Jeels nosaukums, zinu XD nekas iipashi daudz sakaams par sho nav... iisumaa - slima sunja murgi :3 (un protams - vampiiri XD)




“Mans vārds ir Džūlija Liliana Aberkrombija de la Brontē, šobrīd man ir 19 gadi. Mani vecāki nomira pirms dažiem gadiem. Kad es biju nepilngadīga mana tante un tēvocis par mani rūpējās, bet tagad esmu pilngadīga un dzīvoju pati savā mājā Moreļa ielā. Tā nav liela, bet tai ir divi stāvi. Šobrīd es privātskolā mācos valodas. Es domāju kļūt par literātu un rakstnieci.
Kādu vakaru es ar draudzeni Stellu gāju uz balli. Tā bija skaista pils bagātnieku rajonā, kurā es vēl nekad nebiju bijusi. Biju dzirdējusi, ka pils īpašnieks bija kāds bagāts Britu lords. Balle bija tāda pati kā parasti – visi dejoja, ēda un sarunājās savā starpā. Stella drīz atrada dažus savus draugus un sāka runāties ar viņiem vienā no zāles stūriem. Es apsēdos uz kāda dīvāna. Tad pie manis pienāca kāds simpātisks džentlmenis. Viņam bija gara, melna zirgaste un tumši zilas acis, viņš bija ģērbies tumšzilā frakā.
‘Labvakar, jaunkundz!’ viņš paklanījās. ‘Vai jūs nevēlētos ar mani padejot?’
‘Bet protams!’ Es piecēlos un mēs aizgājām uz zāles centru, kur mēs sākām dejot. Viņš dejoja ļoti labi, man pat šķita, ka es slīdu.
‘Jaunkundz, vai drīkst jautāt kā jūs sauc?’
‘Mans vārds ir Džūlija Liliana Aberkrombija de la Brontē. Vai drīkstu jautāt kāds ir jūsējais?’
‘Džonatans Blērs de Villkrafts.’
‘Ak, tiešām? I pazinu kādu personu, kuras vārds bija Januss Villkrafts.’
‘Tiešām!’ viņš pasmaidīja. Kāds mani pagrūda.
‘Vai mēs nevarētu iziet ārā? Šeit sāk sarasties par daudz cilvēku.’
‘Kā jaunkundze vēlas…’ viņš mani paņēma zem rokas un mēs izgājām uz terases. Bija skaista zvaigžņota nakts. Viņš kādu laiku stāvēja veroties tumsā mēnessgaismas apspīdēts. ‘Ko jūs domājat par balli? Vai jūs to izbaudāt?’
‘Līdz šim brīdim neizbaudīju…’ viņš atkal pasmaidīja.
‘Jums tā nepatīk?’
‘Ou contrear (fr.val. – gluži pretēji, aut.), tā bija tā neko līdz brīdim, kad te kļuva tik piebāzts…’ es uzmetu skatienu zālei. ‘Ar ko jūs īsti nodarbojaties?’ es jautāju.
‘Īstenībā neko, tērēju tēvoča naudu…’
‘Kur jūs dzīvojat?’
‘Pieticīgā namiņā mazpazīstamā rajonā…’
‘Kur tas būtu?’
‘Šeit…’ Es biju šokēta, bet ironiski turpināju.
‘Ak, tiešām? Jā, nekas īpašs un, atgādiniet man, kur mēs šobrīd atrodamies?’ viņā tēloja.
‘Amm… Neesmu drošs… vai tā bija Agricola (lat.val. – zemnieku, aut.) avēnija?’ mēs sākām smieties.
‘Es nespēju noticēt, ka jums šī vieta pieder.’
‘Kāpēc?’
‘Nu… Jūs šķietat ļoti jauns. Es biju domājusi, ka īpašnieks būs kāds vecs, resns īgņa vai tamlīdzīgi…’
‘Kas to lai zina, varbūt esmu ar’…’ mēs atkal smējāmies.
‘Ziniet, jūs tiešām atgādināt man vienu no maniem bērnības draugiem…’
‘Ko tad? To Janusu Villkraftu?’
‘Jā, tieši tā! Jūs izskatāties viņam līdzīgs arī, tikai viņam bija brūni mati…’ viņš pagriezās pret mani.
‘Pastāsti man par viņu, varbūt viņš ir mans radinieks.’
‘Nu, viņš bija manas mātes draudzenes dēls. Apmēram manā vecumā. Viņš skaitījās mans pirmais draugs. Viņš teica, ka kādreiz atbraukšot man pakaļ un apprecēšot mani.’ Es iesmējos. ‘Viņš man pat iemācīja īpašu sveicienu.’ Es sajutu viņa pirkstus slīdam starp manējiem.
‘Vai tas bija šāds?’ es cieši viņā ieskatījos.
‘Jā… bet… Kā jūs zinājāt?’ viņš plati pasmaidīja.
‘Tas bija paredzams… Lilī…’ es biju šokēta, viņš nosauca manu bērnības dienu iesauku!
‘Januss?! Mans Dievs! Januss!’ es viņu apskāvu. Tad es pamanīju cik viņš ir auksts. ‘Januss, sen neredzēts!’ es plati pasmaidīju.
