Rakstu es jau diezgan ilgi un diezgan daudz. Stāstu izdomātu ir vesala kaudze, bet tā īsti pabeigts nav neviens. Pasaules radītas un varoņi izveidoti, taču pietrūkst beigu. Pagaidām piedāvāju jums vienu no savām jaunākajām realizēt iesāktajām idejām. Ceru, ka šo stāstu izdosies pabeigt.
Stāsta žanrs ir fantasy un tas norisinās manis izdomātā pasaulē, domāju, ka pārējo gan jau sparatīsiet. Raksta pirmais variants, tā'dēl varētu būt vairākas stila kļūdas u.tml.

***
Putns, līdzīgs strazdam vien ar tumšsarkanām spalvām, bija apmeties uz kāda ērkšķaina krūma zara. Krūma lapas bija mazas un šauras, tumšas un šķietami biezas, klātas ar tādu kā vaska kārtiņu. Turpat starp lapām bija paslēpušies sīki, balti čemuros saķērušies ziediņi. Zem krūma pletās smilšaina augsne, kuras vienmērīgo, raupji dzelteno klājumu jauca tik asas zāles stiebri un tādi paši krūmi kā tas, kurā bija apmeties sarkanais strazds. Vien nedaudz tālāk bija manāmi dzeltenīgi akmens bluķi un dažādas radzes, kas asi slējās pret debesīm.
Starp krūmiem, domīgi košļādams zāles stiebru, sēdēja kāds jauneklis. Mati viņam bija teju tādā pašā krāsā kā strazda spalvas, nedaudz atgādinot liesmu mēles. Sarkanā aste, tikpat spuraina kā matu gali, bija viegli apmetusies ap sakrustotajām kājām. Kaķa ausis, kuras rotāja metāliski gredzentiņi, bija pieglaustas, lai apkārtnes trokšņi neielauztos domās. Rokas, tērptas mazliet īpatnējās, melna metāla bruņās, rāmi gulēja klēpī. Tumšās acis, šķiet neko neredzot, bija pievērsušās turpat netālu priekšā esošajam krūmam.
Domīgi piešķiebis galvu, strazds pamīņājās uz vietas. Kaķis nekustējās, ja neskaita žokļus un ūsas, kas mehāniski atkārtoja vienu un to pašu kustību, maldami zāles stiebru. Vēl brīdi vilcinājies, putns nolēma, ka šis radījums nav vērā ņemams, un sāka savu trelli. Tomēr ilgi to turpināt viņam nebija lemts.
-Šunauro!- skaļi saukdama uz retā krūmāja pusi steidzās piecus pavasarus piedzīvojusi kaķu meitenīte rudiem matiem, ausīm, asti un ķepām. Sarkanīgās acis meklēja vecāko brāli, nepievērzdamas uzmanību pamatam zem ķepām. –Šunauro!- kaķenīte vēlreiz iesaucās, pirms aizķērās aiz kāda zemē nokrituša un ar smiltīm daļēji apbērta zara.
Elpa uz mirkli aizrāvās un meitenīte apjukusi vērās smiltīs, kas savu tuvošanos bija apstādinājušas astes platumā no viņas sejas. Tad augums tika uzmanīgi pacelts un piesliets kājās, meitenītes seju pagriežot pret glābēju.
-Tev vajag būt uzmanīgākai, Širina,- Šunauro pasmaidīja, notraušot neredzamus putekļus no meitenītes gaišās, tunikai līdzīgās kleitiņas ar plato jostu. –Es vienmēr nevarēšu būt klāt,- rudmatis piebilda, viegli piešķiebjot galvu.
-Šun!- kaķenīte īpaši neņēma vērā vecākā brāļa teikto un apķērās viņam ap kaklu, viegli pieglaužot ausis un piespiezdama vaigu pie viņa pleca.
Klusi nopūties, kaķis ar smaidu piespieda māsiņu sev klāt. Viņa bija maza un šķita, ka vienīgais, kas viņai ir svarīgs, ir vecākais brālis. Neviena cita tik tuva viņai nebija. Abi bija kļuvuši par bāreņiem jau pirms gandrīz divreiz četrām gadskārtām. Tas ir ilgs laiks bērnu dzīvē.
Vēlreiz klusi nopūties, pusaudzis pacēla kaķēnu un piecēlās kājās. Bija laiks atgriezties ciemā, savādāk mazā nebūtu steigusies viņu meklēt.
-Šun?- kaķim sākot soļot, mazā nedaudz mainīja pozu, lai vieglāk būtu saskatīt ceļu un sarunāties ar brāli.
-Jā?-
-Vai tev noteikti drīz būs jādodas ceļā?- bērna balsī varēja just skumjas.
-Jā,- klusais smaids no pusaudža lūpām pagaisa. Reizēm likumi bija grūti izpildāmi. –Bet es atgriezīšos cik ātri vien varēšu,- lai mīkstinātu iepriekš teiktā nolemtību, viņš piebilda.
-Vai tu mani atradīsi?- kaķenīte turpināja vaicāt.
-Ja tu mani gaidīsi, tad atradīšu,- runcis iesmējās, šķiet atguvis labo noskaņojumu.
-Noteikti gaidīšu,- mazā pievēra acis.
Augstu debesīs savus starus pār zemi lēja zeltaina saule. Karsts un sauss vējš paskrēja garām gājējam, aizsteidzoties tam pa priekšu aiz asās zāles noaugušā pakalna un klinšu radzēm, uz ciematu, kas slēpās līdzās nelielai oāzei. Bet no krūmāja, ar savām melnajām un spožajām acīm viņu pavadīja strazds.
Kaķim pazūdot aiz lielākas smailās radzes, strazds viegli notrallināja īsu dziesmu un iesmējās neparastus, putnam neraksturīgus smieklus. Smejoties putns vienā mirklī pārtapa par palsu, miglai līdzīgu veidojumu, kas aizsteidzās pret vēju uz tuksneša pusi.


