemot pašu vaininieci, sekoja šim piemēram. Tādēļ it kā uz šķietami klases pareizo meiteni krita aizdomas, bet nevienam tā arī neizdevās neko pierādīt, tāpēc viņa tika cauri sveikā. Ja tā varētu teikt, vēl viens zēnu simpātijas neizraisošs iemesls. Mācīties Anita un Andris aizgāja uz dažādām LU fakultātēm – Anita uz biologiem, viņš uz fiziķiem, kur nu kurais uzskatīja par interesantāku.
Pabeigusi bakalaura programmu, Anita maģistrantūrā. Tā kā kopš Latvija bija kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti, finansējums dažādiem zinātniskiem pētījumiem bija krietni palielinājies, šeit tika atvērtas ne mazums pētniecības iestāžu. To skaitā bija arī kāda laboratorija, kurā notika vīrusu mākslīgās sintēzes pētījumi. Tur arī Anita atrada darbu, sākumā neko lielu, bet vismaz bija kaut kāda alga, ar kuru izdzīvošanai pietika. Un šis darbs likās tiešām aizraujošs.
Laboratorija attīstījās, un drīz tajā notika kas tāds, kas piesaistīja pasaules uzmanību. Profesoram, pie kura jaunā praktikante strādāja, bija izdevies ar jaunāko nanotehnoloģiju palīdzību pilnībā uzsintezēt kādas angīnu izraisošas baktērijas šūnu, kura izrādīja dzīvības pazīmes un bija spējīga inficēt eksperimentā iesaistīto žurciņu. (Kā vēlāk izrādījās, neuzmanīgi tīrot žurkas būrīti, tā bija spējīga inficēt arī Anitu.) Tā bija sensācija, jo līdz šim tika uzskatīts, ka nav iespējams uzsintezēt dzīvu šūnu, bet šī baktērija bija pierādījums pretējam.
Šai metodei progresējot, pēc diviem gadiem jau bija iespējams radīt dzīvu amēbas šūnu, atsevišķus vienkāršus daudzšūnu organismus un pat zīdītāju zigotas. Tas deva cerību cilvēka klonēšanai, jo metode, ar kuru tika radīti pirmie klonētie dzīvnieki, izrādījās nederīga cilvēka klonēšanai. Lielākā daļa klonu aizgāja bojā agrās embrija attīstības stadijās. Tie atsevišķie indivīdi, kuri tomēr piedzima, nomira, nesasniedzot pusgada vecumu, jo dažu dzīvībai svarīgu gēnu izpausme darbība visiem kloniem bija inhibēta. Šo gēnu aktivēšanai bija nepieciešama kāda olbaltumviela, kura bija cieši piesaistīta pie olšūnas X hromosomas. Somatiskajās šūnās tā nebija sastopama un arī pie somatisko šūnu hromosomas to pievienot nebija iespējams. Un drīz bija pienākusi viņu lielā diena – izrādījās, ka cilvēka zigota, kuru laboratorijā bija izdevies sintezēt, bija attīstījusies par normālu jaundzimušo, kuram darbojās arī tie gēni, kuri kloniem nedarbojās.