‘Jāāā… sen… es nespēju noticēt, ka tu mani vēl joprojām atceries.’
‘Kā es varu aizmirst savu pirmo puisi?’ Es viņu paņēmu zem rokas un mēs lēnā garā devāmies uz dārzu. ‘Kā tad jūs esat dzīvojis visus šos gadus?’
‘Dzīvojis?!’ viņš sāka smieties, ‘jūs to nesapratīsit… bet par vienu lietu jums ir taisnība...’ viņš nostājās man priekšā, tagad mēs atradāmies netālu no dzīvžoga labirinta centra, ‘Es esmu atbraucis pēc jums…’
‘Kā jūs to domāja?’
‘Man jums ir piedāvājums…’
‘Kāds piedāvājums? Precību?’ viņš pasmaidīja.
‘Šīs saites būs spēcīgākas par vienkāršu izlikšanos priekš… baznīcas…’ šķita, ka šī vārda izrunāšana viņam sagādāja grūtības.
‘Izlikšanās? Jūs domājat, ka svētais zvērests Dievam ir izlikšanās?’
‘Jā.’
‘Kāpēc?’
‘Vai jūs kādreiz esat redzējusi, ka… Dievs atbalstītu jebkuras laulības?’ es pārdomāju.
‘Jūs gribat teikt, ka Dievs neatbalsta laulības?’
‘Nē, es domāju, ka nav nekāda Dieva!’
‘Ko?’ viņš pacēla acis uz zvaigznēm.
‘Ja uz pasaules vispār ir kāds “augstākais spēks”, tad es domāju, ka man ir visas tā īpašības.’
‘Kā jūs uzdrīkstaties?’
‘Jums nepieciešami pierādījumi?’ es pamāju, ‘labi, nāciet!’ viņš pastiepa savu roku pret mani. Es ieliku savu roku viņējā, vēl joprojām neticot viņa stāstiem par to, ka viņš ir “augstākais spēks”. Viņš mani apskāva un tad notika kaut kas brīnumains – mēs sākām lidot! Mēs lidojām! Es neticēju savām acīm. Es redzēju kā zeme attālinās. Tas bija brīnums! Viņš sāka mest lokus un es apreibu.
‘Vai mēs nevarētu piezemēties? Es slikti jūtos…’ mēs nolaidāmies dzīvžoga labirinta vidū. Es apsēdos uz soliņa un viņš notupās manā priekšā smaidot.
‘Vai jūs man ticat tagad?’ es neizjutu apbrīnu, es izjutu… bailes.
‘Ko jūs no mani vēlaties?’
‘Ak… Lilī, nebaidies! Tas esmu es – Januss! Jums nav jābaidās no manis!’
‘Tas Januss, ko es pazinu ir prom. Jūs esat savādāks… Ko jūs taisāties iesākt?’
‘Viss atkarīgs no jūsu lēmuma…’
‘Kāda lēmuma?’
‘Pievienoties man…’
‘Pievienoties kur? Es nesaprotu! Lūdzu, neķirciniet mani!’
‘Es vēlos ar jums dalīties savā Dāvanā.’
‘Kādā dāvanā?’ es jutu, ka asaras rit pār maniem vaigiem. Viņš tās noslaucīja.
‘Mūžības Dāvanā…’
‘Mūžības?! Par ko jūs runājat?’
‘Ļaujiet man to pārveidot šādi: esmu nemirstīgs un vēlos, lai tāda kļūtu arī jūs.’ Es skatījos uz viņa mēness apspīdēto seju. Es nezināju, ko lai domā.
‘Nemirstība…? Jūs vēlaties, lai kļūstu nemirstīga? Bet… tas ir neiespējami!’ viņš plati pasmaidīja.
‘Nē, tas ir iespējams. Tikai jāatrod pareizās personas…’
‘Kā jūs…’
‘Optime (lat.val – teicami, aut.)! Tagad, mana jaunā lēdija, vai esat gatava atbildēt?’
‘Un kas notiks, ja es atteikšos?’
‘Es nedomāju, ka jūs to darīsiet…’
‘Kas notiks, ja es atteikšos?’
‘Es jūs nogalināšu.’ Es iepletu acis. Viņš atkal plati pasmaidīja, bet tagad tas šķita dīvains, savādāks… ‘Neesiet tik nobijusies, jūs mirsiet jebkurā gadījumā!’ es jutu, ka mana sirds tūlīt stāsies.
‘Kāpēc jūs vēlaties mani nogalināt? Ko es esmu jums nodarījusi?’
‘Neko… pagaidām. Bet tagad, kad jūs zināt manu noslēpumu, jūs varat man nodarīt ļaunumu, bet, ja arī jums būs noslēpums... Mēs to varētu dalīt…’ caur manu prātu izslīdēja miljoniem domu. Es nevēlējos mirt… Viņš piecēlās, apsēdās man blakus un aplika man ap plecu savu roku. Es biju pārāk nobijusies, lai kaut ko šajā sakarā darītu.
‘Lūdzu, es nevienam neteikšu! Laidiet mani vaļā…’
‘Piedodiet, bet to darīt es nevaru…’ es nesapratu – pirms pāris minūtēm viņš bija apburošs džentlmenis ar kuru es dejoju un izklaidējos, bet tagad viņš vēlas mani nogalināt…
