Lūdzu nedzēst un nepārvietot, bet izlasīt!

Nu tā...šodien izlēmu piedalīties leģionāru piemiņas pasākumos. Ar paziņu, kas ir "Daugavas Vanagu" biedrs, bija sarunāts satikties 9.00 pie laimas pulksteņa, apmeklēt dievkalpojumu un pēc tam braukt uz Lesteni. Gājām kopā ar vēl vienu paziņu, dēļ iespējamās "laivinieku" aktivitātes. Nu tātad...
9.00 : Esam pie nožogojuma, kas apvilkts apkārt laimas puklstenim, mums pa ceļam jau apkārt ir noņurdējuši, ka esam pelnījuši pa seju, jo mans paziņa staigā kerzās un armijas biksēs. Pie pulksteņa protams netiekam.

9.10 : Stāvam pie "Hotel de Rome", kur mūs ar rokas kamerām aizdomīgi filmē pāris krieviski runājoši purni. un nesaprotam, kur visi kavējas. Tiekam arī fotografēti. Pazvanam organizatoram. Viņš liek mums gaidīt makdonaldā. Tur arī ieejam uz izdzeram dubulto ekspresso. Sūdīgs, kā jau makdonaldā.

9.25 : Parādās organizators, un mēs lēnām savācamies un dodamies iegādāties pārtiku un....citas lietas uz rimi.

9.55 : Ierodamies baznīcā uz dievkalpojumu. Pa ceļam, protams, tiekam fotografēti un filmēti. Laikam izskatamies pēc fašistiem.

10.30 : Nākas aiziet no dievkalpojuma ātrāk, jo jāiegādājas puķes, un jāskrien uz autobusu. Mūs, izejot pa baznīcas durvīm, sagaida karogu aleja, kas domāta leģionāriem. Jautri, protams, bet tomēr kkā neērti.

11.10 : Iekāpjam autobusā, un dodamies ceļā.

12.20 : Esam Lestenē, man iedod "Daugavas Vanagu" skrejlapas un fotoaparātus un liek nodarboties ar pasākuma iemūžināšanu. Kas tad man - es dēļ tā tieku visam priekšā, vislabākajās vietās.

13.00 : Beidzot sākas piemiņas pasākums. Daži runā sakarīgi, kā piemēram, "Daugavas Vanagi", pieminot Leģionārus, kaujas un to, kā un kādēļ viņi cīnījušies, un dažādās leģionāru biedrības. Raivis Dzintars, un viņa fanu klub...atvainojiet, biedrība "Visu Latvijai" protams mētā populistiskus saukļus, un kārtējo reizi redzams, kas vada šo, smagi ar personības kultu sirgstošo, organizāciju. Tā teikt, viena valsts, viena ideoloģija, viens Raivis Dzintars. Bet meitenēm patīk. Protams, ka ir arī politiķi. Aktīvi runā Tēvzemieši, jo viņiem ir Dobelis ™ kas "velk" visu! ZZS un Tautas Partija pilnīgi izgāžas. Klusuma brīdis par godu kritušajiem, un Lennartam Meri. Patriotiskais noskaņojums ceļas. Dzied veco leģionāru koris, un tad pie runāšanas tiek individuāļi. Ir arī kāda pusnojūgusies tantiņa, kas runā par barikādēm, par strēlniekiem un par to, ka Latvijā jāsaglabā jēkabpils cukurfabrika. Daudzi izsaka sašutumu par to, ka slēgts brīvības piemineklis. Tad grib runāt kāds pavecāks vīrietis, bet viņu "nogriež" pārtraucot viņu ar dziesmu. Vēlāk izrādās, ka viņš ir bijis komunists. Man nav ne mazākās nojausmas, kādēļ tā, jo es nemanīju nekādu atšķirību starp viņu un Leģionāriem. Patriotiskais noskaņojums smagi krities, dēļ aukstā laika, tomēr prieks, ka šeit nav nekādu incidentu, un viss ir mierīgi.