P.S. Ik pa laikam parādīsies arī kada ilustrācija

Paldies par uzmanību - Nothinga

Sākums mani ieinteresēja. Rakstīšanas stils un valoda arī piesaista. Gaidīšu turpinājumu, cerams tikpat labu un interesantu.
Ilustrācija jauka, varētu arī izkrāsot. ^^

Pateicos ^^

Šunauro un Širinas mājas bija neliels kaķu ciemats tuksneša nomalē. Par ciematu tas saucās tikai vārda pēc, jo sastāvēja vien no mazliet vairāk kā desmit namiņiem, kas bija veidoti no viegli saslienamām klūgu sienām. Tieši šajā vietā ciemats neatradās ilgi. Nevienā vietā tas neatradās ilgi. Kaķi meklēja klusākas un cilvēku neskartākas vietas, kur apmesties. Ciemats pārcēlās arī tad, kad apkārtnē vairs nebija iegūstams pietiekoši daudz pārtikas, lai pabarotu visus. Daļa kaķu iekopa nelielus dārzeņu lauciņus, bet pamatā visi devās klejojumos, lai savāktu nepieciešamos produktus. Arī pašu iedzīvotāju nebija daudz. Visvairāk bija dažāda vecuma bērnu, kas palīdzēja vecākiem vai rotaļājās kopā ar vienaudžiem. Tam sekoja pusaudži un pieaugušie. Vismazāk bija vecāko kaķu, kuru gadus nodeva vien sirmie mati un dzīves gudrība. Šis bija viens no daudzajiem kaķu ciemiem, kas pārvietojās pa Milelailu – zemi starp četrām jūrām.
Nabadzīgajā zālē līdzās ciematam ganījās vairāki pinkaini smilškrāsas zirdziņi. Tie bija kaķu palīgi daudzās jomās. No spalvas, ko parasti kaķi apcirta pirms karstākā vasaras laika, tika iegūta dzija, no kuras austas drānas un paklāji. Ķēvju pienu izmantoja pārtikā, un arī paši zirdziņi labprāt palīdzēja, kad ciemats devās tālāk. Zirdziņi bija nelieli, tādēļ uz viņiem jāja vien kaķēni, bet pieaugušie lūdza atļauju izmantot par nastu nesējiem. Pinkainīši bija ciematnieku draugi un sabiedrotie.
Līdzko skaidrāk saskatāmi kļuva namiņi, kas bija paslēpušies aslapaino koku pakājē līdzās dzidram avotam, Širina sāka dīdīties brāļa rokās. Viegli pasmaidījis, pusaudzis nolaida viņu zemē. Lai kā arī māsai patika nēsāšana uz rokām, citu bērnu klātbūtnē viņa to neļāva darīt, vismaz ilgi.
Tikusi zemē, kaķenīte cieši pieķērās pie brāļa rokas un devās lejup.
