Es jau kopš bērnības redzu dziesmas kā stāstus, vizualizācijas, pasakas utt. Katra dziesma atstāj kautkādu iespaidu uz mani, dažkārt tas ir tik nejūtams, ka nav nekā, tātad dziesmai es nejūtu dvēseli, un varbūt tās nemaz nav. Bet dažas ir tik pārsteidzošas, ka vnk nespēju izteikt to vārdos. Visu bērnību klausijos klasisko mūziku, jo tās sniegtie pārdzīvojumi, bija neaizmirstami. Vēl es ''reaģēju'' ar debesīm, tās iepilda tevi ar kādu emociju un pastāsta pasaku(tikai tās tādas jocīgas)


domāju, ka te es varētu postot stāstus par mūziku, kā tā ietekmē, ko redzi(ja tas ir sasodiiti garlaiciigi, tad saņemot 5 PM, no atsevišķiem cilvēkiem,kas saka man llielu fui, es šo topicu slēgšu)

ja tas liekas, kautcik interesanti, tad varat man ieteikt dziesmas, kuras noklausiities un es varu uzrakstīt, ko redzu.





Daudzas dziesmas nav mani satriekušas, to tiktiešām ir maz. Dziesmas, kas liek apstāties, kas pievelk tikai pie sevis, kas liek darīt jebko, lai tikai varētu turpināt klausīties.

Tā mani atrāva no visa,atstāja prātu baltu, kā papīra lapu, uz kuras lēnām tapa pasaule. Pasaule, kur tauriņi raud. Tik neiespējami un tomēr.
Stāvu uz klints malas, ar aizvērām acīm un krītu atpakaļ. Tik lēni un tomēr, atverot acis augšā nekā nekā nav, tukšums, nobīstos un krītu tumsā, bail. krītu garām tauriņiem uz plauktiem ar noplēstiem spārniem, kas turpat vien mētājās. Tie cenšas piecelties, bet atkal saļimst, mēģina lidot, bet nevar. To nolauztie spārni lido man līdzi un krīt, vēl liegāk kā sniegpārslas.
Aizveru acis un, atkal tās atverot, esmu zemē, mēģinu piecelties, bet reibst galva, man apkārt mētājās tauriņu spārni. Sajūtu dzelošas, neciešamas sāpes uz muguras, pastiepju roku un pieskaros jēlai ādai, sāpēs saraujos, paskatos uz roku, - tā ir vienās asinīs, man apkārt lēni veidojas asiņu lāma. Turpat netālu zemē guļ viegli pelēks, sidrabains spārns, tik skaists, paskatos sev aiz muguras un ieraugu, ka no muguras man aug otrs,tāds pats sidrabains tauriņa spārns.Tik skaists, bet es nesaprotu kāpēc mans spārns ir noplēsts. Ir tik grūti domāt, prāts liekas sasalis, acu priekšā lido melni, noplēsti tauriņu spārni.
Attopos uz sava krēsla, pāri vaigiem tek asaras. Es esmu tauriņš, un es raudu. Aptaustu muguru, viss kārtībā, spārnu nav, bet tikuntā sajūtas ir palikušas, es vēlos lidot. tik ļoti vēlos, liekas, ka reiz to spēju, bet tagad esmu pazaudējusi savus spārnus. Prātā virmo dažas atmiņas, kuras neredzu bet jūtu, ka tās ir. Kautkas, ko tik ļoti vēlos atcerēties, bet nespēju, kautkas neļauj, kautkas tur. Man nezkapēc ir sajūta, ka ja es tās ieraudzīšu, nespēšu vairs dzīvot, jo uzzināšu kautko tādu, kas nav atļauts nevienam. Kas pārtrauks manu dzīvi.
Man liekas, ka kautkad es uzzināšu kā tas ir - lidot. un manā prātā atvērsies durvis,kas aizvedīs mani tur...tur tajās atmiņās, kuras tik ļoti vēlos atcerēties.


