Ievadu nerakstīšu garu, jo zinu, ka to neviens tāpat nelasīs tālāk par pirmo teikumu. Un ko lai daudz saka - kārtējais mans stāsts, radies garlaicības un pēc tam jau nepieciešamības rakstīt dēļ. Reitings varbūt šobrīd liekas par augstu, bet to liku, domājot par tēmām, ko esmu paredzējusi iekļaut nākotnē, un piesardzības nekad nevar būt par daudz Apzinos, ka šis nav nekas ideāls, bet jau no paša sākuma stāsts bija iecerēts kā viegli lasāms nieciņš, ar ko pakavēt laiku; novērtēt, vai mērķis ir sasniegts, jau paliek jūsu ziņā. Un visbeidzot, gribu izteikt cerību, ka atradīsies daži lasītāji


- Paskaties tur! Redzi?

- Kas tieši būtu jāredz?

- Tā meitene. Nu? Pamanīji?

- Neredzu nevienu meiteni.

- Aunapiere, tu ne tur skaties! Tur, gandrīz paslēpusies aiz obsidiāna gargujas. Atradi?

- Tur taču neviena nav.

- Tu nu gan esi stulbs! Viņa ir Ūdens studente, kā tu neapjēdz? Tie frīki māk kļūt gandrīz vai neredzami, neatceries, ko stāstīja lektors?

- Nē, neatceros gan.

- Ārprāts, kad tu beigsi gulēt lekciju laikā?! Tikai nesaki, ka atkal sapņoji par Dženiferu!

- Par kādu vēl Dženiferu? Starp mums viss ir cauri nu jau gandrīz nedēļu.

- Un sen bija laiks. Jau pašā sākumā es tevi brīdināju, ka tas labi nebeigsies. Un vai es neteicu, ka...

- Jā, jā, tikai aizveries! Kur man bija jāskatās?

- Aiz gargujas. Varu ieteikt iedarbīgas zāles, kas uzlabos atmiņu.

- Paldies, bet gan jau iztikšu. Tomēr pagaidām es vēl neko... Oho!

- Nu? Tu viņu pamanīji?

- Liekas, ka jā. Tas tik ir ko vērts!

- Ko tu redzi?

- Gari, blondi mati, debeszilas acis...

- Cirvis! Tu man šobrīd apraksti Linetu! Paskaties aiz viņas! Aiz!

- Pats cirvis. Tur neviena nav, un es neesmu vainīgs, ja tev halucinācijās atkal rādās debesu eņģeļi.

- Tagad es saprotu, kāpēc tu nevari viņu ieraudzīt! Tu esi pieradis blenzt uz visādām modelēm un Mis Universe. Nolaidies taču reiz uz zemes un vēlreiz uzmanīgi pavēro to stūri.

- Varbūt nosauksi koordinātas?

- Būs pagrūti. Tieši blakus gargujai, ēnā pie pašas sienas. Joprojām neredzi?

- Nē. Pagaidi... tur kaut kas ir. Jā, tagad es ieraudzīju. Ko tu uzreiz neteici, kur jāskatās?

- Es tak tev... Ek, neko. Nu?

- Kas - nu?

- Kā izskatās?

- Nekā.

- Izbeidz! Vai tad tev nav sava viedokļa?

- Tur jau nav nekā, uz ko skatīties. Kādu viedokli tu gribi no manis izdabūt? Paklau, kāpēc man vispār jāpēta kaut kāda niecība? Es ceru, ka tam ir ļoti nopietns iemesls.

- Ir, ir, nelec uzreiz uz pannas. Kā tu domā, cik ilgi viņa mācās Akadēmijā?

- Nav ne jausmas. Nekad agrāk neesmu viņu te redzējis. Kā viņu sauc?

- Nienna Almera. Tiešām neesi par viņu dzirdējis?

- Nē. Un man ir daudzas labākas lietas, ko darīt, nekā skatīties uz pelēkajām pelēm. Tādas var atrast ik uz soļa.

- Tad jau tu arī nezināsi, ka viņa ir Ūdens profila izcilniece, vai ne?

