EPISODE 1
1935.g. vasara.
Mazs ciematiņš laukos, vēl dziļākos laukos tur - maza pamesta mājiņa. Nolaista tiktāl, ka draud tuvākā laikā sabrukt. Tā vismaz vietējie runā.
-Esot kaut kāds tur brīnums, kas jau gadiem stāv šķībi, bet negrib gāzties.
Logi sen bērnu izsisti, tagad tikai aiznagloti dēļiem, caur kuriem nikni svilpo vējš. Griestiem tek ūdens - normāls ūķis kā jau tagad daudzi laukos. Koka grīdas un sienas pamazām sāk pūt no mitruma, radot degunam nepatīkamu pūšanas aromātu.
Taču šajā dieva pamestā un pūstošā namiņā mājas sev atradušas vairākās kaķu ģimenes. Pārtikas pietiek. No tuvējām māju misenēm gana, peļu arī netrūkst. Galvenais, ka jumts uz galvas, kur neviens netraucē. Spriež peles un atkritumus noēdušies runči
Un katru vakaru tur iegriežas zēns no tuvējā ciemata. Riebīgā mamma tam neļauj mājās turēt dzīvniekus.
-Sarodieties blusas un māja pilna spalvām.
Bet mazie pūkainie mīļumi sīkam ļoti gāja pie sirds. Un tas katru brīvo brīdi pavada spēlējoties ar tiem. Nebūtu tikai tā skola ar iedomīgiem klases biedriem. Tad tas visu savu brīvo laiku varētu pavadīt te. Pieaugušie puikas saklausījušies pilsētnieku stāstos, tagad mēģina izlikties par tikpat gudriem - velkot smēķus un runājot riebeklīgas, pie kam neaizmirstot iekaustīt mazākos
Tas nemaz nešķita interesanti mazākiem.Vienu vakaru mazais Sergejs, kārtējo reizi domājot jaunas kaķu spēles gāja ciemos pie saviem mīļumiem. Tikai šim vakaram vajadzēja būt savādākam par iepriekšējiem. Bez spēlēm un rotaļām.
Meklējot aizvien jaunās pīpēšanas vietas tie uzgāja mazu mājinju. Mazu pamestu mājiņu. Nolaista tiktāl, ka draud tuvākā laikā sabrukt. Tā vismaz vietējie runā. Esot kaut kāds tur brīnums, kas jau gadiem stāv šķībi, bet negrib gāzties.
Mazais izbijās. Ne tik daudz par sevi, bet par saviem draugiem. Sazini dievs, ko šie var izdarīt, kad ieraudzīs māju pilnu kaķu. Spīdzinās un mocīs tos. To nevarēja pieļaut! Nodomāja mazais un ātri ieskrēja grūstošā ēkā, un ar visu savu kaķu mafiju paslēpās pagrabā. Tā bija slepena slēptuve, lauku pagrabs - nomaskēts virtuves grīdā. Šī vieta mazo vēl nekad nebija pievīlusi, kaut vai, kad mājās slepus kāds iegāja nokārtot savas vajadzības...
Krutie puikas jau vilka otro smēķi, jo saruna bija pamatīgi interesanta. Esot pilsētā tāds Reperis - Ozols. Dziedot slavenas Repa dziesmas. Un tur tam ir savs rajons
. Tā visi gudri prātoja un iztēlojās sevi par Ozolu, līdz atskanēja sauciens.
-Puikas, reku tas mazais krievelis, kaķu draugs! Ko tas te meklē?
-Atkal aplipis ar kakju spalvām un galīgi nosmērējies!
-Ķeram ciet to, varbūt tam kādas kapeikas kabatā - smēķiem būs
Pa to laiku mazais jau bija paspējis paslēpties. Puikas ieskrēja ēkā un lai kā censtos ko atrast, neviena nebija.
-Kur tas krievs atkal ielīdis? Lien laukā, sitīsim tevi vairāk kad atradīsim...
Mazam sirds vai leca no mutes laukā, taču tas mēģināja neizdvest nevienu skaņu, apķēris sev apkārt savus pūkainos draugus. Brīžam pat sirds puksti likās jau pietiekami skaļi, lai tie to nodotu.
Pagrabs bija pa slapjš un sasmacis. Taču tā bija pati drošākā vieta. Apkārt tikai skanēja aši soļi, kas aizvien kļuva gausāki. Tika apgāzti daži skapji, ar kājām spārdītas durvis - bet pamazām arī tie trokšņi norimās. Puikas neatraduši meklēto izgāja uzpīpēt. Skatoties oglīšu liesmās kādam radās ideja, un tā sejā parādījās smaids.