Pēc gada šis profesors devās pensijā, un lūdza Anitai pārņemt šī pētījuma vadību, ko, nedaudz apdomājusies, viņa arī uzņēmās. Neilgi pēc tam laboratorija sāka izvērst arī sarežģītāku daudzšūnu organismu, rāpuļu un zīdītāju, sintēzi. Neteikšu, ka šie eksperimenti bija lēti, bet bija radušies daži bagāti un šādos pētījumos visai ieinteresēti sponsori, kuri bija spējīgi apmaksāt visus svarīgākos eksperimentus, ticēdami, ka veiksmīgi rezultāti varētu nest peļņu arī viņu uzņēmumiem. Un tagad, piecus gadus pēc šīs laboratorijas pārņemšanas, kuru laikā Anita jau bija beigusi doktorantūru, šī laboratorija gatavojās veikt kādu ļoti riskantu eksperimentu – pilnībā mākslīgi sintezēt cilvēku. Protams, ne jau pieaugušu, tas prasītu pārāk daudz līdzekļu, bet zīdaini. Šis eksperiments bija rūpīgi izplānots līdz sīkumiem, jo ar cilvēku tomēr jokot nedrīkst pat zinātne. Tomēr viņi bijām izlēmuši riskēt, jo tehnika bija attīstījusies ļoti strauji un arī organiskās sintēzes iekārtu ātrums bija neizmērojami pieaudzis – eksperimentam izdodoties, mazulis tiktu uzsintezēts un atdzīvināts vienas minūtes laikā. Bija piesaistīti arī citu nozaru speciālisti precīzāku iekārtu un programmatūras nodrošināšanai. Šis plāns bija zināms tikai Latvijas vadošo zinātnieku aprindās, pārējie valsts iedzīvotāji netika par šo projektu informēti, jo varētu rasties plaša rezonanse masu medijos un daudzi varētu apšaubīt vai mākslīgi radīt cilvēku ir ētiski. Šķiet, pašas māte viņai ādu pār acīm novilktu, ja zinātu, kādu eksperimentu laboratorijā gatavojam, jo viņa bija ļoti dedzīga humānisma aizstāve un vienkārši nespēja pieņemt eksperimentus ar cilvēkiem. Tomēr dažkārt var atļauties riskēt ar pieņemtajām ētikas normām, ja vien tehnoloģijas ir pietiekami attīstītas. Kaut gan, protams, šādi eksperimenti jāsagatavo īpaši rūpīgi, jo mazliet kļūdaina eksperimenta rezultātu nedrīkstētu iznīcināt kaut vai tikai tāpēc, ka tas tomēr būtu cilvēks...

2.

Drīz vien abi jautri tērzēja un dzēra tēju siltā kafejnīciņā, kuru laimējās atrast turpat, otrā ielas pusē. Arī Andris pa šiem gadiem sasniedzis bija visai daudz: ieguvis doktora grādu fizikā un iesaistījies kādā pētnieku grupā, kas pētīja antivielas īpašības un tās varbūtējās izmantošanas iespējas. Kāda veiksmīga eksperimenta rezultātā viņiem bija izdevies iegūt membrānu, kas spējīga atdalīt vielu no antivielas. Jebkāds antivielas daudzums, ietverts šādā membrānā, spēja saglabāties, nereaģējot ar vielu. Šī membrāna deva iespēju iegūt un uzglabāt lielākus antivielas daudzumus. Tas tika nosaukts lielāko atklājumu mūsdienu fizikas vēsturē, bet tai pašā laikā arī bīstamāko, jo antivielas ieroči spētu iznīcināt visu savā ceļā.
Viņš vēl ilgi stāstīja par šī atklājuma izmantošanas iespējām, bet tad Anita pēkšņi iedomājos par Maritu: viņi taču tolaik, kad viņi visi sāka mācīties, skaitījās pāris. Gan jau viņš zinās, kā viņai iet, jo viņi abi aizgāja uz fiziķiem. Anita kontaktus ar draudzeni pazaudēja laikam kaut kad pirmajam kursam pa vidu; no sākuma viņas satikās visai bieži, tad aizvien retāk, jo katrai bija jauni draugi un jauna dzīve.
“Kā iet Maritai? Jūs taču beidzot būsiet apprecējušies?!?”
Anitai par lielu pārsteigumu, atbilde bija noliedzoša: “Ja godīgi, kaut kas nebija kārtībā jau no sākuma, bet es to, ka esmu kļūdījies, sapratu krietni vēlāk... Viņa tiešām ir brīnišķīga meitene, bet viņai tomēr kaut kā pietrūka. Es pat īsti nevaru pateikt kā, varbūt... Viņa dažreiz man teica, lai es neuzvedos kā bērns, nemētāju papīra lidmašīnas laikā starp lekcijām (un VARDES!!!!),” viņš nosmīnēja, “ka man jākļūst nopietnākam, bet man nebija absolūti nekādas vēlēšanās tapt pieaugušam un nopietnam... Laikam jau tieši vēlme audzināt noteica viņas izvēli tapt par fizikas skolotāju prestižā skolā, nevis veikt pētījumus zinātnē. Lai vai kā, pēdējā dzirkstelīte mūsu starpā lēnām izdzisa jau otrā kursa sākumā, bet pēc gada viņa apprecējās ar kādu citu kursabiedru. Varētu teikt, ka viņa savu dzīvi ir laimīgi nokārtojusi – labs darbs, laimīga ģimene...”