14.00 : Pasākums noslēdzas un dodamies uz "Rumbām" - kādreizējās kauju vietas, kas kara laikā 17 reizes mainījusi savu īpašnieku. Tur, zem klajas debess, leģionāri dzied, ēd, stāsta kara stāstus, un, protams, patērē alkoholu. Īstenībā sakarīgi kadri. Raivis un meitenes...atvainojiet, "Visu Latvijai" grupai saņem uzslavas par savu darbību un eksistenci. Mums nākas strīdēties ar tantiņām, kas mums pārmet to, ka mēs neesam Raivja fanu kluba...atvainojiet, "Visu Latvijai" biedri un atbalstītāji, un pasakam, ka mums pietiek ar "Daugavas Vanagiem"/Savu korporāciju/Savu darbu/Whatever un ka tādēļ mēs nejūtamies sliktāki. Mūsu vidū toties tiek apspriestas Raivja kulta...atvainojiet, "Visu Latvijai" meitenes, kas tiek atzītas par labu esam. They're cute, really. Diemžēl, tiek arī nolemts, ka viņas visas pieder Raivim. Žēl... Viss norisinās mierīgi, tikai uz beigām parādās 4 vietējie "laivinieki", kas tiesa, neko nedara, tikai aizdomīgi izskatās.

17.00 : Dodamies uz autobusu, lai brauktu uz Rīgu. Visi ir iesiluši no ruma ar kolu, tādēļ tiek mētāti nacionālsociālistiski joki un tiek runāts vāciski. Protams, ka visiem ir jautri.

18.00 : Ierodamies rīgā, un dodamies pa mājām.


Kopumā, pasākums jauks. Nākošgad došos atkal. Manas acīs, gan Leģionāri, gan Sarkanarmieši ir vienlīdz labi - viņi bija karavīri, kas cīnījās par ideju. Bet tomēr, visi uzskatīja, ka ar savu ideju panāks neatkarīgu un brīvu Latviju. Un nav pareizi, kādu aizmirst un gānīt. Vienīgais kas sarūgtina ir žogs. Ap brīvību.

Tātad bez Fleima un mierīgi.
Biju no rīta pie Brīvības pieminekļa, un vakara pusē pie Okupācijas muzeja.
Fotogrāfēju, par vissu notikušo ko tur lai daudz saka.
Vāks, bet no otras puses, nu labi ka tikai taa.
Pasākums tiek politizēts. Pateiksu to, 9. maijā nekadas provokācijas nenotiek, tad lūdzu 16. martā arii nekadas provokācijas. Abās pusēs bija karavīri, un tā ir piemiņas diena.
Te būs foto no Vakardienas vakara.

Man ir vēl fotogrāfijas, bet software vainas dēļ pašlaik nevaru pārkopēt.
Un ja kāds komentē lūdzu bez savstarpējiem apvainojumiem. Foto no 16.marta vakara.

Precizeeshu: Ja kaads komentee, tad bez jebkaadiem apvainojumiem!

Vispaar taas bildes ir lielas un chakars shaadi skatiit. Manupraat, jeedziigaak ir taadu kvantumu bilzhu salikt zip failaa un uzlikt kaa attachment.

tas ir neliens ieskats par to kas ir leģionāri un kapec 16 marts ir svrīga diena viņu dzives




1943.gada 23.janvārī Vācu reiha fīrers Ādolfs Hitlers “atļāva un pavēlēja” SS reihsfīreram Heinrihan Himleram (Himmler) izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Šajā sakarā Himlers 24.janvārī, pēc atgriešanās no Austrumu frontes apmeklējuma, nosūtīja radiogrammu 2.SS brigādei, pavēlot pārformēt brigādi un uz tās sastāvā karojošo 19. un 21. latviešu aizsardzības dienesta (līdz 1942.gadam kartības dienests - Schutzmannschaft) bataljonu bāzes par Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Ādolfa Hitlera formālā rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu tika izdota tikai 10.februārī