‘Varbūt tomēr ir kāda iespēja palikt dzīvai? Lūdzu, es nevēlos mirt...’ es sāku raudāt un viņš mani apskāva.
‘Ir viena…’ es paskatījos uz viņu.
‘Kāda?’
‘Bet es nedomāju, ka jums tā patiks…’
‘Es darīšu visu, lai tikai nemirtu… Kāda tā ir?’
‘Pirmām kārtām, jums būs jādzīvo ar mani… Mēs varētu citiem teikt, ka esam precējušies.’
‘Tas ir viss? Viss, kas man ir jādara ir jātēlo jūsu sieva?’
‘Nē… Otrkārt… Varbūt es to nedarīšu katru nakti, bet es no jums barošos...’
‘Ko?! Kā?’
‘Es dzeršu jūsu asinis…’ es pastūmos tālāk un blenzu uz viņu.
‘Jūs dzersiet manas asinis?! Ak Dievs, jūs esat traks!’
‘Nē. Esmu tikai vampīrs…’
‘Kas?’
‘Vampīrs. Lai izdzīvotu man ir jādzer asinis…’
‘Kā jūs to darāt?’
‘Jūs redzēsiet… tātad, jūs piekrītat šādi dzīvot?’ es pārdomāju savas iespējas.
‘Izskatās, ka citas iespējas man nav…’ viņš piecēlās un izstiepa pret mani savu roku. ‘Kur mēs dosimies?’
‘Uz manu māju.’ Es viņa iedevu savu roku un viņš manu apskāva, viņš atkal gribēja lidot.
‘Nē, pagaidiet! Vai mēs nevarētu iet? Man nepatīk tā lidošana…’ viņš nolaidās.
‘Labi…’ mēs iznācām no labirinta un tuvojāmies terasei.
‘Tikai atcerieties, ja kāds uzzinās manu noslēpumu, tad jūs būsit pirmā, kas mirs. Un, ja jūs bēgsit, es jūs atradīšu…’ Es jutos ļoti neērti dzirdot šos viņa vārdus. Mēs iegājām atpakaļ zālē un Januss turpināja izklaidēties, viņš sāka dejot ar kādu citu dāmu. Pēc kāda laika es redzēju, ka man tuvojas Stella.
‘Kur tu biji? Es tevi visur izmeklējos!’
‘Nekur, es vienkārši izgāju ārā paelpot mazliet svaigu gaisu…’ es viņai teicu, skatoties uz Janusu, ka tobrīd smējās ar kādu sievieti.
‘Vai šī balle nav lieliska? Es satiku Markusu, ja tu viņu vēl atceries. Viņš bija tas džentlmenis, kas mums palīdzēja ar mūsu bagāžu, kad mēs iekuģojām Londonā… Džūlij? Vai tu manī klausies?’ Stella kaut ko runāja, bet es neklausījos, es skatījos uz Janusu. Tad arī viņa paskatījās uz viņa pusi. ‘Kas viņš ir?’
‘Ko?’
‘Vai tu pazīsti to džentlmeni?’
‘Kuru?’
‘Beidz izlikties! Tu ļoti labi zini par ko es runāju. To džentlmeni zilajā frakā!’
‘Jā, es viņu pazīstu…’
‘Kā ir viņa vārds?’
‘Jan… Džonatans Blērs de Villkrafts…’
‘Viņš ir simpātisks… no kurienes tu viņu pazīsti?’
‘Mēs esam... tikušies… bet viņš nav patīkams cilvēks.’ Es aizgriezos no viņa prom. Mēs turpinājām sarunāties. Pēc kāda laika Stella teica, ka viņa iešot uz dāmu istabu, bet es redzēju, kā viņa aizgāja pie Janusa. Viņa sāka ar viņu flirtēt. Pēc kāda laika Januss aizgāja pavadīt dažus viesus un Stella atgriezās. ‘Tu biji dāmu istabā?!’
‘Labi, es sameloju… Bet viņš ir patīkams cilvēks, kāpēc tu man neteici, ka esi bijusi viņa draudzene?’
‘Tu nejautāji…’ viņa sāka smieties. Kad Januss atgriezās, es redzēju, ka viņš skatās uz mani. Tad viņš pienāca mums klāt.
‘Labvakar, dāmas! Vai jūs labi pavadāt laiku?’
‘Nekad nav bijis labāk…’ Es sarkastiski atbildēju. Viņu kāds pasauca un viņš aizgāja.
Pēc ilga laika Stella aizgāja kopā ar pēdējiem viesiem. Viņa bija pagalam pārsteigta, ka es paliku šeit. Kad viņi bija prom, Januss pienāca man klāt.
‘Nāc man līdzi un es tev parādīšu tavu jauno istabu.’ Viņš mani uzveda augšā un piešķīra lielu istabu. Mēs iegājām iekšā un viņš nostājās man priekšā. ‘Tev jāatceras, ko es tev esmu teicis un tad tu izdzīvosi. Šonakt es no tevis nebarošos, jo esmu jau pabarojies no cita, bet rītvakar es nākšu pie tevis… Dienas laikā tu nedrīksti iet ārā, tas ir aizliegts…’ viņš izgāja un aizvēra durvis. Es kādu laiku vēl stāvēju domādama par viņu un viņa spējām, kad aizgāju gulēt, bija jau rīts.
