Tumsā pamazām kļuva saskatāms cilvēka apveids. Tā zaigojošās acis pārlaida aukstu skatienu istabai… Vai tā tiešām bija istaba? Vai tas bija cilvēks…? Visapkārt tumsa… Skatiens apstājās… Pāris soļi uz priekšu… Klusumu pārtrauc kāda putna griezīgā ķērkšana…
Ķērkšana pamazām pārvērtās modinātāja atbaidošajā signālā. Keisijs negribīgi pieslējās sēdus. Digitālais pulkstenis rādīja 6:57 rītā. „Sasodīts… Pirmdiena…“ Zēns ar būkšķi uzsita pa modinātāju, apklusinot pīkstēšanu, un turpat gultā saģērbās. Pēc desmit minūtēm viņš aplika šalli ap kaklu un izgāja ārā trepju telpā. Pat tur bija jūtams ziemas aukstums…
Sniegs un motoru rūkoņa nedaudz uzlaboja Keisija garastāvokli… tas bija tik pierasti… Tumšais sapnis likās kā nebijis. Zēns savilka kapuci ciešāk un turpināja brist pa sniegu. Baltā gaisma lika acīm asarot. Sniegs un krusas graudi lidoja visos virzienos, un nekas cits nebija redzams. Beidzot Keisijs tika līdz autobusa pieturai. Viņš atviegloti nopūtās un iekāpa autobusā.
Keisija vecāki nesen bija pārcēlušies uz citu dzīvesvietu, un zēns tagad gāja jaunā skolā. Viņa māte Rouza galvoja, ka jaunā skola esot labāka un arī tuvāk mājām. Keisijam gan tā nelikās. Viņa klasē mācījās kādas divdesmit meitenes un zēns vēl nebija iegaumējis viņu vārdus. Lau gan jaunā skola bija lielāka par iepriekšējo, tajā mācījās krietni vien mazāk skolēnu.
Šī bija trešā reize kad Keisijs brauca uz skolu ar autobusu. Zēns notīrīja somu no sniega un pievērsās logam, sniga vēl stiprāk nekā iepriekš.
Pēc dažām pieturām Keisijs izkāpa. Viņš spēra soli uz priekšu, bet tūlīt apstājās. Tā nebija īstā pietura… Pirmajā brīdī zēns gribēja kāpt atpakaļ autobusā, bet tas neko nelīdzētu. Tā viņš kādu brīdi stāvēja skatoties apkārt. „Uz kurieni tagad?“ Keisijs pie sevis noteica. Viņam garām pagāja divi cilvēki biezajās jakās. Vairāk uz ielas neviena nebija. Keisijs sāka skriet pretējā virzienā, cerēdams saskatīt iepriekšējo pieturu, bet atdūrās pret autostāvvietas žogu. Apgriezies apkārt zēns saskatīja kādu stāvam netālu no viņa. Likās, ka persona dodas viņa virzienā. Keisijs novērsās, lai izberzētu sniegu no acs. Pēkšņi kāds satvēra viņa plecu. „Vai tu kaut ko meklē?“ vīrietis jautāja. Tagad Keisijs skatījās svešinieka sejā, bet tāpat nevarēja to kārtīgi saskatīt. „Es… Es… Nē, gan jau pats atradīšu…“ zēns iesāka. “Es biju ceļā uz…“ Vīrietis kaut ko teica, bet Keisijs nevarēja to sadzirdēt. Svešinieks apgriezās un devās projām. Zēns, atguvies no pārsteiguma, sāka viņam sekot, cerēdams ieraudzīt kādu pazīstamu māju vai ielas nosaukumu.
Keisijs sekoja vīrietim jau desmit minūtes, bet likās, ka svešinieku tas netraucē. Putenis bija neaudz norimis, tomēr vēl arvien sniga. Pēkšņi svešinieks apstājās. Viņš palūkojās apkārt, tad ar smaidu uzlūkoja Keisiju un nozuda skatienam. Nedaudz pagājis uz priekšu, zēns ieraudzīja ceļu, kas stiepās starp kafejnīcu un pamestu dzīvojamo ēku. Vīrieša pēdas gāja gar kafejnīcas sienu un tālāk nebija saskatāmas.
Apkārtne likās pazīstama, Keisijs drīz nonāca pie skolas. Tur uz soliņa viņu gaidīja divi draugi: Leo un Rauls. „Keisij, mēs tevi gaidām jau pusstundu!“ Rauls teica. „Stundas nenotiek, ārā ir mīnus divdesmt grādi“ Leo ar smīnu sejā piebilda. „Tad… Ko jūs gribētu darīt tā vietā?“ Keisijs jautāja. „Vispirms mēs varētu sasildīties, tepat netālu ir kafejnīca.“
Trijatā viņi aizbrida līdz kafejnīcas durvīm, pie kurām karājās liels un krāsains uzraksts: „Pusdienas pārtraukums līdz vieniem“ Izlasot vārdu „pusdienas“ zēniem sāka burkšķēt vēders. „Mēs… vispār jau nebūtu slikti tepat pasēdēt un papļāpāt…“ Rauls ieminējās un notīrīja sniegu no kāpnēm. Kādu brīdi tērzējis Keisijs ieminējās par iemeslu, kāpēc tik vēlu ieradās. „Tu sekoji tam svešiniekam?“ Rauls pārjautāja. Keisijs apstiprinoši pamāja. „Un tu teici, ka viņa pēdas tepat ap stūri beidzās?“ Leo piecēlās, un devās uz minēto vietu. „Šeit?“ viņš jautāja. „Ja“ Keisijs atbildēja un nostājās blakus Leo. „Nedaudz uz priekšu…“ Rauls, kurš tikko bija atskrējis, paslīdēja un nokrita ar seju sniegā. Atskanēja metāliska šķindoņa. „Neesi šodien kaut ko stiprāku iedzēris?“ Leo jautāja un palīdzēja Raulam piecelties. Zem sniega rēgojās lūka ar metāla vāku. „Jūūū, pagrabs!“ Rauls iesaucās un nocēla vāku. Kādu brīdi raudzījušies tumšajā ejā zēni izlēma aplūkot to tuvāk. Lejup veda metāla trepes. Keisijs kāpa lejā pēdējais un ievēroja, ka uz lūkas otras puses iegravētas rūnu zīmes…