Latvijas pašpārvalde tikai 27.janvārī oficiāli uzzināja par leģiona dibināšanu 23.februārī Latvijas ģenerālkomisārs Drekslers (Drechsler), pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju par okupētas juridisko statusu, izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919.-1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārā dienestā. Mobilizāciju veikšanai ar SS galvenās pārvaldes pavēli Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Erzatzkommando Ostland). Iespējamā latviešu karavīru izkliedēšana pa vācu militārajām vienībām bija radījusi lielu satraukumu latviešu sabiedrībā, tādēļ leģiona dibināšana tika uztverta kā iespēja daļēji aizsargāt latviešu karavīru intereses. 23.februārī pašpārvalde iesniedza Austrumzemes (Ostland) reihskomisāram Lozem (Lohse), Latvijas ģenerālkomisāram Dreksleram un SS un policijas augstākajam vadītājam Ostlandē ģenerālleitnantam (obergrupenfīreram) Jekelnam (Jeckeln) memorandu, kurā norādīja uz paredzētā latviešu iesaukuma karadienestā nelikumību un informēja, ka iespējamā leģiona formēšanas atbalstīšana no pašpārvaldes puses ir atkarīga no sekojošām minimālām prasībām:

1) par leģiona komandieri ieceļams ģenerālis Rūdolfs Bangerskis;

2) par viņa štāba priekšnieku - pulkvedis Arturs Silgailis;

3) katram iesaucamajam jābūt tiesībām pašam izvēlēties dienesta veidu (leģionā, vērmahtā vai darba dienestā);

4) leģions vismaz sešus mēnešus apmācāms Latvijas teritorijā;

5) leģions iesaistāms kaujās tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā;

6) leģionam jānodrošina tāda paša apgāde un tiesības kā vācu armijā.

Gandrīz neviena no minētajām prasībām netika realizēta.

Lai novērstu visas neskaidrības, kas bija radušās ar jēdziena “Latviešu leģions” ieviešanu, 1943.gada 26.maijā Himlers noteica, ka “Nosaukums “Latviešu leģions” ir kopējs apzīmējums visām ieroču SS (Waffen-SS) un policijas sastāvā izveidotām latviešu vienībām. Latviešu leģions ir pakļauts SS reihsfīreram.” Savukārt, Latvijas pašpārvalde un leģiona ģenerālinspektors Bangerskis ar Latviešu leģionu sliecās saprast visus latviešu militāros formējumus. 1944.gada 7.janvāra apspriedē par totālo mobilizāciju SS galvenās pārvaldes priekšnieks grupenfīrers Bergers (Berger) Bangerskim paziņoja, ka tāds jēdziens kā “Latviešu leģions” vairs nepastāvot, bet esot tikai atsevišķas karaspēka vienības, taču praksē šis nosaukums tika lietots arī turpmāk. Tā piemēram, 1944.gada 9.februārī Jekelns ģenerālkomisāra Drekslera preses nodaļai norādīja - uzskats, ka blakus apzīmējumam “Latviešu SS brīvprātīgo leģions” pastāv arī jēdziens “Latviešu leģions”, ir maldīgs, jo visas no latviešu vīriem saformētās ieroču SS un policijas vienības pieder pie “Latviešu SS brīvprātīgo leģions”, lūdzot turpmāk presē lietot tikai šo apzīmējumu.

1943.gada maijā leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt:

1) latviešu SS brigādi;

2) latviešu SS brīvprātīgo divīziju;

3) latviešu policijas bataljonus (Ar 1943.gada 24.maija rīkojumu latviešu kārtības dienesta bataljoni tika pārdēvēti par latviešu policijas bataljoniem un tie kļuva par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvdaļu. Policijas sastāvā pakāpeniski tika iekļauti arī visi robežapsardzes un policijas brīvprātīgo pulki, kā arī savrupdienesta policisti.).

1943.gada 26.februārī izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu. To sāka formēt 23.martā. No 1943.gada oktobra līdz 1944.gada jūnijam tā karoja kā 15.latviešu SS brīvprātīgo divīzija, pēc tam tās nosaukums bija - 15.ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.1) (Waffen-Grenadier Division der SS 15 (lett.Nr.1)).

