Mans stāsts sākas pavisam banāli. Tas sākas no sapņiem. Un kaut arī es, pieradusi dzīvot 21. gadsimta tehnikas vidū, sapnī dzīvoju tieši pretēji.
Mani sauc Amija, kaut gan visi, iepazīstoties ar mani, sauc mani Amī. Man ir 15 gadi, es dzīvoju divstāvu mājā jūras piekrastē Krētas salā. Visi apbrīno manas acis - cilvēki saka, ka to krāsa mainās līdz ar jūru. Vasarā tās ir dzidri zili-zaļas, ļoti košas un dziļas. Rudenī tās ir zaļganpelēkas, bet ziemā un pavasarī - vienkārši zaļganas. Tās vienmēr mirdz. Bet labi - ko nu es tik daudz par savām acīm. Vispār esmu parasta meitene, ne īpaši gara, man ir īsi, melni mati, kas nekrīt pāri pleciem. Es esmu pirmā labākā klasē, man ir daudz paziņas, jo kāds vienmēr nāk pie manis ciemos, gribēdams, lai es to kādu uzzīmēju. Katru dienu es eju ārā skatīties saulrietu. Sēdēdama uz lielā akmeņa, kas pašā jūras krastā dzīvo, es rakstu dzeju. Vakaros šeit ir ļoti tumšs, bet mēness apgaismo jūru. Sēžot uz tā paša akmens, es spēlēju flautu. Varbūt jums liekas, ka esmu ļoti romantiska un jauka, bet ne gluži tā ir taisnība. Esmu diezgan spītīga un ietiepīga.
Par sevi esmu pastāstījusi krietni daudz, laikam PĀRĀK daudz. Ne jau tam ir kāds sakars ar manu stāstu. Mans stāsts sākas šādi...

Vienu vakaru vētra guva lielus panākumus, jūra viļņojās ne pa jokam, es nevarēju iziet ārā, jo vējš grūda mani atpakaļ. Zibsnīja zibeņi, dārdēja pērkons, lietus lāses sitās pret logu.
"Cik skaisti," es sacīju, sēdēdama viesistabā pie kamīna, kurš gandrīz vai nekad netika kurināts, "cik brīnišķa ir šī vētra." Visiem tas šķiet dīvaini, bet vētra ir tieši tas, kas man patīk vislabāk. Tomēr man drīz vien palika garlaicīgi, acis sāka vērties ciet, es gāju gulēt.

Bija apmācies. Jūra bija pavisam pelēka, smiltis virpuļoja vējam līdzi. Vecās šūpoles čīkstēja un pat nedaudz trīcēja. Divi sēdēkļi, piestiprināti pie ķēdēm. Viens no tiem bija aizņemts. Tur sēdēja meitene, ar skaistiem, zeltaini rudiem matiem. Viņa izskatījās ļoti skumja, viņa sēdēja šūpolēs kā iekalta. Es pienācu tuvāk, apsēdos uz blakus sēdēkļa.
Nezināju, kā iesākt sarunu. Dzirdama bija tikai viļņu šalkoņa un šūpoļu žēlīgā čīkstoņa. Tad es pavaicāju: "Vai tev viss ir kārtībā? Kāpēc tu tik skumja un pavisam nekustīga?"
"Viņš... viņš apgrieza maniem enģeļiem spārnus. Un, ķēdēs iekaltās šūpolēs, sēžu ķēdēs iekalta es."

Nesitiet mani pārāk stipri, teiksim tā... es vēl esmu bez gada kā tīnis

Nav slikti, bet man nepatīk.
Vismaz pagaidām.
Uzraksti ko vairāk lai saprotams par ko te vispār iet runa.

