Sēēēēn neesmu neko rakstījusi. Apbrīnojami, bet beidzot uzrakstīju kaut ko. Ienīstu rakstīt stāsta sākumus...Man ar tiem vienmēr iet grūti Izfantazēt vieglāk, ne?

Bija ikdienišķa, saulaina pēcpusdiena. Eleonora un Nikolass sēdēja uz parka soliņa un sarunājās.
Viņi sarunājās par visu jo tagad to beidzot varēja. Ela un Niks(sauksim viņus tā) ir ļoti skaists, laimīgs, jauns pāris, uz kuru laimi nemaz nebija tik viegls ceļš ejams. Abi iepazinās astoņus gadus atpakaļ, kad deviņus gadus vecā Eleonora kļuva par tikai gadu vecākā Nikolasa kaimiņieni. Viņi abi sāka iet vienā skolā un pamazām radās interese vienam par otru. Pēc pāris gadiem šī interese pārtapa stiprās jūtās. Ela un Niks bija iemīlējušies viens otrā. Sekoja vairāki pārpratumi, skumji brīži, bet jau tagad viņi abi beidzot ir kopā. Laimīgi. ...Mūžīgi?


-...Tu taču mani nekad nepametīsi, vai ne?- Ela jautāja Nikam.
- Ē, kas...ko? Ā, nē, protams, ka nē.- novērsies no skrituļslidotājiem, kurus tobrīd rūpīgi vēroja, sacīja Niks.
- Tas neizklausījās pārliecinoši...- īgni noburkšķēja Ela, piecēlās un lēnām pagāja tālāk no Nika. Niks viņai sekoja.
-Paklau, Tu taču pazīsti mani! Es Tevi nekad nepametīšu. Zvēru. Es ļoti Tevi mīlu un vienmēr Tevi aizstāvēšu.- viņš teica un apskāva Elu. Tālāk sekoja kaislīgs skūpsts.
Niks Elu vienmēr ir aizstāvējis, kad redzējis kādu viņu aizskaram. Reiz kāds Eleonoras klases zēns(nekārtību cēlējs), Filips, pēc stundām uzbāzās meitenei. Raustīja aiz viņas skaistajām brūnajām bizēm, grūstīja un apsaukāja. Eleonora nometās zemē un sāka raudāt. Neviens viņai nepalīdzēja, līdz šo traci ieraudzīja Nikolass. Abiem zēniem bija cīņa par Elu, kurā Niks uzvarēja. Kopš tā brīža Filips Elu vairs neaiztiek. Vēlāk atklājās, ka šādā muļķīgā veidā Filips centies izrādīt savas simpātijas pret piemīlīgo meiteni. Filips vēl tagad cenšas pavedināt meiteni, bet Ela viņu nemitīgi atraida. Elas klasesbiedrenes esot dzirdējušas viņu sakām savai bandai, ka kādu dienu viņš atriebsies Nikam. Līdz šim viņa dotais solījums nav ticis piepildīts, tādēļ Ela tikai pasmejas par greizsirdīgā Filipa plānu.
- Ir jau vēls, man jāskrien mājās un jāgatavojas rītdienas eksāmenam latviešu valodā.- nopūtās Ela. Viņa vēlreiz noskūpstīja Niku uz atvadām un aizskrēja. Niks kādu laiku vēroja viņu skrienam un tad pats sāka soļot uz savu māju pusi. Viņš tikai gāja un gāja, domādams par Eleonoru. Par to, cik viņa skaista, jauka un ka viņi nekad nešķirsies. Viņš to nepieļaus. Viņš iegāja kādā vientuļā ieliņā. Bija jau tumšs. ‘’Es nekad Tevi nepametīšu, Ela...’’, domāja Niks. Mājas jau bija pavisam tuvu, kad pēkšņi Niks sajuta stipru sitienu pa galvu. Viss acu priekšā samiglojās. Kļuva tumšs. Tumšāks. Pavisam tumšs. Niks zaudēja samaņu.


Būs vēl, tikai šodien man vairs spēka rakstīt, nav.
Un kas notiks ar niku?
P.S - Šis nebūs parasts skolas romāns. Būs arī fantasy, action, ticiet vai ne. ;D

ir jau labi... bet nepatiik tas ka piem. vienaa teikumaa ir izmantots vaards "vinjsh" un naakamajaa atkal tas pats vaards. Vajadzeeja aizstaat vaardu "vinjsh" ar vaardu piem. "Niks", "puisis", "zeens" vai kko tamliidziigu... ceru saprati...

Mmm. Iesākumi vispār ir ķēpīga padarīšana, man arī tie neiet viegli, taču esmu nonākusi pie secinājuma, ka ļoti efektīvs risinājums ir uzreiz sākt ar darbību (spraigu vai ne tik spraigu, tas autora paša ziņā). Lai vai kā, ievadam nav ne vainas, ja nebūtu infodump problēmas.