Otra divīzija radās uz SS brigādes bāzes, kuru saskaņā ar Himlera 1944.gada 7.janvāra pavēli pārformēja par 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju. (No 1943.gada 24.janvāra brigāde saucās Latviešu SS brīvprātīgo leģions, no 15.marta - Latviešu SS brīvprātīgo brigāde, bet no 22.oktobra - 2.latviešu SS brīvprātīgo brigāde). 1944.gada maijā 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju (latviešu Nr.2) (Waffen-Grenadier Division der SS 19 (lett.Nr.2)).

Vienota leģiona pavēlniecība netika izveidota. Lai gan leģiona lietās pilnvarotais vācu ģenerālis Hansens (Hansen) sākotnēji apstiprināja, ka Rūdolfs Bangerskis ir iecelts par leģiona komandieri, 20.martā tika saņemta informācija, ka viņš iecelts tikai par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas komandieri, bet 31.martā noskaidrojās, ka arī tas ir tikai pārpratums un patiesībā Bangerskis ir iecelts par leģiona ģenerālinspektoru. Par viņa štāba priekšnieku iecēla pulkvedi Aleksandru Plensneru. Tika solīts, ka ģenerālinspektora pilnvaras noteiks ar īpašu instrukciju, taču līdz pat kara beigām tas netika izdarīts. Bangerska stāvoklis bija visai nenoteikts, un, līdz ar to, viņa rīcības spējas stipri ierobežotas. Viņš netieši bija pakļauts Himleram un atradās tiešā Jekelna pakļautībā.

Par divīziju komandieriem drīkstēja būt vienīgi vācieši, un arī divīziju štābi bija komplektēti no vācu virsniekiem. Latviešu sakaru virsnieks pie divīzijas štāba bija kājnieku priekšnieks, attiecīgi, 15.divīzijā - virspulkvedis Silgailis, bet 19. divīzijā - pulkvedis Voldemārs Veiss, bet pēc tam - pulkvedis Kārlis Lobe. Kaujas laikā kājnieku priekšniekiem uzticēja dažādu kaujas grupu operatīvo vadību, un viņu rīcībā bija nelieli štābi - divi virsnieki un daži rakstveži. Latviešu virsniekiem uzticēja tikai kaujas vienību vadību, tas ir, viņi varēja darboties tikai kā pulka, bataljona vai rotas komandieri. Ar 1943.gada 24.maija pavēli Himlers par Latviešu SS brīvprātīgo brigādes komandieri iecēla ģenerālmajoru fon Šolcu (von Scholz), bet par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas komandieri ģenerāli fon Pikleru-Burghausu (von Pückler-Burghaus).

Leģiona vienību apbruņojums ietērps un uzturs bija līdzīgs vācu vienībām. Kā papildus atšķirības zīmes leģionāriem uz formastērpu kreisās piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās ar uzrakstu Latvija. Sākotnēji SS zīmotņu vietā Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15.divīzijas) personālam bija lecošas saules simbols, Latviešu SS brīvprātīgo brigādes (vēlāk 19.divīzijas) personālam - ugunskrusts, bet robežsargu vienībām bija melnas zīmotnes. Ar 1943.gada 24.maija pavēli Himlers noteica, ka leģionāri turpmāk apbalvojami ar vācu karavīru ordeņiem nevis ar Ostmedaille, kā līdz šim.

1944.gada martā abas Latviešu leģiona divīzijas apvienoja 6.SS korpusā, ko komandēja ģenerālis fon Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer_Wildenbruch). Arī 6.SS korpusa komandējošais sastāvs bija komplektēts tikai no vācu virsniekiem. 1944.gada jūnijā par 6.SS korpusa komandieri iecēla ģenerālleitnantu fon Treienfeldu (von Treuenfeldt), bet augustā viņu nomainīja ģenerālis Krīgers (Krüger).