- Atkal uzminēji. Man par Ūdens profilu ne silts, ne auksts, kamēr vien viņi nebāž degunu pie mums. Un man ir pilnīgi vienalga, vai tāda Nienna Almera eksistē vai ne, kaut arī viņa būtu izcilniece, nāriņa vai jūras zirdziņš. Kāpēc tu vispār man par viņu kaut ko stāsti? Astoņus gadus tev bija vienalga.

- Tu vakar nebiji Izsaukšanas lekcijā, vai ne?

- Nu, nebiju, un kas? Kādam tāpēc radās problēmas?

- Ne gluži, tikai vecais Hamons pateica kaut ko, kas tev būtu jāzina.

- Mani tas neuztrauc. Jau divus gadus viņš maļ vienu un to pašu. Pāršķirstīšu pierakstus un uz kontroldarbu vielu zināšu labāk par visiem.

- Kontroldarba šoreiz nebūs.

- Kā tā – nebūs? Parasti ar stundu nepietiek, lai atrakstītu visas atbildes, bet tagad pēkšņi – nebūs?

- Redzi, šoreiz Hamons iecerējis kaut ko citādāku. Praktisko darbu grupās pa divi un...

- ... un mēs esam vienā grupā. Kāpēc tev bija jāsabojā mans rīts, tarkšķot par kaut kādu Almeru?

- Šoreiz pāros būs jāstrādā dažādu profilu studentiem. Es būšu kopā ar Linetu.

- Nemaz nesmaidi kā runcis pie krējumpoda, varu saderēt, ka viņa joprojām ir ar to... nu, velns, kā viņu sauca?!

- Renārs.

- Pareizi, Renārs. Tāpēc tev nespīd, draudziņ.

- Nav tiesa. Viņi pirms divām dienam izšķīrās.

- Izšķīrās? Un kāpēc es to uzzinu tikai tagad?

- Tas noskaidrojās tikai vakar, bet tu tobrīd vāļājies pa gultu un slinkoji. Pats vien esi vainīgs, ka nogulēji visu sensāciju.

- Labi, manis pēc. Ar ko tad būs jāstrādā man?

- Labāk pieturies pie kaut kā. Tevi Hamons ielika pārī ar Almeru.

- KO?! Ar to trollieni?! Es tūlīt pat iešu un pateikšu tam vecajam āzim, ka nestrādāšu, ja viņš nemainīs savu stulbo lēmumu. Es saprotu, es varētu būt pārī ar Merilu vai neaptēsto Findaro, bet ar Almeru!

- Hamons teica, ka dalījums pāros nav apspriežams.

- Es viņam tā apspriedīšu! Kāda velna pēc man jāstrādā kopā ar to... to padibeni?!

- Droši vien tāpēc, ka tu Izsaukšanā esi galīgs nejēga. Piedod, Feit, bet tā nu tas ir.

- Tas vienkārši nav mans aicinājums, tā ka pievaldi muti. Ja es saņemšu A ar plusu Transformācijā un Manipulēšanā, ceļš augšup pa karjeras kāpnēm man jau būs tikpat kā nobruģēts ar zelta ķieģeļiem. Izsaukšana man nav vajadzīga.

- Šeit ir Elementālistu Akadēmija, aizmirsi? Izsaukšana mums ir viens no svarīgākajiem priekšmetiem. Tieši tādēļ mēs šeit mācāmies!

- Esmu gatavs izpildīt to grupu darbu, taču ne pārī ar Almeru un punkts. Starp citu, kas mums būs jādara?

- Ja tu būtu bijis lekcijā, tad šo jautājumu nemaz neuzdotu. Kur tu pazudi?

- Biju aizņemts.

- Pīlītes vari pūst kādam citam, kurš tev varbūt noticēs.

- Lai nu kā, man bija iemesls kavēt stundas.

- Un kā sauc šo tavu iemeslu?

- Par ko tu runā?

- Netēlo nu nezinīti, es tevi pārlieku labi pazīstu. Kā tad viņu šoreiz sauc?

- Apsoli nevienam neteikt?

- Manas lūpas ir slēgtas. Lai zibens mani nosper uz līdzenas vietas, ja es kādam bilstu kaut pušplēsta vārdiņa.

- Džeimija Sinklēra.

- Kas?!

- Džeimija Sinklēra. Meitene ar melniem, sprogainiem matiem, Akadēmijas parlamenta priekšsēde, no Uguns profila.

- Ahā...

- Atceries, tu zvērēji neko neteikt.

