Pirms kaada laika pabeidzu veel vienu iisu staastinju, taadu bishku piezemeetaaku shoreiz. Vienaa citaa forumaa vinju var atrast, bet tomeer, lai nebuutu viss blaakjii uzreiz postoshu pa nodaljai.

1. nodaļa. Zaļš

Bija ļoti auksta pavasara diena- tā kā zini, ka ir pavasaris, bet tomēr salst. Bet nelija lietus, spīdēja saule un tāpēc laikam nebija ne vainas. Es biju mazā, ne vairāk kā simts kvadrātmetru lielā izcirtumā. Tepat blakus bija arī maza, puspabeigta un pelēka mājiņa, un nedaudz nostāk bija arī mežs. Ziemā tas mani vienmēr biedēja. Naktīs tas izskatījās draudīgs, bet tieši šobrīd mežs smaržoja pēc ūdens, kokiem un arī viegli, bet patīkami pēc trūdiem. Saule spīdēja tajā un vietās, kurās tā neizlauzās līdz zemei, tā radīja zaļganu dūmaku. Mežs izskatījās aicinošāks kā jebkad.

Es gaisu ievilku dziļi, dziļi plaušās. Bija forša sajūta, tā, it kā tu pamostos pēc pārāk gara miega, kas iestājies bezmiega nakts beigās. Un ievilktu gaisu dziļi, dziļi. Man nebija īsti nekas noteikts ko darīt, bet tomēr bija patīkami vienkārši tā pasēdēt, papriecāties, pat ja par to jāmaksā ar nelielu nosalšanu. Tāda jau tā pasaule ir- tā tev dod un tu no tai dod pretī. Lai saglabātu līdzsvaru. Kaitinoši cik ļoti cilvēki ignorē šo vienkāršo patiesību.

Lai nu kā, bet ilgāk par minūtēm divdesmit bez prātīgām drēbēm ārā nosēdēt nevarēja. Nopūtos, piecēlos un gāju atpakaļ mājiņā, ko tikai neilgu laiku varu saukt par savējo. Šķiet, ka tā man vienmēr bijusi, tai tur jābūt un man jābūt pie tās. Tajā bija virtuve, guļamistaba un neliela vannas istaba. Mana mīļākā vieta neapšaubāmi, it sevišķi pēdējos ziemas mēnešos ir bijusi mazā, mājīgā virtuve. Tur vienmēr bija silti, nedaudz smaržoja pēc sodrējiem. Tur bija neliela malkas krāsniņa, vienkārša izlietne ar auksto ūdeni un vecs, skaists galds ar vienu, vienkāršu krēslu. Šķita, ka nekas nevarētu sagraut šo mazo, pieticīgo, miera pielieto dienu.

Protams, liekas nereāli man šādi, vienam pašam, meža vidū izdzīvot. Nu, bet tas ir iespējams, goda vārds ir. Piemēram, pavisam netālu atrodas avots, ziemā kausēju sniegu. Nu ar ēšanu ir sarežģītāk, gribētos jau teikt, ka varu pilnīgi visu pats sagādāt, bet parasti tomēr nākas apmēram reizi mēnesī aiziet līdz tuvākajam veikalam. Un pirms ziemas iestāšanās pat vairākas reizes, jo pa ziemu es vienkārši nekur neeju un ne jau tikai aiz bailēm. Riskanti tomēr.

Nu galu galā šodien bija pirmā diena, pēc ziemas, kad būtu gluži iespējams aiziet uz veikalu. Triju dienu gājiens turp un ar visu smagumu uz muguras piecas dienas paiet, kamēr tieku atpakaļ. Es vienmēr gaidīju šos gājienus ar nepacietību, jo vienmēr satiku kādu cilvēku un varēju aprunāties. Nebiju jau nekāds meža vecis. Neizskatījos arī, kā nekā, tikai nepilnus trīs gadus dzīvoju šeit, būdiņā, meža vidū.

Uzvilku savu īpaši šim nolūkam veidoto somu. Tā tiešām bija ļoti liela, bet smaga nebija. Izvilku kompasu un noteicu, precīzi kur ir austrumi, uz to pusi bija tuvākais ceļš. Kādreiz bija ceļš arī uz šejieni, bet tas jau ir tik aizaudzis, ka to neviens neatrastu. Pilnīgi optimistiski spēru pirmo soli iekšā mežā.