Hmmm... chau atkal visiem tiem, kuriem aciimredzot patieshaam nav ko dariit un kurus nomoka ieildzis bezmiegs... Dazhiem cilveekiem tiiri labi patika viens no maniem kuceeniem - "Agla", nu, es izdomaaju, ka vareetu padaliities veel paaris iisstaastos, kas apput manos dziljaakajos folderos. Shis ir viens no tiem.

Es gan to gribeetu uzskatiit vairaak kaa skici (kaa vairums, ja ne visi mani darbi) nevis iisti izceptu, gatavu darbu (kaut gan, kaa Pikaso teicis: "maakslas darbs nekad nav "pabeigts"..").

Lai nu kaa - parastais sastaavs: meitene, vampiirs un tuvojoshas naave (tas laikam ir kljuvis par pamatsastaavu manos darbos).

Izbaudiet (vai arii nee)!



Labrīt... kā katru rītu es kādu iepazīstināšu ar sevi. Zinu, ka te neviena nav, bet man patīk ar sevi sarunāties. Laikam te der tas teiciens, ja gribi sarunāties ar gudru cilvēku, tad runā ar sevi. Tātad mans vārds ir Stefānija. Šobrīd man ir divdesmit divi gadi. Es strādāju morgā par līķu sakopēju. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, man mans darbs patīk. Man patīk, ka es varu netraucēti izpētīt cilvēku. Es te nerunāju par izvirtībām! Man patīk pētīt cilvēku sejas. Pat, kad eju pa ielu, tad lūkojos cilvēkiem sejās. Viņi parasti apmulst un aizgriežas. Daži nekaunīgākie turpina skatīties man pretī ar dusmīgu seju, daži piemiedz ar aci...
Tagad līdz darba dienas sākumam vēl ir tālu, kaut gan pulkstenis ir apmēram divpadsmit. Es strādāju vēlajā maiņā, kas sākas trijos, tā kā es varu droši nodoties savam vaļaspriekam.
Mans vaļasprieks ir internetā meklēt cilvēku bildes. Parasti es vienkāršas fotogrāfijas nemeklēju, bet gan cilvēku zīmētās. Tādas, kas ir pilnīgi cilvēku fantāzijas augļi. Es tās saglabāju sava datora cietajā diskā un laiku pa laikam izmantoju printeri darbā, lai tās izdrukātu un tad es tās ievietoju savā mapē pie pārējām.
Šodien biju jau dažās mājas lapās, bet tajās neko neatradu. Tagad esmu iegājusi vienā no savām iecienītajām. Tikko atradu vienu ļoti smuku bildi. Uz tās ir kāds vīrietis. Es teiktu, ka viņam ir divdesmit trīs gadi. Viņam ir pusgari, viļņaini blondi mati un caururbjošas gaišzilas acis, kas īstenībā varētu izskatīties pēc ieliktām lēcām. Bilde ir uzzīmēta līdz jostasvietai. Izskatās, ka ir domāts, ka viņš ir dzīvojis kādā astoņpadsmitajā gadsimtā, jo viņam ir bordo krāsas samta fraka un zem tās kakla zonā spīd ārā žilbinoši balts mežģīņu krekls. Jau ar pirmo acu uzmetienu es zīmējumā iemīlējos. Zem tā bija uzrakstīts nosaukums “Persijs”. Laikam tas arī bija domāts viņa vārds. Zem attēla bija arī tāds kā viņa apraksts. Viņš esot bijis vampīrs. Mani tas īpaši neietekmēja, kaut gan es ticēju, ka tādi varētu eksistēt tāpat kā NLO.
Vai, pulkstenis rāda jau pustrīs! Man jāskrien, tūlīt sāksies darbs! Šodien pa ceļam uz darbu es nenododos cilvēku seju pētīšanai, jo es jau kavēju. Paskrienu garām sargam un caur garo gaiteni ieskrienu durvīs, kas ir pašā halles galā. Man sejā iesitas tik pazīstamā morga smaka. Tas bija vienīgais, ko šajā darbā nevarēju ciest. Man pretī lūkojās mana darbabiedrene Marta. ‘tu atkal kavē.’ Viņa noteica, atkal ķerdamās pie darba. Ātri nometu uz krēsla savas mantas.
