Tālu tālu no pilsetu dūmu mākoņiem, cieši jo cieši sabūvētām mājām, viscaur skrienošām mašīnām un cilvēkiem, dziļi laukos, platas upes krastā saimniekoja
kāds vīrs, kuram apkārtējie bija devuši iesauku Skraperis. Nevienam dārzā neauga tik kuplas ābeles kā Skraperis, neviens rudenos nevarēja lepoties ar tik pilniem groziem sārtu ābolu kā SKraperis. Viņš no tēvu tēviem bija mantojis zemi ar lielu mūra māju un plašu ābeļdārzu, kas bija galvenais Skrapera ienākumu avots.
Saimnieks rudeņos brauca uz tirgu pārdot ābolus, allaž prasīdams par tiem augstāku cenu nekā pārejie, taču šī saimnieka āboli tikai izpirkti pirmie.Viņš brauca uz izstādēm,konkursiem,viņa ābolus aplūkot brauca cilveki no tāltālām zemēm un visi kā viens novērtēja Skrapera sulīgos, apaļos augļus.Tāpat nenovērtēts nepalika arī SKrapera skopums, par kuru runāja tuvos un talos ciemos.Lai gan ābelēs vienmēr palika nenolasīti āboli,skopais saimnieks labāk ļāva tiem sapūt, nekā kādam
iedot par velti.Neviens nespēja izlūgties kaut vienu augli no Skrapera, viņš vienmēr vēlējas kautko saņemt pretī, zagt abolus arī neviens neuzdrošinājās, jo Skraperim bija ļoti nikni suņi,kas dažus zagļus bija saplosījuši līdz nepazīšanai. Saimnieks bija ļoti nelaipns, tāpēc viņam nebija sieva,draugu viņam bija maz,un arī tie paši sainieku lāga nevarēja ciest. Bija saulaina vasaras diena,saule bija augstu virs koku galotnēm, un Skraperim,kurš pagalmā laboja grozus,pa visu ķermeni tecēja sviedru tērcītes.Piepeši pagalmā sirms vīrs, atbalstīdamies uz spieķa.Cepurē bija iesprausti zāles stiebri, starp tiem varēja manīt arī vienu pieneni. Sirmais vīrs sāka slavināt kuplās ābeles, saimnieku, kurš tās kopj, un beigās laipni palūdza kādu sēklu, jo viņam pašam mājās neesot nevienas ābeles,taču tik ļoti gribas rudeņos grauzt ābolus un spiest sulu.Taču Skraperis, kā jau vienmēr, par velti nedeva ne ābolus,ne arī sēklas, jo nevēlējās,lai vēl kādam ir tikpat raženi āboli.Kad večuks nelikās mierā, lielais skopulis piedraudēja ar rungu un uzrīdīja suņus,kuri sirmā vīra jau tā trūcīgo apģērbu padarīja vēl necilāku.Lai gan Skraperis drīz vien atsauca suņus atpakaļ, lai tie sirmo vīru pavisam nenobeigtu, zālē jau tecēja asins straumīte.Saņemdams savus spēkus,sirmagalvis piecēlas un devās prom.Necik tālu viņš netika - pie ābeļdārza viņa spēki bija izsīkuši.Vīrs iemeta zāles stiebrus un pieneni pie ābelēm un pats saļima zemē. No rīta Skraperis pamodās itin priecīgs,jo bija palikuši tikai daži grozi,ko labot,un viņš jau iztēlojās,kā tirgū visi viņu apbrīnos,
pie viņa āboliem stāvēs cilvēku pūļi un kā viņš pirmais aizbrauks mājās,pilnu maisu ar naudu. Vakardienas starpgadījumu ar sirmgalvi Skraperis jau bija paspējis aizmirst.Viņš ar ar smaidu uz lūpām izgāja ārā, jo bija kārtējā labā diena viņa mūžā.Skraperis ar apmierinātību apskatījās uz savu skaisto ābeļdārzu,taču sastinga.Dažas minūtes viņš stāvēja pilnīgi nekustīgs.Kad bālums no viņa sejas bija izzudis,visu apkārtni pāršalca histērisks kliedziens :Kur ir manas ābeles?.Ābeļdārzs, viņa skaistais dārzs, bija pilns ar kuplu zāli un pienenēm,taču nekur nemanīja nevienu pašu ābolīti.Viņš nespēkā saļima zemē un sākā lādēt visu pasauli.