- Labi, labi, nomierinies, man nav ne mazākās vajadzības izpļāpāties, ja vien tu pats man tādu nedosi. Bet Nienna Almera...

- Nepiemini viņu man!

- Lai būtu pa tavam, bet rīt lekcijā jūs tāpat tiksieties. Tagad ejam, es negribu nokavēt Izraisīšanu, tur man ir vissliktākās atzīmes...

mm. izlasīju.
jautājums tikai,vai šis atkal nepaliks nepabeigts un neapstāsies lasāmība.

Zinu stāstu, cik saprotu, tad tas tagad tiek cītīgi turpināts. Sis Tev kārtējo reizi labi padevies!

Nu, lasaams gabalinjsh, tikai jaacer, ka reiz buus arii turpinaajums un ka vismaz aptuvena sizheta liinija ir izdomaata.

Starp citu lasot vaardus Nienna Almera gruuti nedomaat par mashiinu Nissan Almera

Toch lasaams! Kameer tas paliks "viegli lasaams niecinjsh", gaidu turpinaajumu. No ciitiigas turpinaashanas liidz pabeigshanai ir taals celjsh... ceru, ka pratiisi neieciitiigot tik taalu, ka pabeigt vajadzees sasteigti. Vai nepabeigt nemaz. Veiksmi!

Es ienīstu Rīgas satiksmi, bet tas jau ir cits stāsts. Paldies visiem Sižeta līnija ir, arī uzrakstīts jau ir daudz. Un te - turpinājums.




Nienna klusi nopūtās un paskatījās ārā pa logu. Debesis bija pelnu pelēkas un nu jau vairākas dienas nepārtraukti lija. Ar vārdu sakot, laikapstākļi bija tikpat drūmi kā viņas garastāvoklis.

Meitene no jauna pievērsās biezajam foliantam, kuru lasīja jau kādas četras stundas no vietas. Lai kā arī viņai to negribējās atzīt, Transformācija bija sarežģīts priekšmets, tomēr, pateicoties savai teicamajai atmiņai, arī tajā Niennai bija labas sekmes. Šobrīd gan mācības bija pēdējais, par ko meitene vispār domāja. Tas gan nebija viņai raksturīgi, taču viņa vienkārši nespēja koncentrēties.

Nienna aizcirta grāmatu, piecēlās un piegāja pie loga. Pret rūti ritmiski sitās lielas lietus lāses, kas pēcāk gluži kā asaras notecēja no stikla un krājās uz palodzēm. Neskatoties uz drēgno un auksto laiku, kas valdīja ārā, Nienna plaši atvēra logu un ļāva ledainai vēja brāzmai sajaukt garos, tumšbrūnos matus. Lietus bija viņas stihija. Ne jau velti meitene apguva Ūdens profilu, pie tam ar lieliskiem panākumiem. Līdz šim tas viņai bija bijis svarīgākais uz pasaules. “Un ir vēl joprojām,” Nienna sev atgādināja. Tomēr pēdējā laikā meitene juta, ka slodze kļūst pārāk liela. Naktīs viņa tikpat kā negulēja, lai tikai pienācīgi sagatavotos nākamās dienas lekcijām. Viņas draudzene Vikija Niennai to visu laiku pārmeta, taču meitene tur neko nevarēja padarīt. Tāda nu reiz bija viņas daba.