‘jā, es zinu...’ atbildēju, vilkdama savu uzsvārci. Paņēmu kladi, kas atradās uz galda un atšķīru šīsdienas datumu. Redzēju, ka man šodien daudz darāmā, tādēļ ķēros pie darba. Atvēru pirmo ‘skapi’ un noliku savu apkopjamo uz operāciju galda.
‘Stefij?’ Marta pēkšņi ierunājās.
‘nu?’ es atbildēju.
‘vai tu šodien nevarētu dažus līķīšus aptīrīt manā vietā?’ viņa pavaicāja.
kāpēc?’
‘nu... Sandis mani uzaicināja uz ballīti pie sevis mājās un es to negribētu palaist garām...’ Sandis bija viņas izredzētais un pēdējā laikā viņš sāka Martai pievērst uzmanību.
‘nu labi, bet tev to vajadzēs atstrādāt.’
‘labi, labi, paldies!’ redzēju kā viņā sāk starot.
Bija jau apmēram desmit, kad viņa aizgāja. Viņa man atstāja trīs apkopjamos. Ātri pabeidzu tīrīt savējos un tad ķēros pie viņas. Pirmais, ko tīrīju bija Pīters Krafts. Ar viņu noņēmos apmēram pusstundu. Biju jau nogurusi. Pēc tam, kad biju viņu saģērbusi un ievietojusi atpakaļ saldētavā, es paņēmu kladi, lai izlasītu nākošā vārdu. Mani nedaudz pārsteidza tas, ka viņam nebija vārda. Vadoties pēc cipara es atradu līķi un novietoju to uz operāciju galda. Biju tā samiegojusies, ka biju gatava turpat uz vietas nokrist un gulēt. Es sagatavoju šampūnu un noņēmu palagu, kas sedza līķa seju. Tajā pašā brīdī man no rokām izkrita šampūna pudele un viss mans miegs pazuda.
Man priekšā gulēja skaists vīrietis ap divdesmit ar pusgariem viļņainiem, blondiem matiem. Man priekšā gulēja Persijs! Es biju šokā... kādu laiku tā stāvēju iepletusi muti. Tagad, kad viņš atradās man priekšā, man šķita, ka viņam vārds Persijs nemaz nepiestāv. Pieliecos pie līķa un sakārtoju viņa matus tā, kā tie bija uz bildes. Kāds vārds viņam piestāvētu? Juliāns, Teodors... nē! Sāku smieties, jo man prātā ienāca doma viņu nosaukt par Stefanu... galu galā piegāju pie galda un paņēmu kalendāru. Šodien vārda dienas svinēja Armands un Armanda. Armands... nē, arī tas gluži nederēja... Adrians! Jā, Adrians! Tas bija ideāls! Piegāju pie bijušā Persija un nosaucu viņu jaunajā vārdā: ‘Adrians...’ Tad atcerējos par to, ka viņš esot bijis vampīrs. Ziņkārības pēc ar pirkstu pacēlu viņa augšlūpu. Varēja redzēt, ka viņa acu zobi bija vairāk izvirzīti par pārējiem. Sajūsmināta es atcerējos par pēdējo vampīru filmu, ko biju redzējusi dažus gadus atpakaļ. Par vampīru varēja kļūt, ja cilvēku sakoda vampīrs. Noslidināju palagu zemāk tā, ka varēja redzēt viņa kaklu. Uz pirmo acu uzmetienu tas izskatījās vesels. Pacēlu viņa galvu un nopētīju viņa kaklu arī no aizmugures, bet arī tur tas nebija savainots. Appētīju arī rokas. Nekā! Jutos vīlusies. Apsēdos uz ķebļa blakus galdam un sāku saspringti domāt. Ja reiz viņš bija vampīrs, viņam bija jābūt nemirstīgam! Kāpēc tad viņš gulēja šeit, morgā?! Tas man nebija skaidrs. Kādu laiku viņu vēroju tādā garā domādama, kad manu uzmanību piesaistīja mazs, sarkans pleķis uz viņa palaga krūšu zonā. Pielecu kājās un pavilku nost palagu vēl zemāk. Viņam sirdī bija iedzīts miets! Biju neizpratnē, jo manos pienākumos neietilpa līķu sekcija. Miets bija iedurts un laikam pēc tam novīlēts līdz ar ādu. Kādu laiku stāvēju un domāju, kā lai to dabū ārā.
