Tātad mans pirmais šāda veida sacerējums.Būs turpinājums.Gaidu jūsu iespaidus un ieteikumus.Neuztraucieties par to,ka nav zināms varoņa vārds.To varēs uzzināt vēlāk.
Viņš skrēja.Viņš vēl joprojām skrēja.Baidīdamies pazaudēt savu dzīvību,vīrietis joņoja pa tumšo meža ceļu tik ātri,kā vēl nekad mūžā nebija skrējis.
Garām slīdēja tumši,draudoši koki,patiesību sakot,Viņam tie nebija koki vien.Priekš Viņa tie bija milzīgi,spokaini...tomēr koki.Taču nevis tie,kas dienā rāmi
locījās,deva patvērumu kukaiņiem un putniem.Šie koki Viņam likās kā tumši slepkavas,kas pacietīgi vēro savu upuri un pēdējā brīdī atņem tam dzīvību.Vīrietis
juta,ka viņu cieši vēro tūkstošiem acu,ka katra bēdzēja,pat sīkākā, kustība tiek pamanīta.Taču galvenais iemesls,kādēļ Viņš skrēja,neatskatoties atpakaļ,bija
Viņam aizmugurē un skaļi elsoja.Īstenībā iemesli bija vairāki,augumā daudz lielāki par pieaugušu vilku,acis tiem zvērīgi spīdēja un šīs būnes mērķtiecīgi
centās Viņu panākt.Un vīrietis to labi zināja,tāpēc skrēja vienīgi uz priekšu,cerēdams ciemā saņemt palīdzību,taču bija nakts.Visi gulēja.Tas Viņa situāciju
padarīja ļoti dramatisku.Kad sķita,ka bēgšana ilgst veselu mūžību,Viņa skatam pavērās izgaismotas ielas un vientuļi cilvēki.Jā,Viņa pēdējā cerība.Skrējiena
nomocītais aizmirsa visu:bailes,nomācošo nogurumu,spiedošās kurpes,kas ādu bija noberzušas jēlu,un,apvienodams savus pēdējos spēkus,sāka izmisīgi skriet ciema virzienā.Būtnes, to sajuzdamas,palika niknas - dusmīgi sāka rūkt,ar ķetnām centās aizskart Viņu.Un reizēs,kad tas izdevās,Viņu pārņēma dedzinošas sāpes.Taču Viņš izlikās tās nejūtam.Drīz Viņš būs drošībā,un būtnes viņu vairs nevajās.Šī doma Viņam deva spēkus skriet.Beidzot bēdzējs ieskrēja ciemā.Tikai daži vientuļi gājēji bija tie,kuri varēs Viņam palīdzēt,un vīrietis lūdza Dievu,lai tie nenobītos no baisajām būtnēm un palīdzētu Viņam.Viņš iekliedzās,taču neviens Viņam nepievērsa ne mazāko uzmanību.Viņs iekliedzās vēlreiz,taču šoreiz daudz spēcīgāk, un šis kliedziens nakts tumšajā klusumā izklausījās biedējošs.Logos iedegās gaismas,gājēji pagriezās uz Viņa pusi.Viņš jutās glābts.Viņš palēnām samazināja ātrumu,taču pēkšņi paklupa aiz akmens un novēlās zemē.Pamazām nokritušajam apkārt sastājās ciema iedzīvotaji.Visas viņa raizes izzuda.Tūdaļ Viņš dabūs ēdienu,pajumti,no rīta tiks nogādāts atpakaļ mājās un Viņam vairs nesekos šis būtnes.Taču šī doma momentā izgaisa,kad pūlis pavērās,un pie Viņa piegāja lielākais no būtnēm - milzīgs,ar biezu,tumšu spalvu,apaļām,zvērojošām acīm.Būtne lēni pacēla savu ķetnu - tā bija ar īsu spalvu,gariem,asiem nagiem,kuri mēnesgaismā spoži spīdēja.Būtnes ķetna draudoši tuvojās Viņa kaklam,un sāpīgi iecirtās tur.Viņš pēkšņi pamodās.Visapkārt bija stindzinošs klusums.Šis cilvēks bija nosvīdis,un sirds Viņam sitās tik stipri,ka vīrietim likās,ka sirdspukstus var dzirdēt visā apkārtnē.Viņš piecēlās,vannasistabā noskaloja seju. Spogulī bija ieraugāma sārta rēta,kas sedza Viņa kaklu,taču vīrietis to nepamanīja.Vairākkārt pārbaudījis,vai durvis ir aizslēgtas,cieši aizvēra logus un ieritinājies segā,ieslīga ciešā miegā.
Skaļi ierējās suņi.Caur mākoņiem izlauzās apaļš Mēness,tālumā sasaucās vilki.Nekas vēl nebija beidzies.Viss vēl tikai bija priekšā...