Sviests. Bet, nu jaa... kritizeejiet droshi.

" Lieciet mani mierā, es teicu. Nav taču nekā vieglāka, kā pakluset. Atmiņas tak ir kā pāris spoku, kas klaiņo pa tavu pustukšo māju, reizem uzduroties tev virsū. Tie izgaist tiklīdz tu par tiem aizmirsti. Tiklīdz tiem vairs netici. Tev nav vajadzīgas atmiņas. Tās trauce tev dzīvot. Man gan. Jo atmiņas uztur mani pie dzīvības. Es no tām pārtieku. Izmirušām cerībām, ka kādreiz vel būs tā kā agrāk. Mācies aizmirst, dvesele saka. Prāts nemāk. Atsakās mācīties... Man nepatīk mocīt sevi. Bet to nevar redzet.

Es nevelos skatīties tev acīs. Jo tajās redzu to pašu neizpratnes pilno skatienu kā toreiz kad ieskatījos tajās pirmoreiz. Nekas nav mainījies. Krāsa, tā pati kas agrāk. Tikpat spilgti zila kā dziļais sapņu okeāns, kurā nogrimu jau sen, sen atpakaļ. Tikpat skaidra kā cerību mākoņi, kuros skatoties sirds kliedza aiz laimes. Tikai doma šoreiz ir cita. Sapņu okeāns kļūst dziļāks, tik dziļš, ka slīksti tajā, nesajedzot, kur krasts. Un cerību mākoņi pleenee. Velkas uz lietu.

Jūtos kā putns, kas nemāk lidot. Kas mazotnee neiemācījās. Kam tagad jāskatās kā citi laimīgi aizlido, prom, pretim nezināmajai, aizraujošajai pasaulei. Tik es, palieku visu laiku uz vietas. Ar laiku iesūnošu, sastingšu akmenī. Un mani izsmies, kā putnu, kas nemāceeja lidot. Nožeelojami.

Vai tu veel kādreiz domā par mani?? Vai kaut pāris sekundes atveeli domām par mani? Vai aizdomājies par to kā man iet.. ko daru. Vai domāju par tevi. Jeb arī, tavas domas tagad pieder citiem. Kādam, kas ir labāks par mani. Gudrāks. Verā ņemams. Ne tik dīvains. Piekāpīgs. Bet es... man vajag kārteejo atmiņu devu. Vakariņu porciju. Hmm, ko gan šovakar izveeleešos. Ko saldu? Vai labāk, ko tādu, kas negaršo. Laikam jau ka saldo. Vakariņas kā nekā. Negribas neko smagu...

Nopūta. Klavieres. Aizverot acis redzu to, kas reiz manai sirdij lika plosīties neprātā. Nakts. Jūras krasts. Nekad neko tik skaistu nebiju redzeejusi. Smiltīs, guļot tavā kleepī, bij sajūta, ka esam abi no šifona, vieglā caurspīdīgā auduma, kam katra veeja brīze izskrien cauri, liegi paķerot līdz. Mazliet veesi. Bet iekšeeji - kā siltajās zemees.

Tev ir skaists augums. Tāds, kuru redzot, gribas to noglāstīt. Tik maigs, kā tikko izmazgāts kokvilnas palags, tikko uzklāts uz manas mīkstās gultas. Bet tu esi auksts, tik lietišķs, ka gribās tev pieskriet klāt, noskūpstīt, un ar smaidu, tik siltu kā vasaras saulīte, izkauseet šo ledu, kurā iesaldeeta tava sirds.

Klavieres. Es atceros, kā kopā gājām peldeeties. Meenesnīcā es tevi mīleeju veel vairaak. Jo tu biji tik šarmants. Ka es apreibinājos no tavas smaržas vien. No tavas elpas. Mees ūdenī dejojām. Un mūsu ķermeņi bija ievīstīti meenessgaismā. Es zīleeju rītdienu tavās acīs, uz mirkli manīju bailes, kas veel peec tam ik pa brīdim uzzibsnīja manā prātā, terorizeejot ik sīkāko tā spraudziņu. Vai tiešām tu manis bīsties? Kādeeļ, es pavaicātu tev?? Bet tu jau neatbildeetu. Teiktu, ko muļķojies.
Bet es zinu.
Jo es nevaru aizmirst...

Klavieres. Mees tās reiz kopā speeleejām. Un mūsu rokas netīšām saskārās. Es sajutos laimīga. Jo es biju tev, un tu biji man. Un mees bijām viens otram. Es tevi mīlu, man gribeejaas teikt, tomeer lūpas atteicās kusteeties. Ne tagad. Uzgaidi. Veelāk.
Es nepaklausīju.

