Ievads

Stāsts ir par divām meitenēm, kuru vecāki nolēmuši precēties un viņām jākļūst par māsām. Vienu no viņām, vecāko sauc Saša, viņa ir jauka meitene, kurai ir 15 gadu. Sašai ir līdz nabai gari zeltaini blondi mati. Meitenei ir acis safīra zilumā. Taču Saša vēl nepazīst savu nākamo māsu – Natašu, jeb Natāliju, taču parasti viņu sauca par Natašu. Viņai bija gandrīz līdz ceļgaliem gari ugunīgi sarkani mati un sarkanbrūnas acis. Viņai bija 13 gadu.
Tā nu pienāk kāzu diena viņu vecākiem, kas abām meitenēm pārvērtās traģēdijā, kas izmainīja viņu prātus.

I
Saša skraidīja pa mājas otro stāvu, kā aptrakusi un meklēja kaut ko, ko uzvilkt, jo viņai šodien bija jāiet uz kāzu kleitu salonu izvēlēties kleitu. Protams, ne jau viņa bija līgava, bet gan viņas mamma.
‘’Mammu!!!’’
Viņa nobļāvās stāvēdama kāpņu augšgalā. Atbildes nebija, tas nozīmēja, ka uz kāzu kleitu veikalu būs jāiet vienai. Viņa aizgāja atpakaļ uz savu istabu un zīmīgi aizcirta durvis. Viņa apsēdās uz gultas malas un paskatījās uz skapi cerēdama, ka no tā pašas no sevis izleks drēbes. Tad Saša nopūtās un piecēlusies piegāja pie skapja un izņēma no tā džinsus un prastu topiņu un vēl izvilka no pagultes sarkanu jaciņu. Saša noskrēja lejā pa kāpnēm un paķēra lietussargu, jo ārā lietus gāza kā ar spaiņiem. Paskatījusies vai viņai ir pareizs naudas daudzums viņa izgāja no mājas nokliegdamās
‘’Es eju!!!’’
Meitene apstājusies ceļa malā apstādināja taksi un pateikusi pieturu atgūlās ērtāk aizmugurējā sēdeklī.

***
Nataša sēdēju kāpņu lejasgalā, arī viņa dzīvoja divstāvu privātmājā. Meitene tamborēja kaut ko, kas izskatījās pēc cepures. Viņa nopūtās un aizgāja uz plašu virtuvi un nolikusi rokdarbu uz galda viņa aši sataisīja matus astē ar no kabatas izvilkto gumiju. Viņa uzkāpa augša uz otro stāvu un iegāja savā istabā. Viņa atvēra lielo sarkankoka skapi un izņēma no tā jau nopirkto kleitu. Tā bija vieglā ceriņu krāsā ar daudzām baltām lentītēm ap vidukli un ap pleciem kā arī kleitas apakšmalu rotāja mežģīnes.

Izklausās diezgan interesants iesākums un arī pati stāsta doma šķiet diezgan intriģējoša. Patiešām varētu būt interesanti. Labprāt palasītu tomēr nedaudz vairāk, lai varētu precizēt savas domas par šo stāstu

prieks ka kāds vismaz izlasīja lūk turpinājums

II
Pienāca kāzu diena un abām meitenēm, kas līdz šim bija dzīvojušas savu dzīvi nu bija jāsatiekas. Kāzas bija greznas, bezgaumīgi greznas. Saša un Nataša stāvēja līdzas un bija priecīgas, ka satikušus viena otru, jo jau bija paspējušas sadraudzēties. Līdz pēkšņi Sašas matē un jaunā līgava sastinga ar šausmu izteiksmi sejā, pēc mirkļa viņa noslīga ceļos...Neviens nesaprata, kas ir noticis līdz sašāva arī Natašas tēvu un jauno līgavaini...Visi, kas no sākuma bija neizpratnē sāka kliegt un sākās vispārējā panika. Abas meitenes bija šokā un kliegdamas kopā paslēpās aiz kādas no velvēm, kuras rotāja ziedi. Viņas paspēja tikai paslēpties un tad noģība...kad abas meitenes atrada un pamodināja policija, viņas pamodās asinspirtī visapkārt bija asinis un līķi. Bija iestājusies neliela krēsla. Pie viņām stāvēja policija un abas meitenes aiz rokām jau vadīja uz ātrās palīdzības mašīnu. Viņas aizveda uz slimnīcu.