-Zināt, veči? Slīkstošu kuģi pamet žurkas, bet degošu māju, hmm, krievi?
-Super, kam ir manas šķiltavas?
Ātri no laika zoba sagraustā matrača, kuru bomži pat gulēšanai jau sen vairs neizmantoja - un saplēstām mēbelēm, tikai uzmeistarots neliels ugunskurs.
-No šā tas sabīsies, un muks ko kājas nes, tad mēs to pārmācīsim ;p
Sacīts darīt un uguns pamazām sāka pārņemt matrača driskas. Dūmi bija tik kodīgi, ka visi uzreiz izmuka laukā. Klepodami tie uzsāka sarunu.
-Šādus dūmus neviens nevar izturēt.
-Bet varbūt tas jau aizskrējis sen prom?
Puikas apstaigāja duumu apņemto ēku, bet neviena nemanīja.
-Ejam prom, tas sīkais mūs ir piemānījis, sadosim tam rīt skolā.
Taču uz skolu Sergejs vairs neieradās.
2011.g. rudens.
Bija drēgns rudens vakars kad gāju majās no skolas. Rokas neprātīgi sala.
Ak, es dumjā, atstāju cimdus mājās. Tagad varēšu atsaldēt rokas, tā man vaiga, ka galva nestrādā
Pie jauniem zābaciņiem lipa klāt lapas un dubļi, svārki skolā sasēdēti ar krunkām, pusdienās aplēju savu topiņu ar zupu - likās bija mana šausmīgākā diena dzīvē.
Tā sevi gānīdama pamanīju netālu sev priekšā vairākas cigarešu oglītes. Sirds aiz šausmās gandrīz apstājās.
Tūlīt mani aplenca vecāko klašu meiteņu bariņš.
- Atdod telefonu! Atrausies ja nedosi!
Biju apjukusi, nekas tāds man dzīvē nebija gadījies. Sirds sāka neprātīgi dauzīties un trīcēt rokas. Cauri galvai skrēja dažādas domas, kā tajās filmās, kad varoņi palēnināti redz attēlus un acu priekšā nozib visa dzīve. Atcerējos visus savilktās Ost melodijas un Anime bildes uz telefona, gan to cik grūti to bija nopelnīt pa vasaru strādājot kafejnīcā, apkalpojot iedomīgus večus, kas visu laiku gribēja mani apčamdīt.
Bet visu manu prātuļošanu pārtrauca sitiens par degunu.
-Maita atdod telefonu!
Jutu kā roka satver manus garos matus. Iestājās panika. Neatceros kā atbrīvoju sevi, bet attapos mežonīgi ātri skrienot pāri laukam uz meža pusi. Aizmugurē dzirdēju skaļus kliedzienus, bet nelikos tos dzirdam tikai skrēju. Kā dzīvnieks, ko mēgjina nokjert un saplosīt.
Skrienot ieraudzīju mazu mājinju. Mazu pamestu mājiņa. Nolaistu tiktāl, ka draud tuvākā laikā sabrukt. Tā vismaz vietējie runā. Esot kaut kāds tur brīnums, kas jau gadiem stāv šķībi, bet negrib gāzties.
Skrienot iekšā pa tumsu apgāzos uz pelnu kaudzes. Labi, ka toreiz sevi neredzēju. Seja un rokas visas melnas. Skrienot pa lauku pat pazaudēju vienu zābaku. Taču to dienu man gribējās kaut kur paslēpties, kaut peles alā. Kaut tikai mani neatrastu. Skrēju nosmērējusies tālāk un basā kāja aizķērās aiz nedaudz atvērta cauruma grīdā. Attapdamās, ka tas varētu būt pagrabs, tūlīt tajā paslēpos.
Dzirdēju ieskrienam pārejās meitenes, kas šķīla šķiltavas, lai izgaismotu istabas.
-Te neviena nav. Laikam būs ieskrējusi mežā nabadzīte.
-Viņai esot jauns telefons, pēdējais Yuko modelis, uz kura tā skatās kaut kādas multenes.
-Tad vajadzēja skriet ātrāk un būtu to viņai atņēmusi, nevis tagad muldējusi.
-Nositīšu to maitu, kad dabūšu rokā!
Sēdēju sarāvusies un man nemanot gar vaigiem bira asaras. Taču tad sajutu roku uz sava pleca
-Nebaidies! Tevi te neviens neatradīs...
(Da Capo)
(Apnika spamot, cik tad var, bet tālāk bija ieplānots weird stuff, pazuda shizo doma rakstot shos sviestus)
