Vientuļā dvēsele.
Sēž meitene pludmalē, jūras krastā,
Un jūras viļņi ar skaļumu šalc.
Un skumjās meitenes dzīve prastā
Asaras līdz ar viļņiem jauc.

Ir pilnmēness. Meitene apguļas smiltīs.
Jūras aukstie ūdeņi apglāsta tās.
Meitene prāto – kas viņu jel mūžā ar rokām sildīs?
Kas paliks rītdien no dvēseles nelaimīgās?

Ir jau trīs naktī. Un asaras plūst pāri meitenes sejai,
Ar kailajām kājām viņa gar krastu iet.
Pienāca gals manai skumjajai dzejai.
Meitenei vairs nekur tālāk neaiziet.

Meitenes dvēsele vairs nav viena –
Atnāk nāve un savu bālo roku viņai pretī sniedz,
Šī ir pēdējā meitenes dzīves diena,
Meitene atdodas nāvei, viņai neviens to vairs neaizliedz.

Meitenes dvēsele dzīvo bez pašas,
Pati meitene guļ zem zvaigznēm, kas mirdz.
Pusčetros no rīta bija pēdējā meitenes dvaša.
Pusčetros no rīta apstājās meitenes sirds.

Sirds mīlestība.

Cik reizes jau mūžā es redzēju tevi.
Bet acis man meloja aklumā.
Kad nespēja sirds mana iemīlēt tevi,
Tā plosījās bezjēgas bālumā.

Iet minūtes, stundas un dienas, un naktis,
Bet drūmi man dvēselei klājas.
Jo kamēr man sirds jēga ir mīlēt tevi,
Tu nemīli mani, tava dvēsele pie citas stājas.

Mēs redzējām viens otru jau tūkstošiem reižu,
Bet acis mums drūzmēja bālumā.
Bet, ja nu tu tagad pamani mani,
Tu redzi, tās neskatās tālumā.

Iet minūtes, stundas, iet mūži un gadi,
Bet tu vēl neesi manījis mani.
Kad es tevī lūkojos krāsainam acīm,
Tu runāji ar citu, stāvot no manis sānis.

Reiz arī tu mīlēsi mani,
Un redzēsi - acis man mirdz.
Bet vai tev liekas, ka gaidīšu mūžus,
Ka nemīlēs citu man sirds?

(Dzejolis "Sirds mīlestība" bija rakstīts gadu atpakaļ, sūtu to cilvēkam, kuru kādreiz esmu ļoti mīlējusi. Kādreiz. Bet dzejolis domāts tāpat viņam, jo tas ir piepildījies.)

Atgādinājums par mīlestību.

Ārā krīt sniegs, tik mīksts un balts.
Tas atgādina man par tevi.
Tavs acu skatiens - tik silts un salds,
Bet tas vēl nav viss, ko tu devi.

Tas laiks, kad mēs peldējām viļņos,
Un tas, kad gulējām krastā.
Bez tevis, tā noteikti nebūtu dzīve,
Būtu, bet vienmuļa, prasta.

Un vai tā ir dzīve? Bez mīlestības?
Nē, tas ir akmens, ko ikviens gatavs spert.
Bez tevis man tagad ir ļoti grūti,
Lūdzu, nevajag man uz rētas vēl vairāk sāls bert.

Un tomēr - kas ir šī dzīve?
Šī vienmuļā, prastā dzīve?
No šādas dzīves man uznāk miegs.
Bet palika...palika man viens atgādinājums par tevi,
Tas ir baltais, un mīkstais sneigs.

Jauki. Tas pirmais patīk vislabāk.

nu, bucīt. smuki, gari. varbūt par garu, bet man patika. kārtējā bēdu izsūdzēšana, bet visi te tādi.
nākamreiz, ja vari, nedaudz mazāk apjomā.

mm.
atskaņas atkārtojas.

varbūt,ja nebūtu visi dzejoļi uzreiz,nepamanītu tik ļoti.
ak vai,mūžīgās tēmas, mīlestība, vientulība, njā. neteiktu, ka ļoti interesanti, bet varēja būt arī sliktāk.

Cik skaisti..!!!

Es esmu nelabojama poēmu,poēziju un dzeju cienītāja.Patiešām labi uzraxtīts,tāda sajūta,ka tajā ir visas cilvēka emocijas ieliktas,kas viņā valdīja tajā brīdī,kad raxtīja dzejoļus....

Patiešām apbrīnojami!!!

man patiik otrais, man patiik rindu atkaartoshanaas. Tās piešķir vienkāršību un vieglumu pat vissarežģītākajām vārsmām. :3
Nedaudz velk uz Friča Bārdas(esmu uuberfans) vai Melgalvas stilu.
man patīk ^^

Atkaartojas, taapeec, ka no vienas teemas. vispaar tas peedeejais un pirmais ir kaa no viena staasta nemts. atskanjas atkaartojas shaadas krastaa--prastaa, sirds--mirdz, taapeec ka uz to briidi man bija vienaadas domas praataa. lol

1. ļoti labs. ar noskaņu... man personīgi izraisījā sajūtas. tādas man pēdējo reizi bija, kad mans sunītis nomira, un viņa sirsniņa arī apstājās... so sad... bet ko nu par mani. dzeja tīri laba.

i like it, i like it..... forša dzeja, man ļoti patīk pirmā dzejoļa tēma. Skaisti, ko wēl ,lai saka.