Es pamodos vēlā pēcpusdienā. Es biju ļoti pārsteigta par to, ka kalpone ienāca tieši tajā brīdī, kad es pamodos. Viņa man atnesa pusdienas. Es viņai prasīju par Janusu, bet viņa neatbildēja. Likās, ka viņa ir kaut kas līdzīgs zombijam. Viņa vērās vienā punktā un nerunāja. Viņā man vienkārši atnesa pusdienas un uzreiz izgāja laukā. Es paēdu un gāju lejā, lai sameklētu Janusu. Māja šķita ļoti klusa. Vienīgais cilvēks, ko biju sastapusi, bija kalpone. Es pārbaudīju gandrīz visas istabas, bet nevienu tā arī neatradu. Domāju, ka Januss bija jau pamodies un kaut kur aizgājis. Es sāku lasīt kādu grāmatu, ko biju atradusi dzīvojamā istabā.
Kad man apnika lasīt es gāju atpakaļ uz savu istabu. Es sāku pētīt savu istabu. Es atradu milzīgu drēbju skapi ar ļoti daudzām kleitām un citām drēbēm. Es biju tik ļoti aizrāvusies ar drēbju pētīšanu, ka pat nepamanīju, kā Januss ienāca.
‘Jūs mani nobiedējāt!’ Es iebļāvos.
‘Atvainojiet. Jūs esat atklājusi savu garderobi… nu, kā jums tā patīk?’
‘Tā ir pasakaina!’
‘Man prieks, ka jums patīk…’ viņš pienāca man tuvāk un izņēma no rokām kleitu, ko es turēju. Sākumā es nesapratu, bet tad viņš pieliecās pie manas auss un iečukstēja.
‘Ir laiks…’ Es jutu, ka mana sirds sāk sisties straujāk.
‘Tas sāpēs, vai ne?’ viņš plati pasmaidīja un es redzēju viņa... ilkņus.
‘Nedaudz…’ Viņam bija ilkņi! Nu man vairs nebija jautājumu. Viņš man pienāca ļoti tuvu un viņa seja nozuda pie man kakla. Es jutu durošas sāpes kaklā. Tas turpināja dzelt līdz es jutos ļoti vāja. Šķita, ka visi mani spēki ir izzuduši. Viņš pārstāja dzert, paņēma mani uz rokām un nolika uz gultas. Tad es aizmigu.
Kad pamodos, es vēl joprojām jutos apreibusi. Atkal ienāca kalpone ar manām pusdienām. Šoreiz es viņu negribēju laist vaļā. Es viņu paņēmu aiz rokas, kratīju, pieprasīju atbildes, es pat viņai iesitu, bet šķita, ka viņa to nejūt. Kad es viņu palaidu vaļā, viņa vienkārši pagriezās un aizgāja. Es jutu, ka atrodos uz sabrukuma robežas. Es piegāju pie loga un palūkojos ārā. Bija jau tumšs.
Januss šādā veidā pie manis nāca reizi nedēļā veselu gadu. Tā laikā es saslimu ar anēmiju, uzminiet, kādēļ… Tad kādu dienu kāds pieklauvēja pie manām durvīm.
‘Nāciet iekšā.’ Es teicu. Durvis atvērās, bet neviens neienāca. Es gāju pārbaudīt, kas tur ir un ieraudzīju Janusu stāvam halles paēnā. ‘Januss! Ko tu dari? Ir taču diena!’
‘Man ar tevi jārunā, nāc.’ Es izgāju ārā un aizvēru durvis. Januss mani ieveda vienās durvīs, kas visu manu viesošanās laiku bija aizslēgtas. Viņš tās atvēra un gāja lejā pa kāpnēm. Kāpnes šķita ļoti gara, ap to laiku mēs jau varējām būs pagrabā. Pirms kāpnes beidzās Januss apstājās un apsēdās uz tām, viņš māja ar roku, lai es daru to pašu. Es apsēdos viņam blakus. Kādu brīdi mēs tā klusumā sēdējām.
‘Tu zini, ka jau apmēram divus mēnešus esi slima…’ viņš iesāka.
‘Jā…’
‘Es negaidu, lai tu to saprastu, bet es tevi vairs negribu mocīt…’
‘Kā tu to domā?’
‘Man liekas, ka man ir jāizbeidz šī simbioze…’ tad bija ilgs klusuma brīdis.
‘Tu domā mani…’ viņš pamāja ar galvu. ‘Bet tas bija iemesls, kāpēc mēs tā sākām dzīvot!’
‘Jā, es zinu, bet tad es vēl nezināju, ka tu saslimsi! Kā jau es teicu – es vēlos izbeigt tavas mokas!’
‘Kāpēc tu domā, ka man tādas ir?’ es nododoši noklepojos.
‘Tici man, es zinu… bet vēl joprojām tev ir divas iespējas…’
‘Tu domā, kļūt par tavu līdzinieku?’ viņš atkal pamāja. ‘Es nedomāji, ka tam esmu gatava…’