Kādeeļ gan tu nesaprati, to, ka man bij jāatgriežas? Jāatgriežas tur, no kā sāku. Jo tad bij labāk.

Šoreiz ir pavisam savādāk.
Tagad man krūtīs šalc asiņu ūdenskritums. Upe, kas pārplūdusi atkušņa laikā. Laikā, kad no sasaluma atkusa manas jūtas un sirds, kuru sasaldeeji tu, toreiz, kad teici ardievas, un atkauseeji, tad, kad zemojies manā priekšā, sakot, ka nožeelo.

Es tev vairs neticeešu. Jo uz tavas čūskas meeles ir tik daudz indes, vairāk kā būtu tad, ja es piespiestu simt bezjūtīgas odzes saplosīt manu pamesto miesu. Brīdī, kad atstāji mani, tu tapi kurls. Es nepieļaušu. Nekad vairs nedzirdeesi manus sāpju pilnos kliedzienus, un histeerisko sišanos pret sienu, aiz nebeidzamām sāpeem. Kas zin, varbūt pats kādreiz izjutīsi to, kā jūtas sabradāta, un sniega putenī pamesta sirds..."

~BN~

Gribēju ko sakarigu iepostot bet nee... slinkums rakstīt, plīs nesist mani pa spam.
Tavu tekstu tīri patīkami lasīt ,tās manas domas.

tagad ir taa sajuuta kad kaut ko baigi gribaas pateikt, bet vnk truukst vaardu.. speechless.. labaa noziimee, pavisam noteikti labaa... shito ideaali lasiit, kad fonaa skan "Lilium" no Elfen Lied...

Jā, riktīgi tēlaini, sapņaini teksti! Man patīkās šito lasīt...
Un nemaz netaisos prasīt, vai tas tikai izdomājums, vai patiesība.
Ļoti skaisti vārdi, labi salīdzinājumi! Man patīk BN, riktīgi labs!

Thanks.. ^^ Pashai gan, kad parlasu liekas drausmigi sviestaini, bet nu.
. Ehh. Uznaak. Te buus more...

"Nu re. Atkal tukšs šķīvis. Tagad varu teikt uzredzeešanos cilveekam, kas es biju līdz šim vakaram. Tuvākajā laikā neraudāšu. Apsolu. Es aizveeršu acis, ieklausīšos burvīgajā dziesmā, klavieru skaņās, un kārteejo reizi ieslīgšu fantāziju virpulī. Par to, kā vareeja notikt.

Reizeem ir tik patīkami stundām ilgi guleet slapjā zālee, kad līst. Bezgalīgi raudzīties debesīs, ik pa mirklim samirkšķinot acis, kādai lietus lāsei iekrītot tajās. Un saprast, ka nemaz nav tik skumji. Uz mirkli, kaut tas ilgtu tik pāris sekundes, varbūt pat dažas minūtes, domāt, ka varbūt kādreiz...tomeer.
Un kad liekas, ka viss jau ir labi, pieceļoties atgriezties realitātee. Un atkal ļaut lai asaras rit, bez īpaša iemesla šoreiz. Kaut vai deeļ tā, ka liekas, ka cerības nav. Un viss ir atkal pa vecam.
Es atkal jūtu veeju smaržojam peec tevis. Mazlietiņ peec jasmīna. Un kumelīteem. Brīžiem peec tikko sacirstaam malkas pagaleem. Un kastaņjeteem. Tavu smaržu atceros itkā veel vakar es seedeetu tev aiz muguras, kameer tu lasi, tavam vecumam tik nepiemeeroto grāmatu par augļu koku kaiteekļiem, un kā maza meitenīte speeleetos ar taviem matiem. Jā, tie smaržoja peec kumeliiteem.


Šis ir tik kluss rīts. Veel tikai seši. Laiks tik drūms. Gaiss mitrs kā siltumnīcā, tikai mazliet paveess. Kā man gribeetos, lai visa diena būtu šāda. Es taču mīlu šādu laiku. To saprotu katru reizi kad šādā drūmā dienā izbaudu sarunu ar veeju. Ak, es vareetu dejot ar tevi. Tepat. Ceļa vidū. Vai arī viena pati. Nostāk. Jo viena es nejūtos tik brīva. Bet dejot. Velreiz samirkšķinu acis, un tavs teels jau nozūd. Ehh, atkal nesanāks parunāt. Kur tevi nes? Ehh, mazais, draiskulīgais puika. Skraidi apkārt, kā pats nesaprastu ko veelies. Bet tieši šo beernišķības elpu es tevī mīlu. Tu mans mazais.. Nezūdi atkal.