Turpat blakus namiņiem bija redzams kā vairāki bērni dzenā bumbu pa ganībām. No galvenā laukuma, kur atradās arī kopējā virtuve, augšup stīdza gaiša dūmu strūkliņa. Šobrīd kaķes droši vien gatavoja vakariņas, lai tiem, kuri drīz atgriezīsies no pārtikas meklējumiem un iekoptajiem savvaļas dārziņiem augstāk kalnos būtu priekšā jau gatava maltīte. Šunauro nopūtās. Laiks steidzās uz priekšu ātrāk, nekā viņš vēlētos.
Ieejot starp namiem, galvu uz abu kaķu pusi pagrieza kaķe pelēku spalvu un zeltainām acīm. Viņai bija uzdots kopā ar savu dzīvesbiedru rūpēties par abiem bāreņiem, kad tika nogalināti viņu vecāki.
-Širina, nāc šurp.- viņa viegli aicināja, pārtraukusi mizot apaļus, dzeltenus augļus.
Kaķenīte lūdzoši vērās brālī, bet viņš viegli pagrozīja galvu. Nopūtusies un ar skatienu urbdamas zemē, mazā negribīgi atlaida vaļā brāļa roku un devās pie audžumātes.
-Tevi gaida Telarons.- kaķe, saudzīgi aptvērusi kaķenītes plecus, uzrunāja Šunauro. –Viņš teica, lai aizej pie viņa pēc iespējas ātrāk.-
Pusaudzis brīdi skumji vērās māsiņas nolaistajā sejā. –Paldies, Irina.- viņš palocīja galvu, pievērzdams skatienu kaķei.
Tad vairāk neko neteicis, kaķis rāmā, raitā solī pagāja abām garām un devās uz ciematā malā esošo namiņu. Tas piederēja vienam no trim ciemata vecākajiem gan pēc gadiem gan sabiedriskā stāvokļa. Ģimenes Telaronam vairs nebija - bērni izauguši un devušies citur, sieva jau labākos medību laukos. Vienīgais asinsradinieks bija mazdēls, kuram pašam jau bija bērni. Iespējams tādēļ runcis bija piekritis uzņemties ciemata vadīšanu kopa ar vēl diviem vecākajiem.
Nonācis pie namiņa, Šunauro viegli pieklauvēja pie koka dēlīša, kas atradās līdzās segai, kas aizsedza durvju ailu.
-Nāc iekšā, Šunauro.- gandrīz uzreiz atskanēja aicinājums, liekot pusaudzim viegli sarauties. Viņš nekad nebija īsti sapratis kā vecākie vienmēr zināja, kas atnācis. Lai vai kā, aicinājums bija atskanējis, un kaķis pavilka malā segu, lai iekļūtu namiņā.
No ciemata centrālā laukuma, tupot uz ceļiem un padodot Irinai augļus, pusaudzi vēroja Širina. Brālim ieejot iekšā, kaķenīte sarāvās. Mirkli pēc tam, kad aiz aizkara pazuda sarkani rudās astes gals, viņa nolieca galvu. Vai viņa vēl brāli redzēs? Maz ticams. Un tomēr - klusa cerība sirdī vēl gruzdēja.

wī, šeit arī ieliki? Stāsts ir reāli jauks, turpini, man ārkārtīgi patīk.