Nu es izdomāju ievietot šeit savus dzejoļus arī. Citur kur tos rakstīju man teica ka tie esot stulbi tukši un depresīvi Cerams ka vismaz kāds šeit izpartīs to jēgu taču lielas cerības es neloloju...Šī ir tikai maza daļiņa no maniem dzejoļu krājumiem.

Dienas
No dienas uz dienu,
Es baidos idzīvot dzīvi.
Bet es vēlos dzīvot.

Taču no kā es baidos?
No nāves? No sāpēm?
No mīlestības?
Es nesaprotu.

Es vēlos lidot.
kā putns,
starp debesīm.
Brīvi...
Bez baiļu,
Bez sāpju.

Saprotiet mani!
Es esmu tikai cilvēks.
Kurš vēlas dzīvot.
Un mīlēt.

Baiļu maska nokritīs,
Un saule uzausīs.
Atkal smiekli, asaras.
Un mīlestība...

Es vēlētos tā.
taču mani spārni,
Ir salauzti,
Un sirds saplēsta driskās.
Tā nekad vairs nespēs,
Mīlēt.

Klusums
Klusuma alkās dzīvoju es.
Lai gūtu nāksies man mirt.
Uz mūžīgu mieru,
Svā mūžīgā kapā.
Uz mūžīgu klususmu,
Savā klusuma kapā.
Savā sirdī.

Panika
Raudi un smejies,
Skrien un bēdz!
es nāku...
Es kokus lauzīšu,
Un mājas postīšu.
nekas nepaliks pāri.
Tikai panika ko sēj,
Nāve un sāpes.
Skrien un bēdz!
Es nāku...

Sapnis
Sapnī var piedzimt,
sapnī var nomirt.
Sapnī var novilkt masku,
Ko dzīvē lai novilktu,
Mēs mirtu.

No stundas uz stundu,
Sapnis ievelkas.
Šo stundu baiļu pilno,
Mēs sapnī izsapņojam.

No dienas uz dienu,
Sapnis ievelkas.
No dzīves ne miņas,
Nu sapnis ir dzīve.

Sapņot ir tik skaisti.
Taču baidies un,
Bīsties no tā,
Jo sapnis var ievilkties.

Lelle
Vientuļa un salauzta es,
Uz plaukta sēžu.
Sazīmētu seju,
Apdriskātu kleitu.

Neviens man klāt nenāks.
Nabaga salauztai lellei.
Man nav vārda,
Ko teikt jums.

Taču kādreiz man tas viss bija...
Parausta bērni mani,
Iemet kaktā kā,
Nevajadzīgu maisu,
Kas piebāzts ar lupatām.

Neviens neredz manas asaras.
Neviens Nevar lasīt manu stāstu.
Nu tu to zini.
Nu Tu esi mans stāsts...

Ceriņi
Kā liegas smilgas,
Kā vieglas vēsmas.
Glāsta mūsu seju,
Ejot pa garo eju.

Klusas šalkas,
Kā alkas.
Pazudina tālumā,
Ļoti ilgā ilgumā.

Klusi savu elpu,
Dveš klusais ceriņu,
Krūms.

Spogulis
Spogulī tu redzēsi,
Savu dvēseli skaistāko.
Ka jau visbrīnišķīgāko.
Mans spogulītis.

Nāc un skaties,
Uz savu mazo dvēselīti.
Tik jauki un mīļi.
Es vēlos saplēst spogulīti,
Jo es neredzu savu dvēselīti.

Nu šis tā nepārāk...



Meitenes
Meitenes mīl tevi,
Gluži kā dimantus.
Lielas acis,
Sārtas lūpas.
Iemladina neceļos.
Uzmanies, piesargies.
Tu esi vājšs,
nekam nederīgs grauzts.
Bet es skaista un apburoša,
Meitene kas atrodas,
Savas dzīves kalngalā.
Turpini vien šļūkt lejup...
Tikmēr es kāpšu augšup...

Marionete
Parauj aukliņu,
Es zinu ka tu gribi,
Pakustināt mani.
Tik jauki tik smuki.
Dari ko gribi...

Warbūt tie ir depresīwi, taču jau nu noteikti naw tukši un stulbi... Čukstus lasot (tas man tāds niķis lasot dzeju) skudriņas skrien pār wisu ķermeni.. man patīk, jo tajos ir jūtas.. cik patiesas cik izdomātas - nemāku teikt, bet dzejot par tām Tew izdodas lieliski... Sasodīti patika "Klusums", "Panika" un "Sapnis"... Laikam wiņi man iekšēji ar kautko asociējas, bet likās ļoti patiesi un īsti

Ak paldies!
Reku vēl izgrābu dažus darbiņus no Sicka...


Skaistums...
Kas viegli reibina.
Uz luupaam sastindzis,
Supermodeles smaids.
Mute smaida...
Bet acis dzelj no naida,
Kaa skaistas rozes dzelonji...
Tev bail...Un tas ir dabiski,
Bet es neesmu dabiska.
Es esmu maaksliiga,
Skaista lelle...
Kas nepaziist saapju,
Un bailju.