Iedomājoties par mācībām, Nienna pār plecu atskatījās uz galdiņu, pie kura bija sēdējusi. Vecais foliants nobružātajā ādas iesējumā joprojām bija turpat, gaidot, kad viņa no jauna to atšķirs. Vienubrīd Nienna jau gatavojās atgriezties pie lasīšanas, taču pēkšņi pārdomāja un palika pie loga. Kaut kas nebija, kā vajag. Nienna domāja par šodien notikušo Izsaukšanas lekciju un profesora Hamona uzdoto darbu pāros. Tieši pāros un nekā savādāk. Un viņai būs jāstrādā kopā ar nevienu citu kā iedomīgo un egoistisko Feitu Laingodu. Fantastiski. Ja bija kāds cilvēks, kuru Nienna ienīda ar visu sirdi un dvēseli, tad tas bija Feits. Viņš vienmēr pamanījās nokļūt uzmanības centrā, nepārtraukti gozējās popularitātes un slavas saulītē un meitenes ap viņu spietoja bariem vien kā tādas aptrakušas bites. Niennai tas likās riebīgi. Viņš nebija nekas vairak kā uzpūtīgs šovinists, kura lielā ietekme uz Akadēmijas audzēkņiem skaidrojama vienīgi ar vecāku, precīzāk – tēva, amatu. Profesors Laingods kā nekā bija ne vairāk un ne mazāk kā šīs brīnišķās iestādes vadītājs, tāpēc studenti pielaizījās Feitam visos iespējamajos veidos, cerībā, ka viņš aizliks kādu labu vārdu par viņiem savam tēvam, ja nu pagadītos nogāzt kādu podu. Nienna no drošiem avotiem gan zināja, ka Feitam ne prātā nenāk ko tādu darīt. Pirmkārt, viņš ar tēvu tikpat kā nesarunājās (to reiz bija izmetusi viņa māsa Sofija, kura bija trīs gadus jaunāka un mācījās sestajā kursā), un otrkārt, viņam citu jūtas nenozīmēja pilnīgi neko. Feitam bija svarīgi būt poulārākajam visā Akadēmijā, nekas cits viņam nerūpēja. Zvaigznes statusa dēļ viņš bija gatavs nodot draugus un piekāst arī visus pārējos, pat neiedomājoties par to, ka viņš varētu būt kādu sāpinājis. Līdz šim Niennai veiksmīgi bija izdevies izvairīties no šādas situācijas, taču nu viņa negribot bija kļuvusi par Feita potenciālo upuri, turklāt meitene bija pārliecināta, ka profesors Hamons nemainīs savu nostāju šinī jautājumā. Iet lūgties būtu bezcerīgi.

Nienna atglauda matus no sejas un aizvēra logu. “Transformācijas teorija devītajam kursam” viņu joprojām pacietīgi gaidīja, tā ka meitenei neatlika nekas cits kā vien atgriezties pie lasīšanas. Tomēr mierā viņa varēja nosēdēt labi, ja desmit minūtes. Domas nemitīgi aizklīda kaut kur tālu projām un koncentrēties mācībām bija praktiski neiespējami. Kad Nienna vienu un to pašu teikumu izlasīja trešo reizi, viņa saprata, ka nav jēgas pūlēties. Viņa aizvēra sējumu un ar grūtībām iedabūja to mugursomā, kuru tūliņ pat uz neliela vilnīša nosūtīja uz guļamistabu. Tad meitene no jauna atvēra logu un apsēdās uz palodzes. Šobrīd vairāk par visu pasaulē Nienna vēlējās iziet ārā un kārtīgi salīt, taču uzturēties ārpus skolas ēkas pēc deviņiem vakarā bija stingri aizliegts, un meitene nevēlējās pārkāpt noteikumus. Tāpēc viņa nolēma iztikt ar tām pašām nedaudzajām lietus lāsēm, kuras vējš iepūta viņai sejā. Brāzmas bija ledainas un lika Niennai ciešāk ietīties tumšzilajā apmetnī, taču viņa nepameta vietiņu uz palodzes. No šejienes viņa redzēja skolas pagalmā augošo vītolu. Agrāk, pirms kādiem pieciem gadiem, meitene tur mēdza paslēpties no ziņkārīgajiem un nelabvēļiem. Koka nokarenie zari bija kalpojuši par lielisku aizsegu un tā bija bijusi Niennas iemīļotākā vieta. Tomēr nekas nebija mūžīgs. Pirms laba laiciņa kādā no vasaras vētrām vītolā bija iespēris zibens, pāršķeļot to gandrīz uz pusēm. Vēlāk Akadēmijas direktors izteica priekšlikumu to aizvākt, taču pārējie lektori un profesori tam nepiekrita, pamatojoties uz to, ka vītols šeit audzis jau neskaitāmus gadus un būtu netaisni pārtraukt tā mūžu. Visasāk bija iebildis mags Dziednieks, kurš no visiem Akadēmijas pasniedzējiem dzīvoja visciešākajā saistībā ar dabu un bija kategoriski pret vītola nociršanu, jo tas nogalinātu arī tajā mītošo driādu, kura, kā viņš apgalvoja, pēc zibens spēriena bija izdzīvojusi. Tā nu koks palika augam pagalmā, ne īsti dzīvs ne miris, kā skumja atmiņa par kādreizējo varenību un skaistumu. Niennai nez kāpēc iesāpējās sirds, skatoties uz sakropļoto vītolu. Tas taču bija tikai koks, un tomēr šajā drūmajā rudens vakarā tā melnais siluets, kas skaidri iezīmējās uz pelēko debesu fona, izskatījās tik vientuļš... Nienna nopūtās. Tikpat vientuļš kā viņa pati...

