Te es ievietošu dažus savus dzejoļus. Ceru, ka nav tik traki, ko a?

Mirušo sapņu ielas.
Klusumā eju es, pa mirušām sapņu ielām
Kur ēnas slēpjas gar sienām
Un mēness jau paslēpies dus
Pasaulē noklusušā
Un nedaudz tumšā
Un mirušā
Kā Tavs roku pieskāriens…
Nemodini mani, kad jauna diena sākas
Tā pārāk cieša, saslēgusi mani
Savās skavās
Un vaļā nelaiž, lai kā es vēlētos.
Es slīkstu un varbūt tā pat labāk
Nekā vāji spuroties.
Man nav tik spēcīga ieroča,
Lai pret šo pasauli cīnīties.
Par smagu ir Tava roka šovakar
Par smagu tā pērļainas asaras
Rožu ziedlapās ber.
Man nevajag puķes uz kapa
Labāk noliec tur vientuļi sarkanu vēja lapu.
Par asu Tavs skūpsts
Skar lūpas, kuras jau sen aukstas un nejūtīgas.
No gadsimtu puteņiem sasalušas.
Par vēlu…un Tu to zini.
Un piedod, ka tā. Bet es esmu bezspēcīga.
Glābt to, kas kādreiz bija…


***
Trīs sarkanas ziedlapas
Tev rokā es ielikšu.
Tās vel ļoti karstas,
Tāpēc uzmanies
Neapdedzinies!
Trīs asas asaras,
Vēja un sniega sasaldētas
Es iebēršu Tev saujā.
Tās ļoti aukstas!
Tāpēc uzmanies!
Neapsaldējies!
Tu esi viens no viņiem- no pelēko bara.
Tie, kas citiem pāri dara!
Un, galvenokārt paši sev.
Ziemas rītausmā bālā
Es noķēru domu aiz astes gala
Un noslīcināju krūzē.
Lai jau guļ mūžīgo miegu.
Bet tā doma bija par mani un tevi.
Un lūk tas ir skumji…
Es, aizmigusi sniegā
ietinos Tavā mīlestībā,
Lai siltāka būtu šī nakts.
Un, kad tā pāries,
Apskāvieni un skūpsti
Riņķos mums apkārt
Kā sendienu aizmirstie taureņi,
Tie, kuri bija pagājušajā vasarā atstāti…

Teikšu vienkārši- man patīk. Ts arī viss. Patīk pats pirmais dzejolis!

Paldies! Vismaz viens mani ir novērtējis...

Welcome to my life

Laipni lūgti manā dzīvē,
piesēdiet, jūtaties brīvi!
Piedodiet, ka bilde uz sienas tāda apdaudzīta.
Es pati vien knapi salāpīta,
un vīles jau atkal plīst pušu.
Varbūt vēlaties tēju? Un kūciņu?
Varbūt vienu salkanu smaidiņu?
Piedodiet, nevaru, es to jau vakar
tumšajos biezumos pazaudēju.
Varbūt piedāvāt ko citu?
Palūkoties uz ziemīgu rītu,
kur sniegpārslas sasalst uz vaigiem un splēlējas matos maigi?
Nu jā, banāli.
Es zinu, bet neko darīt gan nevaru,
jo mana dzīve kā viena anekdote banāla,
kas, stāvot kanāla malā
ļoti grib slīkt...

wisaj patiikami un reaalistiski tas peedeejais. pirmie diwi dikti sapnjajni,bet smuki.

smagi... baigi depresiivi, bet prieks taadiem kaa es...tieshi laikaa...nepazaudee muuzu, turpini raxtiit....labpraat palasiitu veel kaut ko!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Te būs vēl daži...

***
Pamodini mani, kad dzērves jau lido prom,
Nē, labāk, kad no viņām vairs pie debesīm ne miņas
Es vakar, starp citu, nozagu sirdi
Bez Tavas ziņas
No skapīša, kurā Tu to glabā
Un samalu miltos!
Esmu nežēlīga, teiksi, ka nepabrīdināju
Par pārmaiņām laikapstākļos manā dvēselē?!
Bet tad, kad Tu manējo sirsniņu
Tirgū par pieciem santīmiem pārdevi
Svešajiem garāmgājējiem?!
Tad, kad skūpstus uz visām malām sviedi?!
Labi, ka man vēl bija rokās sārti ziedi,
Aiz kuriem asaras noslēpt.
Negodīgais, nelietīgais melis!
Tomēr es Tevi pārāk mīlu, vai zini…?
Kurā rokā es turu Tavu piedošanu, nu mini!?
Labajā…?! Atkal nekā!
Es sviežu to atmiņu virumā
Un projām dodos.
Vakardienas sapņos man patika labāk…
Nu, ko domaajat...?

Un šis pozitīvais...