Tad es sadūšojos, paņēmu skalpeli un knaibles. Kamēr dūšojos, mierināju sevi ar domu, ka viņš taču jau ir miris un, ka sāpēt viņam nevar. Ievilku dziļi elpu un sāku darbu. Iedūru un sapratu, kāpēc manam šefam ir grūti atrast kādu, kas taisītu sekcijas, jo pēc tam sekoja pretīga žļurkstoša skaņa. Iegriezu mietam abās pusēs un ar knaiblēm to satvēru. Kad vilku to ārā, arī tad bija riebīgā skaņa. Miets bija diezgan garš, kādi desmit piecpadsmit centimetri. Noliku to uz paplātes blakus operāciju galdam un atkal pagriezos pret Adrianu.
Kādu laiku skatījos uz viņu, gaidīdama, kad viņš atvērs acis. Stāvēju tā labu laiku un tad man kaut kas ienāca prātā. Es pieliecos viņam klāt un noskūpstīju. Vai jūs spējat iedomāties?! Es noskūpstīju mironi! Kaut ko tādu es paveicu pirmo reizi, tad es pamanīju, ka viņa brūce sāk aizvilkties. Nē, nevis aizvilkties, bet tā dzija manu acu priekšā, es atkāpos. Skatījos uz to līdz tā pilnībā pazuda.
Palūkojos uz Adriana seju un nodomāju, ka tagad būtu īstais brīdis atvērt acis. Tas notika. Viņš atvēra savas gaišszilās acis un vēroja mani. Jutos neērti, bet lūkojos pretī, jo pat nezināju, ko domāt. Tad viņš piecēlās sēdus un pamāja, lai nāku tuvāk. Nezin kāpēc es to arī darīju. Nostājos viņam priekšā. Viņš pieliecās pie manas auss un iečukstēja: ‘paldies par atdzīvinošo skūpstu.’ Jutu, kā lēnām piesarkstu, viņš turpināja: ‘kā tu zināji manu vārdu?’
‘Persijs?’
‘nē, Adrians.’
‘es nezināju, es to pati tev izdomāju...’ nospēju novaldīt ziņkāri: ‘kas tu esi?’
‘es esmu.’
‘kas?’
‘vampīrs.’ Viņš to pateica kā pašu par sevi saprotamu.
‘bet tu neesi sakosts, es pārbaudīju.’ es neatlaidos.
‘tas nozīmē tikai vienu...’
‘ko?’
‘ka tev tas būs liels gods.’
‘kas man būs liels gods?’
‘ļaut pirmajam vampīram izmantot tavas asinis...’ viņš atglauda manus matus.
‘kāpēc tu domā, ka es tev to ļaušu?’ viņš pasmaidīja un viņa acu zobi, šķita pārvēršamies par ilkņiem, tie auga aizvien lielāki.
‘tāpēc, ka tev nav citas izvēles...’ jutu, kā kaut kas pārņem pār mani varu un es ļaujos viņam apkampt mani. Sajutu viņa auksto ķermeni un ilkņus. Aizspiedu acis un mans kakls aizvien vairāk sāka notirpt. Pēc kāda laika viņš mani atlaida. Atvēru acis un redzēju, ka viņa ādas krāsa bija manāmi mainījusies, kļuvusi... veselīgāka. ‘tu man vēl būsi vajadzīga...’ satvēru savu kaklu un jutu, ka vēl asiņoju. Viņš paskatījās uz palagu, kas viņu sedza. ‘tev te nav kaut kāds apģērbs?’