Reizē ar Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu izveidoja leģiona apmācības un papildināšanas vienību (komandieris pulkvežleitnants Jansons). Tās novietne bija Cekulē pie Rīgas. Vēlāk to pārcēla uz Jelgavu un pārdēvēja par 15. apmācības un papildinājumu bataljonu. 1944.gada sākumā bataljonu pārveidoja par brigādi ar vācu komandieri. Brigādes sastāvā bija 19 vienības. Jūlija sākumā brigāde tika iesaistīta kaujās pie Jonišķiem (Lietuvā) un Jelgavā. Brigādes vienības cieta smagus zaudējumus un tika pilnībā izklīdinātas. To atliekas pārsūtīja uz Bērentu Austrumprūsijā, kur saformēja 15.SS grenadieru apmācības bataljonu. 1945.gadā bataljonu pārcēla uz Dancigas rajonu, kur tas kopā ar pārējām Austrumprūsijā atstātajām 15.divīzijas vienībām krita krievu gūstā.

Leģiona sastāvā tika ieskaitīti arī policijas bataljoni (iepriekš - kārtības dienesta bataljoni). Sākotnēji bija saformēti 30 šādi bataljoni, kas kopā sastādīja apmēram vienu kājnieku divīziju. Tie bija izkaisīti pa visu Austrumu fronti. Kā jau iepriekš minēts, sešus bataljonus apvienoja Latviešu SS brīvprātīgo brigādē (vēlāk 19.divīzija). 1943.gada 1.augustā vēl četru bataljonus apvienoja 1.Rīgas policijas pulkā, ieceļot par komandieri pulkvežleitnantu Meiju. 1944.gada februāra pirmajā pusē saformēja vēl divus pulkus - 2. un 3. policijas pulku. No jūlija visus trīs pulkus iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā, kur tie cieta smagus zaudējumus. Pēc atkāpšanās no Daugavpils pulkus novietoja Bulduros, kur augusta otrajā pusē 2. un 3.pulku apvienoja ar 1.Rīgas policijas pulku, ko oktobrī pārcēla vispirms uz Dundagu, bet pēc tam nosūtīja uz Vāciju, iedalot to Latviešu lauku papildinājuma depo.

1944.gada janvārī, vācu 16. un 18.armijai atkāpjoties no Ļeņingradas, radās bažas par sarkanarmijas ielaušanos Latvijā. Tika pieņemts lēmums par sešu robežsargu pulku formēšanu. Marta otrajā pusē 1., 2. un 3. robežsargu pulku jau nosūtīja uz fronti 6.SS korpusa rīcībā. 1. un 2.pulka personālsastāvu izmantoja 15. un 19.divīzijas papildināšanai, bet no 3.pulka un 15.lauku papildinājuma bataljona izveidoja papildinājumu un apmācības centru. Aizsūtīto vietā sāka formēt jaunu 2.pulku. 16.aprīlī uz fronti Drisas rajonā nosūtīja 5.pulku, bet atlikušos trīs pulkus jūlija sākumā iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā, kur tie cieta smagus zaudējumus. Pēc pulku atvilkšanas no kaujas līnijas 2. un 5. pulku apvienoja jaunā 7.pulkā, ko pārformēja par 106.(7.) grenadieru pulku un pakļāva 6.SS korpusam. Pārējo divu pulku atliekas vai nu iedalīja 19.divīzijā vai pārsūtīja uz Vāciju.

Bez militārām vienībām leģiona sastāvā Rīgā tika izveidota arī Latviešu leģiona lazarete. 1944.gada rudenī tā tika evakuēta uz Vāciju, sākotnēji uz Meklenburgu Šverīnas zemē, bet pēc tam uz Lībeku.

Leģiona karavīri bija pakļauti vācu kara tiesām. Pie katras divīzijas darbojās laku kara tiesa, kuras priekšsēdētājs bija attiecīgās divīzijas komandieris. Citos gadījumos leģionāru lietas iztiesāja 16.SS un policijas tiesa Rīgā. Leģionārus, kam bija piespriests sods, kas lielāks par 3 mēnešiem ieslodzījuma, nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni. Vieglāk sodītos nosūtīja uz soda rotu, kas bija izvietota Jelgavā, bet kopš 1944.gada - uz Bolderājā izvietoto soda bataljonu.

Divīziju personālsastāvu komplektēja gan apvienojot jau eksistējošās militārās vienības, gan veicot mobilizācijas.