Un anyway... tas ir Higurashi no naku koro ni openings, nespēju atrauties. :{

(redziet bērni, kādas domas top 4,20 no rīta, tāpēc labāk guliet XD )

lūk to es saprotu, man patiešām patika. reizēm neko nevar saprast, viss ir vienā lielā zupā, bet man patīk ^^

Kruta muuzika...
kaa buutu, ja uzrakstiitu savas emocijas... (he he he tas laikam buutu, visinteresantaakais, ko es savaa dziivee buutu lasiijusi)


~~~~btw~~~~
es jau vienu FUI saņēmu, jaaay, veel chetri un topics ciet... ja vien shumins neuzrakstiis, kaut ko krutu... ke ke ke
~~~~~~~~~~ apkaunojiet sevi, apkaunojiet... atklaajiet savas fantaazijas ~~~~



Dzīves mācība: anime+neguleeshana izsauc tupu topicu izveidoshanos

Tups topiks?! Es gan tā neuzskatu. Es pati jau kopš bērnības esmu pilnībā piesdaistīta mūzikai, es nevaru pilnā vārda nozīmē dzīvot bez tās, man vajag, lai kaut kas skan, nevis tāpēc, lai aizpildītu tukšumu un klusumu, bet gan tāpēc, lai es varētu pacelties spārnos un lidot līdzi dziesmām. Tāpēc es lūgšu tevi turpināt, jo man ļoti patika tas, ko tu uzrakstīji. Arī pati bieži klausos klasisko mūziku vēl taga'd. Tigra, turpini, jo es tevi pilnībā saprotu. Esmu ļoti līdzīga šādā ziņā tev...

nju, tu jau vari uzrakstiit savu skatiijumu uz kaadu dziesmu... mani piemeeram ljoti interesee, ko tu redzi. Jo katram cilveekam muuzika iet uz sava domu viļņa.
nākošais apraksts buus tad kad atradiishu svaigu gaļu, t. i. satriecošu dziesmu. Vari jau man ieteikt noklausiities kaadu dziesmu, kas tev liekas kolosaala.

Vispār interesanta ideja. Man patika palasīt, tev noteikti ir jāturpina un neņem vērā tos kas saka, ka tas ir stulbi vai vļe kkā.

Hey.. Tigra... super!!!! man ir tieši tāpat!
Un šis bija riktīgi labs. Tāds sapņains un fantastīgs. Man vnk patīk sapņot, tāpēc gadās man tāpat.. Bet obligāti turpini!!

malacs Tigra man patika. njaa, es arii esmu atkariiga no muuzikas. vieniigaa atshkjiriiba, ka man ir paaraak neattiistiita fantaazija, lai es vareetu uzrakstiit kko taadu kaa tu. bet vispaar ir divas dziesmas, kuras es vareetu klausiities veel un veel : Nickleback - Never again un The union underground - Revolution man