Vēl jau nekas daudz nav uzraxtīts, gaidu atsauksmes...

heyya,uzrakstīts jaf labi,man patīk,vismaz neizskatās pēc 3klasnieces skricelējuma nē,nu ko es te stāstu,tu māki rakstīt,vismaz tā izskatās gaidu turpinājumu

Lai gan sižets kaut kur jau dzirdēts, tomēr ceru, ka būs turpinājums! Man iepatikās...

Trepēm klaudzot zēni kāpa arvien zemāk… Keisija skatiens bija pievērsts draugiem: Rauls ar bālu ģīmi lūkojās lejā, Leo ar neslēptu smaidu kāpa pirmais. Un piepeši Leo sejas izteiksme mainījās. Smacīgo gaisu pārcirta aizsmacis kliedziens… Keisijs spēja saskatīt tikai neskaidras kustības tumsā. Bija dzirdama klusa elsošana.
„Uzķēries, ko?“ atskanēja Leo pārliecinātā balss. Viņš iesita knipi Raulam pa pieri, kura seja tagad bija kļuvusi zaļa. Rauls neteica ne vārda, tikai piedraudēja ar dūri un klusām turpināja kāpšanu.
Trepes beidzās, Leo bija pirmais, kurš ieraudzīja tālāk vedošo tuneli. Keisijs un Rauls nostājās aiz viņa. „Keis, tev nav līdzi lukturītis?“ Leo ieminējās, raudzīdamies tumsā. Keisijs krietnu brīdi rakņājās pa somu, kamēr atrda mazu plastmasas lukturīti. Sienas apspīdēja gaisma, un zēni devās tālāk. Rauls krietni atpalika, jo tuvāk izejai, pēc viņa domām, bija drošāk.
„Tu vispār kaut ko redzi ar tik štruntīgu lampiņu?“ Keisijs čukstus jautāja. Leo piekrītoši pamāja ar galvu, kā vienmēr smaidot.
Tunelis ilgi turpinājās bez līkumiem, Leo laikam bija vienīgais, kurš nejuta vēlmi doties atpakaļ. Un beidzot notika ilgi gaidītais: nedaudz uz priekšu bija redzams pagrieziens. „Nu tad beidzot…“ Keisiju izbiedēja sēcoša balss aiz muguras. Palūkojies atpakaļ viņš ieraudzīja Raulu, kurš aizelsies skrēja viņam pretī. „Es…“ viņš iesāka „Es pieliecos, lai aizsietu kurpju šņori, atpaliku… Un kur ir Leo?“