Latviešu SS brīvprātīgo brigādē (vēlāk - 19.divīzija) apvienoja pavisam sešus latviešu aizsardzības dienesta bataljonus. Tie galvenokārt sastāvēja no brīvprātīgajiem, kas bataljonos bija iesaistījušies jau 1941.gadā.

Pēc 1943.gada 24.maija Latviešu leģiona divīzijās tika iekļauti arī latviešu policijas bataljoni. Ieroču SS tika ieskaitīti pieci policijas bataljoni. To sastāvā bija gan brīvprātīgie, gan mobilizētie.

Pēc 1944.gada augusta 15.divīzijas jaunajai formēšanai izmantoja arī latviešu robežsargu pulku, latviešu brīvprātīgo policijas pulku, kā arī Latvijā izformētā kārtības policijas savrupdienesta personālu (1944.gada 14.maijā policijas savrupdienestu ieskaitīja leģiona sastāvā).

Mobilizācija Latvijas teritorijā notika no 1943.gada marta līdz augustam, bet Kurzemē arī vēl septembrī un oktobrī. Pirmā iesaukšanas akcija noritēja no 1943.gada marta līdz augustam. Tika pārbaudīti 1919.-1925.gadā dzimušie. Mobilizāciju veica pamatojoties uz austrumu reihsministra Alfrēda Rozenberga (Rosenberg) 1941.gada 19.decembra Noteikumiem par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos. Ģenerālkomisariāta 3.nodaļas - Darba un sociālās pārvaldes - paspārnē izveidoja pārbaudes vadības štābu. Mobilizācijai pakļauto sarakstus sastādīja policija. Pirms pārbaudes noteica trim dienesta veidiem nepieciešamo iesaucamo skaitu: SS leģionam 15.500 (29,1%), vērmahtam - 22.000 (41,5%), civilajam darba dienestam - 15.600. Saskaņā ar pārbaudes veikšanas direktīvas 26.februāra labojumiem, mobilizējamiem ļāva brīvi izvēlēties vienu no trijiem dienesta veidiem, bet, ievērojot to, ka īsā laika sprīdī netika iegūta nepieciešamā proporcija starp minētajos dienesta veidos iesaistītajiem, no 8.marta tika piemērota atkal sākotnējā (16.februāra) direktīvas redakcija: “(…) pārbaudes vadītājs ieteic darba pienākumus pildošajam iestāties leģionā un, ja tas nenotiek, lemj par viņa nozīmēšanu par izpalīgu vai izšķirošā darba dienestā.”

Pirmā mobilizācijas akcija deva šādus rezultātus:

1) SS leģions saņēma 17.971 vīru (50,3% no kopskaita);

2) vērmahts - 12.979 (36,4%);

3) pārējie pieprasītāji - 4769 (13,3%).

Otrā mobilizācija notika 1943.gada oktobrī/novembrī. Tika izdarīta 1919.-1924.gadā dzimušo pēcpārbaude un pilnīgs 1923.-1925.gadā dzimušo iesaukums. Trešā mobilizācija tika izdarīta 1943.gada decembrī/1944.gada janvārī, pārbaudot 1917.-1918.gadā un 1922.-1924.gadā dzimušos. Veicot otro un trešo pārbaudi, jau pašā sākumā atteicās no iedalījuma trijos dienesta veidos. Otrā un trešā mobilizācija ieroču SS deva 12.000 vīrus.

Tā kā otrā un trešā mobilizācija nedeva gaidītos rezultātus, mainīja iesaukšanas organizācijas struktūru. No 1944.gada 14.februāra iesaukšanu veica jaunizveidotā SS papildinājumu inspekcija Latvija (SS-Ersatzinspektion Lettland), ko vadīja Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors. No šī brīža rīkojumu par iesaukšanu karadienestā parakstīja vai nu Latvijas pašpārvaldes pirmais ģenerāldirektors Oskars Dankers vai Rūdolfs Bangerskis, tos pamatojot ar Latvijas kara klausības likumu. Taču, ievērojot to, ka pašpārvalde bija tikai vācu civilpārvaldes palīgorgāns, nevis likumīga Latvijas valdība, šīs mobilizācijas bija tikpat nelikumīgas kā iepriekš veiktās.