Pag, bet vai tik tu nebiji tas, kas sniedza man roku, kad pakritu..? Tas pats, kurš peecāk palīdzeeja man nokrist atkal...
'Bet es tak tevi mīlu', sirds teica. 'Nee!', tā neatlaižas. 'Neticu.' Tā cenšas mazgāt nost no tevis sliktās domas, tik tīru, kā mani mati peec dušas. Krāsot baltu. Sniegavīru.

'Ha! Cik naivi', tu pasmeejies un pagrūdi mani. Aizgāji savu, lauztām sirdīm nobārstīto ceļu.
'Cik naivi', prāts smeejās, kurš bija sirdi brīdinājis cik ļoti sāp nodevība. Un meli - tava limonāde. Jo tu tos dzer katru dienu. Katru reizi ar lielāku baudu.
'Cik naivi,' es pati sevi šaustīju. Par to ka noticeeju.
Asaras riteeja.
Aizplūda jūrā.

Dīvaini. Manas domas svārstās no vienas uz otru. Kā mazai meitenei, ar kuru viegli speeleeties. Viegli atņemt mantiņu. Paskatīties kā viņa raud. Patīksmināties par savu varenību un tikpat viegli to iedot atpakaļ. Īsi mirkļi varenības, o jā, to deeļ ir veerts cīnīties. Nelietis.

Reizeem domas nenāk no manis, bet no pieredzeejušas sievietes. Tādas, kura veelas, kaut tu viņu paņem tepat, uz virtuves galda, vispirms izdzenot suni aiz durvīm, jo viņs skatās tādām suņa actiņām, ka vienam sāk skaust.
Reibst galva.
No katra tava pieskāriena.
Abas vienlīdz naivas. Beegošas no realitātes. Ik pa brīdim atskatās. Nopūšas. Nožeelo. Un skrien tālāk šai kalnā - dzīvee bez pagātnes.

Neizprotu tavu gaumi. Starp tavām bijušajām veelmeem jūtos kā varavīksne starp lietus mākoņiem. Hei, es nevelos būt tik sabozusies. Krāsojiet tālāk savas melnās acis, drūmie. Es krāsošu dzeltenas! Un ja es būtu starp tā ko veelies tagad, krāsotu rozā. Bet justos tieši tāpat.

Ienīstu savus 'violent mood swings'. Fantāzija mijas ar atmiņām, cerībām, to kas bija un vareeja būt.

Klik!

Arī šī atmiņu fāze bezrūpīgi izsviesta no galvas. Es taču apsolīju, ka neskumšu. "

~BN~

*aizluuzt balss*.....*riistas*.....*nokriit gar zemi un histeeriski raud*
taa buutu ja ES klausiitos "Lilium".. Tie tavi apcereejumi baigi kjer pie sirds

Sasodīti labs teksts, sirds sāp lasot, tomēr IMHO tas ir labāk nekā nemīlēt vispār. *triec ar visu spēku bumbiņu pret sienu*

smuki teksti ^^


cilveeki ir mazohisti... nekad to nesapratu...

Pateicos.

Turpinaajums.. emociju deva.


"Nopūta. Divas. Veel mazliet.
Es neraudāšu.
Lai kā sāpeetu. Šoreiz neraudāšu.
Sitot galvu pret skapja stūri nesāp. Garīgi ne. Jo cenšos nedomāt... Tik skaitu. Viens, divi, trīs, četri. Viens, divi. Četri dalīts ar divi, sanāk divi. Statistika rāda - videeji vienu reizi divu dienu laikā. Vai es neesmu gudra. Veel mazliet līdz zinātņu doktoram. Ak, kā es šoreiz gribeetu būt analfabeete.
Neraudāšu! Neceri. Es neraudu deeļ gļeevuļiem. (jel meeģinu melot es sev)
Tik viena doma man neliek mieru.. Kur es šoreiz biju vainīga? Ko izdarīju nepareizi?? Vai tieši otrādi, neizdarīju?
Vai nesmaidīju tev, kad vajadzeeja, pat tad, kas negribeejās smaidīt, jo jutos vainīga, bet negribeeju, lai saskumsti, jo nesmaidu? Vai apkaunoju tevi kāda priekšā, jo nebiju priekšzīmīga draudzene? Negribu par to domāt. Jau pietiekami esmu sevi šaustījusi. Kritizeejusi to, ka neesmu tāda kā citas. Labākās. Jo peec tādām tu vienmeer tiecies.

Bet šobrīd es neveelu tev ļaunu. Nekad to nedarītu. Vismaz ne apzināti. Es tikai ceru ka tev nenāksies redzeet to skatu kādu es redzu pašlaik. Kā skatoties cauri duļķaina ūdens pilnai glāzei.