- Almeras jaunkundz, tūlīt pat kāpiet lejā un aiztaisiet logu! Jūs zināt noteikumus!

Nu jau staasts palika gruutaak lasaams. Viegli bet gruutaak. Lasot turpinaajumu visvairaak piesaista staasta pieeja no vairaakiem skatu punktiem (ja taa turpinaasies) - skats no viena un otra varonja puses taadaa briivaa staasta veidaa (nu, nemaaku es izteikties, nemaaku) Vispaar normaals turpinaajums, bet personiigi mani vairaak saista dialoga veida staasti un varonju rasturu un veestures iepaziishana caur dialogiem.

Kopumaa, taa tureet, nepazaudee stilu

Noh, it`s good X)
Tas tiešam ir gods, ja esmu izlasījusi. Turpini, būs ko lasīt vakaros ,D

Paldies Turpmāk gan stāsts vairāk risināsies no viena skatu punkta (tā vieglāk, ar vairākiem POV vēl tikai eksperimentēju), iespējams, tas kļūs grūtāk lasāms, bet ceru, ka ne tik ļoti, lai atbaidītu lasītājus Arī man dialogi patīk labāk, tieši tāpēc mani varoņi neprot īstajā brīdī aizvērties.

Un... jā, esmu parādā atvainošanos par tik ilgu klusēšanu, un vainu atkal novelšu uz skolu (pelnījusi). Enīvei - here goes -->



Nienna zināja, kam pieder balss – tā bija kašķīgā un piekasīgā bibliotekāre mis Šārpa. Viņa bija gara, kārna un nēsāja lielas brilles ar bieziem stikliem, kā arī (tas nebija jaunums nevienam studentam) bija krietni vien aizsēdējusies vecmeitās. Protams, šis apstāklis mis Šārpas jau tā neganto omu uzlabot nespēja, un viņa klupa virsū ikvienam, kurš kaut nedaudz uzdrošinājās pārkāpt Akadēmijas kodeksu. Nu bija pienākusi Niennas kārta to izbaudīt uz savas ādas.

- Almeras jaunkundz! Jūs esat kurla? Es otrreiz neatkārtošu! Nekavējoties kāpiet lejā!

Niennai neatlika nekas cits kā vien paklausīt. Meitene ar troksni aizcirta logu (varbūt mazliet skaļāk, nekā bija gribējusi) un viegli nolēca no palodzes. Viņa jau gribēja doties projām, kad mis Šārpa satvēra viņu aiz rokas un apturēja.

- Jaunkundz, pat nemēģiniet man te izrādīt savu raksturu! Ar citiem tas varbūt iet cauri, bet neceriet, ka tas iedarbosies arī uz mani. Šeit jūs pakļausieties maniem noteikumiem. Sapratāt?

Nienna mēmi pamāja, nejuzdama ne mazāko vajadzību atbildēt. Mis Šārpu tas likās apmierinām, jo viņa palaida meitenes roku vaļā.

- Ļoti labi. Tagad ejiet, jūs zināt, ka pēc desmitiem vakarā ir aizliegts uzturēties ārpus studentiem īpaši ierādītajām telpām, bet nu jau ir pusdivpadsmit!