No 1944.gada februāra līdz aprīlim ar dažādām pavēlēm iesauca 1906.-1916. un 1919.-1921. gadā dzimušos, kā arī papildus pārbaudīja 1922.-1924.gadā dzimušos. Iesauca 42.600 vīru, taču tikai apmēram 1.000 nosūtīja uz SS divīzijām.

1944.gadā Latvijā izsludināja totālo mobilizāciju, kuras laikā tika pārbaudīti visi gadagājumi, sākot ar 1910.gadu, kā arī pilnībā aptverot 1924.-1926.gadā dzimušos, bet 1927.-1928.gadā dzimušos iesauca gaisa spēku izpalīgos. Līdz septembrim iesauca apmēram 19.000 vīru.

1944.gada rudenī 15.divīzijas papildināšanai tika uzņemti arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst - RAD) iesauktie jaunieši, kas pēc obligātā nokalpotā gada tika atbrīvoti no RAD un vēl atradās Vācijā. Viņu skaits sasniedza apmēram 1200 vīru.

Leģions tika papildināts arī ar dezertieriem no aizsardzības dienesta bataljoniem, kuri tur valdošo slikto apstākļu dēļ nelegāli pārgāja uz ieroču SS divīzijām. Šo personu skaits saprotamu iemeslu dēļ nav zināms.

Pēc mobilizāciju izsludināšanas zināms skaits personu pieteicās leģionā brīvprātīgi, taču, ievērojot to, ka arī mobilizētie oficiāli tika uzdoti par brīvprātīgajiem, patieso brīvprātīgo skaits nav fiksēts.

Pēc leģiona ģenerālinspekcijas datiem uz 1944.gada 1.jūliju leģiona vienību skaitliskais sastāvs sasniedza:

1) 15.divīzija - 14.241;

2) 19.divīzija - 12.298 (kopējais to personu skaits, kas dienējuši Latviešu SS brīvprātīgo divīzijās (15. un 19.divīzija) no to dibināšanas 1943.gada janvārī līdz kapitulācijai 1945.gada maijā ir ne mazāks kā 52.000);

3) Jelgavas brigāde - 4.907;

4) Robežsargu pulki - 12.118;

5) Policijas pulki un bataljoni - 14.884;

6) Policijas savrupdienests - 5.240.

C grupas palīgpolicijā (aizsargi) 22.262.

Aviācijas leģionā 628

Dažādās citās vienībās 972.[1]

KopāUz 1944.gada 1.jūliju, saskaņā ar ģenerālinspekcijas datiem, leģiona zaudējumi sastādīja 2.723 kritušos un 644 mirušos (kopā 3.367), 2.417 bez vēsts pazudušos, 7.305 ievainotos. Zaudējumi no 1944.gada 1.jūlija līdz kapitulācijai nav precīzi zināmi, taču tos vērtē ap 50-60.000 vīru (jāņem vērā, ka šis zaudējumu apjoms tiek aprēķināts, balstoties uz paplašinātu izpratni par Latviešu leģionu, ieskaitot tajā visus latviešu militāros formējumus).
____________________________________________________________________

Lūdzu izņemt bildes no posta - pilnīgi nevajadzīgi pilnizmēra bildes te likt. Linku uz zipu vai 150x150 thumbnails lūdzu, bet pilnas bildes patiešām labak nevajag.

Turklāt šis ir vispār aizgājis pamatīgā oftopikā (attiecībā pret saitu). Pat vairāk nekā parasti. Es stipri šaubus, vai te atradīsies kādi niknie leģionāru nīdēji, taču jebkurā gadījumā šim topikam tādā apjomā te nu gan nebūtu īstā vieta. Un to garo vēstures penteri vispār kā vajadzetu kā floodošanu klasificēt.

u nkas par to? offtopica var ispausties ka vien velies ja turies pie Forum Guidelines lidz ar to problemam nevajadzetu but. ja reiz foruma administracija neiebilst pret to ta jau viss kartibā

jaapiekriit sipps. te ne tikai taadi offtopici vien ir maniiti... taapeec jau nosaukums - Offtopic.. ..d'oooh

Topiks aizskar smagu teemu, bet tas nav iemesls tam neljaut buut. Fleims, par spiiti prognozeem, nav saacies. Jaapiekriit tachu, ka topiks ir vairaak informatiivs nekaa viedokljus izsakoshs, taapeec viss ir normaas.