‘Es tev došu laiku līdz pusnaktij, lai par to padomātu, labi?’ Es pamāju. ‘Tad ej!’ Es piecēlos un aizgāju atpakaļ uz savu istabu. Es apsēdos uz gultas un truli skatījos sienā. Es nezinu, cik ilgi tā nosēdēju, bet tad ienāca kalpone un atnesa man vakariņas. Es biju pārāk uztraukusies, lai kaut ko ēstu, tāpēc es turpināju skatīties sienā. Es pārdomāju, ko man nozīmētu nemirstība. Bet, galu galā, man nebija, ko zaudēt. Un man bija taisnība – es negribēju mirt, bet tagad man bija iespēja dzīvot mūžīgi… bet caur Nāvi… Nāve… ak, kā man no tās bija bail! Es pat nepamanīju, pa kuru laiku kļuva tumšs un pa kuru laiku ienāca Januss.
‘Ak, sveiks… cik ilgi tu tur jau stāvi?’ viņš man pietuvojās.
‘Neilgi…’ es palūkojos pulkstenī, bija pāri trijiem. Es sapratu, ka arī viņam bija grūti saņemties. Viņš man apsēdās blakus. ‘Nu, esi izdomājusi?’ Es pamāju. Viņš mācēja lasīt prātus, bet viņš to nekad nedarīja. Vismaz, cik es zinu, ne man. Viņš nopūtās, ‘Un?’ Es centos paskatīties viņam acīs, bet es nespēju.
‘Es izvēlos mirt…’ Es nočukstēju.
‘Ko?’ viņš nespēja noticēt savām ausīm. Es jutu, ka asaras rit pār maniem vaigiem.
‘Jā, es izvēlos mirt…’ Es atkārtoju skaļāk.
‘Bet… vai tu esi droša?’ Es pamāju. ‘Bet tu baidījies no Nāves!’
‘Jā, bet padomā, ja es izvēlos kļūt nemirstīga, tad es dzīvošu ar Nāvi visu savu nemirstīgo dzīvi! Un es to nevēlos.’
‘Bet tas nemaz neliekas kā Nāve, es jūtos dabiski, it kā dzīvs!’
‘Jā, bet kaut gan es jutīšos dzīva, man vajadzēs nogalināt, lai izdzīvotu. Un es nespēšu dzīvot ar šādu domu.’
‘Tev neviens nebūs jānogalina. Es tev nesīšu asinis. Tikai neizvēlies mirt!’ es redzēju kā pār viņa bālo vaigu pārritēja sarkana asara.
‘Bet tu citus nogalināsi mani dēļ. Es negribu nevienu nogalināt arī netieši.’ Viņš manī vērās ar apbrīnu un skumjām.
‘Lilī…’ viņš mani apskāva. ‘Es negribu, lai tu mirsti… Es tevi mīlu…’ es viņu apskāvu, cik vien cieši varēju.
‘Es tevi arī mīlu… Bet tas nozīmē, ka esmu iemīlējusies Nāvē, kas nozīmē, ka esmu iemīlējusies savās bailēs…’ Es viņu palaidu vaļā. Tagad jau pār viņa seju tecēja divas asiņu tēcītes. ‘Dari to ātri un nedomā par to…’ es noņēmu matus no kakla. Viņš uz mani skatījās, bet neko nedarīja.
‘Lilī…’ viņš izdvesa.
‘Dari to!’
‘Nē…’ viņš nočukstēja.
‘Vienkārši izdari to!’ es nobļāvos. Viņš norija siekalas.
‘Es nespēju…’ Viņš novērsa acis un nolieca galvu. Es iečukstēju viņa ausī.
‘Ja tu mani patiešām mīli, tad izbeigsi manas mokas un ļausi... dejot ar... Nāvi…’ es viņu apskāvu, ‘Dari to tagad.’ Es jutu, ka kaut kas uzpilēja uz kakla, tā laikam bija viņa asara. Viņš mani apkampa un skūpstīja manu kaklu. Viņš to darīja ilgi, it kā mēģinādams izdomāt, kā mani atturēt no šī lēmuma. Tad es savā ādā jutu viņa ilkņus. Sajūta bija parastā – sāpes, vājums un miegainība, tikai šoreiz es aizmigu uzreiz. Es nezin, kas notika pēc tam, bet es redzēju, ka stāvu blakus Janusam un savam mirušajam ķermenim. Viņa acis bija sarkanas no raudāšanas. Es redzēju, ka viņš apstājās un nolika manu ķermeni uz gultas. Viņš turēja manus locekļus ar tādu maigumu… Tad viņš izdarīja ko tādu, ko es nebiju gaidījusi. Viņš ievainoja savu roku un pielika ievainojumu pie manām mirušajām lūpām. Es nezinu, kas notika pēc tam līdz brīdim, ka jutu, ka pamostos. Es atvēru acis un redzēju Janusa smaidošo seju.
‘Laipni lūdzu atpakaļ.’ Es apsēdos.
‘Ko? Ko tu izdarīji?’
‘Es domāju, ka tev nevajadzētu mirt līdz brīdim, kamēr tu neesi mēģinājusi dzīvot ar Nāvi. Ja tev nepatiks, tad varēsi ar to dejot saules gaismā.’ Es jutos dīvaini. Biju nobijusies.