Eternal


Bija krēsla... kāds tumšā istabā aizdedzināja sveci. Aizdedzināja un ilgi lūkojās tajā, domājot par sev tuviem cilvēkiem un uzvarām, ko nākas cīnīt dzīves laikā. Viņš aizvēra acis un ļāvās miegam.
Istaba, pa miegiem, pārvērtās. Katrā stūrī parādījās pa svecei- tik mīļai, mazai un nevainīgai. Katra apgaismoja savu stūri, tieši tā kā pienākas. Viņš pameta maigi apgaismoto istabu un izgāja naktī. Ārā pūta stiprs vējš, kas bojāja viņa matu sakārtojumu. Tas viņu nemaz neuztrauca, jo viņš jutās ideāli. Viņam viss pēkšņi likās mūžīgs un nepārtraucams. Viņš nemaz negribēja, lai šie mirkļi beigtos.
Viņš atgriezās istabā. Apsēdās uz kāda mīksta spilvena un pētīja visas piecas sveces, mainot sēdēšanas pozu. Fonā skanēja mūzika, ko pašlaik klausos. Viņš sēdēja un kaut ko gaidīja, pašam nezinot ko. Līdz pēkšņi viņš kļuva nemierīgs un saprata, ka nevēlas šinī telpā atrasties viens.
Pēkšņi atvērās durvis. Durvīs stāvēja tumšs tēls ar neparasti skaistām acīm, kurās atspīdēja sveču gaismas. Tā bija viņa. Pilnīgs pretstats viņam. Taču uzreiz arī pazuda...
Viņš paskatījās pa logu. Bija jau uzlecis mēness un zvaigznes jau spīdēja. Viņš pavēra skatu uz ezeru, kas parasti bija aizaudzis ar aļģēm un zālēm- tas bija tīrs un spožs, tajā atspīdēja mēness un visa zvaigžņotā debess.
Viņš novērsās no ezera un vēroja jāņtārpiņu lidojumus. Viens no jāņtārpiņiem iekrita ezerā, radot viņam iespaidu, ka tā bija krītoša zvaigzne. Viņš vēlējās vēlēšanos: redzēt atkal viņu.
Viņš atkal izgāja no sveču apgaismotās istabas un devās meklēt viņu. Viņš gāja pa mežiem, pļavām un avotiem. Viņš šķērsoja Beigu upi, kuras uzraksts ‘’Beigu upe’’ bija nosvītrots. Upe bija kļuvusi neticami sekla, tāpēc nebija sarežģījumu.Viņam galvā skanēja ģitāru spēle, kas viņu nomierināja līdz pilnīgai atslābināšanās stadijai. Tomēr viņš turpināja ceļu, kamēr vien spēja iet.
Pēkšņi, viņš pamodās pie savas aizdegtās sveces, kas bija gandrīz izdegusi. Izskatījās, ka svecīte turētu pie sevis kādu noslēpumu, ko viņš vēlējās uzzināt.
Vēlējās... bet ar to pietika, lai tas pie viņa atnāktu pats.
Viņam bija sajūta, ka viņa te tiešām bija bijusi, tāpēc izgāja no mājas un atkal meklēja. Ezers gan bija atkal aizaudzis, mēness nespīdēja un upe bija kā agrāk.
Un tā viņš mūžīgi turpināja sekot sapnim, kas iespējams neko nenozīmēja.



Find my way


Kāda meitene sēdēja savā istabā, gultā. Viņa raudāja un skatījās vecus fotoalbūmus. Viņas asaras raiti pilēja uz fotogrāfijām, kurās bija attēlots viņas nelaiķis draugs. Viņa aizvēra acis un atcerējās atmiņas:
Kā viņi abi skrēja pa ielu nakts vidū, pa lietu. Meitenei bija uzvilkts viņa mētelis un viņa pie viņa sāniem jutās drošībā. Viņi skrēja pāri ielai, kur nebrauca neviena mašīna. Lietus sitās pret viņu augumiem ar siltiem pakšķiem. Viņi bija kā viens. Bet pēkšņi no ielas, lielā ātrumā traucās mašīna- spīdīga un jauna, lietū tā izskatījās vēl graciozāk. Mašīna notrieca zēnu, bet meitene nokrita zemē, raudot, bet tomēr saprotot, ka viņa ir izdzīvojusi. Tomēr draugs bija miris.
Atceroties šīs atmiņas, mirkļus un sajūtas, viņa sāka raudāt vēl gaužāk un nolika albūmu sev blakus. Viņa strauji piecēlās un izskrēja no istabas. Skrēja caur visu dzīvokli, ignorējot vecāku saucienus, un izskrēja pa durvīm. Ārā atkal lija lietus, kas nejauki atgādināja sāpīgo notikumu, vesdams meiteni vēl lielākā depresijā.
Tomēr, domās šis zēns bija ar viņu ik uz soļa un viņa to zināja, bet viņai ar to nepietika. Viņa vēlējās viņu sev blakus, vēlējās dzirdēt viņa čukstus sev ausī, vēlējās just viņa rokas pieskārienu.
Meitene palēnināja gaitu un gāja tālāk pa ielu. Viņa gāja, kur viņas sirds lika, gāja, kur viņas iedomātā balss, kas piederēja draugam sacīja. Pēkšņi viņa atkal paātrināja gaitu un ieskrēja kādā mazā ieliņā.
Viņa neticēja savām asarainajām acīm- tur stāvēja viņas draugs. Viņš skatījās kaut kur debesīs un kaut ko pie sevis murmināja. Meitene piegāja viņam pavisam tuvu un ieskatījās acīs. Bet viņš pat uz viņu nepaskatījās. Viņa aizmiedza acis un nokāra galvu, mati aizsedza seju un viņa nokrita uz ceļiem. Atvērusi acis saprata, ka viņas iztēle bija ar viņu atkal spēlējusi spēlītes un viņa viena sēdēja uz pilnīgi slapjās zemes. Viņa tur palika vairākas minūtes, nekustoties ne no vietas. Tā viņa beidzot piecēlās un saprata, ka šādi vairs nevar turpināt dzīvot. Ir jāaizmirst smagie notikumi un jādzīvo jauna dzīve, tomēr dziļi sirdī paliekot kopā ar viņu...