Lasītājam uzreiz tiek uzgāzts blāķis informācijas. Varoņu pagātnes aprakstītas īsi un sausi, tā ka uznāk (vismaz man) vēlēšanās pārlēkt pāri teikumiem, cerībā, ka beidzot sāksies kāda darbība. Vai nebūtu labāk iepazīstināt lasītāju ar tēliem kādā ikdienišķā situācijā. Nevis tikai uzrakstīt, ka viņi ir jauks un skaists pāris, bet to parādīt - kā viņi rūpējas viens par otru, kaut vai sagaida pie skolas pēc stundām, kopā iet uz kino u.tml. Visu rakstnieku zelta likums - show, don't tell. Turklāt man uzmācās jautājums, kāpēc Ela vaicā, vai Niks viņu nepametīs. Ja jau viņi ir laimīgs pāris, kāpēc šāda nedrošība?

Tāpat arī tālāk, kur Tu stāsti par Filipu. Tur derētu nevis tikai īss atstāsts, bet varbūt kāds flashback's. Varbūt atmiņas izraisa kāda līdzīga situācija, kāds priekšmets. Ko es ar to gribu teikt - vajadzētu vairāk darbības, dialogu un emociju, citādi rodas sajūta, ka varoņi neko nejūt. Un vairāk detaļu, der jebkurš ikdienišķs sīkums, tikai jāuzmanās nepārspīlēt.

Enīvei, iesākums ir visnotaļ daudzsološs, un, ja neskaita šos dažus sīkumus, visnotaļ izdevies. Un iepriecina tas, ka šis nebūs skolas romāns Turpini, ceru, ka neiznīdēju visu vēlēšanos rakstīt, un viss iepriekšminētais ir tikai manas domas, ko no tā visa izmantot, tas paliek Tavā ziņā. Lai izdodas!

[un, ja tiek solīts fantasy, es lasīšu tālāk ^^]

Paldies visiem par ieteikumiem. Kritizējot ņemiet vērā - nekad tā pārāk neesmu aizrāvusies ar rakstīšanu, šeit patiešām cenšos. Ievingrinu rociņu, tā teikt. xD Centīšos visus ieteikumus ņemt vērā, kā šeit -

Turpinājums, lol. Āmmm, tika radīts divās/trijās bezmiega naktīs...Nu labi, rakstīju jau ar puspavērtām acīm...pie pirmās puses nedaudz Isa piepalīdzēja.

Niks atjēdzas uz aukstas, mitras betona grīdas. Viņš pavēra acis un ieraudzīja sev priekšā vecu, kožu saēstu dīvānu, divus salauztus krēslus un galdu. Puiša galva nežēlīgi sāpēja un griezās. Viņš centās pakustēties, bet bezjēdzīgi. Nika rokas un kājas bija sasietas. Trūka spēka un bija grūti apjēgt, kas notiek. Viņš bija viens, sasiets šajā tumšajā telpā un nespēja pat pakustēties, vai pakliegt pēc palīdzības. Pēkšņi Niks sadzirdēja balsis. Tās bija dzirdamas blakusistabā, bet lēnām tuvojās istabai, kurā atradās Niks.
- Filip, es nedomāju, ka šis būtu labākais veids, kā pārmācīt viņu.- sacīja kāda trīcoša balss.
- Muļķības, Džo. Mēs viņam tikai ierādīsim viņa īsto vietu un tā noteikti nav blakus Eleonorai.- dusmīgs atcirta Filips. Izklausījās, ka viņš ko velk pa betona grīdu, kas ar dzidru, metālisku skaņu piepildīja istabu. Pavērās durvis un Niku apspīdēja gaisma, izstiepjot nācēju ēnas pāri visai istabai. Pēkšņi puisis juta kādu sagrābjam viņu aiz matiem, kas uzrāva viņu tupus ceļos. Viņam priekšā nostājās Filips ar metāla stieni rokās.
- Filip, k-kas te notiek? Kur jūs mani esat atvilkuši?
- Aizveries.- uzbrēca Filips un ar stieni iebelza Nikam pa ribām.
Puisis novēlās zemē un sāpēs iekliedzās. Filips šķita iekarsis un sajutis savu varenību, viņš iespēra pakritušajam puisim pa vēderu, liekot sāpēs iekunkstēties. Nelietis izbaudīja triumfa brīdi.
- Tu esi prātu zaudējis, vai? � Niks ar pūlēm izgrūda šos vārdus.
- Man nepatīk, ka Tu piesienies manai meitenei. Tas zaķis bija mans, bet Tu viņu man atņēmi. Tu nostājies mums abiem ceļā. Skaidri redzams, ka viņai es patīku labāk nekā tu.
- Tad kādēļ Tu tik zemiski pret viņu izturējies? Šādi tu izrādīji savas simpātijas? Tev vajadzēja censties parunāt, uzklausīt viņu. Tu domāji tikai par sevi. Tu biji un esi egoists. Eleonora vienkārši nespētu Tevi iemīlēt...
- Aizveries! � iekliedzās Filips un cik vien stipri spēja, spārdīja, sita Niku ar stieni. Puisis aiz sāpēm kliedza, bet viņš neapstājās un sita stiprāk. Filips nedzirdēja neko, kas notiek apkārt un gluži vai zaudēja veselo saprātu. Taču sist viņu bija tik patīkami...
- NOLĀDĒTS, FILIP, ATTOPIES! TU VIŅU NOSITĪSI!- iesaucās Džo, saķēra Filipu no muguras un apbruņoja. Puisis beidzot atjēdzas. Viņa priekšā pavērās asiņains skats. Niks bija vienos zilumos un asinīs. Viņš bija pilnībā sadragāts un bezspēcīgs. Filips skaļi elsoja un skatījās uz Niku. Tikmēr Džo atlaida Filipu un lēnām atkāpās.
- Pietiek. Izsauksim Ātros, lai savāc viņu.- trīcošā balsī sacīja Džo.
- Mūs iesēdinās ķurķī...Pārāk riskanti...- mierīgi atbildēja Filips, turpinādams vērot cietušo.
- Viņš var nomirt! Sasodīts, Tu patiešām gribi lai viņš mirst?? Mēs bijām vienojušies par to, ka tikai nedaudz pārmācīsim viņu! Ja tu grasies viņu šeit, te tā vienkārši pamest, es tikos.- Džo uzbrēca Filipam. Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums.
- Neviens negrasās viņu šeit tāpat vien atstāt, Džo...,- sacīja Filips.- Es viņu nogalināšu.
- Ko?? Filip, nevajag! � iesaucās Džo, bet bija jau par vēlu. Filips saķēra asiņaino stieni stiprāk dūrē un no visa spēka iesita Nikam pa galvu, pārlaužot puiša galvaskausu.

