Autors:Seila un Milēdija (White owl)
Reitings: PG-13(pagaidām)
Žanri: detektīvs, romantika
Šips: Brets, Denijs/Kristiāna, Anitra
Pasaule:The Persuaders (Viltnieki)
Atteikšanās: Es nekad neesmu gribējusi to, kas nepieder man, bet šī ir mana jaunība.
Piezīmes: nekur neatradu fanfiku par viņiem un tad sapratu, ka jāsāk rakstīt.
Piezīme2. : Attēli būs iespējams, ka vēlāk.
1.nodaļa.
Floridas gaiss kārtējo reizi bija pārkaitēts, tomēr viņi abi pastaigājās pa jūras piekrasti tērpušies savos ierastajos tērpos. Viens nevainojamā uzvalkā, bet otrs gaiši brūnā ādas jakā un parastās, zilās džinsu biksēs.
-Tātad tu vēl ar vien paliec pie tā, ka nauda valda pār visu, un, ka visu ir iespējams nopirkt?
-Nu neteiksim tā, tomēr tev mans draugs ir jāatzīst, ka lorda tituls nespēj vienmēr sniegt visu to, kas ir iekārots.
-Pieņemsim, ka tā, tomēr man nav ne tikai lorda tituls, bet arī pietiekami liela čupa naudas, kura- man jāsaka, ka nav mazāka par tavējo.
-Un, kas par to? Pārējo cilvēku priekšā mēs esam pilnīgi vienādi.
-Iespējams, ka tu, bet ne es īstens Lords, kurš spēj būt labs pavēlnieks.
-Ak jūsu augstība!!! Vai tagad man ir jākrīt jūsu priekšā ceļos un jālūdzas piedošana par to, ka esmu atļāvies izteikt savas personīgās domas par jūsu cienījamo augstību?!
-Denij, man nekad nav bijis nekas par to, ka tu mani sauc par Augstību, ņemot vērā, ka es patiešām esmu pietiekami augstdzimis, lai spētu pārspēt tevi jeb kurā gadījumā. Un otrkārt tu nekad neesi varējis noliegt to, ka es esmu spējīgāks par tevi jeb kurā ziņā.
-Ak jūsu cienījamā gaišība. Un kurās jomās tad jūsu cienījamā augstība ir spējīgāks par augstības padevīgo kalpu...?
Denija balsī skanēja neslēpta ironija, kuru viņš pat necentās maskēt zem kaut kādas maskas. Šo pāris gadu laikā kopš Brets Sinklers un Denijs Vailds bija iepazinušies, viņi spēja mierīgi runāt par jeb ko un nekad nemēdza viens uz otru apvainoties. Nu varbūt vienīgi reizēm, kad runa sāka iet par vienu un to pašu sievieti. Tomēr tas abiem donžuāniem mēdza gadīties tik reti, ka viņi jau sen vairs necentās šādiem sīkumiem pievērst uzmanību.
-Nu, piemēram, es esmu izskatīgāks, un vairāk patīku sievietēm. Redzi, viņām nevajag tikai naudu, bet arī titulam ir nozīme.
-Un titulam bez naudas arī nav īpaši lielas nozīmes....
-Mans dārgais draugs! Tu pats nesaproti, ko runā. Tituls vienmēr nāk kopā ar naudu. Līdz ar to šī problēma atkrīt pati no sevis. Tu savā Amerikā pirms tam nekad neko nebiji dzirdējis par lordiem. Tāpēc neiesaku tev pārāk aizrauties ar nosodīšanu. Labāk pasaki, cik daudz gadu mēs jau esam pazīstami un nekad neesam viens otram griezuši ceļu šādos jautājumos?
Denijs aizdomājās un Brets uzvaroši pasmaidīja. Tā viņš arī bija domājis, ka šāda veida frāze kā vienmēr aizbāzīs šī iedomīgā amerikāņa muti. Tomēr viņš bija kļūdījies. Ne jau Breta teiktais lika Denijam apklust, bet gan divas apburošas, jaunas meitenes bikini peldkostīmos, kuras viņš bija pamanījis skrienam krosu gar jūras piekrasti.
- Labi, es piekrītu, ka naudai nav liela nozīme...- Viņš, domādams pilnībā par kaut ko citu, atbildēja.- Tomēr es tev piedāvāju derības. Vai redzi tās divas lellītes, kuras skrien gar jūras krastu? Ko tu teiktu, ja, teiksim. divu dienu laikā mums katram būtu jāsavaldzina viena no viņām. Vienam ar titulu un naudu, bet otram tikai ar naudu?
Godīgi sakot, kaut ko tādu Brets bija gaidījis, tomēr ne jau tagad un te uz vietas, kaut gan kā vienmēr donžuāna talants un azarts ņēma savu.
-Kāpēc gan ne? Man pēc trim dienām tāpat jādodas uz Londonu iepirkt šādas tādas lietas un pie viena nokārtot jautājumus par nodokļiem. Tāpēc man nebūtu nekādu iebildumu izklaidēties pāris dienas ar jaukiem un simpātiskiem zaķiem. Uz ko deram?
Denijs aizdomājās. Derēt uz naudu bija bezjēdzīgi, galu galā viņiem abiem tās bija pilnībā pietiekami.
-Uz pusdienām divām personām, pēc uzvarētāja vēlmēm.