Nienna vēlreiz palocīja galvu un pagriezusies izsteidzās no bibliotēkas, atstājot durvis līdz kājai vaļā. Meitene zināja, ka mis Šārpa to necieš, taču viņu tas šobrīd neinteresēja. Nienna centās izdomāt, kā lai pēc iespējas ātrāk nokļūst Akadēmijas Austrumu spārnā, kur atradās Ūdens studentu kopmītne. Komandantstunda bija iestājusies jau sen, tā ka, ja Niennu pieķertu kāds no dežurējošajiem skolotājiem, tas nozīmētu vairāk nekā lielas nepatikšanas. Meitene paslēpās ēnā aiz tās pašas obsidiāna gargujas, aiz kuras bija stāvējusi no rīta, un pūlējās atcerēties, kurš no profesoriem šodien apseko Austrumu spārnu. Bija trešdiena, tātad dežurants... ak nē, tikai ne to! Nienna novaidējās. Tā bija profesore Dajana, Ūdens profila studentu atbildīgā pasniedzēja. Tas bija ļaunāk par nāvi. Ja Dajana Niennu pieķertu, meitene visticamāk sēdētu pēcstundās līdz pat mūža galam, ja ne vēl ilgāk. Lai arī Nienna bija Ūdens profila izcilniece, profesore Dajana viņu noteikti sodītu tikpat stingri kā jebkuru citu Akadēmijas svēto noteikumu pārkāpēju. Viņai mīlulīši neeksistēja.

Netālu atskanēja soļi, un Nienna ciešāk piespiedās sienai, gandrīz pilnībā ar to saplūzdama. Meitene aizturēja elpu, cerībā, ka nācējs paies garām, viņu nepamanījis. Soļi tuvojās, un tad Niennas redzeslokā parādījās vecais Ivrims, Akadēmijas atslēdznieks. Viņš lēnām pašļūca garām gargujai, ar roku domīgi glaudīdams sirmo, pinkaino bārdu un sev zem deguna kaut ko murminādams. Kad viņš bija projām, Nienna atviegloti uzelpoja. Atslēdznieks bija lāga dvēsele, un, pat ja viņš būtu meiteni pamanījis, nenodotu viņu skolas vadībai. Niennai vecais vīrs patika, par spīti dažiem viņa paradumiem (par piemēru ņemot kaut vai runāšanu pašam ar sevi) un citu studentu nievīgajām piezīmēm, ka “trakais vecis dzīvojot pats savā mazajā pasaulītē”. Meitenei tas bija vienalga. Ivrims šad tad bija viņai izlīdzējis, un Nienna jutās esam viņam pateicību parādā. Tagad viņa pati sevi nolādēja par savu stulbumu. Viņa taču būtu varējusi lūgt palīdzību atslēdzniekam, bet nebija par to iedomājusies. Nu vienreizējā izdevība bija garām un meitenei nebija ne jausmas, kā nemanītai aizkļūt līdz istabai.

Protams, jebkurā brīdī viņa varēja izsaukt vilni, tādu pašu kā pirms kāda laiciņa bibliotēkā, un pavēlēt tam sevi nogādāt vajadzīgajā vietā. Tas notiktu ātri un nesaceļot lieku troksni, tomēr Nienna lieliski apzinājās, ka katra Akadēmijā veiktā maģiskā aktivitāte (neskaitot lekciju ietvaros notikušās) tiek reģistrēta, un, vēlākais – no rīta profesore Dajana jau zinātu par viņas naksnīgo pastaigu. Tātad šis variants atkrita uzreiz. Atlika vienīgi paļauties pašai uz sevi.

Pieņēmusi galīgo lēmumu, Nienna atrāvās no sienas un klusi kā ēna devās augšup pa kāpnēm. Viņa kustējās viegli un bez skaņas, mijkrēslī kļūstot teju vai neredzama. Katrā otrajā kāpņu laukumiņā dega vientuļa lāpa, dodot tieši tik daudz apgaismojuma, lai gājējs zinātu, kur likt kāju. Niennai ar to pietika. Viņa bez jebkādas aizkavēšanās uzkāpa līdz sestajam stāvam un ieslīdēja tumšā gaitenī, kas beidzās ar durvīm uz Ūdens kopmītni.

Tiktāl viss bija gājis viegli un bez sarežģījumiem, tāpēc Nienna zaudēja modrību. Savu lomu tur spēlēja arī apstāklis, ka viņa bija tikpat kā klāt, un tagad meitene vairs neslapstījās gar sienām, bet diezgan droši gāja pa gaiteņa vidu. Pēkšņi nez no kurienes Niennas priekšā parādījās tumšs cilvēka siluets un aizšķērsoja viņai ceļu.

- Kur tad tik vēlu?

NEXT ^^ Labprāt uzzinātu, kas notiek tālāk. Mani saista stāsti par elementiem un vampīriem, tas jau laikam nevienam nav noslēpums, nu jau vairs ne...