***

Apsnigušas domas,
satuntuļojušās savos pavedienos,
iet pa ielu un lūko pēc sniega
Tā aizmigušo dvēseļu pavēlnieka.
Klusi un noguruši,
Cilvēki dodas uz silto māju pusi,
Kur viņus gaida bučas un apskāvieni.
Bet logi, sala brīnumainie molberti,
klusēs...un paliek vieni.
Šovakar Tev vēlos savu dvēseli
svečturī gaišzilā dāvāt.
Glabā to labi un sildi!
Ar mīlestības sajūtām pildi
Un lūko, lai gaismiņa nenodzistu.
Un sajūtas sniegotās virsotnēs neaizbristu,
lai tās paliktu ar mums
un kutinātu papēžus.

gan pirmais, gan otrais bija labi...ļoti labi...it seviski otrais...loti, loti labs!!!!! uzraxti vel kaadu...tev texti taadi sakariigi...

Gribas sevi palielīt. Paldies, tas man uzlabo garõgo

Šis dzejolis jau ir aizgājis "tautās"

***

Ikvienu soli, ko sper, es Tev jau priekšā,
lai padotu roku,
kas pilna šodienas maigā sniega.
Pukainas actiņas lūkojas logā-
mazas un mīļas sniegpārsliņas
zemi aizmigušo klāj.
Ik katru soli, ko tu sper es tev jau priekšā,
lai apmīļotu
un šodienas ziemotā brīnumā ar tevi dzīvi nodejotu.
Koki tik gaiši, raugās uz mums
un klusē, it kā zinātu ko tādu,
par ko pat nenojaušam.
Jebkuru soli, ko sper, es Tev jau priekšā.
Un abi mēs varam debesīs lūkoties,
un tagadnes siltajās sajūtās aizmirsties.
Un pie sevis cerēt, ka tās nekad nebeigsies...

Šo dievina visi učuki un vecāki...

Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo
Viens mirklis, ko nevar vairs atmiņā tvert
Tavs vaigs, tavas acis un elpa, kas dvašo
Viens mirklis- to nevar ar mūžību svert.
Viens mirklis tik ātri aiz pakalna slēpjas
Kur pazūd gan saule gan vējš, itin viss
Viens mirklis, kad dvēsele klusībā dvašo...
Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo

Mjā. Var teikt ar to otro es ta pa īstma saku rkastīt dzeju...

tavos dzejoļos ir dvēsele, un man tas patīk.....

Taču ne visi ir labi. Es jau te lieku tādus, kuri pašai liekas puslīdz labi un kurus pārējie ar nav norakstījuši...

***
Mans laiks rit pār vaigiem
Un aizplūst naktī,
Kur vilki sniegā dejo
Un vijolnieks atkal
jaunu dziesmu dzejo,
mēnesī lūkodamies.
Un nereālie nakts taureņi,
manā acu gausmā spēlēdamies
apdedzina savus iedomu spārnus.
Elpojoša tumsa ieskauj mani...

Sorr par dubultpostu...

Sniegs
Pirmais vientuļais sniegs
miegaini uz rūts klājas
tas virpuļo, dejo,
meklēdams uz palodzes mājas.

Smiekli caur sniegu skan,
patiesi un neviltoti
ar siltumu apgaroti
un brīvi...

Pirmais vientuļais sniegs
uzkrīt uz Tavās lūpām,
kurās vēl spēlējas
apmaldījies smaids.

Pirmais vientuļais sniegs
apņem mūs abus
mēs slapji
pārēdušies
vientuļā sniega
smieklus.


***
Šonakt es ķeru pa mūžību peldošus mirkļus,
kuri savijas skaņās un atmiņās manās.
Šonakt es meklēju ko ļoti īpašu laika atmiņu plūdumā
Es lūkojos pēc balta sniega atblāzmas siltā vakarā,
kurš sasnidzis tieši Tavā pagalmā.
Es sevi ziedošu puķu smaržā vēlos ieraudzīt.
Un Tevi saulrieta atblāzmā spožā atpazīt.
Visvairāk sapņoju Tavu smaidu ieraudzīt.
Kad Tu mani pavasara vējos gaidi.
Šovakar es vēlos ķert mana mūža skaistākos brīžus,
kuri savijas milzīgā kamolā,
kuru kaķis tikko kā zem gūltas paspēra.
Bet es līdīšu laikmeta putekļos,
meklējot mīlestību...

Ak, cik skaisti dzejoļi! Izjusti, patiesi, romantiski!!!
Es nezinu, kurš man patika visvairak, laikam jau visi ir ļoti labi!

Te vēl kāds. Man jau tādu daudz...

***
Pieneņu pūkas
manās kailajās acīs
Smīnā savilktas lūpas-
Es gaidu,
kad klusums ko sacīs.
Bet tas paliek,
Ieķēries vēja matos
Un smejas…
Par mani.

Origjinaali. Ar savu patiikamu skaneejumu! Droshi ieliec veel kaadu!

no sākuma gari, tad tā sarāvās! tu gadījumā ne to veļu mazgā? nē, labi, ka nezūd doma, apjomam, īstenībā nav nekādas lielās nozīmes!