“Un kā ar tevi pašu?”
“Tā sanāca, ka ieslīgu mācībās līdz kaklam, vēlāk arī darbā, tāpēc ilgstošas attiecības tā arī ne ar vienu citu neizdevās nodibināt: visas viņas gribēja, lai pavadu vairāk laika ar viņām, bet es tomēr biju pārāk iemīlējies fizikā, lai šo prasību īstenotu. Varbūt kādreiz... Un kā tad tev veicas personīgajā dzīvē?”
“Vēl uz brīvām kājām...” Anita nosmīnēja.
“Kā gan tas var būt, ka tik skaista meitene kā tu, vēl nav nevienu sev atradusi?”
“Lielākā daļa kolēģu ir precēta, pārējie arī pārāk nesaista manu uzmanību. Ārpus darba, kā izrādās, arī nav ko meklēt, jo neviens negrib palikt manā ēnā... It kā bija viens kandidāts uz sirdi un roku, bet viņš neizturēja manas rakstura īpatnības. Jauks puisis, bet dažbrīd likās pārāk kluss un noslēgts sevī, vai varbūt es biju pārāk runīga un viņu kaitināja mani nepārtrauktie mēģinājumi runāties ar viņu par visām pasaules problēmām.”
Uz kādu brīdi iestājās klusums. Bija tāda sajūta, ka Andris ir domās aizklīdis kaut kur ļoti tālu. Atbalstījies pret galdiņu viņš lūkojās ārā pa logu. Anitas skatiens lēnām slīdēja pa jaunā vīrieša seju. Tās pašas skaistās brūnās acis, mazliet stūrainie sejas vaibsti... Un jau atkal Anita jutās tāpat kā toreiz, 12. klases laikā, kad bija ieņēmusi galvā, ka viņš ir mūža mīlestība. Atcerējās, kādi pārdzīvojumi bija, saprotot, ka viņš satiekas ar Maritu... Un te jau viņš atkal sēdēja viņai tieši pretim, un jaunā sieviete domāja, kur gan palikušas reiz tik kvēlās jūtas pret pretimsēdētāju... Pēkšņi, it kā pamodies Andris pagriezās uz Anitas pusi un ierunājās:
“Zini, mēs varētu saskrieties vēl kādu reizi. Jauki parunāt ar kādu pēc tik ilga laika. Ko tu par to domā?”
Būdama visai pārsteigta par šo piedāvājumu, viņa tomēr labprāt piekrita: “Kāpēc gan ne? Tiešām ir labi, ka ir kāds, ar kuru var parunāt ne tikai par politiķu kārtējām intrigām un meliem, bet arī par zinātni un par dzīvi...”
“Atcerēties skolas gadus...”
“Tos labāk neatgādini, tas jau bija īpaši traks, kaut gan jautrs laiks. Kādas nejaucības tik netaisīju, bet mani tā arī nekad neviens nevarēja pieķert. Kurš gan vainos klases pareizo meiteni?”
Anita mazliet iespurdzās, Andris arī pasmaidīja. Tad viņi apmainījās virtuālā telefona numuriem, norunāja satikties nākošnedēļ šai pašā vietā un laikā un atvadījās.

3.

Tā viņi kādu laiku turpināja satikties katru trešdienu pēc darba, apspriežot visu, kas vien ienāca prātā. Tomēr tam visam pārāk daudz laika nesanāca veltīt, jo ar pilnu atdevi bija jāgatavojas cilvēka sintēzes eksperimentam, kas bija paredzēts jau maijā.
