Mēs noīrējām nummuru, paēdām un devāmies gulēt. Zeks gulēja uz dīvāna, toties es nevarēju aizmigt. Trijos naktī es vēl biju augšā, pussēdus.
Nekas jau traks šodien itkā nebija noticis, bet tomēr, likās dīvaini, ka Zeks kaut ko slēpj no manis, dod vispārīgus paskaidrojumus. Varbūt šoreiz es jutos nedaudz vilusies.
Man gribējās pastaigāties. Es klusi sģērbos, tā, lai Zeks nepamanītu. Devos cauri vestibilam un iztraucos pa durvīm tā, itkā kāds man sekotu. Par brīnumu, lai arī smidiznāja, bija silts. Bet mani tas neuztrauca.
Tā nu es gāju starp šaurām ieliņām un nonācu līdz kārtējam pilsētas parkam. Zem liela ozola atradās soliņš, izskatījās pasauss. Apsēdos uz tā un izbaudīju mirkli. Aizvēru acis un atliecu galvu, bet tad izdzirdēju kādu mani uzrunājam.
- Ko tu te dari ? - svešinieks jautāja. Viņšatradāš aiz koka.
Centos būt piesardzīga - Un tu būtu ? .. -
- Esmu. - mirkli vēlāk viņš jau bija blakus man, uz soliņa, - esmu Nords. -
- Kā.. - es apklusu.
- Es esmu kaut kas līdzīgs labajam gariņam - viņš saprasdams, kā es reaģēju, nedaudz pasmaidīja. Tas mani neiedrošināja.
- Tu nemaz neizskaties pēc tāda -
Tiešām, viņš bija garš un kalsns. Plašķis viņam arī bija. Bet vislabāk atmiņā palika acu krāsa - tāda pelēka, neredzēta.
- Izskats var būt maldīgs -
- Varbūt.. - neko vairāk nevarēju pateikt.
- Tu tā arī neatbildēji - viņš gaidīja atbildi
Es apmulsu - Un tu ? - pirmais, kas ienāca prātā
- Pāga! Es pirmais jautāju - viņš piemiedza ar aci vai arī man tikai izlikās.
- Nepazīstu tevi.. - noradoši.
- Bet tomēr.. - viņš nerimās
- Iznācu paelpot svaigu gaisu! -
Viņš atbalstīja zodu - Jā, to es redzu. bet ja godīgi, Eiza ? -
- Kā tu zināji manu vārdu ? - es burtiski atlecu no viņa.
- Es nekožu. Ko tu baidies ? - viņs pasmējās par mani, - visi zin tavu vārdu. Nu tādi kā es. -
- Kas būtu visi ? - es nesapratu
- Nu kā, visi pārdabisko spēku īpašnieki. -
Kādu brīdi es klusēju - Un tavs vārds bija ? -
- Niks -
- Prieks iepazīties - es noteicu. Šis cilvēks izklausījās drošs.
- Pareizi izdarīji, ka aizbēgi no Zeka - viņs atbildēja
- Ko ? -
- Nu viņs arī ir viens no mums. - viņš to teica tik mierīgi, tikā tas notiktu katru dienu, - viņs nav tev neko teicis ? -
- Ko tieši ? - es gribēju zināt visu.
- Viņš tev nav neko teicis. - viņs tikai noteica.
- Bet, kas viņam būtu bijis jāsaka man ? - šoreiz es nerimos
- Nu, sāksim ar to, ka esam brāļi, - viņš paskatījās uz mani un turpināja, - tu `pārdabisko veču` pasaulē esi pazīstama ikvienam, kas zin leģendu par Eizu. Zeks vislaik ir centies iegūt tavu uzticību, lai vēlāk varētu tevi
nokillot. Jā, un es esmu labais, kā jau mineju.. Man tevi būtu jāaizved līdz vienai vietai, kur tu būtu drošībā kādu brīdi, un tad mūsu Zeku vaidzētu sagūstīt. Bet lieta tāda, ka viņš ir uzsācis pats savu `biznesu`, kur ir iesaistīti citi, kas atrodās pavisam citā dimensijā. Un to var atvērt tikai ar tavu spēku, ko tev var atņemt tev tikai nomirstot nedabiskā nāvē - tas ir - nogalināt. -
- Un, kur man drošība, ka tu man nemelo ? -
- Es izskatos pēc tāda, kas varētu melot tev ? -
Es vēlreiz viņu nopētīju - Nē, bet man visa šī ir gana tādēļ es eju prom, bet tu paliec šeit. - es piecēlos
- Nu pagaidi! - viņs kliedza, - Tu nevari tik vienkārši tā aiziet.. -
- Varu. Esmu taču Eiza.. -
Viņš pieskrēja man priekšā un neļāva soļot tālāk.
- Tev jānāk - viņš noteica
- Labi, es iešu. Tāpat nekas cits man neatliek. Bet tas nenozīmē, ka es tev noticēju. - un es sekoju
- LABI! Ja tu man netici, tad koncentrējies uz mani, un iedomājies to kā tu mani ietriec tajā kokā - viņs norādīja uz koku, kas atradās desmit metrus pa labi.
- Un, ja arī.. -
- Nu meiģini! - viņs kliedza.
- Labi. - es aizvēru acis, sakoncentrējos. Pēc brītiņa es jau izdzirdēju kaut ko. Atvēru acis, un Niks atradās zem koka. Izskatījās, ka viņs tiešam ir triekts pret koku.
- Ni.. - es saucu, bet viņš piecēlās un jau atradās blakus, nepaspēdama nosaukt viņa vārdu līdz galam.
- Nu, tagad tici ? - un viņš sāka iet.
Es tikai sekoju.
Mēs nonācām metro stacijā. Naktī tā bija pavisam tukša, tikai pāris bezpajumtnieku, kas smagi smakoja pēc alkahola un vel pāris paklīdeņi, kas pus piecos no rīta jau devās uz darbu..
Mēs iesēdāmies pirmajā, kas atnāca. Izkāpāmm pēc Nika teiktā, trešajā pieturā no beigām un devāmies uz tuvāko tuneli. Viņš izvilak no kabatas kādu lodi. Tā bija tirkīzzila. Pēc mirkļa viena siena jau bija pazudusi. Nācās sekot Nikam, kas devās `aiz` sienas..
Turpinājumu uzskatu par nepadevušos, bet tajā vakarā man bija tāds noskaņojums, lai kaut ko tādu izdomatu. Un, tieši tādēļ, viņš ir tik sūdīgs, ka man pat negribās turpināt. Un man pat nav idejas kā turpināt, lai teksts būtu pietiekoši oriģināls, un, lai neatgādinātu kādu lēto multfilmu par supervaroņiem.
Esmu vīlusies savas rakstnieces spējās..
(lai gan, kas tās par spējām?
)