Ok, vairāk man nepietiek spēka raxtīt stāstu pa nakti... Smadzeņu atrofija...
Creative coments, please...

Ljoti labi... Personiigi man shkjiet ka ir riktiig lab, bet khem... ruunas nezimanto melnajaa magjijaa [vampiiri nezimanto balto magjiju...]

Labs gabals! Ar nepacietību gaidu turpinājumu!

Interesants stāsta sākums,gribas ātrāk uzzināt kas notiks tālāk,bet ko nu ,gaidīšu vien turpinājumu.

Zel noniecinat ,bet BOOOORING. Ja butu anume varetu skatities bet vardi bez ilustracijam. BEEEEE

kiss kiss kauns...
neaiztiec Shinji darbu... ROKAS NOST!!!
Rudoru, liec veel.... liec veel...

Pilnoobaa piekriitu RF... Shinji darbu taa nomelnot nedriikst, jo naw nekaadu argumentu

ir labs. raxti tik taalaak.

Ok, ok, drīz rakstīšu...
Kaut kad šovakar būs, ap deviņiem, desmitiem...
Varbūt arī ātrāk... *lēnām bīda kursoru uz Word pusi...*

es jau tagad gaida..... lol

Njufa Njufa Njufa??? Kur ir??? Me ljooooti ljooooti grib redzeet

jaaaaaaa man baigi patika shis gabals gribu redzet kas bus talak

Nu tā, the moment you all've been waiting for...
Zēni brīdi lūkojās tumsā, bija dzirdama tikai Raula smagā elpošana. „Viņš noteikti ir aiz pagrieziena… ejam…“ Keisijs ieminējās un nopūties turpināja iet. „Leo pievāca vienīgo lampiņu…“
Aiz pagrieziena nekas nebija saskatāms. Keisijs soļoja tālāk un sajuta, ka Rauls satver viņa jakas malu. Tā gājuši, klasesbiedri netālu ieraudzīja gaišu punktiņu. Viņi sāka skriet. Tuvāk… tuvāk…
„Tas…“ Keisijs iesāka. Pie sienas dega lāpa ar saplaisājušu rokturi.
„Varbūt.. Leo ir devies atpakaļ, ko?“ Rauls čukstēja, nervozi raustīdams Keisija jaku. Viņa vēlēšanās piepildījās, pretī slējās durvis ar pamatīgu slēdzeni.
„Nu tad…“ Keisijs vīlies teica. „Iesim, viņš droši vien gaida ārā…“
Par brīnumu Rauls skrēja pirmais, ik pa brīdim paklupdams pret izciļņiem grīdā. Zēni drīz vien sasniedza metāla trepes. Augšā viņus gaidīja Leo, kurš patlaban skaldīja ledus gabalu ar pildspalvu. „Beidzot… Vai tiešām Rauls ir tāds ņerga? Es gāju viņu meklēt. Un, starpcitu, tavam lukturītim beizās baterijas!“ Leo norūca un nometa lukturīti Keisijam pie kājām.
Ejot uz pieturu zēni nerunāja, katrs bija iegrimis pārdomās. Putenis bija norimis, bet nebija šaubu, ka drīz atkal sāks snigt. Rauls ik pa brīdim palūkojās uz klasesbiedriem, bet baidījās pārtraukt klusumu.
Nonākuši pie krustojuma biedri sakatījās. „Man tālāk jāiet taisni… tiekamies rīt skolā,“ Rauls iesaucās, un aizgāja tālāk pa dubļaino ielu.
Keisijs jutās neērti ejot kopā ar Leo, zēns izskatījās ļoti saīdzis. „Tu vēl arvien dusmojies uz Raulu? Zinu, ka viņš…“ Kesijs klusi sacīja. Leo veltīja viņam vēsu skatienu, tad pasmaidīja. „Nemaz… Ja tā godīgi, man pašam ir bail no tumsas…“ to pateicis zēns pamāja un iekāpa trolejbusā. Keisijs pie sevis pasmējās. „Un man likās, ka es viņu pazīstu…“