Briivdienaas es paardomaaju dziivi...


Nav labaa,
Nav ljaunaa.
Ir tikai vara,
Kas paarnjem
visu savaa
Tumsas varaa.

Slaiki pirksti,
Kaa auksti ledus gabali
sagraabj tavu sirdi
Vairs nepukstees taa.

Viss tas ir shiis
Nezheeliigaas varas
deelj.



Sick of crying...
Tired of trying...
Yes I'm smiling!
But inside I'm
Dying

Šitie ir bez garumzīmēm jo es visu pārkopēju no cita foruma. Par angliskajiem pantiņiem me shame...par kļūdām...

I wanna to fly...
Like a butterfly...
But my wings
Are broken
Like my heart


Happiness is deadly...
Depressive is wonderful...
For me.
My soul is different
MIne feelings is bad
About you...


I can't tell it.
How I feel.
I can't tell it in mine
Stories and Poems
My life is orginal...
With different pain...
I can't tell you
And I don't want
To tell...


I am a
Demon in paradise
Angel in hell
Human on earth
I'm here
In your heart...


It's only can you do.
Cry with no sound
If you love me
Don't cry...
But I now...
You don't love me
That way I'am
Died

Teema tik tieshaam ir apmuldeeta trula, jeela un cilveekiem aarpus paarejas vecuma negribas par to vairs domaat.

Bet dzeja...
Tu esi viens no retiem cilveekiem shajaa forumaa, kas prot no dzejas izspiest to, kaapeec taada izteiksmes forma pastaav. Viegli izteelojamas ainas. Skaistas alegorijas. Pievilciigs ritms. Aizrauj. Man patiik. Haotisms gan liels. Bet tas ar laiku pazuud.

P.S. Luudzu, raksti latviski. Tavi angliskie darbi ir necieshami un ir vieniigais, ko nespeeju izlasiit.

Es piekrītu ka nāve ir tā teikt ''Nodrāzta'' tēma taču tie bija drukāti especiali vienam forumiņam. Te daži kuros nav ne smakas no depresijas...varbuut tikai kāds piliens...^^

Laime un prieks līst pāri,
Manas dvēseles malām.
Acis mirdz no prieka,
Priekšā nu dzīve,
Eņģeļa spārnu vieglumā.

Laime un prieks līst pāri,
Manas dvēseles malām.
To izteikt es nevaru.
Cik viegli un skaisti...
Es jūtos...

***

Ziemassvētku gariņš pie,
Durvīm klauvē jau...
Eglīte priekā un gaišumā,
Mirdzina virtenes un mantiņas.

Dāvanas pieklājīgā kaudzīte...
Spožos papīros un lentās grozās.
Tas nav nekas, patiešām nekas,
Salīdziot ar gaišumu kas valda,
Manā sirsniņā...

Ko man teikt? Raksti labaak par naavi! Nee, godiigi, tur tavas emocijas dzejaa daudz speeciigaak sajuutamas.

Personīgi man tieši patīk depresīva dzeja, bet tas jau ir gaumes jautājums. Angliskie arī nav slikti, taču būtu baigi labi, ja viņi būtu bez kļūdām.

Man, ziniet, pret depresīvo dzeju nav iebildumu, taču šitiem dzeiļoeim nav krāsas. Tie ir diezgan pelēcīgi, šitā raksta tk daudzi mani paziņas, ka bikīt jau vēmiens no visa šitā ir uznācis.

Parastu depresiivo dzeju es nevaru lasiit, jo taa gruuti lasaas. Taapeec man nav apnicis. Shii lasaas ljoti viegli. Ar to arii labaaka. Nu jaa, tas man arii patiik, taapeec es paarspiileeju visu paareejo.

es rakstu ko liidziigu... depresiiva dzeja... protu noveerteet, jo pati taadu rakstu....

Kādi kuram viedokļi ^^ sen nekas nav pierakstīts tapēc vajadzēs pašķirstīt savu dzejoļu krājumu un kaut ko pierakstīt.

Mana dzīve ir pārāk skaista,
Lai būtu būtu patiesa un brīva.
Starp maldīgiem cerību aicinājumiem,
Un sarkanu rožu klajumiem,
Es dzīvoju.

No malas tas viss liekas tik,
Skaisti un apburoši kaut gan,
Iekšpusē viss sapuvis un apdrupis,
Mana dzīve ir pārāk skaista,
lai varētu tāda patiešām likties...

Nu tā. Pēdējais. Tā so so, bet likās jau bikīt labāks par pārējim, kuri man galīgi nevisai.

Nu skadrs ka tev nepatīk...Šķiet es tevi zinu no Karneolas vai arī ne...vienalga vēl viens kammani garadarbi nepatīk vismaz karneola paceļ asti un uzdirš virsū

Skaisti.
Man nav iebildumu par depresīvo dzeju, jo gala iznākums ir tīri lasāms.
Pati šad tad mēdzu to parakstīt!Patīk*

Man patika kaut arī visus neizlasīju. Jadoma par ko tanī brīdi ir domas kad tu raksti šādu dzeju??? Bet es saprotu vismaz man tā liekas.