Es grībeetu iemācīties pārliecinoši melot. Melot sev. Jo man nesānāk. Sāp. Nesāp. Sāp gan. NEE! NESĀP!! Sāp, meiteen. Sāp!
Kuš. Negribu zināt!

Kas tas par cilveeku, kas nav izgaršojis cik salda ir mīlestība. Cik ar laiku tā paliek negaršīga un rūgta (protams ir jau tādi, kam garšo rūgts.. Tādus mes saucam par mazohistiem.)
Bet es gribeetu sadalīt savu mīlestību pa gabaliņiem un atdot cilveekiem, kas peec tās alkst. Tādiem, kas nav to izjutuši, nedošu. Pasargāšu no sāpeem, ko tā sagādā. Uz to tak es esmu speejīga, atņemt Mīlestības dāmai vismaz pāris dunčus no tiem miljoniem, ko tā sviež pret sirdīm, kā šautriņas meerķī. Jo tuvāk trāpīs, jo sāpīgāk. Ja pašā vidū, tad pavisam labi - mūžīgas seeras.
Ienīstu es tevi, Mīlestība.
Gribeetu nogalināt.
Cik gan man daļa pasaules būtu pateicīga.
Ha! Mīlestības slepkava.
Ienīstu tevi.


Kur pazuda tā meitene, kas bija šorīt?? Kas veel pa dienu draudzenei stāstīja, ka Laime arī viņai kādu atveeleejusi?
Sasala.
Kur? Kādeeļ?
Tepat pie mājas jumta. Tā lāsteka... Kādeeļ? Jo pārāk auksti palika.
Nekas, nāks pavasaris, izkusīs.
Un pazudīs. Līdz ar pāreejaam izkusušām dveeseleem. Pa ceļa malu prom. Nemaz neveelos izsekot kur paliek lāstekas, kas nokūst. Bail.

Tu mani pameti, jo mani bij vieglāk. Pamest.

Atkal vakariņu porcija. Gribas eest.
Kādeeļ gan tu nevareeji turpināt runāt par mīlestību ar manām lūpām? Domāt to pašu ko es. Kā pirms tam, kad atveeri muti, bet vārdi neļāvās lai tos pasaka. Bet es sapratu. Un atbildeeju.
Es jutu tavas bailes kā delfīns augstos skaņas signālus. Tik nepaspeeju tās izkliedeet... Tās uzveica mani. Un tevi pašu arī.

Es paceļu augstu savu roku, lai tu mani pamani.
Atvainojos, man nepieciešamas atbildes uz pāris jautājumiem :
Cik drīz es pazudīšu iz tava prāta? Izgarošu kā ūdens teejkannā, kas pārāk ilgi atstāta uz uguns.
Cik drīz tu vairs nejutīsi manu garšu, un neatpazīsi to, peec kā smaržoju?
Cik drīz neatcereesies manu balsi? Manus neveiksmīgos centienus dziedāt?
Vai aizmirsīsi mani drīz? Šonakt.

Mans vārds. Sirsniņa. Tavs vārds. Cik ilgi es ar pirkstu gaisā zīmeešu šīs lietas? Cik ilgi veel bezjeedzīgi lūkošos uz durvīm, lūgdamies, lai tu pa tām ienāc? Kādu laiku veel. Tad sapratīšu, ka jūtu ko pret vientulību. Jo tā mani nepiekrāps. Un nelūgšu es, lai kāds man izvelk to nazi no muguras.

Pat ja es sadzedzinātu visas lietas kurām tu pieskāries, tava klātbūtne joprojām būtu jūtama šai istabā. Es tevi vareetu sajust jebkad. Kad guli, domās noglāstīt tavu galvu. Sakārtot tev apkārt segu... Kad no rīta viens pats ej uz skolu, es vareetu tevi apstādināt un apskaut. Kaut tu pats to nemaz nejūti. Pat tad, kad tu skūpsti citu meiteni, es vareetu seedeet tev blakus un ar asarām acīs aizgriezties, lai neredzeetu.

Dedziet, sliktās atmiņas, dedziet. Ar laiku paliks pelni. Un tad ar vieglu rokas kustību tās vares noslaucīt uz grīdas.
Tik man nesanāk. Ar domu speeku jūs aizdedzināt. Bet šķiltavu man nav. Jo nesmeeķeeju.
Jo tu tā nedari.

Ieplaisājis sapnis. Akmens pret to. Sapņa nav. Rozā stikla lausku kaudzīte.
Un atkal. Manas domas pie tevis. Sūtu tās ar gaisa skūpstu. Tādu, kam nekad nav lemts nonākt galā.