Nav jau tā, ka saraujas. Vnk tā ielikt sanāk... lielākā daļa no dzejoļiem jau sen ir tapuši- es vienkārši ielieku Jūsu novērtēšanai...


***
Uzdāvini man kastīti,
kurā es varu dzīves krāsas slēpt.
Iedod man otiņu un molbertu
un atļauj uzzīmēt sejiņu.
Vai tā smaidīs es gan vēl nezinu...
(Bet kaķis aiz loga gaida piena bļodu)
Vai drīkstu es uzzīmēt zaļu zāli?
Tu atļauj?!
Es smejos!
Tas jauki...
Un atmiņā uzplauks ziedošu puķu lauki!
Es mālēju laiku, kas pagātnē aizplūst...
Es pati vien pagātnes ēna...
( bet kaķis aiz loga laiza ķepiņu vienu)
Vai drīkst uzzīmēt rudens elpu,
kas piepilda visu dvēseles telpu?!
Ak, saki, ka nevarēšu?!
(nu, to mēs vēl redzēsim!)
Lietus pazūd aiz loga
un vējš sarkanu lapu moka.
Es sēžu un skumstu par nākamo mirušo dienu,
kura kamolā satin mūžības pavedienu.

bezsakars. varbūt kaut kas bija domāts, bet es neuzķēru! žēl, ka ar atskaņām. būtu bez, skanētu poētiskāk! tagad sanāk no sērijas - ''uz to besi, uzkod desu, iedzer šņabi, viss ir labi...''

Tev varbuut vnk nedagaaja. Man arii taa sanaak. Bet nu- vismaz Tavs veerteejums ir unikaals. Man shitam dzejolim taads veerteejums ir pirmais!!!

Shits jau arii taads bezsakariigs krietni...

***
Jūti sapni karstu
notekam gar vaigu aukstu,
tas pazūd...
un neatgriežas...
Vien domas galvā,
Kā riebīgi zirnekļi lien.
Un laiks, kurš mani apņem
Pārāk ātri projām mākoņos aizbrien
Es nevarēju mirkli iemūžināt
un man nācās to vienu uz lieveņa atstāt.
Tur viņš nosala, nabags
un es biju brīva.
Atnes man gaismu,
Kas pilna Tevis!
Kas pilna manis
Un nedaudz arī viņu,
Lai es varētu meklēt
Sniegā.
Un atrast...
Mūžīgo miegu...
Iesiet to lentē,
ko no matiem izņēmu
un brist atpakaļ
Pie Tevis
Pie manis
Un nedaudz arī pie viņiem...

atgādina Klāva Elsberga stilu, leksika ne tāda, bet būtībā līdzīgi.
Tev ļoti labi sanāk, tā tik turēt!
Visskaistākais šķiet pirmais - dziļš.

Jā, man ļooooti patīk Tavi dzejoļi, tie ir tādi, dvēseliski, skaisti, bieži vien mīļi un noteikti skanīgi!

Ļoti skaisti ,man nežēlīgi patiik.It īpaši pirmais. Tēmas jau vien ir kolosālas.

Man arii patiik pirmais. Tavi dzejoli liek iedomaaties. Visu. Es redzu ainas, lasot tavu dzeju. Man patiik. Taa savilnoja manu dveeseli, un sirdi. Turpini rakstiit, tavi dzejoli ir dziive, kas daavaa mums juutas.

Pirmais ir vislabākais. :F

nedomāju. klāvs elsbergs dzejoja par dejojošiem kretīniem un ''back in USSR'', kā arī dzejoja 'joti nežēlīgi. varbūt saskatu līdzību ar dzejoli''neatvadīsimies''. bet tā pilnīgs pretstats.

šis ir pat ļoti labs. man patīk. nedaudz atskaņas, ir arī prosta rīmītes. tiešām, šis ir pagaidām labākais.

Liels paldies par vērtējumu, visi šie dzejoļi ir sarakstīti pirms krietna laika, bet nu ielikšu ko jaunāku.

~~~

Klusiem soļiem.
Minu tavai elpai uz papēžiem.

Tavam smaidam
Pieliku klāt nedaudz saules

Savu čukstu
Iepinu vējam matos

Viņa skūpsti
Atpūtīs tev jaunu rītdienu

Apskauju vakaru
Vientuļi. Tevi gaidu


```

Es lidoju trīs centimetrus virs miega robežas
Laiks izplūst gar vaigiem un matos iepinas
Es lasu tavu vārdu drumslas no pārsalušām plaukstām
Sapnis raud rudens lapu jūras krastā.

Šovakar Tu atdevies nopūtai un tasei kafijas bez piena
Vai rīt Tu gribēsi arī manu sirdi piekaltu pie sienas?
Piedod man ir tikai sarkani ķirši uz galda
Šonakt manā prātā salijuši smiekli valda.

-> šis pašai ir loti mīļs.