Par to, kaapeec viedokljus izteikt, lai cik skaisti tie arii nebuutu, nav labi:
Viedokljus par anime izteikt ir ok, jo tur ir daudz mazaaka iespeeja, ka cilveekam juutas pret to ir tik ljoti negatiivas, lai saaktos flame. Offtopic teemas ir daudz trauslaakas. Kaads var kaadu lietu neciest tik ljoti, ka nespees notureeties, neuzsaakot bezjeedziigu striidu bez iespeejama racionaala rezultaata, citiem vaardiem sakot - flame. Tas var buut pretrunaa ar citu modu domaam, bet es arii esmu viens no tiem, un taisniiba tam no mums, kam stingraaka attieksme.

Un es veelos, lai shis topiks paliktu briivi pieejams rakstiishanai un lasiishanai, lai pieraadiitu sev un paareejiem, ka topiks ar noteiktu modu iejaukshanos var saglabaaties jeedziigs un miermiiliigs.

Bet, jaa, sipps, buutu daudz labaak bijis, ja buutu noraadiijis uz interneta resursu, kur sho informaaciju izlasiit, nevis ievietojis visu garo tekstu. Shis ir pamatavots: http://www.historia.lv/alfabets/L/la/latvi...esu_legions.htm

Vispirms, laikam no manas puses (edg, tā nav provokācija) Izsaku cieņu Vēl dzīviem esošajiem leģionāriem.
Un mirušajiem, lai zeme ir maiga.

Nju ja atsaukses un no acu lieciniekiem, tad vakar nedaudz aizmirsās pa dienu, ka ir 16, marts un sanāca ap pulkstens sešiem iet gar okupācijas muzeju. Godīgi atzīšu, ka tikt līdzi oficiāli notikumiem man bija pagrūti, jo vispār ejot garām negribot apstājos un tajā brīdī sākas viss tas tracis ar policiju. Nopietni sakot pēc tās 20 minūšu grūstīšanās nespējua tiet vēl stundas piecas. zinot ka tur kaut kur ir mai draugi, kurus es gan neredzu, bet zinot viņu attieksmi pret visu notiekošo. Vārdu sakot bija bail. Un pamatīgi bail. Kad izdevās izkļ† atpakaļ līdz akmens tiltam es nogriezu pamatīgu līkumu lai tiktu līdz vietai uz kuru pirms tam biju plānojusi doties. Pēc tam vēl stundas četras nespēju atiet no nervu stresa. Sirds sāka streikot kārtējo reiz, bet tas nav galvenais.
Tāds ir mans komentārijs par tajā dienā notikušo.
Komentārijis, kuru jau izteicu šķiet lielākai daļai pazīstamu cilvēku. Tas ir žēl, ka visi aizmirst ka pašiem Leģionāriem ir jau daudz gadu un ka lielākā daļa viņu ir veci cilvēki ar slimu sirdi. Un tas kas notiek apkārt viņu dēļ ir pamatīgs polotiskais teātris. tikai daudzi to negrib pamanīt.
Nožogot brīvības pieminekli. Nu priekš tā vienkārši trūkst vārdu abu pušu pārstāvētajiem. Kur gan palika sauklis, ka brīvības piemineklis pieder tautai?
Šajā gadījumā vienalga nav jēgas strīdēties, par to, kam un kāpēc ir taisnība. vienmārši mēs sav taisnību nepierādīsim vēl ilgus gadus.
Un Offtopik tēmas ir paredzētas, lai apspriestu to, kas nav saistīts ar Anime. Tātad savam stūrītim vajadzētu būt arī politiskiem notikumiem. Galu galā mēs dzīvojam ne jau Anime pasaule, bet dzīvā pasaulē, kura arī pieprasa lai viņai pievērš uzmanību.

Ar cieņu Seila.