-Ceru, ka nevēlies pusdienot uz mēness. Neteikšu, ka man tāda ideja nepatiktu, bet nevēlos, lai tu lolotu liekas cerības par to, ka uzvarēsi mans draugs.
-Man nav nekā cita, ko tev atbildēt, kā tikai to, ka ja tu uzvarēsi, tad ceru, ka man nenāksies mēģināt dabūt pusdienas pie Anglijas karalienes.
Denijs pilnā nopietnībā atbildēja, pārvērsdams soļošanu par vieglu skrējienu un ātri vien novirzījās no ieplānotā ceļa, lēnā skrējienā pietuvodamies abām meitenēm. Brets savukārt neatpalika no sava drauga tikai pa ceļam apstājās un smagi nopūties noņēma kaklasaiti, kuru uzmanīgi ielika uzvalka kabatā un atpogāja pāris apkaklītes pogas. Tā bija daudz vieglāk un ērtāk skriet. Pie sevis gan viņš vēl nodomāja par to, ka Denijs savā ādas jakā pavisam drīz aizelsīsies, tomēr šoreiz nolēma būt džentlmenis un neko neteikt. Vai varbūt, ka viņš cerēja lieliski pavadīt laiku ar abām meitenēm uzreiz un bez Denija Vailda klātbūtnes? Jebkurā gadījumā Denijs bija pirmais, kuram izdevās pietuvoties abām meitenēm un aplūkot viņas kārtīgāk. Viena no viņām bija būtne ar gariem matiem, bet neliela auguma ar ļoti mīļu un jauku sejiņu. Viņa šķita esam pārāk jauna un nenopietna. Otra, īsiem matiem un pagara auguma nebija pēc sejas tik glīta, toties šķita esam pietiekami nopietna.
-Kurp mēs tā skrienam, jaukās meitenes?
Denijs pacentās uzsākt sarunu un uzreiz arī saprata, ka ir iesācis visu no nepareizās puses. Abas meitenes, palūkojušās uz viņu, neatbildēja nevienu vārdu un turpināja skrējienu uz priekšu un pat nedomāja pievērst uzmanību vīrietim, kurš tikko bija centies ar viņām abām iepazīties. Viņas šķita esam iegrimušas savās problēmās un nemaz neinteresējās par to, kas ar viņām tik ļoti vēlējās iepazīties. Pa to pašu laiku arī Bretam bija izdevies panākt visu trijotni un, tā kā viņš negrasījās atstāt abas meitenes Denija rīcībā un neviens arī negrasījās padoties, tad tagad viņi visi skrēja pa piekrasti kopīgi. Jāatzīst, gan, ka Brets bija daudz prātīgāks un pamanījis, ka Denijam nav izdevies uzsākt sarunu ar meitenēm, negrasījās tieši tāpat izgāzties, bet gan izlēma nedaudz nogaidīt, kamēr meitenes pašas viņiem pievērsīs savu uzmanību. Ilgi gaidīt nevajadzēja, jo viena no viņām beidzot apstājās un dusmīgi palūkojās uz abiem vīriešiem.
-Nu ko jums vajag? Mēs nevēlamies ne ar vienu iepazīties. Mums pašām savu problēmu ir pāri galvai, bet jūs abi.- Viņa uzmeta novērtējošu skatienu Bretam un pat uzsmaidīja viņam, pie tam nepievērsdama ne mazāko uzmanību Denijam. Jūs abi esat laikam nolēmuši radīt mums vēl liekas problēmas ar savu uzmācību. Mēs neesam vieglas uzvedības meitenes un neceriet, ka jums izdosies kaut ko panākt.
Šī garā tirāde lika abiem vīriešiem apstāties un uz sekundi uzmanīgi palūkoties meitenē. Nē, viņa nav manā gaumē, pārāk lecīga , Denijs nodomāja un pievērsās otrai meitenei, kura bija apstājusies pāris soļus pēc draudzenes un tagad uzmanīgi pētīja abus vīriešus. Viņa ir tieši manā gaumē atšķirībā no tās otras. Viņai nav rakstura. Toties šim eņģelītim pateikšu, ka esmu Lords un viņa uzreiz būs pie manām kājām, nosprieda Brets, arī kritiski nopētīdams abas meitenes. Viņš arī bija tas, kurš šoreiz apņēmās uzsākt sarunu.
-Jaunkundz, mums nebija ne mazākā ļaunuma nolūkos uz to brīdi, kad izlēmām iepazīties ar divām tik apburošām meitenēm un es kā Lords varu jums teikt, ka neviens matiņš nenokritīs no jūsu daiļajām galviņām tikai tāpēc, ka mēs ar jums izlēmām iepazīties. Un, lai jūs neturētu ļaunu prātu, mēs labprāt jūs vēlētos uzaicināt uz vakariņām sveču gaismā, viesnīcā Alentro
-Ja mums nav citas iespējas kā tikt no jums vaļā...- otra meitene pienāca tuvāk un apstājās pāris soļu attālumā no abiem vīriešiem.- tad mēs pieņem jūsu piedāvājumu un lūdzam jūs atstāt mūs pagaidām vienas.
vai sheit pastaav kaads noteikums, ka nedriikst buut fanfics?? Un atljaushos pajautaat vai sheit apgrozaas, kaadi izcili literatuuras kritikji, kas speej noveerteet shii darba literaaro veertiibu??? Hm? 