‘man tevi bija paredzēts ieģērbt šinī.’ Es norādīju uz smokingu, kas karājās pie sienas. Viņš piecēlās un, satinies palagā, piegāja pie smokinga. Es tikmēr piegāju pie aptieciņas un sadabūju marli. Pieliku to pie brūces, kas vēl asiņoja. Kad pagriezos, Adrians bija jau saģērbies. Viņš atkal vēroja mani. Nezin kāpēc es pret viņu izjutu patiku. Varbūt viņš kaut kā mani ietekmē...
‘tev mani no šejienes ir jāizved. Vai tu to varēsi izdarīt?’ pamāju ar galvu. Paņēmu jaunu marli un izgāju pa durvīm, Adrians man sekoja. Izgājām cauri gaitenim un nonācām pie sarga.
‘ejam jau mājās?!’
‘jā, nesēdēšu taču te visu nakti.’
‘un kas tad tas? Viens no taviem pacientiem?’ sargs pats sāka par savu joku smieties, paskatījos uz Adrianu, kas arī sāka smaidīt.
‘jā, pacients... ar labu nakti’ nomurmināju un turpināju ceļu. Kad bijām uz ielas Adrians dziļi ieelpoja un sāka vērot zvaigžņotās debesis.
‘nu tad lidojam!’ viņš pēkšņi teica.
‘ko? Uz kurieni?’
‘pie manis!’
‘kā mēs varam lidot?’
‘panāc šurp, tad uzzināsi...’ piegāju klāt, jo nu jau man vairs nebija ko zaudēt. Viņš mani apķēra un mēs pacēlāmies! Jā, patiesi! Mēs lidojām! Nekad es vēl nebiju lidojusi! Kāda brīvība mani pārņēma! Es lidoju... viņš uzlidoja līdz mākoņiem un es sajutu, ka gaiss tur ir ļoti retināts. Mazliet apreibu un pat nepamanīju, ka pazaudēju savu marli un kā mēs nolaidāmies uz kādas ēkas balkona.
Ēka šķita veca, bet es to nepaspēju aplūkot. Adrians pašķīra melnus brokāta aizkarus un man priekšā pavērās tumša, senlaicīga istaba. Tās vidū atradās liela gulta no melnkoka, kuras pārvalks un baldahīns arī bija melni. Pie vienas sienas bija skapis, bet pie otras paliels grāmatplaukts. Grīda bija izklāta ar skaisti izšūtu sarkanu paklāju.
‘es tevi uz brīdi atstāšu, jūties kā mājās...’ viņš atvēra durvis.
‘kur tu iesi?’ viņš pagriezās un paskatījās uz savu smokingu.
‘pārģērbties.’ un aizvēra durvis. Kādu laiku tā arī stāvēju istabas vidū. Piegāju pie skapja un to atvēru. Biju sajūsmā! Man pretī vērās bordo krāsas kleita, kas bija no samta, bet apdarināta ar brokātu. Nespēju noturēties un uzvilku to. Kad to biju izdarījusi, skapī es vēl atradu korseti, tad es sapratu, ka kleita man derēja kā uzlieta. Gribēju redzēt sevi spogulī, bet tādu neatradu. Iztiku ar atspulgu stiklotajās balkona durvīs. Sāku domāt, kāpēc viņš mani te atveda. Izdomāju, ka varbūt viņš te tur savu upuru līķus un te nodomājis turēt arī manējo. Bet es ar to nebiju mierā, es nevēlējos mirt...
Piegāju un sāku pētīt grāmatplauktu. Tas viss bija pilns ar kaut kādiem romāniem vai stāstiem. Atradu kādu Edgara Allana Po grāmatu, atlaidos gultā un sāku to lasīt. Pat nejutu, kā aizmigu. Mani pamodināja Adriana aukstā roka, kas glāstīja manu vaigu. Atvēru acis un redzēju, ka uz krēsla netālu no gultas bija nolikta sarkana samta fraka. Es pagriezos un redzēju, ka Adrians bija saģērbies baltā mežģīņu kreklā un melnās samta biksēs. Viņš bija nogūlies man blakus un pētīja manu kleitu.
‘tev tā piestāv...’
‘nu, jā... es to atradu skapī...’ viņš noglāstīja manu kaklu. Viņš jau liecās, lai mani noskūpstītu, bet es viņu atgrūdu. ‘pagaidi..’