***
Saša attapās slimnīcā. Viņa gulēja palātā. Viss ko viņa varēja atcerētie sabija līķu jūra. Viņa apzinājās, ka vairs nav neviena, nedz vecāku nedz draugu...Meitene izmisīgi gribēja skriet prom, viņa izvēlās no gultas atsizdamās ar ceļgaliem pret grīdu. Tanī brīdī ienāca medmāsiņa viņa nopūtākas un uzrāva meiteni aiz rokām kājās. Saša nogrūda medmāsu uz grīdas un pielēca kājās, tas gan nācās grūti, jo kājas bija ļenganas u nevarīgas. Meitenei mugurā bija slimnīcas paltraks un viņa izgājusi no palātas, sāka skriet tieši uz priekšu. Medmāsiņa bija palikusi palātā bezsamaņā, jo bija ar galvu atsitusies pret naktskapīti. Saša skrēja uz priekšu līdz no viena no palātām iznāca vēl viena medmāsa un izbrīnā satvēra Sašu aiz roku locītavām un sāka diezgan nikni purināt jautājot
‘’Ko tu dari? Tev vajadzēja būt palātā’’
Taču Sašai pat prātā neienāca viņai klausīt viņa iespēra ar kāju medmāsai pa vēderu un aizmuka tālāk, taču viņas skrējiens neilga ilgi, jo drīz vien meiteni notvēra un aizstiepa atpakaļ uz palātu kur viņai iedeva miegazāles neskatoties uz meitenes nepārtraukto košanu un sišanu.

***
Nataša bija tikko pamodusies un arī atradās palātā. Pie viņa pienāca medmāsa un apsēdās uz viņa sagultas malas. Meitene pietrausās sēdus
‘’Tu un Saša esat vienīgās dzīvās, pēc kāzu slaktiņa’’
Viņa to teica tīri mehāniski bez jebkādām jūtu izpausmēm, kamēr Nataša sastinga lōidz atkrita atpakaļ spilvenos līdz teica
‘’Ej prom...’’
Medmāsiņa tikai pasmīnēja.
‘’Ej prom!’’
Nataša teica nu jau skaļāk, taču medmāsiņai vēl vajadzēja iedot meitenei zāles tāpēc viņa jau mākslīgi mierinošā tonī teica
‘’Nomierinies meitenīt, man tev jāiedod zāles...’’
Taču Nataša pieslējās gultās uz ceļgaliem un kliedza paņemdama rokā stikla krūku ar ūdeni un sasizdama to un paņemdama vienu lausku, meitene nu jau kliedza pilnā kaklā
‘’Vācies! Vai arī es sev ieduršu un tad tava ideālā karjera būs izpostīta!!! Vācies!!!’’
Medmāsa nedaudz nobijās un izskrēja no palātas viena pati atstādama Natašu vienu ar stikla lausku rokā, asarām acīs un pretrunīgām domām prātā lai gan viņa tik tikko varēja padomāt...

hmm... slaktinjsh kaazaas. iipatneeji. man liekas tiiri normaals staastinjsh. turpini tik drukaat.

super... gaidu turpinaajumu

sen nav bijis šim stāstam turpinājuma...bet tā kā esmu paredzējusi ka šis neb;us garais romāns... uzrakstīju nelielu turpinājumiņu lai dotu jums zīmi ka šis tiks pabeigts nevis pamests novārtā.

No ārstu atpūtas telpas skanēja apslāpēti čuksti
‘’Viņas abas ir patiešām ļoti dīvainas...’’
Skanēja dusmīga vīrieša čuksti, varēja nojaust, ka šī persona ir pamatīgi nokaitināta.
‘’tur mēs neko nevaram darīt, viņas ir tikai cilvēki’’
Atčukstēja kāda sieviete, kuras balss skanēja uzsvērti mierīgi
‘’es domāju, ka mums viņas vajadzētu pārvietot...’’
Savu domu pabeidza vīrieša balss. Bija viens Naktī un Nataša bija pielīdusi pie telpas durvīm un noklausījās divu ārstu sarunu, jo durvis bija patvaļīgi atstātas pusvirus. Atskanēja krēslu bīdīšanas skaņa, soļi, būkšķis un Natašas kliedziens. Vīrietis bija trāpījis viņai ar durvīm pa galvu. Viņas deniņos tagad bija redzama visai nejauka brūce.
‘’ak dievs...’’
Atskanēja vīrieša balss, Meitene pacēla acis ieraudzīdama gaišmatainu puisi ap 20-25 gadiem vecu ar pelēkām aukstām acīm. Viņam blakus piesteidzās sieviete, kura arī acīmredzot bija runājusi ar vīrieti telpā
‘’Apsveicu Gerhard...’’
Viņa salti noteica un pieliecās pie Natašas, kas ar rokām saķērusi galvu kurnēja uz grīdas.
‘’parādi brūci.’’
Viņa diezgan skarbā tonī noteica satverdama meiteni aiz rokas cenzdamās aplūkot skrambu viņas galvā
‘’Nē, liec man mieru stulbā piu!’’
Nataša iespiedzās un metās diet prom pa gaiteni, taču viņai priekšā ar izgāja divas medmāsas, kas savā starpā aktīvi pļāpāja un meitene paklupa un nogāzās zemē garšļaukus.

LOL kaut ko taadu kaa "stulbaa piu" pirmo reiz dzirdu. labiz malacs ,karamel.