OOke, crapp, bet es pārāk iedvesmojos no Ji. ^^

Galu galā, viss beidzās. Tā tam bija jānotiek. Viņa stāvēja turpat, kur viņi vienmēr satikās. Brīžiem viņš kavēja, tāpēc viņai bija paredzēts mazs soliņš kanāla malā. Novembra vējš nevīžīgi izmētāja tumši brūnās sprogas gar acīm.
„Tātad viņš neatnāks. Vairs nekad. Tomēr ne..” viņa nodomāja. Viņa nokāpa lejā nelielā iegrāvī un stāvēja pie sasalušā kanāla, asaras krita apsarmotajās, jau sen nokritušajās un izžuvušajās kļavu lapās. Tās bija tik pat sausas un sačokurojušās kā viņas sirds. No kuras atkrita vislielākais un siltākais gabals, no kuras atkrita mīlestība. Sniegs zem viņas kājām nočirkstēja kā aizlauzts zieds. Tāpat nočirkstēja dvēseles sāpes aiz aizlauztās mīlestības.
Viņa pacēla galvu uz debesīm un nočukstēja: "Ceru, tur tev ir labi. Ceru, tev nesāp tik pat ļoti, cik man. Apžēliņ, kaut tik es tevi nebūtu satikusi un iemīlējusi.!"

un kas tad būtu? dzīve ir brīnišķīga tieši savā neparedzamībā un mainīgumā.

bet slikti nav. smuki apraksti. Gintai vnk lielāka pieredze šādu stāstiņu rakstīšanā.

Pakkun, jā, dzīve ir skaista ar savu krāsainumu, bet brīžos, kad ir slikti, pat ļoti, daudzi tā neuzskata.

paldies. ^^, jap, viņa ļoti daudz ir rakstījusi, vnk man kaut kā tik ļoti iepatikās, ka pati sev nemanot sāku kaut ko skricelēt. :]

aklums pie vainas, ka neuzskata.

es teiktu - reāls dzīves skatījums.

un atkal mūžīgā tēma. bet šoreiz vairāk patiess nekā izdomāts.

Viņa atnāca uz skolu, neko neapjauzdama, un tad viņa redzēja, kā visi sačukstās un rāda cits citam kaut kādu video caur mobilajiem telefoniem. Un tad pēkšņi pie viņas pieskrien kāda meitene un parāda šo video, kurā viņa redz puisi, kuru mīl, viņa redz mašīnu, puiša pēdējo acu skatienu un sprādzienu.
Un viņa pat nesaprata, ka viņš ir miris, ka viņa nekad vairs nesarks, ieraugot viņu, ka viņu nekad vairs nestrāvos viņa siltā enerģija. Un tad, pēkšņi, kā naža dūriens kaklā, kāds nočukst: "Viņš ir pagalam.." Un tad viņa sāk raudāt, nekas nespēj remdēt asaras, nekad šīs asaras nav bijušas tik sāpīgas, tās ripoja uz vaigiem un dzēla, dedzināja ādu, atstājot sarkanus apdegumus. Viņa nespēja veldzēt savas emocijas, jūtas, viņa raudāja lielām, karstām asarām, skaļi. Iekšā viss trīcēja, sākās histērija, tad paranoja, paranoja par to, ka asaras nekad nebeigsies, ka viņa mūžībā noslīks savās sāpēs, tepat skolā, gaitenī, kur stāv dažādi cilveki, visi tik sveši un tāli.
Un atlika tikai domāt, kas bija ironiskākais - tas ka viņa bija tā iemīlējusies cilvēkā, kuru gandrīz nemaz nepazina, vai arī tas, ka mūžīgi bija slēpusi jūtas sevī, un tagad neviens nesaprata, kādēļ viņa tā raud, neviens neapzinājās viņas mocības, viņa nekad neatklāja jūtas pret cilvēkiem, un neatklāja arī viņam, un ja arī kādreiz uzdrošinātos atklāt, būtu jau tāpat par vēlu. Kamols kaklā bija rūgts un ērkšķains, rokas aizsedza muti, jo viņai bija bail spiegt, aurot un brēkt pilnā balsī, izkliegt visus savus pēdējos spēkus, izlādēt atlikušo enerģiju, tad bespēkā nokrist, gulēt un skatīties pelēkos griestos, skatīties un nekustēties tik ilgi, kamēr kāds viņu nesabradā ar kājām, neiemin grīdā, neatstāj vienu pašu. Kaut gan viņa jau bija viena. Viena pati. Atstāta. Viņa aizvēra plakstiņus, un nevēra vaļā, acis salipa, un viņa neko negribēja redzēt, tikai nāvi, kas padod viņai savu roku.




Un tad tomēr plakstiņi pavērās, un viņa ieraudzīja savu istabu, tas bija tikai sapnis, bet jūtas un rūgtais kamols aizvien bija palicis, un viņa jutās noraudājusies, nogurusi, tik nogurusi, ka gribētos atpūsties un atkal aizmigt, bet bija bail.