Interesanti... bet kaapee tik maz? ehhh... me grib weel

Grrr, mans būt tūlīt spaidīt pogas...
Mjā, pagaidīšu vairāk atsauksmes...

cool. mans gaida next chapter.

good...,that is soo good!!!negribu uzbaazties bet gaidu turpinaajumu...
mosh saraxti graamatu?jox...taa tik turpini

ne kaut kas nav isti labi. park vienmuli, sizets jau kaukur dzirdets, teli parak neisteiksmigi, bez sava izteiktaa skatiijuma uz pasauli kopumaa. saturaa ir manaama piertastaa notikumu risinaashanas sheema un ljoti daudz kas ir ieprieksh paredzams, filozofiski darbs neskjiet pietiekoshi dziljsh un ir diezgan lineaari uztverams. priotams, shii visa iemesls ir skaidri saskataams. muusdienaas ir ljoti gruuti uzrakstiit kaut ko patieshaam origjinaalu. tachu shajaa darbaa nav manaami pat centieni padariit lasiishanu interesantaaku. daudz kas ir noteikts cieshaas robezhaas un neatstaaj pietiekoshi lielu vietu izteelei. bet kopsummaa vareeja buut arii sliktaak.

tas nenoziimee ka tiek nosodiiti muusdienu jaunatnes centieni izpaust sevi dailjliteratuuras zhanraa, es pat buutu ljoti prieciigs kaadreiz izlasiit tieshaam labu toposha rakstnieka darbu.

Hmmmm....vispār tīri jauks.....man liekas ka tu ļoiti daudz anime skaties....ko.....nu vismaz tādas fantāzijas man rādās it kā skatoties japāņu anime.... paklau nospļaujies ko citi domā un raksti tik vēl.....nevien nedrīgst noniecināt otru, ja tas viņam neko sliktu nedara.....vai ne? Bet aklau vairāk asumu....ACTION....!!!!!!
(vien mana gaume)

To sauc par ievadu...

Well, paldies par atbalstu, drīz sasparošos un rakstīšu... Būs arī kādas Anime-tipa ilustrācijas... ^^
P.S. Ha, ha, es neskatos daudz Anime, patiesībā pat ļoti maz, salīdzinot... Pieņemsim, ka man ir Anime veidīga domāšana...

Well, paldies par atbalstu, drīz sasparošos un rakstīšu... Būs arī kādas Anime-tipa ilustrācijas... ^^
P.S. Ha, ha, es neskatos daudz Anime, patiesībā pat ļoti maz, salīdzinot... Pieņemsim, ka man ir Anime veidīga domāšana...

[/quote]

No prob.....hahaha.....
Gaidu....

Hmm, kaa man jau likaas, (pienjemot ka sievietes ir ar sievieshu bildeem) dzeja tieshaam patiik vairaak sievieteem, kas arii veerojas shinii sadaljaa, tomeer man patiik pashrades darbi, jo man rados ir viens jauneeklis, kursh gan maak baigi labi ziimeet(visaadus anime charus, moshkjishus un citus) un tad vienreiz vinsh bij uzrakstiiijis mazu darbinju ar ilustraacijaam - tas bij vienkaarshi super, bet nezin kapeec vinsh to peec tam nosleepa un vairs nevienam veelaak neraadiija.
Taapeec sirsniigi iesaku tev turpinaat tavu gara darbu

interesants staastins.....ceru ka raxtiisii taalaak...