Durvis aizcirtās tik skaļi un par lēnu atvērās. Man nebija vairs laika palūkoties atpakaļ, lai novērtētu to, ko tagad dari tu.
Es zinu tikai to, ka pilnīgs miers nav ne debesīs ne uz zemes. Pilnīgs miers nepastāv nekur tikai varbūt vienīgi dzīvā sirdī. Dzīvā sirdī kura turpina pukstēt. Tomēr šis miers arī nav īsts tikai mānīgs.
Tik ļoti gribas paslēpties zem zeltītiem iedomu spārniem, kuri ieaijātu saldā miegā un ļautu justies atkal kā mazam bērnam.
Bet es vairs neesmu mazs bērns un nekad tāda vairs nebūšu.
Viens, divi, trīs...es skaitu pakāpienus. Es zinu, ka viņi ir tieši deviņi, lai nokāptu pa vienām kāpnēm un tieši septiņi, lai nokļūtu līdz izejai. Prātā skan doma, ka pilnīgs miers nav nekur ne uz zemes ne tur...
Prom. prom šīs domas. Es gribu atgriesties tajā dzīvē kura bija mana un kuru pametu tevis dēļ. Šoreiz gan noteikti. Ir pārāk daudz riskēts saldās rožu smaržas dēļ.
Un man nav nodoma atgādināt tev ko un nav nodoma kliegt, tam nebūtu jēgas, bet ja varētu uz brīdi apstāties un paklausīties ko tu sauc man nopakaļ, bet es negribu to dzirdēt. Man pietiek tavu jokojošo smaidu. Tu esi ikdienas aktieris, kurš licis man aizmirst visus smaidus īstos un vārdus neviltotos. Man patiešām nav nodoma jaukties vēl kādreiz tavā dzīvē. Tāpēc laid...laid un es aiziešu.
No augšas kaut kas krīt. Tās ir rozes. Rozes no manas mīļākās vāzes. Viena uzkrīt man tieši uz pleca. Tās aromāts vilina un apbur, un nevilšus man gribas apstāties un paklausīties ko tu teiksi, bet vai tas ir to vērts?
Mana pagātne ir bijis kā vilciens ar daudzām pieturām un vai tagad man vajag atkal kļūt bālai kā krīts un apstāties šajā pieturā? Es nepaspēju domāt tālāk...man neļauj domāt tālāk. Viens solis man jāsper pār septīto pakāpienu, bet es nevaru. Tu neļauj un turi mani atkal savā reibinošajā rožu smaržā...Ko gribi tu no manis? Kāpēc nelaid vaļā? Kāpēc tev tik noteikti vajag, lai tava vara būtu tieši pār mani? Un tomēr es neprotu aiziet. Neprotu aiziet, kad manī raugās divas pelēkas acis un lūdz lai palieku. Tās melo. Tavas acis vienmēr melo. Es nezinu kāpēc ticu šiem meliem. Varbūt tāpēc, ka visi man vienmēr teica, ka tu esi neaprēķināms egoists kurš domā tikai par sevi, bet es tak redzu kaut ko pilnīgi citu. Es redzu dzīvu cilvēku, kurš jūt, jūt un saprot visu.
Tu uzmeklē manas rokas un smaidot lūdz uz valsi pēdējo, te pat kāpņu telpā starp izkaisītajām rozēm. Tu tomēr atceries...es smaidu....tu tomēr atceries par to deju.Bet pateikt nevaru neviena vārda. Pārāk cēls ir šis mirklis, lai ļautos vārdiem. Mēs tak sākot runāt sāksim atkal strīdēties. Vai mums to vajag? Nē...nē, tikai ne to.
Vai atceries to reizi, kad satikāmies pirmo reizi. Nē ne toreiz Rīgas centra dzīvoklī. Toreiz mēs viens otru pat neredzējām īsti. Es runāju par Pierīgas rajonu. Kuru? Tagad jau arī pats tu to neatceries, bet vai tas ir tik svarīgi, kad atceries pustumsu un alkohola smaržu, kura kārtējo reizi nolika visu mūsu dzīvi pa vietām. Toreiz pirms tik daudziem gadiem, nevienam prātā nevarēja ienākt, ka notiks tā kā notika, bet notika tak. Un tagad te dejojot ar tevi šo valsi. Ez zinu, ka tu saviļņoji mani tikai tāpēc, ka esi tāds kāds esi. Tu spēji klusēt kur vajag un mīlēt īstajā vietā. Tavi skūpsti bij karsti, jo karsti tikai tad, kad pa īstam to gribēju. Tu prati panākt, ka mana sirds jūt tikai tavu tuvumu.
Un valsis beidzas...beidzas un tu skaties man acīs un tavas acis ir tādas pašas kā toreiz, kad iepazināmies. Tik pat velnišķīgi skaistas un dzirkstījošas.
Un tieši tagad es vēlos atgriezties daudzus gadus atpakaļ....