Tikai tu. Tevi. Tev."


~BN~

nav -baigi labs-, jo par skumjaam taa nesaka. *kaapee te nav emotikons, kas raud*..... *hug*

Mjāa ... tik tiešām skaisti teksti .. Tā riktīgi ņem pie sirds ... Nevarēju noturēties to nepateikusi, jo ļoti, ļoti iepatikās lasīt to, ko raksti

sasodiits.
peec kaut kaa shitaada speeju tikai teikt,ka gribeetos, lai saule uzspiid tikai Tev. taadi..vaardi..lasu, un gluzhi vai fiziski var sajust taas emocijas. paziit.
arii skumjas vajag maaceet izpaust, un Tev tas ir izdevies. neizklausaas peec gauduliigaam seeru dziesmaam, vienkaarshi,dabiski,dzilji.. paldies.man patiik domas,kas izteiktas skaisti.

Pirmais patiik vislabaak. Peec tam ir nedaudz sliktaaks un tad veel nedaudz sliktaaks. Bet atnjem speeku. Un gribu. Un iztuksho praatu. Jo nav speeka domaat. Ko lai tev saka? Noteikti ne to, lai tev saule uzspiideetu. Esmu paaraak liels egoists - veelos lasiit veel.

Violent mood swings. Jo sliktaak juutos, jo labaaks sanaak... skumjas emocijas vienmer uzvedina uz ko taadu.

Riit buus veel.

~BN~

Filozofija-nezināmā un dzīves jēgas meklēšana.Šķietami murgaini savsvārstījumi ar dziļu jēgu..liek aizdomāties,bet nepavadi pārāk daudz laika pie tā...vēl nosirmosi.

riit paredzeets justies slikti?

"Vai tev kādreiz ir licies, ka jūti veeju telpā, kur visi logi un durvis ir ciet? Pat tad, kad esi ierāvies istabas vissiltākajā kaktā, vilnas zeķeem kājās, sasedzies ar vecāsmātes silto segu. Un tevi krata drebuļi.
Nav?
Man gan ir. Katru vakaru. Pat teeja un segu kalns nelīdz vairs.
Es jūtu sevi grimstam. Emociju bezdibenī... Neredzot gala, neapjaušot, cik ilgi jau krītu. Nejūtot laiku... Tikai vienaldzību.
Mana dveesele leenām mirst. Un man ir vienalga.

Es tevi šodien redzeeju. Tu izkāpi no sabiedriskā transporta, nometi zemee čipsu paku un aizskreeji. Piegāju, paceelu, izmetu. Man tak tevi jāpieskata, lai tu izaugtu par kārtīgu puisi galu galā. Es tomeer gribu ar tevi lepoties.

Eh.

Pagātne bija tik skaista. Mans labākais laiks. 'Ar tevi tagad, ar tevi vienmeer.', tā man toreiz likās. Ja nebūtu augstās sienas no ledus un betona, starp mums, liktos tā veel tagad. Mees nenāksim vairs atpakaļ. Mūsu vilciens ir aizgājis. Es to nokaveeju.
Man nebija vajadzīgas mājas, ja man biji tu.

Vai atceries, reiz kāpņu telpā izdega spuldzīte? Es ar zeķeem izgāju ārā un raudzījos vasaras debesīs, gaidot, kameer ieskrūveesi jaunu.. Jau tad man iekšā kāds ļauni smeejās:" Viņš vairs nav tavs!!!". Tā nebij mana balss. Un es to izdzeesu. Pārvietoju uz miskasti. Savas atmiņas dziļākajiem nostūriem. Bet es darīju nepareizi, man vajadzeeja to sadedzināt pavisam. Izkaisīt tās pelnus pāri melu jūrai kas mūs šķīra.
Tad es aizdedzināju cigareti. Vienu no tām retajām. Veeroju dūmus uz tumšo debesu, baiso koku fona.
Cigarešu dūmi man atgādināja tevi.
Un šodien arī... Nekas nav mainījies. Spuldzīte nedeg. Man salst kājas. Iekšeejs tukšums. Tādas pašas markas cigaretes. Viss kā vienmeer... Tikai tevis nav blakus.

Rožu lapas, sālsūdens, augsti viļņi, virpuļviesulis. Raibi baloži, akmens sienas, ķeedes un važas, baltas un nebaltas dienas. Restes, nožeelas pilnas naktis, ķieģeļu māja. Aizsalis logs... Es saskatu tur mūs. Cieši piekļāvušos viens otram. Cenšoties aizmirst šūtās un atkal vaļā pleestās bruuces. Rijot asaras... Bet tur bijām mees. Divi prāti, viena sirds. Divi ķermeņi, viena dveesele. MEES!