‘Ak, kādēļ tu to izdarīji? Man tas nemaz nepatīk… lūdzu, ļauj man mirt, lūdzu!’ viņš pārstāja smaidīt.
‘Ja tu izlemsi mirt, tad es iešu kopā ar tevi.’
‘Ko? Kāpēc?’
‘Tāpēc, ka es tev mīlu, kādēļ tu to nevari saprast?’
‘Bet tu esi Tumsas radījums! Un tu netici Dievam!’
‘Es ticu! Es tagad ticu Dievam! Kas gan cits man būtu varējis atsūtīt šādu eņģeli? Ak, Lilī! Es tev sekošu jebkur! Jebkur! Pat Nāvē! Tikai neatstāj mani vienu!’ viņš mani apskāva. Es turpināju raudāt, bet tagad tā sāpēja, raudāšana… tagad es sapratu, kādēļ Januss nekad neraudāja. Bet tagad viņš gan raudāja. Kad noslaucīju ar roku asaras, redzēju, ka arī man tās tagad ir sarkanas. Caur aizkariem redzēju, ka debesis kļūst sārtas. Drīz būs saullēkts.
‘Januss, es sevi nogalināšu jebkurā gadījumā…’
‘Tad es iešu ar tevi!’
‘To gan es negribu…’
‘Tas nav tavos spēkos, lai mani apstādinātu!’
‘Tev taisnība…’ Es padomāju par šo māju un kalponi, ko viņš pēdējos gadus bija nohipnotizējis. ‘Ja šī māja paliks tukša, kāpēc gan Anna to nevarētu paturēt?’
‘Tu domā, ka man viņa ir jālaiž vaļā?’
‘Jā.’ Viņš palaida mani vaļā un piezvanīja zvanu, kuru parasti es izmantoju, ja man kaut ko vajadzēja. Pēc brīža viņa ienāca. Januss piecēlās un piegāja pie viņas. Viņš viņai kaut ko iečukstēja un tad uzsita knipi. Likās, ka viņa pamostas. Tad viņa tā brīdi stāvēja visu apdomājot, šķita, ka viņa visu atcerējās.
‘Ser?’ Pirmo reizi dzirdēju viņu runājam. ‘Kas tas bija?’
‘Hipnoze. Viss, ko tu atceries ir taisnība. Es tev gribēju tikai pateikt, ka tu vari ņemt šo māju un visu, kas tajā atrodas.’
‘Ko? kādēļ?’
‘Man ir savi iemesli. Atnes man manus dokumentus un es tos parakstīšu.’ Viņa bija manāmi pārsteigta.
‘Kā jūs vēlaties, milord.’ Un izskrēja ārā. Januss nosēdās man atkal blakus un noskūpstīja mani.
‘Es nekad nedomāju, ka tevi atradīšu. Tonakt ballē… es zinu, ka biju rupjš, bet nebija nekāda saudzīgāka veida kā to pateikt. Es tikai nevēlējos tevi atkal zaudēt…’
‘Es zinu…’ ienāca kalpone.
‘Ak, atvainojiet, ser.’
‘Tas nekas.’
‘Jūsu dokumenti…’ viņš paņēma papīrlapas.
‘Kāds ir tavs pilns vārds?’
‘Anna L’Obenda, ser.’ Viņš kaut ko uzrakstīja un lapas, parakstīja to un atdeva kalponei.
‘Apsveicu, šī māja nu ir likumīgi jūsu!’
‘Paldies, ser!’ viņa bija sajūsmā.
‘Mēs drīz iesim prom, atstāj mūs, lūdzu.’
‘Bet protams! Paldies!’ viņa izgāja. Januss pagriezās pret mani.
‘Ejam!’ viņš paņēma mani aiz rokas un atvēra aizkarus. Saule vēl nebija uzlēkusi, bet tūlīt jau taisījās. Man bija ļoti karsti. Mēs uzlidojām uz tās pašas terases uz kuras mēs stāvējām mūsu pirmajā tikšanās reizē. Januss mani noskūpstīja vēlreiz un mēs sākām dejot. Kā es Janusan biju lūgusi – viņš man ļāva dejot ar Nāvi. Es jutu, ka viss pamazām kļuva ļoti karsts. Tad es sapratu – mēs degām. Saule bija uzlēkusi un tā mūs apspīdēja. Es apskāvu Janusu cik vien stipri spēju un jutu agoniju. Šķita, ka mēs sadrūpam pelnos. Vienā brīdī manu skatienu piesaistīja logs, kurā stāvēja kalpone un raudāja. Man šķita, ka es spēju lasīt viņas domas. Viņa domāja: tik skaista mīlestība nolemta iznīcībai…
Tie bija pēdējie vārdi, ko es dzirdēju…”
Sieviete pārstāja runāt un es viņu pamodināju no hipnozes. Viņa likās laimīga. Šis ir dīvainākais gadījums kādu man jebkad ir nācies piedzīvot. Viņas tendence iemīlētie vampīros ir… attaisnojusies… Bet es vēl joprojām nevaru būt pārliecināts par stāsta patiesumu. Viņa pēc šī hipnozes seansa mani vairs nav apmeklējusi, tāpēc es pieņemu, ka viņa ir izārstēta…