Un tad šī diena pienāca... Tikko pamodusies, Anita sāka jau mazliet nervozēt. Ārprāts, kā gan tas viss šodien sanāks, ka tik nerastos kādas problēmas utt. Bet priekš kam gan paredzētas visas šīs sarežģītās mūsdienu tehnoloģijas, ja ne tam, lai novērstu cilvēka kļūdas? Iepilinājusi gaisa aromatizētājā mazliet kāda smadzeņu darbību stimulējoša aromāta un uzlikusi uzmundrinošu un jautru mūziku, viņa ielīda dušā. Griezt vai negriezt, tāds ir jautājums... “Arī šorīt laikam nespēšu pagriezt aukstā ūdens slēdzi līdz galam un laikam jau šoreiz arī nevajag, jo par kādu nervu kamolu es pēc kaut kā tik uzmundrinoša pārvērtīšos.” Viņa pasmējās un pastiepa roku uz slēdža pusi. Pēkšņi izdzirdējusi kādu troksni aiz loga, viņa automātiski noraustījās un pēc mirkļa jau stāvēja ledainā dušā. Viņa slēdzi tomēr bija mazliet pagrūdusi. “Pie joda, kad es tikšu vaļā no tā nejēdzīgā paraduma raustīties pie katra lielāka negaidīta troksnīša!” viņa iekliedzās. “OK, nu jau pietiks mundruma, jālien laukā.” Pēc mirkļa jau sildīdamās žāvētāja siltajās gaisa strūklās, viņa no visas sirds pateicās tam labajam cilvēkam, kurš sāka tādus ražot! Laimīgi tikusi iekšā drēbēs un mazliet uzgrimējusies, Anita beidzot bija gatava doties uz darbu.
Tikko izgājusi no mājām, viņa ieraudzēja skrienam pāri ceļam baltu kaķi, nē, tūlīt tam sekoja vēl daži un piedevām visdažādākajās krāsās, cik nu kaķiem tās mēdz būt. “Izskatās būs raiba diena,” nosmējās kāda kaimiņiene, bet Anita devās tālāk, uztraukumā to varbūt pat nedzirdot.
Laboratorijā valdīja manāms satraukums, bija ieradušies arī pārstāvji no citiem pētniecības institūtiem. Pēdējie sagatavošanās darbi ritēja pilnā sparā. Vēl tikai jāpārbauda aparatūra, vai sintēzei nepieciešamās vielas ielādētas nepieciešamajā daudzumā, vai elektrības padeve kārtībā. Tiešām ar elektrības padevi radušās nelielas problēmas, tā nedaudz raustījās. Pēc īsas apspriedes tika izlemts pieslēgt rezerves enerģijas avotu, kas nodrošinātu vienmērīgāku elektroenerģijas padevi.
Vēl pēdējās minūtes tika pavadītas dažādās programmatūras pārbaudēs, pārbaudes dēļ tika uzsintezēta un atdzīvināta kāda pelīte. Beidzot eksperiments varēja sākties.
Datorā tika ievadīta informācija par tāda bērna, kāds bija iecerēts ģenētisko materiālu, sintēzes iekārtas tika iedarbinātas un sākās vielu sintēze un šūnu konstruēšana. Par laimi, nekādi starpgadījumi neradās, un pēc minūtes aparāts izvadīja mazu bērnu, kurš bija vēl miris. Anita pie sevis izrunāja šo savādo vārdu salikumu: “Vēl miris, kaut gan vēl nekad nav bijis dzīvs...” un nospieda pogu, kas iedarbināja elektrošoka ierīci sirdsdarbības ierosināšanai. Pēc mirkļa laboratorijā atskanēja zīdaiņa kliedziens un daudzu pieaugušo atvieglojuma nopūtas.
Par šā bērna tālāko likteni viņiem nebija īpaši jāuztraucas, jo bija atrasts kāds pāris, kas bija ar mieru par šo bērnu rūpēties un līdz pusaudža vecumam regulāri (no sākuma reizi nedēļā, bet vēlāk ik pusgadu) ziņot par viņa fizisko un psiholoģisko attīstību. Šī pāra radi par šo faktu neko nezināja, jo uzskatīja, ka piedzimuši ir identiskie dvīnīši, bet patiesībā viens no bērniem tika radīts mākslīgi 5 dienas pēc otra dzimšanas, identisks “vecākajam brālim”. Tāpēc vecākiem bija iespēja salīdzināt parasta un mākslīgi radīta bērna attīstības atšķirības vai līdzību. Lai padarītu vieglāku abu atšķiršanu, tika uztetovētas mazas dzimumzīmītes katram virs savas uzacs...



un te es toreiz nosprūdu. priekš viena konkursa uztaisīju īso variantu, kas ar vēl te kkur mētājas un to satur pievienotais fails.