Katrai naktij pienāca beigas. Un es sāku ienīst rītus. Tik daudz es nepaspeeju pateikt. Tik daudz ko pajautāt. Lai ko es darītu tev nebij gana. Es zaudeeju šajā nevienlīdzīgajā speelee.

Kādeeļ tu nedzirdi mani vairs? Kā mana sirds tev nopakaļ kliedz. Lai apstājies...
Tu neklausījies, skreeji pāri pie sarkanās gaismas. Nevaino mani, ka tevi notrieca. Kravas mašīna pilna ar ilgām. Tās visas maneejās. Bet tu domā, ka tās - tavas jaunās, nožeelojamās apseestības domas. Kopeeti vārdi, samāksloti smaidi, sinteetiskas jūtas - tava ikdiena. Jel atskaties... Maneejās bija īstas."

~BN~

izlasot aptuveni shitā izskatīj0s , varu piebilzt nenoželoju ka izlasīju

*nod*
*sigh*

un par spiiti Pavasarim,taa..buh. man patiik shos darbus lasiit,jo tas ir skaisti.man nepatiik tos lasiit,jo izraisa domaashanu. nepatiik domaat.

"Atkal tava eena parādās pie apvāršņa. Pārāk agri. Neesmu veel gatava ar to sastapties. Šorīt veel ne. Man jāskrien prom. Ātri. Atskatoties var tik redzeet tavas lūpas un matus, saules izgaismotos... pārgaismotus. Tik ļoti sudrabaini tie mirdz un man žilbst acis. Neprofesionāli. Ha! Varbūt kādai žagatai patiks. Tā jau pacels visu kas spīd, meetājas nevienam nevajadzīgs. Man veel jāuzvelk saulesbrilles, nedabūsi prasīto asaru vīna glāzi. Vairs nedzersi manas asaras, izraudātas veejā.

Un tā tu nostājies zem ledaina lietus, un nevienu neinteresee ko tu tur dari. Viņi saka, ka dzīvi var uzvareet ar smaidu uz lūpām. Tad lūdzu, uzliec to uz maneejām, lai varu speeleet tālāk. Un tu pats ar. Atkal šodien kāda veelme piepildīsies. Bet tikai ne tava. Nekad. Vienalga vai atcereesies gaišās vasaras naktis. Tās bija kā gara, skaista rotaļa. Tavās acīs bija sapņi, izaicinājums un daudz kosmeetikas. Nespeeju nevajadzīgo notīrīt nost. Piedod... Bet tev bija daudz neatlaidīgu draugu, kas to vareeja. Un tu cereeji, ka tie mūžīgi tev blakus paliks.

Šodien mana veelme piepildījās. Tikai ne taveejā.

Un tā tu nostājies zem ledaina lietus. Un aizmirsu es tevi. Slīkstam tavos ļauno emociju plūdos.

Šādi katru rītu atceros. Aizmirstu tevi. Atceros atkal. Pierakstu, lai neaizmirstu. Pazaudeeju lapiņu ar tavu vārdu. Peec laika netīšām to atrodu. Piedod veelreiz. Šobrīd manu prātu aizņem kas svarīgāks par tevi.

Tu vareetu aiziet pastaigāties uz ezeru, kura kleepī zāles peld. Šādā bezkrāsainā rītā tas tev piestāveetu. Jo tādas ir tavas domas. Baltas, melnas, peleekas. Lai gan, nevajag. Noslīksi veel. Ar savām domām nespeesi uzlauzt miglas sienu, nevareesi iziet tai cauri. Bet bez domām nevar. Es dzirdeeju nostāstus no večiņām. Todien, kad tas notika, ezers esot bijis mierīgs, nav kusteejies. Kā ledus. Bij' meitene kā margrietiņa. Un zeens kā gaisma ūdenī. Spīdeeja tikai pa virsu. Dziļāk nevareeja iespīdeet. Dienasgaisma todien, pilna karstas kņadas. Tāpat kā tagad... Mees nespeejam viņus aizmirst. Vai veelies atkārtot leģendu?

Kādeeļ gan viņi aizgāja? Viss pa velti. Tikai tā. Tu arī tā vari. Tikai ievelc plaušās gaisu, labi daudz. Tā meitene bij mazliet traka, ja domāja, ka viņs to mīl. Bet viņš tikai gribeeja meiteni sev līdz. Lai dzīve ezerā nebūtu vientuļa.
Reiz redzeeju to sapnī. Ūdens nogurst, siltums dziļumā pazūd. Vieglas veeja brīzes radītie vilnīši neatskatoties maršee uz krasta pusi. Aukstums pat par skaņu ātrāks liekas, triecas tas pret margrietiņām un lūpām, tās saldeejot. Neviens nedzird kliedzienu, noguruma pilno. Atkal ir grūtāk elpot...
Šo atceros kā vakar. Skatu, tik dzīvu. Vislaik gar acīm, šīs filmas kadri man slīd.
Tagad zini. Tas viss bij pa velti.