veel kaadu staastinju luudzu

oo, tad sanāk,ka viņa pēcāk dzīvo kā citu,nākamo dzīvi un turpina iemīlēties vampīros,meklējot savu Janusu, vai kā? vai arī viņa to visu tikai..ermm..iztēlojās? hnnn....neizprotami. dailīgi. ^^

interesants stasts,tikai vareja but garaks.nu ir drusku nesaprotams.

man ļoti patīk, ka tu uzreiz sāc ar paši interesantāko. tādi rakstnieki kā roulinga velk puņķi pa kilometru stāstot mums ko harijiņš ir ēdis pusdienās un kurā tualetes podā licis kluci, un tikai tad ķeras pie voldemorta. tu sāc pa taisno, tāpēc interesanti lasīt. protams, man atkal galvā skan ''Vaan helsiings, vaan heeelsingss'', bet es tai balsij kaklā sprūdu ielikšu un turpināšu lasīt tavus satraucošos stāstus.

Rebel, cik es sapratu to staastiija taa sieviete kura bija nohipnotizeeta un redzeeja kaa tie abi nodeg... nu taa kalpone... ^^

Man ar taa liekas. Psihologam. (psihiatram?). Lainukā stāsts ir baigi labs, viena dalja taada System of a down un otra taada skaistaakaa, saapiigaaka. Super smuki. skaisti.

