Tātad. nu.. >_> *domā* īsti nezinu kā, lai šo stāstu komentē.. shis būs mazliet savādāks nekā iepriekšējie, bet pamattēma saglabājas... Arī šis tika uzsāks vairākus gadus iepriekš, bet šo es nedaudz piekoriģēju, cik nu spēju, saglabājot stāstījuma oriģinālo formu.
Šis darbs var dažiem šķist "nesmuks"... Bet varbūt tieši pretēji.. (nesmuks tiem, kam mani zīmējumi šķiet pārāk "depresiivi" vai citādi drūmi..) Lai nu kā, vēlējos tikai jūs brīdināt.
nu tad aiziet:
I
Vēls vakars. Tā kā ir ziema, tumšs ir jau labu laiku. Kāda meitene izvedusi pastaigā savu suni. Šovakar ir diezgan silts, tāpēc viņa izdomā, ka apstaigās vēl vienu kvartālu. Kaut gan ielas izskatās tumšas, tukšas un draudīgas, meitene nebaidās, jo šis ir viņai ļoti labi pazīstams kvartāls. Viņa atlaiž suni no siksnas, jo viņš ir ļoti paklausīgs. Suns ar steigu pieskrien pie tuvējā staba un sāk ošņāties. Meitene turpina savu ceļu. Pēkšņi viņa izdzird čaboņu sev aiz muguras. Viņa pagriežas, bet nevienu neredz... arī savu suni, ne.
Rodži! Rodži! viņa uzsvilpj un pagriežas. Izrādās, ka suns viņai aizgājis priekšā. Te tu esi! Gribēji jau aizbēgt?! viņa pastiepjas pēc suņa kakla siksnas, lai to atkal piestiprinātu pie pavadas, bet suns rāda zobus. Rodžer, uzvedies! viņš atkal pastiepjas, bet suns uzrej. Pēkšņi no aizmugures viņai uzpūš stiprāks vējš. Suns ierauj asti kājstarpē un sāk smilkstēt. Meitene pagriežas, pavirši paskatās un tad atkal pievēršas sunim. Rodžer, mierā! Tur nekā nav. Nāc šurp! viņa pietuvojas sunim, bet tas aizbēg. Rodžer! Nāc atpakaļ! tā kā suns neizrāda nekādu pakļaušanos viņas pavēlēm, tad viņa skrien tam pakaļ, bet pēc kāda laika viņa to pazaudē. Kā nekā suns taču.
Meitene apsēžas ielas malā un sāk saspringti domāt. Mājās bez suņa atgriezties viņa nevar būs brāziens no vecākiem. Tagad viņa to arī vairs nevar atrast, jo ir ieskrējusi mazāk pazīstamā apvidū. Bezcerība... Viņa sadzird soļus vienā ielas galā. Laternas nespīd īpaši spoži, tāpēc nācēju nevar redzēt. Pēc brīža viņa jau redzēja viņa siluetu. (jāpaprasa, vai viņš nav redzējis Rodžeru) viņa lēnā gaitā devās pretī nācējam. Kad viņš atradās pāris laternu attālumā no viņas, tad, meitene jau varēja saredzēt kā viņš izskatās. Tas bija vīrietis ap četrdesmit. Viņam bija rūtaina flaneļa jaka un, tā saucamā, strādnieku cepure. Meitene piegāja viņam klāt un vīrietis uzsmaidīja.
atvainojiet, jūs neesat redzējis šeit noklīdušu suni?
šeit ir daudz noklīdušu suņu, kāds ir tavējais?
tāds paliels vilku suns. Vīrietis padomāja, bet tad pakratīja galvu.
Nu šovakar es tādu neesmu redzējis...
žēl... paldies tik un tā.
nav par ko... vīrietis turpināja savu ceļu, bet meitene atkal apsēdās ielas malā.
Pēc brīža viņa atkal sadzirdēja soļus, šoreiz tur bija vairāki cilvēki. Viņa ieklausījās. Viņa dzirdēja balsis. Zēnu balsis. Viņi runāja par... Ak vai! Tā taču bija vietējā banda. Ar šiem sprukstiņiem viņa gan negribēja runāt. Viņa gāja tajā pašā virzienā, kurā gāja viņi un centās apslāpēt savus soļus. Viņa redzēja tādu kā iebraucamo vietu. Tur uz priekšu noteikti bija kāda māja, bet bija par tumšu, lai to redzētu. Viņa pagriezās, apskatījās, cik tālu vēl viņi ir un tad atmuguriski iegāja tumsā. Viņa bija nolēmusi te paslēpties, kamēr viņi aiziet.
Tā lēnām ejot atmuguriski viņa kaut kam uzskrēja. Pēc tam meitene saprata, ka tas ir kāds.