Kādeeļ tik ilgi tu dzīvoji kopā ar tās dienas reegu? Kā jūties tagad, kad tavas asinis, ārā atdzisušās, tavās ausīs šalc? Kādeeļ tu veeleejies, lai kāds tevis deeļ ģeerbjas melnā, skrietu pie tevis nakts melnumā, miegā tavu vārdu sauktu? Vai tev ar sevi nepietika?
Pa velti tu mani sev līdzi aizmānīji.

Atkal aizdomājos. Ja tevi tagad redzeetu, vai tu smaidītu tikai piespiedu kārtā? Vai tikpat mīļi kā toreiz? Vai justu veel kaut ko?
Šī vasara kūpeeja un šķindeeja. Kā pasaules peedeejā tā būtu. Vai karstums bij tas, kas dedzināja caurumu asfaltā? Es noslīku skatienā. Tavā. Un krastā seedot, pavisam uzmanīgi, paņeemu tavu roku saveejā. Laiks kusteejās leenāk. Un tu klusi ieelpoji upes smaržu. Tur, zem nekārtīgās nojumes, vasara nāca tik ātri un pazuda nemanāmi. Mees salām un negājām guleet. Bet mums bija smiltis matos.
Nezināju ka būs tā. Dienas tik ātri pazuda. Es nobijos... Nojumes krāsa bija noskrāpeeta. Es, vasaras kleitā ģeerbusies, drebeeju. Skarbais veejš aizsvieda aizlieguma zīmi uz pilseetas pusi.
Atnāca nopietns rudens un nākamais. Es mazliet noguru un daudz aizmirsu. Ieelpojot upes smaržu, atmiņas aizplūda kā ūdens pa krāceem prom. Paliku krastā, veerojot tās uz ūdens virsmas, triecoties pret akmeņiem... Un man bija smiltis matos.

Viss, šodien aizveeru vienaldzības priekškaru pār mazo skatuvi, uz kuras tika speeleeta mūsu traģeedija. Kopš šīs peecpusdienas man ir vienalga. Es tev nesekošu. Ne šai, ne citā pasaulee. Laboju tās meitenes kļūdu, sapratu, beidzot, cik daudz melnu domu mājo tavā, sliktu ieradumu pārpildītajā ķermenī. Neveelos vajāt tavu eenu vairs. Jo man vienalga."

~BN~

ljoti skaisti. peedeejais vairaak liidzinaas staastam, pasakai nez kaapeec.

Labs, bet ieprieksheejie man patika labaak.... iisti nez kaapeec man taa liekas bet tajos bija vairaak emociju.

Ticu, man ar pirmie patika labaak. Bet nu anyway, pedejais ir rakstiits pilniigaa vienaldziibaa. That means - ar laiku paliks veel sliktaaki!

~BN~

Pardon pa dubultpostu. Negribas tikai likt kopaa ar savu komentaaru... tad nu...

""Kādeeļ tu visu sarežģī? Viss taču ir tik vienkārši."
Kaut būtu tā, kā teici.
Nespeeju tevi izmest no galvas. Nespeeju. Piedod.

Man vajadzeetu istabu bez durvīm, lai tu pa tajām nevareetu iziet. Bez logiem, lai nebūtu domu, cik jauki būtu lidot lejā no piektā stāva. Bez meebeleem... Lai nebūtu ko mest pret grīdu kad slikti. Un vienu lielu boksa maisu pa vidu. Bet arī to ne. Es pat ar tik nevainīgiem priekšmetiem vienmeer pamanos nodarīt kādam pāri. Sev, piemeeram. Un tev... Atkal. Visu laiku. Vienmeer.

Es esmu tāda kā tu domā, jo pati nezinu kāda esmu. Tev jau labāk zināt. Bet arī tu mani nepazīsti...

Daudz laika mums, pārāk nepanesama vakardiena. Visa dzīve aiziet šādi. Beegot no sāpeem. Paliekot to cietoksnī par ieslodzīto. Kad vienreiz pietiks? Nekad. Nežeelīgi radījumi mees, cilveeki, esam. Visi.

Ak. Neklausies jel manī. Tas viss ir tik garlaicīgs, padara miegainu. Uzdzen tev žāvas.
Bet ja tev vienalga. Es vareetu apgulties tev blakām. Un palikt.
Neliecies ne zinis.
Man ir apnicis baidīties.
Bet man ir vienalga. Ja tu piekritīsi, es palikšu.