Lai nolādēta skola un saaukstēšanās >< Un atvainojos par tik ilgu kavēšanos.


Šo balsi Nienna pazītu pat tad, ja nakts vidū būtu uzrauta augšā no miega. Meitene pie sevis klusi nolamājās. Ideāli. Tieši tas, kas viņai visvairāk vajadzīgs. Feits Laingods visā savā godībā.

- Es prasu, ko tu tik vēlu dari ārpus kopmītnes, Viszine.

- Atšujies, Laingod, - Nienna nošņāca. Lai kāds arī būtu šīs sarunas iznākums, meitene bija pilnībā pārliecināta, ka nekas labs no tā nav sagaidāms.

- Ko tu teici? Es lāgā nesadzirdēju.

- Es teicu – lasies nost no mana ceļa, - Nienna centās saglabāt mieru. Tumsā viņa redzēja, ka Feita sejā iezogas smīns.

- Tev nebūs ar mani runāt tādā tonī, Viszine. Tagad atbildi uz manu jautājumu.

- Man tas nav jādara, - meitene atcirta un mēģināja tikt viņam garām, taču Feits satvēra viņas kreiso roku kā spīlēs.
- Tu nekur neiesi, iekams nebūsi pateikusi, kas tev tik vēlu darāms ārpus kopmītnes.

- Tā ir tikai un vienīgi mana darīšana, - Nienna asi atcirta un centās izrauties, taču Feits viņu nelaida. Beigu beigās meitenei bija diezgan.

- Novāc savas netīrās ķepas no manis!

- Nu, nu, nu, - Feits tikai smīnēja. – Es tavā vietā uzvestos klusāk. Tu taču negribi, lai Dajana uzzina par savas labākās skolnieces nepaklausību, vai ne?

- Ko tev no manis vajag? – pēc viņa pēdējiem vārdiem Nienna saprata, ka tā ir šantāža.

- Tu tiešām esi apķērīga, Viszine, - Feits likās apmierināts. – Ko man no tevis vajag? Man vajag, lai tu pazustu no Akadēmijas.

- Pazustu no Akadēmijas? – par spīti situācijas nopietnībai, Nienna aprauti iesmējās. – Tad nu gan sacerējies, Laingod. Kāpēc lai es no šejienes aizietu?

- Tāpēc, - Feits sāpīgi saspieda viņas plaukstas locītavu, - tāpēc, ka citādi es parūpēšos, lai tu tiec izslēgta no Akadēmijas.

- Par vienu pārkāpumu? – Nienna nespēja noticēt dzirdētajam. Viņš patiešām bija stulbs vai tikai izlikās? – Man žēl tevi apbēdināt, bet ar manām sekmēm mani neizslēgs par vienu vienīgu nepakļaušanos. Sliktākajā gadījumā es dažus vakarus pasēdēšu pēcstundās.

- Tā tu domā, Viszine, - Feits nejaukā tonī noteica, joprojām nelaizdams meiteni vaļā. – Kā tev šķiet, kam direktors ticēs vairāk – savam dēlam vai noteikumu pārkāpējai? Tu izlidosi no šejienes kā putniņš. Un, ja ar to vien būs par maz, gan es izdomāšu vēl kaut ko, par to vari būt droša. Es tev tomēr ieteiktu aiziet pašai, kamēr vēl nav cietusi tava pašcieņa.

- Kā tas jāsaprot? – Nienna saspringa. – Atbildi uz manu jautājumu!

- Man tas nav jādara, - Feits nievīgi atteica. – Nu, kā būs? Mēs vienosimies?

- Es netaisos vienoties ar tevi, - Nienna ar riebumu izgrūda. – Nekad mūžā, vari pat necerēt.

- Tad tu pati esi vainīga, - Feita tvēriens kļuva vēl ciešāks. – Beigās tu pati lūgsies, lai tev ļauj pamest Akadēmiju.

- Ej ratā, Laingod! – Nienna atcirta. Nākamajā mirklī viņa saņēma spēcīgu sitienu pa seju.

- Neuzdrošinies ar mani tā runāt, - Feits caur zobiem izgrūda, acīm metot dusmu zibeņus. Pēc brītiņa gan viņš atguva savaldību. – Atceries, Viszine – tu vai nu aiziesi no Akadēmijas labprātīgi, vai arī tiksi izslēgta. Izvēle ir tava.

