Teds Millers un Ella.
Teds Millers jāja ēzeļa mugurā pa kādu putekļainu ceļu un vēroja skaisto apkārtni, kas vīdēja viņam visapkārt.
Abās ceļa pusēs bija zaļas pļavas ar sulīgi zaļu un garu zāli.
Pļavas klāja treknas pienenes, un tās bija pavērsušas savas zeltainās actiņas pret spožo pavasara sauli, lai mirdzētu vēl košāk un žilbinošāk.
Drīz vien ceļš pa, kuru jāja Teds beidzās pazuda klusu šalkojošā mežā.
Bet Teds bez liela kauna varēja atzīties, ka apkārtne nav tik saistoša kā skaistā meitene turpat pa labi.
Viņa sēdēja uz kāda liela akmens un šķiet, ka bija ganiņš, jo turpat pie viņas kājām mētājās gana stiba, bet pārlauzta uz pusēm.
Izskatās, ka jaunā gane nav bijusi apmierināta ar savu darbu. Teds ar ironisku smīnu nodomāja.
Turpat netālu no meitenes ganījās melnraibas govis. Labi barotas, tīras un resnas. Tesmeņi bija sārti, pūkaini un pierietējuši ar pienu. Nagi spīdēja tikpat koši kā spalva un neviens mēslu gabals nebija pielipis pie nagiem. Purni bija tikpat raibi kā spalva un valgi kā acis.
Bet pati meitene nopūlējās ar šūšanu, un šķiet šī nodarbe viņu nesajūsmināja, jo viņas seja bija saviebta dusmās.
Bet pat dusmu izteiksme neizbojāja viņas apbrīnojamo skaistumu.
Meitenei bija zeltaini, pusgari mati, kuru viļņojās nedaudz pāri pār meitnes pleciem, slaids, garš augums. Bet seja vienkārši ideāla! Neaprakstāmi skaista!
Tedam savos klejojumos bija gadījies redzēt visādas princeses, karalienes un vēl daudz skaistas un apburošas būtnes, kuras lika taurenīšiem neprātīgi dejot vēderā.
Bet šī pavisam parastajā apģērbā tērptā meitene bija pielīdzināma skaistumā pašai karalienei, jo viņas acu skatiens bija stingrs un daile majestātiska.
Un tas vēl nebija viss, kas uz Tedu atstāja lielum lielu iespaidu.
Tikpat brīnumains kā pati gane bija pats ganu suns.
Viņš bija liela auguma, drosmīgu un vērīgu acu skatienu, lielu, kuplu, garu, zili sidrabainu spalvu. Līdzīgs kādam nārtu sunim, taču pūkainā spalva liecināja par kādu savādāku sugu, kas diemžēl Tedam nebija zināma.
Suns, lai arī ar ziemīgu apmatojumu, tomēr dīvaini iederējās pavasarīgajā pasaulē. Un viņš bija viens no visnoslēpumainākajiem un cienīgākajiem dzīvniekiem kādus Tedam bija gadījies redzēt.
Un puisis ar pirmo acu uzmetienu sunim juta, ka viņš ir īpašs. Kādā nozīmē, to gan Teds nezināja.
Suņa acis bija piekaltas govīm. Un šādi viņa tēls izskatījās lepns un varens.
Teds, protams, pārāk apbrīnošanā neiegrima, jo savas dzīves laikā bija redzējis visu ko. Pārāk daudz bija piedzīvots, kopš viņš bija devies pasaulē.
Taču vienīgais, kas lika Teda prātā iezagties tādai īstai apbrīnai bija šīs lietas neparastums. Skaista meitene un brīnumains suns tik nomaļā, un klusā nostūrītī.
Pēkšņi Teds pamanīja ēdienu, un viņa vēders iekaucās. Jau vairākas dienas viņš nebija ēdis, jo nebija sastapis nevienu cilvēku pa ceļam.
Un dzeltenīgais piens ar rupmaizi izskatījās tik kārdinošs!
Teds pēkšņi nogriezās no ceļa un iejāja pļavā, jo gribēja padiedelēt ēdienu.
Meitene un suns uzreiz ievēroja svešinieku, kas jāja pie viņiem.
Svešinieks uz ēzeļa bija skaists, un izskatijās ļoti komiski uz mazā dzīvnieciņa, kas viņu varonīgi nesa, kaut ceļinieka kājas gandrīz vilkās pa zemi.
Jaunais vīrietis bija būdīgs rudmatis. Viņam bija garš, apaļš deguns un izteiksmīgas, tumši brūnas acis, sejas vaibsti plaši, un rokas ar noapaļotiem pirkstu galiem. Ap vidukli bija apjozta josta, un makstī karājās zobens. Uz muguras bija bultu maks un turpat arī loks.
Viņš bija kā īsts karotāju princis.