Piedod, ja es naktī kliegšu. Sapnī kalpošu sliktajam. Pretošos brīdi, tad padošos. Nedarīšu kā vajag. Neatcereešos neko no solītā. No gaismas veeleešos pazust prom. Nogrimšu skumju okeānā.

Neliecies ne zinis. Tie ir tikai mani murgi.
No kuriem man apnicis baidīties.
Veelos būt drosmīga.
Kā tu.

Tukšās istabas sienas plaisā. Nekad neticeeju, ka tā plaisās mūsu attiecības. Mūsu trauslais stikla nams, kam tika sviests ar akmeņiem, bet tas iztureeja. Tik ieplaisāja...Būtu es to pamanījusi agrāk.
Stūrī apmetums nodrupis. Tā sadrupa tas, ko lutinājām visvairāk, mūsu mīlestība.
Baltās sienas palikušas netīras. Tik peleekas.
Šeit ir tik grūti. Bet zinu, ka tev tur ārpusee, neklājas vieglāk. Un netiec tu iekšā, jo nav durvju. Varu tikai bezpalīdzīgi piespiesties sienai ar ausi cenšoties saklausīt tavus sirdspukstus otrā pusee. Viņpus manu sāpju cietokšņa. Zinu, ka no skumjām veidosies dusmas, kas pāraugs naidā un ar laiku tu būveesi starp mums veel biezāku sienu. Cementu jaucot ar asarām savām.
Un arī es otrā pusee izraudāšu savas acis. Kameer aizmiglosies skatiens.

Kādeeļ gan biju tik neiejūtīga? Egoiste... Kā gribeetos sevi ar sāpīgu pletni sist par visiem greekiem, ko nodarīju. Izgriezt no dzīves visus ļaunos mirkļus. Izmest atkritumos ļaunās domas. Izsmieklu...
Lai nebūtu murgos jāgrozās no vieniem sāniem uz otriem, riskeejot izkrist no gultas. Pamosties atkal, veel skaudrākajā realitātee. Ieskatīties spogulī no rīta, veeleeties to sadauzīt, jo daudz naida un dusmu veras pretī.

Piedod. Neesmu tevis veerta."

~BN~

Nesaprotu kaa var rasties TIK daudz iedvesmas... man shos darbus patiik lasiit... skaisti...

Saraudināji. Skaisti darbi un vēl ar vien viegli lasās. Tikai ar katru rindiņu un katru pārdomu kļūst lasīt smagāk, jo vienkārši tavas pārdomas liek domāt...

Peedeejie darbi ir sliktaaki jo iedvesma retaak uznaak. Par maz sliktu emociju... Eh

"Ja es nogalinātu tevi tikai tādēļ, ka mīlu, vai tas būtu liels grēks? Ja mirtu kopā ar tevi,vai tu saprastu?.. Mums reiz bij sapnis nosalt, jo likās, ka citas izejas nav. Mēs tikai vēlējāmies būt kopā. Vai tas bij par daudz prasīts? Būt kopā.. un laimīgiem.

Ar tavu patieso, neviltoto smaidu, es varētu glābt sevi no iznīcības. Pagrimuma.

Izgaistoša balss tevi sauc. Nāc atpakaļ. Nāc. Apskauj mani vēl reizi.

Tava greizsirdība ir tik perfekta. Nevaru piekasīties. Nevaru iebilst. Atliek tik klausīties, galvu nodūrušai, saprast, ka tev taisnība.

Zinu ka uzklausīšu katru tavu, rūpīgi nospodrināto vārdu. Jutīšos, maziņa. Pelēka. Nerunāšu pretī. Jo tu zini visu labāk par mani. Vienmēr tā ir bijis.


Ar trīcošām rokām gaidu mūsu pēdējo tikšanos. Apvainojumus. Paskaidrojumus. Atvadu vārdus. Pēdējo smaidu. Daudz asaru... Skatīšanos atpakaļ, vērojot tevi aizejam.
Un tu pats, neskaties uz mani skumjām acīm vairs. Es negribu atcerēties tevi tādu. Raudošu.
Prom no manis.
Tālāk. Tālāk. Bēdz kamēr vari.."

~BN~

Hmm brīnumaini skumji,jā un arī skaisti .. Apbrīnoju tevi par šo veidu,kā Tu spēj izpaust savas sajūtas uz papīra, arī par to,kā sliktās emocijas spēj pārvērst par ko tādu,tik dzīvu. Tikai un vienīgi mani komplimenti Tev ^^