Baisi! O_o

man radaas iespaids ka vinjsh nevar parunaat tapeec ka vinjam mute aizbaazta vai aizliimeeta, bet veelaak vinjsh mieriigi vareeja runaat ar Filipu.. kkaa diivaini.. un veel man nepatika ka peec shii teikuma uzreiz sekoja teikums kuraa Niks sadzird balsis, vajadzeeja labaak aprakstiit Nika izjuutas kameer vinjsh sasiets guleeja uz griidas: vinja bailes, raizes par Eleonoru vai to kaa virves berzh vinja delnas lociitavas... vispaar more izjuutas un aprakstus savaadaak staasts taads galiigi pliks, shito visu (cilveeki ar normaaliem skiliem rakstiishanaa) vareetu izstiept pa kaadaam 10 lapaam...

Tad jau visi nomirtu aiz garlaicības. Parunāt viņš nespēja jo bija apjucis.

nu bet taas desmit lapas vajadzeetu pierakstiit pilnas ar varonju pagaatnes notikumiem, lai lasiitaajs iepaziitu varoni... veel labaak buutu ja panaaku to ka lasiitaajs piekjeras varonim, un apraudaudas kad vinjsh nomirst... bet kaa jau teicu tam vajag skilus...

un tomeer, domaaju ka tu vareetu ar vairaak detaljaam savaadaak tieshaam taads pliks tas staast...

aaa.. un veel kas... ja vinjsh nevareeja parunaat taapeec ka bija apjucis tad vajadzeeja uzrakstiit taa lai lasiitaajs saprastu ka vinjsh nevareeja parunaat taapeec ka vinjsh bija apjucis..

"Trūka spēka un bija grūti apjēgt, kas notiek." - izlasot sho teikumu saprotu ka vinjsh bija apjucis, labs i lasu taalaak - "Viņš bija viens, sasiets šajā tumšajā telpā un nespēja pat pakustēties, vai pakliegt pēc palīdzības." - peec shii teikuma secinu ka vinjsh nespeeja pakliegt vai parunaat, bet nekas neliecina par to ka vinjsh nespeeja pakliegt taapeec ka bija apjucis... ceru ka pietiekami skaidri izskaidroju...

Huh... O_o bet Niks tacu apsolija nepamest Elu... >.> ak sie viriesi.. )

Atļaušos nepiekrist šim agalvojumam... Zilumi rodas tikai pēc kāda laika, sākumā ir hell-a-daudz apsārtumu....
Jūtos vīlusies... tik īss?

Nu kamoon, beidzot esmu atklājusi ka mani darbi reāli sucko un nekāda rakstniece no manis nesanāks, ko tur vēl garāku?

Kamēr pamanīšu topic'u,kamēr izlasīšu,pajiet vesela mūžība...Bet man ļoti patika,žēl,ka nav vēlēšanās turpināt!Ļoti interesanti izklausās.Man patīk,kā Tu raxti - vienlaicīgi tik dabiski,interesanti,vienkāršoti un izmanto vieglu valodu,bet texts nav pilns ar muļķībām.Būtu jauki,ja turpinātu ^^

Nu kamoon, ir tač vēl šausmīgaki lasīti. Tev valoda viegla, nav pārāk sateigts un tas ir pluss.
Ko tik viegli paceļam ķepiņas?