Es baidījos.Es sākumā baidījos no viņa baisā, bet tomēr nomierinošā skatiena .
Tas mani ik dienas aprij kā asinskārs briesmonis.
Katru reizi es sastopu šo skatienu ar lielu saspringumu un bailēm.
Bet man neizbēgt.Tas man pat seko sapņos, tas mani mierina, biedē un nogalina.
Es nemāku viņam pateikt "nē"... Nē, es to nespēju... Mans augums gumst zem šī smagā skatiena...
Līkstu kā puķe dusmīga lietus laikā... Drīz, pavisam drīz... Es vairs nejutīšu nekā...
Jo šis skatiens būs mani iztukšojis...
Cik tas jocīgi... Vienubrīd es kūstu kā sniegs pavasara saulē,
otru - es nīkstu kā peļķe apmākušā rudens dienā, redzot tavu skatienu...
Bet tomēr es ceļos, lai atkal kristu un, tad atkal celtos un kristu.
Es nezaudēšu tavam skatienam, lai arī cik reizes es kritīšu.
Es piecelšos un dzīvošu, jo es neesmu vāja. Mana dvēsele atradīs ceļu...

taas ir manas mirkļa iedvesmas izlasat un noveerteejat

''Tas mani ik dienas aprij kā asinskārs briesmonis.''

Vienīgā frāze, kas izklausās ne tā kā vajag. Pārējais teksts pievelk ar magnētisku spēku.
Noteikti vari turpināt, tas varētu būt labs stāsts par meiteni, kura ieķērusies kautkādā sliktajā puisī, jo viņš baigi labi raksta vai glezno...
Vispār meitene ieķeras puisī, jo atradusi vienu vecu, kādreiz rakstītu dienasgrāmatu, un atrod šo cilvēku, bet šis cilvēks ir mainījies un tagad ir kļuvis bad, bet meitene nepadodas un iekaro vinja sirdi.
Bet pēc tam nomirst un puisis zaudējis pēdējo cerību izdara pašnāvību.
Vispār varētu, kas labs sanākt.
(Tas man ienāca prātā, kad lasīju šo gabalu) (i know, my ideas s.cks)

Ineresanti... Tēlaini aprakstitas izjūtas. Lai kas ar butu turies.

kaut kas par mīlestību, ja? kā vienmēr, kā vienmēr... nu jauki, ka viņa beigās kļuva stipra, tas ir pats galvenais!

gomenee par tik dauzd kljuudaam (gramatikas) nav kad labot

Kājau katru rītu pamodos bez problēmām.
Gustavs jau bija devies uz kārtējo pasākumu.
Kā jau katru rītu mani virtuvē gaidīja Florians.
(Mākslinieks pie kura mēs dzīvojām)Florians mūs uzturēja laikam tikai tapēc kad es
ļāvu viņam gleznot sevi kailu es nezinu
varbūt tapēc kad viņš bija ieķēries manī?
Es centos nelaist Gustavu tuvumā
Florianam kad tas atgriezās no savām nakts
uzdzīvēm bordelī kur jaunā mākslinieka galvu
jauca koķetes un alkahols.Tās kā baldariāņi to
reibināja dodot tam augstākās mīlas baudas.Mīlas baudas?Tā vismaz Florianam likās
Jaunais mākslinieks alka mīlas tas mani ik vakaru azicināja bēgt prom no pēc
viņa domām muļka vijolnieka viņš solīja man visu.Solījumi?Es aprecēju solījumus
es aprecēju vijoli kur nu jau bija noskaņojusies un čīgāja tikai sēru maršu.
Ak šīs nebeidzamās vijoles sāpes ko katru vakaru es dzirdu!
Gustava dvēsele sēro tā sēro par to kad nevar dot savai mūzai pērles un dimantus.
Ah nesēro Gustav!Neraudini vijoles dvēseli!Lai arī nav pērles nav dimanti ko solīji
vēl paliec tu paliek
tava mūzika kuru es tik ļoti mīlu.Nejūtui greizsirdību pret Florianu viņš man ir kā
brālis mazākais kuru es sargāju.
Reiz atnākot mājās Florians dusmās centās pārlauzt Gustava vijoli tas kā aizsvilies metās
instrumentam virsū kliedzot kad ja nebūtu tu Žozefīne būtu mana.
Bet Gustavs pienāca un ar sitienu nomierināja viņu tad nolicis vijoli viņš sāka kliegt uz
Florianu TU ŽŪPA!
NEVĒRTĪGAIS MĒSLS!!!
TU LABĀK KLUSĒTU!DZĪVOJAS PA BORDEĻIEM!!
Viņš centās vairāk piekaut Florianu bet es apstādināju viņu sakot lai nomierinas un
beidz viņu sist tas nav tā verts bet viņš uz mani uzkliedz
nākamais kas bija tas bija mazliet miglains viņš atvēzēja roku un sita.
Kur trāpija.....laikam jau man.
Es mazliet sgrīļojos bet redzēju kas notika tālāk
Viņš vēroja mani pāris sekundes tad sāka raudāt un aizbēga kliedzpt nelabā balsī.
Tālāk es neatceros jo zaudēju samaņu.

briesmiigas kljuudas,patieshaam. (atvaino,tas nav uzbrauciens,vnk secinaajums)
varbuut pirms posto,iedod kaadam citam izlabot,kaadam,kam ir laiks un prasmes. jo teksts interesants,bet gruuti lasiit to kljuudu deelj.