Viss skaļākā vieta ir tava sirds
Viss viss klusākā ir airdoms
No kura satraukti pacelsies drīz
Aklu pilotu eskadrons
(Ainārs Mielavs)

jaa, noteikti domu murgojums! pilnīgs bezsakara raksts, gluži vienkārši nedalec! nu, ja šitam tomēr būs turpinājums, tad vēlētos to palasīt, lai izkristalizētu visas dūņas manā galvā, ko augšupatrodamais manī raisīja!

p.s. neciešu ainaru mielavu, viņš ir reti riebīgs tips, kurš pamet savu sievu, paldies rudakam, ka viņš to nolīdzināja līdz ar zemi!

Nevarētu teikt, ka īsti turpinājums, bet miniatūra par špaēm gan, kaut gan tāda dīvaina...


Galvā atkal zvana un viņai brīzīem šķiet, ka kaut kas nav atkal labi. Varbūt, kas spiediens, bet varbūt, ka sirds kura steiko jau gadus piecus? Viņas vecumā gan sirdij vispār nevajadzētu streikot, bet tā gadās.
Tomēr tas bija tikai ļauns sapnis, bijis. Viņš gulēja te pat blakus un nekur netaisījās aiziet, lai pamestu viņu vienu. Kaut gan ko var zināt. Varbūt, ka tieši šajā brīdī, viņš viņas lieliskais vīrietis sapņo par to kā karsti pie krūtīm glauž kādas blondīnes galvu.
Viņa pieceļas un tikai pāris soļi meiteni, jā tieši meiteni šķir no virtuves, pēc glābjošaām sirds zālēm. Sajūta ir tāda it kā nekad dzīvē viņa vairs nevienu neredzēs un puķes no vāzes vairs nekad nekritīs ārā. Vēl viens solis un jau var ieslēgt gaismu. Tomēr nē gan jau. Negribas pamodināt lielisko. Un spēka vairs nav. Katrs solis dara neizturamas sāpes, kaut gan tajā pašā laikā viņa saprot, ka ir jāiet tālāk. Šķiet, ka sirds tūlīt izleks pa krūtīm ārā cik pārbijusies pēc naksnīgā murga viņa ir. Un kaut gan šim murgam bija bija veiksmīgas beigas viņa vienalga baidās.
Kā viņa pati saka "Man bail, ka tas kādreiz notiks dzīvē"
Un tomēr tas nevar tā notikt. Tikai enz kāpēc atmiņā uzpeld daudzus gadus atpakaļ teiktie vārdi: "Tu man riebies", bet ja tā būtu nebūtu sekojuši šie laimīgie gadi. Tātad tomēr nē. Tomēr visam vajag būt labi un tajā apšā laikā nekas nav labi. Lieliskais vienkārši guļ un krāc, kamēr viņa šeit cīnās ar savu dzīvību un nāvi. Tā nedrīkst būt. Tas nav jēdzīgi un tomēr tas tā notiek. Viņai jau šķiet, ka viņam viss ir vienalga.
Sirds klaudz ar vien spēcīgāk un jau gandrīz ir izlekusi no krūtīm, kad pie viņas lūpām tiek pielikta glābjošā zāļu glāzīte.
-Mana dārgā tu varēji tak iebikstīt sānos es momentāli būtu atnesi tev visu ko vajag.
Viņa tiek satuntuļota kā mazs bērns un atkal nolikta platajā ģimenes gultā kura vēl ar vien ir tukša bez bērnu jautrajiem smiekliem pa dienu...
"viss būs labi"
Ir pēdējais ko viņa dzird pirms aizmigšanas.
Viņas lieliskais tomēr ir lielisks, gan sapnī gan dzīvē

pirmais - ne iipashi. doma jau tur bija,bet visai daudzaas kljuudas kaitina, un viss darbs atgaadina kkaadu vaaju atblaazmu no shaisukes darbiem. sorry.

un otrais - interesanti,ja uzrakstiits buutu labaak - kljuuuudinjas..varbuut paarskati savus tekstus,pirms posto?

Bet man nebuutu nekas pretii te redzeet veel kko.