"Uh?" es brīnījos. Es nesapratu, ko teica meitene, taču tas viennozīmīgi bija skaisti. Es skatījos meitenē. Tā savu skatienu bija nolaidusi zemē. Viņas acis rādīja pilnīgāko vienladzību, šķita, ka tā ir porcelāna lelle, kas elpo. Tomēr dzili ieskatoties, es varēju redzēt skumjas.
"Kas tu esi? Un kas tevi nomoka?" es prasīju.
"Enģeļi. To vairs nav. Viņi lidoja man apkārt. Bet tad atnāca viņš ar lielu, garu izkapti, nogrieza tiem spārnus, un tad viņš aizvilka tos prom. Tagad es sēžu viena. Neviens nespēs mani glābt. Izņemot tevi."
Es sāku nodomāt, ka meitene jūk prātā, taču tad ievēroju, ka apkārt šūpolēm smiltīs bija iesūkušās asinis, daži pilieni bija uz šūpoļu ķēdēm. Asins traipi bija iespiedušies arī meitenes plaukstā.
Meitene, itkā saprasdama, par ko es domāju, nočukstēja: "Es mēģināju viņus atstāt, aizsargāt. Bet veltīgi. Viņš sagrāba mani aiz kakla un svieda prom. Es neko nevarēju darīt lietas labā."
Meitene atdzīvojās, viņai pār seju sāka ritēt mazas, dzidras asaras, kuras bija iespējams sajaukt pat ar maziem dimantiem. Tad viņa izstiepa roku un atvēra plaukstu. Uz tās parādījās neliels sarkans rubīns, pēc neilga brīža tas viss liesmoja un dega. Otru roku meitene izstiepa augšup pret debesīm. Es tikai vēroju dīvaino tēlu, kad pēkšņi visapkārt viss sāka virmot.
Mēs kritām. Es nezinu kur, šūpoles pazuda, nekas vairs neliecināja par piekrasti, pēkšņi es ieraudzīju mežu visapkārt sev. Meitene bija saspringta, ar griezīgu acu skatienu viņa aplūkoja mežu. Mēs sēdējām uz liela, cieta akmeņa. Visapkārt bija sausi koku zari. Mazais rubīns nepārstāja liesmot. Meitene atslāba. Nolaida roku,... Un tad es sapratu. "Nevajag!" es kliedzu.
Bija par vēlu. Meitene iesmējās un iesvieda rubīnu zaros, un pēc pāris mirkļiem viss sāka degt. Es sajutu smeldzošas sāpes, bijām iesprostotas uguns aplī. Asaras plūda pāri manām acīm, meitene rāmi skatījās melnajās debesīs. Es kliedzu aiz sāpēm.

Un tad es pamodos. "Tas bija tikai murgs, paldies dievam," es nodomāju. Acis neļāva vērties vaļā. Es sadzirdēju tēva kliedzienus un mātes kāju dimdoņu. Māte ieskrēja manā istabā, paķēra mani rokās, un skrēja ārā no telpas. Mēs skrējām pāri ugunim uz izejas pusi, taču tas nebija tik viegli. Pēc pāris mirkļiem bijām ārā.
Māte noguldīja man zem mazās ābeles. Es beidzot atvēru acis. Viņa man pastāstīja kaut ko šaušalīgi baisu.
Es aizgāju gulēt uz savu istabu. Māte ar tēvu palika sēdēt viesistabā, abi bija pa pusei iemiguši. Tad pēkšņi no manas istabas viņi sadzirdēja manu balsi. "Nevajag!" es biju kliegusi. Tieši pēc tā zibens ietriecās kokā, kas auga tieši pie mūsu mājas loga, koks apgāzāsun izsita logu. Degošās liesmas vairojās. No koka zara tās pārnāca uz grāmatplauktu, tad laistījās visapkārt. Tēvs steidzās atvērt durvis, lai pa turieni iziet ārā, bet māte skrēja man pakaļ. Turpmākās gaitas es zināju.
Ugunsdzēsēji atbrauca drīz, taču māja izskatījās pilnīgi nederīga. Un tad es sāku domāt par savu sapni. Kāpēc es jutu to, ka sāksies ugunsgrēks? Varbūt tieši tā meitene piededzināja māju? Vai arī tā ir sagadīšanās?

diezgan banāli, bet tālāk, man šķiet, būs interesantāk. Nu, cik vien mana fantāzija ļaus.

Viens siikums... Vai stilistiski pareizaak nebuutu aizdedzinaaja nevis piededzinaaja maaju...?? Jo kkaa jociigi skan un,manupraat, nav lagaa pareizi... Staastiijums ir ok, bet pagidaam neko vairaak nevar secinaat..