Saakumaa liels paldies visiem, patiikami, ka kaads sho visu arii lasa



pa otaku.lv jau klejo veel viens staasts - Adrians... Es nezinu vai ir veerts likt pusgatavos darbus.. :/



taa ir kaa viizija par ieprieksheejaam dziiveem, bet shis staasts buutiibaa beidzas ar daudzpunkti..



Paldies Kaa jau mineeju, shis ir iistaasts.. taa buutiiba ir buut iisam.. Es parasti censhos izteikties iisi un kodoliigi un nereti, citiem gruuti sastopami. Piedod, bet es pati nezinu, kad kaut ko esmu pateikusi pietiekoshi skaidri/neskaidri... gruuti, saredzeet savas kljuudas...



*vaartaas pa zemi* XD shis ir vissuperiigaakais komentaars,kaadu jebkad esmu lasiijusi XD
Es pati to iisteniibaa (punjkju vilkshanu) esmu noveerojusi un mani arii tas ljoti tracina. Es saprotu, ka vajag kaadu nelielu ievadu, lai cilveeks saprot par ko vispaar ir runa, bet dazhi to izvelk pusgraamatas vai pat garaakaa apjomaa. Shie iistaasti ir kaa protests pret to - tiem ir pilniigi nepareiza struktuura - buutiibaa tikai iztirzaajums.
Jaa zinu... arii Aglaa puse bija paarsvaraa klishejas, bet esmu tiiraakais amatieris - rakstu parasti par to, kas mani iedvesmo... un parasti mani iedvesmo kaada graamata/filma/etc un tad uzreiz kjeros pie rakstiishanas.. un tad sanaak k-kas liidziigi copy/paste...



Paldies, tik es nesaprtu to dalju par System of a down.. O_o

Par system of a down- neesmu jau nekaads dizjais fans, bet sanaaca klausiities un lasiit shito reizee un dazjviet dikti labi piestaaveeja.

un viss....vinji nomira.....un.....es domāju, ka būs aizsaules utml, bet vinji vnk nomira....nu gan šajā stāstā tie vampiri ir stulbi! nu labi....labs stāstiņš...tikai žēl, ka tik īsi pēdējie darbi iznāk.....bet tev ir uz šādiem stāstiem talants!

patiikami nu ljoti... beet es nevareeju saprast ar ko vinji nodarbojaas paareejajaa laikaa- to gadu vienk taa meitene dziivoja viena istabaa, visaa maajaa, vai kaa? vai tad vampiirpuika nevareeja galinaat cilveekus un dzert no vinjiem, nevis no miiljotaas? hmm... vismaz vieta kur izteelei izplesties.

zini zeloco - patiesību sakot tas ir labākais stāsts ko esmu lasījusi.
got damn it! tev ir dots talants rakstīšanā.
ar nenormāli lielu pacietību gaidu nākošo darbu..
nē, turpinājumu šim..

Waa... atcereejos, ka man shitaads topiks vispaar ir Nebuutu paraadiijies pie jaunajiem postiem taa arii neko nezinaatu



kuru albumu?



Man ir talants uz puspabeigtiem staastiem, tjip ir ideja, bet es nezinu kaa iesaakt, kaa nobeigt un galu galaa kaa vispaar "pareizi" to rakstiit... Es vareetu gjenereet idejas un citi rakstiit tas buutu ideaalais variants



iisteniibaa taa aptuveni arii bija.. es tagad iisti neatceros staasta koncepciju, bet man liekas, ka tur bija doma liidziigi kaa intimitaate, ko radiija vinjas asinis... laikam... toch neatceros, gomen



Nuu jau! Maz esi lasiijusi (no offence) Ja man jebkad buutu bijis talants rakstiishanaa, tad jau ir pagaisis nebuutiibaa (atceros, ka pirms k-kaadiem 3-4 gaidem kalu baigos plaanus par graamatas rakstiishanu, bet tagad realitaate sevi piesaka).
Pat ja veel buus kaads darbs, tad tas buus vnk nobeigts kaada no tiem, kas man failos shobriid marineejas... ir doma vienu garu staastu nobeigt, bet tad nav laika.. tad iedvesmas... :/ peedeejos gados dodu ziimeeshai priekshroku.
Shim gan vairs nebuus turpinaajuma taalaak es visu atstaaju pashu lasiitaaju zinjaa. Katram ir sava staasta nobeigums un sheit nu es ljauju to atstaat kaads tas ir vai arii turpinaat - peec katra pasha veelmes
Liels paldies par jaukajiem vaardiem n_n