- Es neaiziešu no šejienes, iekams nebūšu pabeigusi devīto kursu, - Nienna spītīgi atmeta, nekādā veidā neizrādīdama, ka sitiens būtu viņu iespaidojis. Tiesa, sajūta bija tāda, it kā vaiga kauls būtu lauzts un dega kā ugunīs, taču sāpes parmāca neizmērojamās dusmas un nicinājums, ko viņa juta pret Feitu. – Dzirdēji? Tu mani nepadzīsi!

- Ļoti labi. – Vai nu Niennai izlikās, vai arī viņš tiešām bija sapratis, ka aizgājis par tālu. – Tad paliec. Bet neceri, ka es ar tevi sadarbošos Izsaukšanas projektā.

Nienna gandrīz skaļi iesmējās. Tad redz, kur tā vaina - Hamona uzdotajā darbā! Tagad meitene saprata, ka Feits Laingods nav nekas vairāk kā izlutināts pusaudzis, kurš pieradis visus izrīkot un nevar paciest, ka kaut kas varētu notikt pret viņa gribu. Te nu bija Akadēmijas zvaigzne.

- Zini ko, Laingod? Arī es negribu strādāt kopā ar tevi, bet tas diemžēl nav atkarīgs no mums. Tāpēc es kaut vai viena pati izpildīšu šo darbu, jo vēlos labi pabeigt mācības, un man ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar tevi. Pielēca?

- Pievaldi muti, Viszine, - Feits noskaitās, taču Nienna viņā neklausījās.

- Nē, es neapklusīšu. Tu esi tāds pats students kā es, un nevari man pavēlēt. Diktēt noteikumus drīkst tikai pasniedzēji. Protams, ja tavs tētuks papildinās Kodeksu ar punktu, ka man jādara viss, ko tu liec, es pakļaušos, taču iespējamība, ka tā notiks, ir mazāka par nulli. Man taisnība?

Feits neatbildēja. Viņš tikai skatījās uz Niennu itin kā nekad agrāk nebūtu viņu redzējis. Meitene kādu brīdi vērās pretī, bet tad atcerējās, ka jau sen vajadzēja atrasties kopmītnē.

- Ja tev vairs nekas nav sakāms, es nu iešu, - Nienna lietišķi noteica un, izrāvusi roku no Feita tvēriena, strauji devās uz gaiteņa otru galu. Pie ieejas kopmītnē meitene atskatījās.

- Starp citu, mani sauc Nienna, nevis Viszine, to, lūdzu, iegaumē! – Tad viņa izgāja cauri ūdens spogulim, kas nodalīja šī profila studentu mītni no pārējās skolas, atstājot Feitu gaitenī vienu.

Koptelpa bija tukša un uguns kamīnā gandrīz izdzisusi. Nienna ievēroja, ka paklājs ir mitrs – tas nozīmēja, ka pamuļķītis Findaro atkal te visu appludinājis. Meitene nopūtās. Kad viņš beidzot kaut ko iemācīsies? Tomēr šobrīd tas viņu īpaši neuztrauca. Nienna nožāvājās. Pulkstenis bija gandrīz pusviens – pietiekami vēls, lai beidzot dotos pie miera. Viņa arī pārāk nekavējās. Aplaidusi vēl pēdējo skatienu koptelpai, viņa devās augšup pa šaurajām vītņu kāpnēm, kas veda uz meiteņu guļamistabām. Devītajā kursā viņas bija trīspadsmit Ūdens studentes un viņām bija piešķirtas trīs istabas. Nienna dzīvoja trešajā kopā ar labāko draudzeni Viktoriju un Sesiliju, kas meitenei nebija nekas vairāk kā tikai skolas un istabas biedrene.

Atvērusi guļamistabas durvis, Nienna konstatēja, ka abas meitenes jau guļ. Viņa nopriecājās, jo šajā gadījumā netiks uzdoti nepatīkami jautājumi. Drebinādamās no aukstuma, Nienna ātri pārģērbās, salocīja formu un zibenīgi palīda zem segas. Meitene jau laidās miegā, kad no blakus gultas atskanēja samiegojusies balss:

- Šonakt tu esi vēlu.