‘kas noticis?’
‘es gribēju tev pajautāt... vai... vai tu nevarētu mani nevis nogalināt, bet pārvērst?’ viņš pasmaidīja.
‘bet kā tu domā, kāpēc es tevi te atvedu? Lai nogalinātu? To es būtu varējis izdarīt arī tur... nomierinies... viss būs kārtībā...’ viņš mani noskūpstīja un ķērās klāt kaklam. Sākumā viņš to nolaizīja, jo brūce turpināja asiņot, un tad es atkal sajutu viņa aukstos ilkņus. Tagad mans kakls notirpa pilnībā un tirpums pārgāja uz manām rokām un tā tālāk... pēc brīža es jutu, ka aizmigu... sajūta bija tāda, ka lidoju... planēju virs sava ķermeņa, es neko neredzēju, tikai jutu... tad manī iegūla smagums... jutu, ka atgriežos savā ķermenī... atvēru acis un Adriana acis lūkojās pretī. Tās izskatījās kā divi bezgalīgi bezdibeņi un es tajos kritu... viņš piecēlās un pasniedza man roku. Es ieliku savējo plaukstu viņējā un piecēlos. Viņš mani izveda no istabas un es it kā caur miglu redzēju tumšas koka sienas, kas apkarinātas ar senlaicīgām bildēm. Mani pārņēma vājums un Adrians mani paņēma rokās. Manas acis aptumšojās un tad atkal es redzēju daudzās gleznas. Viņš mani nolaida zemē un atvēra kādas durvis. Viņš pārkāpa pāri slieksnim un atkal pasniedza man roku. Es atkal ieliku savu plaukstu viņējā un viņš mani noveda pa garām kāpnēm. Jutos jau daudz labāk, bet vēl pilnībā nesapratu, kas notiek...
Galu galā mēs nonācām tumšā telpā un tās vidū gulēja melns zārks. Adrians to atvēra un es redzēju, ka tas ir izklāts ar melnu samtu. Tad viņš tajā iekāpa un aicināja mani kāpt arī, kādu laiku minstinājos un tad arī iekāpu. Tas bija ļoti šaurs, bet man tas patika, jo Adrians mani apņēma ar savām aukstajām rokām. Tad laikam viņš aizvēra zārku, jo kļuva tumšs, bet viņa acis vēl joprojām spīdēja, veroties manī. Tad es aizmigu un viņa acis lēnām saplūda ar tumsu.
Sajutu, ka kāds mani krata. Atvēru acis un man sejā iesitās spoža gaisma.
‘Stefij! Celies!’ tā bija Marta! ‘tu aizmigi? Nesaprotu kā tas iespējams...’
‘kas? Kur es atrodos?’
‘turpat, kur visi mirstīgie nonāk...’ piecēlos kājās un sapratu, ka atrodos morgā. ‘atliek man tikai uz brīdi iziet paēst, kad tu jau pievienojies aizsaulei...’ viņa vēl piebilda. ‘nav ko slinkot, ķeries pie darba, tev vēl pieci apkopjamie...’ izberzēju acis, jo nekādi negribēju ticēt, ka tas bija sapnis. Tad ar lielu vilšanos ķēros atkal pie darba. Paņēmu kladi, atradu savu nākošo apkopjamo un novietoju uz operāciju galda. Pavilku nost palagu un iekliedzos... tas atkal bija Adrians...

kaadam sheit patiik sapnjus un naakotnes plaanus iistenot staastos

afigekj... esmu staavaa sajuusmaa..... to veerdos naw iespeejams aprakstiit.... jau atkal esmu patiikami paarsteigta par shii staasta saturu...

kur citur, lai to dara? :3



liels prieks, ka patika ^^ tad jau laikam lieku naakamo :3

un turpinājums nebūs????

nee

Sasodīts, un tas bija viss... vampīši ir jauki, vienmēr gribas vēl.