Wildfire


Bija mierīga daba- zaļa no viena gala, līdz otram. Koki augsti kā debesskrāpji un ezeri atspoguļojoši kā spoguļi. Pēkšņi viss ‘’sakustējās’’ un no krūmiem izlēca kāds dīvaina paskata cilvēks ar ugunīm matu vietā. Viņš dejoja pa zāli un kliedza ugunis, kas izplūda gaisā, mainot debesu krāsu uz ko sārtāku. Viņš ārdījās un lika dabai kļūt nemierīgai un satrauktai par savu nākotni. Viņš uzlēca augstu gaisā un neatgriezās no debesīm.
Tieši tajā brīdī, šinī ainavā iemaldījās nobijusies meitene, kas meklēja mierīgu vietu meditācijām. Viņa, asarām acīs, vēroja sārtās debesis un degošo osi, kas pilnīgi kliedza no sāpēm. Meitene izbijās no pēkšņa uguns zibšņa, kas viņai patraucās garām. Zibsnis apstājās uz kāda ezera, kas nekā nereaģēja.
Zibsnis bija skaists ugunīgs drakons, kas kūsāja pats savās ugunīs un aizcināja meiteni sev līdzi uz debesīm. Meitene izbijusies metās bēgt uz meža pusi, kas vēl bija saglabājies tumšs un neskarts, bet drakons viņai jau bija priekšā. Viņa juta savu bezspēcību pret pūķi un saļima zemē.
Pēkšņi no debesīm atgriezās uguņmatainais cilvēks. Viņš sagrāba meiteni un aizveda to uz pilsētu, kurā meitene nemaz nedzīvoja, tomēr uguņmatainais cilvēks viņu izglāba.
Pa to laiku drakons postīja dabu, kas sāpēs no ugunīm vaidēja savā valodā. Mežs bija ugunīs un nekas to vairs nespēja glābt. Nekas, izņemot Sonniju, kas bija īsts cīnītājs.
Sonnijs cīnījās pret visu, ko vien viņa sirds liek cīnīties.
Šoreiz viņš atskrēja uz ainavu, kas dega sarkanās liesmās un radīja patīkamu nokrāsu debesīm, un viņš tikai kāri noskatījās uz drakonu, kas acu mirklī aizbēga. Sonnijs pateica vārdus: ‘’wildfire, go away for this time’’.
Uguns apstājās un daba kļuva zaļa, vēl zaļāka nekā iepriekš.
Tikmēr meitene, kas atradās svešā pilsētā, pateicās tikko izgaisušajam uguņmatainajam cilvēkam, kas patiesībā bija tikai uguns gariņš, kas dzīvos mūžīgi...


(ieliku tikai pēc Tigras lūguma) btw, visas trīs dziesmas no P.O.D.

super topics! uber-mega-giga-Lielisks! zheel,ka man ir atlikushas tikai 4 min,bet Tiigjereen,luudzu,luudzu,luuuudzu nesleedz ciet shito vismaz liidz 29. juulijam,jo es ar labpraat sevi apkaunotu,sheit sho to iepostojot,un gribeetu arii izlasiit to,kas te jau uzrakstiits,jo tagad laika nav...

da nesleegshu, man sakaraa ar shito ir lieliski plaani,kaa sabojaat dziivi dazjiem CO kluba memberiem.

>>>nee nebuus shitaads jaaraksta,buus, kas cits, labaaaks<<<<
heheheeee....

(its good to be evil )

T.T
smuki... smuki...
un tu veel saki,lai neko jeedziigu negaida, tas tak ir kautkas uuber!!!!
Tā tik turpinaat, nekad nebuutu no tevios ko shaadu gaidiijusi.
*sniff* *sniff*